Rakstos

Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (11.08.2026.)

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz...

Pakavi ne tikai uz kājām

Pakavu joprojām uzskata par vienu no visspēcīgākajiem amuletiem, kas kalpo mājas aizsardzībai no visām likstām un problēmām. To mēdz nostiprināt virs durvīm, kas ļauj atbrīvoties no ļauniem spēkiem un liedz tiem iekļūt dzīvojamā mājā vai jebkurā citā ēkā. Arī Senajā Ēģiptē pakavu uzskatīja par talismanu ar brīnumainu spēku, – ja to atrada uz zemes, pakavu nesa mājās, kas atradējam piesaistīja panākumus un finansiālu labklājību. Kā un kur pakavs pie mājas jākarina? Kādi mūsdienās ir zirgu pakavi un vai vispār vēl ir kalēji, kuri tos izgatavo?

Laime plūst iekšā, ko dāvā arī citiem

Balvu novada Bērzpils pagastā, zirgu sētā “Jaunbērziņi”, kopā ar kuplo ģimeni (vīru, trīs dēliem un divām meitām) jau desmit gadus saimnieko AGRITA PROLE, kura ik dienu ne tikai pati dalās neizsīkstošajā mīlestībā pret šiem graciozajiem dzīvniekiem, bet zirgu pasaules burvību savā sētā piedāvā iepazīt arī citiem.

Iebraucot Jūsu sētā, skatam paveras rāma lauku idille – pretī skrien suņuks, pļavās ganās zirgi, bet visapkārt mājai nenogurstoši čalo bērni. Kāds bija Jūsu ceļš uz zirgu sētas izveidošanu?

– Tikai trīs kilometru attālumā no “Jaunbērziņiem” atrodas manu vecāku mājas un viņiem piederošā zirgu sēta “Volāni”, kur savulaik ikdienas gaitas pavadīju arī es. Mācījos nu jau bijušajā Bērzpils vidusskolā, kuru 2021.gadā reorganizēja par pamatskolu, pēc kā izglītību turpināju Rīgā, Viļānos un tad arī Jelgavā, kur absolvēju toreizējo Latvijas Lauksaimniecības universitāti (tagadējā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Zirgus iepazinu jau bērnībā vecāku mājās, kad tēvs ar māti iegādājās piecgadīgu zirdziņu. Tas gan sākotnēji nebija diez ko draudzīgs, tādēļ, lai kā arī to vēlējos, pienākt tam klāt un to samīļot nu nekā nevarēju. Vēlāk gan šis zirgs izauga par lielisku bērīti, bet pēc kāda laika mani pirmo reizi uzsēdināja cita zirga mugurā, kad no priekiem bezmaz vai kusu! Savukārt pirmā profesionālā saskarsme ar zirgiem man bija 2002.gadā, kad Jelgavā uzsāku studēt zootehniku. Tajā gadā augstskolā sāka apmācīt arī hipologus, un es izmantoju iespēju doties uz jāšanas sekciju kopā ar zirgu audzēšanas, kopšanas un trenēšanas speciālistiem. Pēc studiju beigām turpināju saimniekot vecāku mājās, izveidoju ģimeni un pārcēlāmies uz dzīvi “Jaunbērziņos”, kur šobrīd kopumā ir trīs lielie zirgi (Amerikas rikšotājs jeb pasaulē ātrākās specializēto skrejceļu rikšotāju zirgu šķirnes pārstāvis, Latvijas sporta tipa ķēve un Latvijas braucamā tipa ķēve) un divpadsmit poniji. Jāpiebilst, ka kopš pirmā zirga iegādes aizritējuši jau 20 gadi!

Zirgi ir viena no Jūsu dzīves lielākajām mīlestībām?

– Tā ir mana ģimene un, kā smaidot mēdzu teikt, teju vai neizārstējama slimība! Kad esmu kopā ar zirgiem, tie enerģijas līmenī burtiski dalās ar savu mieru un aizgaiņā prom jebkādu satraukumu, ja cilvēkā tobrīd tāds mājo. Zirgiem pret cilvēkiem raksturīga beznosacījuma mīlestība, kuru klātbūtne dara mani laimīgu. Protams, lai zirgs dāvātu labestību, arī cilvēkam pret šo dzīvnieku jāattiecas ar cieņu un mīlestību. Vienlaikus zirgus, tāpat kā no mazām bērnu dienām cilvēkus, jāaudzina, jo nepārtraukta mīlināšanās un draudzība bez jebkādas stingrības vēlāk dos pretēju efektu.

Katram zirgam ir arī savs raksturs un temperaments?

– Tieši tā! Katram no tiem ir gan pozitīvas, gan arī negatīvas īpašības. Divu vienādu zirgu nav! Savukārt, ja sadzīvot nekā neizdodas, tad varbūt arī vērts padomāt, vai nepieciešams turpināt veidot savstarpējās attiecības. Arī mēs savā, cilvēku, pasaulē cenšamies veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, bet, ja tas neizdodas, komunikāciju pārtraucam. Jebkurā gadījumā katram zirgam, lai ar to izveidotu ciešu saikni, vajadzīga sava pieeja. Man gribas domāt, ka esmu atradusi pieeju visiem saviem zirgiem un ponijiem. Katram no tiem ir arī savs vārds, piemēram, Vollijs, Pērle Harmonija, Sidraba Kamene, Havjērs, Bingo, Galaktika, Glazūra, Balerīna, Dzelda, Bille, Argenta un Mandolīna!

Kas jādara, lai zirgs justos labi un būtu laimīgs?

– Esmu secinājusi, ka dažkārt zirgi tiek pāraprūpēti. Tas nozīmē, ka zirgi tiek nevis izlutināti, bet to saimnieki teju visu dara dzīvnieku vietā, pašiem neļaujot izdarīt savu izvēli. Rezultātā zirgs gaida no saimnieka, ko viņš liks darīt, bet nav ieinteresēts neko pats izdomāt. Tādēļ zirgu audzināšanā vispirms jāievēro samērīguma princips, jo nepārtraukta auklēšanās ap tiem pozitīvu rezultātu nesniegs. Kas attiecas uz visu pārējo, protams, svarīga kvalitatīva barība. Ar leknu zāli ganībās vien nepietiek, tādēļ zirgus jānodrošina arī ar, piemēram, sāli, kurus dzīvnieciņš var palaizīt. Savukārt galvenais ir visu darīt ar mīlestību!

Zirgu labsajūtai svarīgi arī pakavi, bet, kā zināms, tos izmanto ne tikai praktiskos nolūkos, bet pakavi ir arī laimes simbols!

– Tā patiešām ir, un arī mūsmājās pakaviem ir īpaša nozīme. Kā redzat (norāda uz masīvkoka soliem sarunas laikā – aut. pieb.), izgriezumi pakavu formās ir uz mūsu soliem. Metāla pakavus esam piestiprinājuši arī pie saimniecības ēkas durvīm. Pakava spēkam, par ko runā un raksta latviešu folklorā, noteikti ir vismaz daļa patiesības. Mūsdienu cilvēki arvien mazāk gan atceras un savā latviskajā dzīvesziņā izmanto mūsu senču senos ticējumus un novērojumus, bet uzskatu, ka tajos atrodamas likumsakarības. Kā zināms, pakavus, piemēram, pie durvīm var nostiprināt gan vērstus augšup, gan arī lejup, un katrā no šiem stāvokļiem tie simbolizē atšķirīgas lietas. Ja pakavs vērsts augšup, tas nozīmē, ka laime plūst iekšā mājā un paliek ģimenē. Šādā veidā pakavs uz koka izkārtnes redzams ceļa malā, iebraucot mūsu sētā. Vienlaikus mūsu saimniecībā ir arī metāla pakavi, kas vērsti lejup. Pakavi šādā pozīcijā simbolizē māju saimnieku viesmīlību un pozitīvo emociju atdošanu viesiem. Citi gan to traktē citādāk, sakot, ka no lejup vērsta pakava laime izlīst ārā, bet tas tā noteikti nav mūsu ģimenē. Līdz ar to katrs pakava simbolisko nozīmi un pozīciju, kādā veidā tas nostiprināts pie ēkas vai citviet, skaidro tā, kā viņam savulaik mācīts vai arī kā katrs pakava spēku jūt personīgi. Mūsu ģimenē laime ir nogruntējusies pamatīgi, kas prom neiet, un to dāvājam arī citiem!

Tas manāms un jūtams katru mirkli! Bet cik ilgi pakavs, ar kuru tikko apkalts zirgs, kalpo?

– Kalēji saka, ka maksimālais lietošanas laiks ir sešas nedēļas jeb pusotrs mēnesis. Savukārt rikšotāju šķirnes zirgiem pakavi ir vieglāki un nedaudz citādāk veidoti, tādēļ šādi pakavi jāmaina jau pēc divām nedēļām, bet maksimālais – pēc mēneša. Tas viss saistīts ar to, ka zirgiem, gluži tāpat kā cilvēkiem, ataug nagi, līdz ar to regulāra pakavu maiņa ir svarīga. Ziemā tiem zirgiem, kurus izmanto braukšanai pa ceļiem, pakaviem nepieciešamas arī radzes, bet kopumā ir dažādu veidu pakavi. Visplašāk izmantotie ir metāla, bet ir arī tērauda, alumīnija, plastmasas, gumijas un cita veida pakavi, kas iedalās pēc izmantotā materiāla, funkcijas un ortopēdiskā pielietojuma, lai nodrošinātu zirga nagu veselību un kustību efektivitāti. Mūsdienās ražo pat tā dēvētos zirgu nagu apavus no gumijas un auduma, kurus izmanto pakavu vietā. Saviem zirgiem izmantojam metāla un alumīnija pakavus. Jebkurā gadījumā zirgu kurpju klāsts ir diezgan plašs – gluži kā apavu veikalā cilvēkiem!

Un vai viegli atrast pakavu kalējus?

– Jāteic, mūsdienās tā kļūst arvien retāk sastopama profesija. Mūsu saimniecība jau trīs gadus sadarbojas ar Latvijā labi zināmo kalēju Egilu Broku, kurš ir īsts sava aroda meistars. Ņemot vērā, ka kalēju nav daudz, nereti rodas situācijas, kad zirgam jau pienācis apkalšanas laiks, bet kalējs tik ātri atbraukt nevar. Smejot mēdzu teikt, ka ar kalējiem ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, bet bites arī jāmīl, un mēs tās mīlam!

Latviešu mitoloģijā labi zināms tēls ir arī lietuvēns, kurš naktīs mēdz mocīt zirgus, atstājot tos no rīta nosvīdušus un piekusušus. Vai zirgiem piemetas arī kāda slimība?

– Jā, zirgus nepieciešams attārpot, tiem var piemesties klepus un, piemēram, arī nagu karsonis jeb laminīts. Tas ir ļoti sāpīgs un bīstams zirga naga dzīvās daļas iekaisums, kas izraisa asinsrites traucējumus nagā. Slimības rezultātā naga iekšējie audi bojājas, bet smagos gadījumos naga kauls var atdalīties no naga sieniņas. Viens no galvenajiem slimības cēloņiem ir, piemēram, treknas un sulīgas pavasara zāles pārēšanās. Pats bēdīgākais, ka šī slimība var nopietni ietekmēt turpmāko zirga dzīves kvalitāti vai arī dzīvnieki mēdz pat aiziet bojā.

Lietuvēnu un slimības dzīsim prom…

– Dzīsim gan! Jāpiebilst, ka zirgi ir ļoti spējīgi nolasīt cilvēka enerģiju. Ja jātnieks pie dzīvnieka atnāk ļoti nedrošs, zirgs pārņem cilvēka emocijas un arī kļūst lēns un dara visu iespējamo, lai jātnieku ar savu uzvedību nenobiedētu. Savukārt, ja pie zirga pienāk jātnieks, kurš ir ļoti enerģisks un ar savām emocijām iekšēji teju vai kliedz, – es varu, es gribu, aiziet! –, zirgs to jūt un dodas jāt ar tikpat lielu pārliecību. Vēlreiz jāatgādina, ka zirgi ir dažādi – daļa no tiem ļoti jūt cilvēku emocijas, bet daļa dzīvnieciņu pret jātnieku uztraukumu un nedrošības sajūtu nav tik uzņēmīgi. Tādēļ, kā jau minēju, svarīgi ar zirgiem izveidot ciešu saikni un iepazīt tos, tad saprašanās būs jau no pirmā acu skatiena un pieskāriena!

Saka, ka cilvēka labākais un uzticamākais draugs ir suns. Varbūt tomēr zirgs?

– Man – noteikti! Tomēr vēlos aizstāvēt arī suņukus, jo tie ļoti labi prot padot ziņu gan par lūgtiem, gan arī nelūgtiem viesiem. Savukārt zirgi ir krietni mierīgāki un klusāki. Mīlu visus dzīvnieciņus, bet zirgus – jo īpaši!

Laimīgi būt kopā. Kad sarunas laikā devāmies apskatīt “Jaunbērziņu” plašo zirgu pulku, Agritas Proles acis, veltot pieskārienus saviem četrkājainajiem mīluļiem, iemirdzējās, bet laikraksta “Vaduguns” darbinieku prātā pazibēja tikai viena doma: “Saimniece ir laimīga, un zirgi atraduši savas īstās mājvietas…” Jāpiebilst, ka tuvākās zirgu sacensības Balvu novadā notiks 30.augustā Baltinavas pagastā pie Valču dzirnavām, kur starta šāviens tiks dots zirgu rikšotāju sacensībām “Kotiņu kauss 2026”, bet 29.augustā Stāmerienā notiks treniņsacensības konkūrā jeb jāšanas disciplīnā, kad ar zirgu jāpārvar dažādi laukumā izvietoti šķēršļi. Savukārt 5.septembrī, ja vien visas zvaigznes nostāsies savās īstajās vietās, sacensības notiks arī zirgu sētā “Jaunbērziņi” Bērzpils pagastā! Tāpat jāuzsver, ka ikviens interesents (bērni, pieaugušie un ģimenes) “Jaunbērziņos” laipni gaidīts arī ikdienā, lai dotos izjādēs, apgūtu jāšanas prasmes, vizinātos ar pajūgu, sarīkotu fotosesijas ar zirgiem vai ponijiem un vienkārši baudītu pikniku pie dabas. “No pirmajiem soļiem seglos līdz pārliecinošai jāšanai!” aicina zirgu sētas “Jaunbērziņi” saimniece Agrita Prole. Plašāka informācija, zvanot uz tālruņa numuru 26556076!

“Jaunbērziņu” vizītkarte. Par to, ka pakaviem ir ne tikai praktiska nozīme, bet tie nes laimi un sargā no ļaunuma, nešaubās arī zirgu sētas “Jaunbērziņi” saimniece Agrita Prole. “Svarīgākais jau nav tas, cik zinātniski pamatots ir pakavu simbolisms, bet tas, kādu nozīmi tiem piešķiram mēs paši. Ja domāsim, ka pakavs ir ne tikai skaists dekors, bet arī laimes nesējs, tad tā arī būs, jo mūsu domas materializējas,” pārliecināta A.Prole.

Attēlā redzama no koka darināta izkārtne “Jaunbērziņos”, kurā vērojams augšup vērsts pakavs un meitene, kura mīļi pieglaudusies zirga galvai. Ar šādu pašu viesmīlību un sirds siltumu tiek sagaidīts arī ikviens šīs saimniecības ciemiņš.

Kalēja profesijā "ieripo" nejauši

Lai lūkotu, kā klātienē darbojas viens no Latvijā pazīstamākajiem un nu jau arī viens no retajiem zirgu pakavu kalējiem EGILS BROKS, devāmies uz Smiltenes novada Grundzāles pagastu, kur todien viņš savus pienākumus pildīja saimniecībā “Meža Aizvēji”. Senā aroda meistara ikdiena ir saspringta, darba maršruts – visdažādākajos Latvijas nostūros, bet pieredzes bagātā kalēja aizrautīgais stāstījums vēstīja, cik lielu sirdi un dvēseli viņš atdod savam amatam.

Ar zirgu jādraudzējas

E.Broks, kurš ikdienā dzīvo Smiltenes novada Raunas pagastā, stāsta, ka zirgam pakavi nepieciešami, ja tam ir konkrēti darba uzdevumi. Tādi ir arī “Meža Aizvēju” zirgam Arfa, kurš startē konkūra sacensībās un laikā, kad saimniecībā viesojās laikraksta “Vaduguns” darbinieki, ar interesi vēroja apkārt notiekošo un nesatricināmā mierā ļāvās pieredzējušā meistara E.Broka apkalšanas darbiem. “Pakavu sagataves sūtām no ārvalstīm, kuras pēc tam tiek pielāgotas konkrētā zirga nagu formai. Kvalitatīvākie ir vācu un zviedru ražojumi, bet laikā, kad Latvijā tās vēl nebija pieejamas, izmantojām Krievijā ražotās. Tiesa, šīs pakavu sagataves bija ļoti sliktas kvalitātes, tādēļ vietējie kalēji nereti tās karsēja un pakavus locīja paši. Pašā Latvijā sagataves gan netiek ražotas, jo tas gluži vienkārši neatmaksātos – mūsu valstī ir pārāk mazs skaits sporta zirgu,” zina stāstīt pieredzējušais kalējs.

Jautāts, cik ilgs laiks nepieciešams zirga apkalšanai, E.Broks stāsta, ka pakavu nomaiņa visām četrām kājām, ja zirgs ir mierīgs, aizņem apmēram divas ar pusi stundas. Savukārt, ja tobrīd dzīvniekam prāts ir nemierīgs, šis process prasa ilgāku laiku. “Ja kalējs ir pieredzējis un saprot zirga psiholoģija, tad ar šiem dzīvniekiem visu var sarunāt! Proti, kalējam jāredz zirga acis un jājūt, vai dzīvnieka ķermenī ir spriedze. Gadījumā, ja zirgs izdarīs vienu kustību, prasmīgs kalējs zinās arī šī dzīvnieka iespējamo nākamo kustību, kā arī – ko un kurā brīdī darīt. Ar zirgu jādraudzējas, jo pie tā nevar uzreiz pienākt un ‘hops!’ – lieta darīta. Arfa mani zina jau vairākus gadus, bet bijuši arī zirgi, kuri kalēju vispār nevēlas pieņemt. Šādā gadījumā ar zirgu esmu devies uz laukumu, kopā padarbojies treniņprocesā, pa šo laiku dzīvnieks pie manis pierada, un tad devāmies atpakaļ, lai zirdziņu apkaltu,” pieredzē dalās E.Broks.

Ar kalēja zināšanām no Vācijas uz Latviju

Runājot par treniņprocesiem, jāuzsver, ka E.Broks ir ne tikai kalējs, bet kopš 1984.gada arī profesionāls jāšanas sportists (konkūrists), sacensību tiesnesis, treneris, kā arī Latvijas Jātnieku federācijas Ētikas komisijas priekšsēdētājs. Savukārt kalēja profesijā, kā viņš pats smaidot atzīst, ieripoja pavisam nejauši! “Savulaik trīs gadus dzīvoju Vācijā, kur strādāju par treneri, bet vienam no kalējiem pensijas vecumā radās veselības problēmas, un viņš vērsās pie manis. Tobrīd pārtraucu trenera darbu, devos viņam palīgā un vairāk nekā gadu cītīgi vēroju, kā viņš darbojas kalēja amatā. Pa šo laiku ar kalēju sadraudzējos, ieguvu šī aroda zināšanas un, atbraucot atpakaļ uz Latviju, sāku nodarboties ar pakavu kalšanu. Pirmo zirgu apkalu 1996.gadā,” atceras E.Broks.

Kalējs piebilst, ka diemžēl daļa mūsdienu sabiedrības aizmirsusi, ka zirgs ir enerģijas apmaiņas dzīvnieks, kuram jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Rezultātā nereti zirgi tiek uzskatīti par spēļu sunīti vai plīša lācīti, bet tā tam nav jābūt. “Zirgu audzinot pēc šāda principa, dzīvnieks kļūst bīstams, arī viņa veselība kļūst vājāka. Zirgs domāts darbam, kas viņam ir vitāli nepieciešams. Arī kāds vecs zirgkopējs reiz teica, – ja vēlaties veselu zirgu, tam jānosvīst vismaz katru otro dienu,” uzsver E.Broks un “Meža Aizvēju” saimniece SIGLINDA FREIMANE, kura ir Latvijā zināma zirgu sacensību sportiste un aktīva šīs nozares entuziaste. “Meža Aizvēju” saimniece arī piebilst, ka viņas ģimenes saimniecībā ir deviņi zirgi, un šie dzīvnieki S.Freimanes sirdī ir jau kopš trīs gadu vecuma.

“Uz laimes pakaviem paļauties nevajag”

Un kā ar pakavu simbolisko nozīmi? E.Broks ar smaidu sejā teic, – ņemot vērā, ka ir kristietis, šī ir viņa iecienītākā tēma! “Pakavus pie durvīm nekarinu. Vienīgais pakavs atrodas manā mašīnā, kas domāts zirgiem (smaida – aut pieb.)! Runājot nopietni, tā ir māņticība. Uz laimes pakaviem paļauties nevajag, jo tā ir nodarbošanās ar elkdievību. Studēju Bībeli, kas māca paļauties tikai uz Dievu, nevis uz priekšmetiem vai zīmēm, tādēļ aicinu cilvēkus neizmantot pakavus kā pielūgsmes objektus (piemēram, kā laimes vai aizsardzības nesējus). Vienlaikus tie var lieliski kalpot dekorācijas nolūkos, galvenais – bez jebkādas pielūgsmes, simbolisma un citas īpašas nozīmes piešķiršanas,” uzsver E.Broks.

Noslēgumā jautāts, ko darītu, ja darbs ar zirgiem vairs nebūtu pieprasīts un tas būtu pilnībā jāpārtrauc, pieredzējušais kalējs stāsta, ka viņam ārkārtīgi interesē alternatīvo enerģiju sfēra. “Pirms desmit gadiem mājas apstākļos pat izgatavoju divus litrus biodīzeļdegvielas, ko izlietoju sava vēsturiskā, 45 gadus vecā “Mercedes Benz” vajadzībām. Viss nostrādāja, un mans dzelzs rumaks tik brauca uz priekšu! Tomēr, pat ja nebūtu darba ar zirgiem, no tiem tāpat neatteiktos. Mēdzu teikt, ka zirgi ir cilvēku veselīgā narkotika, un tie noteikti allaž būtu manā redzeslokā un ganītos netālu no manis,” nešaubās E.Broks.

Darba netrūkst arī mūspusē. Egils Broks, lai apkaltu zirgus, dodas arī uz mūspusi. “Reiz Balvu novadā bija jāglābj saslimis ponijs. Kad aizbraucu un savu darbu izdarīju, pieprasījums bija tik liels, ka tagad tur savus pakalpojumus turpinu sniegt vēl sešās, septiņās saimniecībās. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka kalēju kļūst arvien mazāk – jauno puiku nav, un diemžēl šī profesija pamazām izzūd. Atklāti runājot, bail pat iedomāties, kas ar šo arodu notiks pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem. Kalējam vajadzīga arī laba veselība un spēcīga mugura, jo tas nudien nav viegls darbs. Turklāt uzskatu, ka kalējiem jābūt bijušajiem jāšanas sportistiem, jo viņi vislabāk pārzina zirgu psiholoģiju,” spriež E.Broks.

Attēlā redzams viens no galvenajiem zirga pakavu kalēja darbarīkiem – lakta, ar kuras palīdzību var locīt, taisnot un formēt metāla loksnes un detaļas. Laktas ir dažāda veida, bet konkrētais darbarīks ir viens no mazākajiem – tā dēvētā rokas lakta.

Profesionāls sportists ar panākumiem. Pieredzējušais kalējs Egils Broks stāsta, ka savulaik, pirmo reizi ieraugot zirgu sacensības, tās viņu burtiski ievilka savā pasaulē: “No sacensību laukuma aizgāju tikai tad, kad prom bija aizbraucis pēdējais zirgs. Senākos laikos arī nebija kā mūsdienās, kad katrs savu zirgu uz sacensībām atved ar treileri. Agrāk tos pasākuma norises vietā nogādāja speciālās, lielās mašīnās. Tas viss process, tostarp gatavošanās sacensībām, man šķita kā liels brīnums. Drīz vien pēc tam Ogrē sameklēju tuvāko vietu, kur var trenēties jāšanas sportā, un tā sākās mans ceļš zirgu sporta dzīvē. Zirgi ir mans liels dzīves aicinājums. Arī pašam ir divi zirgi – puika Rigoleto un meitene Londa.”

Jāpiebilst, ka E.Broks joprojām piedalās tautas klases turnīros Latvijā, bet savulaik (kopš 1998.gada) bija arī Latvijas izlases sastāvā un kāpa uz starptautiskās zirgu sporta arēnas pasaules kausa posmos dažādās valstīs.

Kā “Meža Aizvējos” Arfu apkala...

Attēlos redzama Smiltenes novada Grundzāles pagastā esošās saimniecības “Meža Aizvēji” zirga Arfas apkalšanas process, kad kalējs Egils Broks noņēma vecos pakavus, apkopa nagus un piestiprināja jaunos pakavus.

Vecā pakava noņemšana. Kalējs ar knaiblēm atloka un izvelk naglas, pakavu noņem no naga, notīra netīrumus un noņem lieko, ataugušo raga slāni.

Pakava pielāgošana. Pakavu pielāgo zirga kājas naga formai.

Caurumu izveidošana. Pakavā ar laktas palīdzību izurbj caurumus, caur kuriem piesist speciālas pakavu naglas.

Pakava piestiprināšana. Pakavu novieto uz zirga naga un caur caurumiem iedzen pakavu naglas. Naglu galus, kuri izlīduši caur naga augšējo daļu, nokniebj. Noslēgumā noslīpē naga virsmu pie pakava, lai pēda būtu gluda un droša. Viss gatavs!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1989070085140334