1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
06-11-2026
Vārdadienas šodien: Agra, Aleksandra

Jaunā adrese – lauki (27.10.2026.)

 

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai. Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Misija – glābt

Mūsdienu modernajā pasaulē jaunās tehnoloģijas arvien straujāk ienāk arī veselības aprūpē. Kamēr lielās un modernās slimnīcas apgūst inovatīvas ārstēšanas metodes, ģimenes ārstu prakses un feldšerpunkti lauku teritorijās pilda glābēju funkcijas, jo tā ir pirmā institūcija, kur cilvēkiem vērsties pēc palīdzības. Turklāt ārsti laukos ir arī būtisks faktors nacionālajai drošībai. Kā sokas mediķiem, kuri savu sirdsdarbu diezgan pieticīgos apstākļos dara ar ne mazāku entuziasmu kā lielpilsētu speciālisti moderni aprīkotos kabinetos? Un kā šos pakalpojumus vērtē cilvēki, kuri no pilsētas pārcēlušies uz dzīvi laukos? To devāmies skaidrot uz Zemgali.

Vajag domāt par mūsu mazajām pilsētiņām

Šogad janvārī darbu ģimenes ārsta praksē Elejā uzsāka dakterīte JANA MASLOŠA, kura praksi pārņēma no ilggadējās ģimenes ārstes Birutas Karlovskas, kas pēc savas gandrīz 50 gadu ilgās profesionālās darbības pārtraukšanas 2025.gada 22.decembrī devās pelnītā atpūtā. Taujāta, kā nokļuva Elejā, J.Masloša pastāstīja, ka iepriekš bija rezidente, piebilstot, ka strādāja Jelgavas poliklīnikā un Jelgavas slimnīcā.

No Jelgavas Jūs iemānīja Elejā?

– Aizgāju uz Nacionālo veselības dienestu un pateicu, ka ļoti vēlos strādāt Jelgavas novadā. Piedāvāja iespēju piezvanīt dakterei Birutai Karlovskai, viņa mani uzaicināja ciemos, parādīja praksi un atzina, ka plāno doties pensijā. Visu izrunājām un vienojāmies, kad un kādā veidā kārtosim dokumentus.  

Kādā intervijā norādījāt, ka jau rezidentūras laikā strādājāt ar citiem ārstiem un šo darbu pazīstat labi. Kādas bija sajūtas, ienākot jaunā vietā?

– Nebija grūti, jo, kā jau minēju, šo darbu pārzināju. Bija ļoti laba darba pieredze Jelgavas klīnikā, turklāt bija arī labs skolotājs – ģimenes ārsts Artūrs Fedorovičs-Rubenis. Tāpat pie viņa strādāja ļoti zinošas un pieredzējušas divas māsiņas, kuras atklāja dažādas darba nianses. Tāpat, mācoties Rīgas Stradiņa universitātē, bija lieliskas pasniedzējas Līga Kozlovska un Gunta Tīcmane, kuras neliedz padomu, arī pabeidzot universitāti. Palīdz un pamāca, kā pareizi sagatavot dokumentus, kā organizēt darbu, tāpēc jūtos diezgan droši šajā jomā, jo zinu, kur varu atrast nepieciešamo informāciju. Cilvēki visapkārt ir pretimnākoši.

Kādi ir galvenie dzinējspēki, kas mudina jaunos speciālistus izvēlēties darbu mazā pilsētā vai ciematā?

– Manā ģimenē ir trīs bērni. Plānoju palikt un dzīvot Latvijā. Kāpēc darbu izvēlējos Elejā? Tā ir tuvu Jelgavai.

Kāds būtu lēmums, ja piedāvātu ļoti labi atalgotu darbu Jelgavā?

– Grūti pateikt, kaut gan lēmums par Eleju, šķiet, nāca no augšas. Acīmredzot liktenis visu salika pa vietām...

Kā ārstus atvilināt uz laukiem?

– Zinu, ka Latgalē, arī pārējos reģionos, ir ļoti labi piedāvājumi speciālistiem. Piemēram, piedāvā pat dzīvokļus, bērniem – vietu bērnudārzā.

Tas ir stimuls?

– Jā, jo daudzi kolēģi šīs iespējas nopietni izvērtē. Kad mācījos trešajā kursā rezidentūrā, pēdējā lekcijā piedalījās pārstāvji no dažādām apdzīvotām vietām, lai izteiktu savus piedāvājumus un solītu labumus. Tas bija interesanti, jo arī es aizdomājos par vilinošiem solījumiem. Tas ir ļoti liels stimuls. Jāsecina, ka pašvaldības un citas iestādes ļoti labi strādā. Jelgavā pirmajā reizē man piedāvāja stipendiju. Es pieteicos, man to apstiprināja, bet tomēr iekšēji šaubījos un galarezultātā atteicos no šī piedāvājuma. Pēdējā kursā nolēmu, ka mans ceļš vedīs uz Eleju, tāpēc atkārtoti pieteicos stipendijai. Pirmajā reizē no tās atteicos, bet otrajā reizē domāju vēl gadu. Pašvaldība bija pretimnākoša. Manuprāt, problēma nav piedāvājumu klāstā, jo tā ir globālāka.

Proti?

– Pieļauju, ka jaunie speciālisti neredz savu perspektīvu tieši Latvijā.

Mūsu daktere Līga Kozlovska lepojas, ka izcīnīja piemaksas pierobežā strādājošajiem ārstiem.

– Arī tas ir ļoti liels stimuls. Braucot uz darbu, man vajag tērēt naudu par degvielu, kas nav maza. Neplānoju dzīvot Elejā, jo tad ciestu mana privātā dzīve. Raugoties globāli, problēma nav novados, jo pašvaldības dara visu iespējamo, lai palīdzētu un atbalstītu. Atnācu šeit strādāt un piedalījos projektā, kur ļoti lielu palīdzību sniedza projekta vadītāja Anita Škutāne no Jelgavas novada pašvaldības. Problēma, kā jau minēju, ir tā, ka jaunie speciālisti raugās uz ārvalstīm.

Uz galvaspilsētu neraujas?

– Algas ģimenes ārstiem Rīgā ir mazākas nekā reģionos. Man šķiet, ka pašvaldībām vajadzētu turpināt aģitēt ārstus doties uz mazāk apdzīvotām vietām. Un tas, manuprāt, jādara jau laikā, kad ārsti mācās pirmajā kursā, kad cilvēkiem, iespējams, vēl nav ģimenes. Daudzi kolēģi, kuriem nebija bērnu, varēja droši paņemt somu rokās un aizbraukt, piemēram, uz Valmieras pusi. Arī es, ja piedāvātu strādāt citviet, ļoti rūpīgi domātu. Mainīt vidi, kad ir trīs bērni, ir ļoti sarežģīti. Vajag pamainīt piedāvājumu stratēģiju.

Kā?

– Visiem piedāvājumiem un privilēģijām jāizskan pirmajā, nevis trešajā kursā. Mani vilināja Aizkraukle, par ko arī padomāju, jo tur piedzimu. Bet piedāvājumi nebija zināmi, un pašai zvanīt īsti negribējās. Otrkārt, problēma, kāpēc jaunie ģimenes ārsti neiet ārpus Rīgas, varētu būt tā, ka ir ļoti sarežģīti izveidot praksi no nulles. Nav nekādu materiālu, grāmatas vai ceļveža, ar ko vispār sākt. Pērnā gada septembrī, saņemot sertifikātu, paliku viena pati ar šo dokumentu. Nezināju, kur man doties, kā izveidot savu uzņēmumu. Biju kā balta lapa. Zvanīju kolēģiem, kuri to ir darījuši pirms daudziem gadiem. Viņi nereti šos pirmos soļus neatcerējās. Sāku pamazām visu skatīties – domāt, lasīt, jautāt citiem. Sapratu, ka sākumā vajag pamatkapitālu, atrast labu grāmatvedi, dibināt bankā kontu...

Papīri, papīri, dokumenti...

– Jā. Ja nodibināta firma, tad vajag medicīniskas iestādes kodu. Lai to dabūtu, jāaicina veselības inspekcija, uzrādot virkni dažādu dokumentu. Tas bija liels darba apjoms. Iedeva kodu, bet ko darīt tālāk? Izrādās, daudz ko. Reģistrēties Nacionālās veselības dienestā, pēc tam nodrošināt pieeju dažādiem elektroniskajiem datiem. Bet es esmu vienkāršs ģimenes ārsts, trīs bērnu mamma – biju viena pati. Ar dakteri no Dobeles, kura arī pārņēma praksi, sēdējām, lasījām un pētījām, kas un kā. Informācijas nebija. Medicīna – tas ir sarežģīti, jo nepieciešams nodrošināt to, lai jau pirmajā dienā varu nodrošināt akūtas palīdzības sniegšanu. Man nebija pietiekami daudz kompetences, bet gāju un darīju.

Kāds secinājums?

– Būtu nepieciešams kāds mentors, kurš atbalstītu jaunos speciālistus. Man tāda nebija. Piemēram, lai atvērtu praksi, nepieciešams termināls. Tas nozīmē, ka jāslēdz līgums. Tāpat jābūt seifam miršanas apliecībām utt. Saprotu jaunos speciālistus, kuriem nav pieejama konkrēta informācija. Būtu labi, ja šādu atbalstu sniegtu valsts. Neplānoju kļūt par uzņēmēju, bet izrādījās, ka jābūt arī uzņēmējai. Tāpēc arī daudzi ģimenes ārsti iet strādāt uz poliklīnikām, jo tur viss ir vienkāršāk – parakstīji darba līgumu, un jau pirmdien esi darbā. Man sākums bija grūts.

Cik daudz laika nozagāt ģimenei?

– Gadu. Līdz šim brīdim strādāju ļoti intensīvi. Sākot darbu 5.janvārī, cilvēki, kuri bija atnākuši uz praksi, bija izmisumā. Pieļauju, ka viņi sprieda, ka atnāks jauna fifa, kura nerunās ar pacientiem.

Kā Jūs vietējā kopiena uzņēma?

– Tikai vasaras vidū sapratu, ka cilvēki pret mani kļūst lojāli. Vajadzēja parādīt un pierādīt, ka mēs kopā ar māsiņu esam atvērtas, gribam un varam palīdzēt. Atbildējām uz zvaniem, braucām mājas vizītēs, pierādot, ka neesam augstprātīgas. Tieši otrādi, centāmies būt tuvāk cilvēkiem, palīdzēt un vienmēr atbildēt.

Ģimenes ārstam jāorientējas visās iespējamajās cilvēku kaitēs?

– Tā ir. Pārņemot praksi, sākotnēji bija ilgi jāizrunājas ar katru pacientu, lai saprastu, kādas ir iespējamās papildus kaites, kaut gan pacients uz pirmo vizīti atnāca, piemēram, ar sūdzību par sāpošu muguru.    

Pacienti neteica: “Dakterīt, iedodiet tabletīti, ar to pietiks.”

– Ja kaut ko dīvainu prasa, nosaku: “Nē, nē, nē.” Nesen pacients nokrita no koka, atnāca un paziņoja: “Vajag rentgenu mugurkaulam.” “Labi, labi, visu izrunāsim,” atbildēju. Izrādās, šim pacientam ir cukura diabēts, nesamērīgs spiediens un astma. Es viņam noteicu, ka jums paveicās, ka nokritāt no koka, jo var atgadīties vēl lielākas veselības problēmas. Cilvēkus iepazīt palīdz invaliditātes grupu rakstīšana. Tās rakstot, pārskatu visu slimības vēsturi. Līdz šim esmu uzrakstījusi 100 grupas un varu droši teikt, ka 100 cilvēku slimības ideāli pārzinu. Mums ir 1500 pacientu.

Ar kādām sūdzībām laucinieki visbiežāk nāk pie ģimenes ārsta?

– Ar paaugstinātu spiedienu un muguras sāpēm.

Pilsētnieki?

– Gandrīz tas pats, kaut gan laukos par sāpošām mugurām sūdzas vairāk, jo šeit daudzi strādā uz lielajiem kombainiem un traktoriem. Muguras dažreiz izskatās bēdīgi.

Vai pakalpojumu kvalitāte mazā pilsētā atšķiras no lielpilsētu piedāvājuma? Kāpēc?

– Tas ļoti atkarīgs no ģimenes ārsta. Vai ģimenes ārsts vēlas mācīties? Piemēram, pieredzējusī daktere Līga Kozlovska ir visur. Bet ir arī izdeguši kolēģi, kuri neko negrib darīt. Es viņus saprotu, jo izdegšana ir sarežģīts jautājums. Protams, viss atkarīgs no darba apjoma un komandas. Ja komanda ir aktīva un atbalstoša, tad dakteriem viennozīmīgi ir vieglāk strādāt. Man ir ļoti laba komanda. No komandas un daktera atkarīga pacienta labsajūta. Pilsētā dakteris pacientus var aizsūtīt pie speciālistiem, bet mums jādara viss.

Vai mazā miestiņā pietiek ar feldšerpunkta izveidi?

– Domāju, nē, jo noteikti vajadzīgs ģimenes ārsts. Feldšeriem ir arī ierobežojumi, ko viņi drīkst un nedrīkst darīt.

Balvos nesen slēdza dzemdību nodaļu. Šāds lēmums ir pareizs un atbalstāms, ja jauno māmiņu ir tik, cik ir?

– Dzīve kūsās, ja cilvēks redzēs, ka vietā, kur viņš dzīvo, ir bērnudārzs, skola un slimnīca. Vieglāk ir aizvērt, nekā uzturēt. Vajag domāt par mūsu mazajām pilsētiņām.

Kā pārvarat negācijas?

– Nezinu, kā citi savācas... Man mājās ir vairāk darba nekā darbā. Man ir skolnieks un divi bērnudārznieki. Kā tieku galā? No viena darba braucu uz otru – Dievs palīdz.

Nesen Jūsu praksē noslēdzās Eiropas Savienības programmas projekts “Divu ģimenes ārstu prakšu izveide Jelgavas novadā”, kura rezultātā paveikti telpu remontdarbi, kā arī iegādātas medicīnas tehnoloģijas, datortehnika un mēbeles.

– Meklēju variantus, kā uzlabot un labiekārtot prakses vietu. Daktere Līga Kozlovska pastāstīja, ka ir projekts, kur var pieteikties. Sāku interesēties un ar Jelgavas pašvaldības atbalstu izdevās projektu īstenot. Biju laimīga arī no marta līdz augustam, kad dzīvojām remontdarbu apstākļos. Kāpēc? Es zināju, ka viss notiek un iet uz labo pusi. Bija jautri, arī sarežģīti. Papildus izveidojām virtuvīti.

Ģimenē nepukojās, ka kaut ko iegādājāties arī par savu naudu?

– Vari kaut zaudēt, ja gribi kaut ko sasniegt. Nesen vīrs smējās, jautājot: “Kāpēc darbā nopirki skaistas krūzes, bet mājās kafiju dzeram no vecajām?”

Elejas ļaudis Jūs atzīst par savējo?

– Nezinu, to prasiet viņiem. Esmu iemācījusies pacientus izjust ar savu mugurkaulu. Ja pacients ir uzvilkts, cenšos kļūt klusāka un vairāk smaidīgāka. Cenšos ieklausīties, veltot viņam vairāk laika. Tiesa, ir dienas, kad nav spēka elpot.  

Ko novēlat Latvijas ļaudīm?

– Nebaidīties izmeklēties. Mūsu pacientu galvenā problēma ir asinsspiediens, un nereti cilvēki to neuztver nopietni. Pie ģimenes ārsta noteikti jāiziet cauri esošai problēmai un jāizstrādā taktika, kā pareizi atrisināt problēmu, piemēram, muguras sāpju vai citu kaišu ārstēšanā. Un noteikti neaizmirst par vecajām hroniskajām slimībām, jo ļoti bieži vien ir tā, ka cilvēkam, piemēram, ir onkoloģija, un kādreiz bija arī uzstādīta mirdzaritmija, bet neviens tam nepievērš uzmanību. Noteikti ir jāārstējas, jo no mirdzaritmijas var nomirt ātrāk nekā no onkoloģijas. Tāpat noteikti vajag domāt par hroniskajām slimībām, piemēram, cukurniekiem.

Kam noteikti jābūt mājas aptieciņā?

– Vienmēr, kad cilvēks nāk pie manis, uzreiz ņemu mazo lapiņu un saku: “Tā, ko mēs lietojam no rīta un vakarā?” Un cilvēks stāsta: “Es neatceros. Zilo, zaļo, zilo tableti.” Aicinu nākt nākamajā reizē ar visām zālēm, lai saprastu, kādas ir zāles un kam tās nepieciešamas.

Uzņēmīga dakterīte. “Ja man kaut kas galvā ienāk, tad meklēšu, zvanīšu, kamēr nepanākšu iecerēto,” teic ģimenes ārste.

Kāda ir jaunā dakterīte?

Ārsta palīdze Inna Antanāviča: – Gudra, saprotoša, sirsnīga, izpalīdzīga un vienkārši forša kā cilvēks un speciālists. Kā vietējie viņu uzņēma? Eleja ir neliela pilsēta, un apkārt klīda dažādas baumas. Sākotnēji uzmanīgi nāca, skatījās un pētīja, kā būs. Šobrīd cilvēki ir apmierināti un dakterīti sauc par savējo. Nav taisnība, ka Rīgā ir gudrāki ārsti, jo dakteri ir mācījušies vienā vai līdzīgās skolās. Latgaliešiem vēlu laikus apmeklēt ārstus, nevis visu atlikt uz pēdējo brīdi. Lūk, mans mazbērns Noels, kurš dzīvo Rīgā, šodien ir Elejā, lai apmeklētu ģimenes ārsti. Vedekla Rīgā ir apmeklējusi vairākus ārstus, secinot: “Tā neviens ārsts manu bērnu nav skatījies kā Elejā.” Viņa šodien uz pieņemšanu speciāli brauca no galvaspilsētas.

Pārcelšanās uz laukiem nav vienkāršs untums

Bērziņu ģimenes miera osta – guļbūve “Melderi” Elejā – tika atrasta, meklējot savām iespējām atbilstošu vietu, kur veidot ģimenes mājvietu. Elizabete un Andis dzīvoja Rīgā, tad apsvēra iespēju būvēt savu māju, kas atspoguļotu vērtības un intereses. Sākotnēji iecere bija būvēt Inčukalnā, jo zemes gabals jau bija sarūpēts. Taču, izvērtējot iespējamās izmaksas, saprata, ka jāmeklē finansiāli pieejamāks risinājums, jo zemes gabals ir pilnīgi bez apbūves, ar ierobežotām komunikācijām. “To īstenosim vēlāk – varbūt bērniem vai citam projektam,” noteic Elizabete.

Kredītu ņemt negribējās. Elizabetei prātā bija tēva savulaik mācītais: “Re, nauda. Bet netērē!” Šajos vārdos ietverta doma par saimniecisku rīcību un spēju domāt vairākus soļus uz priekšu. “Esmu augusi astoņu bērnu ģimenē, un tēvs vienmēr mācīja domāt, kā rīkoties, lai nauda vairotos. Šīs zelta rindas mums, bērniem, deva pamatu domāt uz priekšu daudzajos šaha gājienos,” stāsta Elizabete.

Pāris meklēja māju, kuru varētu atļauties iegādāties bez pārmērīga finansiāla sloga. Orientieris jau sākumā bija māja kā vērtība. Un intereses lokā bija nonākušas guļbūves, kas ir latviskuma pamatā. Vienu noskatīto māju – pietiekami lielu, bet kleķa, taču ar manteļskursteni centrā – saimnieks pārdeva citam pircējam. Un labi vien bija, jo tur ieguldījumus vajadzētu lielākus. Tā kā Elizabetes brālis pēc vecvecāku nāves bija pārcēlies no Rīgas ar ģimeni uz sievas dzimtas māju Elejas pagastā, Andis un Elizabete bieži ciemojās un palīdzēja lauku saimniecībā iekārtot brāļa ģimenei ērtāku vidi. Drīz vien caur paziņām viņi uzzināja par pamestu māju Elejas laukos – vien 2 km attālumā no brāļa mājām. Nebija skaidrs, vai tajā kāds dzīvo un kam īpašums pieder. Pēc meklējumiem un saziņas ar pagasta ļaudīm izdevās noskaidrot ēkas saimnieku, un darījums izdevās. Papīra un formalitāšu kārtošanu īstenoja Andis, un tas bija ļoti vīrišķīgi, ka vīrietis uzņemas saimnieka lomu un tam piekrītošos darbus. Māja nebija izdemolēta pilnībā, bet to bija papostījis gan laiks, gan cilvēki bez godaprāta – bija iznesti gan apdares dēļi no mansarda stāva, gan izdedzinātas krāsnis, tostarp izpostīta maizes krāsns. Grīdas bija laika zoba sagrauztas, bet visur, kur iztēle ļauj, ēkā bija pienesti mēsli, gruži un atkritumi.

Grūtības nebaidīja

Ēkas stāvoklis pāri nebiedēja, jo tās izmērs un konstrukcija abus uzrunāja – desmit reiz divdesmit metru plašā guļbūve bija saglabājusi manteļskursteni un jumtu pietiekami labā stāvoklī, lai saskatītu tās potenciālu septiņu cilvēku ģimenes vajadzībām. Kopš 2020.gada vēla rudens “Melderi” ir Bērziņu ģimenes īpašums, kurā joprojām tiek ieguldīts milzīgs darbs, lai ēku sakoptu un atjaunotu. Vēstures kartēs mājai līdzās bijušas dzirnavas, kas pamato mājvārdu. “Andis ir namdaris un jaunībā Lielvārdē strādājis kokapstrādes darbnīcā par galdnieku. Viņš visu var radīt un atjaunot pats savām rokām! Un tas ir finansiāli saprātīgi. Savs mājas namdaris, un es viņu par šo apņēmību bezgalīgi mīlu!” Elizabete lepojas.

Sākotnēji abiem darbs bija Rīgā, bet pamazām ģimene nonāca pie secinājuma, ka jāpārceļas uz dzīvi laukos, lai arī vēl nav sasniegts pilnīgs komforta līmenis. Katrs ietaupa teju 3h braucienu ik dienu. Pārcelšanās uz laukiem nozīmēja ne tikai jaunu adresi, bet arī jaunu prasmju apguvi un citādu ikdienu. Interjera dizainerim radās loģisks un praktisks mērķis – iemācīties arī vadīt traktoru un iegūt traktora vadītāja apliecību, jo laukos tas noderēs dārza darbos, varēs arī piestrādāt pie lielajiem zemniekiem, ja cita darba nebūs. Tagad Andis strādā Jelgavā par namdari, kur ik dienu citām ģimenēm izgatavo koka karkasa mājas uzņēmumā “MyCabin”. Savukārt Elizabete savu lietvedes darbu veic daļēji attālināti un papildus mācās namu apsaimniekošanas jomā, kas nākotnē pavērs plašākas darba iespējas.

“Esam iecerējuši mājai dot otru elpu un raugām to darīt “nemoderni”, bet gan tiecoties saglabāt pamatvērtības būvniecībā bez liekiem elementiem. Koks, māls, kaļķis. Andis ir ieguvis arī mālmeistara diplomu pie prasmīgajiem RB&B MĀLmeistariem. Un tuvojas laiks, kad ar mālu apstrādāsim visas jau ar kokšķiedru apšūtās sienas,” priecājas saimniece. Ir uzbūvēta vēl lielāka podiņkrāsns, plīts un Anda rokām gatavoti jauni egles koka logi, kā arī vairumam istabu ieklāta koka grīda. Vēl plānota ir sava pirtiņa, darbnīcas telpas saimniekam un maizes krāsns saimniecei.

Dzīves kvalitāte citā ritmā

Runājot par dzīvi pilsētā un laukos, Bērziņu ģimene savu izvēli nenožēlo. Lauki sniedz iespēju pašiem izaudzēt pārtiku, iekopt dārzu un veidot savu vidi atbilstoši ģimenes vajadzībām. “Lietainos Jāņos manteļskurstenī cepam šašliku,” smejas Elizabete, piebilstot: pirmkārt, vari audzēt visu, ko vēlies, iekopt saimniecību pēc saviem ieskatiem. Mums ir trīs siltumnīcas, dažādi rožu krūmi manam priekam, veco ābeļu dārzs, ogulāju rindas un smiltsērkšķi. Kaimiņi viņiem ieteica noskatīt to, kas padodas, un paņemt sev, kas ir piemērots jau no apkārtējo pieredzes. Tas aiztaupa laiku. Otrkārt, ja ir vēlēšanās, vienmēr varam aizbraukt tur, kur vēlamies, jo esam Latvijas centrā, šoseju krustpunktā.”

Elizabete ir pārliecināta, ka lielpilsētas spožums nereti liek cilvēkiem iesaistīties nemitīgā skrējienā, savukārt dzīve laukos mudina vairāk domāt par to, ko pats var paveikt savas dzīves kvalitātes uzlabošanai: “Esmu pārskatījusi savas vērtības un secinu, ka cilvēki lielpilsētās tiecas pēc piesolīta spožuma, bet patiesībā iekļūst izsūknēšanas mehānismā. Laukos uz dzīvi raugās citādi. Tā ir pavisam cita filozofija.” Tāpat Elizabete uzskata, ka mazpilsētās un ciemos cilvēku zināšanas un prasmes var iegūt pavisam citu nozīmi: “Rīgā tu nebūsi labāks par piekto, septīto vai divdesmito tās pašas jomas speciālistu. Bet mazās pilsētiņās un ciematos tu būsi liela vērtība. Tiem cilvēkiem, kuri attīsta savus vietējos kultūras centrus un uzlabo sabiedrības vidi, jāpiešķir medaļas, jo viņi sasaista kopā lielās pilsētas ar mazajām.” Lauku dzīvei ir arī savas īpatnības. Tuvākie kaimiņi atrodas aptuveni puskilometra attālumā, un Andis ar humoru atzīst, ka laba infrastruktūra ir kā koks ar diviem galiem: “Pie mājas var piebraukt arī garnadži. Taču te, lauku vidū, mūs ieskauj labība, kāposti, bietes un kartupeļi. Un ceļa neesamība rada gan drošību, gan izaicinājumu sliktos laikapstākļos.”

Ir viss nepieciešamais

Ģimene atzinīgi vērtē pašvaldības rūpes par apkārtni. Īpaši patīkams pārsteigums bijis ziemā, kad pagasts iztīrījis ceļu līdz pat viņu mājai – arī posmā, kas pat kartē nebija atzīmēts kā ceļš. Elizabete uzsver, ka Elejā ir viss nepieciešamais un ka pašvaldības attieksme palīdzējusi iejusties jaunajā dzīvesvietā. Arī bērni ir priecīgi par dzīvi Elejā. “Viņiem ir sava vide, jauni draugi, laba vidusskola ar plašu interešu pulciņu piedāvājumu, muižas parks un ļoti labi ceļi velobraukšanai un skrituļošanai. Te ir bērnudārzs, pasts, vairāki veikali un atsaucīgi cilvēki!” secina Elizabete.

Līdztekus mājas atjaunošanai ģimene apgūst arī citas lauku dzīves prasmes – kopt bites un audzēt putnus. Tā ir ikdiena, kurā pašu darbs tieši pārtop redzamā rezultātā, bet mājas apkārtnes uzturēšana kļūst par kopīgu nodarbi. “Tas veido dzīves piepildījumu un filozofiju. Tad saproti, ka pārcelšanās uz laukiem nav vienkāršs untums. Tā ir atgriešanās pie saknēm, zemes, pie patības. Un šī iekšējā nepieciešamība lielpilsētas dunā saglabājas latvieša sirdī kā kvēlojoša oglīte ar milzīgu potenciālu. Vispatiesākā dzīve ir saskaņa ar dabu. To varētu dēvēt par idillisku vērtējumu, taču savs ir savs! Žēl, ka lielpilsētas nepamatoti izvilina jauniešus no iespējas pamatīgāk iesakņoties savā zemē,” noteic Elizabete.

Kur ņemt labu vīru?

Elizabetes un Anda stāsts ir par otro iespēju, apzinātu izvēli un ģimeni, kas veidojas no mīlestības, savstarpējas cieņas un kopīgām vērtībām. Kā izvēlēties vīrieti, ar kuru gribas dalīt dzīvi? Un kā saprast, vai viņš var kļūt ne tikai par labu dzīvesbiedru, bet arī par uzticamu tēvu taviem bērniem? Elizabetes stāsts nav par īpašām iepazīšanās vietām vai profesionāliem savedējiem. Tas ir stāsts par sāpīgu pieredzi, sevis no jauna iepazīšanu un drosmi izvēlēties attiecības, kurās līdzās mīlestībai ir arī atbildība, cieņa un kopīgs redzējums par ģimeni. Kā izvēlēties vīrieti, ar kuru gribas dalīt dzīvi? Un kā saprast, vai viņš spēs kļūt ne tikai par labu vīru, bet arī par tēvu taviem bērniem? Lūk, Elizabetes stāsts un atziņas pārdomām.

1. Negaidītais jautājums. Mēs iepazināmies bērnudārzā. Ik rītu katrs vedām savas atvasītes uz pirmsskolu Āgenskalnā, Daugavas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas tuvumā. Vecāki, kuri ik dienu uztic savus bērnus citu gādībai, zina, cik daudz nozīmē pārliecība, ka bērns ir drošās rokās. Tad arī mamma un tētis var ar mierīgu sirdi doties savās darba gaitās, zinot, ka mazais ir aprūpēts un viņa diena aizritēs drošā vidē. Tā kādā pavasara rītā, sirsnīgi smaidot un jau domās steidzoties tālāk, es pēkšņi izdzirdēju Anda balsi: “Nu, ko? Laižam uz jūriņu?!” Apjuku. Tik negaidīts un dzīvespriecīgs jautājums mani pārsteidza nesagatavotu. Es tikai nosmaidīju, jo tajā brīdī nespēju pat atcerēties, vai Anda bērniem esmu redzējusi arī mammu. Izrādījās, ka mamma bērniem ir gan. Taču abu vecāku dzīvē jau bija sācies jauns posms, un Anda laulības šķiršana jau paredzēja katra savrupu gaitu sākumu. Savukārt es – viena ar trim brīnišķīgiem bērniem, jau piecus gadus šķirtenes godā – veidoju savu dzīvi no jauna. Manī joprojām mājoja cerība, gaiša ticība un vēlme piepildīt kopš bērnības loloto sapni par laimīgu, saskanīgu ģimeni.

2. Sieviete, kura zināja, ko vairs nevēlas. Pieci gadi pēc šķiršanās bija ļoti smags laiks. Šodien, atskatoties uz tiem, varu tos sadalīt divos posmos. Pirmais bija laiks, kurā es vēl mēģināju saprast, kas bija noticis un vai kaut ko būtu varējusi darīt citādi. Otrais – sevis meklējumi un atjaunošanās. Pirmos divus gadus es diendienā meklēju vainu sevī. Pārmetu sev un atkal un atkal uzdevu jautājumu: vai tiešām deviņos laulībā pavadītajos gados es nevarēju būt vēl pacietīgāka? Vai nevarēju vēl ilgāk sadzīvot ar meliem un maldiem, uzturēt cerības un turpināt ticēt ilūzijām? Varbūt vajadzēja paciest vēl vairāk, nogaidīt vēl ilgāk un censties vēl stiprāk?

Tā ir savāda sajūta — mēģināt glābt to, kas jau sen ir sašķobījies, vienlaikus arvien vairāk šauboties pašai par sevi. Kad attiecības neizdodas, cilvēks mēdz atgriezties pagātnē, izspēlēt prātā notikumus no jauna un meklēt brīdi, kurā viss būtu varējis pavērsties citādi. Arī es to darīju. Tad kādā vakarā notika saruna, kas manī kaut ko neatgriezeniski mainīja. Mājās pārnāca mans bijušais vīrs. Pēc tam, kad bērniem bija izlasīta vakara pasaka, viņš man jautāja: “Vai es varu te palikt?” Es pārjautāju: “Kā tu to domā? Sākt attiecības no jauna un mēģināt atkal veidot ģimeni?” Tolaik man šķita, ka divu gadu laikā viņš varbūt bija pārvērtējis to, ko es un bērni viņam nozīmējām. Varbūt viņš bija sapratis, ko zaudējis, un vēlējās atgriezties pie savas ģimenes. Taču atbilde bija pavisam cita: “Nē, kamēr es atradīšu ko labāku…”

Tajā brīdī man it kā nokrita zvīņas no acīm. Pēkšņi es ieraudzīju to, ko tik ilgi nebiju spējusi pieņemt: man vairs nebija jāmeklē vaina sevī un jādomā, ko vēl būtu varējusi izdarīt, lai kļūtu pietiekami laba. Es sapratu, ka man nav jāturpina dzīvot gaidās, kurās otra cilvēka izvēle un attieksme nosaka manu pašvērtību. Tā bija sāpīga atskārsme, bet vienlaikus arī atbrīvojoša. Es beidzot atļāvu sev pārtraukt bezgalīgo pašpārmetumu loku un dot sev tiesības sākt dzīvi no jauna. Man bija jāatjauno tas, kas bija sagrauts, no jauna jāiepazīst pašai sevi un jāiemācās veidot savu dzīvi, nevis tikai mēģināt noturēt to, kas vairs neturējās kopā. Es vēlējos radīt saviem bērniem vidi, kurā var augt, justies droši un piedzīvot ģimenes siltumu.

Sākās mans otrais posms – sevis meklējumu un atjaunošanās laiks. Es meklēju atbildes gan filozofiski, gan praktiski. Iesvētījos un pievienojos draudzei, cerot tur rast atbalstu un atvieglojumu. Apmeklēju seminārus un atbalsta grupas, izmēģināju meditācijas un nodevos pašizziņai. Meklēju veidus, kā labāk saprast sevi, savas izjūtas, vajadzības un vērtības. Mācījos atšķirt to, ko patiesībā vēlos, no tā, ko biju pieradusi paciest. Mācījos atgūt uzticēšanos sev un apzināties, ka arī man ir tiesības uz cieņpilnām, drošām un saskanīgām attiecībām.

Šis ceļš nav beidzies arī šodien. Pašizziņa nav uzdevums, kuru vienreiz izpildi un vari atzīmēt kā pabeigtu. Jo vairāk sevi iepazīstu, jo vairāk saprotu, cik daudz vēl iespējams atklāt. Taču pamazām mainījās arī mans jautājums. Vairs ne tikai, ko es izdarīju nepareizi un kāpēc mani nemīlēja tā, kā es biju cerējusi. Arvien biežāk es sev jautāju: kas man ir svarīgs, kādu dzīvi vēlos veidot un kādu cilvēku gribu sev līdzās? Šis jautājums kļuva par sākumu apzinātākai izvēlei.

3. Zināju, ko vairs nevēlos. Mana pirmā laulība bija cerību, naivuma un pašvērtības meklējumu laiks (lai gan zemapziņa jau sākotnēji – pirms oficiālas gredzenu mīšanas – bija sūtījusi impulsus, kurus klusināju un cerēju, ka jau piedzīvotais ir tikai sagadīšanās un kaut kas mainīsies). Laulātā drauga solījumi palika solījumi, bet cerības pamazām izplēnēja kā rīta migla.

Pagāja laiks, līdz es atkal sāku skaidrāk apzināties, ko pati vēlos, kas man ir svarīgs un kādu dzīvi gribu veidot saviem bērniem un sev. Pieci gadi vienatnē nebija tikai gaidīšanas laiks. Tas bija arī laiks, kurā mācījos sadzīvot ar savu pieredzi, atgūt pārliecību un no jauna noticēt iespējai, ka ģimene var būt saskanīga un droša. Es vēlējos satikt cilvēku, ar kuru varētu dalīt ne tikai prieku un ikdienas skaistākos mirkļus, bet arī pienākumus, grūtības un atbildību. Vīrieti, kurš būtu mans dzīvesbiedrs un spētu veidot attiecības arī ar maniem trim bērniem. Tā vairs nebija tikai vēlēšanās būt mīlētai. Es gribēju saprast, vai cilvēks, kuru izvēlos, ir gatavs kopā ar mani veidot ģimeni, kurā mūsu vērtības un priekšstati par dzīvi ir pietiekami saskanīgi.

Man bija arī ļoti skaidra izpratne par to, kādu pienākumu un atbildības sadalījumu vēlos savā turpmākajā ģimenē. Es to biju apguvusi nevis teorijā, bet praksē, jo iepriekšējā laulībā biju spiesta uzņemties abu laulāto pienākumus un paveikt abu darbus. Biju centusies to visu īstenot par saviem līdzekļiem, pēc savas izpratnes un ar saviem spēkiem. Es vairs nevēlējos savu darba algu izmantot vīra garāžas uzturēšanai, instrumentu iegādei, remontam paredzētu svešu automašīnu rezerves daļu apmaksai un viņa pagātnes saistību segšanai. Es gribēju savu nopelnīto naudu ieguldīt mūsu ģimenes labklājībā – mājokļa labiekārtošanā un pilnveidošanā, kopīgos prieka brīžos, ceļojumos, kultūras un mākslas iepazīšanā. Vēlējos, lai mūsu dzīvē būtu vieta ne tikai pienākumiem un rēķiniem, bet arī skaistumam, jaunām pieredzēm un priekam būt kopā.

Es vairs negribēju izmantot pašas nopelnīto kā plāksteri vīrieša vēlmes trūkumam vai nespējai uzņemties savu atbildības daļu un pieņemt elementārus saimnieciskus lēmumus. Šī atziņa man bija svarīga. Es nevēlējos atteikties no savām spējām, patstāvības vai vēlmes strādāt un pelnīt. Gluži pretēji – es vēlējos, lai manas spējas palīdz veidot labāku ģimenes dzīvi, nevis nepārtraukti kompensē otra cilvēka ignorētos pienākumus.

Es meklēju partnerību, kurā abi cilvēki uzņemas atbildību, vienojas par kopīgiem mērķiem un ar savu darbu veido ģimenes labklājību. Man bija svarīgi ne tikai tas, ko vīrietis saka par ģimeni, bet arī tas, kā viņš rīkojas ikdienā. Tādējādi pamazām veidojās mana izpratne par to, ko patiesībā meklēju. Es vairs negribēju izvēlēties tikai no jūtām, cerībām vai skaistiem solījumiem. Es gribēju ieraudzīt cilvēku, kura vērtības atklājas darbos un kura priekšstats par ģimeni ir saderīgs ar manējo.

Un te ir svarīgs aspekts: es gribu palikt sieviete, sieva, un bez pārmetumiem sev kopt savu sievišķību. Ne tādā piezemētā nozīmē kā frizūras un koptu nagu, jaunu somu un kleitu izvēles izpratnē, bet sievietes funkcionālā līmenī, kas neparedz šauru mātes vai telpu uzkopējas, apģērbu un trauku apkopējas, pavāra un gultasbiedrenes lomu vien.

Un sevis pozicionēšanai ir bezgala liela nozīme, jo, tikai vīrietim esot vīrietim un sievietei esot sievietei, ir iespējama līdzsvarota savienība, kur vīrietis ir motivēts savas mīļotās sievas dēļ augt, pilnveidoties, mācīties ieklausīties un veikt visa veida darbus, par kuriem sieva var vīru turēt vīra godā bez sirdsapziņas pārmetumiem un gavilēt par katru sīku darbiņu, kas iesniedzas milzīgu un vērienīgu darbu paveikumā, ko materializēt var vīrietis, kurš saņēmis gana motivācijas un iedvesmas no mīļotās.

4. Vērtības kā ceļa stabiņi. Vērtības ir kā ceļa stabiņi – tās palīdz saprast, kurp ejam un kādas robežas nevēlamies pārkāpt. Taču ar vērtību nosaukšanu vien nepietiek. Tās jāapliecina ikdienas rīcībā, īpaši brīžos, kad kļūst grūti, zūd pacietība vai rodas aizvainojums.

Dažs savas vērtības izkopj un tur cieņā visu mūžu, cits tās pazaudē jau drīz pēc tam, kad vārdos apliecinājis to nozīmi. Tāpēc ir svarīgi ne tikai zināt, kas mums ir būtisks, bet arī dzīvot saskaņā ar to. Attiecības ir vērts kopt tad, ja abi cilvēki saprot, kas viņiem ir svarīgs, spēj par to atklāti runāt un patiesi vēlas doties vienā virzienā. Saruna nevar atrisināt visu, bet tā palīdz saprast, vai abi vēl arvien vēlas iet kopīgu ceļu.

Man šķita būtiski ne tikai izvērtēt otra cilvēka īpašības, bet arī godīgi ieskatīties sevī. Ko es sagaidu no dzīvesbiedra? Ko pati esmu gatava dot? Kas manā izpratnē ir ģimene, uzticība, atbildība un cieņa? Kādas ir manas robežas un kādas vērtības vēlos nodot saviem bērniem?

Izvēloties dzīvesbiedru, svarīgi ir ne tikai salīdzināt mūsu uzskatus, bet arī vērot, kā tie izpaužas darbos. Vai cilvēks tur doto vārdu? Vai viņš uzņemas atbildību? Vai spēj runāt par sarežģītiem jautājumiem un uzklausīt otru? Vai viņa rīcība saskan ar to, ko viņš saka un ko pāris ir vienojies?

Īpaši svarīgi tas ir tad, ja ģimene jau pastāv un tajā aug bērni. Tad izvēle neskar tikai divus pieaugušos. Tā ietekmē arī bērnu drošības izjūtu, attiecības un priekšstatu par ģimeni. Man, raugoties uz saviem diviem dēliem un meitu, bija skaidrs, ka viņiem jādod iespēja redzēt un piedzīvot saskanīgas ģimenes vidi, kur gan tēvs, gan māte tiecas īstenot visu, lai sasniegtu mājīgumu un saticību, turklāt arī nodrošinot visu kvalitatīvai dzīvei nepieciešamo. Jo katrs no viņiem nākotnē veidos savu ģimeni, un vērtības jāliek jau bērnībā. Tātad nevaru atlikt to uz vēlāku laiku.

Tā ir liela māksla – godīgi ieskatīties sevī un izanalizēt savas vērtības. Un, iespējams, pusmūžā šādu inventarizāciju veikt ir vieglāk, jo savs puds sāls jau apēsts. Dzīves pieredze ir iemācījusi atšķirt solījumus no darbiem, īslaicīgu aizrautību – no noturīgas pārliecības par savu izvēli un vienkāršas vēlmes būt kopā – no gatavības veidot kopīgu dzīvi, tajā patiesi ieguldoties. Kaut vai tik elementārā lietā kā rīta kafija, ko otrs savam mīļotajam var sarūpēt mīlestībā un patiesā gādībā kā pašu pirmo liecību rīta agrumā, otrs var lasīt starp biezumiem, ka mūsu kopā būšana ir patiesa vērtība.

5. Kā izvēle kļuva par kopīgu dzīvi. Apzināta izvēle nenozīmē, ka iespējams jau iepriekš paredzēt visu, kas notiks attiecībās. Tā nozīmē vēlmi iepazīt otru cilvēku, uzdot jautājumus, uzklausīt atbildes un vērot, vai vārdi saskan ar darbiem. Pārcelšanās uz laukiem nav vienkāršs untums. Arī mūsu stāstā bija jāiepazīst vienam otrs tuvāk, lai saprastu, vai pirmā interese var kļūt par kaut ko daudz nozīmīgāku.

Visai garās pastaigās un sarunās, kā arī, kamēr mūsu bērnu pulciņš laiku pavadīja spēļu laukumos un piedzīvojumu vietās, abi ar Andi vērtējām otra attieksmi ik brīdi, vētījām viens otra reakciju dažādās situācijās un saskarē ar otra bērniem. Un tēlainu uzspēlētību var viegli nošķirt no ierastās dabas. Es atradu Anda ģimenisko redzējumu un tēvišķo dabu par sev un ģimenei piemērotu vērtību.

Novērojām pirkumu racionalitāti un saimnieciskumu, jo nereti iepazīšanās periodā gribas izrādīt lielāku devību, nekā plānots ikdienā. Šādi ekonomiski rādītāji sadzīvē ir patiesi būtiski – nevajag aizrauties ar pārmērībām, pārlieku dārgiem restorāniem un tēriņiem, kurus ikdienā nebūs iespējams atkārtot bez piespiešanās. Sevišķi, ja ģimenē jau ir kopskaitā pieci bērni. Vajag neviltoti būt pašam un pamatoti izskaidrot savu redzējumu gan par veselīgu uzturu, gan apģērba kvalitāti, sadzīves lietu un dāvanu izvēli. Ja otram tas neder, uzspiest nav vērts.

Pārsteidzoši bija, kad iepazīšanās posmā vasaras vēlā vakara stundā, kad jau vairs ne tikai krēsloja, bet bija pavisam tumšs, mēs, divi vecāki ar pieciem bērniem, braucot divās mašīnās, visu dienu staigājot dabas takas, bijām pavisam tālu no mājām, likām telti mežā. Andis tik līdzsvaroti, bez stresa, bez drāmas, lēnu gaitu lielo telti salika, lai visi varam doties pie miera. Naktsmītne sarūpēta, un esam drošībā. Tas ir vīrišķīgi – pamata vajadzības nodrošinātas. Man bija svarīgi saprast ne tikai to, kāds Andis ir attiecībās ar mani, bet arī to, kā viņš uztver ģimeni, bērnus un atbildību. Dzīvesbiedra izvēle manā situācijā nozīmēja arī jautājumu par to, vai mūsu ģimenē var izveidoties drošas un cieņpilnas attiecības starp visiem tās locekļiem. Un te par liecību kalpoja mana dēla nevilcināta rokas sniegšana Andim, kad vajadzēja kopīgi šķērsot ielu – viņš jau jutās labi, droši un gana uzticējās savas bērnudārza grupiņas biedrenes tētim. Ģimene nerodas vienā dienā. Tā veidojas no ikdienas lēmumiem, sarunām, kopīgas atbildības un spējas sadzirdēt otru arī tad, kad domas nesakrīt. Te Andis ir fenomenāls, jo māk teicami klausīties. Kad viņš visu apdomājis, vienmēr sarunu turpina, un gadījumos, kad domas nesakrīt, nododas datu analīzei, tad izskaidro savu redzējumu un meklē vienotu kopsaucēju. Attiecību kopšana nav viena cilvēka pienākums. Tā prasa abu iesaisti, cieņu un gatavību risināt sarežģījumus, nezaudējot izpratni par to, kāpēc abi šo ceļu izvēlējušies.

Un tā, bieži tiekoties un kopā pavadot laiku, manī formējās pārliecība, ka esmu mierā ar šādu saziņu, kopējo pasaules redzējumu, rīcību, ciktāl tā bija izpaudusies, un mana iekšpasaule ir harmonijā, bez gaidām, solījumiem un cerībām. Ļoti droša sajūta, bez iekšējas trauksmes. Jo skaidri no pieredzes zināju, ka pati varu tikt galā ar savu ģimeni, taču kopīgiem spēkiem varam veidot tādu ģimeni, kādu esam katrs atsevišķi jau iepriekš izsapņojuši. Un nu esam satikušies, lai to īstenotu! Būtiski ir būt pašam, nepieķeroties priekšlaicīgi un dedzīgi cerot uz attiecībām, domājot, ka tagad jaunās attiecībās jābūt ideālam, priekšzīmīgam un nevainojamam. Tāpēc es iedrošinu – vajag mācīties būt pašam mierā ar sevi un zināt, ka katram ir dabiskas tiesības būt ar savām īpatnībām, savu redzējumu. Tas viss nav tūlītēji jāatmet. Attiecību sākumā otram ir iespēja iepazīt cilvēku dabiskajā esībā, bez samākslotības un tēlošanas. Un tas ietaupa enerģiju, mazina satraukumu. Ja otram zudīs interese, nevarēs noturēt pat ar vislielākajiem ieguldījumiem.

6. Kur tad ņemt labu vīru? Atbildot uz šo jautājumu, es nevaru piedāvāt universālu recepti vai apsolīt, ka ir kāda īpaša vieta, kur sastopami tikai labi vīri. Taču esmu sapratusi, ka svarīgi ir ne tikai satikt cilvēku, kurš iepatīkas, bet arī pazīt pašai sevi – savas vērtības, vajadzības, robežas un priekšstatus par ģimeni. Apzināta izvēle nenozīmē meklēt ideālu cilvēku. Tā nozīmē meklēt cilvēku, ar kuru iespējams veidot attiecības, kurās vārdi saskan ar darbiem, abi uzņemas atbildību un kopīgais mērķis ir svarīgāks par vēlmi katram palikt tikai pie sava. Mīlestība ir būtiska, taču ilgstošas attiecības veidojas arī no cieņas, uzticēšanās, saderīgām vērtībām un ikdienas izvēles būt otram līdzās. Varbūt tāpēc īstā atbilde uz jautājumu “Kur ņemt labu vīru?” sākas nevis ar vietas meklēšanu, bet ar sevis iepazīšanu un spēju atpazīt cilvēku, ar kuru gribas veidot kopīgu dzīvi.

Mans novērojums par laimīgu laulību ir tāds: kas irst, to atpakaļ nesalīmēsi, ja abiem nebūs vienlīdz liela vēlme to turpināt. Nevajag uzņemties mesijas lomu, kā rezultātā sevi pilnībā iespējams zaudēt. Taču kopēju vērtību periodiska pārvērtēšana, pārskatīšana un savstarpēja pārrunāšana ļauj veidot kopdzīves ikdienu saskanīgu, bez asumiem, bez pārspīlētiem vai emocionāliem pārmetumiem. Gluži vienkārši – saprotot, kur mēs esam, ko varam darīt un vai to vēlamies darīt. Esmu mierā ar savu izvēli. Kopā ar Andi mums laulībā ir radušies vēl pāris dēli. Ik dienu visi šādā komplektā sadarbojamies un pilnveidojam savu ģimenes un dzīves telpu. Maniem bērniem ir tēvs, kurš ar savu paraugu rāda to, kā cieņpilni, mīloši lolot savu sievu, kā rūpēties vienam par otru savu iespēju robežās, kā risināt sarežģītas situācijas, kad tās rodas. Un tieši tāpat dodamies pasaulē baudīt piedzīvojumus – gan braucot ekskursijās dabā, gan baudot mākslas daudzveidību, gan kopīgi rūpējoties vienam par otru, par māju, pagalmu, dārzu, mājputniem, kopīgi kopjot katrs savu dvēseli.

Jaunpienācēji Elejā. “Piedzima, lai dzīvotu laukos,” secina namdaris Andis un baltu filoloģijas maģistre Elizabete, kura specializējas valodniecībā. Ne velti jaunākās atvases vārds ir Rits. “Šo vārdu pati izdomāju – kā ritējums,” paskaidroja nu jau piecu bērnu māmiņa.

Sapņu māja. “Nevienu reģipša loksni šajā mājā neienesīsim. Vīrs pie tā turas svēti,” secina Elizabete.

Speciālista komentārs

Stipendijas ir ļoti labs stimuls

Ilze Vītola, Jelgavas novada priekšsēdētāja vietniece izglītības, kultūras un sporta jautājumos: –Nereti jaunajam ģimenes ārstam ir vieglāk uzsākt savu praksi kādā no pagastiem, jo lauku teritorijas areālā var drošāk aizsākt savas klientūras jeb pacientu krāšanu un apzināšanu. Tajā pat laikā konkrētā teritorija negarantē, ka visi pagasta iedzīvotāji reģistrēsies pie konkrētā ģimenes ārsta – kādam izdevīgāk doties pie ģimenes ārsta pilsētā, kādam būtisku lomu spēlē ārsta personība. Pašvaldības galvenais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājiem maksimāli ērtu pieejamību ģimenes ārstam. Vairāku gadu garumā Jelgavas novada pašvaldība ar patiesu ieinteresētību ir ieguldījusi līdzekļus ārstu prakšu vietu sakārtošanā – ērtu telpu piemeklēšanā un remontā, lai vietas nodrošinājums būtu ērts gan iedzīvotājiem, gan pašiem ārstiem, kam diendienā tur jāpieņem pacienti. Jelgavas novada prakse, piešķirot profesionālās stipendijas topošajiem ģimenes ārstiem, ir pierādījies kā ļoti labs stimuls, kas vairākos gadījumos nospēlējis ļoti lielu lomu – tas veicinājis, veidojis papildus atbalstu studēt un vienlaikus rēķināties ar nodrošinātu darba uzsākšanu pēc studijām, atstrādājot nepieciešamo periodu. Ļoti reti ir gadījumi, kad jaunais ģimenes ārsts praksi pagastā uztver kā tikai interesantu izaicinājumu.

Dakterīte Jana Masloša atzīst, ka viņas lēmums doties strādāt uz reģionu būtiski veicināja Jelgavas novada pašvaldības izveidotā stipendiju programma rezidentiem. Cik svarīgs ir pašvaldības atbalsts un vai ar to pietiek?

– Atbildot par profesionālajām stipendijām – pašvaldība būtu ieinteresēta ar stipendiju izaudzināt savus jaunos ģimenes ārstus, ja patiešām skaidri zinātu to nomaiņas grafiku. Dažkārt praksi gaidošais mediķis var turpināt gaidīt, jo esošais ģimenes ārsts, lai arī jau gados, no savas vietas vēl neatkāpjas. Tajā pat laikā redzam, ka patiešām profesionālā stipendija ir stimulējusi un palīdzējusi novadam nekavējoties spēt nodrošināt ģimenes ārstu tur, kur kādam ilggadējam ārstam prakse jānoslēdz gadu dēļ. Jelgavas novads pašlaik nodrošina pilnu studiju stipendiju topošajam ģimenes ārstam, ja vien studijas ir sekmīgas un pēc studiju beigām noteiktu laiku darbs norit Jelgavas novadā.

Vai pakalpojumu kvalitāte mazā pilsētā atšķiras no lielpilsētu piedāvājuma? Kāpēc?

– Vairāki ģimenes ārsti ir atzinuši, ka pakalpojumu spektrs, ko nodrošina ģimenes ārsts pagastā, ir krietni plašāks nekā pilsētā kaut vai tāpēc, ka pilsētā blīvi apdzīvotā pakalpojumu sniegšanas vietā iespējams nosūtīt pie cita speciālista. Savukārt pagastā jāspēj nekavējoties pacientam palīdzēt. Vairākas ģimenes ārsta prakses patiešām apaugušas ar diagnostikas ierīcēm, piemēram, mamogrāfu, USG aparātiem, spējot nodrošināt papildus pakalpojumus, un palēnām kļuvušas par profesionāliem medicīnas ambulatorajiem pakalpojumu punktiem. Līdz ar to risināmo jautājumu spektrs tur ir lielāks, plašāks. To, vai pakalpojumu kvalitāte atšķiras, protams, jājautā pašiem pacientiem, taču tam negribētu piekrist – jauno ārstu zināšanas ir ļoti plašas. Jaunsvirlaukas pagasta ģimenes ārsts Ainis Dzalbs aktīvi darbojas arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijā, veidojot profesionālu standartu tam, kā ģimenes ārstu prakses kā institūts darbojas un kādas ir to intereses.

Kā iedzīvotāju skaita samazināšanās vai novecošanās reģionos ietekmē pakalpojumu rentabilitāti un ilgtermiņa pastāvēšanu?

– Jau no Jelgavas novada iedzīvotāju atsauksmēm redzam, ka ir daudz pateicību par dzīvesvietai tuvas ģimenes ārsta prakses pieejamību. Tas nozīmē, ka nereti senioriem vai vecākiem ar maziem bērniem ir daudz izdevīgāk konsultācijas un palīdzību atrast pie ģimenes ārsta pagastā, kas zina kontekstu, situāciju un var vairāk veltīt laika arī sarunai ar pacientu.

Kā, Jūsuprāt, risināt ārstu trūkumu laukos?

– Jāsaka, ka Jelgavas novada pašvaldība bija viena no pirmajām, kas Latvijā aizsāka profesionālo stipendiju piešķiršanu – gan topošajiem sociālajiem darbiniekiem, gan ģimenes ārstiem. Tagad redzam, ka šī prakse guvusi atzinību arī citās pašvaldībās un palīdz veidot atbalstošus mehānismus jauno ārstu piesaistei.

Jūsu novēlējums Ziemeļlatgales ļaudīm...

– Mans novēlējums Ziemeļlatgalei ir būt drosmīgiem un meklēt tieši savus novada risinājumus, kā savā pusē atbalstīt mazos uzņēmējus, pakalpojumu veicējus, speciālistus, lai neapsīkst pakalpojumi uz vietas pagastos. Tas attiecas gan uz ģimenes ārstu praksēm, gan pieejamību daudziem citiem pakalpojumiem – mamogrāfijai, zobārstam, kas ir tikpat būtiski gan senioriem, gan bērniem un jauniešiem.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1775879883495854

 

vadi

Veiksmes prognoze


.