Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (09.06.2023.)

• 

“Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un Dievišķi skaisti”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Strenči
• 18 km no Valmieras, 126 km no Rīgas, 26 kilometri no Valkas un Valgas robežpunkta.

• 2011.gadā pasludināti par Starptautisko plostnieku pilsētu.

• Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma un pasaules jeb UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Strenču pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerbonī ir zila un dzeltena krāsa. Zilā krāsa simbolizē Gauju, zelta krāsas joslas – baļķu pludināšanu, bet trīs rombi – cauri pilsētai ejošo dzelzceļu.

“Ieklausies… Tava Gauja šalc”

 

Vidzemes ziemeļaustrumos, gleznainās Gaujas krastos, izvietojusies nelielā Strenču pilsēta, kas kopš 2021.gada administratīvi teritoriālās reformas pievienojusies Valmieras novadam un kopā ar Sedas pilsētu, Plāņu un Jērcēnu pagastiem veido kopīgu Strenču apvienību. Tikmēr pirmās ziņas par Strenčiem, kur šobrīd dzīvo mazāk nekā tūkstotis iedzīvotāju, atrodamas 17.gadsimta kartēs. Tie gan bija pirmsākumi, bet straujāka Strenču kā apdzīvotas vietas attīstība sākās ap 1889.gadu – līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava atklāšanu. Jau 1895.gadā Strenči ieguva miesta tiesības, bet 1928.gadā – pilsētas statusu. Tomēr šī mazā Vidzemes pilsēta, visticamāk, nebūtu mantojusi tik lielu pazīšanu, ja vien tās veidošanos un attīstību nebūtu sekmējusi mežrūpniecība un koku pludināšana pa Gauju.
Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16.gadsimtā, bet lielu daudzumu kokmateriālu pa Daugavu uz Rīgu pludināja 17. un 18.gadsimtā. Vērtīgākie koki bija domāts kuģu mastiem, kas tolaik Latvijā gandrīz visi bija izcirsti, tādēļ tos uz mūsu zemi gādāja no tālākām vietām. Savukārt plostošana pa Gaujas upi attīstījās pēc Gaujas – Daugavas kanāla atklāšanas 1903.gadā, kad tur plostu skaits pārsniedza 1000, bet 1911.gadā – jau 2522 plostus. Ap šo laiku baļķu pludināšana pa Gauju arvien vairāk izvērsās arī Strenčos, kas allaž bijusi arī transporta un medicīnisko pakalpojumu centrs, Tādēļ, par godu bagātajām plostniecības tradīcijām, Strenči jau izsenis godāti par Gaujas plostnieku galvaspilsētu. Trīsdesmit gadus pēc pēdējā plosta pludināšanas pa Gaujas upi šajā Vidzemes mazpilsētā radās arī priekšlikums atdzīvināt senās tradīcijas plostu braukšanā. Tā 1998.gadā divdesmit vīri bijušā plostnieka uzraudzībā sasēja plostu no četrām plenēm un devās pa Gauju trīs dienu ekspedīcijā – no Spicu tilta līdz Strenču pilsētai. Kopš tā laikā, lai saglabātu un popularizētu senās plostnieku amata prasmes, Strenčos ik gadu maijā ar dažādām aktivitātēm notiek Gaujas plostnieku svētki. Šogad šis tradīcijām bagātais pasākums klātesošos pulcēja jau 26.reizi, par ko plašāk – laikraksta “Vaduguns” sagatavotajā reportāžā.

Kultūras dzīve – īpaša un ar šarmu

 

Vienlaikus ar ikgadējiem Gaujas plostnieku svētkiem pasākuma dalībnieki svinēja arī Strenču pilsētas 95.dzimšanas dienas jubileju.

Izskan dziesmas pirmatskaņojums
Par godu šiem notikumiem Strenču kultūras centrs sadarbībā ar pašvaldību pārsteidza ar daudziem un dažādiem pasākumiem piesātinātu, jaudīgu un krāšņu svētku programmu. Klātesošie bija aculiecinieki arī ļoti īpašiem brīžiem. Plostnieku svētku pašā vakarā, kad apkārtne pie Gaujas krastiem satumsa, tika iedegts sveču mežs, bet biedrības “Šūpolēs” saimnieces galdā cēla kopīgi pagatavotas svētku kūkas. Gaujā līdz pat pusnaktij bija vērojamas arī ūdens strūklaku dejas. Savukārt pie laivu piestātnes izskanēja muzikāls pirmatskaņojums – Elīnas Krastiņas dziesma “Mana Gauja šalc”, ko aranžējis Kristaps Krievkalns. Neilgi pirms svētkiem šī dziesma tika atskaņota arī “Latvijas Televīzijā”, kas ir arī kā sveiciens Gaujas plostniekiem par iegūto atzinību pasaulē.

Izrādēs iesaista vietējos iedzīvotājus
Kopš Valmieras novada izveidošanas par Strenču kultūras centra vadītāju strādā SARMĪTE CAUNE, kura kopā ar savu komandu neatlaidīgi rūpējas par vietējo kultūras dzīvi, dienu no dienas spodrinot Strenču kā apdzīvotas vietas tēlu. “Vispirms jau noteikti jāuzsver Strenču iedzīvotāji, bez kuriem tas, ko mēs ikdienā varam redzēt šajā pilsētā, nemaz nebūtu iedomājams. Mūsu cilvēkiem ne tikai ļoti patīk svētki un dažādi kultūras pasākumi, bet viņiem svarīga arī to dažādība. Tad nu mēs to cenšamies arī piedāvāt. Kā piemēru var minēt Jāņu dienu, kad katru gadu šajos svētkos organizējam izrādi, kas nav bijusi un neatkārtojas turpmākajos gados. Kopumā līdz šim bijušas desmit šādas izrādes – sākām ar “Skroderdienām”, bet šogad 22.jūnijā ikviens interesents aicināts uz Strenču brīvdabas estrādi, lai noskatītos lielizrādi “Džons Neilands”,” aicina S.Caune.
Jāpiebilst, ka ikvienas mazākas vai lielākas pilsētas kultūras dzīves veidotāji nereti arī lauza galvu, kā pasākumos iesaistīt vēl vairāk iedzīvotāju. Strenči šajā, tāpat kā arī daudzās citās sfērās, noteikti ir lielisks piemērs. Proti, Strenčos dažādu izrāžu režisors ir pazīstamais Dailes teātra aktieris Imants Strads, kurš savu komandu veidojis no ikviena, kurš gribējis izmēģināt vai pilnveidot savus spēkus aktiermākslā – amatierus un brīvprātīgos no Strenčiem un tuvējās apkārtnes. Šādi, iesaistot vietējos iedzīvotājus, panākts dubults efekts. “To noteikti var dēvēt par veiksmes stāstu, jo izrādes ir ne tikai kvalitatīvas, bet skatītājiem arī divkārt lielāks prieks atnākt un paskatīties savējo cilvēku sniegumā. Turklāt I.Strads katrai izrādei allaž piešķīris arī īpašu šarmu, tajās iesaistot tautā iemīļotus skatuves profesionāļus. Līdz šim izrādēs piedalījušies, piemēram, Olga Dreģe, mūziķis Atis Auzāns, aktieri Māra Mennika un Ģirts Rāviņš. Mums arī jāņem vērā, ka kvalitātes ziņā ne drusciņ nedrīkstam nobraukt zemāk, jo mums taču blakus ir Valmiera! Tomēr, cik zinu, viņi ar mums ļoti lepojas!” gandarīta ir S.Caune.

 

Strenču pamatskolas 9.klases skolēnu vēlējumi pilsētai dzimšanas dienā

* Nezaudēt cilvēkus un bagātīgo vēsturi!” (Rodrigo)
* Saglabāt bagātīgos, zaļos mežus, skaisto Gaujmalu un mīļos, labsirdīgos iedzīvotājus!” (Adelīna)
* Lai pilsēta dzīvo mūžīgi un paliek tikpat mierīga!” (Ričards)
* Paliec tikpat apburoša, pārsteidz un iepriecini pilsētas viesus ar savu vēsturi!” (Marta Keita)
* Novēlu daudz jauku, atsaucīgu cilvēku, kuri sapratīs, izpalīdzēs un parādīs pareizo virzienu!” (Vendija Jana)
* Tiekties tikai augšup! Saglabāt mieru un drošību pilsētā!” (Vadims)

“Plostam jāiet plosta ceļš!”

 

Kopš 2001.gada rudens Strenču pilsētā darbojas biedrība “Gaujas plostnieki”. Tā ir ne tikai Starptautiskās plostnieku asociācijas biedre, bet, pateicoties biedrības un viņu atbalstītāju milzīgajam darbam, Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, tādējādi seno Gaujas plostnieku arodu pievienojot citām ievērojamām pasaules līmeņa vērtībām.

Aiz katra līkuma var gaidīt kāds piedzīvojums!
Viens no biedrības aktīvākajiem valdes locekļiem JĀNIS VĀVERE sarunā ar laikrakstu “Vaduguns” pastāstīja, ka šobrīd biedrībā ir 28 biedri. Protams, netrūkst arī entuziastu, kuri sadarbojas un palīdz biedrības darbā, neesot šādā oficiālā statusā. Tomēr tas, kas vieno ikvienu no viņiem, ir Gaujas plostnieku tradīciju un prasmju saglabāšana un popularizēšana. J.Vāvere uzsver, ka arī ikgadējie Gaujas plostnieku svētki ir allaž gaidīts notikums. Biedrība ir arī tā, kas parūpējas par vienu no svētku īpašākajiem mirkļiem – plosta sagatavošanu un, kā mēdz teikt, tā svinīgu noaršanu Gaujas krastā Strenčos svētku kulminācijā. Bet kā plosta siešana notiek tehniski? “Kopumā plosta sagatavošanai nepieciešamas astoņas līdz desmit dienas, bet lielākie darbi ir baļķu, pleņu šķērskoku, stiepļu sagāde un citu materiālu aiztransportēšana uz plosta sagatavošanas vietu Gaujas krastā pie Spices tilta. Tad kuplā pulkā dienas laikā plosts tiek siets, līdz tas tiek laists iekšā Gaujā, lai lejup pa upi divas dienas mērotu ap 36 kilometrus garu ceļu līdz plostnieku svētku norises vietai. Jāpiebilst, ka plostu sienam pēc sentēvu tradīcijām. Savukārt laiks uz tā tiek pavadīts gan ar dažādām interesantām aktivitātēm, gan, pēc nepieciešamības, nākas arī cītīgi pastrādāt. Viss atkarīgs no tā, kāda tobrīd ir Gauja, jo plostniekam jāpazīst gan tās plūdums pavasarī, gan arī jāmāk lasīt straume un jāzina, kā apbraukt kādu šķērsli un straujos Gaujas līkumus, jo aiz katra no tā var gaidīt kāds piedzīvojums. Tas nav nemaz tik vienkārši!” stāsta pieredzējušais plostnieks.

Ar savu kultūru, dziesmu, vārdu krājumu…
Kā jau katrs sens un tradīcijām bagāts arods, arī plostnieku darbs ir nostāstiem un leģendām apvīts. Plostniekiem ir arī sava īpaša un gadu gaitā izkopta kultūra, dziesmas, vārdu krājums, ēdienkarte un arī dažnedažādi termini, kuru skaidrojumos var pat apmaldīties! Piemēram, korņiks ir plosta vadītājs, vecākais uz plosta; malacis – priekšējā aira vilcējs, šosts – gara kārts, ar kuras palīdzību var stumt plosta plenes pa ūdeni, un vēl, un vēl, un vēl! Gaujas plostniekiem ir arī sava īpašā ēdienkarte. J.Vāvere stāsta, ka vispirms jau tas ir ēdiens, kas ilgi glabājas. Savukārt, ja aplūko senāku vēsturi, tad brokastīs plostnieki dzēra aveņu kauliņu tēju, pusdienās ēda gaļas zupu no cūku kauliem ar kartupeļiem vai makaroniem, bet vakariņās – sausus kartupeļus vai makaronus ar mērci. Agrāk šāda porcija maksāja divdesmit kapeikas.
J.Vāvere nešaubās, ka senās plostnieku tradīcijas neizzudīs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī aroda prasmju saglabāšanā un popularizēšanā ir ieinteresēti un no biedrības puses iespēju robežās tiek iesaistīti arī jaunieši. Savukārt jautāts, vai Gaujas plostniekiem ir arī kāda sena paruna, devīze vai uzsauciens, J.Vāvere, ne mirkli nedomājot, atbild: “Plostam jāiet plosta ceļš!”

Nākotnē – ar ticību un pozitīvām domām

 

 

Saruna ar Valmieras novada Strenču apvienības pārvaldes vadītāju JĀNI PĒTERSONU.

Strenčiem – 95! Ar ko šo gadu skaitu salīdzinātu?
– Strenčiem šogad aprit 95, bet Latvijai – 105 gadi! Lūk, tā arī ir atbilde! Spriediet paši! Mūsu jubilejas – gan savulaik esot novada statusā, gan arī šobrīd – allaž esam sagaidījuši un svinējuši tieši caur šādu prizmu.
Strenči un Latvija – tikpat kā vienaudzes! Tikmēr Jūsu ceļš uz dzīvi šajā pilsētā sākās tagadējā Ogres novada Lauberes ciemā…
– Jā, tā ir mana dzimtā puse, kur esmu dzimis, audzis un pabeidzis Lauberes pamatskolu. Pēc tam divus gadus turpināju izglītoties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Interesēja dažādi sporta veidi, bet vislabākos rezultātus valsts mērogā uzrādīju skriešanā, veicot vidējās distances. 1981.gadā absolvēju Madlienas vidusskolu, bet tālāk ceļš aizveda uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. Augstskolā aizritēja četri gadi, kur notika dažādas aktivitātes, bija jāievēro stingra disciplīna un daudz jāmācās. Protams, paralēli notika treniņi un sacensības. Kopumā augstskola labi sagatavoja studentus turpmākajai dzīvei un karjeras izaugsmei, un pēc augstākās izglītības iegūšanas uzsāku strādāt par fizkultūras skolotāju un treneri Ēveles pamatskolā. Tur pavadīju divpadsmit gadus, pēc kā pārcēlos uz dzīvi Strenčos, kur dzīvoju joprojām.
Kāpēc tieši Strenči?
– 1992.gadā šajā pilsētā ugunsgrēkā cieta skola un nācās domāt par jaunas izglītības iestādes celtniecību. Tai bija nepieciešams arī direktors. Šim amatam pieteicos, mani izvēlējās, un darba gaitas uzsāku 1997.gada augustā. Paralēli notika jaunās skolas būvniecība un ar laiku izglītības iestāde ieguva vidusskolas statusu. Arī šajā skolā nostrādāju divpadsmit gadus. Jāpiebilst, ka tolaik biju arī deputāts, bet 2009.gadā nolēmu startēt Strenču novada pašvaldības vēlēšanās, kā rezultātā mani ievēlēja par novada domes priekšsēdētāju. Tas bija vēl viens jauns dzīves izaicinājums. Tā nu sanācis, ka arī par novada domes priekšsēdētāju biju divpadsmit gadus – visu laiku, kamēr pastāvēja Strenču novads, līdz 2021.gada 1.jūlijā stājās spēkā jaunā administratīvi teritoriālā reforma un Strenči pievienojās Valmieras novadam. Šobrīd izveidotajā Strenču apvienībā ietilpst Strenču un Sedas pilsētas, kā arī Plāņu un Jērcēnu pagasti. Jāteic, kopumā politika mani vienmēr interesējusi. Uzskatīju, ka, esot lēmumu pieņēmējam, arī izdarīt vienmēr varēšu vairāk. Allaž esmu bijis lokālpatriots, un šo gadu laikā paveikti arī daudzi darbi.
Viena no lielākajām Strenču “odziņām”, protams, ir Gaujas plostnieku svētki. Ar ko vēl šī pilsēta lepojas?
– Strenču apvienības teritorijā atrodas Sedas purvs, Strenči ir arī kā pieturas punkts ceļā uz Igauniju. Mūsu pilsētā izvietota arī Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, kas zināma visas valsts mērogā. Vēlos uzsvērt, ka šī slimnīca noteikti nav tāda medicīnas iestāde, ar kādu daļai sabiedrības tā joprojām varbūt asociējas. Ar to vēlos teikt, ka tā ir augstas kvalitātes specializēta medicīniskā iestāde, kur profesionāls un daudzveidīgi sagatavots personāls sniedz dažādus kvalificētus medicīniskos pakalpojumus. Tas ir nozīmīgs nacionāla mēroga medicīnisko pakalpojumu centrs. Turklāt šo gadu laikā slimnīca ļoti attīstījusies arī infrastruktūras un vizuālo pārmaiņu ziņā.
Runājot par skaistajiem plostnieku svētkiem, Jūs esat arī biedrības “Gaujas plostnieki” biedrs!
– Jā, un šai biedrībai bijis garš un dažāds ceļš. Oficiāli tā dibināta un Strenčos darbojas kopš 2001.gada rudens. Kad ap 2009. un 2010.gadu Latvija piedzīvoja ne to ekonomiski labāko dzīves posmu, tas ietekmēja arī biedrību, piemēram, samazinājās biedru skaits. Rezultātā biedrības darbība bija ja ne gluži apdraudēta, tad apgrūtināta gan. Tolaik jau biju Strenču novada domes priekšsēdētājs un uzskatīju, ka pašvaldībai jāsniedz atbalsts biedrībai. Tā kopā un soli pa solim biedrība turpināja ceļu pretī attīstībai, un šobrīd Gaujas plostnieku prasmes iekļautas gan Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, gan arī novērtētas pasaules līmenī – iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Ļoti labi apzināmies, ka mums ir ne tikai gods būt šādā statusā, bet arī atbildīgi pienākumi. Jebkurā gadījumā tas, ko darām, ir unikāli. Reti kur citviet pasaulē plostniecības tradīcijas joprojām tiek tik ļoti izkoptas un saglabātas. Mēs arī nešaubāmies, ka šīs vērtības būs drošās rokās un tās neaizmirsīs turpmākās paaudzes. Ja tam neticētu, šo ceļu nemaz nebūtu uzsākuši.
Ar ko ikdienā nodarbojas Strenču iedzīvotāji?
– Strenču apvienības pārvaldes teritorijā lielākais darba devējs ir minētā Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, bet šobrīd iedzīvotāji pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību, arī mežkopību. Mums ir arī Strenču kokaudzētava, kas ir viena no modernākajām pasaulē stādu audzēšanas tehnoloģiju jomā. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā gan tā sanācis, ka kokaudzētava atrodas mums blakus esošās apvienības pārvaldes teritorijā (ļoti tuvu Strenčiem), bet tur tomēr strādā mūsu cilvēki. Lai arī Strenči nav lieli, šeit dzīvo gudri, uzņēmīgi un čakli cilvēki.
Kad vēl pastāvēja Strenču novads, Jūs kādā intervijā teicāt, ka Eiropas Savienības (ES) fondu projektu noteikumi uzrakstīti tā, lai novads reāli ne uz ko nevarētu pretendēt. Kā šobrīd ir ar finansējuma piesaistīšanu?
– Svarīgi piebilst, ka sākotnēji ar ES finansējuma apgūšanu problēmu nebija. Mēs Vidzemes reģionā bijām arī izteikti pirmrindnieki piesaistītā finansējuma ziņā. Savukārt sākoties jaunam plānošanas periodam, noteikumos tika iekļauts kritērijs, ka apdzīvotas vietas, kurās nav pietiekams iedzīvotāju skaits, nevar startēt ES projektos un saņemt finansējumu – kaut vai ūdenssaimniecības projektiem. Šobrīd noteikumi mainījušies, iespējas ir, un kopumā Valmieras novads, protams, attīstās un realizē projektus. Konkrēti Strenčos kā viena no prioritātēm ir, piemēram, infrastruktūras sakārtošana – ielas, trotuāri un vide kopumā. Tās ir lietas, kas aktuālas ikvienai pašvaldībai jebkur Latvijā. To godprātīgi arī darām, attīstāmies un dodamies uz priekšu!
2020.gadā sākumā, pirms administratīvi teritoriālās reformas, Strenčos valdīja nokaitēta gaisotne – iedzīvotāji piedalījās vērienīgās protesta akcijās un ielās izbrauca pat ar smago tehniku, lai Strenči netiktu pievienoti Valkas novadam. Kā atceraties šos notikumus?
– Atceros ļoti labi, jo to visu arī pats organizēju. Atklāti runājot, bija jāiegulda milzīgs darbs. Lai mūs sadzirdētu, vērsos ne tikai pie gandrīz visiem Saeimas deputātiem, bet arī pie Valsts prezidenta Egila Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa. Panācu, lai uz Strenčiem atbrauc un iedzīvotājus uzklausa Saeimas deputāti un citas amatpersonas. Tolaik, saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu, mūsuprāt, bija milzīgas pretrunas no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jūra Pūces noteiktajiem kritērijiem un tā, ko viņi iepriekš bija definējuši, kā jābūt. Jāuzsver, ka mums nav nekas pret Valkas novadu, bet visa mūsu dzīve visdažādākajās sfērās jau vēsturiski saistīta ar Valmieru. Arī pašvaldības veiktajā aptaujā 93% respondentu tolaik norādīja, ka vēlas pievienoties Valmieras novadam. Līdz ar to tas, ka esam Valmieras novadā, ir tikai loģiski un pašsaprotami. Cilvēki cēlās kājās, un mēs visi kopā paveicām to, ko vēlējāmies.
Savukārt pirms administratīvi teritoriālās reformas teicāt: “Ko varam gribēt no nesagatavotas reformas?! Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mūs iemetusi lielajā dīķī, un mēs tagad peldam.” Tagad, kad kopš reformas pagājis laiks, Jūsuprāt, reforma bija nepieciešama? Tas ir grūdiens attīstībā?
– Atbalstu Valmieras novadu un arī pats vēlējos būt ar to kopā. Savukārt kopumā reforma jau neko diži nedod – vismaz pagaidām. Var jau izlikties, ka ir ieekonomēti līdzekļi, bet tā nav taisnība. Arī vara ir tālāk no tautas, bet procesi notiek lēnāk. Reformu piedzīvoju jau 2009.gadā, bet birokrātiskais aparāts un dažādas funkcijas tikai pieauga. Reforma notikusi, bet, kā mēdz teikt, nekas jau nemainās, – ja zeme jāizrok ar četrām lāpstām, tad tā arī jāizrok! Ceru, ka ar laiku, sistēmu attīstot, būs arī ieguvumi, bet to, ka esam kopā ar Valmieru, ne mirkli nenožēlojam. Ja tika nolemts veikt reformu, Strenči izvēlējās labāko ceļu.
Pieļauju, ka arī Strenči nav pasargāti no tā, ka jaunieši izvēlas doties dzīvot un strādāt uz Rīgu, ārzemēm…
– Jā, kopumā pie mums situācija nav labāka, kā citviet. Tomēr, kopš esam Valmieras novadā, veidojas kopības sajūta ar Valmieru, un pašvaldība domā par dzīvojamās platības iespēju sniegšanu iedzīvotājiem. Mums ir arī diezgan liels dzīvojamais fonds Sedā, kur nomainījies arī apsaimniekotājs. Uz to skatāmies cerīgi, jo, ja uzlabosies dzīvojamais fonds, iedzīvotāji varbūt vēlēsies un arī būs iespēja dzīvot labiekārtotākā vidē. Jebkurā gadījumā kopumā uz Strenču un tās apkārtnes nākotni skatos ar ticību, pārliecību un pozitīvām domām. Pretējā gadījumā šeit nemaz neatrastos, nedzīvotu un nestrādātu. Mēs ejam uz priekšu! Ja kāds teiktu, ka dodamies atpakaļ un pa nepareizo ceļu, viņš samelotu pats sev!
Kuras ir tās lietas, kas Strenčus vieno ar pārējiem Latvijas novadiem, pilsētām?
– Pirmkārt, tie ir centieni atrast savu vietu jaunizveidotajos novados, tajā skaitā saglabājot savu identitāti gan vietējā un novada, gan arī valsts līmenī. Otrkārt, tas noteikti ir lokālpatriotisms. Tas vieno absolūti visus.
Vai Latgalē bieži sanāk ciemoties?
– Viens no maniem vaļaspriekiem ir motobraukšana, vadu arī vietējo motoklubu. Nu tad, lūk, pēdējos septiņus, astoņus gadus vasarā ar motocikliem vismaz uz pāris dienām dodamies uz Latgali. Šis reģions ir izbraukāts un apskatīts krustu šķērsu, un noteikti būts arī Balvos!

 

Unikālais Strenču tilts
Strenčos pār Gauju atrodas otrs vecākais dzelzsbetona tilts Latvijā, kuru atklāja 1909.gada rudenī. Turklāt vajadzēja tikai kripatiņu, lai tas apsteigtu Annasmuižas tiltu pāri Salacai un kļūtu ne tikai par vecāko šāda veida tiltu mūsu valstī, bet arī visā Baltijā. Tam gan netika lemts piepildīties, jo Strenču tiltu pabeidza pāris mēnešus vēlāk… Lai nu kā, tādēļ Strenču tilta unikalitāte mazāka nekļūst. Tā garums ir nepilni simts metri, kas savulaik arī pamatīgi cietis. Pirmoreiz tas notika Brīvības cīņu laikā, kad tika uzspridzināts tilta vidējais posms, bet otro reizi vēsturiskais tilts cieta 1929.gada lielajos Gaujas palos, kad straume izskaloja tilta labā krasta uzbērumu un konstrukcijas. 2022.gadā tiltu pārbūvēja, un nu tas ieguvis vienotu veidolu, jo tērauda siju laidumi ar koka klājumu, kas 1929.gadā bija piebūvēti papildus, tagad pārbūvēti par dzelzsbetona laidumiem. Uz tilta brauktuves visā garumā ieklāts arī vēsturiskais laukakmens bruģis, kas bija saglabājies zem ceļa seguma.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”