Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (16.06.2023.)

• 

“Ilgāk par mirkli? Nekas nespēj būt”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Ar ko slavena Kārsava?

 

Balvu pilsētmāsas – Kārsavas – saimniece Marita Stepanova lepojas, ka Kārsava ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, kur cilvēki gūst priekšstatu par Eiropu. Komentējot iebildi, ka uz šo godu pretendē arī Balvu novada ļaudis, īpaši Viļakas iedzīvotāji, pilsētas vadītāja paskaidroja, ka ar to lepojas kārsavieši.

Kādu priekšstatu gūst ciemiņi, ierodoties Kārsavā?
– Protams, pozitīvu. Kārsava ir slavena ar savām viesmīlības tradīcijām.
Balvi pilsētas tiesības saņēma, iespējams, pateicoties arī tam, ka netālu atradās dzelzceļš...
– Ar to mēs esam līdzīgi, kaut gan pie mums vēl sliedes ir saglabātas un kravas tiek pārvadātas. Atrodoties pie noslogota pasta ceļa starp Rēzekni un Ostrovu, vēlāk pie Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas, Kārsava izveidojās par tirdzniecības centru. Stacijā pieturēja starptautiskais ekspresvilciens “Nord Express”. 1928.gada 11.februārī Kārsavai tika piešķirtas pilsētas tiesības. Šis laika posms detalizēti ir atspoguļots kultūrvēstures centrā “Līču mājas”. Ikviens interesents var uzzināt, kā attīstījās Kārsava, kā attīstījās tradīcijas. Ar ko slavena Kārsava? Ar Kārsavas Lielo tirgu, kura tradīcija ir gandrīz 200 gadus veca, precīzāk, kopš 1825.gada, kad grāfs Šadurskis Kārsavas miestam piešķīra tiesības rīkot tirgu. Joprojām katra mēneša trešajā svētdienā ļaudis no visas Latvijas sabrauc uz Kārsavas Lielo tirgu iepirkt un pārdot pašu darinātus, citur neredzētus labumus, tirgotāji izvietojušies vairāk nekā kilometra garumā. Tāpat lepojamies ar saviem slavenajiem novadniekiem, piemēram, nesen mūžībā aizgājušo Nikolaju Nikuļinu, kurš uzrakstījis vairākas grāmatas par Kārsavu. Arī mūsu novadniece Ineta Zelča Sīmansone vāca materiālus grāmatu “Kārsavas stāsti” un “Kārsavas stāsti II” izdošanai. Un, kas zina, varbūt būs vēl viena grāmata.
Balvenieši uzskata, ka dzīvo latviskā pilsētā...
– Mēs esam latgaliska pilsēta. Protams, Kārsavā dzīvo dažādu tautību pārstāvji, bet, kā ievērojāt, pilsētas ielu nosaukumi ir gan latviešu, gan latgaliešu valodā, turklāt kopš 2015.gada. Kārsavā dzied un dejo latgaliski un kopj folkloras mantojumu.
Kad pie Balvu novada robežas parādījās informējošas zīmes, tostarp ar uzrakstu “Bolvu nūvods”, neizpalika arī asas diskusijas, tostarp iebildumi...
– Mūsu cilvēki, iespējams, sākumā pabrīnījās, bet patiesi to uzņēma ar sapratni. Šķiet, mēs bijām pirmie, kuri uzsāka ielu nosaukumu plākšņu nomaiņu. Jāsecina, viss gāja pie sirds. Pārsvarā runājam latgaliski. Jāpiebilst, nav problēmu runāt ar krievu valodā, turklāt mūspusē krievu tautības cilvēki ir veiksmīgi iekļāvušies vietējā kopienā.
Balvenieši nevar lepoties ar nosiltinātiem daudzdzīvokļu namiem. Vai kārsavieši ir soli priekšā?
– Diemžēl nav. Gribētos, lai šis process notiktu straujāk un iedzīvotāji būtu aktīvāki. Cilvēki savas mājas cenšas uzturēt kārtībā un remontēt.
Kārsava pēc administratīvi teritoriālās reformas atrodas Ludzas novadā. Tas priecē vai apbēdina?
– Cilvēki to uztvēra dažādi, tomēr atļaušos teikt, ka lielākā daļa teica, ka varējām palikt tādā pašā statusā, dzīvojot Kārsavas novadā. Varējām turpināt strādāt un attīstīties.
Spiestas laulības?
– Jā, tā sanāca, kaut gan bija aptaujas. Bija cilvēki, kuri atbalstīja reformu.
Vai robežu slēgšana tūrismam un citām aktivitātēm ar kaimiņvalsti viesa korekcijas kārsaviešu dzīvē, tostarp arī slavenā tirgus kontekstā?
– Tirgotāji pie mums brauc no visām Latvijas pusēm. Ir tirgotāji, kā arī pircēju daudz.
Pirktspēja Balvos un Kārsavā atšķiras?
– Tirgus esamība liecina ne tikai par vēlmi kaut ko nopirkt. Tā ir iespēja satikties ar tuviniekiem, kaimiņiem un draugiem. Tā ir iespēja izrādīt sevi un paskatīties uz citiem.
Vai Jūspusē centrālās pilsētas ielas ir sakārtotas?
– Ielas nav katastrofālas, tomēr laika zobs paņem savu. Vienības ielā nepieciešams atjaunot segumu. Ir uzsākti projekti, kurus, ja ne šogad, tad nākamgad realizēsim. Tiks asfaltētas divas ielas. Ļoti daudz izdarījām laikā, kad atradāmies Kārsavas novadā.
Esat dzimusi Kārsavā?
– Piedzimu Nautrēnu pusē.
Troks vai no Rogovkas?
– Jā (smejas). Tas ir uz Strūžānu pusi, kur vienmēr prieks atgriezties. Jau daudzus gadus dzīvoju Goliševā, kas ir pati Krievijas pierobeža. Tā ir sanācis, ka jau 13 gadus strādāju Kārsavā.
Kas, Jūsuprāt, varētu vienot pilsētmāsas?
– Vēsturiskais dzelzceļš, pierobeža... Kas vēl? 95 gadu jubileja. Balvos ciemojos aprīlī.
Ar ko kārsavieši nodarbojas brīvajā laikā?
– Mans vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Vai grāmatas aiziet nebūtībā? Gribētos teikt, ka grāmata dzīvos vienmēr.
Kas sabiedrībai ir jādara, lai mēs nezaudētu vērtības? Kam, Jūsuprāt, noteikti jāatrodas uz Jāņu galda?
– Cenšos ievērot Līgo svētku tradīcijas – meijas, bērzi, siers, labs garastāvoklis, Jāņu vainagi. Mūsu senči bija gudri cilvēki, un daudz ko mēs esam pazaudējuši. Aicinu atjaunot tradīcijas, kaut ar modernisma pieskaņu.
Vai nešķiet, ka sabiedrība paliek arvien atturīgāka un noslēgtāka?
– Covid laiks ir atstājis spiedogu, kad nebija iespējams tikties, apmeklēt pasākumus. Tagad, protams, ir grūtāk atgriezties, tā teikt, vecajās sliedēs. Ir jāpiedomā, kā ieinteresēt cilvēkus.
Kāda ir smaida recepte?
– Katram sava. Pamatvērtības nedrīkst mainīties. Ja cilvēks ir līdzsvarā ar sevi, ja ģimenē ir viss kārtībā, tad stabilitāte ir pamatu pamats, lai vietējā kopienā valdītu optimistisks noskaņojums.
Kas, iegriežoties Kārsavā, noteikti ir jāapskatās?
– Bērniem jāielūkojas skeitparkā, kur arī trīsgadīgie un piecgadīgie bērni atradīs sev aizraujošas nodarbes. Pieaugušajiem noteikti jāapmeklē “Līču mājas”, kur ir iespēja iepazīt mūsu vēsturi, mūsu cilvēkus. Tāpat noteikti jāapmeklē mūsu baznīcas. Mums ir pat divi katoļu dievnami!

 

Ražoja elektrību
Matīsa fabrika ražoja elektrību visai pilsētai. Ražotnē bija nodarbināti apmēram 40 strādnieki. Starpkaru periodā tas bija nozīmīgākais Kārsavas ražošanas uzņēmums.

Hitlers pabijis Kārsavas pusē
Kārsavieši uzskata, ka Hitlers, inspicējot militāros bunkurus Malnavas muižas pilī, bija atbraucis uz tālāko punktu austrumos.

Netur sveci zem pūra

 

Ināra Rasima, kura Kārsavā dzīvo gandrīz 40 gadus, atzīst, ka viņai ļoti patīk Kārsavas kultūrvēsture: “Lai arī esmu kultūras darbiniece, mans vaļasprieks ir būt par gidi, kura vada ceļiniekus, iepazīstinot viņus ar Kārsavas apkārtni.” Taujāta, kas jāņubērniem jāaplūko Kārsavā, I.Rasima, neturot sveci zem pūra, palepojās, ka Kārsava ir zaļākā pierobežas pilsēta. “Nē, nevis Balvi, bet Kārsava! Mēs pirmie sagaidām saulīti,” viņa uzsver.

Kārsavas kultūras nama direktore, sākot sarunu, pavēstīja, ka latgaliešu mūzikas grupas “Bez PVN” dziesmas “Pīci elementi” klipā tiek izmantoti Intas Jurčas meitas Laimas Jurčas dizaina tērpi. Žurnālistam tikai vēlāk pieleca, ka kārsaviete Laima Jurča ir profesionāla apģērba dizainere, kura nes Latgales dizaina krāsainību pasaulē, bet brāļi Guntis un Kristaps Rasimi ir Ināras dēli. Jāsecina, ka Ināra par jebkuru tematu, kas saistīts ar kultūru un vēsturi, šķiet, varētu runāt stundām. Izrādās, pilsētas ciemiņiem viņa nereti citē mūsu dzejnieka Antona Slišāna dzejoli, kuru 2003.gadā, kad Kārsava svinēja 75 gadu jubileju, viņš veltīja šai pilsētai:

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Skaistuokuo zeltiņe latgolai;
Nu golvys skusteni nūsiejuse,
Motus viejā plyvynoj.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Zalta zivteņa Yudrojā;
Sagiuta teiklūs teniejīm ļaudim,
Vysus jūs lyugumus izpylda.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Bazneicys tūrņkrustā sauleite;
Plaucej purinu kryumus i duorzus
Straujis i Šņitkys videņā.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Sorkonuo pūra dzērveneite;
Skalenī boltā guļ īkrytusi -
Vīna buorinis osora.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Sudobra gobals nu Naudyskolna;
Atrosts diveju ceļu storpā
Teņuok sauc tierguot pasauli.

Kuorsova, Kuorsova, Kuorsoveņa,
Meiluokuo zeļtine Latgolai;
Brī rosu dyumoku reitūs soltūs
Dzīdūt tautysdzīsmeiti.

Jums patiesi ir ar ko dižoties!
– Impulsu attīstībai par saimnieciski rosīgu miestu deva katoļu baznīcas uzcelšana gandrīz pirms divsimt gadiem. 1932.gadā blakus koka katoļu dievnamam sāka celt mūra baznīcu, kuras celtniecību pārtrauca Otrais pasaules karš. Tikai 1995.gadā tika atsākts darbs pie jaunās baznīcas celtniecības. Tas noslēdzās 2003.gadā. Tagad Kārsava lepojas ar diviem vistuvāk izvietotiem dievnamiem visā Latvijā. Kāpēc baznīcas ceļ? Lai kopā sapulcinātu ļaudis, lai pastāstītu to, ko gribas pastāstīt.
Un ir ko pastāstīt?
– Jā. Lūgšanai ir milzīgs spēks. Kad Kārsavas vēl nebija, šeit atradās ceļu krusts Sankt-Pēterburga-Varšava, kur piestāja pasta karietes. Jūs zināt Rāznas stāstu?
Nē!
– Brauca cars un, ieraugot ezeru, noteica: “Kaut kāds ezers. Kā to sauc?” Viņam paskaidroja, ka katrā pagastā ‘pa raznomu’. “Značit Razna,” cars nolēma. Tātad te bija Baltijas jūra un Krievijas vidiene. Muižnieka Šadurska dēls apprecēja Hilzena meitu, un tad tapa gan baznīca, gan tirgus laukums. Unikāls ir arī jaunais vēsturiskais centrs.
Kāpēc?
– Satiekas trīs gadsimti. Ontona dārzs 18.-19.gs., centra ēka 19.gs beigas un 20.gs. sākums, tenisa korti 20.gs.beigas, estrāde 21.gs. sākums.
Vai patiesi Kārsavā izpaliek darvas pilītes medus mucā?
– Arī tajā faktā, ka esam Ludzas novadā, saskatām labo. Tikai pozitīvo. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Varu trīs stundas par Kārsavu runāt. Mēs ar cilvēkiem esam bagāti.
Tuvojas Līgo svētki...
– Svētkos ir jāstrādā. Nāku ar alu, sieru, pīrādziņiem, dziesmām un dejām. Novēlu mieru, veselību, izturību, sapratni un drusciņ bagātības! Klausieties “Bez PVN” dziesmas. Mēs runājam tajā valodā, kurā domājam. Ir jārunā latgaliski. Ceļiniekiem vienmēr saku: “Mēs esam izredzēti Latgales zemei svētai, asarai, kas uz vaiga dedzina tā kā rēta. Mēs esam izredzēti aizdziedāt debesīm pāri, mūsu likteņus sev klēpī svētī Svētā Māra. Mēs bijām kā zāle, ko nomin, mēs būsim kā putni, kas skrien šajās zilajās vienīgajās Latgales Latvijas debesīs.” Tie ir Annas Rancānes vārdi.

Nedrīkst pazaudēt vērtības

 

Kas saista Ziemeļlatgali ar kultūrvēstures centru “Līču mājas” Kārsavā? Vadītāja Inta Jurča zina stāstīt, ka pie Boževas ezera Balvu pusē dzīvoja lielā Matīsu dzimta. Viens no dzimtas pārstāvjiem Reinholds Matīss 1916.gadā nopirka mūra kūti ar zemes gabaliņu un uzsāka saimniecisko darbību, kā rezultātā tapa lielākais rūpnieciskais uzņēmums pirmskara Kārsavā.

Jāpiebilst, ka saimnieka Reinholda radinieks bija populārais dziedātājs Tālis Matīss, kuram veltīto pieminekli Rugāju parkā atklāja 2004.gada 1.maijā – tieši viņa dzimšanas dienā. Jāsecina, ka Kārsavā sastaptie cilvēki ir patiesi sava darba entuziasti. Kultūrvēstures centra vadītāja I.Jurča taujāta, pie kura stenda noteikti būtu jāpiestāj, uzsvēra, ka pie katra.

Bet nu tomēr?
– Protams, nedrīkst paiet garām ekspozīcijai par Kārsavas vēsturi un mūsu baznīcām. Tas atkarīgs no tā, kas ir atnācis uz centru.
Piecgadīgs Jānītis...
– Mums ir tirgus sektors, kur bērni var spēlēt tirgu.
Septiņdesmitgadīga Līga...
– Tas ir stāsts par mūsu baznīcām, par mūsu konfesijām.
Jums ir atbildes uz visiem jautājumiem?
– Centra ekspozīcija veidota, akcentējot galvenos vēstures posmus, kas izved cauri laikam no Ludzas novada pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Ekspozīciju papildina apraksti gan latviešu, gan arī latgaliešu rakstu valodā. Pirms “Līču” mājām visu savu darba mūžu veltīju Kārsavas pilsētas bibliotēkai, tostarp nodarbojos ar novadpētniecību. Arī jūspuses Ruta Cibule ir pazīstama.
Nesen Ruta “Vadugunij” atzina, ka grāmatu nelasīšanas negatīvais rezultāts ir tas, ka cilvēkam neveidojas bagātīga valoda...
– Grāmata mūžam dzīvos.
Kāpēc?
– Tā ir vērtība, kur apkopotās zināšanas nekad nezudīs, vienmēr būs vajadzīgas, neskatoties uz citiem resursiem.
Kas, Jūsuprāt, vieno pilsētmāsas?
– Neesmu vēsturniece, tomēr domāju, šīs ir senās Jersikas zemes. Tieši ar Kārsavu šīs zemes arī beidzas. Jo tālāk bija Tālava, Ludza. Pārsvarā runājam latgaliešu valodā.
Kā saglabāt tradīcijas, dzimto valodu?
– Man pasākumus vieglāk vadīt latgaliski. Runājot par mazākumtautības iekļaušanos vietējā kopienā, jāsecina, ka integrācija notika jau tad, kad skola nevarēja nokomplektēt klases krievu plūsmai. Bērnudārzs arī, tāpēc jaunā paaudze bez problēmām runā gan latviešu, gan latgaliešu valodās. Mēs patiesi esam ļoti lepni, ka pirmie izveidojām ielu norādes latgaliešu valodā, kaut gan tobrīd neizpalika Valsts valodas centra iebildumi. Šie iebildumi vēl vairāk uzkarsēja asinis un uzsita patriotismu. Likums taču nosaka, ka latgaliešu valodai ir vienlīdzīgas tiesības. Mēs bijām lepni! Varbūt mūsdienu latgaliešu valoda nav vienāda, jo atšķiras tas, kā mēs katrs runājam savās dzīvesvietās. Latgaliešu literārā valoda ir pasveša.
Kāpēc?
– Skolā neesam mācīti, un katrs runā tā, kā valodu no mātes dzirdējuši.
Vai kārsaviešiem tirgus tradīcijas patiesi ir nozīmīgas?
– Tas ir obligāts pasākums. Tas ir svētdienas rituāls, kuram jāiziet cauri. Kur satikt kārsaviešus, ja ne tirgū? Tradīcijas jāsaglabā arī Līgo svētkos, kad, kā mēs zinām, neiztikt bez siera, alus un vēlams – pašceptas maizes. Jāatceras arī tautasdziesmas. Manās mājās noteikti būs radu saiets, kurā centīsimies ievērot visu, kas pieklājas, ugunskuru ieskaitot.
Cilvēki neatsvešinās?
– Es to nejūtu, pat Covid laikā radu saietu neatcēlām.
Mēdz teikt, ka smaids cilvēkus vieno. Kāda, Jūsuprāt, ir optimisma recepte?
– Optimisti dzīvo ilgāk, tāpēc vienmēr it visā jāsaskata pozitīvais.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”