Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (28.07.2023.)

“Pasaule ir siltuma izslāpusi”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Viļāni

* Viļānu dibināšanas gads nav īsti zināms. Pirmo reizi tas minēts 1495.gadā.
* Tā ir pilsēta Latgalē, Rēzeknes novadā, izvietojusies pie Maltas upes, autoceļu krustojumā pie dzelzceļa līnijas.
* Kad 1928.gada 25.februārī Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības, tai piederēja 163 hektāri zemes un atradās 65 tirdzniecības uzņēmumi.
* Iedzīvotāju iecienītākā atpūtas vieta joprojām ir Lakstīgalu sala ar brīvdabas estrādi.

Ar savu smaržu un ļaudīm

Viļānu simbols ar košo biti vedina domāt, ka Maltas upes krastā dzīvo čakli ļaudis. Laika grieži gan liecina, ka cilvēku skaits iet mazumā, tagad pilsētā palicis vairs tikai ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. Vislabāk par savējo dzīvi un notikumiem zina stāstīt Novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale, kuru sastapām vasaras vidū savā darbavietā – krāsainu gleznu zālē.

Viļānu himnā ir rindas, kas labi raksturo jūsu pilsētu. Proti, “tik balta kā ieva plaukumā, tik čakla kā bite skrējienā…”. Ar ko Viļānu vārds parasti asociējas muzeja apmeklētājiem?
– Iespējams, tieši ar liniem. Es apmeklētājiem arī parasti uzsveru, ka 19.gadsimta otrajā pusē Viļānos bija liela, skaista linu fabrika, piederoša muižniekam Vikentijam Janovskim. Cariskās Krievijas laikā tā bija viena no trim lielākajām fabrikām, kurā strādāja ap 200 strādniekiem. Tagad nav nevienas līdzīgas iestādes. Muzejā ir ekspozīcija “Lina sēkliņas stāsts”, kas palīdz izprast, kā smalkā lina sēkliņa pārtop par kādu skaistu audumu un pēc tam arī par smalku akcentu apģērbā vai interjerā. Pēc statistikas Latgalē 80.gados linus audzēja 25 tūkstošos hektāru, bet 2015.gadā visā Latvijā to bija vairs tikai nedaudz virs 300 hektāriem. Milzīga atšķirība, vai ne?! Vēl Viļāni tur godā vēsturiskos notikumus, un, ja mēs izstaigātu esošās piemiņas vietas, atcerētos svarīgākās 20.gadsimta vēstures liecības.
Kāds varētu būt apskates piedāvājums tūristiem, kuri gribētu iepazīt Viļānus?
– Mums ir izstrādāts aptuveni 6 kilometru maršruts. Noteikti iesakām ienākt skaistajā katoļu baznīcā, pie kuras ir klosteris. Izsenis tas bijis un joprojām ir vīriešu klosteris, un visi priesteri, ko satiksiet kalpojam Viļānu Romas katoļu baznīcā, ir gan priesteri, gan mūki mariāņi. Tad ceļš varētu turpināties uz ebreju kapiem. Mūspusē Otrā pasaules kara laikā tika nošauti ap 480 ebrejiem, netālu ir piemiņas vieta arī 1942.gada janvārī nošautajiem čigāniem. Pastaigas maršruts aizvijas uz ezeriņu, kur iekārtota neliela, mājīga atpūtas vieta un var iekurt ugunskuru. Senos laikos ezera vietā bija ļoti skaista pils. Kādā rītā pa ceļu garām gāja jauneklis, kuram pretī iznāca jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Viņa lūdza jaunekli uzminēt bērna vārdu, bet, ja tas neizdosies, tad pils un viņa ar bērnu ies bojā. Jauneklis īsto vārdu nespēja atminēt, pils nogrima, bet kopš tā laika tur ir mūsu ezers. To stāsta sena teika. Savukārt vecākās paaudzes iedzīvotāji atceras, ka Ulmaņlaikos šī atpūtas vieta dēvēta par mīlestības ezeriņu, jo atrodas pilsētas nomalē, un jauniem cilvēkiem patika turp doties, lai satiktos un būtu tālāk no svešiem acu pāriem. Vēl mēs lepojamies ar savu Maltas upi, pie kuras var atpūsties, iekurt ugunskuru. Ejot gar Maltu, nonāksim pie muižas, tālāk apskatīsim dzidro avotiņu, padzersimies vēsu, garšīgu ūdeni un tad pa ceļu nonāksim Lakstīgalu salā. Šī atpūtas vieta glabā jaukas atmiņas no kādreiz notikušiem lielu mākslinieku koncertiem, dančiem un tamlīdzīgiem saietiem. Arī tagad te notiek atpūtas pasākumi, ciemos atbrauc kaimiņu novadu, tostarp Balvu puses, pašdarbnieki. Turpat tuvumā ir arī bērniem domāta atpūtas vieta ar atbilstošu izklaidi. Vēl tālāk ir sauktie ‘vecie kapi’. Visu šo mūsu sastādīto maršrutu var izstaigāt kājām, bet, ja ir vēlēšanās, var arī saīsināt vai mērot ar transportu.
Ar katru gadu Viļāni paliek arvien klusāka pilsēta. Dzirdēts, ka arī par Balviem saka, ka tā ir pensionāru pilsēta. Tepat, netālu no muzeja, ir vietējā skola. Kad pati tur mācījos, skolā bija ap 1200 audzēkņu, tagad šis skaitlis ir pavisam citāds. Patlaban pie skolas ceļ sporta halli.
Noteikti jāatgādina par Viļānu tirgu, kam ir laba slava. Tas joprojām notiek?
– Tirgus dzīvo! Tas joprojām notiek katra mēneša otrajā svētdienā. Tirgum atvēlēts pilsētas lielais stadions un tuvējās ielas. Jau agri tirgus rītā pie mums sabrauc mašīnu kalni, ieliņas ir transporta un ļaužu pilnas, kūsā dzīvība, rit skaļas sarunas. Ko visu tikai nevar ieraudzīt tirdziņā! Tur ir pašražoti lauku gardumi, pašcepta maize, kūpinājumi, medus, puķes, stādi, arī dzīvnieciņi un vēl daudz kas cits. Tirgoties atbrauc lietuvieši. Ja arī nav vēlmes tērēt naudu un kaut ko nopirkt, tik un tā ir vērts atbraukt, lai paskatītos uz citiem un parādītu arī sevi. Tā būs patīkama atpūta. Šāds tirgus Viļānos notiek kopš 1993.gada 1.maija, un pie mums tas patiešām ir liels notikums.
Arī Viļānu mūsdienīgi iekārtotais novada muzejs ir interesanta apskates vieta pilsētas viesiem. Vai šurp nāk arī vietējie?
– Ir patīkami, ka tagad māmiņas un vecmāmiņas šurp atved savus bērnus un mazbērnus, kuri ir ieradušies vasarā ciemoties, lai dalītos atmiņās par bezbēdīgo bērnību, skolas gaitām un skaisto jaunību. Starp muzeja apmeklētājiem pieaug bijušo viļāniešu skaits, kuri par savu dzīvesvietu ir izvēlējušies citus Latvijas novadus un valstis, līdzi atvedot uz muzeju dzīvesbiedrus, draugus, studiju biedrus. Ļoti aktīvi muzeja piedāvātās aktivitātes izmanto Viļānu vidusskolas, Viļānu Mūzikas un mākslas skolas pedagogi un audzēkņi. Nesen ieradās jaunieši no mūsu novada Rikavas pagasta. Viņi iepazinās ar muzeja ekspozīcijām, piedalījās muzeja pedagoģiskajā nodarbībā. Vēlāk jaunie literāti rakstīja savus iespaidus dzejā par piedzīvoto.
Mūsu tikšanās notiek novada muzeja zālē, kur skatu priecē krāsainas gleznas. Kas ir to autore?
– Tā ir māksliniece, gleznotāja Agra Rītiņa no Rēzeknes. Viņa piedalās izstādēs, un autores darbi piesaista ar košumu, radot pozitīvu un labestīgu noskaņu. Cilvēki te ienāk, paskatās un uzreiz it kā atplaukst, kaut kas viņos ietrīsas. Izstāžu zāle ar viņas gleznām rada patīkamu auru. Zināt, ar ko vēl lepojamies savā muzejā? Mums ir divi godājami Napoleoni. Tas viens – Viļānu skolotājs, kurš sākotnēji šo muzeju ir dibinājis, bet otrs – mākslinieks, kurš 19.gadsimta beigās pabija Viļānos un gleznoja tos. Viņus abus sauc Napoleoni.
Kas Jums pašai ir Viļāni?
– Tā ir mana pilsēta, ko uztveru iekšēji, izjūtot kā savu īsto vietu, kur esmu augusi, skolojusies un strādāju joprojām. Es tos izsmaržoju, sajūtu un uzņemu kā savējo, jo pazīstu vietējos, zinu, ka viņi mani atbalstīs un palīdzēs. Taču Balvos gan esmu bijusi retumis un atzīstos, ka jūsu pilsētu neesmu paguvusi iepazīt.

Lai dziedam par Latgales zilajiem liniem

Viļānos jau divdesmit gadus notiek plaši lauku pasākumi – tradicionālās Lauku dienas. Ik gadu tās pārsteidz ar kādu jaunumu – plašiem izmēģinājumiem, panākumiem un atziņām. Pasākuma centrā ir ne vien Latvijas lauksaimniekiem pazīstami sadarbības partneri ar savu tehnikas un citu laukiem noderīgas produkcijas piedāvājumu, bet aizvien aktīvā Latgales zinātnes galvenā virzītāja Veneranda Stramkale. Viņa zinātnes izmēģinājumu lauciņā strādā ilgus gadu desmitus un darbīgā ierindā solās būt arī turpmāk.

Aizvien kāds jaunums
Viļānos tradicionālajām Lauku dienām gatavojas savlaikus. Parasti tās ir plaši apmeklētas un atgādina svētkus, jo sabrauc daudz ļaužu, ir garu garā daudzveidīgas tehnikas parāde, notiek demonstrējumi, atvēlēta vieta arī izklaidei bērniem, var iegādāties lauku labumus. Apbrīnu sagādā izmēģinājumi, kur dažādo kultūraugu lauciņi izskatās kā foto uz žurnālu vāka: bez nezālēm, glīti pastiepušies, katra šķirne aug un briedina ražu, gaidot sezonas noslēgumu. Taču ne visi gadi ir vienādi, jo laukos lielais spēlētājs un noteicējs ir daba. 2018.gadā Viļānos pirmo reizi bija skatāmi bioloģiskie izmēģinājumi, kuros audzēja visas svarīgākās kultūras – pupas, zirņus, kartupeļus, griķus, auzas, lopbarības rutkus, lupīnu, miežus, vasaras kviešus. Izmēģinājumos bija arī četri bioloģisko zālāju maisījumi, pēc tam domāti zaļmēslojumam. Galvenais mērķis – vērot un secināt, ir vai nav vērts pievērsties bioloģiskajai ražošanai. Var jautāt, – vai ir vērts pūlēties un kopt bioloģiskos sējumus un stādījumus? Venerandas Stramkales uzskats: “Visā Eiropā ir tendence uz bioloģisko produkciju. Ja lauksaimnieks gribēs pārdot savus ražojumus un gūt ienākumus, gribi vai nē, daļēji viņam būs jāpievēršas arī bioloģiskajai saimniekošanai. Taču šajā saimniekošanas modelī vēl ir daudz nezināmā un nenoskaidrotā. Vēl daudz jāpēta un jāmācās, lai secinātu, varēs vai nē panākt tādu rezultātu, kādu esam iecerējuši.”

Vajadzīga dažādība
Viens no jaunumiem bija arī Latvijas šķiedras linu līnijai piešķirtais šķirnes statuss, kuram nosaukums dots par godu Viļāniem, kur linu šķirne izveidota. Zinātniece priecājas, ka Latvijā atdzīvojas interese par liniem. Viņa sadarbojas ar Tartu universitātes studenti, kura vēlas Daugavas loku apvidū redzēt skaistos linus, kuru zilā krāsa skaisti papildinātu Daugavas ūdeņu noskaņu. Par Latgales zilajiem liniem dzied dziesmās, tos atceras un piesauc vai visos Latvijas novados. Kā smej zinātniece, – kaut pa saujiņai, bet lini joprojām ir dzīvi, cilvēki tos iesēj kaut vai nelielā platībā, lai iegūtu šķiedru un varētu papriecāties. Linu audzētāju saimniecību nav daudz, taču Daugavpils, Krāslavas, Jēkabpils pusē tādas ir, un tas apliecina, ka ir vēlme pie šīs kultūras atgriezties. Cik tad ilgi var audzēt tikai kviešus un rapsi! Kā uzsver zinātniece – ir vajadzīga kultūraugu dažādība.
Arī šogad jūlijā notikušajā Lauku dienā bija iespēja uzzināt jauninājumus pētījumos, tikties ar speciālistiem, ieklausīties vērtīgos padomos un visu garo dienu pavadīt vērtīgi. Šogad iegadījies ļoti sauss pavasaris, taču tik un tā izmēģinājumos bija ko redzēt. Šogad zinātnes centra laukos aug 16 laukaugu kultūras, 194 šķirnes, ir vēl simtiem izmēģinājumu variantu no dažādām kultūraugu audzēšanas tehnoloģijām. Gan paši lauksaimnieki, gan šīs jomas speciālisti atzīst, ka šogad lauki ir īsts izaicinājums zemniekiem, jo sausums bija vai katastrofāls, lielu postu paspēja nodarīt arī pavasara vēlīnais sals. Izmēģinājumos tāpēc var ne tik daudz parādīt augu aizsardzības līdzekļu pielietojumu, taču ir jaunas šķirnes, jaunas tehnoloģijas. Pēdējos gados laukos pievēršas bezaršanas tehnoloģijai, kas palīdz saglabāt ūdeni augsnē. Laika apstākļi pie mums mainās, ziemas paliek siltākas, pavasari – sausāki, tāpēc jāmeklē jauni risinājumi un jaunas šķirnes. Arī zinātniece apstiprina, ka dabā notiek pārmaiņas. Šopavasar izmēģinājuma lauciņos ilgi nevarēja uzsākt vajadzīgo darbu tehnoloģijas ieilgušo salnu dēļ, kad gaisa temperatūra bija nokritusies līdz mīnus 8 grādiem pēc Celsija. Pēc tam atkal iestājās ilgstošs sausums. Maijā un jūnijā viņu pusē bija tikai trīs milimetri mitruma. Zeme vai dega no sausuma! Taču daudz kas tik un tā padevies normāli – kā zirņi, pupas, auzas, mieži, visvairāk dabas apstākļu ietekmē ir cietuši vasaras kvieši.
Zinātnieces vērojumi liecina, ka Lauku dienu atziņas krīt ražīgā augsnē. Citādāk arī nedrīkst būt, jo lauksaimniekiem jāmācās visu laiku, jāzina, kādas laukaugu šķirnes ir piemērotas tieši mūsu reģionam, cik ražīgas un izturīgas tās ir. Zinātniece priecājas, ka dzīvu interesi izrāda arī paši lielākie lauku uzņēmēji, nepaļaujoties tikai uz savu praktisko pieredzi. Ja šķirne labi pārziemo Viļānos, tad skaidrs, ka tai ir stabila ziemcietība un to var audzēt. “Priecājos, ka zemniekus interesē šī joma, viņi ir progresīvi noskaņoti. Lauksaimniekus interesē ne tikai ražas apjoms, bet arī tās kvalitāte. Lai būtu gan viens, gan otrs, ir ļoti daudz jāmācās un jāzina,” atzīst V.Stramkale. Zinātnes centrs sadarbojas ar 22 sadarbības partneriem, un katram ir ko piedāvāt Latgales puses zemniekiem.
Laiks iet, paaudzes mainās, un kāds Lauku dienas apmeklētājs atzinis, ka viņa saimniecībā turpinājuma diemžēl nebūs, un arī viņam vairs nav lemts ilgi izmantot modernās tehnoloģijas un citas iespējas, jo tas viss paliks nākotnes laukiem. Zinātniece gan neizklausās pesimistiska. Viņas teiktais: “Mēs strādājam un strādāsim kopējai lauku nākotnei. Arī jaunie ienāk un paliek laukos, un viņiem ir daudz jautājumu par kultūraugu šķirnēm, par augu aizsardzības līdzekļu izvēli un tamlīdzīgi. Latgalē joprojām netrūkst entuziastu, kuriem rūp lauku nākotne un to attīstība. Mūsu lauksaimnieki ir ar stipru mugurkaulu. Pazīstu un priecājos par Latgales lielajiem uzņēmējiem Balvu novadā kā: “Kotiņiem”, “Riekstiņiem” un “Amatniekiem”. Viņu darbs un panākumi ir apbrīnas un cieņas vērti.”

Veselības aprūpe ir svarīga visiem

Šogad vasarā aprit pirmais gads, kopš darbojas pašvaldības iestāde “Veselības un sociālās aprūpes centrs “Viļāni””. Kādus pakalpojumus var saņemt kādreiz labi pazīstamās vietējās slimnīcas ēkā, stāsta centra pašreizējā vadītāja Jūlija Ņesterova.

Ir mainījies pakalpojumu klāsts. Vadītāja atklāj, ka namā mīt gandrīz 40 Latgales puses cilvēki, tiešāk sakot – pansionāta klienti, kuriem nodrošina viena pakalpojumu bloka atbalstu – sociālos pakalpojumus. Pansionāta iemītniekiem te ir viņu mājas, un vairumam no viņiem par pakalpojumiem maksā Rēzeknes novada pašvaldība. Dzīvošana nav lēta, mēnesī viena pansionāta iemītnieka uzturēšanās izmaksas ir tuvu 1400 eiro. Tik lielu pensiju cilvēkiem nav, no tās 15% maksājums vēl paliek pašiem uz rokām, tā ka atlikušo summu sedz vai nu pašvaldība, vai arī tuvākie radinieki, ja vien viņu materiālais stāvoklis to ļauj. Pansionāta iemītnieki pārsvarā ir gados padzīvojuši ļaudis, kuriem netrūkst hroniska rakstura veselības problēmu un kuriem dzīve pašu mājās tādēļ vairs nav iespējama.
Taču ir arī veselības aprūpes pakalpojumi kā – dienas stacionārs, aprūpe mājās, ārstu ambulatorās pieņemšanas, arī ģimenes ārstu pieejamība. Veselības pakalpojumu klāstā laba lieta ir mājas aprūpe, jo arī mājās slimniekiem mediķi veic pārsiešanu, uzliek sistēmas un tamlīdzīgi palīdz. Centra vadītāja stāsta, ka visplašāk vietējie cilvēki izmanto abu ģimenes ārstu pakalpojumus. Savukārt no plašākas apkaimes cilvēki uz Viļāniem brauc, ja ir nepieciešams rentgens, ultrasonogrāfija vai ginekologa konsultācija. Protams, iepriekš jāpiesakās, lai zinātu pieņemšanas grafiku un to, vai iespējams valsts apmaksāts pakalpojums. Pie centra dežurē arī neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo centrā izvietojies postenis. Dežurē divas mašīnas, lai vajadzības gadījumā pie apkaimes iedzīvotājiem nokļūtu ātrāk un nevajadzētu sūtīt automašīnu no Rēzeknes.
“Mūsu centrs ir jauna iestāde, un rūpju ir daudz. Mums jāpilnveidojas, jāremontē telpas, būtu labi paplašināt arī sociālo un veselības pakalpojumu klāstu. Manā ikdienas darbā nav rutīnas,” atzīst Jūlija Ņesterova.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.