Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (11.08.2023.)

• 

“Zieds ir tikpat liels kā jūra”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

Salacgrīvas pilsētas ģerbonis apstiprināts 1925.gada 31.oktobrī. Ģerboņa vairogs ir sarkanā krāsā ar sudraba galvaspāli, kas T burta formā sadala sarkano laukumu. Sudraba joslas simbolizē jūru un Salacas upi, kas tajā ietek. Sudraba joslās iekļaujas melns enkurs, kas simboliski savieno abus upes krastus un apzīmē ostu.

Ņemot vērā, ka Salacgrīva pēc administratīvi teritoriālās reformas pievienojās Limbažu novadam, tur šogad centrālais notikums ir Hanzas pilsētas Limbažu 800 gadu svinības. Tikmēr Salacgrīvā jubilejas pasākumus jau tradicionāli organizē vienlaikus ar valsts svētku sarīkojumu novembrī. Tā tas būs arī šogad, kad salacgrīvieši pulcēsies pilsētas apaļajā 95 gadu jubilejā. Turklāt par godu nozīmīgajai gadskārtai Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Zunde sarakstījis dziesmu ar nosaukumu “Salacgrīvai!”. “Vai Tu zini tādu vietu, vienmēr jūrā, saules rietu. Nēģu tači viens aiz otra, vectēvu un tēvu rota. Pērnav’s ielas tālā galā, Kuivižciemā, ostas malā!” vēsta dziesmas pirmās rindiņas. “Dziesmas meldiņš un pārējais teksts pagaidām lai vēl paliek noslēpumā, bet šobrīd ierakstu studijā notiek sadarbība ar citiem mūziķiem. Kad dziesma būs pilnībā izveidota, to dāvāsim mūsu pilsētai – valsts svētku sarīkojumā izpildīsim kopā ar domubiedriem un laidīsim klajā plašākai tautai. Savukārt mans novēlējums salacgrīviešiem ir ļoti īss: “Turam buru!” Viss būs kārtībā, jo, kā esam pārliecinājušies, lielā daļā gadījumu viss atkarīgs no mums pašiem!” nešaubās uzņēmīgais pārvaldes vadītājs.

GINTS ŠĪMANIS, Latvijas Jūrniecības biedrs, žurnālists, dažādu pasākumu, grāmatu, projektu autors un līdzautors, Atzinības krusta kavalieris:– Mums jūra ir ļoti jāsargā un ar to jāsadzīvo, bet vienlaikus ir daudz problēmu. Piemēram, zvejniekiem ļoti traucē roņi, jo šie jūras dzīvnieki izēd zivis, saplēš zvejas tīklus. Katru dienu, ejot gar jūru, redzu, ka krastā nereti ir beigti roņi, un zinu, kāpēc tas tā ir. Runājot atklāti, diemžēl zināmās aprindās ir teiciens, ka labs ronis ir beigts ronis… Un, kad ronis ir tīklā, ar airi pa galvu… Pirmās Latvijas Republikas laikā roņus atļāva medīt, kuru populācija līdz ar to samazinājās, bet šobrīd tas nav atļauts. Jāpiebilst, ka 12.jūlijā sākās ikgadējā akcija “Mana jūra”, kuras mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību piesārņojumam Baltijas jūrā un tās krastos, jo tā ir viena no lielākajām problēmām. Tādēļ cilvēkam ar dabu, tajā skaitā jūru, jāsadzīvo, jo, ja nespēsim tikt galā ar atkritumiem, kā saglabāsim savu piekrasti un jūru, sastopoties ar vēl lielākiem cilvēka radītiem izaicinājumiem, piemēram, klimata pārmaiņām? Pats galvenais ir, lai globālā sasilšana neradītu tādas sekas, ka jūra nāk mums virsū.

HEDVIGA INESE PODZIŅA, Salacgrīvas bibliotēkas vadītāja, biedrības “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” idejas autore: – Vēlos teikt, ka Salacgrīvas un tās apkārtnē dzīvojošie iedzīvotāji ir zaļi domājoši. To, ka pret vidi jāizturas ar īpašām rūpēm, audzinām arī mūsu bērnos un jauniešos. Galu galā var minēt kaut vai šķiroto atkritumu konteinerus, kuri, protams, ir arī Salacgrīvā, un mēs pat iedomāties nevaram, ka visu atkritumu veidus varētu mest vienkopus. Turklāt vēl laikā, kad bijām novads, oficiāli ieguvām arī zaļā novada statusu. Līdz ar to dabas un vides jautājumi mums patiešām ir ļoti svarīgi. Tomēr tas, ka kopumā daba Latvijā ir pabojāta un cilvēks pie tā vainīgs, ir fakts. Diemžēl ne visi iedzīvotāji, dodoties pastaigās mežā vai jūrmalā, savāc pašu radītos atkritumus. Pamazām gan Latvija top tīrāka. Vai atceraties, cik daudz tonnu atkritumu izveda laikā, kad tika organizētas pirmās “Lielās talkas”? Tomēr situācija pamazām mainās, un šajā ziņā kļūstam atbildīgāki. Varbūt tas ir arī tādēļ, ka cilvēks aizdomājas, ar ko daba var atdarīt pretī?

Jūra šķeļ vai vieno?

Šķiet paradoksāli, bet, ciemojoties piejūras pilsētā Salacgrīvā un vietējiem iedzīvotājiem jautājot, vai vismaz vienreiz gadā izdodas atpūsties pie jūras, daļa uzrunāto atbildēja, ka dzīve pie Baltijas jūras ir tik pierasta, ka nereti izpaliek pat vienkārši pastaiga gar jūrmalu! Tā, lūk! Vietējie ļaudis to salīdzināja ar cilvēkiem, kuri ārvalstīs dzīvo milzīgu kalnu pakājē, spriežot, ka droši vien ne jau visi no viņiem regulāri dodas iekarot tuvējo kalnu virsotnes. Protams, kopumā atpūtnieku pie jūras gan netrūkst – ķert jūras viļņus steidz arī iedzīvotāji no attālākiem Latvijas nostūriem, tajā skaitā Balvu novada. Bet cik ilgi spēsim turēt godā Jūras svētkus, kas mūsu zemē jau izsenis ir tik tradīcijām bagāti? Un kā ar pārdomām par filozofisko jautājumu: “Jūra šķeļ vai vieno?” Esot Salacgrīvā, uzrunājām arī jūrnieku – tālbraucēju kapteiņu – sievas, kuras šos jautājumus aplūkoja no sava īpašā skatpunkta!

DITA UZKALNE, dzīvo Ainažos: – Jūras svētki ir noturējušies jau ļoti ilgi, tāpēc domāju, ka arī nākotnē tie neizzudīs – ne tikai kopumā Latvijā, bet arī Salacgrīvā, kas šeit ir vieni no lielākajiem svētkiem vasarā. Runājot par atpūtu pie jūras, atklāti sakot, pašai tas nesanāk bieži, bet doties un pavadīt vairāk laika pie jūras mudina bērni. Tajā pašā laikā jūras klātbūtni ļoti novērtēju, jo tā ir mana ikdiena, ko varu izmantot jebkurā laikā. Turklāt apzinos, ka ir cilvēki, kuri, lai pavadītu laiku pie jūras, mēro simts un pat vairāk kilometrus. Jūra šķeļ vai vieno? Kad mans vīrs dodas jūrnieka gaitās, nereti nodomāju: “Kāpēc viņš devies prom tieši šobrīd un tik tālu, un tik uz ilgu laiku?” Tomēr kopumā, ja runā par savstarpējo un ģimenisko – vīra un sievas – saikni, jūra, protams, mūs vieno vēl vairāk.

SOLVEIGA IRBENIECE no Rīgas, Salacgrīvā dzīvo vecvecāki: – Jūras svētku nākotne noteikti atkarīga no cilvēkiem, kuri šos skaistos svētkus organizē, – no viņu uzņēmības un aktivitātes. Ļoti ceru, ka šie svētki gan Salacgrīvā, gan arī kopumā Latvijā laika gaitā neizzudīs. Arī man pašai ļoti patīk jūra un vienmēr cenšos izmantot iespēju ikdienā doties pastaigā gar to. Tas sniedz relaksējošas sajūtas un pozitīvu emociju lādiņu. Man gan ir draudzene, kura visu mūžu nodzīvojusi Salacgrīvā, bet viņa uz jūru pat neiet nopeldēties (smejas – aut. pieb.). Mēs katrs esam dažādi  – tā tam jābūt, un tas ir ļoti labi. Jūra šķeļ vai vieno? Aplūkojot šo jautājumu no aspekta, ka mans vīrs ir jūrnieks, uzskatu, ka ikvienam jārespektē, kādu profesiju izvēlējies otrs cilvēks. Jūra noteikti vieno un savstarpējo attiecību saites dara ciešākas. Ne velti mēdz teikt, ka jūrniekam, atgriežoties mājās, atkal klāt medusmēnesis!

 

LĪGA SILIŅA, salacgrīviete: – Cik vien ilgi Salacgrīvā būs jūrnieki, zvejnieki, darbosies osta un tādi Latvijā labi zināmi cilvēki kā Gints Šīmanis un Dzintris Kolāts, kuri dzīvo Kuivižos un kuriem jūras lietas allaž bijušas augstā godā, tikmēr pie mums pastāvēs arī Jūras svētki. Turklāt Salacgrīva ir īpaša vieta, no kurienes nāk daudzi un patiešām ļoti labi kapteiņi-tālbraucēji.
Lai arī man pašai pie mājas ir dīķis, priekšroku dodu atpūtai pie jūras – tā man ir blakus katru mīļu brīdi. Jūra mūs dziedē, uzlādē, un, kad mans vīrs devies jūrā, pie tās īpaši bieži dodos arī es – jūru vēroju saulrietā un jūtu, ka tobrīd domās vīram esmu tuvāk… Tas, ka attālums šķir, ir mīts. Patiesībā viss atkarīgs no paša cilvēka – cik viņš ir iekšēji bagāts, spējīgs otru pieņemt, dzīvot viņam līdz un atbalstīt. Jūra nešķeļ. Jūra vieno.

 

EVIJA KEISELE no Salacgrīvas pagasta: – Atskatoties vēsturē, redzam, ka bija zvejnieku kolhozi un kapteiņu bija krietni vairāk. Arī paši Zvejnieku svētki, aplūkojot tā laika fotogrāfijas un pāršķirstot grāmatu lappuses, jāatzīst, bija grandiozāki. Tomēr, kamēr vien būs jūra, tikmēr šeit dzīvos arī cilvēki, tādēļ vēlos teikt, ka Jūras svētki Salacgrīvā tiks turēti godā mūžīgi, – lai cik ambiciozi tas varbūt arī izklausās! Gluži vienkārši mēs mērojam ceļu pa dzīves līkni, kurā ir augšas un lejas, bet galvenais, lai šie svētki neizsīkst. Turklāt, kā mēdz teikt, līdz zemākajam punktam ir jānokļūst, lai no tā ar lielu devīto vilni atkal varētu celties augšup! Bet vai pašai bieži sanāk doties atpūtā pie jūras? Ļoti labs jautājums, un jūs jau droši vien uztaustījāt atbildi uz to (smaida – aut. pieb.)! Patiešām katru vakaru, lai sagaidītu saulrietu, pie jūras nedodos, bet vienlaikus man ir ļoti svarīgi apzināties, ka jūra ir tepat blakus. Turklāt jūra ļoti palīdz. Atceros studiju gadus, kad pirms braukšanas uz mācībām Rīgā vienmēr svētdienās pirms došanās uz autobusu aizgāju pie jūras, kur sakārtoju savas domas un sagatavoju sevi jaunai nedēļai.
Kad mūsu ģimenē vēl nebija pievienojušies trīs dēli, pavadīt vīru jūrā bija ļoti, ļoti sarežģīti – brauciens uz lidostu, pēdējais sveiciens un apziņa, ka nākamā tikšanās būs pēc vairākiem mēnešiem… Sievām, kuras paliek krastā, gūt spēku, spītību un neatlaidību nav viegli, bet es paļaujos, jo acīmredzot viss notiek pēc augstākā – dievišķā – plāna. Ir arī ikdienišķie darbi, un dēls ziemā paprasa ragavas, kuras vienai grūti nocelt no saimniecības ēkas augšas. Un tad nodomāju: “Cik būtu labi, ja arī šajā reizē vīrs būtu blakus…” Norit arī asara pār vaigu… Tas norūda, bet, protams, nav vienkārši… Katram darbam ir stipra garozas kārta, bet tas noteikti vieno vēl vairāk, bet ne šķeļ. Tas attiecības padara tikai stiprākas.

Kūrortpilsēta ar šarmu

 

Saruna ar Limbažu novada Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītāju ANDRI ZUNDI.

Kad ar Jums sazinājos, lai norunātu interviju, minējāt, ka pagājušajā gadā ciemojāties Balvos! Kādus iespaidus guvāt mūsu pilsētā?
– Mums ļoti patika – bijām patiešām sajūsmā! Uz Balviem devāmies diezgan lielā sastāvā – visi tie, kuri savulaik strādāja Salacgrīvas novada pašvaldībā, bet pašlaik pēc administratīvi teritoriālās reformas turpina pildīt savus pienākumus Salacgrīvas apvienības pārvaldē. Balvu pilsētas pārvaldes vadītāja Maruta Castrova bija ļoti pacentusies pie mūsu tikšanās programmas sagatavošanas. Turklāt, ņemot vērā, ka viņa ir mana kursabiedrene no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas laikiem, mūsu tikšanās bija divtik sirsnīga! Arī Balvu novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs mūs sagaidīja un pavadīja ar sirsnīgu un jauku humoriņu un lika justies gaidītiem. Par Balviem guvām ļoti daudz spilgtu iespaidu, jo nemaz nebiju iedomājies, ka šajā pilsētā ir tik skaisti! Jāpiebilst, ka pieredzes apmaiņas ekskursijās uz Latvijas pašvaldībām dodamies katru gadu, bet M.Castrovai vēlos atgādināt, ka viņa solīja šovasar ar savu kompāniju atbraukt pie mums!

2021.gadā Salacgrīvas novads pievienojās Limbažu novadam, un pašreizējā Salacgrīvas apvienības pārvaldē ietilpst Salacgrīvas un Ainažu pilsētas, kā arī Ainažu, Salacgrīvas un Liepupes pagasti. Kā vērtējat administratīvi teritoriālo reformu?
– Princips, ka jāveido lielāki un spēcīgāki novadi, ir atbalstāms. Tomēr ne tikai man, bet arī daudziem maniem kolēģiem ir pretenzijas, ka šo reformu nesagatavoja pienācīgi, bet izbīdīja lielā steigā. Līdz ar to šobrīd neviens īsti nevaram sajust reformas ieguvumus, jo tā bija nekvalitatīva. Kāpēc viss bija tik steidzīgi un kur tad pazuduši reformas bīdītāji Juris Pūce un Artūrs Toms Plešs? Jāsecina, ka valstī tiek savārītas ziepes, sataisīts brāķis, mierīgi noiets no skatuves, bet atbildības nekādas, izņemot politisko. Var jau piekrist, ka gan jau laika gaitā viss sakārtosies, jo kurš gan cits visu vērsīs par labu, ja ne mēs paši savos novados,– neviena cita, kuram prasīt atbildību, vairs jau nav! Ja pirmajā pusgadā pēc reformas bija pilnīgs bardaks, tad šobrīd daudzus jautājumus nākas risināt pašiem.

Šķiet, šobrīd Salacgrīvā lielākās galvassāpes sagādā pilsētas galvenais tilts, kas ved pār Salacu. Kādā no intervijām minējāt, ka tilta pēdējās stundas ir skaitītas – tas ir 65 gadus vecs, kritiskā stāvoklī un iedzīvotājiem bīstams. Vai šajā ziņā lietas kust uz priekšu?
– Tā tas neapšaubāmi ir, kas vienlaikus rada bažas, kā sasāpējušie jautājumi par tiltu attīstīsies turpmāk. 2021.gadā pasūtījām pilnu tilta apsekošanu, ieskaitot tā zemūdens daļas. Saņēmām atzinumu, ka tilts neatbilst nekādiem nedz Latvijas, nedz Eiropas standartiem un satiksme pār to ir jāierobežo. No diviem ļaunumiem bija jāizvēlas mazākais, jo – “kod, kurā pirkstā gribi” – abi sāp. Proti, atļaut kustību pa tilta vienu pusi, neierobežojot maksimāli pieļaujamo transportlīdzekļu masu, vai arī atļaut satiksmi abās kustības joslas, bet transportlīdzekļu masu ierobežot līdz 40 tonnām. Izanalizējot situāciju, izvēlējāmies noslogot tiltu pa vienu kustības joslu un neierobežot transportlīdzekļu masu, jo daudzas kravas pārsniedz 40 tonnas. Pretējā gadījumā smagie transportlīdzekļi meklētu citus apvedceļus, kā tikt no viena Salacas krasta uz otru, turklāt tas viss saistīts arī ar ostas darbību. Rezultātā pamatīgi ciestu citas pilsētas ielas, un situācija kļūtu vēl sliktāka. Protams, nākas izmantot luksoforus, kas rada lielus sastrēgumus.

Un kādu vārdu saka valsts? Tilts tomēr ir kā bumba ar laika degli…
– Esam izstrādājuši projektu, kas paredz veco tiltu pilnībā nojaukt un uzbūvēt jaunu. Kad tas tiks realizēts? Te arī sākas interesantākais, kas sagādā lielākās galvassāpes. Projektētāju izstrādātā kontroltāme paredz, ka tilta būvniecības izmaksas varētu sasniegt 11,5 miljonus eiro. Daudz, vai ne? Visas iesaistītās puses ļoti labi saprot, ka Limbažu novadam šādas naudas nav un ka šis tilts tomēr ir valsts nozīmes objekts. Nevajadzētu būt tā, ka pašvaldībai jābūvē tilts, pa kuru nodrošinām tranzīta satiksmi – gan kravas un pasažieru, gan arī militāro. Šajā jautājumā iesaistīti ministri, atbildīgie ierēdņi, un visi politiskā līmenī saprot, ka valstij jānāk talkā ar finansējumu, bet, kad nonākam līdz jautājumam, kur reāli ņemsim naudu, iestājas pauze. Rezultātā šobrīd nevienam nav skaidrs, kur rast nepieciešamo finansējumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, runājot ar ierēdņiem, izskanēja, ka 11,5 miljoni eiro paredzēti tikai kontroltāmē, bet realitātē tilta būvniecība, visticamāk, varētu izmaksāt līdz pat 20 miljoniem eiro. Šobrīd esam saņēmuši vēstuli par militārās mobilitātes projektu. Ja to sagatavosim kvalitatīvi, iespējams, tilta būvniecības finansējumu 50% apmērā varētu segt no Eiropas naudas, bet kopumā šis jautājums joprojām karājas gaisā. Valstij no vārdiem jāpāriet uz darbiem, tikmēr mēs darām to, ko varam izdarīt, piemēram, domājam, kā uz tilta mazināt sastrēgumus. Esam sazinājušies ar rūpnīcu Vācijā, kas ražo viedos luksoforus ar sensoriem, kas nolasa satiksmes plūsmu no abām pusēm. Šādus luksoforus esam jau pasūtījuši. Tie gan nemaksā lēti, bet vismaz mazinās sastrēgumus.

2021.gadā pirms pašvaldību vēlēšanām teicāt, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pašvaldības līdzekļu neizšķērdēšana. Jūsuprāt, kā mums veicas naudas lietās gan vietējā, gan nacionālā mērogā?
– Manuprāt, arī šobrīd Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls, pie kā nepārtraukti jāstrādā. Turklāt, runājot par līdzekļu izšķērdēšanu, ar to domāju arī krietni smagākas lietas, piemēram, karteļu veidošanu, lai iegūtu pašvaldības pasūtījumus, un dažādus citus korupcijas riskus. Tas nav nekāds jaunums, par ko neviens vairs arī nebrīnās. Atnāk uzņēmējs ar biezu zelta ķēdi kaklā un sāk klāstīt, ka mēs visi esam pieauguši cilvēki un liksim nu tos papīrus malā, jo visu var sarunāt bez tiem, un ikviens taču zina, kā pašvaldībās tiek lietas kārtotas… Tas ir tas, kas mani visvairāk tracina! Tā ir visgrandiozākā problēma, kas būtu jārisina gan vietējā, gan valsts līmenī. Es gan tikai nesaprotu, kāpēc daudzviet pie šīs lietas nevēlas ķerties klāt?! Lūdzu, nezodz, neizsaimnieko un negūsti personīgu labumu no pašvaldības un valsts budžeta! Tam jābūt principam ‘numur viens’ jebkurā dzīves situācijā! Arī no jaunievēlētā Valsts prezidenta joprojām gaidu uzstādījumu, – kas ir lielākā problēma Latvijā? Katru dienu no augstām amatpersonām dzirdam visdažādākās prioritātes, bet vai pēdējos gados kāds publiski par galveno prioritāti nosaucis korupcijas mazināšanu?

Salacgrīva ir kūrortpilsēta. Vai, neskatoties uz to, arī jūspusē, tāpat kā daudzviet Latvijā, ir tendence samazināties iedzīvotāju skaitam?
– Kopējā tendence ir tāda, ka situācija stabilizējas. Runājot par Limbažu novadu kopumā, iedzīvotāju skaits palielinās Skultē, kā arī pagājušajā gadā pirmo reizi ļoti nedaudz, bet tas palielinājās arī Liepupes pagastā, kas atrodas Salacgrīvas apvienības pārvaldes teritorijā. Ir diezgan daudz ģimeņu no Rīgas, tās apkārtnes un citām lielākām pilsētām, kuras Limbažu novadu uzskata par pievilcīgu vietu dzīvošanai. Piemēram, ja savulaik Liepupes centrā daudzdzīvokļu mājās gadiem bija tukši dzīvokļi, kurus varēja nopirkt pa nelielu naudu, tagad brīvu dzīvokļu tikpat kā nav. Dzīvojamais fonds ir uz izķeršanu, arī lielākā daļa daudzdzīvokļu māju mūsu pārvaldes teritorijā ir renovētas un nosiltinātas. Salacgrīvā un Limbažu novadā kopumā ir ne tikai krietni lētāka dzīve nekā Rīgā, bet šeit nodrošināts arī viss pārējais – gan skolas, gan ārpusskolas aktivitātes, ir skaista daba, jūra, viss ir ļoti tuvu un arī salīdzinoši netālu no galvaspilsētas. Piemēram, man no savām mājām līdz Juglai jābrauc 40 minūtes. Nez vai rīdzinieks no Imantas pa šo laiku līdz Juglai var aizbraukt?!

Ar ko Salacgrīvas apvienības pārvalde un tās iedzīvotāji lepojas visvairāk?
– Salacgrīvā un tās apkārtnē notiek daudz skaistu pasākumu. Piemēram, 25.jūlijā Salacgrīvā un Kuivižos nedēļas garumā pirmo reizi Latvijā notika Ziemeļvalstu čempionāts burāšanā jauniešiem. Tas mūsu valstī bija patiešām nebijis notikums, kas pulcēja vairāk nekā 250 dalībniekus no septiņām valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas. Protams, ļoti lepojamies ar tradicionālajiem Jūras svētkiem un arī Reņģēdāju festivālu, kas šogad 20.maijā notika jau sesto reizi. Šī pasākuma producents ir ne viens cits kā kuivižnieks un visā Latvijā labi zināmais žurnālists, bijušais “Latvijas Radio” ģenerāldirektors un “Latvijas Televīzijas” Ziņu dienesta vadītājs Dzintris Kolāts. Esiet draudzīgi aicināti mūspusē!

Savulaik Salacgrīvā notika arī Baltijā lielākais ikgadējais mūzikas un kultūras festivāls “Positivus”…
– Man ik pa laikam jautā, ko domāju, ka šobrīd festivāls mājvietu radis Lucavsalā, Rīgā? Atklāti runājot, man žēl šo cilvēku, jo Salacgrīvā festivāla vajadzībām bija pieejama 13 hektāru liela teritorija Zvejniekparkā, hektāriem liela telšu pilsētiņa, viss pie dabas, jūras, un cilvēki uz šo pasākumu brauca ne tikai no visas Latvijas, bet arī Eiropas. Tas tiešām bija vairāku dienu FESTIVĀLS. To, kas šobrīd notiek Lucavsalā, par festivālu grūti dēvēt. Drīzāk tie ir vienkārši koncerti, kas notiek lielpilsētas mūros. Protams, šāda mēroga pasākumiem ir arī savi mīnusi, bet kopumā šis festivāls Salacgrīvai un iedzīvotājiem sniedza gan lielu ekonomisko pienesumu, gan arī pilsētas atpazīstamību, ko nevar panākt ar vienkāršu reklāmu.

Kādas ir Jūsu attiecības ar jūru? Vai tiešām piejūras pilsētu iedzīvotāji tik ļoti pieraduši pie jūras klātbūtnes, ka pie tās tik bieži nemaz nesanāk atpūsties? Balvos karstajos vasaras mēnešos tas vien tik dzirdams: “Ak, kā lai brīvdienās izraujas pie jūras, pie jūras…”
– (Smejas – aut. pieb.) Nu laikam jau zināma daļa taisnības tajā visā ir. Arī es pats tik ļoti priecājos par katru iespēju aizbraukt nopeldēties ezerā, kur zied ūdensrozes un var mierīgi pabraukt ar laivu. Tajā visā saredzu romantiku. Bet, protams, karstajās vasaras dienās ar sievu izmantojam iespēju aizbraukt nopeldēties un pasauļoties arī pie jūras. Turklāt pie jūras sanāk ļoti bieži būt arī darba darīšanās, kad nepieciešams apsekot teritoriju, oficiālās peldvietas un veikt citus tamlīdzīgus darba pienākumus. Protams, ir atbildīgie darbinieki, kuriem tie ir tiešie darba pienākumi, bet arī es par to rūpējos. Jūra man ir ļoti tuva un mīļa.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”