Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (25.08.2023.)

“Motors caur dzīvi rauj”

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā uzplaukstoša pilsēta austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Apes ģerbonis apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā. Vairogu vertikāli šķērso sudraba josla, kuras augšējā daļā atrodas vairodziņš ar valsts karoga krāsu sadalījumu. Sudraba josla simbolizē ceļus, kas stiepjas cauri pilsētai, bet vairodziņš – piederību valstij.

Apes miestam pilsētas tiesības piešķīra 1928.gada 11.februārī, un tieši šovakar ikviens aicināts uz mazās Vidzemes un Smiltenes novada pilsētas 95 gadu jubilejas svinīgo atklāšanas pasākumu, kas ar daudzveidīgu pasākumu klāstu turpināsies līdz pat pašai nedēļas izskaņai – svētdienai. Šis teju gadsimtu ilgais vēstures līkloču posms bijis dažāds – dažbrīd pat ļoti skarbs, bet tas apeniešu sīkstumu nav spējis lauzt. Gluži pretēji, – vietējie ļaudis pratuši saglabāt savas mazpilsētas burvību un izveidot spēcīgu vietējo kopienu, kurā aktīvi līdzdarbojas lielākā daļa iedzīvotāju. “Mums Apē viss ir pa vienkāršo. Esam viens otram!” teikusi Apes apvienības pārvaldes vadītāja Liene Ābolkalne.
Tieši vienotība un komandas spēks apeniešiem ļāvis izauklēt arī vienas no vecākajām un tradīcijām bagātākajām motokrosa sacensībām Eiropā “Vaidavas kauss”, kuras notiek jau kopš 1974.gada un šogad svinēja savu 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Par godu tam trīs dienas – no 28. līdz 30.jūlijam – Ape kļuva par īstu motokrosa citadeli, kur sacensību organizatori bija parūpējušies ne tikai par motoru rūkoņu un spraigu cīņu par tituliem mototrasē, bet īpašu uzmanību veltīja arī tam, lai atcerētos un godinātu cilvēkus, kuri stāvēja pie Apes motokrosa šūpuļa.
Šogad Ape svin ar vērienu!

Viens vairs nav cīnītājs

Ideja, ka Balvu rajonā varētu būt savas motosporta sacensības, dzima laikraksta “Vaduguns” žurnālista Antona Bozoviča prātā. Tā tapa “Vaduguns kausa” izcīņa motokrosā, starta šāvienu pirmajām sacensībām “Baltā Brieža” trasē Susāju pagastā dodot 1969.gada 28.septembrī.

Vissavienības mēroga sacensības
Jau pavisam drīz sacensības iekļāva ne tikai republikas, bet arī Vissavienības motosporta sacensību kalendārā, pulcējot daudzus skatītājus un labākos motokrosistus. Sabrūkot sociālismam, nebūtībā aizgāja arī “Vaduguns kausa” izcīņa, pēdējām sacensībām notiekot 1989.gadā. Pēc 17 gadiem – 2006.gada 16.septembrī – motoru rūkoņa “Baltā Brieža” trasē atsākās ar jaunu jaudu, trīs sezonas sacensības rīkojot vietējam motokrosa patriotam Dmitrijam Samitinam. Tad atkal bija pārtraukums, līdz sacensību organizēšanu savā paspārnē pārņēma balvenietis ĒRIKS EIZĀNS un viņam piederošais motosporta klubs “Motokruīzs”. “Baltā Brieža” trase tika uzlabota līdz nepazīšanai un atbilda visiem pasaules līmeņa parametriem, līdz 2019.gadā – pēc desmit gadus ilgas sacensību organizēšanas – tika aizvadītas līdz šim pēdējās sacensības, un trasē atkal iestājās klusums…

Finansējuma un cilvēkresursu trūkums
Ē.Eizāns stāsta, ka viena no galvenajām problēmām, kas šobrīd neļauj sarīkot sacensības, ir finansējuma trūkums. Piemēram, lai noorganizētu Latvijas čempionāta vienu dienu, nepieciešami apmēram 22 tūkstoši eiro (izdevumus sastāda televīzija, tiesneši, atskaņotāji, medicīna un citas pozīcijas). Un tas viss, neskaitot finansiālus ieguldījumus trases sagatavošanā. Saprotams, ka pienāca brīdis, kad, kā stāsta Ē.Eizāns, vadzis trūka, jo desmit gadu laikā tikai sacensības 2014.gadā, kurās startēja pasaulslavenā Kaspara Stupeļa un Etjēna Baksa blakusvāģu ekipāža, finansiālā ziņā tika aizvadītas pa nullēm. Pārējās sacensības budžetā iegrieza robu un bija ar mīnusa zīmi. “Toreizējā Viļakas novada pašvaldība teica, ka viņiem trase nepieder, līdz ar to arī man palīdzēt nevar. Pēc tam pašvaldība trasi, kas juridiski bija noformēta kā sporta komplekss, nopirka no D.Samitina. Tagad, kad pašvaldība varētu palīdzēt atjaunot sacensības, spriedām, ka 2024.gadā “Baltajā Briedī” atkal varētu sarīkot Latvijas čempionātu. Jāuzsver, ka čempionāta noorganizēšana nav arī lielā steigā padarāms darbs – ir garš saraksts ar priekšdarbiem, kas jāuzsāk darīt vismaz gadu iepriekš. Tomēr tas viss ir ļoti reāli paveicams, bet kā un vai vispār tas viss virzīsies tālāk, šobrīd ir atklāts jautājums. Tas nav atkarīgs tikai no manis,” pārdomās dalās Ē.Eizāns.
Un te izkristalizējas otra liela problēma – darbaroku trūkums. “Šobrīd, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, ir teju vai neiespējami atrast entuziastus, kuri būtu gatavi doties palīgā sagatavot trasi un labiekārtot apkārtni. Un jādara ir daudz – bez zāles pļaušanas un citiem darbiem jāmaina arī trasē esošās sētas, baneru siena, jāatjauno starta barjera. Protams, par attiecīgu samaksu darbarokas atrastu, un jau šodien esmu gatavs iet un noorganizēt visu, lai šie darbi tiktu izdarīti. Šajā ziņā nav absolūti nekādu problēmu, bet arī šis ir jautājums par finansējumu. Domāju, nevienam nav un nevar būt šaubu, ka personīgi es sacensību rīkošanā esmu gatavs ieguldīt visas savas zināšanas, pieredzi, prasmes un kontaktus, konkrēti par savu darbu neprasot nevienu centu. Vienkārši ejam un darām, bet tādā gadījumā jābūt atdevei no otras puses, jo ieguldīt tūkstošiem eiro no savas ģimenes budžeta vairs neesmu gatavs. Viens vairs nav cīnītājs,” secina Ē.Eizāns.

“Tā nav pašvaldības prioritāte”

Vai motosporta līdzjutēji var sagaidīt, ka tuvākajā laikā “Baltajā Briedī” motokross tiks reanimēts un tur atkal notiks augsta līmeņa sacensības?

Balvu novada domes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS stāsta, ka jau vairākkārt sazinājies ar Latvijas Motosporta federācijas vadītāju. Federācija ir ieinteresēta mototrasē “Baltais Briedis” un tur notiekošajā, arī ar sadarbības partneri Ēriku Eizānu pārrunātas attīstības iespējas. “Latvijas Motosporta federācija gatava jau tuvākajā laikā ieplānot sacensības “Baltajā Briedī”, bet, jāatzīst godīgi, pirms jebkurām reģionālajām vai valsts nozīmes sacensībām mototrasi jāsakārto, kam nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi. Kam tieši ieguldījumi nepieciešami? Pirmkārt, lai nodrošinātu skatītāju un dalībnieku drošību un radītu baudāmāku sacensību vērošanu. Otrkārt, lai efektīvāk un lētāk varētu organizēt sacensības, būtisku pasākumu organizēšanas sadaļas atvieglojumu radītu laistīšanas sistēmas izveide. Šobrīd, ņemot vērā esošo situāciju, mans subjektīvais viedoklis ir, ka tā nebūt nav pašvaldības prioritāte, bet labprāt esam gatavi atbalstīt SIA “Balvu Vaduguns” valdi, ja tā nāks klajā ar priekšlikumu atjaunot motokrosa sacensības “Vaduguns kauss”. Ja nākamgad mēs varētu noorganizēt sacensības reģionālā līmenī, tas būtu lieliski, bet mūsu galvenais mērķis šajā mototrasē ir pasaules čempionāts, kas varētu notikt tikai pēc šo ieguldījumu realizēšanas,” uzsver S.Maksimovs.

“Aizritējis pārāk daudz laika…”

Šogad aprīlī apritēja tieši 60 gadi, kopš Putriņu trasē Valmierā notika pirmās motokrosa sacensības “Gaujas kauss”. Tagad, kā rakstījis slavenais Latvijas sporta žurnālists Gunārs Jākobsons, “Gaujas kausa” pasaka ir galā un no leģendārajām sacensībām, kas savulaik pulcēja pat 80 tūkstošus skatītāju, palikušas vien spilgtas atmiņas.

Valmieras centrā esošajā Putriņu trasē sacensības gan notika salīdzinoši neilgi, ar laiku tām pārceļoties uz mazliet nomaļāko, Eiropā vecāko un tradīcijām bagātāko Kūļu mototrasi. Tur “Gaujas kauss” piedzīvoja savu sasniegumu augstāko punktu, sacensībām notiekot 43 gadus pēc kārtas un iegūstot pat neoficiālu Latvijas motosezonas atklāšanas statusu. Tad 2006.gadā daļu no zemes teritorijas, uz kuras atradās Kūļu trase, pārdeva un sacensību rīkošana tika pārtraukta. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo pie “Gaujas kausa” atjaunošanas ķērās klāt jauni organizatori, kuru mērķis, kā tolaik vēstīja mediji, bija sacensību tradīcijas atgriezt vecajā gultnē, kad skatītāji vērot motokrosu brauca teju kā uz svētceļojumu.
Sacensības divus gadus – 2007. un 2008.gadā – patiešām arī notika. Viens no to organizatoriem bija Vilnis Pētersons, kurš nodarbojās ar trases sagatavošanas darbiem un talkā aicināja otru organizatoru – SIA “Strazdu Grava” īpašnieku ULDI GRAVU (attēlā), kura pārziņā galvenokārt bija mediju lietas un sponsoru piesaiste. Tomēr līdz ar sacensību finālsvilpi 2008.gadā turpmāk “Gaujas kausa” organizēšana diemžēl atkal tika pārtraukta. Šķiet, šoreiz uz visiem laikiem… “Mēs noteikti būtu turpinājuši sacensību tradīcijas turēt dzīvas, bet radās problēmas ar zemes īpašnieku. Neko nevēlos apgalvot, bet šim cilvēkam, iespējams, radīja neērtības motokrosa sacensību radītais troksnis. Tiesa, lai cik arī tas nebūtu dīvaini, apmēram pēc gada, cik man zināms, tajā pašā trasē notika citas sacensības… Lai vai kā, pārtrūkstot mūsu sadarbībai, arī “Gaujas kauss” savu pastāvēšanu izbeidza,” stāsta U.Grava.

Ir sajūta, ka paši sevi iepazinām vairāk…

Saruna ar motokrosa sacensību “Vaidavas kauss” organizatoru MAIRI LEVANU.

Motokrosa sacensības jau aizvadītas, bet uz sarunu atkal tiekamies Apes mototrasē (intervija notika divas dienas pēc sacensībām – aut. pieb.), kur Jūs turpināt aktīvi darboties. Liels darbs jāiegulda, ne tikai gatavojoties sacensībām, bet arī tām noslēdzoties?
– Ne velti sacensības dalām divos dažādos posmos – gatavošanās posmā un pēcsacensību posmā, kas nereti pat ir grūtāks. Proti, pēc “Vaidavas kausa” esam gan emocionāli un fiziski iztukšoti, gan arī jāuzsver tas, ka sacensību organizators neesmu viens. Tā ir desmitiem cilvēku liela komanda, kura “Vaidavas kausu” organizē savā brīvajā laikā vai atvaļinājumā. Turklāt daļai no organizatoriem pēc sacensību beigām jālec atpakaļ savu tiešo darba pienākumu pildīšanā. Līdz ar to viss šis process nudien nav viegla pastaiga.
“Vaidavas kausa” 50 gadu jubileja droši vien nav tikai stāsts par močiem, bet kas krietni vairāk – atmiņas par kopā pavadīto laiku, paveikto…
– Tā patiešām ir, un teiktu, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem dzelži un motokrosa sacensības bijušas un joprojām ir ļoti tuvas. Organizējot “Vaidavas kausa” jubilejas kausa izcīņu, vairāk nekā iepriekšējās reizēs centāmies uzsvērt vēsturisko aspektu un godināt cilvēkus, kuri saistīti ar “Vaidavas kausu” no tā pašiem pirmsākumiem. Tieši tādēļ šogad pirmo reizi vēsturē sacensības notika trīs dienas, no kurām pirmā diena tika izteikti veltīta, lai atcerētos cilvēkus, kuri likuši pamatus motosportam Apē. Turklāt ir sajūtas, ka arī mēs paši sevi iepazinām vēl krietni vairāk. Tajā pašā laikā nav eiforijas, ka, proti, cik viss skaisti, jauki un lieliski izdevās, un tagad atpūšamies! Domāju, šādas sajūtas mums vēl ir priekšā, bet tagad darbs turpinās, jo vēl jāizpilda saistības pret sadarbības partneriem un jāpadara daudzi citi darbi. Tomēr nevar noliegt, ka jau tagad gandarījumu rada pozitīvās atsauksmes par sacensībām, kuras raksta draugi ar savām ģimenēm, motosportistu komandas un līdzjutēji kopumā. Esam arī ļoti priecīgi par saņemto ziņu no Leoku ģimenes, kura ir slavena igauņu motosportistu dinastija vairākās paaudzēs. “Tādu motokrosa pasākumu savā dzīvē vēl nebijām pieredzējuši!” viņi raksta.
Jubilejas sacensības tiešām izdevās, bet kā ar to organizēšanu no tehniskā viedokļa? Vai izaicinājumi bija lielāki un atšķirīgāki nekā iepriekšējos gados?
– Pat ļoti atšķirīgāki un ļoti lielāki! Varbūt tikai mototrases sagatavošana bija līdzīga kā iepriekšējos gados, bet arī šajā ziņā bija daudz un dažādu nianšu. Piemēram, tika pārbūvēta gan starta barjera, gan arī uzbūvēts pilnīgi jauns un standartiem atbilstošs gājēju tunelis, jo iepriekšējais bija fiziski novecojis, skatītājiem šaurs, neērts un glābšanas dienestiem nepiemērots. Tāpat trasi pirms sacensībām pamatīgi tīrījām, lai tā būtu pārskatāmāka gan līdzjutējiem, gan arī televīzijas operatoriem. Šogad, kā nekad iepriekš, izaicinājumus radīja arī daba, jo lielā sausuma dēļ apmēram mēnesi trasē nebija iespējams uzsākt zemes sagatavošanas darbus. Līdz pirmajām lietus pilēm nācās gaidīt četras nedēļas. Un nemaz nerunāsim par to, cik lielas pūles prasīja pasākumu organizēšana ārpus mototrases, piemēram, motokrosam veltītā vides objekta izveidošana Apes centrā. Ja mēģinātu uzskaitīt visus sacensību organizēšanas izaicinājumus, to bija tik daudz, ka kādu no tiem noteikti aizmirstu!
Organizējot “Vaidavas kausu”, Jūs turpināt sava tēva Arvīda Levana uzsāktās tradīcijas, kurš ir šo sacensību pamatlicējs. Kā atceraties tēva darbošanos motokrosā?
– Tāpat kā mēs, draugi, sacensības organizējam šobrīd, tāpat to savulaik ar saviem domubiedriem darīja mans tēvs. Un, lai kaut ko uzsāktu, kādam vienmēr jāstāv pirmajās rindās, jābūt galvenajam vilcējam un uzmundrinātājam. Jāteic, tēvs ar sportu nopietni bija saistīts jau studiju gados, jo arī pēc iegūtās augstākās izglītības bija sporta skolotājs. Pēc studiju noslēguma viņš ar manu mammu Mariannu devās uz Dzērbeni, kur vietējos iedzīvotājus aizrāva ne tikai ar sportu, bet arī organizēja pūtēju orķestri. Savukārt, kad vecāki pārcēlās dzīvot uz Api, tēvs sāka vadīt tehnisko sporta veidu biedrību, Alūksnes rajonā organizējot gan motokrosu, gan ūdens motosportu. Tā nu tā sniega bumba vēlās, kļūstot arvien lielāka un lielāka…
Jums ar sievu Dainu ir divas meitas – Ramona un Līva. Kādas ir viņu attiecības ar motokrosu? Dzelži nebaida?
– Jaunākā meita Ramona, kurai ir 24 gadi, šogad “Vaidavas kausā” teica: “Tēti, es beidzot tevi pirmo reizi ieraudzīju uz motocikla!” Tāds, lūk, interesants fakts, par ko sirsnīgi pasmējāmies. Redziet, pagājuši jau divdesmit gadi, kopš esmu noslēdzis motosportista karjeru, un visu šo laiku uz moča nebiju kāpis virsū. Arī tā ir sava veida jubileja, kuru gan nesvinu! Tikmēr Līva, kurai ir 31 gads, mani sēžam uz motocikla atceras ļoti labi. Meitas labprāt vēro motokrosu, bet tādas intereses, lai kāptu motociklam mugurā un laistu pa trasi, nav. Vismaz viņas tajā nav atzinušās (smaida – aut. pieb.). Savukārt sieva, ar kuru iepazināmies studiju gados Rīgā, jau tolaik atzina, ka tie motokrosa puiši izskatījās jau nu ļoti iespaidīgi (smejas – aut. pieb.).
Jums no kāpšanas uz moča dzīvē laikam nemaz nebija iespējas izvairīties? Tēvs – ievērojamu motokrosa sacensību organizators, bet Ape – motokrosa lielpilsēta!
– Ja tagad dotos ekskursijā pa Api, droši vien varētu rādīt un teikt: “Lūk, šajā mājā dzīvoja tāds un tāds motokrosists, bet, lūk, šajā namā…” Šķiet, Apē nav mājas, kurā dzīvojošie nenodarbojas vai kādreiz nebūtu nodarbojušies ar motokrosu, līdz ar to arī man un vecākajam brālim Gundaram, kurš diemžēl jau devies mūžībā, šis sporta veids jau bija ierakstīts zvaigznēs. Jāteic, arī divdesmit gadus pēc karjeras beigšanas uzkāpt uz moča gribas katru brīdi. Skatos uz mototrasēm un iztēlojos: “Ak, kā vēlētos pabraukt!” Savukārt, kad emocijas pārslēdzu uz racionālu domāšanu, ir vairāki loģiski apsvērumi, kāpēc to nedaru. To visu varētu apvienot ar atziņu, ka mans sportista mūžs bijis tik ilgs, ka to ļoti novērtēju, un šo dzīves lappusi esmu aizvēris pateicībā, ka man liktenis sniedza iespēju tik veiksmīgi startēt – sākot ar lieliskiem cilvēkiem man apkārt un viņu atbalstu, beidzot ar to, ka izvairījos no smagām traumām. Tagad rit jauna dzīves nodaļa, un, ziniet, pēc motosportista karjeras esmu guvis interesantas atziņas. Proti, sākotnēji man absolūti neinteresēja laika apstākļi, jo vairs nebija jāplāno nedz treniņi, nedz arī sacensības. Tas, skatoties uz to visu ar humoru, dzīvi padarīja krietni vieglāku. Runājot nopietnāk, man pavērās priekškars, un sāku vēl skaidrāk apzināties, cik skaists sporta veids ir motokross. Jā, ātrs, nežēlīgs un bīstams, bet vienlaikus tik elpu aizraujošs…
Jūs nereti dēvē par motokrosa leģendu, kāds neapšaubāmi arī esat. Par tādu Jūs padara ne tikai tas, kā Jūs par šo sporta veidu runājat, bet arī fakts, ka esat veiksmīgu sacensību organizators un astoņkārtējs Latvijas čempions motokrosā, Latvijas čempions enduro krosā, Igaunijas čempions motokrosā un sportists, kurš sešas reizes pārstāvējis Latviju Nāciju kausa izcīņā motokrosā. Kā attiecaties pret vārdu 'leģenda'?
– Neesmu leģendārs, bet vienkārši ļoti sens (sirsnīgi smejas – aut. pieb.)! Droši vien cilvēki mani tā dēvē arī tādēļ, ka motokrosā kā aktīvs sportists pavadīju ilgu laiku – trīsdesmit gadus, neizlaižot nevienu sezonu. Patiesībā varētu nosaukt desmit – piecpadsmit cilvēkus, kurus Latvijas motokrosā uzskatu par leģendām. No mana laika cilvēkiem tie ir, piemēram, Viesturs Gaušis, Kristers Serģis, Artis Rasmanis un viss – stop! Tālāk sarakstā sekotu mūsdienu jaunie puiši, bet nelietotu vārdu ‘leģenda’, tāpat kā izvairītos pārāk bieži lietot vārdus ‘mūsu talantīgie sportisti’. Talantīgi sportisti ir pavisam niecīga daļa, jo absolūts vairums no viņiem augstus rezultātus gūst, nevis pateicoties talantam, bet milzīgām darbaspējām, ieguldītajam darbam un stiprajām ģimenēm, kurās viņi dzīvo.
Kad sazvanījāmies, lai norunātu interviju, ieminējāties, ka savulaik motokrosā bija trīs lielie vaļi – “Vaidavas kauss” Apē, “Baltais Briedis” Viļakā un “Gaujas kauss” Valmierā. Tagad palicis tikai “Vaidavas kauss”. Kas ļāvis šīs sacensības joprojām noturēt, turklāt piecdesmit gadus bez pārtraukuma?
– Tā ir vairāku lietu kopsakarība. Kā jau minēju, pašam izdevās motokrosā nobraukt ilgus trīsdesmit gadus – kopumā 275 braucienus pēc kārtas, neizlaižot nevienu sezonu, kas ir retums profesionālajā sportā, un arī tehnika visu šo laiku nepievīla, ļaujot priekšlaikus neizstāties no sacensībām. Tomēr es jau nebiju viens. Tas bija arī mana mehāniķa un kopējā komandas darba rezultāts, kas savukārt raksturo arī “Vaidavas kausu”. Ja reiz tādi – izturīgi, pacietīgi un mērķtiecīgi – mēs, būdami sportisti, bijām sacensībās un treniņprocesos, droši vien tāpēc joprojām pastāv arī “Vaidavas kauss”, kad esam šo sacensību organizatori.
“Vaidavas kauss” ir starptautiskas sacensības, kurās piedalās latvieši, igauņi, lietuvieši, somi. Motosportisti ir viena liela, vienota ģimene, vai arī konkurence sit tik augstu vilni, ka dažbrīd draudzības stīgas sāk pārtrūkt?
– Pilnīgi noteikti tā ir viena liela ģimene, bet tam, ka mūsu mazajā Latvijā motokrosa tradīcijas ir tik ārkārtīgi spēcīgas, bet panākumi – tik ļoti galvu reibinoši, domāju, ir arī sava ēnas puse. Proti, mēs – motokrosa sabiedrība – esam ļoti ambiciozi un brīžiem varbūt pat pārāk egoistiski. No vienas puses tas ir pašsaprotami, jo pasaules čempiona titulu, domājot tikai un vienīgi par citiem, izcīnīt nevar. Tajā pašā laikā mūsu stiprajai motokrosa saimei novēlētu kļūt mazāk ambiciozai un vairāk atvērtākai.
Pašam savā karjerā mototrasē asumiņi arī gadījušies?
– Motokross bez tā nav iedomājams. Tas ir stāsts, cik psiholoģiski spēcīgam jābūt motokrosistam, jo cīņa sākas jau pirms piebraukšanas starta barjerai. Savukārt trasē motokross ir gladiatoru cīņa – ne tikai bezkompromisu, bet arī beznoteikumu cīņa, jo, piemēram, neviens nevarēs pierādīt, ka pretiniekā ietriecos apzināti, jo teikšu, ka tobrīd vienkārši nevarēju uzspiest bremzes pedāli… To apzinās visi motosportisti un ir iemācījušies, ka trasē jātiek galā paša spēkiem – neviens no malas nepalīdzēs. Pats esmu piekritējs tam, ka jāizdara viss, lai nekāda veida sadursmes, tajā skaitā asu vārdu apmaiņu, nepieļautu. Ja to neizdodas izdarīt, acīmredzot divcīņā ar pretinieku jau iepriekš kaut ko esmu nokavējis.
“Vaidavas kausa” pusgadsimta jubileja nosvinēta. Atliek novēlēt izdošanos turpmāk un uzdot veco, labo jautājumu, – ar kādām domām skatāties nākotnē?
– Skaidri apzināmies, ka “Vaidavas kausa” tradīcijas jāturpina. Mēs nekad nekoķetējam ar to, ka sacensības varētu nenotikt. Gluži pretēji, – tiekamies “Vaidavas kausā 51”!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.