Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (8.09.2023.)

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Gribas baltu gulbju

Gulbenes ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogā uz melna fona attēlots peldošs sudraba gulbis, kura nosaukums ir ietverts pilsētas nosaukumā. Gulbja tēla ideja aizgūta no bareljefa, kas atradās uz kādreizējā Vecgulbenes muižas kroga fasādes. 1989.gadā pieņēma lēmumu atjaunot Gulbenes vēsturisko ģerboni ar sudraba gulbi uz melna vairoga.

Kas gulbju pilsētu vieno ar daudzām apdzīvotām vietām Latvijā? Vai dzelzceļš (bānītis) mudina atplaukt sirdīm dažādās valodās runājošiem, kā arī – kurā virzienā brauc latvieši, turklāt kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem un ukraiņu bēgļiem? Vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens, tautā mīļi saukts par bānīti, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus 33 kilometru posmā no Gulbenes līdz Alūksnei, vasaras sezonā piedāvājot reisus arī ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”, ik dienas iepriecina gan pašmāju iedzīvotājus un ceļotājus, gan ārvalstu tūristus. Savas pastāvēšanas laikā atraktīvais vilcieniņš kļuvis ne tikai par vietējo cilvēku identitātes zīmi, bet arī nozīmīgu tūrisma objektu, ko iemēģinājuši daudzi Latvijas iedzīvotāji un cittautieši. Ik rudeni tuvi un tāli ciemiņi sumina bānīti dzimšanas dienā, bet šoruden 1. un 2.septembrī Gulbene, Stāmeriena un Alūksne ar plašām svinībām aicināja nosvinēt bānīša 120 gadu jubileju.

Mūs vieno sīkstums

Vai dzelzceļš vieno dažādu tautību cilvēkus, kā tas ietekmē pilsētas ekonomisko attīstību un cik toleranti esam pret cittautiešiem, kā arī to, kas Gulbeni vieno vai izceļ citu pilsētmāsu vidū, jautājām Gulbenes novada domes priekšsēdētājam ANDIM CAUNĪTIM.

Septembra sākumā svinējāt Gulbenes–Alūksnes bānīša 120 gadu jubileju. Kāpēc gulbenieši tik ļoti lepojas ar savu bānīti?
– Varam teikt, ka bānītis ir mūsu tūrisma mugurkauls – Baltijā vienīgā reāli funkcionējošā šaursliežu līnija, kas savieno Gulbeni ar Alūksni. Vietējie iedzīvotāji to tiešām ļoti bieži izmanto, piemēram, lai aizbrauktu sakopt tuvinieku kapus Litenē. Kamēr bānītis aizbrauc līdz Alūksnei un atbrauc atpakaļ, viņi visu jau izdarījuši un var braukt mājās. Citi ar bānīti brauc peldēties. Ikdienā pastāv reāla pasažieru plūsma. Protams, tā nav liela, jo arī iedzīvotāju skaits ir sarucis. Bānītis ir ļoti nozīmīgs tūrisma objekts. Ir svarīgi, ka jaunieši, apmeklējot interaktīvo centru “Dzelzceļš un tvaiks”, vairāk uzzina par dzelzceļa vēsturi. Mums visiem ir jāzina vēsture, bet jauniešiem jo īpaši.
Gulbenes iedzīvotājiem ir iespēja nedēļu nogalēs ar vilcienu aizbraukt arī uz Rīgu. Cik bieži gulbenieši to izmanto?
– No pirmdienas līdz piektdienai stāvlaukumā pie dzelzceļa stacijas novietotas daudzas automašīnas. Tās atstāj Gulbenes apkārtnē dzīvojošie cilvēki, aizbraucot strādāt uz Rīgu. Nedēļas beigās atgriežoties, viņi ar auto dodas tālāk, uz savām mājām. Diemžēl pagaidām vēl neesam vienojušies, lai vilciens pieturētu Jaungulbenē. Tādēļ Jaungulbenes iedzīvotājiem jābrauc līdz Gulbenei un tad atkal atpakaļ. Dzelzceļu izmanto gan strādājošie, gan studenti un citi jaunieši. Lēnām, bet dzelzceļa pasažieru apgrozījums palielinās.
Kad pats pēdējo reizi braucāt ar vilcienu?
– Braucu ar bānīti, nevis ar pasažieru vilcienu. Ar bānīti ļoti patīk vizināties manam jaunākajam dēlam. Bērniem šis vilciens vienmēr ir paticis. Pats pasažieru vilcienu biežāk izmantoju studiju laikos. Kad vēl bija vecā Ieriķu līnija, braucu no Rankas uz Rīgu. Tolaik pēc Lieldienu svētkiem nebija garantijas, ka tiksi autobusā, kas brauca no Rīgas. Visbiežāk vietu nebija un varēja palikt, stāvot pieturā. Savukārt vilcienā vienmēr varēja tikt iekšā. Studiju laikā katru dienu braucu no Rīgas uz Jelgavu. Ārzemēs dažreiz izmantoju ātrgaitas vilcienus, bet no Gulbenes līdz Rīgai iepriekšējo reizi braucu, dodoties uz Dziesmu svētkiem.
Savulaik šī dzelzceļa līnija savienoja Gulbeni, kā arī Balvus ar Krieviju. Tagad tā vairs nav. Mainījusies arī politiskā situācija. Tas, ka ar vilcienu vairs nevaram aizbraukt uz Krieviju, pēc Jūsu domām, ir labi vai slikti?
– Vienmēr esmu teicis, ka ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt normālas attiecības. Droši vien tas notiks, kad Krievijā sāks pastāvēt demokrātija un cilvēkiem būs lemšanas tiesības. Nedrīkstam teikt, ka visi krievu vai, piemēram, romu tautības cilvēki, vai arī visi ierēdņi ir vienādi. Ir ļoti daudz labu cilvēku, zinātnieku, literātu arī Krievijā. Nezinu, vai mēs kaut ko iegūtu, ja šobrīd kursētu vilcieni uz Krieviju, bet ļoti ceru, ka ar laiku Krievija mainīsies un tur radīsies iespēja pie vadības nākt labiem cilvēkiem, mainot šīs lielvalsts attīstības scenāriju. Šobrīd šis ceļš ved uz nekurieni.
Kā dzelzceļa līnija Rīga–Gulbene ietekmē Gulbenes ekonomisko attīstību?
– Šobrīd to vairāk ietekmē lielā nepieciešamība pēc vagoniem. Granulu vešanai, graudu transportam pagājušajā rudenī nepietika vagonu. Transportējot graudus uz Rīgu ar automašīnu, viena tonna izmaksā aptuveni 15 eiro. Turpretim vedot ar vilcienu – no 4,5 līdz 5 eiro. Tā ir liela starpība.Taču nebija vagonu. Trīs lielajiem uzņēmumiem, kas iepērk graudus, transportēt tos ar automašīnām iznāk ne tikai dārgi, bet arī nevajadzīgi noslogo un bojā auto ceļus. Ar dzelzceļu tas būtu lētāk, bet nav vagonu. Tā pati situācija ir ar minerālmēsliem, tehnoloģisko sāli, ar ko kaisa ielas… Asfaltbetona rūpnīcai šķembas ved ar automašīnām, kaut gan līdzās ir dzelzceļa atzars un to varētu pievest vagonos.
Kā risināt vagonu trūkuma problēmu?
– Esam jau runājuši ar Satiksmes ministriju, un ceru, ka drīzumā kaut kas mainīsies. Tas ir līdzīgi kā ar kombainu – pavasarī to būtu gatavs aizdot jebkurš, bet vasaras beigās, saulainā laikā, to nedos neviens. Tāpat ar vagoniem. Tiklīdz ir sezonāls pieprasījums, tā visiem vajag.
Balviem nelīdzētu pat vagonu esamība, jo vienkārši vairs nav dzelzceļa. Vai piekrītat, ka Gulbenes uzņēmējdarbību dzelzceļa līnija ietekmē pozitīvi?
– Jebkura infrastruktūra, protams, ir labi. Šobrīd uz Rīgu jābrauc ar līkumu caur Pļaviņām, bet, ja būtu atstāta iepriekšējā Ieriķu līnija un no Gulbenes uz Rīgu ar vilcienu varētu aizbraukt divu ar pusi stundu laikā, es taču ar mašīnu uz Rīgu nedzītos. Braucot vilcienā, vari pagulēt, palasīt, nav jāsēž pie stūres. Arī ekonomiski ar auto vienam braukt ir neizdevīgi, turklāt vēl jādomā, kur to Rīgā novietot.
Agrāk, padomju laikā, kad dzelzceļš vēl savienoja ar Krieviju, tas bija nozīmīgs tautu pārvietošanās ceļš. Daudzi cittautieši atbraukuši, šeit arī palika. Cik daudznacionāla Gulbene ir šobrīd?
– Nevarētu teikt, ka esam ļoti latviski. Agrāk 1.vidusskolā mācījās latviešu, 2.vidusskolā – krievu plūsmas bērni. Taču integrācija ir notikusi. Ja nu vienīgi paaudze, kas šeit ieceļoja pēc kara, negrib mācīties latviešu valodu, bet tur neko nevar darīt. Paaudzēm mainoties, jaunieši ir integrējušies, sapratuši, ka, dzīvojot šeit, valoda ir nepieciešama un tās pārzināšana sniedz priekšrocības. Diemžēl angļu valodu latvieši zina labāk nekā dzimto – latviešu. Savukārt krievu valodu prot tikai krievu tautības jaunieši. Svešvalodas nezināšana mūs padara tikai nabadzīgākus, jo valoda jau nav vainīga. Jo vairāk valodu cilvēks pārzina, jo viņš ir garīgi bagātāks. Pie mums dzīvo arī citu tautību cilvēki, bet tāda īpaša sadalījuma nav, neizdalām viņus kaut kā īpaši. Arī nekādus nacionālos konfliktus neesam novērojuši.
Tāpat kā Balvu pusē un citur Latvijā, Gulbenē uz dzīvi apmetušies daudzi kara bēgļi no Ukrainas. Kā viņi integrējušies vietējā sabiedrībā?
– Uzskatu, ka abas puses saprotas labi. Daļa ukraiņu Latviju izmantoja tikai kā tranzītvalsti, dodoties tālāk uz Eiropu. Taču daudzi palikuši tepat, dzīvo mūsu bijušo skolu ēkās. Tā kā mums ir labas iestrādes basketbola jomā, vēlējāmies, lai ukraiņu bērni šeit brauc mācīties un spēlēt basketbolu. Nesen pie mums notika basketbola nometne, kurā mūsu un ukraiņu bērni trenējās kopā. Domāju, ka mūsu bērni izturas pret ukraiņiem ar sapratni.
Kā pašvaldība bēgļiem palīdz integrēties sabiedrībā?
– Piedāvājām latviešu valodas kursus, taču, ikdienā komunicējot, valodu iemācās diezgan ātri, sevišķi jaunieši. Piemēram, šajā pavasarī Rankas arodskolu meža mašīnu operatora specialitātē kāds ukraiņu jaunietis pabeidza ar ļoti labām sekmēm. Iespējams, strādājot ar tehniku, viņam valodu tik augstā līmenī zināt nemaz nevajag...
Karš Ukrainā un pašreizējā politiskā situācija pasaulē devusi diezgan pamatīgu triecienu Balvu puses uzņēmējiem. Kā tā ietekmējusi Gulbenes uzņēmējus?
– Mainījās visi materiālu piegādes ceļi un ātrums. Kaut vai, pasūtot kaut kādas detaļas no Itālijas, kur it kā piegādei nevajadzētu būt tik gausai, tas aizņem daudz ilgāku laiku nekā iepriekš. Tāpat izmainījās cenas. Elektrības, gāzes, degvielas cenas ir neprognozējamas. Bija jāmeklē alternatīva dažādiem materiāliem un piegādēm. Protams, ietekmēja arī pieaugošā inflācija, kas veicināja darbaspēka sadārdzināšanos. Tā bija ķēdes reakcija. Vairākiem uzņēmumiem, ja arī nav iestājusies pilnīga maksātnespēja, iet grūti vai smagnēji. Savulaik 2008. un 2009.gada krīzes laikā gan savu darbību izbeidza vairāki viesmīlības uzņēmumi. Sitienu pa viesmīlības biznesu un citām uzņēmējdarbības jomām izdarīja arī kovids. Karš un nestabilitāte kopumā mūsu uzņēmējdarbībai bija solis atpakaļ, un pagaidām izskatās, ka tāda ‘krīzīte’ joprojām ir ieilgusi. Neredzu, ka drīzumā kaut kas varētu strauji mainīties.
Kā karš Ukrainā ietekmēja pārrobežu projektu realizēšanu?
– Bijām jau saplānojuši pārrobežu projektu Stāmerienas pils atjaunošanai. Viss apstājās. Iesākto sadarbību pārtraucām. Arī pārrobežu projekta “Parki bez robežām” finansējumu nācās izmantot citādāk.
Kādas līdzības vai atšķirības saskatāt ar kaimiņpilsētu – Balviem?
– Vienmēr saku, ka latviešiem biežāk jāmeklē tas, kas mūs vieno. Kaut vai, pavērojot mūsu novadu tautu tērpus Dziesmu svētkos, saskatāmas līdzīgas nianses. Noteikti ir lietas, ka mūs vieno. Abas esam vidēja lieluma pilsētas, kas cīnās par labāku dzīvi. Mums ir diezgan līdzīgas bezdarba problēmas un to risinājumi. Iespējams,Balvu pusē uzņēmumu ir mazliet mazāk nekā pie mums, jo Latgale ir nedaudz depresīvāka, kaut gan tas ir pārāk skarbs vārds. Nereti Gulbeni arī pieskaita Latgalei. Domāju, ka pastāv sadarbības varianti ar katru no mūsu kaimiņpilsētām. Kaut kāda daļa, īpaši rugājieši, brauc uz Gulbeni strādāt vai izmanto kaut kādu infrastruktūru. Gulbenieši arī diezgan bieži aizbrauc uz Balviem, piemēram, iepirkties, apskatīt kādu muzeju vai kultūrvēstures objektu. Gulbeniešus bieži var satikt koncertos, kas notiek Alūksnē. Kad pašu mājas jau iepazītas, gribas aizbraukt pie kaimiņiem. Zemes mīlestība, sīkstums, neatlaidība ir tas, kas vieno visus latviešus, vai tie ir Balvu, vai Gulbenes puses iedzīvotāji. Šīs īpašības ļauj šeit turēties, dzīvot un turpināt cīnīties.
Kā Jūsu pašvaldība sadarbojas ar Balviem?
– Sadarbojamies sporta jomā, piemēram, futbolā. Abu pilsētu pensionāri ir ļoti draudzīgi savā starpā. Sadarbojamies gan kultūras, gan izglītības jomā. Sazināmies, komunicējam, dalāmies ar pieredzi, kas mums izdodas vai neizdodas.
Ar ko Gulbene izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Esam ļoti zaļa pilsēta. Mums ir daudz skvēru un parku. Iespējams, tie vēl nav līdz galam sakopti. Ja milzīgā Spārītes parka daļa jau ir sakopta, tad Emzes parkā to tikai sākam darīt. Mūsu sporta skolai ir laba dienesta viesnīca, laba sporta zāle un brīnišķīgs parks. Viss ir tuvumā. Daudzi sportisti par to teikuši atzinīgus vārdus. Protams, lepojamies ar savu bānīti, dzelzceļa staciju, kā arī ar savu vēsturisko mantojumu. Gribētos, lai vairāk attīstās Gulbenes vēsturiskais centrs ap Vecgulbenes muižu. Esam iesākuši Sarkanās pils renovācijas projektu. Kā būs ar Baltās pils likteni, vēl nezinām, bet prieks, ka uzņēmēji varēja atjaunot manēžas telpu un pašreiz tur sekmīgi saimnieko. Esam pamanāmi arī sporta jomā. Lepojamies ar mūsu basketbola klubu “Gulbenes buki”, kas nosvinējis 30 gadu jubileju. Ikvienā Latvijas basketbola komandā spēlē kāds no “Gulbenes bukiem”. Prieks, ka “Gulbenes bukos” vienmēr spēlējuši pašu puikas nevis viesspēlētāji, kā citur. Esmu gandarīts par komandas pēctecību. Ja savulaik biatlons mums apsīka, jo neizveidojās pēctecības, tad basketbolā tā ir. Tāpat lepojamies ar ziemas ralliju “Sarma”, kas jau ir visiem zināms brends, kā arī ar saviem BMX braucējiem.
Vai gulbju pilsētā dzīvo gulbji?
– Šobrīd mums ir viens melnais un baltie gulbji. Diemžēl viens no diviem uzdāvinātajiem melnajiem gulbjiem ziemas periodā savārga un neizdzīvoja. Otrs gulbītis dzīvo, bet skumst. Izskanējis priekšlikums iegādāties otru gulbi, bet baidāmies, ka vecuma starpības dēļ viņi varētu nesadzīvot. Tāpēc pagaidām melnais gulbis ir viens.
Kad pēdējo reizi viesojāties Balvos un kādā nolūkā?
– Kādreiz aizbraucu uz Balvu veikaliem. Jums ir labāki drēbju veikali, sevišķi vīriešiem. Nereti aizbraucu pie kolēģiem darba darīšanās. Mēnesī divas vai trīs reizes dodos uz Balviem.
Kāds Jums radies iespaids par Balviem?
– Vienmēr var būt lietas, kas ir vairāk vai labāk, bet patīk, ka pie jums tiek padomāts, kur atpūsties vai izklaidēties. Balvos notiek dažādi sporta pasākumi, piemēram, pludmales volejbols, ko labprāt paskatos. Atšķirība starp Gulbeni un Balviem ir uzņēmējdarbības jomā. Varbūt es nezinu, bet Balvos neesmu pamanījis lielākus uzņēmumus. Gulbenes pilsētā arī tādu nav, tomēr piepilsētā – Lizumā, Stradu pagastā, Beļavā – mums ir uzņēmumi. Ja kādreiz Balvos bija kārtīga ražotne – gaļas kombināts, tad tagad man ilgi jākasa aiz auss, lai varētu nosaukt kādu kārtīgu uzņēmumu. Zinu, ka pagastos ir zemnieki, bet par citiem grūti kaut ko pateikt.

Ukraiņu bēgļi sāk iesakņoties

Gulbenes novada pašvaldības Īpašumu pārraudzības nodaļas vadītājs KRISTAPS DAUKSTS, kurš nodarbojas ar Ukrainas kara bēgļu izmitināšanas jautājumiem, atklāj, ka šobrīd Gulbenē un novadā dzīvo diezgan liels skaits ukraiņu. Aptuveni 85 kara bēgļi izmitināti bijušajā Rankas profesionālajā vidusskolā. Kādreizējās Rēveļu pamatskolas telpās un Druvienas vecajā skolā katrā dzīvo aptuveni 20 bēgļi. Aptuveni tikpat – arī Gulbenes pilsētā, bet Lejasciemā apmetušies uz dzīvi aptuveni 10 ukraiņu bēgļi. K.Dauksts skaidro, ka arī Galgauskā dzīvo ukraiņi, ko uzņēmējs piesaistījis darbam uzņēmumā “Avoti”. Lai gan bēgļu skaits pastāvīgi mainās, šobrīd jaunpienācējus uzņem tikai izņēmuma gadījumos, jo iespējamās izmitināšanas vietas ir aizpildītas. Vairums Gulbenē un novadā dzīvojošo ukraiņu ir atraduši darbu un sākuši šeit iesakņoties.

Cik daudzi Ukrainas kara bēgļi atraduši darbu Gulbenē vai novadā?
– Pats esmu no Rankas, tāpēc zinu, ka praktiski visi tur izmitinātie ukraiņu vīrieši strādā. Mājās palikušas tikai sievietes, kuras pieskata bērnus. Viņi atraduši darbu vai nu uzņēmumā “Avoti”, vai mežizstrādes uzņēmumos, arī “Rankas pienā”, Ķelmēnu maizes ceptuvē, kā arī līdzās esošajā Variņu kokzāģētavā. Visādā ziņā bēgļu materiālais stāvoklis ir uzlabojies. Atceros, kad šos cilvēkus tikko atvedām no robežas, pie dienesta viesnīcas Rankā, kur tolaik dzīvoja aptuveni 100 cilvēki, bija novietotas kādas četras automašīnas. Tagad to tur ir pilns, jo gandrīz visi ir nopirkuši auto. Zinu ukraiņus, kuri jau iegādājušies dzīvokļus Gulbenes novadā. Katrā no izmitināšanas vietām piesaistīti koordinatori, kuri nodarbojas ar palīdzību bēgļiem.
Kā gulbenieši izturas pret bēgļiem?
– Neesmu dzirdējis par jebkādiem incidentiem. Arī paši ukraiņi ir izpalīdzīgi un draudzīgi. Iespējams, sākumā vietējie iedzīvotāji izrādīja lielāku interesi – brauca skatīties, kas notiek bēgļu izmitināšanas vietās, bet tagad vairs nē. Visādā ziņā neko sliktu neesmu dzirdējis.
Arī Gulbenes ekonomikai labi. Bijušās skolu ēkas tagad ir apdzīvotas, vietējiem uzņēmumiem labākas iespējas atrast strādniekus…
– Jā, domāju, tā ir. Daudzi ukraiņi atraduši darbu apkārtnē. Viņi droši vien arī meklē, kur labāk, bet, ja uzņēmēju un darbinieku viss apmierina, viņiem saskan, tad viss ir kārtībā. Zinu arī ukraiņus, kuri nokārtoja tiesības, lai strādātu uz meža tehnikas. Kaut kā viņi šeit iekārtojas.
Varbūt nodarbojoties ar bēgļu izmitināšanu, arī pats esat ieguvis ukraiņu draugus?
– Ir daži ukraiņi, ar kuriem, braucot no robežas, pa ceļam iznāca tā vairāk parunāt. Apmainījāmies ar kontaktiem. Viņi cenšas uzturēt saikni. Kādreiz, esot Gulbenē, man uzzvana. Kopumā ukraiņi ir ļoti sabiedriski un draudzīgi. Vienīgi pašā sākumā pie mums bija atbraukuši aptuveni 30 vīri no Aizkarpatiem. Ar tiem mums gāja visādi. Šie bēgļi negribēja ne pabalstus, ne palīdzību darba meklēšanā. Viņi staigāja pa sētām, piedāvājot remontdarbus. Vairākus cilvēkus arī piekrāpa. Lika jumtus, pēc tam jumti tecēja. Kas tik te nenotika! Viņi par sevi neko nestāstīja, bija grūti ar viņiem rēķināties – varēja pazust uz vairākiem mēnešiem, tad atkal uzrasties. Tagad šie bēgļi ir kaut kur aizbraukuši, nezinu, kurp devušies.
Kādu tautību pārstāvji vēl dzīvo Gulbenē un novadā?
– Te dzīvo arī krievu un romu tautības cilvēki, bet visi sadzīvo draudzīgi. Par nacionālas dabas konfliktiem neesmu dzirdējis.

Izdomāja, atpūšoties Ēģiptē

Savdabīgu, ar vilcieniem saistītu uzņēmējdarbības risinājumu atradusi vietējā uzņēmēja LINDA KĻAVIŅA, kura 27.jūlijā Gulbenes dzelzceļa stacijas tuvumā atvēra kafejnīcu “Vagonā”. Šāds nosaukums pilnībā atbilst jaunajam ēdināšanas uzņēmuma konceptam, jo tas patiešām izvietots vecā, pārbūvētā dzelzceļa vagonā.

Kafejnīcas īpašniece Linda Kļaviņa stāsta, ka ideja radās nejauši, atpūšoties Ēģiptes kūrortā: “Sēžot pie jūras, sapratu, – tas ir tas, ko vēlos izdarīt. Sākumā nolēmu izveidot kafejnīcu furgonā, bet tas nešķita pārāk interesanti. Tad ienāca prātā, ka varētu pamēģināt ar vagonu. SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”neatteica iznomāt vecu, vairs neizmantojamu koka vagonu, kurā tobrīd pat bija salapojis liels koks. Izjaucām to līdz pat karkasam. Kādam uzņēmumam pasūtījām apstrādāt karkasu ar smilšu strūklu. Paši to nokrāsojām, bet pārējos darbus uzticējām Litenes meistaram Gunāram Aizupietim ar komandu, jo paši no šādiem darbiem neko nesaprotam.” Kopā ar domubiedriem Linda pārdomāja katru detaļu, lai padarītu kafejnīcas telpas pēc iespējas autentiskākas. Šim nolūkam nācās pašiem izbūvēt dzelzceļa sliežu posmu, uz kā novietot vagonu. Tas nebija tik vienkārši, kā sākumā šķita. “Mācījāmies, kā pareizi salikt gultņus. Ja sākumā domājām, ka sliedes uzbūvēsim vienā dienā, tad beigās tikai gultņus likām visu dienu, lai būtu precīzi un līdzeni. Beigās palīgā tomēr atnāca SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”,” atklāj kafejnīcas īpašniece.
Linda labi iepazinusi viesmīlības un ēdināšanas biznesu, studējot tūrismu. Studiju prakses laikā viņa strādājusi gan ēdināšanas uzņēmumos, gan viesnīcās: “Vēroju, kā notiek visi procesi, kā formē ledusskapjus, kā dara pārējo. Kādu brīdi pastrādāju kafejnīcā par apkopēju. Arī tas bija vērtīgi.”
Lindai šī nav pirmā uzņēmējdarbības pieredze. Jau sešus gadus viņa vada SIA “Lasertag Latgale”. Savas zināšanas par dzelzceļiem un vilcieniem viņa smēlusies, strādājot Alūksnes bānīša stacijā par gidi: “Ļoti labi pārzinu bānīša vēsturi, kādas ir cilvēku plūsmas, cik bieži cilvēki brauc ar bānīti, kas viņus interesē. Bieži man jautāja, – ja ar bānīti atbrauksim uz Gulbeni, vai mums būs kur paēst? Sapratu, ka stundas laikā nav iespējams aiziet līdz tuvākajai kafejnīcai. Tagad to var izdarīt pie mums, bet pēc tam doties ar bānīti atpakaļ.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.