Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (22.09.2023.)

“Man nevajag daudz – man vajag mazliet”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Mazsalacas pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1936.gada 30.jūnijā. Ģerboņa vairogs ir sadalīts trīs vertikālās joslās: sānu malas – melnas, vidējā daļa – sudraba krāsā. Vairoga apakšdaļā – viļņveida atdalījums. Augšējā daļā katrai joslai pretējā krāsā iekrāsotas piecstaru zvaigznes. Vairoga vidusdaļā attēlots tilts, kas norāda uz senu pārceltuves vietu. Savukārt zvaigznes norāda uz piederību Latvijai.

Jebkurā vietā galvenā vērtība ir cilvēks

Balvu pilsētmāsas – Mazsalacas – saimnieks Valdis Kampuss ir pārliecināts, ka saimnieko vietā, kur dzīvo zinoši, darbīgi un uzņēmīgi ļaudis. Šī vieta izslavēta ne vien ar skaisto Skaņākalna dabas parku, klintīm un Salacu, bet arī ar Ērenpreisa velobraucienu, kas ir neiztrūkstoša pilsētas svētku sastāvdaļa jau trīspadsmito gadu pēc kārtas. Kā klājas mazsalaciešiem savā 95.jubilejas gadā, par to saruna ar apvienības pārvaldes vadītāju.

2021.gada 1.septembrī Valmieras novadā darbu sāka vairākas jaunas struktūrvienības – pašvaldības teritoriālo apvienību pārvaldes. To starpā arī Mazsalacas apvienības pārvalde, kurā ietilpst Mazsalacas pilsēta, kā arī Mazsalacas, Ramatas, Sēļu un Skaņkalnes pagasti. Raugoties no šodienas skatpunkta, Jūsuprāt, bija pareizs lēmums izveidot šādas apvienību pārvaldes?
– Domāju, ka lēmums bija pareizs, jo ir skaidrs, ka vadīt visus pagastus un nodrošināt to saimniecisko darbību no Valmieras noteikti nebūtu iespējams. Šobrīd Valmieras novadā ir septiņas apvienību pārvaldes, no kurām vienu – Mazsalacas apvienības pārvaldi – vadu es. Esmu pārliecināts, ka uz vietas noteikti viss redzams labāk, arī saimniecisko pārvaldi vieglāk organizēt, nekā no attāluma. Turklāt pagastos iedzīvotāju paliek mazāk, un pareizi, ka arī štats mazliet samazinās. Mums visiem jāstrādā intensīvāk un efektīvāk, turklāt jāizmanto mūsdienu tehnoloģijas. Un ir vēl viena svarīga lieta, kādēļ uzskatu, ka jābūt apvienību pārvaldēm – katram pagastam vajag saglabāt savu indentitāti. Tas ir ļoti nepieciešams.
Ar ko Mazsalacas apvienības pārvalde lepojas?
– Visvairāk, protams, ar cilvēkiem. Pie mums tiek intensīvi apsaimniekota visa zeme, cilvēki dzīvo un strādā. Tas ir pats galvenais. Daudzdzīvokļu mājās dzīvokļi aizņemti, dzīvokli nopirkt var ne visai bieži. Kultūras jomā piedāvājums ir plašs, bet mūsdienās katrs vēlas kaut ko īpašu. Šogad ir izveidojies Jauniešu centrs, un dažādas aktivitātes pamanītas Latvijas mērogā. Mazie individuālie uzņēmumi startē dažādos pašvaldības projektos un iegūst līdzfinansējumu attīstības veicināšanai. Pilsētas centrs ar katru gadu top košāks ar stādījumiem, līdz ar to vasaras pilnbriedā var baudīt dabas uzziedēšanu. Protams, vecās koka mājas centrā paliek arvien tukšākas, jo, lai tās nosiltinātu un ievilktu ūdensvadu un kanalizāciju, vajag lielus ieguldījumus. Bieži vien vieglāk un racionālāk ir uzcelt jaunu māju, kas ir atbilstoša mūsdienu prasībām.
Kas ir tās problēmas, kas šobrīd Jūs kā apvienības pārvaldes vadītāju satrauc visvairāk?
– Droši vien Mazsalacas vidusskolas jautājums. Visi zinām, ka jaunā izglītības reforma paredz daudzu Latvijas skolu slēgšanu un reorganizāciju. Mūsu sāpe ir tā, ka paredz slēgt vidusskolas posmu, kas nozīmē, ka vidusskolas klašu vairs nebūs. Vidusskolēni jau ir pieauguši jaunieši, kuri potenciāli saprot, ka viņi var atgriezties un būt noderīgi dzimtajai pusei. Diemžēl to nevar teikt par 9.klašu beidzējiem. Jā, viņi, protams, atbrauks ciemos pie vecākiem, bet jauniešus 15-16 gadu vecumā vēl nesaista dzīves telpa šeit. Vēl viena problēma ir nodarbinātība. Mūsdienās lauksaimniecībā Latvijā strādā aptuveni 3% no visiem iedzīvotājiem – nu nav vairs tur tik daudz darba rokas vajadzīgas. Protams, pašvaldības iestādēs, skolā, bērnudārzā vajag pietiekami daudz darbinieku un reizēm pat kāda trūkst, bet tur, protams, nepieciešama speciālā izglītība. Kādreiz netālu no mums esošā kokzāģētava bija gatava strādāt pat trīs maiņās un trūka darbinieku, diemžēl tagad pasaulē vairs nav tik liels pieprasījums pēc zāģmateriāliem. Mainās ekonomiskā situācija, darba tirgus, līdz ar to pieprasījums pēc darbiniekiem. Daudzi atraduši darbu Valmierā, kas atrodas 44 km attālumā un 50 minūšu braucienā no Mazsalacas. Esam Valmieras guļamrajons, un tā ir normāla parādība. Kaut gan pēdējā laikā zinu daudzus cilvēkus, kuri veiksmīgi strādā valsts iestādēs attālināti – no mājām. Arī tam ir savi plusi.
Jūlijā Mazsalaca svin pilsētas svētkus, kuru neatņemama sastāvdaļa ir īpašs velobrauciens. Ērenpreisa jubilejas svinības droši vien nav tikai stāsts par tradīcijām, bet kas krietni vairāk…
– Tas ir notikums, uz kuru sanāk un sabrauc ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ciemiņi. Protams, mums ir, ko rādīt, un pie mums ir, ko redzēt, slaveno Ērenpreisa velobraucienu ieskaitot. Mazsalacā ar velosipēdiem brauc uz darbu, izklaidēm, ciemos, senāk cilvēki arī daudz sportoja. Mūsu jaunieši Murjāņos trenējušies riteņbraukšanā, profesionāļi gan nav izauguši, bet pirms gadiem 20, piemēram, 10 ģimenēm nebija problēmas ar bērniem nobraukt 60-70km. Un, kad palasījām, ka Ērepreisa velosipēdu ražotājs Gustavs Ērenpreiss cēlies no Mazsalacas, to lietu pacēlām augšā un sākām rakt dziļāk. Zinājām, ka Mazsalacā privātmājās bijušas trīs velodarbnīcas, kurās saglabājušās fotogrāfijas vai iekārtas no tiem laikiem. Tās tika apsekotas un izzinātas vairāk, izrādījās, ka arī Ērenpreisa radiniekiem šeit joprojām ir īpašumi. Tā radās viena no mūsu pilsētas tradīcijām – Ērenpreisa velobrauciens. Arī Skaņaiskalns, Salaca un klintis ir tas, ar ko esam ievērojami. Tiesa gan, mazsalacieši un apkārtējie bija pieradināti, ka jābūt papildus kaut kādām aktivitātēm. Bet iedzīvotāju vidū pastāv arī cits redzējums – pietiek ar to, ka ir izcila daba, vairāk nekas nav vajadzīgs. Pagaidām notiek diskusijas par to, vajag vai nē izdomāt kādas papildus aktivitātes. Piemēram, sešgadnieku taču nevedīsi trīs stundas skatīties piecas klintis. Jā, tās ir skaistas, ar atsegumiem, bet bērns ir bērns. Viņam vajag aktīvu nodarbi, nevis divas stundas staigāt mežā pa asfaltētu ceļu. Ja cilvēki izvēlētos apskatīt klintis, izstaigājot trīs kilometrus gar upes krastu ar kājām, nevis atbraukt pa asfaltētu celiņu ar automašīnu, tad viņi saprastu, kas ir īstā vērtība. Ir mums Latvijā pietiekami daudz klinšu atsegumu, bet dzirdēt savu atbalsi Skaņajākalnā ir īpaša bauda. Tikai tad cilvēks saprot, kādēļ viņš atbraucis uz šo dabas parku.
Kā noprotu, sportiskais gars iedzīvotājos ir pietiekami dzīvotspējīgs. Cik cilvēki aktīvi sporto?
– Pie mums ļoti daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem, diezgan pieprasītas arī bumbu spēles. Ir mums sava volejbola komanda, kura startē Limbažu kausa izcīņā. Ir florbolisti, futbolisti, savukārt basketbola jauniešu komanda pēdējos gados kooperējas ar Rūjienu un veido vienu spēcīgu komandu, jo visiem jau gribas vinnēt. Basketbola attīstībai pamats ir Rūjienas sporta skolas atbalsts. Latvijas basketbola izlases dalībnieki brāļi Bertāni nākuši no Rūjienas, un tur izauguši daudzi Latvijas mēroga basketbolisti.
Nav noslēpums, ka tieši no mazām Latvijas pilsētām cēlušies daudzi slaveni sportisti, kuri kaldinājuši vērtīgas medaļas un nesuši pasaulē mūsu valsts vārdu. Vai arī Mazsalacā ir kāds, ar ko lepojaties?
– Noteikti ir. Mazsalacietis Roberts Slotiņš daudzus gadus bija Latvijas izlases biatlonists un izlasē stabili ieņēma vietu izlases četriniekā. Viņa tēvs vēl tagad trenē biatlonistus, brauc uz Cēsīm, Priekuļiem – uz biatlona šautuvi, kur var apgūt šaušanu. Roberts šogad beidzis savas aktīvās sporta gaitas, bet viņam ir jaunākā māsa, kura arī uzrāda labu sniegumu. Skaņākalna dabas parkā mums ziemā vienmēr darbojas slēpošanas trase, kur cilvēki slēpo un atpūšas. Vēl mums ir pa kādam basketbolistam, kuri tikuši un veiksmīgi spēlējuši basketbola klubos Spānijā. Viens no viņiem – Ojārs Bērziņš – jau atgriezies un veiksmīgi cīnās Latvijā.
Pēdējos gados daudzas pašvaldības ieguldījušas pūles un līdzekļus zaļo veloceļu izveidei, kas lielākoties ved pa bijušajām dzelzceļa līnijām. Arī Jūs esat to skaitā…
– Uz Rīgas pusi mums ir labi uzturēts velomaršruts Mazsalaca – Aloja. Mūsu pārziņā ir 8km, un Alojai aptuveni tikpat. Ir forši ģimenēm aizbraukt uz kafejnīcu Alojā paēst pusdienas un pa taisno mierīgi braukt mājās vai arī izlaist kādu lielāku līkumiņu. Aloja ir stundas brauciena attālumā, un tas ir pozitīvi. Uz otru pusi ir Rūjiena, kas veloceļu jomā savukārt veido labu sadarbību ar Igauniju. Kopumā tas viss diezgan labi funkcionē un darbojas.
Kā vēl vairāk mudināt dažādu tautību cilvēkus iepazīt velomaršrutus visos Latvijas novados?
– Velosipēds ir vienkāršs transportlīdzeklis, kas gada laikā ir noderīgs vismaz 7–8 mēnešus. Slēpes nopirksi un, ja neesi slēpošanas fans, labi ja dažas reizes paslēposi. Ar velosipēdu cilvēks var aizbraukt uz dārzu, darbu, tas izmantojams arī garākiem braucieniem. Ja ikdienā cilvēki nobrauc trīs kilometrus, tad sestdienā vienkārši var nobraukt arī 30km, gūstot fizisku rūdījumu un pie reizes apskatot ko jaunu. Un, ja tu pats visu esi sasniedzis saviem spēkiem, tad redzētajam objektam noteikti ir arī lielāka vērtība. Un šeit, protams, nedrīkst aizmirst arī par velobraukšanas pozitīvo ietekmi uz veselību. Pusmūža vecumā, domāju, ne katrs var paskriet vai ir apņēmības pilns katru dienu vingrot. Toties ar velosipēdu braukt var visi.
Pats ar sportu vairāk esat uz ‘tu’ vai ‘jūs’?
– Laikam jau uz ‘tu’. Dažādos laikos esmu pievērsies dažādiem sporta veidiem. Savulaik aktīvi spēlēju un labus panākumus guvu dambretes spēlē. Pēc augstskolas, kad vēl nebiju nodibinājis ģimeni, vienu gadu pamēģināju pastrādāt par treneri dambretes spēlē. Tie bija labi laiki. Toreiz vēl kursēja vilciens uz Rīgu, mēs aizbraucām uz sacensībām, pēc tam vēl paspējām uz kādu bērnu izklaides vietu vai zoodārzu, un vakarā atpakaļ uz mājām. Tā bija pilnvērtīgi pavadīta diena. Tajos laikos ar vilcienu brauca gan studenti, gan bērni ciemos pie vecākiem. Nevaru nepieminēt arī velobraukšanu. Jau daudzus gadus notiek sacensības – velobrauciens apkārt Burtnieku ezeram, kas ir 48km distance pa apvidus ceļiem. Atminos, ka ziedu laikos saskaitīju apmēram 50 mazsalaciešus, kuri piedalījās šajās sacensībās. Es pats visu distanci ap ezeru esmu nobraucis reizes desmit. Godīgi sakot, 50 km ar velosipēdu ir normāla rīta izklaide.
Mazsalaca un Balvi ir pilsētmāsas, kas dzimušas vienā gadā. Jums kādreiz sanācis pabūt mūspusē?
– Ne pārāk bieži, bet Balvos un Balvu pusē esmu bijis. Mazsalacas muzeja direktorei ir laba paziņa Balvu Novada muzeja vadītāja, tādēļ man bija iespēja apmeklēt jūsu muzeju. Pēc izglītības esmu inženieris hidrotehniķis un savulaik iepazinos ar Juri Bleideru no Rugājiem, kurš ir vietējais kokamatnieks. Aizbraucu ciemos pie viņa un uzzināju, ka jūspusē ir arī tāda vieta Kuprava, kur savulaik teju pus Latvijai ražoja drenu caurules. Protams, izbraucu arī caur Balviem un biju mazliet pārsteigts par pietiekami lielo un jaudīgo piepūšamo atrakciju ezerā. Esot jaunā vietā, pievēršu uzmanību, kā tur izskatās, taču cenšos nesalīdzināt. Katrā vietā ir kaut kas savs, un nevajag visā Latvijā būt pilnīgi vienādam standartam. Vienā vietā zāli pļauj vairāk, citā – mazāk, un tas ir normāli. Latvijā ir 512 pagasti, un katrā no tiem ir kaut kas apskates vērts.
Pēdējos gados daudz tiek likts akcents uz zaļo dzīvošanu un domāšanu? Cik zaļi dzīvojat Jūs?
– Noteikti jāuzsver atkritumu savākšana un šķirošana, pozitīvs risinājums iedzīvotāju informēšanai un dažāda veida atkritumu noglabāšanai ir EKO laukumi, lielgabarītu atkritumu savākšanas akcijas. Vietējo resursu izmantošana enerģijas ražošanā un tās izmantošana pārstrādes tehnoloģijās. Iedzīvotāju relaksācijai būtu labi, ja pusi no brīvdienām, kas pavadītas lielajos tirdzniecības un izklaides centros, nomainītu pret atpūtu dabā. Svarīgi saprast, ka bioloģiskie atkritumi, piemēram, lapas un zari, nav obligāti jāsadedzina, bet tie izmantojami vietējās floras bagātināšanai.
Kā Jūs raksturotu Mazsalacu un apvienības iedzīvotājus?
– Jebkurā vietā, lai kur mēs arī dzīvotu, vienmēr galvenā vērtība ir, bija un būs cilvēki. Ja viņi vēlas, jebkur var izveidot sev patīkamu vidi, dzīvesvietu, veidot savu kultūru un pasākumus. Tā ir tā lielākā vērtība, nevis tas, ko daba mums atstājusi – izrakteņus vai mežus. Galvenais ir cilvēks, kurš dzīvo, darbojas un veido savu kopienu, sadarbojas un sarunājas ar kaimiņiem, kā laukos un mazpilsētās tas vēl daļēji notiek. Iedzīvotāji laukos vienmēr būs – vairāk vai mazāk, bet būs. Un Latvija neizmirs – par to nav jāšaubās.

Reizi gadā – diena Ērenpreisa zīmē

Jau trīspadsmito gadu jūlija trešajā sestdienā Mazsalacā, atzīmējot pilsētas svētkus, tiek svinēta arī velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa jubileja. Kad runa ir par Latvijā ražotiem velosipēdiem, pirmais, kas nāk prātā, ir Ērenpreiss. Gustava Ērenpreisa pilsēta ir Mazsalaca, tieši tādēļ reizē ar pilsētas svētkiem šeit svin arī viņa dzimšanas dienu.

Mazsalacas Kultūras centra vadītāja DACE JURKA stāsta, ka Ērenpreisa velobrauciena tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms trīspadsmit gadiem, kad tūrisma nodaļa nolēma sarīkot mazu velobraucēju saietu. Tobrīd neviens pat nenojauta, ka ar laiku šī ideja ies plašumā un izveidosies par skaistu tradīciju: “Vēlāk pasākuma rīkošanā iesaistījās arī Mazsalacas Kultūras centrs un pašvaldība. Sākām veidot paplašinātas svētku programmas, uzaicinājām piedalīties Ērenpreisa pēctečus, un tā tas viss turpinās joprojām. Šī ideja ir pievienotā vērtība svētkiem, jo mēs katrs meklējam savu identitāti.”

Jābūt gudram piegājienam
Kultūras centra vadītāja retoriski jautā,– kas tad ir pilsētas svētki? Pilsētai svētki būtu jāsvin katru mēnesi un katru dienu būtu jāpriecājas, ka pilsēta ir, ka tajā dzīvo cilvēki un notiek notikumi. “Bet tad, kad paskatāmies svētku vēsturi, man pašai vislabāk atcerēties brīdi, kad pirms diviem gadiem spējām nomainīt Parka ielas nosaukumu un to pārdēvēt Ērenpreisa vārdā. Tas patiešām bija notikums. Taču valstī notikumu ir pārmēru daudz, tādēļ gribētu, lai cilvēki vairāk to novērtē. 13 gadi tādai tradīcijai vēl nav nekāds lielais cipars, taču jāskatās, kā to mēs varēsim noturēt, cik ilgi paši būsim ar gudru piegājienu šim notikumam,” teic D.Jurka, piebilstot, ka daudzas nerealizētas ieceres vēl ir uz papīra un stāv atvilktnēs, gaidot savu iznācienu.

Lielā balva – Ērenpreisa velosipēds
Mazsalacas pilsētas svētki un Ērenpreisa velobrauciens ir vasaras lielākais notikums ne vien pašiem mazsalaciešiem, bet arī pilsētas ciemiņiem. Un par to liecina ik gadu pieaugošais apmeklētāju skaits. “Piedāvājam iedzīvotājiem visu iespējamo, ko vien varam – iedzīvinām centru, dodamies uz muižu, piedāvājam aktivitātes, arī našķus un kaut ko no amatniecības, arī programmas visu vecumu cilvēkiem. Savukārt svētku noslēgumā visi tiekas koncertā un nakts ballē. Pasākumu apmeklējuma kopums patiešām pieaug, bet nākamajos gados jāsaprot, kā mēs izcelsim šo seno velosipēdu gaismā, kā izskatīsimies parādē un ko ar to gribam panākt. Ir jābūt kādam knifiņam. Mēs joprojām domājam, ka atstāsim iespēju laimēt Ērenpreisa velosipēdu, kas ir visai ekskluzīvi, un ļoti ceru, ka nākamajā gadā radīsim iespēju sapulcēt kopā arī iepriekšējo gadu loterijas veiksminiekus,” teic kultūras centra vadītāja.

Pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku
Katru gadu pēc pilsētas svētkiem notiek īpaša izvērtēšana, kurā tiekas visi pasākuma organizatori un tehniskie darbinieki, lai izrunātu un izvērtētu paveikto. Kā teic Dace Jurka, šogad secinājumi ir dažādi un objektīvi. “Ir ierosinājumi, ieteikumi, ka mums jāapgūst plašāks formāts, ka kultūras piedāvājums šogad bijis interesantāks. Dažam šķiet, ka mēs par maz mīlam Salacas upi. Taču mans kā kultūras darbinieces viedoklis ir, ka ar katru gadu jebkurā pilsētā būs arvien grūtāk rīkot svētkus un piedāvāt cilvēkiem to, ko viņi grib. Mūsu pienākums ir šo tradīciju uzturēt dzīvu, lai cilvēki zina, ka Mazsalacā šādi svētki notiek. Pagaidām tas ir izdevies. Un tradīcija ir dzīva, ja ir amatiermākslas kolektīvi, kas nāk un darbojas. Mums tie ir vairāk nekā 400 dalībnieki vecumā no 3 līdz 93 gadiem. Viens paņem līdzi savu kaimiņieni, cits – draugu vai draudzeni, un tā kustība notiek. Šogad pilsētas svētkos bija ļoti liels apmeklētāju skaits – vairāki tūkstoši. Mazsalacai, kur pilsētā dzīvo vien tūkstotis iedzīvotāju, tas ir ļoti daudz,” apliecina kultūras centra vadītāja. Viņa atklāj, ka šogad pilsētas 95.jubilejas gads ar Mazsalacas pilsētas svētku izskaņu nebūt nav beidzies. Jubilejas svinības noslēgsies ar lielu, skaistu punktu – svētku salūtu naktī no 31.decembri uz 1.janvāri.

Ar lepnumu nes dzimtas vārdu pasaulē

    Pirmais Ērenpreisa velosipēds dienas gaismu ieraudzīja jau tālajā 1922.gadā – to radīja talantīgs latviešu amatnieks Gustavs Ērenpreiss. Laika gaitā Ērenpreiss kļuva par lielāko un modernāko velosipēdu ražotāju Baltijā. Ērenpreisa darbību noteica trīs pamatvērtības – dizains, augsta kvalitāte un pieejamība ikvienam. Šie velosipēdi Austrumeiropā bija ļoti iemīļoti, un tie redzami ielās arī mūsdienās. Diemžēl Otrajā pasaules karā fabrika tika izpostīta un velosipēdu ražošana pārtraukta. Taču tas nebija uz visiem laikiem… Gustava brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss nolēma turpināt dzimtas aizsākto un šobrīd ražo velosipēdus, kas līdzinās tā laika braucamajiem, papildinot tos ar mūsdienās pieejamiem moderniem materiāliem.

No kordiriģenta par uzņēmēju
Kā jauneklis, kura pirmā profesija ir kordiriģents, pārtapa par nopietnu biznesmeni un velosipēdu entuziastu? Izrādās, Toms jau kopš mazotnes juta savu piederību velosipēdiem, nopietni aizrāvās ar dzelžu ķimerēšanu šķūnīšos un tēva garāžā. Savu pirmo senlaiku velosipēdu viņš atjaunoja, būdams pusaudža gados, bet pēc pāris gadiem jau bija pavisam skaidrs – vajag turpināt Gustava Ērenpreisa iesākto.
2005.gadā Toms pameta viesmīļa darbu, atjaunoja vēsturisko zīmolu un Čaka ielā blakus Ziedoņdārzam atvēra “Ērenpreiss” velosipēdu restaurācijas darbnīcu. Interese par restaurāciju bija milzīga, cilvēki bija sajūsmā par seno velosipēdu kvalitāti, un pamazām kļuva skaidrs, ka būtu jāatjauno arī jaunu velosipēdu ražošana. 2010.gadā Toms Ērenpreiss ar domubiedriem nodibināja uzņēmumu “Ērenpreiss Original”, bet pirmos velosipēdus laida klajā 2012.gadā, iedvesmojoties no vēsturisko velosipēdu “ģeometrijas”, uzbūves un apvienojot to ar mūsdienīgām detaļām un risinājumiem. Dizains un visi tehniskie risinājumi pilnībā tapa Latvijā. Ap to laiku Latvijā sākās īsts velobraukšanas “bums”, kas, par laimi, nav noplacis, jo dažādās Latvijas pilsētās un arī laukos velosipēdistus ikdienā var redzēt aizvien biežāk. Visu šo laiku paralēli ražošanai notika arī vēsturisko velosipēdu restaurācija un apkope.

Labāk mazāk, bet labāk
Lūgts raksturot savu pircēju, uzņēmējs teic, ka tie ir cilvēki, kuri novērtē kvalitāti ilgam laikam. “Jāatzīst, ka mērķis ir vairāk klasiski pilsētas velosipēdisti, taču tai pat laikā velosipēdus pielāgojam arī lauku un mežu takām. Strādājam uz kvalitāti. Pēdējos gados īpaši esam mainījuši biznesa modeli, pamatā tirgojot tieši un pēc pieprasījuma, tā teikt, mazāk, bet labāk. Ar ko mūsu velosipēdi atšķiras no citiem? Ar detaļu nostrādātību, vieglumu, kvalitāti, tradīcijām. Es teiktu, ka ar Ērenpreisa velosipēdiem var braukt, kamēr vien pietiek spēka, bet, ja nopietni, tad kopš 2012. gada domāju, ka visi mūsu radītie velosipēdi ir izdzīvojuši. Piemēram, nesen vienā uzņēmumā, kur mūsu velosipēdi ir koplietošanā, velosipēdiem veicām tehnisko apkopi un tos pārkrāsojām. Tie jau nokalpojuši astoņus gadus un nokalpos vēl vismaz tikpat.
Toms Ērenpreiss ir pārliecināts, ka velosipēds ir unikāls izgudrojums, kas paceļ cilvēka kustības efektivitāti geparda līmenī. Tikai Latvijas sabiedrība to uz brīdi bija piemirsusi un tagad ar lielu lepnumu sāk atcerēties, kāda liela velosipēdu būvēšanas tradīcija bija un būs Latvijā. Uzņēmējs stāsta, ka pašos biznesa pirmsākumos cilvēki uz viņiem skatījās kā uz dīvaiņiem: “Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa vietējo Mazsalacas iedzīvotāju pārvietojas ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas izveidojies kā Mazsalacas fenomens, kur vēsturisko velosipēdu ir vairāk nekā jauno.”

 
* “Ērenpreiss” ir ieguvis 1.vietu Swedish Business Award (2012), Eksporta un inovācijas balvu (2014), Eksporta izcilības balvu “The Red Jackets” (2015).

* 2020.gadā Valsts prezidents Egils Levits uzdāvināja “Ērenpreiss” velosipēdus Francijas Republikas prezidentam Emanuelam Makronam un viņa kundzei.

* Restaurācijas darbnīcā kopš tās pirmsākumiem atjaunoti vairāk nekā 500 antīkie velosipēdi.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.