Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (29.09.2023.)

“Tikai pats, Tu pats. Un tikai pats”

 Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Bet kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Priekules pilsētas ģerbonis. Apstiprināts 1938.gada 30.septembrī. Ģerboņa vairogs ir sarkanā krāsā un uz tā ir attēlots sudraba pilsētas mūris ar diviem nelieliem torņiem un arkveida atvērtiem vārtiem. Attēlotais mūris ir 1668.gadā celtie Zviedru vārti, kādi nav nevienā citā Latvijas mazpilsētā.

Pilsēta septiņu lielceļu krustojumā

Dienvidkurzemes novads var lepoties ar 26 pagastiem un 5 pilsētām, no kurām viena ir pati senākā Latvijas pilsēta, viena ir pati mazākā, viena – Rietumu piekrastes ostas pilsēta, vienā pilsētā dzimis viens no Eiropas ievērojamākajiem akadēmiskās mūzikas komponistiem, bet vienā no Dienvidkurzemes novada pilsētām mājo prieks. Prieks mājo Priekulē – ar šādu devīzi dzīvo un strādā priekulnieki. Kā viņiem veicas,– par to saruna ar Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītāju Andri Razmu.

2009.gadā Latvijā tika īstenota pirmā administratīvi teritoriālā reforma, pēc tās sekoja nākamā. Šobrīd esat Priekules pagasta un Priekules pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs. Kā mainījusies priekulnieku dzīve pēc šīm reformām?
– Reformu rezultātā šobrīd esam lielākais novads valstī – Dienvidkurzemes novads. Kā visā valstī, arī mums pirmais bija ieskrējiena gads, bet 2022.gada rudenī darbi aizgāja – izbūvējām divus trotuārus, nobruģējām iekšpagalmu pie Priekules Mūzikas un mākslas skolas, remontdarbi notika PII “Dzirnaviņas” un Priekules vidusskolā, Mazgramzdas ciemā visas ielas garumā noasfaltējām Celtnieka ielu, kā arī paveicām daudzus citus darbus. Šovasar izbūvējām dalīto atkritumu laukumu, Priekules centrā uzbūvēts jauns Katastrofu pārvaldīšanas centrs – ugunsdzēsēju depo, kas ir viens no deviņiem modernākajiem Latvijā. Šobrīd jaunajās telpās strādā Valsts policija, ugunsdzēsējiem Jurģi vēl priekšā. Finanšu ietvaros viss notiek, un es domāju, ka neapmierinātības cilvēkos nav, strādājam, esam atvērti un sasniedzami ikvienam.
Runājot par iedzīvotāju noskaņojumu, jāteic, ka neviens ar negatīvismu nav nācis. Ja cilvēks lūdz atrisināt kādu problēmu vai sasāpējušu jautājumu, sadarbībā ar attiecīgajiem dienestiem cenšos atrisināt. Pēc reformas Priekules administratīvajā ēkā darbu turpina bāriņtiesa, sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļa, būvvalde, nekustamo īpašumu nodaļa, bibliotēka, komunālā pārvalde, kā arī Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs. Iedzīvotājiem faktiski nebija ko zaudēt, visi pakalpojumi tiek nodrošināti šeit uz vietas – Priekulē.
Balvu un Priekules pilsētas dzimušas vienā gadā un vienā datumā. Tās abas šogad 11.februārī svinēja savu 95.dzimšanas dienu.
– 1928.gadā Priekulei patiešām piešķīra pilsētas statusu, bet vēstures fakti liecina, ka patiesībā pilsēta ir daudz vecāka. Priekule faktiski uzbūvēta pilnīgi no jauna – vienreiz tā tika nolīdzināta līdz ar zemi, 50.gados to uzbūvēja no jauna, bet padomju laikā sākās paplašināšanās process. 95 gadu laikā izaugt no zemnieku saimniecības, kas ir muiža, līdz pilsētai, manuprāt, tas ir ļoti, ļoti strauji.
Izrādās, Priekule savā ziņā ir dvīņumāsa Balviem. Vai Jums kādreiz gadījies pabūt mūspusē?
– Pēdējo reizi Balvu pusē biju pirms astoņiem gadiem. Esmu kaislīgs makšķernieks, startēju Latvijas čempionātā zemledus makšķerēšanā Balvu ezerā. Diemžēl toreiz pilsētu sanāca apskatīt ļoti maz, jo atbraucu vēlu vakarā, bet domāju, ka viss vēl priekšā. Balvos dzīvoja mans kursabiedrs, ar kuru iepazinos augstskolas laikā. Savulaik kā Priekules novada izpilddirektors ar darbiniekiem bieži braucu pieredzes apmaiņas braucienos, bet diemžēl jūsu pilsētā neesam bijuši. Esam viesojušies Jēkabpilī, Ludzā, Rēzeknē un citās mums tuvākajās pašvaldībās, bet Balvos – nē.
Ar ko Priekule izceļas citu pilsētmāsu vidū?
– Vispirms ar savu vēsturisko mantojumu – Zviedru vārtiem, kas valstī ir tikai divi, un noteikti arī ar barona Korfa jeb Priekules muižu. Vēl gribētu teikt, ka Priekule izceļas ar spēju izdzīvot visos laikos un visās varās, jo atrasties septiņu lielceļu krustojumā nozīmē tikpat kā dzīvot uz krustojuma. Atceros, ka vienā no pilsētas attīstības plāniem bija rakstīts, ka Priekules novada ļaudis raksturo īpatnējs raksturs – noslēgtība. Latgales pusē cilvēki ir atvērti savas vēsturiskās pieredzes dēļ, bet mums ir tā,– kamēr neiepazīstam cilvēku, mēs esam draudzīgi, bet ne atvērti.
Pilsētu un pagastu pārvaldnieki ir vietējie saimnieki un pirmie, pie kuriem cilvēki vēršas problēmu gadījumā. Ar kādiem jautājumiem nāk pie Jums?
– Kādam kāds koks jānozāģē, citam jāpalīdz sakārtot lietus ūdens sistēmu vai jāpalīdz atrisināt sadzīviska rakstura jautājums. Tam katru gadu plānoju finanšu līdzekļus Attīstības nodaļas budžetā, bet ir arī pozīcijas, kas aiziet uz Komunālo nodaļu. Jaunais Dienvidkurzemes novads izveidoja atsevišķu struktūru – Komunālo pārvaldi, kas aptver bijušā Priekules un Vaiņodes novada teritorijas. Runājot par sadzīviskiem jautājumiem, apkārtējo pagastu iedzīvotāji tomēr nedaudz ir zaudētāji, jo lielo attālumu dēļ vairs nav iespējas tik ātri noreaģēt uz visiem signāliem un laikus sniegt palīdzību. Iedzīvotāju blīvums lauku teritorijā vienmēr bijis samērā mazs, bet attālumi lieli, līdz ar to apsaimniekošanas teritorijas ir ļoti lielas. Mazie lauku celiņi, daudzās kapsētas – tas viss jāpatur redzeslokā, kaut gan bieži vien pietrūkst kapacitātes.
Kas prioritāšu sarakstā ir pats pirmais?
– Prioritātes topā numur viens ir pilsētas grants ielu sakārtošana. Priekules pilsētā vēl jāsakārto 19 km grantēto ielu, kas ir pietiekami daudz. Nākamajā gadā plānojam sakārtot trīs ielas pilsētā, tam esmu iesniedzis pieprasījumu finansēm. 2021.gadā Priekules pilsētā pabeidzām otro kārtu kanalizācijas tīklu izbūvei un sakārtošanai, piesaistot Eiropas finansējumu. Šobrīd pilsētā sakārtoti 90% kanalizācijas tīklu – iedzīvotāji var pieslēgties un arī pieteikties 50% līdzfinansējuma saņemšanai ūdensvada un kanalizācijas pieslēgumam. Tā ir labā ziņa. Savukārt ne tik laba situācija ir ar lietus notekūdeņiem. Šopavasar Priekules pilsētai izstrādāja lietus ūdens kanalizācijas projektu, kura kontroltāme ir pusmiljons eiro. Kāpēc tik svarīgi to realizēt? Ļoti daudz lietus notekūdeņu nokļūst kanalizācijas tīklā, kas ir papildus slodze attīrīšanas iekārtām, un arī izmaksas. Ļoti ceram uz pašvaldības un deputātu atbalstu, lai var realizēt šo grandiozo projektu.
Kā viens no Priekules zīmīgākajiem simboliem un atpazīstamības zīmēm minams Ikars. Novada ģerboni grezno Ikara tēls, bet dziesma “Mēs lidosim” no Ulda Marhilēviča un Māras Zālītes mūzikla jau kļuvusi par Priekules himnu. Kāpēc tieši šis tēls kļuvis par tik nozīmīgu figūru?
– Visticamāk tādēļ, ka tas ir neparasts, jo apzināta lēmuma tā arī nav bijis. Ar Ikaru mēs varam atšķirties ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, jo tādu nav nemaz tik daudz. Un tā ir arī uzdrošināšanās un tiekšanās uz kaut ko. Mūsu laikos Ikara tēls ieguvis citu skanējumu, citu saturu. Priekules devīze ir “Prieks mājo Priekulē”. Tas ir prieks lidot mazliet citā aspektā, savienojot to kopā ar Priekules nosaukumu. Ikars ir ļoti ietilpīgs simbols, kurā katrs var redzēt sev kaut ko tuvu. Un, ja Ikars no augšas redz visu mūsu novadu, apvieno un savieno, kāpēc nē? Šogad 29.jūlijā Ikara svētkiem atzīmējām 20 gadus, un šī tradīcija arī turpināsies. Ikara svētki vienmēr sākas ar ieskaņas koncertu “Laternu stundā” piektdienas vakarā un turpinās sestdienas rītā ar svētku gājienu. Jau divus gadus pie mums notiek ļoti grandiozs drifta autošovs, uz kuru brauc ciemiņi no visas Latvijas un skatās, kā jaunieši dedzina riepas. Bet līdz tam katru gadu bija kaut kas, kas saistīts ar lidošanu – dažnedažādi lidaparāti, kurus cilvēki varēja izmēģināt un pavizināties. Tā bija saikne ar Ikaru. Šogad pilsētas svētkos drifta šovs piesaistīja 3000 tūkstošus skatītāju, kas mūsu pilsētai, kurā ir nedaudz zem diviem tūkstošiem iedzīvotāju, ir labs sasniegums.
Esat ievērojami arī ar to, ka tieši Priekulē atrodas lielākie Brāļu kapi. Šobrīd sabiedrībā tā ir visai jūtīga tēma…
– Šogad pēc 9.maija svinībām biju aizbraucis uz Brāļu kapiem un redzēju, ka cilvēki ir bijuši, ziedi nolikti. Kas bijis, to jau nezinām. Iepriekš, kad Liepājā darbojās Krievijas konsulāts, varēja manīt vainagus ar Krievijas karogu. Bet kādreiz, padomju laikos, tie bija vieni no svarīgākajiem un vērienīgākajiem svētkiem pilsētā, jo uz Brāļu kapiem brauca cilvēki no visas plašās Padomju savienības. Viņu bija ne mazāk kā 100, tādēļ viesnīcā visus nevarēja izguldīt. Priekules mazajā sākumskolā bija skolas internāts un zāle – tajā atbraucējus arī izmitināja, jo skola bija beigusi pastāvēt. Nevar nepieminēt arī gājienu no kultūras nama līdz Brāļu kapiem, kas ir pietiekami liels attālums, savukārt programmas nagla bija garnizona šautās zalves. Pēc tam, kad izveidoja piemiņas memoriālu, noskaņa mainījās. 2011.gadā, pateicoties Krievijas vēstniecības sadarbībai ar “Liepājas metalurgu”, Brāļu kapos notika lieli rekonstrukcijas darbi. Paldies viņiem, protams, par šo rekonstrukciju, bet sliktais stāsts ir tas, ka “Liepājas metalurgs” aizņēmās muzeja eksponātus, kas tur atradās, bet aizmirsa atvest atpakaļ. Daži no tiem bija ļoti vērtīgi, jo skolas novadpētniecības darba ietvaros tapuši daudzu desmitu gadu laikā.
Skarot smago kara tēmu, neviļus nākas runāt par patriotismu un pilsonisko apziņu. Celties un krist par savu zemi, neprasot, cik par to samaksās – tā savulaik cīnījās mūsu senči. Kā tagad ir ar patriotismu?
– Patriotisms mazumā noteikti nav gājis, bet tas ir mainījis formu. Priekules pilsētā atgriežas jaunās ģimenes, pērk īpašumus, dzīvo. Atgriežas no augstskolām, no ārzemēm. Daudziem īpašumi ir Priekules pilsētā, bet paši strādā Liepājā, kas ir 40km attālumā. Un tas arī ir sava veida patriotisms. Šeit viņi ir dzimuši un auguši. Cilvēks savu dzīvi un darbu iegulda savā zemē un vēl rada bērnus. Tas ir daudz. Šogad Priekules vidusskolā mācās 241 audzēknis, skolas gaitas sāka 32 pirmklasnieki, arī pirmsskolas izglītības iestādē “Dzirnaviņas” visas grupiņas ir pilnas – 120 audzēkņi. Sūdzēties nevaram.
Visbeidzot, cik bieži Priekuli jauc ar Priekuļiem?
– Pēdējos 5-6 gados neatceros, ka būtu kaut kas noticis, bet pa kādam kuriozam tomēr atgadās. Visbiežāk bijušas situācijas, kad atbrauc smagās automašīnas šoferis no Polijas vai Latvijas, atved kravu un prasa, kur atrodas kāda konkrēta iela. Lieki teikt, kādas ir viņa emocijas, uzzinot, ka krava jānogādā vēl 300 km attālumā no Priekules, uz citu pusi – Priekuļiem Cēsu pusē. Skolā reiz bija kuriozs, kad kolektīvs ar tūrisma firmu sarunāja autobusu braucienam uz operu. Norunātajā laikā visi stāv, gaida, bet autobusa kā nav, tā nav. Izrādās, šoferis bija aizbraucis uz Priekuļiem. Paldies Dievam, skolotāji uz operu tomēr tika, jo sarunāja vietējo transportu. Bet tā, lūk, gadās.

Vieta, kur skan klusums un bērzu šalkas

 Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk nekā 23 000 padomju karavīru, kuri krituši Otrā pasaules kara Kurzemes katla 5.lielkaujas laikā Priekulē un Priekules apkārtnē 1945. gada pavasarī.

Priekules novadpētnieces Ingas Raškovas un Ojāra Spārīša grāmatā “Priekule septiņu lielceļu krustojumā” apkopoti apmēram septiņu gadu pētnieciskā darba rezultāti. Vienā no grāmatas nodaļām stāstīts arī par smagajām pilsētas atbrīvošanas kaujām 1945.gada februārī. Novadpētniece saka, ka tās esot bijušas ārkārtīgi smagas. Neviļus rodas jautājums: “Kāpēc? Kāpēc tādi postījumi, tik daudz kritušo?” Tieši tā dažreiz jautā pilsētas viesi, kuri kā tūristi iepazīstas ne tikai ar pilsētas tagadni, bet arī ar tās vēsturi.
Tad, kad pilsētas viesi novadpētnieces un arī gides pavadībā apskata gan Priekules pilsētas vēsturisko centru, gan arī ieklausās gides stāstījumā par to, kas un kā šeit notika Priekules operācijas laikā, var gan saklausīt, gan ieraudzīt atbildes uz šiem jautājumiem. Inga Raškova stāsta, ka tik lieliem zaudējumiem bija vairāki iemesli.
Pirmkārt, vācu spēku veidotie ierakumi. Tie bija tik pamatīgi, ka tranšejas savienoja visas cīņām izmantojamās ēkas tā, ka vācieši varēja pa pilsētu pārvietoties samērā droši. Šie ierakumi bija veidoti vairākus mēnešus. Pie tam pilsēta attiecībā pret Sarkanās armijas pozīcijām atradās nelielā, tomēr augstienē.
Otrkārt, dažas nedēļas pirms Piektās Kurzemes lielkaujas Sarkanās armijas vienības Priekules pievārtē saņēma papildinājumu – jaunos karavīrus. Galvenokārt no Ukrainas un Baltkrievijas. Tie bija jauni puiši, pilnīgi bez jebkādas frontes pieredzes. Burtiski dažās nedēļās viņus vajadzēja sagatavot gan ideoloģiski, gan psiholoģiski, gan arī militāro pamatprasmju ziņā. Dažās nedēļās! Tā vien gribas padomāt,– vai tas maz iespējams?!
Treškārt, laika apstākļi 1945.gada februārī. Tajā gadā sals mijās ar atkusni. Rakt tranšejas vāciešiem pie paša deguna kūdras purvā tādos laika apstākļos bija ārkārtīgi smagi. Dziļāk par sapieru lāpstiņu neesot bijis iespējams rakt, jo tūlīt tranšejā krājies ūdens. Tieši tādās tranšejās jaunajiem puišiem guļus nācās pavadīt vairāk nekā nedēļu. Ja vācieši no vairāku simtu metru attālajām pozīcijām augstienē pamanīja kādu kustību, sekoja šaušana.
19.februāra rītā pulksten 9.30 vajadzēja sākties uzbrukumam. Miglas dēļ plānotais aviouzlidojums ar bumbošanu neizdevās, kā bija iecerēts. Uzbrukumu pilsētai iesāka strēlnieki, kuriem, pilnīgi atklātiem vāciešu ugunij, nācās pa kūdras purvu kājām skriet vairākus simtus metru līdz vāciešu pozīcijām. Tautā saka “lielgabalu gaļa”. Redzot Priekules operācijas sākuma vietas un klausoties gides stāstījumā, šis izteiciens iegūst pavisam citu nozīmi. Šīs situācijas psiholoģisko aspektu sajust nav grūti.
Inga Raškova stāsta arī par diviem deviņpadsmit gadus veciem karavīriem, pavisam jauniem zēniem. 1945.gada 17.februārī katrs no viņiem atradās savā frontes līnijas pusē. Viņus šķīra tikai pārdesmit metri. Viņi varēja viens otru redzēt, varēja satikties, bet… Viņi katrs ar savu atmiņu stāstu satikās 70 gadus pēc kara. Priekules novadpētniecības materiālos saglabājušies abu atmiņu pieraksti. Abi piemin 17.februāri, un abi bija vienīgie no savām militārajām vienībām, kuri šajā briesmīgajā kaujā ievainoti, tomēr izdzīvoja. Visi pārējie cīņu biedri krita – gan vācu, gan krievu pusē. Klausoties abu karavīru atmiņās balstītajā gides stāstā par Priekules kaujas pirmajām stundām, veidojas pilnīgs priekšstats par to, kāpēc kauja par vienu mazu pilsētiņu un tās apkārtni prasīja tik šausminoši daudz dzīvību.
Pēc gides stāstītā, Priekules Brāļu kapu apskate uz vietas rada īpaši spēcīgu iespaidu: tas viss tiešām bijis kaut kas šausmīgs. Brāļu kapi iekārtoti neilgi pēc kara. 1949.gada 1.maijā kapos tika uzstādīt tēlnieka Kārļa Zāles piemineklis, kas tika gatavots Alojas Brīvības cīnītāju piemiņai. 70.gadu otrajā pusē Priekules Brāļu kapi tika pārveidoti par memoriālu. Tagad tā ir vieta, kur skan klusums un bērzu šalkas.

 Priekules likteni Otrā pasaules kara noslēguma posmā, kad Kurzemē izveidojās tā saucamais “Kurzemes cietoksnis”, noteica šīs pilsētiņas atrašanās vieta – divas stratēģiski ļoti nozīmīgas dzelzceļa līnijas. Pēc Piektās Kurzemes lielkaujas (1945. gada 12. februāris līdz 14. marts) no apmēram 200 pilsētā reģistrētajām ēkām, kādas vertikālās konstrukcijas saglabāja tikai septiņas. Viss pārējais šeit tika nolīdzināts līdz ar zemi. Priekules atbrīvošanas kauja bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc pēc kara Priekulē iekārtotie Brāļu kapi tagad ir lielākie Baltijā. Šeit apbedīti vairāk nekā 23 000 Sarkanās armijas karavīru. Par vācu karaspēka zaudējumiem ziņas nav saglabājušās.

Lidot kā putnam un ticēt savam sapnim

 Tūkstošiem gadu cilvēki raugās uz putniem debesīs un sapņo par lidošanu. Sengrieķu teikas vēsta par nesaprātīgo Ikaru, kurš pacēlies pārāk tuvu saulei, kas izkausējusi viņa vaska spārnus. Bet latviešu senās leģendas slēpj stāstu par Priekules muižas neparasto kalēju, kurš apņēmies izkalt spārnus, kas neizkūst saulē. Viņam ir iespēja ievadīt jaunu laikmetu un kļūt par pirmo cilvēku, kas pārvarēs zemes smaguma spēku un paliks dzīvs.

Patiesībā šo vīru nemaz nesauca par Ikaru, pretrunīgie avoti viņu dēvē gan par Edas Varacepļa kalēju, gan par Johansonu (Jāņa dēlu) Zviedri, tomēr vienā gan visi ir vienisprātis – Priekules muižas kalējs ir bijis pirmais Latvijā, kam izdevies īstenot cilvēces mūžseno sapni par lidošanu. Pats lidojums esot noticis 1670. gadā un, kā vēsta avoti, pārdrošnieks Kalējs, barona Korfa aizsargāts, piestiprinājis sev pēc skata izturīgus, lielus audekla spārnus, bet pie krūtīm – mazu kastīti, kas tos saturējusi. Lidojumu sācis no Priekules baznīcas torņa bumbas, kuru viņš pats arī bija uzlicis. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, viņš ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, nolidojis gandrīz divas verstis, nokritis un pārlauzis kāju. Priekules apkārtnes ļaudīm Ikars bijis īsts varonis, bet citi to saukuši par bezdievi un gribējuši tiesāt. Tāpēc Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis. Pēc lidojuma viņš izsludinājis kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudenī viņu stiprā eskorta pavadībā vedis uz Viļņu. Bet uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, pašu kalēju sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu, kur lidoni apsūdzējuši ķecerībā, notiesājuši kā burvi un velna sabiedroto un sadedzinājuši. Lai gan lidotāja pusē esot nostājies Priekules muižas īpašnieks barons Korfs, vairums Priekules Ikara laikabiedru gan uzskatījuši, ka šāds lidojums nav iespējams bez paša nelabā palīdzības, un pārdrošnieks ticis tiesāts Grobiņā un sadedzināts uz sārta.
Bet, atgriežoties pie Priekules Ikara, jāteic, ka viņa lidojums nav aizmirsts – viņa tēls ir redzams Priekules ģerbonī, bet viņa iespējamais dzīvesstāsts izspēlēts Dailes teātra izrādē “Priekules Ikars”, tapusi arī Priekules himna - Ulda Marhilēviča komponētā dziesma ar Māras Zālītes vārdiem “Spārni kā vējš”. Līdz pat mūsdienām daudzi novērtējuši kalēja drosmi un pārgalvību – mācēt pacelties spārnos, lidot brīvi kā putnam un ticēt savam sapnim…

Dārzs, kas vieno ģimenes

Viena no priekulnieku skaistākajām tradīcijām ir novada ģimeņu dārza stādīšanas svētki, kuriem šogad apritēja divpadsmitā gadskārta. Dārza pamatā ielikts spēcīgs stāsts. Ik gadu 1.jūnijā, atzīmējot Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, ģimenes, kurām piedzimis bērniņš, tiek aicinātas uz koku stādīšanas sarīkojumu. Tas ir arī simbolisks notikums, jo ģimenēm un jaunpiedzimušajiem bērniem ar koka iestādīšanu veidojas īpaša saikne un piederības sajūta savai dzimtajai vietai.

Sākumā pie novada pašvaldības bija tikai liela pļava, kurā ik gadu iestādīja pa dažiem vērtīgiem kokiem, taču gadu no gada stādījumi papildinājās. Būtisks pagrieziens dārza veidošanas procesā bija 2017.gads. Lai plašo teritoriju no pļavas pārvērstu par pievilcīgu un skaistu vietu, pašvaldība nolēma dārza iedomātās aprises reāli iezīmēt dabā ar bruģētiem celiņiem, laternām, soliņiem un jauniem stādījumiem. Tā Priekulē tapa vēl viens sakārtots apskates objekts ar savu īpašu stāstu. Ģimeņu dārzu līdzās pašvaldības ēkai un bērnu laukumam ar vairāk nekā 20 šķirņu kokiem un košumkrūmiem vizualizēja Priekules pilsētas dārzniece Liene Sokolovska. Viņa kokus Ģimeņu dārzam izvēlas pēc dekorativitātes – lai tie būtu ziedoši, ar raibām lapām, rozā krāsu vai balti zaļi. Lai ir interesanti un atšķiras no tā, ko var iegādāties ikdienā.

Savā pulkā uzņem jaunās ģimenes
Priekules kultūras nama direktore Rigonda Džeriņa ir pārliecināta, ka ģimeņu dārza izveidošana ir lielisks veids, kā savā pulkā uzņemt jaunās priekulnieku ģimenes: “Tas ir gaidīts pasākums gan ģimenēm, gan bērniem, kas savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Šopavasar mums radās vēl kāda laba ideja – ļaut iestādīt savu koku ikvienam, kurš to vēlas. Pagaidām gan tā vēl ir izstrādes procesā, bet ar dārznieces līdzdalību, domāju, mums izdosies to realizēt.” Kultūras nama direktore novērojusi, ka cilvēkiem un jaunajām ģimenēm patīk, ka viņus ievēro un novērtē. “Sabiedrība noveco, vienīgā cerība ir uz Liepājas tuvumu – ģimenes brauc, pērk pie mums īpašumus un dzīvo. Priekule kā pilsēta, kurā jaunām ģimenēm audzināt bērnus līdz vidusskolai, ir vienkārši ideāla vieta. Un kādēļ lai to nedarītu? Mums ir sporta zāle, mūzikas un mākslas skola. Visi viens otru pazīst. Ļoti cenšamies kultūras namā piesaistīt bērnus, un, šķiet, ka tas izdodas. Deju studijā “Ķiņķēziņi” darbojas ap 80 bērniem, sākot no 3 līdz 13 gadu vecumam. Bez viņu līdzdalības nenotiek ne pilsētas, ne Ikara svētki,” teic Rigonda Džeriņa.

Koks – paliekoša vērtība
Atzinīgus vārdus par skaisto Priekulē iedibināto tradīciju teic arī paši priekulnieki. Līga Svara ar vīru Pēteri audzina trīs atvases – 17-gadīgo Gabriellu, Beatrisi, kurai ir 12 gadi, un gadu veco dēlu Dominiku. Līgas vecākā meita Gabriella pie sava kociņa nav tikusi, jo viņas dzimšanas gadā ideja par ģimeņu dārzu vēl nebija radusies. Taču abiem pārējiem bērniem šis pasākums nav gājis secen. “Ar Beatrisi stādījām kociņu, savukārt ar Dominiku – rozes. Covid pandēmijas dēļ divus gadus Ģimeņu dārza stādīšana nenotika, arī mums ar Dominiku šis pasākums sanāca vēlāk, bet tas nekas. Galvenais, ka notika,” teic trīs bērnu mamma. Viņa jauno ģimeņu kopā sanākšanu uzskata par ļoti jauku tradīciju, kas nav tikai koku stādīšanas process. “Šajos svētkos parasti dejo un uzstājas mazie priekulnieki, kāds uzdzied. Notiek dažādas aktivitātes – sejas apgleznošana, bērniem lielie burbuļi un daudz kas cits. Tas ir ģimenes pasākums visiem,” teic Līga. Viņa atzīst, ka ikdienā bieži ar bērniem aiziet paskatīties, kā viņu stādītais koks un rožu krūms ieauguši, jo turpat blakus ir bērnu rotaļu laukums: “Arī mana māsa savā laikā šeit stādīja koku. Viņa vairs te nedzīvo, bet, kad atbrauc, vienmēr aiziet un apskatās, cik tālu tas izaudzis. Lai vai kā, koks ir ļoti paliekoša vērtība un tā stādīšana ir īpašs brīdis.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.