Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (06.10.2023.)

• 

 

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

 

“Katrai dienai ir uzplaiksnījums”

Viesītes bānīša mašīnists īsi pirms Āžu miesta reiz pasažieriem uzsaucis: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Mašīnists, protams, negribēja apsaukāties, bet divējādi saprotamais aicinājums ļaužu atmiņās saglabājies joprojām. Cik divējādi, trejādi vai vēl kaut kā citādi mēs šodien raugāmies viens uz otru? Kā mainījusies šī apdzīvotā vieta un tās iedzīvotāji, kopš Āžu miests pārtapis par Viesītes pilsētu?

Viesītes pilsētas ģerbonis. Pilsēta radusies uz Eķengrāves muižai piederošas zemes pie Āžu kroga. Tā dēvēta gan par Eķengrāvi, gan Āžu miestu. 1926.gadā miesta iedzīvotāji ieteica topošo pilsētu nosaukt par Ozolaini, Ķiksti, Jaunrīgu vai Vasarārēm, taču izvēlējās tuvumā esošā ezera un upes nosaukumu Viesīte. 1928.gadā Viesītei piešķirtas pilsētas tiesības, bet 1938.gadā tā saņēma pilsētas ģerboni. Tā kā daudzi iedzīvotāji bija vēlējušies pilsētu nosaukt par Ozolaini, tās ģerbonī attēloja ozolzīles.

Viesītiešiem piemīt āžu spīts

 

Viesītes pilsētas, kā arī Viesītes, Saukas, Rites un Elkšņu pagastu pārvaldniece SANITA LŪSE pārliecināta, ka šejienieši ir ne tikai savas pilsētas patrioti, bet arī kritiski domājoši cilvēki, kuri spēj izvērtēt pasaulē, Latvijā un novadā notiekošo, kā arī aktīvi iesaistās sabiedriskās norisēs.

Kā Jūs raksturotu kādreizējā Āžu miesta, tagadējās Viesītes iedzīvotājus? Vai viņiem piemīt kādas āžu īpašības, piemēram, spītība?
– Jā. Zināmā mērā to var nosaukt par spītu turēties pie savas dzimtās vietas, pie savas pilsētas, pie mājas un dārza, pie īpašuma. Šobrīd tas pat kļuvis aktuālāk nekā iepriekš. Agrāk viesītieši vēlējās ātrāk pabeigt skolu un doties projām uz lielāku pilsētu. Šobrīd tie, kuri savulaik dzīvojuši Viesītē, izvēlas atgriezties un turpināt vai nu vecāku iesākto, vai uzsākt kaut ko savu. Iespējams, viņu nav pārāk daudz – divas, trīs ģimenes, bet tāda tendence ir. Daži Viesīti vienkārši izvēlas par dzīvesvietu, izmantojot iespēju strādāt attālināti. Viesītiešiem piemīt patiesa mīlestība uz dzimto vietu, tāpēc viņi atgriežas.
Tad jau laikam pilsētas iedzīvotāju skaits pieaug?
– Tā gluži nav. Tas joprojām sarūk. Taču tanī pašā laikā ir cilvēki, kuri atgriežas. Notiek divpusēja kustība. Kāds atbrauc, kāds aizbrauc. Kāds iepazīstas, saprecas un izvēlas dzīvot Viesītē.
Kā Jums šķiet, vai Viesītes iedzīvotāji kautrējas no šīs vietas iepriekšējā nosaukuma – Āžu miests, vai, gluži, pretēji lepojas ar to?
– Nē, absolūti nekautrējas. Ko tur kautrēties? Mums pat āzīša piemineklis pilsētā uzstādīts. Tas ir tikai normāli, ka katru vietu apvij kāda leģenda. Mūsu leģenda bija: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Domāju, ka Viesītes iedzīvotājiem ir pamats augstu turēt galvu. Ir tikai jālīdzdarbojas, jādzīvo līdzi savas pilsētas notikumiem, jābūt kritiski domājošiem. Nevis tikai jākritizē, bet jāiesaka, kā izdarīt labāk.
Kopš pēdējās administratīvi teritoriālās reformas vairs neesat Viesītes novads, bet gan Jēkabpils novada sastāvdaļa. Kā tas ietekmējis Viesītes iedzīvotāju ikdienu?
– Kad bijām novads, iedzīvotāju iesniegumus spējām izskatīt un viņu vajadzības apmierināt ļoti ātri, jo visas iestādes atradās tepat uz vietas – sociālais dienests, dzimtsarakstu nodaļa utt. Tiklīdz notika apvienošanās, iesnieguma izskatīšana kļuva par “nebeidzamo stāstu”. Kamēr iesniegums izceļo n- tos ceļus, kamēr tas tiek juridiski pareizi noformēts, dažkārt paiet mēnesis, citreiz pat vairāk. Tas ir sarežģīti cilvēkam, kurš to pakalpojumu saņem. Lai gan sākotnēji bija paredzēts, ka reforma mazinās birokrātiju, tam nebūt nepiekrītu. Saimnieciskajā ziņā, protams, tagad esam atkarīgi no Jēkabpils piešķirtajiem līdzekļiem, taču nevaru teikt, ka Viesītē nekas nenotiek un ejam uz grunti. Tāpat tiek asfaltētas ielas, notiek būvniecība. Taču arī agrāk nekad neesam bijuši izšķērdīgs novads. Saprotam, ka arī citiem pagastiem ir savas vajadzības.
Vai Viesītes iedzīvotāji labprāt piekrita pievienoties Jēkabpils novadam?
– Sākumā jau gāja runa par Sēlijas novada izveidi. Aizkraukle, Krustpils, Jēkabpils un Viesītes novada toreizējie vadītāji nāca kopā un sprieda, ka varētu izveidot Sēlijas novadu. Taču tas neīstenojās, Saeima noraidīja. Manuprāt, būtu pareizāk, ja lauku novadi būtu atdalīti no Jēkabpils pilsētas. Pilnīgi saprotami, ka pilsēta neizprot mūsu specifiku, bet mums grūtāk izprast viņējo. Šīs reformas labā puse, iespējams, parādīsies tikai pēc daudziem gadiem...
Kādu atbildību uzliek tas, ka pēc iedzīvotāju skaita esat trešā lielākā Sēlijas pilsēta?
– Esam Sēlijas sirds. Ne tikai saistībā ar Stradiņu dzimtu un Vecā Stendera mantojumu. Pati Viesītes kā Sēlijas mazpilsētas faktūra uzliek tādu kā pienākumu. Arī mūsu lielā kultūras pils, kur savulaik notika Sēlijas kongresi. Šo tradīciju bija iedzīvinājis akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Ar ko Sēlijas iedzīvotāji atšķiras no Latgales vai Zemgales iedzīvotājiem? Kas ir sēlijietis?
– Sēļu būtība, spīts un izruna meklējama vēsturē. Es pati neesmu īsta sēliete, jo manī rit dažādu asiņu sajaukums. Taču mamma stāstīja, ka viena no mana tēta omēm esot runājusi sēliski. Pati to neprotu. Zinu, ka Kaldabruņas pusē iedzīvotāji runā sēliski, iespējams, arī Bebrenē. Ir vēl cilvēki, kuri runā šajā izloksnē, kurai ļoti raksturīgs platais ‘e’.
Kādas problēmas Viesītē būtu steidzami jārisina?
– Pēdējā laikā mums ļoti pietrūkst dzīvojamā fonda. Bērni izaug, vēlas atdalīties no vecākiem, apprecas, un viņiem nav kur dzīvot. Pietrūkst arī apbūves zemes gabalu, jo, atgriežoties Viesītē, daudzi jauni cilvēki meklē, kur varētu uzbūvēt māju. Pietrūkst arī darbavietu, taču pašvaldība tās neveido, to dara uzņēmēji.
Vai Viesīte kaut kādā jomā sadarbojas ar Balviem?
– Diemžēl nē. Arī pati Balvos neesmu bijusi, varbūt kaut kad agrā bērnībā, bet neatceros. Taču viena mana kursabiedrene gan bija no Balviem. Varu teikt tikai to, ka, pabraukājot pa Latviju, priecē, cik sakoptas ir mazpilsētas. Katrā vietā ir ko redzēt.
Kura vieta Viesītē pašai ir vismīļākā?
– Ļoti patīk Mīlestības taka, arī vidusskolas apkārtne. Viesīte vispār ir tāda maza un mīļa, klusa pilsētiņa ar savu raksturu.
Laikam tikai nomaļā atrašanās vieta nedaudz traucē nokļūšanai līdz galvaspilsētai vai citām lielpilsētām…?
– Jā. Autobuss uz Rīgu kursē tikai no rīta un tad arī atpakaļ. Taču ziemā mums problēmas sagādā slidenie un līkumainie ceļi Subates apkārtnē. Autobusu šoferi slidenā laikā tur vienkārši atsakās braukt. Tad pakalpojumu sniedzējs informē, ka drošības apsvērumu dēļ autobusi tur nekursēs. Pagājušajā ziemā vienu nedēļu autobuss kursēja, divas – nē, un tā visu laiku. Bet saprotu arī šoferīšus, kuri negrib riskēt ar cilvēku dzīvībām. Visādā citādā ziņā mums viss ir. Ir vidusskola, bērnudārzs, mūzikas un mākslas skolas, sporta skola. Pilsētā ir divas ārstu prakses, divas aptiekas. Mūsu kultūras pilī regulāri notiek pasākumi, rāda kino. Tur notiek labi, lieli koncerti un izrādes. Oktobrī, piemēram, notiks Raimonda Paula koncerts. Ir pašdarbība, savas amatierteātris.

Cik kritiski domājoši ir Viesītes iedzīvotāji?

 

Sanita Lūse: – Viņi noteikti nav vienaldzīgi. Tas parādās, gan izvērtējot notikumus pasaulē, gan Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Arī klausoties, ko cilvēki runā ikdienā, jūtams, ka viņiem nav vienalga. Jā, kādu daļu cilvēku, tāpat kā visur pasaulē, nekas neinteresē. Ir tādi, kuri saka: “Te nekas nebūs, te tāpat visu izzags” utt. Ir arī cilvēki, kuri vai nu tumsonības, vai naida, vai tīri cilvēcīgas nezināšanas dēļ saka: “Tā tiem ukraiņiem arī vajag!” Taču tādu mūspusē ir ļoti maz. Pārsvarā tie ir krievvalodīgi cilvēki jau gados. Jaunā paaudze domā plašāk, var teikt, gaišāk. Vienaldzīgo nav. Tāpat kā citur, viesītieši vāc ziedojumus Ukrainai, nodarbojas ar labdarību. Gribu teikt, ka mūsu iedzīvotāji ir kritiski domājoši.
Protams, arī pašvaldība saņem iedzīvotāju kritiku. Tas ir pilnīgi normāli – pateikt, ka nedrīkst strādāt tā vai citādi. Reizēm cilvēks atnāk it kā ar dusmām un naidu, bet parunājot, izrādās, ka viņš vienkārši gribēja paust savu viedokli, izrunāties, pateikt savu sāpi. Nereti gadās, ka ziemā šauro, līkumoto ielu dēļ rodas problēmas ar sniega tīrīšanu. Kopā mēģinām risināt. Iedzīvotāji nāk arī ar labām idejām. Piemēram, jaunajām ģimenēm, kuras Viesīti izvēlas par dzīvesvietu, ir savs redzējums, kādiem jābūt bērnu rotaļu laukiem, kādiem vajadzētu būt piebraucamajiem ceļiem, stāvlaukumiem utt. Manā skatījumā, tas ir labi, jo, iesniedzot priekšlikumus, šie cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem. Vienaldzīgo nav.

 

Kāpēc Jums patīk dzīvot Viesītē?

AIVARS: – Lai gan neesmu gluži iedzimtais, kopā ar sievu uz Viesīti no laukiem pārcēlāmies jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Kad spēku kļūst mazāk, pilsētā dzīvot ir vieglāk. Patīk, ka šajā pilsētā visa ir pietiekami, mums nekā nepietrūkst. Ir veikali, aptieka, skolas, ārsti. Viss šeit ir un nekur pēc šiem pakalpojumiem nav jābrauc. Viena no skaistākajām vietām Viesītē, ko visiem ciemiņiem ieteiktu apskatīt, ir mūsu muzejs un mazbānītis, kā arī Paula Stradiņa dzimtās vietas, tāpat arī skaistās dabas takas. Esam ļoti apmierināti ar dzīvi šajā jaukajā pilsētiņā. Ne par ko nevaram sūdzēties.

JĀNIS: – Esmu dzimis Viesītē. Paskatieties, cik šeit ir skaisti! Lepojos ar mūsu lielo un skaisto kultūras pili, muzeju, bānīti, kāda nav nekur citur. Manuprāt, nav arī nekādu problēmu nokļūt līdz Rīgai. Vienreiz vai pat divreiz dienā uz galvaspilsētu kursē autobuss. Pats gan vairāk pārvietojos ar automašīnu. Turklāt, ja kaut kā nepietrūks, tad jau visa būs par daudz! Uzskatu, ka mums visa pietiek. Kopā ar ģimeni dzīvoju šeit visu savu mūžu un nekur citur nekad neesmu vēlējies doties. Tepat ir skola, kur mācījušies mūsu bērni. Ja nu vienīgi darbavietu varētu būt vairāk. To gan pietrūkst. Pats arī darbu esmu atradis nevis Viesītē, bet Biržos.

RAITIS kopā ar sievu INTU: – Augustā pārcēlāmies no Balviem uz Viesīti, jo atradām šeit dzīvokli. Sieva ir balveniete, bet es – no Liepājas puses. Man, kā militāristam, darbs ir visur. Sievai pagaidām nav, bet meklēsim. Sākumā šķita, ka mazs miestiņš, bet uzzinājām, ka tas nav pagasts, bet gan pilsēta. Kad sākām aprast, sapratām, ka tā ir pat ļoti patīkama pilsēta. Te ir skolas, bērnudārzs, arī mākslas, mūzikas un sporta skolas, ir ārsti. Viss ir nodrošināts. Pastaigājoties pa Viesīti, redzam vēstures liecības, par kurām nemaz nebijām aizdomājušies. Šeit, piemēram, dzīvojis slavenais ārsts Stradiņš. Ja kā pietrūkst – tās ir darbavietas. Taču ceram, ka, atklājot Zalves poligonu, tur atradīsies darbs arī civiliedzīvotājiem. Izklaides ziņā arī nekā nepietrūkst. Šeit ir liels kultūras nams. Sieva vakar pirmo riezi apmeklēja kora mēģinājumu. Jaunai ģimenei šeit ir ļoti labvēlīga vieta.

Sāka ar baznīcas sakopšanas talkām

 

Viesītē darbojošās “Stendera biedrības” mērķis ir apgaismības laikmeta Baltijas vācu izcelsmes teologa, rakstnieka un valodnieka Gotharda Frīdriha Stendera (Vecais Stenders) ideju kopšana un popularizēšana. Biedrības valdes priekšsēdētājs JĀNIS DIMITRIJEVS labi pazīstams ne tikai kā Vecā Stendera mantojuma saglabātājs, bet arī cilvēks, kurš ilgus gadus vadījis Viesītes pašvaldību, sniedzot būtisku ieguldījumu pilsētas un novada izaugsmē.

Bijušajam Viesītes pašvaldības vadītājam ir ar ko lepoties, jo 30 darba gadu laikā savas pilsētas un novada labā paveicis daudz nozīmīgu darbu. Viens no sasniegumiem ir kultūras pils “Sēlija“ būvniecība. Viņš lepojas, ka pagājušā gadsimta 80-tajos un 90-tajos gados tapušās kultūras pils celtniecībā nav ieguldīts ne santīms valsts naudas: “Visu pamazām paveicām par pašvaldības budžeta līdzekļiem.” J.Dimitrijeva laikā Viesītē nodibinātas arī mūzikas, mākslas un sporta skolas, muzejs un daudzas citas iestādes, kas darbojas joprojām.
Devies pelnītā atpūtā, bijušais domes priekšsēdētājs nevēlējās sēdēt, rokas klēpī salicis, bet kopā ar novadniekiem – Latvijā labi pazīstamās Stradiņu dzimtas pārstāvjiem – pievērsās novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, kļūstot par “Stendera biedrības” valdes priekšsēdētāju. Vārnavā, kas atrodas 12 km no Viesītes, iespējams iepazīt Stenderu dzimtu, no kuras nākuši 15 latviešu draudžu mācītāji, kā arī ārsti, juristi, militārpersonas, farmaceiti un tirgotāji. No visiem zināmākais ir Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders). Stenderu dzimtas kapi atrodas uzkalniņā aiz Sunākstes baznīcas.
J.Dimitrijevs atklāj, ka biedrības pirmsākumi meklējami laikā, kad pagājušā gadsimta 90-tajos gados dzimtajā novadā, savā īpašumā atgriezās akadēmiķis Jānis Stradiņš: “Arī pirms tam pie Sunākstes baltās luterāņu baznīcas studentu biedrība “Austrums” rīkoja talkas. Pamazām talcinieku pulkam pievienojās citi, un tika nolemts, ka šī vieta jāatjauno, jo netālu atrodas Vecā Stendera kapa vieta.” J.Dimitrijevs dalās atmiņās, kā vēl padomju laikos kopā ar talciniekiem atbrīvoja veco baznīcu no kokiem, kas bija tai uzgāzušies, un sakopa apkārtni: “Tolaik par to dabūju brāzienu no partijas sekretāra. Kad paskaidroju, ka te apglabāts Vecais Stenders, kas sarakstījis pirmo ābeci, viņš piekrita, ka tā vieta tiešām esot jākopj. Tā tas viss sākās.“
Biedrības vadītājs stāsta, ka baznīcas restauratoru vidū bija gan agrofirma “Daugava”, gan Haralds Sīmanis un citi. Deviņdesmito gadu sākumā, baznīcas restaurācijai noslēdzoties, pie tās atklāja Friča Sokolovska izveidoto Vecā Stendera piemiņas akmeni, un šī vieta sāka pamazām attīstīties. “Ideja turpināt piemiņas vietas pilnveidošanu pieder akadēmiķim Jānim Stradiņam. Sunākstes baltajā baznīcā Jaunjelgavas novadā, kurā tobrīd ietilpa Sunākste, Viesītes novads, Zinātņu Akadēmija un arhibīskaps Jānis Vanags parakstīja memorandu, kas bija mūsu darba pamatā. Lai piesaistītu naudu tālākai šīs vietas attīstīšanai, nodibinājām “Stendera biedrību”, kuras valdes priekšsēdētājs šobrīd esmu,” skaidro J.Dimitrijevs, piebilstot, ka Vecā Stendera piemiņas vietas pilnveidošanā ieguldīti tikai iedzīvotāju, dažādu iestāžu, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju saziedotie līdzekļi. “Jau ilgāk nekā desmit gadus maija otrajā sestdienā notiek talkas, kurās piedalās biedrības aktīvisti, tostarp daudzi pazīstami mediķi, Stradiņu dzimtas pārstāvji, kultūras un mākslas akadēmiju pārstāvji, kā arī Rīgas ģimnāziju kolektīvi,” lepojas biedrības vadītājs. Godinot Vecā Stendera veikumu, šeit izveidotas Ābeces taka un Augstās gudrības taka, bet šī gada 9.septembrī, klātesot Valsts prezidentam Edgaram Rinkevičam, atklāts J.Stradiņam, Vecajam Stenderam un apgaismībai Sēlijā veltītais monuments “Gaismas vārti”.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.