NeSalauztā sirdslīnija (27.10.2023.)

• 

 

Nāves ēnā

 Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

 

Pamet visu un sāk dzīvi no jauna

 

Braukt, kur acis rāda, zinot vien aptuveno virzienu. Doties pretī jaunai dzīvei, cerot, ka tā būs labāka par to, kas mājās... Tas ir stāsts par tūkstošiem ukraiņu, kuri Krievijas–Ukrainas kara dēļ bija spiesti pamest savas dzimtās pilsētas un ciemus. Uz nekurieni pagājušā gada jūlijā devās arī 25 gadus jaunā Olga Sokolovska ar vīru Sergeju un meitu Polīnu. Izbraucot viņi pat nenojauta, ka nokļūs pie mums, Latvijā, un pēc kāda laika apmetīsies uz dzīvi Balvos.

Olgas un viņas ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā 2022.gada 24.februārī. Viņi atradās savā dzīvoklī Harkivā, kad pulksten 5 rītā pamodās no aizdomīgiem trokšņiem aiz loga. Vīrs steigšus modināja sievu, sakot, ka šauj, uz ko viņa noteica, ka droši vien mācības. Bet, kad abi izgāja uz balkona, tālumā ieraudzīja liesmu pārņemto Harkovas piepilsētu. Viņi nespēja noticēt…

 

Sākumā neviens to nopietni neuztvēra

Vai bija kādi priekšvēstneši tam, ka varētu sākties karš? Olga teic: “Ar tagadējo prātu, saliekot visu pa plauktiņiem, teikšu, ka, iespējams, bija. Es strādāju skolā par skolotāju, un divas dienas pirms kara sākuma skolā pie manis pienāca meitenīte, kura pajautāja: “Skolotāj, jūs zināt, ka Putins grib uzbrukt Ukrainai?” Teicu: “Nastja! Nu ko tu runā, nekāda kara mums nebūs, viss kārtībā.” Pat, ja kāds pateiktu tieši, ka rīt būs karš, es tam nenoticētu.” Taču priekšvēstneši tomēr bija, – mēnesi pirms karadarbības sākšanās notika intensīva donoru asins krājumu papildināšana, televīzijā rādīja sižetus, kuros pilsētas mērs stāstīja par bumbu patversmēm, tika ieteikts sagatavot somu ārkārtas gadījumiem ar pasi un citām nepieciešamajām lietām. Tikai tobrīd notiekošo neviens tā īsti nopietni neuztvēra.

Tajā rītā Olga vēl aizgāja uz darbu skolā, kur direktore kolēģus norīkoja, lai ceturtdien, piektdien bērni uz skolu neiet: “Biju tik pārliecināta, ka pirmdien mācības atsāksies. Bet neatsākās… Pēc tam televīzijā ieraudzījām Putina uzrunu, kurā viņš apgalvoja, ka mierīgie iedzīvotāji necietīs. Un arī tam es ticēju...” Nākot mājās, Olga gribēja nopirkt maizi, bet 2 miljonu iedzīvotāju lielajā pilsētā to vairs nebija iespējams izdarīt. Bija sākusies masveida panika – pie bankomātiem izveidojās garas rindas, veikali izpirkti, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji drūzmējās pie māju pagrabiem. Olgai ar vīru bija jādomā, ko darīt tālāk. Viņi abi nākuši no Harkivas apgabala, un abiem 70km attālumā dzīvo vecāki, tādēļ tika pieņemts lēmums doties pie Sergeja vecākiem. Tur tomēr privātmāja, pagrabs… – vismaz kaut kāda drošība.

 

Okupēja bez kaujām

24.februāra vakarā Olga ar ģimeni jau bija Ševčenkovas ciemā, bet pēc divām dienām viņi uzzināja, ka šī teritorija ir okupēta. “Krievi ienāca bez kara. Kad iebraucām ciemā, tur bija viens vienīgais ukraiņu tanks. Sapratu, ka mūsējiem nebija, ar ko atšaudīties. Krievi okupēja teritoriju faktiski bez kaujām,” stāsta Olga.

Sākās jauna dzīve pusgada garumā. Uz Harkovu aizbraukt vairs nevarēja, jo krievi salika kontrolposteņus un mierīgos iedzīvotājus ārā nelaida. Līdz Harkovai vēl bija iespēja nokļūt pa šoseju, taču to Krievijas karaspēks samīnēja. Divu vietējo jauno puišu mēģinājums izbraukt uz Harkovu beidzās traģiski – atpakaļceļā viņu mašīna uzbrauca uz mīnas un uzsprāga. Gāja bojā arī citi cilvēki, kuri stāvēja mašīnu kolonnā… Situācija izvērtās kritiska – praktiski divus mēnešus visi dzīvoja bez elektrības, tika ieviestas komandantstundas, veikali tukši, zīdaiņiem nebija iespēja nopirkt ne pārtiku, ne pamperus. Cilvēkiem nauda bija uz kartes, bet izņemt to nevarēja. “Mēs bijām nogriezti no ārpasaules, no okupācijas izbraukt nevarējām. Pēc trīs okupācijas mēnešiem pa pirmdienām atļāva izbraukt sievietēm ar bērniem. Tur bija uzspridzināts dambis, kuram blakus veda mazs celiņš – pa to varēja iet. Vēl bija variants iziet piecus kontrolposteņus, kur galā sagaidīja mūsējie. Bet ne visiem tas izdevās. Vīriešus, protams, nelaida,” stāsta jaunā sieviete.

Lai tiktu ārā no okupētās teritorijas, Olga pierakstījās vienā pirmdienā, pēc tam otrajā un trešajā, bet tā arī nevarēja saņemties atstāt vīru. Tikmēr jau bija sākušās apšaudes, bieži vien no lādiņiem nācās slēpties pagrabā. Taču vissmagākie bija vakari un naktis. “Kad gājām gulēt, izdzirdot šāviņu trokšņus, raudāju. Es nekad nezināju, vai mēs visi no rīta pamodīsimies… Guļu un dzirdu lidojam lidmašīnas. Vīram prasu: “Tas ir uzlidojums?” Viņš saka: “Guli, viss kārtībā.” Drīz vien jau iemācījos atšķirt, šauj tuvu vai tālu. Dienā bija vieglāk, bet, kad nāca nakts, kļuva baisi...,” atminas jaunā sieviete.

 

Par nepaklausību draudēja ar sodiem

Pirmais, ko krievu karaspēks izdarīja, okupējot Olgas vīra vecāku ciemu, – Ukrainas karoga vietā izkāra savējo. Nākamajā rītā tā vairs nebija, jo kādam vietējam pa nakti bija izdevies svešo karogu noņemt. Taču drīz vien sekoja draudi, – ja vēl kāds pamēģinās to izdarīt, nebūs dzīvotājs… “Krievu armijnieki darīja visu, kas ienāca prātā. Mierīgajiem iedzīvotājiem atņēma tehniku – motociklus, automašīnas, jebkuru transportlīdzekli, kas iepatikās. Bija sajūta, ka viņi par ciema cilvēkiem zina visu – kur kas dzīvo un kas viņam pieder. Vienam mūsu zemniekam piederēja vairākas smagās automašīnas. Krievu karavīri atbrauca vienu reizi, paņēma mašīnu, tad otru. Atbrauca arī trešo. Tad zemnieks vairs neizturēja, sakot: “Puiši, es jums jau divas mašīnas atdevu! Man taču ir ģimene, tā arī jābaro...” Saruna beidzās ar to, ka zemnieku nogalināja – sadedzināja kopā ar mašīnu... Reizēm karavīri veikalos sapirkās alkoholu un, kad vairāk izdzēra, sāka viens uz otru šaut. Tas bija ļoti baisi…. Neko nevienam neprasot, viņi ievācās tukšajās mājās un dzīvoja. Cilvēki klusēja un baidījās. Es, protams, joprojām biju par Ukrainu, jo esmu dzimusi ukrainiete. Man ir ukrainietes sirds, skolā mācījos no ukraiņu grāmatām un dziedāju ukraiņu dziesmas. Es nespēju iebrucējiem piedot to, ko viņi darīja. Un visu laiku sev uzdevu jautājumu, – par ko tas viss?” stāsta Olga.

 

Pārdomām – divas dienas

Pēdējais piliens, lai pieņemtu lēmumu par aizbraukšanu, bija krievu karavīru apciemojums Sergeja vecāku mājās. Viņi iztaujāja Sergeju par to, kā viņš attiecas pret krievu valodu, vai to ir mācījies, vai viņam kāds darījis pāri par to, ka viņš runā krieviski, pajautāja, kur ir nacisti. Promejot viņi piedāvāja Olgas vīram iet karot krievu armijā. “Bet kā viņš varēja karot pret savējiem? Tas nebija pat apspriežams! Tad uzzinājām, ka no ciema taisās izbraukt paziņas, kuri mūs ar savu mašīnu aicināja līdzi. Bija divas dienas pārdomām,” teic jaunā sieviete. Viņa piezvanīja māsai uz Kijivu, kura bija kategoriski pret izbraukšanu caur Krieviju, taču lielas izvēles nebija. “Uz Harkovu šoseja bija samīnēta, atlika tikai tas mazais koridors, kuru mūsējie iesauca par “dzīvības koridoru” – kurš to izies, kurš nē. Tā galā gaidīja mūsējie. Bet es nevarēju atstāt vīru, un mēs pieņēmām lēmumu izbraukt,” tās dienas notikumus atminas Olga. Viņa stāsta, – bija cilvēki, kuri uzreiz zināja, uz kurieni doties. Olga ar Sergeju, meitiņu, vīra draugu un otra automašīna ar četriem cilvēkiem brauca uz nekurieni. Galvenais bija izkļūt no Krievijas.

Ceļš bija baiļu pilns – jātiek garām visiem kontrolposteņiem, katrā jāpamato, uz kurieni dodas. Jaunā sieviete stāsta, ka viņiem bija divi varianti. Viens no tiem – pateikt, ka brauc pie radiem, bet tad bija jānorāda adrese. Olgas brālēns, kurš dzīvo Krievijā, drošības apsvērumu dēļ atteicās nosaukt savu adresi, jo tad viņam draudētu briesmas. Ko vēl varēja samelot? Palika otrs variants – teikt, ka ģimene dodas uz Maskavu. “Serjožu uz robežas aizsauca uz nopratināšanu, atņēma telefonu un pārbaudīja ar speciālām programmām. Paldies Dievam, ka nepārbaudīja manējo! Ja to izdarītu, mēs nekur neizbrauktu, jo manā telefonā bija gan sarakstes ar tuviniekiem, gan fotogrāfijas. Mūsu ceļš ilga diennakti. Atceros, ka naktī pārguruši apstājāmies pie kāda benzīntanka, kur mums atļāva atpūsties, bet ieteica nosegt automašīnas numurus. Mēs tā arī nezinājām, uz kurieni braucam, bet šķērsojām Krievijas–Latvijas robežu, kur robežsargi iedeva brīvprātīgo telefona numurus,” stāsta Olga. Tas bija brīdis, kad pašiem tuvākajiem varēja nodot ziņu, ka bīstamais brauciens nu ir galā un visi drošībā. Tā Olga ar ģimeni no divu miljonu apdzīvotās Ukrainas pilsētas Harkovas nokļuva mazā Balvu novada pagastā Tilžā, kur viņus laipni sagaidīja vietējā tilžēniete Ināra.

 

Ukraiņu bērnus māca no Latvijas

Sākumā bija doma Tilžā tikai pārnakšņot, lai saprastu, ko darīt tālāk. Taču vēlāk ģimene tur satika iedzīvotājus no savas dzimtās pilsētas, kuri palīdzēja sakārtot dokumentus un citas lietas. Šobrīd Olgai jau ir 26 gadi, viņa ar ģimeni kopš janvāra īrē dzīvokli Balvos un mūsu pilsētu sauc par savām tagadējām mājām. Jaunā sieviete teic, ka dzīve daudzmaz sakārtojusies. “Kādi bija pirmie iespaidi? Lai kā nebūtu, esmu ļoti priecīga dzīvot Latvijā, te ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Ja kādam pajautāju, kur var pierakstīties pie ārsta, uzreiz tika iedota visa informācija – ārsta vārds, uzvārds, adrese, norādes, kur jāiet, kurās durvīs, un arī, kas jāsaka,” smaidot stāsta jaunā sieviete. Vīrs Sergejs Balvos atradis darbu, bet astoņgadīgā meita Polīna ir Balvu sākumskolas 3.klases skolniece.

Neskatoties uz to, ka Olga ar ģimeni Balvu novadā dzīvo jau kopš pagājušā gada jūlija, viņa joprojām ir skolotāja divās Ukrainas skolās. Jaunā sieviete stāsta, ka viņas dzimtenē jau divus gadus mācības pārsvarā notiek attālināti. “Ir bērni, kuri Harkovā mācās metro. Tur izveidotas vairākas klases, un ir vecāki, kuri pāris reizes nedēļā uz turieni atved savus skolniekus. Savukārt Harkovas apgabalā mācības notiek tikai attālināti,” skaidro Olga. Savā skolā Harkovā viņa pasniedz angļu valodu otrajā maiņā un māca bērnus, kuri šobrīd atrodas ārzemēs. “Aptuveni 60% skolēnu atrodas Vācijā, pa kādam ir arī Zviedrijā, Nīderlandē, Šveicē un viena meitene pat Rēzeknē. Pirmajā maiņā strādāju citā skolā, tur mācu sākumskolas klasēs. Lai vai kā, dzīve iet uz priekšu un bērni turpina izglītoties,” apliecina Olga.

 

Visus vieno viena sāpe

Arī esot tālu projām no mājām, svešā valstī, jaunie vecāki šeit spējuši atrast domubiedrus un draugus. “Visi tie, kas izgājuši Tilžu un palikuši Balvos, ir mūsu ukraiņu ģimene. Mēs tiekamies, svinam svētkus un pēc iespējas mazāk cenšamies runāt par to, kas sāp – par politiku. Esam kopā, jo mūs vieno viena bēda,” teic Olga. Vīra Sergeja vecāku mājas viņa ar ģimeni pameta pagājušā gada jūlijā, bet septembrī Ukrainas armija okupēto teritoriju atbrīvoja. Sākumā šķita, – vajadzēja mazliet paciesties un palikt, bet Olga lēmumu doties projām nenožēlo, jo oktobrī pie vecāku mājas piezemējās raķete. “Tā bija raķete S-300. Ļoti jaudīga. Jā, jā. Es tagad pat raķetes protu atšķirt,” noteic jaunā sieviete. Pēc raķetes piezemēšanās māja palika bez logiem, durvīm, žoga, pie mājas rēgojās milzu bedre, apkārt mētājās ar saknēm izrauti koki, bet gulta, kurā parasti gulēja Olga ar vīru, bija pilna ar akmeņiem… Laime, ka spēcīgais triecienvilnis neskāra vecākus.

 

Pie kara pierast nespēj

Dzīvojot Latvijā, jaunā sieviete vienu reizi bija aizbraukusi uz mājām apraudzīt tuviniekus. “Izdzirdot sirēnas Kijivā, mani atkal pārņēma uztraukums un panika. Kad braucu uz turieni un šķērsojām robežu, mani pārņēma divējādas sajūtas. No vienas puses – prieks, ka esi savā zemē, jo Ukraina ir prieks, bet no otras – bailes no raķetēm, jo, kad bijām okupācijā, virs mums lidoja viss – iznīcinātāji, raķetes, lādiņi no tankiem... Es nespēju pie tā pierast. Lai kas arī nenotiktu, es būšu par savu zemi. Bet visvairāk man žēl mierīgo iedzīvotāju. Cik daudz mūsu bērnu palikuši bez vecākiem? Arī viens mans klasesbiedrs gājis bojā, ļoti daudzi paziņas, bet brālēns karo joprojām. Divu gadu garumā reizi nedēļā viens otram atsūtam pa vienai sms ar vienādu tekstu. Es viņam jautāju tikai vienu: “Tu dzīvs?” un vienmēr saņemu atbildi: “Jā!” Vairāk rakstīt nedrīkstam,” teic Olga.

Jaunā sieviete atzīst, ka daudzreiz saņēmusi paziņu aicinājumu doties uz Rīgu, jo tur lielākas iespējas, bet viņa ar vīru nospriedusi, ka paliks te, Balvos. “Mums vienmēr paliks pateicība Tilžai par to, ka tur dzīvojām. Joprojām nespēju aizmirst to neērto sajūtu, ka mitinājāmies tur bez maksas, un kauna sajūtu, kas pārņēma, kad bija jāiet pēc pabalstiem... Bet, lai cik labi te nebūtu, tāpat gribas mājās. Mūsu sirds ir tur un, tiklīdz beigsies karš, mēs atgriezīsimies. Ātrāk gan nē,” ir pārliecināta ukrainiete Olga.

 

Beidzot izbauda normālu bērna dzīvi. Olga ļoti priecājas par savu astoņgadīgo meitu Polīnu, kurai pēc okupācijā pavadītajiem sešiem mēnešiem beidzot parādījusies normāla dzīve. “Vairs nav jābaidās no uzlidojumiem, nav jāslēpjas pagrabā... Tagad Polīna atkal iet skolā, tikai ne Ukrainā, bet Balvos. Te viņai parādījušies draugi un pat labākā draudzene Kerija. Viņa dzīvo normālu bērna dzīvi,” teic ukrainiete.

 

Iznākumu zina visi – uzvara būs mūsu!

 

Uz dzīvi Latvijā pārcēlušies ne vien civiliedzīvotāji, bet arī daudzi Ukrainas armijas karavīri, kuri mūsu valsts rehabilitācijas centros ārstē karadarbības laikā gūtās traumas. Rehabilitācijas centrā “Vaivari” sastapu vienu no viņiem – Samiru Džigalijevu, kurš pēc tautības ir azerbaidžānis, bet jau teju 20 gadus dzīvo Ukrainā, ieguvis pilsonību un šo valsti sauc par savu otro dzimteni.

Samirs mūsu sarunu sāk ar vārdiem, – ja jūs zinātu ukraiņu valodu, es ar jums krieviski nerunātu, liekot noprast, ka šis būs izņēmuma gadījums. Ieejot viņa istabiņā, pirmais, kas iekrīt acīs, ir pie gultas piespraustais sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Ukraiņu karavīrs pamana manu izbrīnu un uzreiz piebilst, – tā mūsu pateicība valstij, kura sniegusi palīdzīgu roku: “Daudzi mūsu karavīri te dzīvo jau trīs mēnešus un labprāt kursos pamācītos latviešu valodu. Mums ir vēlēšanās to darīt, tāpēc valodu mācāmies, kā varam, un iemesls tam ir viens, – ja tu esi atbraucis uz kādu valsti, pirmais, kas jādara, jāapgūst valoda un tradīcijas. Tā ir pateicība valstij un tautai, kas mūs atbalsta.” Viņš, tāpat kā daudzi citi ukraiņu karavīri, Latvijā nokļuvis jūlija beigās, pateicoties speciālai programmai Ukrainas karavīru ārstēšanai ārvalstīs.

Gribot negribot, saruna, protams, nonāk līdz visas pasaules redzeslokā nonākušajam Krievijas – Ukrainas karam, un Samirs uzreiz piebilst, ka viņš karo jau kopš 2014.gada: “Protams, kā nu kurš to nosauc – par antiteroristisku operāciju Donbasā vai savādāk, bet tas ir karš, un mēs karojam. Daudzreiz dzirdēts, kā krievi teic, – mūsu tur nav, bet realitāte ir tāda, ka mēs ar tiem, kuru tur nav, karojam jau gandrīz deviņus gadus.” Diemžēl arī šobrīd karš Ukrainā turpinās, bet nu jau daudz lielākā un plašākā mērogā.

 

Pirmā doma, – tas ir joks

Kā simtiem tūkstošu citu ukraiņu, arī Samirs atceras liktenīgo 2022.gada 24.februāra rītu, kuru viņš sagaidīja savās mājās Kijivā: “Iepriekšējā vakarā pasēdējām ar draugu, kurš bija atnācis mani apraudzīt, jo saslimu ar Covid. Uz rīta pusi abi izšķīrāmies, bet jau pēc pusotras stundas šis zvana un paziņo, – sācies karš! Pirmajā mirklī, protams, padomāju, ka tas ir neveiksmīgs joks, bet draugs saka, – atver aizkarus un logu, paklausies. Un es tālumā izdzirdēju šāvienus. Karš sākās negaidīti. Neviens nedomāja, ka krievi, tāpat kā savulaik Hitlers, pulksten 4 rītā sāks uzbrukumu. Bet viņi to izdarīja.” Aptverot situācijas nopietnību, Samirs vispirms noorganizēja pašu tuvāko cilvēku izvešanu ārpus Kijivas, ko veiksmīgi arī izdevās izdarīt, jo pirmās 8 stundas bija diezgan droši izceļot. Un tad jau vairs divu domu nebija, – jāiet karot!

Izņēmis no seifa savu reģistrēto automātu, Samirs devās uz bijušo kara daļu, kur kādreiz dienēja desantniekos. Tas nekas, ka 2020.gadā viņš no armijas atvaļinājās un tobrīd skaitījās operatīvajā rezervē nr.1. Samiram bija tikai viens mērķis – stāties blakus cīņu biedriem kaujas laukā: “Man neviens nezvanīja, neviens neizsauca. Tajā laikā mana elitārā 80.desantnieku brigāde, kas ir viena no Ukrainā zināmākajām, karoja pie Hersonas. 25.februārī aizgāju pie viņiem, un tur man pateica, ka vietu nav. Kā tā nav? Biju nesaprašanā. Es taču gribēju karot.” Beigās Samirs pierakstījās teritoriālajā aizsardzībā, bet ar noteikumu, ka dosies karā. “10.martā izgāju frontē. Sākām ar Poltavščinas apgabalu, pēc tam mūs pārmeta uz Sumščinu, pēc tam – uz Harkovas apgabalu. Sākumā karoja tikai brīvprātīgie, kuri to vēlējās. Un tādu bija daudz. No mūsu brigādes toreiz brīvprātīgi karā devās 500 vīri. Daudzi puiši bija ar pieredzi karā Dienvidslāvijā un, tāpat kā es, savulaik bija karojuši arī Afganistānā un Irākā,” stāsta Samirs.

 

Nespētu nosēdēt mājās

Azerbaidžānu izcelsmes ukraiņu karavīrs ir savas jomas profesionālis, kurš ieguvis augstāko izglītību kara akadēmijā, taču tas nav pats galvenais, kādēļ, būdams atvaļināts, viņš nedomājot gāja karot. “Man acu priekšā stāvēja mana meita. Jau 2014.gadā es pieredzēju, ko krievu karavīri dara ar mūsu sievietēm un bērniem, kaut gan daudzviet izskanēja, ka tur pie vainas paši ukraiņi. Bet tas tā nav. Manai meitai ir 11 gadi. Un pirmā doma bija, – nedod Dievs, ar viņu kaut kas atgadīsies, es nespētu sev to piedot. Es nevarētu sev piedot, ka Krievijas armija ienāk manas otrās dzimtenes – Ukrainas – teritorijā. Es esmu piedzimis, mācījies, ieguvis augstāko militāro izglītību Azerbaidžānā. Iepriekš biju sambo treneris, esmu izaudzinājis meitu – Eiropas sambo čempioni, un es negribētu, lai kāds par viņu paņirgātos. Pats trakākais ir tas, ka šie neģēļi, orki, viņus savādāk nenosauksi, neskatās, vai meitenēm, kuras izvaro, ir 5, vai 7 gadi. Turklāt tas notiek vīru un dēlu acu priekšā. Tas ir drausmīgi,” emocionāli teic ukraiņu karavīrs. Viņš nespēj piedot, ka pretinieks šauj ne pa militārajiem objektiem, bet uzbrūk civiliedzīvotājiem: “Sākumā krievi atrunājās, ka nejauši aizšāva garām, bet Kijivā, kur dzīvoju, nav neviena militārā objekta. Tas diemžēl netraucēja raķetes raidīt daudzdzīvokļu māju virzienā.”

Karstajā frontes līnijā Samirs pavadīja vairāk par pusgadu, bet lielākās bailes piedzīvoja kaujās pie Harkovas. “Nebiju gatavs avio uzlidojumiem. Skaidrs bija viens – jo dziļāk ierakumos ieraksies, jo ilgāk dzīvosi,” viņš secina. Īsts pārbaudījums Samiru piemeklēja, kad viņam ar automašīnu no lauka bija jāizved 13 ievainoti puiši. Pusceļā mašīna iestiga mālos līdz pus riepai un nekustēja ne no vietas. Ievainotie puiši pus pa jokam, pa pusei nopietni viņam teica: “Samir! Palūdz savu Allahu!” “Tajā brīdī atlaidu gāzes pedāli, noliku galvu uz stūres un pie sevis nodomāju, – Dievs, ja man lemts šeit nomirt, lai mašīna nekustas no vietas. Ja man tomēr lemts dzīvot, tad palīdzi. Burtiski pēc trīs sekundēm mašīna izkustējās no vietas, un jau pēc īsa brīža vietā, kur iebuksējām, atlidoja lādiņš,” stāsta karavīrs.

 

Zaudējis divus vislabākos draugus

Samira mirusī vecmamma reiz teikusi, ka dēli vai mazdēli, kas ģimenē piedzimst, ir aizsardzība no pretinieka. Un tieši tā viņš to arī uztver, piebilstot, ka katram sevi cienošam vīrietim vai iedzīvotājam būtu jāstājas savas dzimtenes aizsardzībā. “Ukrainā karo pat sievietes. Mūsu medmāsa Irina tik daudz puišu izglābusi, no kaujas lauka burtiski izvelkot. Bet skarbā realitāte ir tāda, ka ne visi paliek dzīvi,” skumji nosaka karavīrs. Šajā karā viņš jau zaudējis divus vislabākos draugus. Vienam no viņiem – Jurijam, kuru nogalināja 2022.gada 12.novembrī, šogad jūnijā būtu palikuši 30 gadi. Ar viņu vienā brigādē Samirs dienēja desantniekos un vienā gadā abi arī atvaļinājās. Samirs, saņemot ziņu par drauga nāvi, uzreiz nenoticēja. Taču tā bija taisnība.

“Jurka bija īstens komandieris, draugs, ieroču biedrs, kaut arī 10 gadus par mani jaunāks. Bet otrs draugs Koļa – pulkvedis, rotas komandieris, ar kuru kopā arī 2014.gadā karoju – gāja bojā pagājušajā vasarā. Koļa bija vecāks par mani gan pēc pakāpes, gan gadiem, bet nekad neizrādīja savu pārākumu, visi viņu cienīja un mīlēja. Šie abi vīri bija savā īstajā vietā,” uzskata Samirs. Atceroties par draugu zaudējumu, ukraiņu karavīrs nespēj novaldīt dusmas. Viņa cīņu biedri atdod dzīvības par savu dzimteni, bet okupanti vienkārši iebrūk svešā zemē: “Viņi kļūst par orkiem, kurus iznīcina un noslauka no zemes virsas. Ukraiņi un krievi – brāļu tautas? Nē, brāļi mēs nekad neesam bijuši – brālis brālim nekad neuzbrūk un, vēl vairāk, nenogalina viņa bērnus.”

 

Lai meitai nav kauns acīs skatīties…

Kā tas ir, iet karot un zināt, ka no kara vari nepārnākt? Atbilde ir īsa – baisi. “Toties es zināšu, par ko gāju bojā. Tas ir mans ieguldījums šajā karā, lai meitai pēc uzvaras nebūtu kauns cilvēkiem skatīties acīs, jo viņas tēvs noslēpies aiz kādiem brunčiem,” teic karavīrs. Viņš ir pārliecināts, ka nav tāda cilvēka, kurš pateiktu, ka nebaidās. Ir bail. Pat pašiem pieredzējušākajiem karavīriem. “Man bail neredzēt, kā mana meita iziet pie vīra. Man bail, ka var iet bojā mani draugi, ar kuriem nupat runāju, bet pēc pusstundas viņu vairs nav. Bail neieraudzīt, kā meita absolvē skolu, bail, ar ko paliks mana mamma, kurai esmu vienīgais dēls. Kad sākās karš, mamma piezvanīja un teica, lai ņemu savu ģimeni un meitu un lidoju uz Azerbaidžānu. Es nevarēju, jo Ukraina ir mana otrā dzimtene, bet mammai teicu, – esi gatava, ka kādu dienu mani var atvest…,” stāsta Samirs.

Ukraiņu karavīrs no saviem cīņubiedriem dzirdējis daudz stāstu arī par dzīvi krievu karavīru gūstā. Daudzi mājās tā arī nav atgriezušies, bet tie, kuriem tas izdodas, ir fiziski un morāli sagrauti. “Pats gūstā neesmu bijis. Nedod Dievs! Bet skaidrs, ka nekā laba tur nav. Puiši atgriežas psiholoģiski sagrauti. Viņi par tur piedzīvoto nerunā, jo sāpīgi ko tādu atcerēties. Krievi attiecībā uz karagūstekņiem neievēro nekādu Ženēvas konvenciju, viņi pazemo, iznīcina un lauž cilvēcīgumu. Kad mēs paņemam gūstā krievu karavīrus un jautājam, kādēļ viņi izvaro mūsu sievietes, pirmā atbilde ir, – lai viņas baidītos dzemdēt. Bet viņi nesaprot vienu vienkāršu lietu, – mūsu sievietes dzemdēs, jo viņām ir aizstāvji, viņas slavēs savu nāciju un turpinās to,” ir pārliecināts Samirs.

 

Lielākā kļūda – nenovērtēt pretinieku

Karadarbība Ukrainā turpinās jau otro gadu. No tās noguruši gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, un visi viens otram jautā, – kad tas beigsies? Miljoniem cilvēku pasaulē šobrīd uz šo jautājumu atbildes nav, taču Samirs teic: “Tad, kad mums būs pietiekami daudz ieroču. Jūs saprotat, kas ir 2,5 tūkstoši kvadrātmetru liela platība? Jā, mēs atgriežam, atbrīvojam savas teritorijas no okupantiem, bet cik daudz aiziet bojā mūsu jauno puišu. Par katru mazo zemes pleķīti mēs turamies ar zobiem. Taču, lai vai kā, iznākumu zinām visi – uzvara būs mūsu! Šobrīd visiem jāsaprot, ka Ukraina Eiropai ir kā aizsargs. Kādēļ mums pirmajās dienās nepalīdzēja ar ieročiem? Jo visi domāja, ka nedēļas laikā padosimies, neviens negribēja iesaistīties konfliktā. Bet vienmēr pati lielākā kļūda ir nenovērtēt savu pretinieku. Lai vai kā, Ukraina ir mūsu valsts, un mēs to nevienam neatdosim,” ar pārliecību teic Samirs Džigalijevs.

 

Joprojām domās ar savējiem. Veselības stāvokļa dēļ Samirs vairs nevar piedalīties aktīvā karadarbībā un aizstāvēt savu otro dzimteni, taču teju katru dienu viņš sazvanās ar saviem cīņu biedriem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. “Psiholoģiski joprojām esmu tur, kaujas laukā, un par to liecina kāds atgadījums. Uz “Vaivariem” atbraucu 20.jūlijā, bet 21.jūlija rītā, savā dzimšanas dienā, ap pulksten 5 pamodos no lidmašīnas trokšņa. Mana reakcija bija momentāna. Pietrūkos augšā, līdu zem gultas, pie reizes novelkot zemē arī savu istabas biedru, kurš acīmredzot par notiekošo bija neizpratnē, tik vien kā pusaizmidzis paspēja izdvest, – Samir, tu traks, mēs esam Latvijā. Tikai tad attapos, ka, jā, patiešām tas nav uzlidojums. Bet mūs taču mācīja, – dzirdi aviāciju, slēpies!”

 

Palīdzam atsperties un risināt problēmas

 

Reaģējot uz 2022.gada 24.februāra rītā sākto Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā, jau kopš pirmajām kara dienām Latvijas pašvaldības aktīvi iesaistījās atbalsta sniegšanā Ukrainas pašvaldībām un iedzīvotājiem. Izņēmums nebija arī Balvu novada pašvaldība, kurā Ukrainas bēgļu koordinatora pienākumus uzņēmās pašvaldības izpilddirektora vietnieks Jānis Bubnovs.

 

Ja jāsalīdzina laiks pirms vairāk nekā pusotra gada, kad Latvijas robežu šķērsoja pirmie Ukrainas kara bēgļi, un situācija šodien, kas mainījies?

– Pirms pusotra gada, kad kara darbība tikko bija sākusies, cilvēki bēga prom no aktīvās kara zonas, viņi bija izmisumā, neziņā par nākotni. Tagad ļoti reti kāds Ukrainas civiliedzīvotājs griežas pašvaldībā pēc palīdzības. Tas norāda, ka viņi savu došanos projām ir vairāk izplānojuši un labāk tai sagatavojušies.

Cik šobrīd novadā dzīvo Ukrainas kara bēgļu?

– Līdz sauszemes robežas slēgšanai ar Krievijas Federāciju pašvaldība savā infrastruktūrā izmitināja tikai četrus Ukrainas civiliedzīvotājus. Kopā novada teritorijā dzīvo līdz 50 ukraiņiem, kas ir krietni mazāk nekā Krievijas-Ukrainas kara sākumā.

Kas ir pirmā palīdzība, kādu pašvaldība sniedz tiem, kuri ieradušies no kara skartās Ukrainas? Viņiem ir kādi atvieglojumi?

– Atbalsta intensitāte kopš kara sākuma nav samazinājusies. Joprojām ir iespēja saņemt izmitināšanas un pārtikas produktu kompensācijas, kā arī valsts noteiktos sociālos pabalstus. Izmitināšana tiek nodrošināta 120 dienas, savukārt produktu kompensācija paredzēta 30 dienas.

Cik daudzi atraduši darbu Balvos un tuvākajā apkārtnē?

– Tie, kuri palikuši uz dzīvošanu, visi arī ir nodarbināti, bet kopumā nodarbinātības iespējas ir problēma, jo arī vietējie uzņēmēji vakances īpaši nepiedāvā. Galvenokārt cilvēki strādā šūšanas uzņēmumā, pie malkas sagatavošanas, kā arī pilda palīgstrādnieku pienākumus.

Kā mūsu novada cilvēki izturas pret bēgļiem?

– Iedzīvotāju attieksme ir vai nu pozitīva, vai neitrāla. Nekādi starpgadījumi nav bijuši.

Kādas ir lielākās problēmas, ar kādām šobrīd jāsaskaras šiem cilvēkiem?

– Viena no lielākajām problēmām ir dzīvojamās platības trūkums Balvu pilsētā. Cilvēki, kuri atraduši darbu, grib arī individuālu dzīvokli vai māju, bet šajā ziņā iespējas ir ļoti ierobežotas.

Kā pašvaldība palīdz bēgļiem integrēties sabiedrībā?

– Ukraiņiem ir iespēja apgūt latviešu valodu. Bērni vasarā varēja piedalīties nometnēs un sadraudzēties ar vietējiem bērniem. Tiesa gan, lielas intereses par valodas mācīšanos nav, kaut gan skolnieki, kuri mācās mūsu izglītības iestādēs, labprāt piedalījās nometnēs.

Pašam nav nācies sadraudzēties ar kādu no cilvēkiem, kuri atbraukuši pie mums?

– Es šim procesam cenšos pieiet ļoti diplomātiski un bez liekām emocijām.

Kā vērtējat, vai valsts atbalsts ukraiņiem un viņu bērniem ir pietiekams?

– Ukraiņi noteikti teiks, ka atbalstam vajadzētu būt lielākam un ilgākam, bet vajag saprast, ka neviens atbalsta mehānisms vai pabalsts netiek piešķirts kā ilgtermiņa problēmas risinājums. Tas ir domāts, lai cilvēks, nonākot sarežģītā situācijā, spētu atsperties, maksimāli ātri atrisināt situāciju un turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Kas ir tas iemesls, kādēļ viņi gatavi palikt tieši mūspusē?

– Galvenokārt šeit paliek cilvēki, kuri negrib klīst pa pasauli un meklēt laimīgo zemi, bet dzīvot vietā, kur ir miers un viņu bērni jūtas drošībā.