1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
21-06-2024
Vārdadienas šodien: Egita, Emīls, Monvīds

Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas (03.11.2023.)

Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc

Pirms 95 gadiem Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja Saeimas pieņemto likumu “Par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”. Visām jaunajām pilsētām atstāja agrākos nosaukumus, izņemot Vecgulbeni, kas pārtapa par Gulbeni. Līdz ar to miestu pašvaldības Latvijā pārstāja eksistēt, bet jaunajām pilsētām pavērās plašākas attīstības iespējas, savukārt jaundibinātajām pilsētu domēm uzgūla lielāka atbildības nasta par finansiālo, sociālo un citām komunālās sadzīves jomām. Nevienai no jaunajām pilsētām nebija sava ģerboņa. Ar to sarūpēšanu gāja visai raibi. Piemēram, Balvi lūdza, “lai uz ģerboņa apakšējās daļas, gaiši zilā fonā, uz tuksnešaina Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā – ezera malā – uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta”. Savukārt Sigulda prasīja, lai ģerbonī būtu “krustotas slēpes”. Kā ir šobrīd? Kā šīs pilsētas ir vai nav attīstījušās? Cik tās ir dažādas? Kā pašvaldībās rūpējas par sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 17 aktivitātēs, īstenojot projektu “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas”.

Varakļāni. Ģerboņa vairoga galvā uz melna fona attēlota ejoša zelta lapsa, kas simbolizē apkārtnes mežu bagātības. Vairoga apakšā ir zelta joslas ar melnām starpjoslām. Zelta joslas simbolizē pilsētai svarīgos ceļus no Krustpils, Madonas un Rēzeknes, kas krustojas Varakļānos.

Jaunā Varakļānu pilsētas devīze ir: “Gaišiem būt un varēt!” Kā sabiedrībai izdodas būt saliedētai gan svētkos, gan skumjos brīžos? Vai par valstisko apziņu liecina arī divi pieminekļi holokaustā nogalinātajiem? Cik aktuāli atgādināt par šīm drūmajām vēstures lappusēm ir laikā, kad Eiropā plosās karš? Rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem centāmies, viesojoties vienā no Balvu pilsētmāsām – Varakļānos, kas šogad arī svinēja savu 95 gadu jubileju.

Ebreju kopiena Varakļānos

Ziņas par ebreju iedzīvotāju esamību Varakļānu vidē atrodamas, jau sākot ar 1772. gadu. 1847.gadā miestā bija 250 ebreju iedzīvotāju, bet 1897. gadā – 1365 jeb 75% no visiem Varakļānu miesta iedzīvotājiem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Varakļānos ieradās daudz ebreju bēgļu, jo viņus izraidīja no vietām, kas atradās tuvu frontes līnijai. Bēgļus Varakļānos uzņēma ebreju sabiedriskās organizācijas. Beidzoties karam, daudzi gados jaunāki ebreji atstāja Varakļānus un devās uz lielākām pilsētām un uz ASV. Latvijas neatkarības gados sāka darboties ebreju bērnudārzs un pamatskola. Ebreju pamatskola bija liela divstāvu ēka uz Viļānu ceļa, kas nodega pēc Otrā pasaules kara. Ebreju skolā mācības notika jidiša (IDISH) valodā, ebreju skolēni mācījās arī senebreju valodu un Bībeli. Visi ebreji prata latviešu valodu un runāja ar īpašu akcentu. Savā starpā viņi sarunājās tikai savā – ar īpašu akcentu izmainītā vācu valodā. Ebrejiem bija arī savs dramatiskais pulciņš un orķestris. Varakļānos darbojās ebreju kultūras līga, cionistu organizācija, ebreju biedrība “Makabi”. Starp ebrejiem bija arī komunisti un sociālisti. Vairāki ebreji bija pilsētas valdes locekļi.
Varakļānu ebreji nodarbojās galvenokārt ar sīktirdzniecību un amatniecību. Vairāki ebreju tirgotāji sīkākās rūpniecības preces izvadāja zirgu pajūgos pa sādžām. Katram ebreju tirgotājam bija savs tirdzniecības maršruts, kur viņš bija gaidīts viesis ne tikai ar precēm, bet arī ar jaunākajām ziņām. Lielākā daļa ebreju dzīvoja savās privātmājās un apstrādāja nelielus zemes gabalus. Starp ebrejiem un latviešiem nebija nekādu strīdu un ķildu. Varakļānos darbojās trīs sinagogas, kur rabīna pienākumus pildīja Jakovs Hakohens Grodskis.
1935.gadā no 1661 pilsētas iedzīvotāja ebreji bijuši 952 (58%). Varakļānos bija visaugstākais ebreju tautības iedzīvotāju īpatsvars tā laika Latvijā. 1940.gadā, nodibinoties padomju varai, nacionalizēja arī ebreju īpašumus un slēdza viņu sabiedriskās organizācijas. Sākoties Otrajam pasaules karam, vairāki simti ebreju paguva aizbraukt uz Krievijas vidieni, bet daļu iesauca Sarkanajā armijā. 1941.gada vasarā, kad Varakļānos ienāca vācu karaspēks, ebrejus iesaistīja spaidu darbos, uz apģērbiem liekot sešstūrainu zvaigzni. Drīz vien vācieši visus pilsētas ebrejus sapulcināja pie tirgus laukuma esošās krogus mājas iežogotajā pagalmā un 4.augusta pēcpusdienā aizdzina uz ebreju kapiem, kur viņus nošāva. Pavisam nošāva 540 ebrejus, zīdaiņus un sirmgalvjus ieskaitot. Lai glābtu ebrejus no nošaušanas, vairāki latvieši apprecējās ar ebreju meitenēm, kuras pārgāja kristietībā un laulību ceremonija notika katoļu baznīcā. Kad 1944.gada 2.augustā Varakļānus ieņēma Sarkanā armija, ebreju tur vairs nebija. Taču ebreji pamazām sāka atgriezties no Krievijas. Holokausta upuru piemiņai Varakļānos pie ebreju kapsētas ir uzcelts piemineklis, un katru gadu 4.augustā pie tā notiek piemiņas saieti un dievkalpojumi.

Vēsture vieno un māca

Viesojoties Varakļānos, iegriezāmies vietējā novada muzejā, kas kopš 1997.gada par savu mājvietu sauc skaisto Varakļānu muižas pili ar senu vēsturi. Sarunā ar muzeja direktori TERESI KORSAKU, kura to vada kopš 2000.gada, uzzinājām, ka vietējie iedzīvotāji ne vien lepojas ar saviem senčiem, bet neaizmirst arī 1941.gada 4.augusta asiņainos notikumus, kad vācu karaspēks nošāva 540 ebrejus, zīdaiņus un sirmgalvjus ieskaitot.

Kāda ir sajūta, strādājot senā muižas pils ēkā? Vai ir gadījies sastapt arī kādu spoku?
– Kopš 2000.gada aptuveni trīs gadus muzejā strādāju viena – biju gan vadītāja, gan gids, gan apkopēja un kurinātāja. Man šis darbs ļoti patika. Pēc profesijas būdama māksliniece- noformētāja, uzreiz sāku izgatavot dažādus stendus, veidot kolekcijas un izstādes. Būt vienai lielā, senā pilī bail nebija, taču piedzīvots ir daudz kas. Sākotnēji otrais stāvs nebija apdzīvots, tā vienā galā atradās tikai dzīvoklis. Taču neapdzīvotajā austrumu spārnā nereti dzirdēju dažādas neparastas skaņas. Vienreiz, sēžot lejā, otrā stāva neapdzīvotajā pusē izdzirdēju skaļu būkšķi, it kā būtu nokritis kaut kas smags. Bail nebija, gāju paskatīties, kas noticis. Taču neko neatradu. Kad muzejs sāka vairāk attīstīties un paplašinājām otrā stāva telpas, arī tad austrumu spārnā nereti saklausījām aizdomīgas skaņas. Reizēm, ejot pa muižas pils telpām, pārņēma sajūta, ka kāds seko, radot nepārvaramu vēlēšanos atskatīties. Tas bija dīvaini. Ar šo ēku saistītas dažādas leģendas un nostāsti. Ilgu laiku te atradās skola, vēlāk internāts. Vienā no naktīm kāda internāta meitene, pamodusies no tādas kā švīkstoņas, ieraudzījusi istabā ienākam gaišu meitenes tēlu, kas piegājis pie loga un pa to izlecis. Ar šo muižu saistīta leģenda par skaisto grāfa meitu Jadvigu, kura neprātīgi iemīlējusi grāfa Borha kučieri ar iesauku Lielais zābaks, kurš valkājis lielus, apkaltus zābakus. Šīs nelaimīgās mīlestības rezultātā Jadviga gājusi bojā. Ejot atbrīvot istabā ieslodzīto mīļoto, bojā gāja arī Lielais zābaks, jo grāfs, uzzinājis, ka kučieris jau uzkāpis līdz meitas istabai, licis savam dzīvajam zobenam nogalināt kalpu. Zobens to izdarījis, un kučieris pie savas mīļotās kājām saļimis beigts. Savukārt grāfa meita darīja sev galu, izlecot pa logu. Jadviga apglabāta Varakļānu parkā, un viņas kapam uzvelts liels akmens, ko esam iesaukuši par mīlestības akmeni. Tas varakļāniešiem kļuvis par tādu kā kulta vietu, kur jaunlaulātie noliek ziedus mīlestībai par godu. Bet nemirstīgais Jadvigas tēls joprojām sastopams gan pilī, gan parkā.
Strādājot tik vecā ēkā, droši vien regulāri rodas vajadzība pēc dažādiem remontdarbiem. Kā tiekat galā?
– Telpās ir veikts tikai kosmētiskais remonts, jo remontēt pēc sava prāta to nemaz nedrīkstam. 1997.gadā uz pirmā stāva sienām tika atklāti unikāli 18.gadsimta sienu gleznojumi. 2003.gadā tādus atklāja arī uz otrā stāva sienām. Lēnām tos restaurējam. Pils ir ļoti bagāta ar dažādiem pārsteigumiem, jo nav saglabājušies ne pils plāni, ne fotogrāfijas, ne zīmējumi. 2013.gadā atradām Borhu dzimtas arhīvus, kas atrodas Ļvivā, Ukrainā. Dodoties pētnieciskā ekspedīcijā, no šī arhīva atvedām daudz ieskenētu un nofotografētu materiālu. Šobrīd šis arhīvs jau ir digitalizēts. Diemžēl kara dēļ pagaidām šī saite nedarbojas.
Ko apmeklētāji var apskatīt, ciemojoties muzejā?
– Jaunu, modernizētu pastāvīgo ekspozīciju “Senās godības atspulgs laikmetu griežos” par grāfu Borhu dzimtu, īpaši par 18.gadsimta ievērojamo personību grāfu Mihaelu Borhu. Ekspozīcija turpinās ar Varakļānu miesta, kas kopš 1928.gada kļuva par pilsētu, vēsturi. Viena siena šajā ekspozīcijā veltīta Varakļānu ebreju kopienai. Šajā ekspozīcijā, ko var apskatīt, izmantojot skārienjūtīgos ekrānus, ieguldīts milzīgs daudzums informācijas.
Vēsture parasti ir viens no vietējo iedzīvotāju vienojošiem faktoriem. Cik aktīvi varakļānieši interesējas par savas pilsētas vēsturi?
– Pilsētnieki visbiežāk pie mums iegriežas Leģendu naktī un Muzeju naktī, jo tā ir iespēja redzēt daudz vairāk nekā ikdienā. Ja Muzeju naktī apskatei pieejams muzeja krājums, tad Leģendu naktī var apskatīt telpas, ko ikdienā apmeklētājiem nerādām. Šogad Leģendu naktī svinēsim vēl vienu jubileju, jo jūnijā grāfam Borham būtu apritējuši 270 gadi. Šo nakti veltīsim atklājumiem, jo pilī ir telpas, kas vēl nav apdzīvotas. Tie ir bēniņi un dažas telpas austrumu spārnā. Daudzi nav redzējuši arī pagrabus. Savukārt restauratore pastāstīs par atklājumiem sienu gleznojumu restaurācijas laikā. Būs arī neliels koncerts un pavakarēšana itāļu stilā, jo Borhu dzimtas saknes meklējamas Itālijā, arī pils arhitekts bija itālis.
Viena no drūmākajām Varakļānu vēstures lappusēm ir holokausts Otrā pasaules kara laikā…
– Jā. Viena ekspozīcijas daļa veltīta ebreju kopienas dzīvei Varakļānos. Tur atrodama informācija ne tikai par holokaustu, bet arī par ebreju ikdienas dzīvi, notikumiem, par viņu kultūru un cilvēkiem. Šīs ekspozīcijas daļas tapšanā mūs atbalstīja ebreju kopiena. Par to esam pateicīgi ebreju tautības cilvēkiem, bijušajiem Varakļānu iedzīvotājiem, kuri dzīvo Izraēlā.
Cik svarīgi šobrīd atgādināt par holokausta notikumiem tieši tagad, kad Eiropā un nu jau arī Izraēlā plosās karš?
– Varakļānos holokausts bijis tik smags, ka šeit to atceras visu laiku. Mēs vairs negribētu piedzīvot tādus briesmu darbus. 1941.gadā vācu karspēks, ienākot pilsētā, iznīcinājis vairāk nekā 140 ebreju ģimenes. Tie bija sirmgalvji, mātes ar bērniem, vecmāmuļas, jo spēcīgākie vīrieši karoja. Daži bija izbraukuši. Cieta tie, kuri šeit palika. 1944.gadā atkāpjoties, vācieši nodedzināja vairāk nekā 70% pilsētas, kas sastāvēja no ebreju mājām. Vēstures avotos lasām, ka Varakļānos bija 114 veikali un visi pārsvarā piederēja ebrejiem.
Varbūt sadarbojaties arī ar Balvu Novada muzeju?
– Pazīstu direktori Ivetu Supi. Bijām pirmās, kas Jēkabpilī apguva muzeja darbības pamatus. Tagad satiekamies tikai sapulcēs. Kovids izšķīris arī muzeja darbiniekus, jo tagad viss biežāk notiek attālināti. Pirms kāda laika ciemojāmies brīnišķīgi noorganizētajā muižnieku turnīrā Balvos. Tas bija ļoti labi organizēts, sirsnīgs pasākums.
Izklausās, ka muzeja darbiniekiem ir interesants darbs...
– Jā. Esam izstrādājuši kāzu programmu “Ceļš uz titulu”, kad jaunajiem pāriem pēc dažādu uzdevumu paveikšanas piešķiram grāfu titulus. Jokojam, ka pasaulē jau ir izklīduši tik daudzi grāfi. Sniedzam arī gida pakalpojumus, tērpušies 18.gadsimta muižnieku tērpos. Ļoti pieprasīta, sevišķi rudeņos un pavasaros, ir programma skolēniem “Ciemos pie grāfa Borha Varakļānos”. Izrādām bērniem pili un izstāstām par unikālajiem sienu gleznojumiem, ejam pagrabā meklēt ieročus un arī atrodam tur loku un bultas, ar ko ļaujam pašaut. Kopā izpētām parka arhitektūru. Rīkojam arī atrakciju “Upes pārvarēšana”, kas satīta ar vienu no pils leģendām. Ar skrejriteņiem dodamies apskatīt grāfa Borha celtnes pilsētas centrā, arī svētā Viktora kapelu, kur atdusas grāfu Borhu piederīgie. Skolēnu programmas ir vairākas. Piemēram, “Princeses smaids”, kas domāta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Meitenes ieģērbjam princešu kleitās, izgatavojam kroņus, zēniem līmējam ūsas. Izvadājam bērnus pa pili, stāstot teikas, un iesaistām rotaļā “Grāfs brauc uz Rīgu”. Bērniem ļoti patīk. Vasarās pie mums iegriežas tūristu grupas un ģimenes ar bērniem, notiek korporatīvie pasākumi. Rīkojam izklaides pasākumu “Šaušana ar loku”. Kaut kā taču jāpiesaista apmeklētāji.

Kā Bellas Kill ģimene meklēja iespējas emigrēt (ebreju atmiņas no muzeja arhīviem)

“1988.gadā Bella kopā ar skolotāju grupu devās uz Poliju. Tur kāds no Polijas kolēģiem uzsāka sarunu par viņas dzīvi Padomju Savienībā. Pēc tam uzprasīja: “Ko tu dari Padomju Savienībā? Kāpēc neaizbrauc? Tu taču esi ebrejiete. Tev noteikti ir radinieki Izraēlā vai Amerikā, viņi var palīdzēt aizbraukt.” Aizbraukt. Ar šo domu Bella atgriezās no Polijas. Mēs sākām domāt, atcerēties, kas mums dzīvo ārzemēs. Izraēlā neviena nav, bet Amerikā?
Bērnībā gandrīz katru vasaru meitenes uz mēnesi vai diviem brauca ciemos pie manas mātes Varakļānos. Peldējās, vizinājās ar velosipēdiem, ravēja dārzu. Savukārt Bellai patika pētīt fotogrāfijas ģimenes albumos. Bella iztaujāja vecmāmiņu par cilvēkiem, kuri tajās redzami, iegaumēja viņu vārdus un sejas. Viņa atcerējās, ka bija tur arī tantes Šprincas Viļenskas foto, kura visus mīlēja un sūtīja skaistas dāvanas no Amerikas. Es arī viņu atcerējos, jo arī pēc kara līdz 1950.gadam no viņas reizēm pienāca paciņas un vēstules. Mēs par viņu vienmēr runājām ar lielu pateicību. Taču pēdējo vēstuli no viņas bijām saņēmuši gandrīz pirms 40 gadiem. Vai viņa vēl dzīva? Ja ir dzīva, vai mūs vēl atceras? Vēstules no Šprincas māte bija saglabājusi, bet uz tām bija adrese. Bella viņai uzrakstīja, pastāstīja, kas mēs esam, un palūdza atsaukties. Ielika tajā divas fotogrāfijas un aizsūtīja uz veco adresi Memfisā Tenesijas štatā, ASV. Sākām gaidīt. Atzīšos, bez īpašām cerībām.”
P.S. Taču pēc pusgada vēstule tomēr pienāca, lai gan Šprinca jau bija mirusi, atrakstīja viņas meita Zelda. Viņa atsūtīja nepieciešamos dokumentus, kas varētu noderēt Bellas un viņas ģimenes izceļošanai uz ASV. Tomēr sākumā ģimene nolēma izceļot uz Izraēlu.

Esam dzīvojuši ilūzijās par mieru

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks, grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors KASPARS STRODS uzskata, – šobrīd daudzās pasaules valstīs notiekošais apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tādēļ ir būtiski atgādināt, pie kā tas noveda Otrā pasaules kara laikā.

Kad Jums radās interese par vēsturi?
– Jau pusaudža gados. Ciemojoties pie vecvecākiem “Lielstrodos”, lasīju Ērika Jēkabsona, Ulda Neiburga un citu vēsturnieku rakstus laikrakstā “Lauku Avīze”. Neatņemama brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļa bija grāmatu lasīšana. Vieni no biežāk lasītākajiem bija izdevniecības “Liesma” padomju laikos izdotie darbi par vēsturi un ģeogrāfiju. Jau pirmajos vidusskolas gados sapratu, ka turpmāko profesionālo karjeru vēlos saistīt ar vēsturi vai ģeogrāfiju.
Esat grāmatas “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” autors. Kāpēc pievērsāties tieši šai tēmai?
– Ebreju vēsture manā redzeslokā nonāca bakalaura studiju laikā, kad vajadzēja izvēlēties diplomdarba tēmu. Jau bērnībā biju dzirdējis, ka pirms Otrā pasaules kara lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, respektīvi, 1935.gadā Varakļānos viņu bija vairāk nekā 900 cilvēku. Sapratu, ka šī tēma Varakļānos joprojām nav pietiekami izpētīta. Interesi vēl vairāk pastiprināja vēlme uzzināt, ko un kā vietējie iedzīvotāji atceras par ebrejiem.
Ar kādām grūtībām saskārāties, rakstot šo grāmatu?
– Grūtākais bija uzrakstīt pašu grāmatu, jo pētījuma beigās izrādījās, ka iegūts diezgan plašs materiālu klāsts. Manuprāt, visvērtīgākās bija vietējo iedzīvotāju intervijas. Tieši viņu stāsti ir šīs grāmatas pamatā. Protams, arī muzeju un Latvijas Nacionālā arhīva materiāli būtiski papildināja grāmatas saturu.
Kādas emocijas, meklējot materiālus grāmatai, Jūsos raisīja dzirdētie stāsti?
– Šobrīd emocijas jau labu laiku kā nosēdušās. Stāsti bija dažādi. Gan interesantas un reizēm pat komiskas ikdienas dzīves situācijas, gan traģiski stāsti par ebreju iznīcināšanu nacistu īstenotā holokausta laikā. Nereti dzirdētais radīja izbrīnu, sajūsmu, arī cieņu pret saviem respondentiem. Lielākā daļa interviju notika manu bakalaura studiju laikā, kad vēl tikai uzsāku šī temata izpēti. Vēlāk uz to skatījos jau nedaudz citādāk, iespējams, ar lielāku distancētību, kas pētniekam ir svarīgi.
Kurš no šiem stāstiem aizkustināja visvairāk?
– Grūti izcelt kādu konkrētu stāstu, jo katrs no tiem bija vērtīgs un savā ziņā unikāls. Ikviens no respondentiem atklāja kādu interesantu dzīves epizodi, kas būtiski papildināja Varakļānu ebreju vēsturi. Piemēram, stāsti par vietējo latviešu/latgaliešu izpratni par ebreju kultūru, reliģiju un dažādām sadzīviskām epizodēm. Iespējams, visgrūtāk bija klausīties epizodes, kuras skāra vietējās ebreju kopienas iznīcināšanu un vietējo iedzīvotāju bezspēcību.
Kā, būdams vēsturnieks, vērtējat šī brīža notikumus Ukrainā un tagad arī Izraēlā?
– Domāju, ka karš Ukrainā pārsteidza daudzus, pat lielākos skeptiķus un tos, kuri cerēja uz šī brīža Krievijas režīma iespējamo “eiropeizāciju”. Tomēr notiekošais šokēja ar savu nežēlību un jebkādas cilvēcības zudumu. Izraēlas gadījums bija šoks. Acīmredzot arī pašai Izraēlai. Diemžēl šobrīd notiekošais daudzās pasaules valstīs apliecina, ka antisemītisms nav zudis. Tas zināmā mērā saistāms ar Otro pasaules karu. Tomēr holokausts pēc sava mēroga un nežēlības bija kaut kas neaptverams. Lai gan šobrīd notiekošais rada bažas, nedomāju ka kaut kas līdzīgs ir iespējams. Katrā gadījumā mums kā sabiedrībai jābūt modriem, jo ebreji ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kas pelnījusi tādu pašu cieņu kā ikviena cita. To nedrīkst aizmirst.
Kāpēc cilvēce neko nav mācījusies no savām kļūdām?
– Nedomāju, ka nav mācījusies. Jā, mēs gribam un savā ziņā ir iespējams vilkt vēsturiskās paralēles ar šobrīd notiekošo, bet tomēr tas nav tieši tas pats. Šobrīd notiekošais apliecina, ka esam dzīvojuši zināmās ilūzijās par mieru un to, ka “ļaunuma impērija” pie pašreizējās politiskās vadības spēj mainīties. Tas varbūt vairāk attiecas tieši uz Rietumvalstīm. Arī Krievijas iebrukums Ukrainā apliecināja, ka pagātnes traumas joprojām ir dzīvas, ka spējam mobilizēties un solidarizēties ar ukraiņiem. Bažas vairāk raisa tas, vai Rietumos nenotiks atslābums, jo šobrīd var manīt zināmas pazīmes, ka sabiedrība sāk nogurt no kara. Grūti pateikt, kas notiks tālāk, jo futūrisms nav vēsturnieka niša.
Cik svarīgi ir atgādināt par traģiskajiem notikumiem Varakļānos tieši tagad, kad Eiropā plosās karš?
– Domāju, ka šobrīd uz manā grāmatā aprakstīto var skatīties no citas perspektīvas. Tieši mazās apdzīvotās vietas bija tās, kurās ebrejus nogalināja neilgi pēc nacistu ienākšanas ne tikai Latvijas, bet arī citu Austrumeiropas valstu teritorijās. Tas vēlreiz atgādina, ka tā nav tāla pagātne, ja nepievērsīsim uzmanību, šādi notikumi var atkārtoties arī mūsdienās. Manuprāt, stāstīt Varakļānu, Preiļu, Kārsavas un citu mazpilsētu ebreju stāstus ir tikpat būtiski kā lielo – Rīgas, Daugavpils, Liepājas un citu – ebreju kopienu stāstus. Tas uz daudzām ikdienišķām lietām liek paskatīties no citas perspektīvas, pārvērtējot līdz šim zināmo.
Vai plānojat rakstīt vēl kādu grāmatu un par ko tā būs?
– Šobrīd kopā ar vēsturnieku Agri Dzeni un domubiedriem no biedrības “Hronologeja” darbojamies pie lubānieša Aleksandra Kalniņa dienasgrāmatu izpētes. Tā ir ļoti apjomīga vēstures liecība, kurā autors apraksta savu dzīves pieredzi no 1944. gada vasaras līdz pat 1960. gadam. Ceram, ka turpmākā projekta atbalsta gadījumā to nākamgad varētu izdot arī grāmatas formātā. Strādāju arī pie promocijas darba, kas veltīts bandu darbībai Latvijā pagājušā gadsimta 20.gados.
Kādu vietu Jūsu sirdī ieņem Varakļāni?
– Tā ir mana dzimtā vieta, kur pavadīti vairāk nekā divdesmit dzīves gadi. Reizēm pat grūti konkrēti atbildēt, kas to padara par tik interesantu, bet tā noteikti ir vieta, kurā ik pa laikam vēlos atgriezties.

Meklē labākos risinājumus, saglabājot pozitīvismu

Māris Justs, Varakļānu novada domes priekšsēdētājs: – Varakļānu devīze ir: “Gaišiem būt un varēt!” Tas nozīmē, ka, neskatoties uz jebkādām grūtībām, cenšamies meklēt izeju un vislabākos risinājumus, saglabājot pozitīvismu. Uzskatu, ka mums tas izdodas. Sagaidot 95.jubileju, Varakļāniem ir daudz, ar ko lepoties. Tostarp pavisam nesen Varakļānu novads ieguva pirmo vietu par sasniegumiem satiksmes drošības nodrošināšanā Ceļu satiksmes drošības padomes organizētajā konkursā “Ceļu satiksmes drošības pašvaldību novērtēšanas indekss 2022”. Daudzējādā ziņā šis apbalvojums iegūts, pēdējos gados veicot infrastruktūras un ceļu seguma uzlabojumus. Pozitīva attieksme dzīvē mazina arī negadījumu skaitu.
Varakļānu iedzīvotāji ir ļoti saliedēti, cenšamies uzturēt kopības garu gan svētkos, gan ikdienā. Mūsu novads un arī pilsēta ir latviska, jo 93% iedzīvotāju pēc tautības ir latvieši. Tas arī zināmā mērā veicina saliedētību. Taču nereti iedzīvotājus saliedē tieši grūtības un izaicinājumi. Viens no šādiem izaicinājumiem bija saistīts ar neseno administratīvi teritoriālo reformu. Iespējams, no malas viss izskatījās kā iedzīvotāju sanaidošana, bet efekts izrādījās gluži pretējs –varakļānieši kļuva vēl saliedētāki, saskatot kopīgus mērķus un dzīves virzienus. Iedzīvotāju vienotība nereti vislabāk jūtama svētku reizēs, sevišķi novembrī, kad svinam Lāčplēša dienu un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Katru gadu 18.novembrī Varakļānu Kultūras centrā norisinās tradicionālais svinīgais pasākums. Tajā ar Pateicības un Atzinības rakstiem apbalvojam iedzīvotājus, kuri iepriekšējā gada laikā kaut kā izcēlušies Latvijas vai vietējā mērogā, vai arī bijuši pozitīvi, atbildīgi darbinieki. Tāpat 11.novembrī dodamies tradicionālajā Lāčplēša dienas Lāpu gājienā, kā arī piedalāmies svinīgajā piemiņas pasākumā Varakļānu kapos pie Latvijas neatkarības cīņās kritušajiem karavīriem veltītā arhitektūras kompleksa “…baltais gulbis dodas debesīs”. Protams, arī skolās notiek dažādi patriotiski pasākumi. Tāpat arī 4.maijā, Baltā galdauta svētkos, izjūtam šo kopības garu. Kopības sajūtu veicina arī ikgadējie novada svētki un tradicionālais velobrauciens.
Otrā pasaules kara laikā Varakļāni piedzīvojuši nežēlīgu holokaustu, kad tika iznīcināta vietējā ebreju kopiena. Ir īpaši aktuāli par šīm vēstures drūmajām lappusēm atgādināt laikā, kad mūsu kaimiņvalstī Ukrainā plosās karš. Jebkurš karš ir iznīcība, kas normālam saprātam nav izskaidrojama. Tas, kas noticis ar ebreju tautu Otrā pasaules kara laikā, arī nedaudz pirms un pēc tā, ir vēsture un par to ir jārunā. Jo labāk to apzināmies, jo vairāk mēģinām to nepieļaut nākotnē. Lai gan 93% Varakļānu iedzīvotāju ir latvieši, te dzīvo dažādu tautību cilvēki – gan krievi, gan ukraiņi, kas šeit ieceļojuši vēl pirms kara, un citi. Katrā ziņā visi dzīvojam saticīgi. Mēs Varakļānos nedalām iedzīvotājus pēc tautības. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Varakļānu novadā vēl nebija bēgļu, bet jau aprīļa sākumā tie ieradās diezgan lielā skaitā, ņemot vērā novada nelielo kapacitāti. Lai gan šie cilvēki Varakļānos jau nedaudz iedzīvojušies, viņi visi cer atgriezties dzimtenē. Bēgļi ir integrējušies mūsu dzīvē – strādā Varakļānu uzņēmumos, bērni mācās mūsu skolā vai attālināti. Vairums Varakļānu iedzīvotāju šo karu uztver kā netaisnīgu Krievijas iebrukumu Ukrainā, un šie notikumi sabiedrību ir vēl vairāk saliedējuši, jo radīja bažas par mūsu pašu nākotni, liekot pārdomāt, kā dzīvot, lai nepieļautu šādu scenāriju arī mūsu valstī.

“Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Dažādas krāsas vieno pilsētmāsas ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.