1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
21-06-2024
Vārdadienas šodien: Egita, Emīls, Monvīds

NeSalauztā sirdslīnija (17.11.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Lai nepaliek ne lāsītes”

 

Latvija izpelnījusies raksturojumu: zeme, kur dzer, skaidri norādot hronisko alkoholismu un sabiedrību, kas grimst šajā purvā jau gadiem ilgi. Statistika norāda valstis, kur izdzerts visvairāk, rēķinot uz cilvēku. Nosauktas Krievija, Francija, Čehija, Austrija, taču pirmajā vietā ir Latvija. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra speciāliste Astrīda Stirna saka, ka tradicionāli mūsu sabiedrība vairāk lieto stiprinātos dzērienus, un gandrīz puse no visa alkohola patēriņa ir šie dzērieni, kas faktiski arī ātrāk veicina atkarību. Dzer jaunieši, pat skolēni, dzer cilvēki aktīvajos darba gados un dzer arī pensijas gadu cilvēki. Veselības ministrijas aprēķini liecina, ka zaudējumi, ko valsts budžetam rada alkohola posts, ir nesamērīgi lielāki par ieguvumiem, ko budžetā ienes pārdotie dzērieni un nodokļi. Diemžēl likuma grozījumi, lai mazinātu alkohola patēriņu sabiedrībā, allaž saskaras ar milzīgu pretestību no ražotāju un tirgotāju lobija. Alkohols, radot postu un nelaimes vieniem, nes peļņu citiem.
Patlaban Saeima atkal ir sākusi darbu pie Veselības ministrijas izstrādātā likumprojekta “Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Kaut kas tomēr uz priekšu virzās. Tikmēr cilvēki dzīvo savas dzīves, un netrūkst stāstu, kas ar viņiem notiek vai ir noticis, uz pašu ādas izbaudot alkohola saldi sūro garšu.

No dziļā purva pašu spēkiem

Vīrs un vārds

 

Alkoholismu mēdz raksturot kā dziļu purvu, kas ievelk cilvēkus, tur un nelaiž vaļā. Taču dzīve pierāda, ka kāds tomēr spēj no tā izrāpties, turklāt paša spēkiem, par apbrīnu citiem viņa bijušajiem pudeles brāļiem. Antons, piemēram, alkoholu nelieto gadus četrdesmit. Viņš uzskata, ka ir tikai viena recepte, kā uzveikt dzeršanu. Taču tas pa spēkam retajiem. Lūk, kāds ir Balvu novada iedzīvotāja Antona Korlaša pieredzes stāsts.

Antona jaunības gadi pieder pagājušā gadsimta otrajai pusei, padomju laikam. Jā, viņš, tāpat kā ļoti daudzi, mīlēja iedzert. Strādāja par metinātāju, pakalpojums bija ļoti pieprasīts, bet tolaik nebija pieņemts norēķināties naudā. Cilvēki bija izpalīdzīgi, nāca talkā viens otram, taču maksāja graudā, proti, dāvāja veikalā pirktas pudeles vai visbiežāk tomēr pašdarināto kandžu. Ja ir pudele, tad tā jākorķē vaļā, visiem draudzīgi jāiedzer, un šādu pudeles brāļu draudzība sita augstu vilni. Bija arī mēģinājumi cilvēkus ārstēt, lai ierobežotu alkohola posta rezultātā radušos darba kavējumus. Uz Olaini tolaik nosūtīja piespiedu kārtā, uz Valmieru brauca brīvprātīgi. Antons bija aizbraucis ārstēties uz Valmieru jau vairākkārt. Viņš joprojām atceras beidzamo sarunu ar turienes narkoloģi, kura tiešā tekstā teikusi, ka diemžēl neviens viņam nespēs palīdzēt, kā tikai viņš pats. Bet, lai tas notiktu, pašam jāspēj pieņemt šo labprātīgo lēmumu!
Antons atceras, ka tolaik bijis totāls dzērājs, un, protams, apzinājies, ka citi viņu nievājoši saukājuši par dzērāju, kurš alkoholu lieto trīs mēnešus no vietas, nespēj normāli strādāt un mēdz atmosties arī milicijas iecirknī. Pēc Valmieras brauciena pats sāka aizdomāties, ka būtu kaut kas dzīvē jāmaina, ka jāpiespiež sevi nelietot grādīgos. Pēc kāda laika notika pavisam briesmīgs pavērsiens, kad dzīve apmeta pamatīgu kūleni, – traģiski bojā aizgāja dzīvesbiedre, bez mātes palika divi bērni. Var teikt, ka nelaime Antonam arī lika atvērt acis un nopietni paskatīties sev apkārt: viņš taču ir galvenais ģimenē, jāaudzina dēls un meitiņa, jārūpējas, lai bērni izaugtu un izskolotos! Vīrietis spēja pieņemt svarīgo lēmumu.
“Tad es sev pateicu, – vairs negribu dzert, man ar alkoholu būs miers,” stāsta Antons. Protams, viegli tas nenācās. Vairākus mēnešus viņš dzīvojis stipri uzvilkts un nervozs, arī agrākie draugi kaitinājuši un vilkuši uz zoba, nācies izvairīties no kompānijām. Taču lēmumu Antons spēja nemainīt, viņš uzvarēja, izkāpa no alkohola purva un savu vārdu tur jau četrdesmit gadus.
Radinieki, draugi un paziņas ir pieraduši, ka Antons alkoholu nelieto, un par šo tēmu viņi sen vairs nerunā. Dzīve rit savu gaitu, – bērni izauguši un paši audzina savas atvases, Antonam rit jau 75.gadskārta, un viņš vada savu pensionāra ikdienu. Būdams tehnikas cilvēks, mēdz pastrādāt ar traktoru vai arī šo un to sametina. Lieki teikt, ka par sniegtajiem pakalpojumiem ar alkohola pudelēm viņam neviens nemaksā.
Antons par sevi mēdz pajokot, teikdams, kopš vairs nedzer, daudziem kļuvis neinteresants – ne vairs kopīgu sarunu, ne pasēdēšanas pie galda. Arī pašam ir līdzīgas izjūtas, jo ar dzērājiem valoda nesaskan, nav par ko runāt. Taču galvenais bauslis Antonam joprojām palicis viens un tas pats. Proti, tā pirmā glāzīte nav ņemama, pēc tās lai roka nestiepjas! Ja esi no purva ticis laukā, tuvumā tam neej!

Nieka lieta, bet... cik grūta!

 

Balvu novada iedzīvotājs Juris drīz sagaidīs savu 65.dzīves gadskārtu. Kādreiz dzirdētos padomus, ka vajadzētu braukt un ārstēties vai kodēties, lai atmestu dzeršanu, viņš uzskatīja par muļķīgiem un sev noteikti nevajadzīgiem. Juris dzeršanai punktu pielika pats, un tas notika pēkšņi kādā dienā. Alkohola glāzītes viņš nav cilājis gadus desmit. Lūk, Jura pieredzes stāsts.

– Ar tabaku, alkoholu un meitenēm draudzība sākās profesionāli tehniskajā skolā. Skaistā jaunība aizritēja padomju zemes ziedu laikos. Tagad vecā paaudze jau pamazām aiziet, bet jaunajai pagrūti saprast, kas un kā tolaik īsti bija. Padomju būšanā bija gan plusi, gan mīnusi, starp kuriem kā viens liels jāpieskaita dzeršana. No vienas puses, valsts to it kā apkaroja, bet no otras puses, dzēra un lietoja gan kantoros un iestādēs, draudzīgi svinot visādas dienas, gan veči algas un avansa dienās, ja salūza traktors – atkal jāiedzer, jo remonta laiks, un tādā garā. Arī man pašam patika jautras kompānijas, gadījās nokļūt arī tālbraucēju rindās, kad vilkām divu, pat vairāku nedēļu plostu. Tā bija mānīgi laba sajūta – piedzeries un nekādu kreņķu! Tagad teiktu, ka vienkārši pats sevi izslēdzu no dzīves. Ikdienas lietotājs gan nekad nebiju, bet tāpat sanāca visai bieži. Un gadījās arī pavisam trakas lietas, ko tad sastrādāju, bet par kurām labāk paklusēšu. Ar to dzeršanu visādi cunduri bijuši, vienu tomēr izstāstīšu. Pēc superjautri pavadīta vakara no rīta izjūtas tādas, it kā kaķis vēderā skrāpētos. Skaidrs, ka vajag vismaz simts gramus. Darbabiedram Jānim līdzīga vajadzība, un mēs bliežam uz veikalu Stacijā, kur ir draudzība, kas garantē iespēju dabūt spirtoto, līdz ko atveram durvis, nevis gaidīt līdz pulksten 11. Paņemam vienu pudeli par 3,62 rubļiem. Turpat mašīnā, laukumā pie bodes, ātri atkorķējam, un Janka ātri iemet. Tad ielej glāzi un dod man. Mana roka ir ceļā uz muti, kad tieši tajā mirklī atsprāgst mašīnas durvis, un tur stāv cilvēks, ko vismazāk gribētos redzēt – milicis. Tās ir sekundes daļas, kad mana roka aiziet garām paša degunam un stiepjas pretī viesim. Viņš patiešām paņem glāzīti, ātri paskatās uz abām pusēm, tad izmet, atdod glāzīti un prom ir! Viss notiek ātri un klusi, kā mēmajā filmā. Mēs, protams, nekavējamies, braucam ātri prom un arī lāpīties vairs negribas.
Smadzenes tomēr vēl spēja darboties, un apjautu, – lai nenotiktu kas pavisam traks, jāsaka sev, – viss, pietiek! Tik daudz jau spirtotā izdzerts, tiešām būs gana. Pateicu sev, un lēmums iesēdās galvā, ceru, uz visu atlikušo mūžu.
Tagad aizritējuši jau desmit gadi, kopš nav cilāta neviena alkohola glāzīte. Bez problēmām svētkos varu sēdēt kompānijā, kur alkoholu lieto, sacenšas ēšanā un skaļā bļaušanā, mani tas netraucē. Pateikšu, ka pēc 25 gadu intensīvas smēķēšanas, 25 gadus arī nesmēķēju.
Pateikšu vēl ko no skaidra prāta un sirds, ko domāju par šo tēmu. Dzērāji atradīs simts un vienu iemeslu jebkurā laikā, lai iedzertu. Diemžēl viņiem grūti saprast, ka vaina slēpjas tikai pašos, ka neviens jau viņiem neliek dzert. Iespējams, tas ir šīs viltīgās dziras uzdevums ar mērķi nozombēt savu upuri un paturēt savā varā. Tāpēc nav tur vainojama ne iekārta, ne smags vai netīkams darbs vai vēl kas cits. Viss ir tikai paša rokās – brīva izvēle ar morālu noturību. Nieka lieta, bet... cik šausmīgi grūta, vai ne?

 

Varbūt stāsies spēkā
* Saeimas Veselības apakškomisija piedāvā ļaut alkoholu tirgot no plkst. 10.00 līdz 20.00.
* Svētku dienās – no plkst. 10.00 līdz 15.00.
* Izņēmumi varētu attiekties uz mazajiem alus un vīna ražotājiem.
* Sociālo lietu komisija savukārt apsprieda aizliegumu tirgot alkoholu internetā un degvielas uzpildes stacijās.

Psihologa un dziednieka pieeja

 

Ja cilvēks nespēj saņemties un kāds viņam nepalīdz, dzērāji dažkārt degradējas pavisam, līdz aiziet pat bojā. Var priecāties par tiem, kuri meklē ceļu un izmēģina metodes, lai no alkohola atbrīvotos. Kāds iet pie narkologa vai dziednieka, uzmeklē psihologu, varbūt uz baznīcu vai kapsētu, galvenais – lai ir vēlēšanās un vismaz mēģina sevis labā ko darīt!

Daudzi ir braukuši un joprojām brauc uz Jelgavu, lai uzmeklētu Ivanu Kostiku, kurš jau gadu desmitiem palīdz atbrīvoties no alkohola un arī narkotiku un azartspēļu posta. Viņam ir sava pieeja un pārliecība, kas tas alkoholisms ir.
Ivanu pazīst kā dziednieku, psihologu un hipnologu. Viņam ir interesanta biogrāfija, jo izcelsme saistīta ar senu Karpatu kalnos dzīvojošu tautu pirms tūkstoš gadiem. Stāsta, ka savas spējas Ivans mantojis no vecmammas, bet viņu dzimtā pirms vairākiem simtiem gadu bijuši arī šamaņi. Viņš uzaudzis Ukrainā, studējis psiholoģiju Maskavas Valsts pedagoģijas universitātē, apguvis hipnoterapiju pie Dņepropetrovskas hipnozes centra vadītāja Vitālija Jevtušenko, kurš savukārt mācījies pie slavenā ārsta Alesandra Dovženko, kurš pasaulē pirmais sāka ārstēt alkoholismu bez medikamentiem.
“Vaduguns’’ sazinājās ar Ivanu Kostiku, aicinot pastāstīt par pieeju un uzskatiem alkoholisma ārstēšanā.
Ivans piekrīt sadarboties ar tiem, kuriem ir vēlme atbrīvoties no alkoholisma, bet pašu spēkiem tas nav izdevies. Viņš atzīst, ka ir arī cita dzērāju grupa – kuri nevēlas un arī nevar tikt vaļā no šī posta. Tad psihologs runā skaidru valodu, – nav jēgas tērēt laiku un naudu. Sarunā ar saviem klientiem noskaidro dažādus jautājumus, lai gūtu priekšstatu par cilvēka dzīvi, uzskatiem un arī līdzšinējo pieredzi un vēlmi atbrīvoties no dzeršanas. Dziednieks atklāj, ka 29 gadu laikā ir ticies ar vairākiem tūkstošiem dzērāju, palīdzot viņiem atbrīvoties no lielā posta. Viņš uzskata, ka nav tādas diagnozes kā hronisks alkoholisms vai arī atkarība no smēķēšanas vai narkotiskajām vielām. Cilvēkiem ir izveidojies pieradums dzert, smēķēt vai lietot apreibinošas vielas, bet to, kas organismā radies mākslīgi, var nobloķēt. Par to, kā strādāt ar atkarību cilvēkiem, neizmantojot medikamentus, viņš ir runājis un mācījis arī ārstus, sociālos darbiniekus un citus speciālistus. Alkoholisms, viņš uzsver, nav slimība, jo atkarība nav slimība. Viņam ir sava atbilde uz jautājumu, kāpēc joprojām mūsdienu medicīna nespēj izārstēt hronisko alkoholismu? Tāpēc, ka pasaulē nav radies zinātnieks, kurš izgudrotu vakcīnu vai zāles, kas ārstētu pieradumu. Bet pieradums ir vienlīdzīgs atkarībai, ko diemžēl nevar ārstēt ar medikamentiem. No atkarības, saka Ivans, cilvēks var atbrīvoties vai nu pats, vai arī viņam var palīdzēt profesionāls speciālists. Ivans neslēpj, ka viņa palīdzību atkarības uzveikšanai meklējuši arī daudzi mediķi, atzīstot, ka nevēlas griezties pie kolēģiem, lai alkoholismu ārstētu kā slimību, jo tā ir padomju laika dogma, iemācīta daudziem ārstiem, kas, viņaprāt, nav patiesība.
Uz jautājumu, vai jel kādi ierobežojumi alkohola tirdzniecībā spētu samazināt grādīgo dzērienu patēriņu, Ivans Kostiks viennozīmīgi saka, ka noteikti nē! Cilvēki, kā dzēruši, tā dzers. Ja nevarēs citādi, paņems kannu, trubiņas, cukuru, raugu, un dzēriens būs gatavs viens un divi! Turklāt viens otrs ar saviem ražojumiem tad kļūs arī ievērojami bagātāks, kā tas jau pierādījās padomju laikos. Tāds ir Ivana Kostika uzskats.

Grib dzīvot skaidrībā un sev to atgādina

 

Psiholoģe Skaidrīte Krakope pirms astoņiem gadiem Balvos nodibināja Anonīmo alkoholiķu grupu, kas darbojas joprojām. Kā tas palīdz dzīvot atkarīgajiem un vai viņi jūtas droši, ka nepacels vairs pirmo glāzīti? Stāsta Skaidrīte Krakope.

– Pie manis griezās dažādu atkarību cilvēki. Gribēju viņiem palīdzēt un, domājot, kā to izdarīt, vispirms pati aizbraucu ciemos uz Gulbeni pie anonīmajiem alkoholiķiem un piedalījos viņu sapulcē, vēlāk aizbraucu un tikos ar narkologu Korsaku Rēzeknē. Pēc tam arī Balvos noorganizējām Anonīmo alkoholiķu (AA) grupu. Esmu grupas krustmāte, un man ir liels prieks, ka viņi joprojām sanāk kopā, tiekas viens ar otru un viņiem izdodas sava dzīve bez alkohola. Atzīmējot piecu gadu jubileju, viņiem bija jauks pasākums, kurā piedalījās arī priesteris un biju uzaicināta pati.
Teikšu, ka alkoholisms ir atkarība, kas rodas gan nabagiem, gan miljonāriem, tas ir posts, kas skar ļoti daudzus. Bet AA palīdz viņiem apzināties šo postu un uzveikt to. Sapulcē viņi katrs nosauc sevi un saka: “Esmu atkarīgais alkoholiķis...” Balvos grupa tiekas svētdienās, viņi ir aptuveni desmit cilvēki, kuri pilda 12 soļu programmu.

 

Šiem cilvēkiem ir svarīgi izteikties, pastāstīt, kas katram uz sirds, kādas problēmas, jo tas atvieglo sirdi, viņi uzklausa viens otru, saprotot, ka arī citiem ir noticis kas līdzīgs. Viņi ir sabraukuši, lai tiktos pat 1.janvārī. Grupai ir savs vadītājs. Balvos ir atvēlēta telpa, kur grupa tiekas, tur viņus neviens no malas netraucē. Ļoti svarīgi, ka šiem cilvēkiem PAŠIEM ir vajadzība tikties, būt kopā un izrunāties. Ir pieredze, kad atnāca arī citu atsūtītās māmiņas alkoholiķes, bet rezultāta nebija, jo agrāk vai vēlāk viņas atsāka draudzību ar grādīgo. Ne velti arī narkologi viens otrs mēdz rīkoties gudri, atliekot dzērāja pieņemšanu uz vēlāku laiku, lai pārliecinātos, ka cilvēks patiešām ir nobriedis kodēties un patiešām vēlas no alkohola atbrīvoties. Diemžēl zinu cilvēkus, kuri ar nepacietību gaida savas kodēšanās beigas, un tad alkoholu lieto vēl spēcīgāk.
Mana pieredze, tiekoties ar atkarīgajiem, liecina, ka vairumam ir ļoti grūti tikt no šīs atkarības vaļā. Dzērāji mēdz teikt, ka viņi darīs, kā gribēs – gribēs un nedzers. Diemžēl tā nenotiek. Ir gadījumi, kad alkoholu nelieto gadus trīs, piecus, pat desmit, bet tad atkal kādā dienā paņem to pirmo glāzīti, un cilvēks aiziet postā. Tāpēc AA ir atbalsts, palīdzība un liela vajadzība. Šie cilvēki svētdienas ļoti gaida. Ne par visu, ko viņi pārrunā savstarpēji savā grupā, viņi var runāt arī mājās ar savējiem. Jā, viņi visi, satiekoties AA, sevi nosauc par alkoholiķiem, lai arī kāds to nelieto gadus desmit vai vairāk. Alkoholisms ir briesmīgs. Var atcerēties Maestro Paula paša stāstīto, kā viņš, ejot garām zināmajam krogam, aizgrieza galvu uz otru pusi un skrēja, lai tikai tur neienāktu. Nevajadzētu kautrēties no savas nelaimes, bet meklēt palīdzību un ārstēties. Visas metodes ir izmantojamas un labas, ja tikai palīdz. Esmu lasījusi, ka kādam nav palīdzējis nekas, bet tad viņš griezies pie Dieva un ir saņēmis palīdzību.
Teikšu, ka mūspuses cilvēki alkoholu lieto ļoti daudz, dara to pat slepeni. Starp viņiem arī amatos esošie, cieš ģimenes, bet klusē. Ir daudz arī slēptās vardarbības pret sievām, pret bērniem. Priecājos par sievietēm, kuras nāk un runā, kuras neslēpj šo nelaimi, lai varētu risināt un situācija uzlabotos. Protams, sievām ir kauns, viņas kļuvušas līdzatkarīgas, bet ar klusēšanu līdzēts nebūs.
Latviju joprojām raksturo kā zemi, kur daudz dzer. Nesen izskanēja narkoloģes atzīts fakts par desmitgadīga bērna alkoholismu. Mūsu iedzīvotājiem ir depresija, daudz problēmu, un alkoholā viņi rod zināmu mierinājumu. Varam atcerēties neseno Covid-19 pandēmijas laiku, kad ģimenēs alkoholu lietoja izteikti pastiprināti, notika arī vardarbības scēnas. Daudziem nav darba, trūkst finansējuma, bet alkoholam nauda tomēr atrodas. Alkoholisms ir slimība, no kuras atbrīvoties ir ļoti grūti. Arī valsts politika nav bijusi pārāk pretimnākoša, lai cilvēkus ārstētu.

 

Kas ir Anonīmie alkoholiķi?
* AA ir vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma.
* Vienīgā prasība šai piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu.
* AA nav ne iestāšanās, ne dalības maksas, viņi paši sevi uztur, pateicoties pašu ziedojumiem.
* AA nav saistīti ar sektām, konfesijām, politiku, organizācijām vai iestādēm.
* AA galvenais mērķis ir palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem.

 

Kādēļ Latvijā cilvēki tik daudz dzer?
Biruta Bogdane, pagasta vadītāja Balvu novadā: – Dzeršana vispirms nozīmē slimību. Tā ir atkarība. Ja iesāk dzert agrā jaunībā, tad parasti turpina lietot alkoholu arī vēlākajā dzīvē. Būtu jāārstē galva, sakārtojot cilvēkam pareizu domāšanu. Diemžēl Latvijā daudzi cieš no depresijas, cilvēkiem ir daudz neatrisinātu problēmu, ir kredīti, bezdarbs, valda stress. Kad iedzer, kādu brīdi paliek vieglāk. Jābūt ļoti spēcīgam raksturam, lai cilvēks spētu problēmas risināt citādāk, nevis lietotu alkoholu. Daudz kas atkarīgs arī no ģimenes. Varētu būt ierobežojums – nepārdot alkoholu jauniešiem līdz 22 gadu vecumam. Iespējams, tie, kuri dikti gribēs dzert, sāks ražot kandžu.
Agnese Smirnova, iedzīvotāja Balvos: – Vieni dzer no sliktas dzīves, citi atkal – no pārāk labas. Visstulbākais, manuprāt, ka alkoholu Latvijā tirgo pat degvielas uzpildes stacijās, ka tam piemēro pat akcijas. Ja to tirgotu tikai specializētos veikalos, kā agrāk bija šņabja bode, ticu, ka tur iegrieztos mazāk cilvēku un mazāk arī nopirktu dzeramo. Problēmas sakne slēpjas valdības politikā, jo alkohols dod būtisku ieņēmumu daļu. Sanāk, ka dzeršanu atbalsta valdības politika. Būtībā tas ir koks ar diviem galiem.
Agrita Grosbarte, psiholoģe Rīgā: – Vislabāk atbildi zinātu narkologi. Manuprāt, daudz kas sākas ģimenē, un to nosaka audzināšana, arī iedzimtība un apkārtējā vide. Alkoholisms ir atkarības slimība, kas būtu jāārstē. Cilvēki dzer, jo viņiem ir zems pašvērtējums, trūkst pašcieņas, nav mērķa, lietas vai vaļasprieka, kas pašus aizrautu, par ko cilvēks degtu. Manuprāt, jau bērnībā vajag rosināt atrast bērnam interesantu nodarbi, kā dejošanu, sportu vai ko citu, kas viņam patiktu, kur viņš darbotos un ar ko gribētu lepoties. Manuprāt, ar aizliegumiem vien neko daudz nepanāktu, taču vajadzētu atrast veidu, kā, pasūtot akoholu internetā, noteikt cilvēka vecumu, lai grādīgo dzeramo nevarētu nopirkt gluži kurš katrs.
Inese Zaikovska, dzimtsarakstu nodaļas speciāliste Balvos: – Neticu, ka pašreizējie dati par Latvijas lielo alkohola patēriņu ataino patieso situāciju. Iespējams, lielos skaitļus palīdz uzgriezt kaimiņi igauņi, jo viņi mūsu alkoholu pērk kā traki. Pie mums tas ir lētāks, viņi brauc uz robežu un pērk. Par to runā un rāda masu medijos. Iespējams, tagad ir arī tādi dzīves apstākļi, depresija, un cilvēki Latvijā dzer pastiprināti. Taču man zināmajā cilvēku apritē patiešām nezinu tos, kuri dzertu. Darbā neviens (nesen par šo tēmu tieši ierunājāmies) nespēj atcerēties, kad beidzamo reizi malkojām šampanieti, mājās alkoholu nelietojam ne ikdienā, ne svētkos, pieaugušos bērnus ieskaitot, vēroju, ka arī kaimiņi neaizraujas ar dzeršanu, bet strādā kā traki, arī uz ielas Balvos nevienu piedzērušu cilvēku neesmu redzējusi. Ja nu vienīgi par šo nelaimi var liecināt mūsu nodaļā esošā statistika par cilvēku miršanas cēloņiem, jo tur parādās ieraksti par aknu cirozi, hronisku akoholismu, kas liecina par totālu dzeršanu. Varbūt alkoholam jāceļ cenas un – līdz pašiem griestiem! Lai tad valsti atbalsta tie, kuri ir maksātspējīgi un dzer!

 

Skaistais vilinājums
Iepazīšanās ar alkoholu un tā nobaudīšana bieži notiek pat pirmajos skolas gados. To pamēģina slepus mājas viesībās, vēlāk nogaršo alkoholiskos kokteiļus, kas tik skaisti sarindoti lielveikalu plauktos visiem pieejamā vietā, pudeles var iegādāties šoferīši benzīntankos, šos dzērienus piedāvā nogaršot publiskās vietās. Un kur tad vēl romantiskie vakari kādā kafejnīcā vai restorānā! Kādā Rīgas bārā piedāvājumā ir pat “Nevainīgais Balzams”.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.