NeSalauztā sirdslīnija (24.11.2023.)

“Kad durvis aizveras, logs atveras”

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Aicina izvirzīt mērķus

 Brīdī, kad cilvēkam nāk apjausma, ka viņš kļuvis par invalīdu, pasaule sabrūk un zem kājām atveras zeme. Pirms desmit gadiem notikušo balvenietis Lauris Baranovskis nevēlas atcerēties, kaut gan viņš ir pierādījis, ka arī bezizejas situācijās nedrīkst nolaist rokas. Jāsecina, ka tas vēl ir maigi teikts, jo pēc kritiena, kas dzīvi apgrieza kājām gaisā, Laurim bija 29 gadi.

Pirms diviem gadiem “Vaduguns” žurnālists Artūrs Ločmelis rakstā “Gribasspēks, ar kādu nevar lepoties katrs” uzsvēra, ka dažus dzīves pārbaudījumi salauž, bet citus tie dara vēl stiprākus: “Neskatoties uz gūto smago traumu, Lauris Baranovskis ne mirkli nav izkāris balto karogu sarežģīto dzīves pārbaudījumu priekšā, bet soli pa solim ne tikai mērķtiecīgi dodas pretī jauniem izaicinājumiem, bet savus sapņus arī piepilda.”
Liktenis balvenieša dzīvē lēma ieviest savas korekcijas... Kādā no dienām Lauris piedzīvoja epilepsijas lēkmi, kā rezultātā neveiksmīgā kārtā nokrita pa kāpnēm un pret vienu no pakāpieniem guva spēcīgu galvas traumu. Kopš tās dienas Lauris divus, trīs mēnešus, pieslēgts pie medicīniskās aparatūras, pavadīja bezsamaņas stāvoklī slimnīcā. Pēc tā sekoja nākamais pārbaudījums – sākotnēji tika zaudēta spēja staigāt un ikdienā nācās pārvietoties ar invalīdu ratiņiem. Pārcilājot atmiņā pagātnes notikumus, Lauris atminas, ka mediķu prognozes par iespējām uzlabot veselības stāvokli bija visdažādākās – no iepriecinošām un ļoti cerīgām līdz pat pavisam drūmām. Saprotams, ka plinte krūmos netika mesta nevienu mīļu brīdi, un, pateicoties savam milzīgajam gribasspēkam, Vaivaru un Līgatnes rehabilitācijas centru fizioterapeitu un ergoterapeitu ilgākā laikā ieguldītajām pūlēm, Lauris atkal varēja mērot ceļu mājup. Salīdzinoši neilgu laiku gan nācās pārvietoties invalīdu ratiņos, bet jau diezgan drīz Lauris ratiņus nomainīja pret kvadripodu – spieķi ar četrām kājām, kura platais atbalsts nodrošina papildus stabilitāti. Savukārt jau šobrīd, dodoties pastaigās, Lauris pārvietojas bez jebkādiem palīglīdzekļiem, kvadripodu drošības pēc paņemot līdzi tikai, piemēram, ziemas mēnešos.”
Taujāts, kādas pārdomas raisa pirms desmit gadiem pārdzīvotais, balvenietis neslēpj, ka, iesēžoties ratiņkrēslā, sapratis, ka noteikti vēlas staigāt: “Palēnām, palēnām... Jā, tolaik mediķu prognozes bija dažādas, tomēr nevienā mirklī negrasījos padoties. Es nezinu, kur tos spēkus ņēmu. Man gribējās spēlēt futbolu. Patiesībā kritienu neatceros un negribu atcerēties. Protams, vecāku un draugu plecs lika virzīties uz priekšu. Tomēr, atskatoties uz šo laiku, jāsecina, ka vislielākais motivētājs biju sev pats. Priecājos, ka izpalika mirkļi, kad gribētos visam atmest ar roku.”
Cilvēkiem, kuriem nākas saskarties ar izaicinājumiem, kad jāpielāgojas sekām, un, kā mēdz teikt, dzīve apmet kūleni, Lauris ieteic censties, iespējams, pat ļoti ilgi ar sevi mērķtiecīgi strādāt: “Arī es joprojām strādāju...”
Pirmais solis – piecelšanās no ratiņkrēsla.
Otrais solis – sapnis par autovadītāja tiesību atjaunošanu.
“Autovadītāja tiesības, tāpat kā vairums jauniešu šobrīd, ieguvu jau 18 gados. Sakarā ar gūto traumu tiesības gan nevarēju atjaunot, tām arī bija beidzies derīguma termiņš. Savukārt šī gada sākumā domai par tiesību iegūšanu, ko loloju jau pirms dažiem gadiem, nolēmu pievērsties pavisam nopietni. Sākotnēji gan baidījos, ka man tiesības neizsniegs, bet, painteresējoties vairāk, sapratu, ka tas nav nekas neizdarāms,” pirmos soļus pretī autovadītāja apliecības atjaunošanai atceras balvenietis. (“Vaduguns”, 22.10.2021.)
Trešais solis – cilvēka individuālajām vajadzībām pielāgota transportlīdzekļa iegāde, lai kļūtu mobilāks un neatkarīgāks.
“Jāteic, visa procedūra, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu iegūt autovadītāja apliecību, ir diezgan vienkārša. Jā, bija nepieciešami daudzi un dažādi dokumenti, bet lielāko daļu no tiem varēja saņemt pie ģimenes ārsta. Ar to, ka vajadzētu staigāt no viena kabineta uz otru, nesaskāros. Turklāt sākotnēji domāju, ka automašīnas pielāgošana atbilstoši manām vajadzībām izmaksās pāris tūkstošus. Izrādījās, ka tas tiek apmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem, kas, protams, ir liels atvieglojums ikvienam cilvēkam, kuram ir nepieciešamība pēc pielāgota transportlīdzekļa. Līdz ar to vismaz šajā ziņā valsts atbalsts ir patiešām jūtams,” secina Lauris. (“Vaduguns”, 22.10.2021.)
Ceturtais solis – svara samazināšana.
Šis solis, kā smej balvenietis, vērtējams kā maratons, jo sevi vienmēr ir jāuztur formā: “Biju pieņēmies svarā līdz 120 kilogramiem. Pirms vairāk nekā trim gadiem, kad svēru 98 kg, tagad esmu sasniedzis 84 kg rezultātu. Domāju, ka trīs gadu laikā, atbrīvojoties no 15 kg, mērķi esmu sasniedzis. Vai, mājās sēžot, negribas kaut ko pagrauzt? Protams, gribas. Tomēr izvēlos veselīgāku pārtiku un mazāk.” Fiziskām aktivitātēm viņš pievērš īpašu uzmanību. Novembrī viņš aktīvi piedalījās Balvu Sporta skolas izsludinātajā akcijā “Sporto pretī valsts svētkiem”, dienā nostaigājot 4-5 kilometrus. “Vai tas ir daudz? Varētu būt vairāk,” viņš smej, piebilstot, ka savu normu tomēr izpilda. Lauris piekrīt apgalvojumam, ka cilvēki pēc dabas ir slinki: “Arī es nereti labāk iesēžos automašīnā, nevis eju kājām. Tomēr, atceroties par svaru, sev atgādinu, ka labāk tomēr pastaigāties. Par svaru runājot... Ievēroju, ka pēc traumas, sēžot mājās, ēdu un ēdu. Uzkāpu uz svariem un, redzot ciparus, palika bail. Jo vecāks palieku, jo vairāk domāju par veselību.”
Piektais solis – ceļā uz to.
Savulaik Lauris sociālajos tīklos ievietoja sludinājumu, ka meklē pastāvīgu darbu, atklājot, ka ir 1.grupas invalīds ar kustību traucējumiem, ieguvis augstāko izglītību politikas zinātnē un 1.līmeņa profesionālo augstāko izglītību mārketingā un tirdzniecībā, norādot: “Darba piedāvājumus, kas ir saistīti ar pārdošanu, lūgums nepievienot!”
Arī šobrīd L.Baranovskis ir darba meklēšanas procesā: “Es gan strādāju žurnālā “Forbes”, bet darba nav daudz, līdz ar to alga nav pārāk liela. Kāds ir mans pienākums? Pievienoju rakstus mājaslapā.” Jāpiebilst, ka balvenietis ir patiesi sabiedriski aktīvs, tostarp neatsaka arī savu viedokli laikrakstam “Vaduguns”.
Kā vērtējat Lielbritānijas referenduma iznākumu?
“Lielbritānijas referenduma rezultātus vērtēju negatīvi.... Kas attiecas par terorismu, nedomāju, ka tuvākajā laikā gaidāmi būtiski uzlabojumi. Islāma valsts un citas teroristiskas organizācijas pierādījušas, ka ar samērā maziem līdzekļiem iespējams veikt plašus uzbrukumus. Turklāt islāma ekstrēmisti izkaisīti visā plašajā pasaulē, kas apgrūtina viņu apsekošanu un uzraudzību. Savukārt, runājot par bēgļiem Eiropā, uzskatu, ka daudz lielāka uzmanība jāpievērš ārējo robežu stiprināšanai.” (“Vaduguns”, 5.07.2016.)
Cik droši varam justies pēc kārtējā terora akta – šoreiz Mančestrā?
“...Terorismu, manuprāt, būs ļoti grūti apstādināt. Par to liecina kāds lielāks vai mazāks terora akts ik pa mēnešiem. Jācer vienīgi, ka Latviju tie neskars!” (“Vaduguns”, 30.05.2017.)
Kā cīnīties ar viltus ziņām?
“...Atklāti runājot, sākotnēji, kad parādījās viltus ziņu fenomens, tam nepievērsu lielu uzmanību. Tagad gan rūpīgi izvērtēju publicēto ziņu avotu un to, cik ticama ir konkrētā ziņa. Ļoti iespējams, kādā no reizēm arī pats esmu kļuvis par viltus ziņu upuri, pats to nemaz neapzinoties. Piemēram, jau pirms vairākiem gadiem es un arī liela daļa pārējās Latvijas sabiedrības uzķērās uz viltus ziņu par meteorīta nokrišanu Latvijā, ko ļoti plaši atspoguļoja arī Latvijas mediji. Tomēr tā izrādījās sakaru operatora “Tele2” reklāmas kampaņa. Protams, tagad to atceros ar smaidu sejā, bet šis notikums parāda, cik viegli ir manipulēt ar cilvēku prātiem, sagatavojot profesionālu kampaņu. Tādēļ atkārtoti uzsveru, ka nepieciešams rūpīgi vētīt informācijas avotu. Ja par to nav galējas pārliecības, jāmeklē līdzīgas ziņas alternatīvos informācijas avotos. Parasti gan viltus ziņas ir ļoti uzkrītošas un šokējošas, tādējādi uzreiz sniedzot pamatu šaubīties par to patiesumu. Jāteic, sociālajā tīklā “Facebook” esmu pamanījis, ka arī atsevišķi cilvēki no mana draugu loka dalās ar viltus ziņām. Pieļauju, ka šādas rīcības iemesls ir nezināšana par šīs sērgas straujo attīstību, neizglītotība un zema medijpratība. Visbīstamāk ir, ja to dara apzināti. Nešaubos, ka šādu ziņu izplatībā savu pirkstu pielikušas arī dažas mūsu kaimiņvalstis, bet to dara arī mūsu pašu pilsoņi. Jo šokējošāks ziņas virsraksts, jo vairāk ar ziņu dalās. Vismaz daļā gadījumu tas ir bizness, bet šādu ziņu autorus jāizolē no sabiedrības. Pretējā gadījumā par viņu radīto dezinformāciju mūsu valstij kādā no brīžiem var nākties arī smagi samaksāt. Citādāk ir ar cilvēkiem, kuri ar viltus ziņām dalās savas nezināšanas dēļ. Es viņus nenosodu, bet ieteiktu ļoti rūpīgi sekot tam, kādu informāciju pārpublicējat. Kopumā medijiem lielā mērā uzticos. Tomēr uzsveru, – esat uzmanīgi ar kādām ziņām.” (“Vaduguns”, 11.02.2020.)
Taujāts, kāpēc kā politologs neturpina komentēt politiskos notikumus un aktivitātes, Lauris atjokoja, ka to darīt nav aicināts: “Politikai sekoju līdzi, bet tagad mazāk, kaut gan strādāju arī partijas “Vienotība” birojā. Pieļauju, ka varētu kandidēt arī vēlēšanās.” Spriežot par partnerības institūta ieviešanu Latvijā un Stambulas konvenciju, L.Baranovsis neslēpj savu atbalstu: “Partnerattiecību likums sakārtos juridiskas lietas, bet Stambulas konvencija palīdzēs izskaust vardarbību pret sievietēm. Tiesa, konvenciju neesmu lasījis no sākuma līdz galam. Ja Eiropa to pieņem, kāpēc mums pretoties? Jāļauj arī citādiem cilvēkiem noformēt savas attiecības.”
Sestais, septītais solis... Lauris Baranovskis, taujāts, kā sevi redz pēc pieciem gadiem, domīgi atzina: “Būs stabils darbs. Cerams, ģimene un sava dzīvesvieta. Manuprāt, mērķus ir svarīgi izvirzīt, jo tas mudina neapstāties. Mērķus uz papīra nerakstu, kaut gan svaru ik dienu piefiksēju.” Balvenietis katru dienu cenšas palasīt grāmatas un šobrīd aizrāvies ar skandināvu detektīviem. Lūgts atklāt, kāds ir viņa sapņu darbs, Lauris domīgi noteica, ka, iespējams, saistīts ar medijiem internetvidē: “Avīzes pastāvēs tikmēr, kamēr būs cilvēki, kuri vēlas tās rokās paturēt. Manuprāt, drukātai presei jāpāriet uz interneta vidi.”
P.S. Lauris, vērtējot gadalaikus, atzīst, ka neiet pie sirds ziema: “Kāpēc? Kad ir sniega kupenas, jāizmanto kruķis. Vai Balvos labi tīra sniegu? Apmierinoši. Katru rītu sveicinu sētniekus. Cilvēki strādā, pretenziju nav. Arī invalīdiem piekļūšana pie publiskām ēkām ir salīdzinoši laba. Vai dzīvē pietiek smaidu? Nē, par maz. Kur tos rast? Mums pietrūkst saules. Godīgi sakot, nezinu, kā mums pietrūkst, tomēr humora vajadzētu būt vairāk...”

“Man likās, ka viņš varēs”

Fizioterapeits Andris Bačuks, jautāts, kā iepazinis Lauri, pieļauj, ka, visticamāk, pirmo reizi satikušies futbola laukumā: “Man, iespējams, bija 12-13 gadi, Laurim kādi 15 gadi. Mazākie puikas lielākos futbolistus taču zināja... Draudzība izveidojās, pateicoties futbolam. Kāds ir Lauris? Salīdzinoši kluss un ieturēts. Viņš var nosēdēt pusi no vakara, nesakot ne vārda, kad draugi diskutē. Kad pajautā kaut ko konkrētu, viņš atbildēs izsmeļoši un konkrēti. Nu ko tur piebilst – klusais intelektuālis.”

A.Bačuks, vērtējot drauga spēju pārvarēt grūtības, uzsver, ka diemžēl pozitīvu gadījumu vai piemēru, kad cilvēki spēj izrauties no nelaimju seku valgiem, nav nemaz tik daudz: “Laurim ir pluss, ka viņš nāk no ļoti lielas, turklāt mediķu ģimenes. Domāju, ka atbalsts un motivācija bijusi uz katra soļa. Ne ģimene, ne draugi nav atļāvuši ne mirkli atslābināties. Ikvienam cilvēkam, kurš nonācis nelaimē, rehabilitācijas stāstam jāsākas ar tuvu cilvēku atbalstu, kam seko speciālistu palīdzība, tostarp jāizmanto visi rehabilitācijas pasākumi un pakalpojumi, kādi vien valstī ir pieejami. Laurim šo ceļu, iespējams, atrast bija vieglāk. Kas jādara, ja esat ceļa sākumā? Jāvēršas pie ģimenes ārsta, kura kompetence ir pacientu novirzīšana pie speciālistiem, nosūtīšana uz attiecīgām rehabilitācijas iestādēm. Viennozīmīgi, ka cilvēkiem jāpalīdz šo pareizāko rehabilitācijas ceļu atrast. Diemžēl jāsecina, ka ne visi to var atļauties. Pieļauju, Vaivaros un Dubultos ne vienmēr sniegs valsts apmaksātus pakalpojumus. Nav noslēpums, ka cilvēki ar invaliditāti nereti ir izkrituši no darba tirgus. Viņi nespēj apmaksāt pakalpojumus, kas rada nākamās problēmas. Ar Lauri 6-7 gadus regulāri tikāmies vienreiz-divreiz nedēļā. Sistemātiskā un ilgstošā rehabilitācija arī ir panākuma atslēga. Jā, pēc sarežģītām traumām rehabilitācija neilgst ne mēnesi, pat ne gadu. Tiesa, pirmie mēneši parāda dinamiku, un kā mediķi pacientiem rakstām tālejošos mērķus. Pusgads parāda nākotnes ainu, un tad jau attiecīgi jāturpina strādāt, neskatoties uz to, ka attīstība būs lēnāka. Daudzi atmet ar roku, ko nevajadzētu darīt. Sākums ir visbūtiskākais, tomēr arī ilgstoši, kad rezultāts vairs nav tik taustāms, nedrīkst novirzīties no izvirzītajiem mērķiem. Cilvēkiem, nākas secināt, motivācija ir viļņveidīga. Ļoti svarīgs ir psiholoģiskais aspekts, jo cilvēks apjauš, ka kļuvis kaut kādā ziņā nevarīgs. Tā tiešām daudzreiz ir depresija. Tāpat problēma ir liekais svars, kas seko mazkustīgam dzīvesveidam. Svars un depresija rehabilitācijā noteikti nepalīdzēs. Kāda ceļamaize? Lai noteikti blakus ir ģimene, tuvs cilvēks. Ne mazāk svarīgs ir vecums. Jebkurš saprot, ka jaunam cilvēkam rehabilitācija ir vieglāka. Tātad, pirmkārt, morāls atbalsts. Otrkārt, vienlaikus sākas rehabilitācija, tostarp rehabilitācijas centros. Zinu, ka ir cilvēki arī Balvu novadā, kuriem varētu palīdzēt, bet viņi nemaz līdz tai netiek. Varbūt var arī ar autobusu atbraukt, bet problemātiska ir nokļūšana no autoostas līdz poliklīnikai. Acīmredzot pēc palīdzības jāgriežas pie sociālā dienesta, jāizmanto asistenta pakalpojums. Vairāk tas ir atbalsts bērniem. Rehabilitācija par naudu ir pieejama ātri, kaut gan reģionos ar to ir pasmagi. Jāpiebilst, ka Balvos situācija ir labāka, jo mūspusē fizioterapeiti ir pieejami.”
Fizioterapeits apstiprina, ka ļoti svarīgi ir izvirzīt mērķus, kā to dara Lauris: “Jebkurš mediķis, uzklausot pacientus, jūt, vai cilvēks darīs, vai nedarīs. Tas jaušams pat sarunas intonācijā. Lauris ir salīdzinoši stūrgalvīgs, un šī stūrgalvība viņam palīdz neapstāties.” Jautāts, kādas pārdomas bija mirklī, kad Lauris izvirzīja mērķi atkal sēsties pie stūres, A.Bačuks atklāja, ka pirmā reize bija Naudaskalna bijušajā lidlaukā: “Man likās, ka viņš varēs. Tomēr jāatzīst, kad pārsteigums neizpalika tad, kad Lauris pavēstīja, ka auto ir nopircis. Jāsecina, ka pirmajā izbraucienā viņš bija tīri bāls, nedaudz satraucies. Pēc tam draugs vērsās pie autoapmācības instruktora.”
Interesenti, ka 2018.gadā, Adventes pirmajā svētdienā, sumināja četrus jaunus pērminderus, tostarp Andri Bačuku. “Tagad esmu palicis slinkāks. Ticība? Tas ir sarežģīts jautājums. Par to esmu runājis arī ar Lauri, bet viņš, manuprāt, ir cilvēks, kurš ticību meklē sevī. Tomēr uzskatu, ka baznīca ir viena no pareizākajām vietām, kur rodamas atbildes. Tāpat jāsecina, ka varbūt tā nav pareizākā motivācija, ja uz baznīcu ejam tikai tad, kad mums ir grūti. Protams, tas nav liegts. Biežāk uz baznīcu jāiet tad, kad ir labi,” secina fizioterapeits.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”