1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
23-05-2024
Vārdadienas šodien: Ilvija, Marlēna, Ziedone

NeSalauztā sirdslīnija (01.12.2023.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

Kad gaisma uzvar tumsu

Vai iespējams saņemties un pielikt punktu toksiskām attiecībām? Vardarbība ģimenē Latvijā ir viens no biežākajiem vardarbības veidiem, tomēr oficiāli par to tiek ziņots visretāk. Fakti ir nepielūdzami – vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augsts, no tās ik dienu cieš vairāk nekā simts sieviešu. Ciest, pazemoties un klusēt vai cīnīties? Tāds ir jautājums, uz kuru meklēsim atbildes, uzklausot dzīvesstāstus un speciālista vērtējumu.

Dzīvesstāsti (no vēstulēm  biedrības “Centrs MARTA” Latgales filiālei)

 

Viktorijas stāsts (vārds mainīts)

Man ir 27 gadi, audzinu brīnišķīgu divus gadus vecu meitiņu. Diemžēl pirms pusgada viss bija pavisam citādāk, nekā tagad.
Piecus gadus nodzīvoju kopā ar varmācīgu vīrieti un, šķiet, esmu izgājusi cauri ellei. Esmu piedzīvojusi visus vardarbības veidus. Visvairāk – emocionālo vardarbību, kad ikdienā tiku pazemota un noniecināta, un ar laiku jau sāka likties – es tiešām esmu tāda, kā man iegalvo.
Izrādījās, apvainojumi un pazemojumi bija tikai sākums. Pēc tam tika palaistas rokas, sākās fiziskā vardarbība. Viņš varēja iesist, sagrābt aiz matiem, sviest manā virzienā kādu smagu priekšmetu. Viņam tā bija norma. Pēc tam viņš uzvedās tā, it kā viņa uzvedībā vainīga esmu es pati. Kaut kādā brīdī tam pat noticēju. Drīz vien viņš jau pilnībā valdīja pār mani, vairs nesapratu – kas es esmu un kur esmu? Viņš kontrolēja pilnīgi visu: katru manu soli, manas sarunas ar tuviniekiem, manas sarakstes ar draudzenēm…
Tur bija arī seksuālā vardarbība – man vajadzēja darīt to, ko es negribēju, kā arī ekonomiskā vardarbība – viņš pilnībā kontrolēja manas finanses. Kaut kādā brīdī sapratu, ka esmu dziļā bedrē, un nezināju, kā no tās izkļūt. Bailes ņēma virsroku, un izvēlējos upura pozīciju. Es padevos, pat nesākusi cīnīties. Tomēr vienubrīd sapratu, – pietiek! Tas bija brīdis, kad viņš kārtējo reizi vilka mani aiz matiem cauri visam dzīvoklim un man pakaļ skrēja pārbijusies meitiņa. Viņai tad bija 1 gads un 5 mēneši.
Sapratu, ka man vajag atbalstu, ka viena netikšu galā. Jā, man ir tuvinieki, taču viņi neticēja tam, ko es stāstu. Laimīgas sagadīšanās dēļ paziņa pastāstīja par “Centru MARTA”, un es uzdrošinājos. Piezvanīju uz norādīto numuru un jau pirmās sarunas laikā sapratu, – es vairs neesmu viena. Man tic, mani saprot un palīdzēs. Nākamajā dienā savācu mantas, bērnu, paņēmu dokumentus un slepeni bēgu uz savu dzimto pilsētu, kamēr viņš bija darbā. Bija bail, bet tobrīd zināju, ka “Centrā MARTA” ir cilvēki, kas mani gaida, kas gatavi sniegt palīdzīgu roku. Pirmais solis bija sperts, biju mājās – drošībā. Atlika vien darbs ar sevi un savām bailēm.
Es nezinu, ko iesāktu bez “Centra MARTA” atbalsta. Šajā centrā strādā brīnišķīgi ļaudis, sava darba lietpratēji. Mums tika piedāvāta arī atbalsta grupa, un izrādījās, ir daudz sieviešu ar tādiem stāstiem. Tobrīd sapratu, ka tāda neesmu viena, katra no mums ir gājusi cauri šīm grūtībām un tikusi uzklausīta, pateicoties “Centram MARTA”. Protams, pēc tam daudz kas atkarīgs no mums pašām – cik daudz gribam mainīt savu dzīvi un sevi, bet “Centrs MARTA” dod absolūti visu šīm pārmaiņām: ilglaicīgu atbalstu, individuālās nodarbības ar psihologu (kas man neizsakāmi palīdzēja), mīlestību, rūpes un uzmanību. Šeit, centrā, es tiku galā ar visām bailēm, nedrošību un iemācījos sevi mīlēt. Iemācījos dzīvot no jauna.
Milzīgs paldies, ka Jūs “Centrā MARTA” atgriežat mūs veselīgā, pilnvērtīgā dzīvē. Paldies visiem, ka Jūs veicat tik milzīgu un svarīgu darbu. Var teikt – Jūs mūs atgriežat no viņpasaules.
Īsumā par manu dzīvi tagad. Paveicu smagu darbu ar sevi un turpinu to veikt. Nav viegli sevi savākt atpakaļ pa gabaliņam vienā veselumā, taču tas ir to vērts. Tagad apzinos sevi kā pilnvērtīgu cilvēku, mīlu sevi un cienu, un manā dzīvē sāka notikt brīnumainas pārmaiņas. Sāku saprast, kas esmu un ko vēlos, un līdz ar iekšējām pārmaiņām manā dzīvē ienāca brīnišķīgs cilvēks, kas mani ciena un pieņem manu meitu. Ne tikai pieņem, bet rūpējas par viņu kā par savu. Mums ir izveidojusies brīnišķīga ģimene, kur nav baiļu un aizliegumu, bet ir cieņa, atbalsts un mīlestība.
Nepalieciet tur, kur jums ir slikti, negaidiet, ka kāds jūsu vietā rīkosies. Pirmais solis vienmēr ir Jūsu. Taču ziniet – Jūs neesat vienas. Jūs vienmēr sadzirdēs, sapratīs un atbalstīs “Centrā MARTA”. Līdzko mainīsies pati, līdzko sāksi ieklausīties sevī un attīrīt dzīvi no nevajadzīgiem krāmiem, sāks notikt tādi brīnumi, par kuriem pat iedomāties nevarēji. Nebaidieties mainīt savu dzīvi!

 

Margaritas stāsts

Par “Centru MARTA” uzzināju pirms gada, jo vīrs bija vardarbīgs gan pret mani, gan pret bērniem. “Centrs MARTA” man piedāvāja juridisku un psihologu palīdzību. Šogad man piedāvāja piedalīties atbalsta grupā. Liels pluss, ka varēju pieslēgties attālināti. Kopumā bijām vairākas gan no fiziskas, gan no emocionālas vardarbības cietušas sievietes. Satiekot šādus cilvēkus, saproti, ka neesi viena ar šāda veida problēmām un pārdzīvojumiem. Tas liek justies daudz labāk. Grupā meitenes dalījās ar savu pieredzi un uzklausīja citu bēdas. Dalījāmies pieredzē, kā, katra pa savam, mēģinājām risināt sasāpējušo problēmu. Laiks komunicējot pagāja nemanot, jo jutos starp savējiem, saprasta un uzklausīta.
Man šī grupa sniedza jaunu pieredzi un sajēgu, ka ne vienmēr tas velns ir tik šausmīgs, kā to mālē. Gan ar testu, gan videomateriālu palīdzību nāca atklāsme, ka viss, kas notika ar mani, nav pareizi, un ne jau manī ir iemesls sliktai attieksmei. Pateicos “Centra MARTA” meitenēm, kuras uzņemas šo grūto darbu – palīdzēt sievietēm noticēt sev, iet ar augstu paceltu galvu un veidot savu dzīvi pēc saviem uzskatiem, ar savām kļūdām, brīvi un nepiespiesti.

Policijas statistika

 

Valsts policijas amatpersonu pieņemtie policijas lēmumi par nošķiršanu Latgales reģionā
2021.gads – 86
2022.gads – 115
2023.gads (9 mēnešos) – 133

 

Valsts policijā saņemtie tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību Latgales reģionā
2021.gads – 85
2022.gads – 111
2023.gads (9 mēnešos) – 125

 

Konstatētie tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumi un uzsāktie kriminālprocesi pēc KL 168.1 panta
2021.gads – 408 kriminālprocesi
2022.gads – 484 kriminālprocesi
2023.gads (9 mēneši) – 535 kriminālprocesi

Vardarbības definīcija

 

Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot šādas darbības draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās, vai privātās dzīves ietvaros. Vardarbība pret sievieti ietver fizisku, seksuālu un garīgu vardarbību ģimenē, tajā skaitā sišanu, sieviešu dzimuma bērnu seksuālu izmantošanu ģimenē, vardarbību pūra dēļ, izvarošanu laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un citu tradicionālo praksi, kas nodara kaitējumu sievietēm, vardarbību, kas nenotiek laulības ietvaros, kā arī ar ekspluatāciju saistītu vardarbību.
(ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 1.pants, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48)

Vardarbība nav upura personīgā problēma

 

Biedrības “Centrs MARTA” Rēzeknes filiāles vadītāja ALĪSE POTAŠA pārliecināta, ka vardarbība ģimenē nav vienīgi cietušā cilvēka problēma, tā jārisina valsts mērogā, sākot ar izmaiņām likumdošanā un sabiedrības izglītošanu.

Cik izplatīta Latgalē ir vardarbība ģimenē? Vai, salīdzinot ar citiem Latvijas reģioniem, vardarbības gadījumu ir vairāk vai mazāk?
– Katra ceturtā (25,1%) sieviete un katrs piektais (19,5%) vīrietis 18–74 gadu vecumā ir pieredzējis fizisku vai seksuālu vardarbību, secināts Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) pētījumā “Vardarbības izplatība Latvijā 2021”. Kopumā 37,4% iedzīvotāju bērnībā izjutuši fizisku vai emocionālu vardarbību, savukārt savu vecāku starpā šādu vardarbību novērojuši un netieši izjutuši 36,3% iedzīvotāju. 33,2% sieviešu un 42,2% vīriešu bērnībā pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no tēva vai mātes. Šī drūmā statistika liecina, ka mums kā sabiedrībai ir augsta tolerance gan pret emocionālu, gan fizisku vardarbību, un kamēr sabiedrībā valdīs uzskats, ka vardarbība ir katra paša, nevis kopienas atbildība, baidos, ka šie skaitļi nemazināsies.
Vardarbība ir sabiedrības veselības problēma, tā uzliek milzīgu slogu valsts ekonomikai, veselības aprūpei, tiesību aizsardzībai un samazina kopējo produktivitāti. Piedzīvotā vardarbība atstāj ilgstošas sekas uz upura veselību un psiholoģisko stāvokli, negatīvi ietekmējot gan dzīves, gan attiecību kvalitāti. Gan upuris, gan varmāka rodas, augot sabiedrībā un pieņēmumos, un šie stereotipi un to radītās sekas grauj Latviju no iekšienes. Mēs dzīvojam sabiedrībā, ko plosa vardarbība, konflikti, šķiršanās, izjauktas ģimenes un traumēti bērni. Šī gada statistika liecina, ka populārākais ģimenes modelis Latvijā ir vientuļā māte ar bērniem. Vai tiešām šīs ir tās vērtības, kuras visiem spēkiem cenšamies sargāt? Mūsu valsts nākotnei un pastāvēšanai ir nepieciešamas spēcīgas un mīlošas ģimenes, un tādas nevar eksistēt vidē, kurā visos līmeņos ir tik augsta tolerance pret vardarbību.
Vardarbība Latgales reģionā nav pietiekami apzināta, kā arī tās risināšanai reģionā trūkst gan institucionālās, gan cilvēkresursu kapacitātes. Ir jūtams arī sociālais spiediens – aizspriedumi, upura vainošana un kaunināšana, ciešanas kā individuālajā pieredzē balstīts uzskats, agrās laulības, sabiedrības klusēšana – tas viss veido augsni vardarbības ģimenē kā sociālas problēmas attīstībai. Lai mudinātu cietušos meklēt palīdzību, nepieciešams izglītot un informēt sabiedrību, lai tā spētu atpazīt vardarbīgas attiecības, lai rastos apziņa, ka vardarbība nav “upura personiskā problēma”. Tas ir ilgstošs process, kas visefektīvāk realizējams sadarbībā ar reģiona sociālajiem dienestiem, pašvaldības un valsts atbalstu.
Kādu palīdzību “Centrā MARTA” var saņemt vardarbībā cietusi sieviete vai vīrietis?
– “Centrā MARTA”, Rēzeknes filiālē, var vērsties pēc palīdzības vardarbības ģimenē upuri, bez maksas saņemot psihologa, jurista, sociālā darbinieka, sociālā rehabilitologa un uzticības personas atbalstu. Ja ir apdraudēta vardarbības upura dzīvība un veselība (tiek konstatēti augstas vardarbības riski), tad Rēzeknes filiāle nodrošina arī droša patvēruma pakalpojumu jeb krīzes dzīvokļa pakalpojumu, kuru vardarbības upuris var saņemt kopā ar saviem bērniem. Droša patvēruma pakalpojuma saņēmēju bērni, kā arī Ukrainas kara darbību piedzīvojuši bērni “Centrā MARTA”, Rēzeknes filiālē, bez maksas var apmeklēt silto graudu terapiju. Silto graudu terapijas pakalpojumu piedāvājam arī par maksu. Silto graudu terapeitiskās nodarbības silto graudu kastē rada impulsus uz receptoriem, kas pa nervu ceļiem nonāk smadzenēs, samazinot stresa hormonus, uzlabojot ādas asins piegādi, vielmaiņas procesus, līdzsvarojot smadzeņu darbību.
Cik vardarbīgās attiecībās cietušu cilvēku gadā vēršas pēc palīdzības Jūsu centra Latgales filiālē?
– 2022.gadā “Centrā MARTA” Rīgā, Liepājā un Rēzeknē palīdzību saņēmušas 664 personas – sievietes, vīrieši un bērni no Latvijas, kā arī Ukrainas kara bēgļi. Lielākais klientu skaits “Centrā MARTA” ir sievietes vecumā no 18 līdz 81 gadam, procentuāli visvairāk 36 – 45 gadus vecas sievietes. 98% gadījumos vardarbības veicējs ir vīrietis – laulātais, partneris, bijušais laulātais vai partneris, dēls, tēvs, patēvs, patēva dēls. 2% gadījumu vardarbības veicēja ir sieviete, parasti māte. Dominējošais vardarbības veids ir fiziska un emocionāla vardarbība, kam seko seksuālā, ekonomiskā vardarbība un vardarbīga kontrole. “Centrs MARTA” filiāle Rēzeknē savu darbību uzsāka 2020.gadā, un katru gadu klientu skaits arvien pieaug. 2023.gada 10 mēnešos Rēzeknes filiālē atbalstu saņēmuši 38 pieaugušie un 32 bērni, kas ir par 58% vairāk nekā 2022.gadā. Dominējošie vardarbības veidi – emocionāla un fiziska vardarbība. Vardarbības upuri – sievietes un sievietes ar bērniem – cieš no vardarbības ģimenē, visbiežāk varmāka vīrs vai civilvīrs. Pieaugušajiem klientiem sniegtas psihologa, jurista un sociālā darbinieka konsultācijas, šajā periodā kopā sniegtas 352 konsultācijas un vairāk kā 200 silto graudu nodarbības. Droša patvēruma pakalpojumu saņēmušas divas sievietes un četri bērni.
Vai ir bijuši gadījumi, kad pie jums vērsušies cietušie vīrieši?
– Rēzeknes filiāles trijos darbības gados pēc palīdzības ir vērsies viens vīrietis, kurš bija cietis no vardarbības ģimenē. Klientam tika sniegts gan rehabilitācijas pakalpojums, gan krīzes dzīvokļa pakalpojums. Diemžēl stereotipisku aizspriedumu un sabiedrības spiediena dēļ vīriešiem ir psiholoģiski smagāk atzīt piedzīvoto vardarbību un vērsties pēc palīdzības.
Ko Jūs ieteiktu personām, kuras cieš no vardarbības ģimenē – kāds būtu pirmais solis, lai izbeigtu šādas attiecības?
– Ieteiktu izstrādāt savu personīgo rīcības plānu, ņemot vērā savu konkrēto dzīves situāciju: Pastāstiet par vardarbību savā ģimenē kādam ārpus ģimenes – draugam, kolēģim, radiniekam, kaimiņam vai speciālistam, apzinot pieejamos resursus, kas var palīdzēt. Ar kādu no savām uzticības personām (draugu, speciālistu) vienojaties par atslēgas vārdu, kuru paziņosiet telefoniski vai īsziņā, ja būs nepieciešama tūlītēja palīdzība. Noskaidrojiet, kur varat bēgt un paslēpties (pie draugiem, krīzes centrā, viesnīcā). Sagatavojiet somu ar svarīgākajām lietām, dokumentiem, skaidru naudu. Apkopojiet draudu vai vardarbības pierādījumus, ja iespējams. Nomainiet visas paroles un kodus – savam e-pastam, internetbankai, sociālajiem kontiem. Ja Jums uzbrūk, sargiet galvu un vēderu, skaļi sauciet pēc palīdzības “Palīgā, mani nogalina!”, lai kāds to dzirdētu un izsauktu policiju. Vērsieties pēc palīdzības policijā, sociālajā dienestā vai “Centrā MARTA”. Iesniedziet tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis ir nodrošināt, ka no vardarbības cietusī persona nekavējoties saņem aizsardzību. Tiesa var piemērot: pienākumu varmākam atstāt mājokli, aizliegumu varmākam tuvoties upurim, uzturēties mājokļa tuvumā, aizliegumu varmākam satikties ar cietušo, aizliegumu sazināties ar cietušo, aizliegumu varmākam organizēt tikšanos ar upuri, izmantojot citu personu starpniecību, aizliegumu izmantot cietušā personīgos datus utt.
Kā vardarbības upurim atrast “Centru MARTA”?
– Kliente var vērsties, zvanot uz tālruni 25648595 vai rakstot uz e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. . Sarunas laikā administratore uzdos vairākus jautājumus, lai precīzāk noskaidrotu konkrēto situāciju. Pēc sarunas šo informāciju nodos gadījumu vadītājai. Gadījumu vadītāja sazināsies ar klienti vai tiksies klātienē un kopā ar klienti vienosies par pakalpojuma uzsākšanu, sastādīs rehabilitācijas plānu, lai pārtrauktu vardarbīgās attiecības. “Centrs MARTA” nevaino upuri, tic upura vārdiem un cenšas pēc iespējas ātrāk sniegt palīdzību.
Kādu iemeslu dēļ sievietes gadiem ilgi paliek vardarbīgās attiecībās, nevēršoties pēc palīdzības?
– Iemeslu ir daudz un tie ir komplicēti. Katrā situācijā tie ir ļoti individuāli. Vardarbīgās attiecības ir grūti pārtraukt, tam nepieciešama liela drosme un uzņēmība. Vardarbības upuris ir pieķēries savam partnerim, vardarbības upuris vaino sevi, vardarbības upuris ir saskāries ar nosodījumu no sabiedrības puses, ir vērsies pēc palīdzības, bet upurim nav ticēts, vardarbības upuris ir ievainojamā situācijā, piemēram, bez iztikas līdzekļiem un vienkārši nav kur iet. Dažreiz sieviete nemaz neapzinās, ka dzīvo vardarbīgās attiecībās, jo tā ir dzīvojusi visu mūžu, tā ir dzīvojusi viņas māte un tāda ir sievietes dzīves pieredze, kura tiek uzskatīta par normu. Visas “Centra MARTA” klientes uzskatu par varonēm, jo viņas ir pieņēmušas lēmumu pārtraukt vardarbīgas attiecības un sākt dzīvi no jauna. Tā tiešām ir liela varonība – nostāties pretī savām bailēm un cīnīties par savām tiesībām, bieži vien sākot dzīvi no nulles.
Kāpēc sievietes nereti atgriežas pie saviem varmākām?
– Pētījumi liecina, ka vardarbības upuri izdzīvo vidēji 7-12 vardarbības ciklus, līdz izlemj attiecības pamest pavisam. Vardarbība ģimenē ir sarežģīta un tās sekas ir ļoti nopietnas. Pārtraukt vardarbīgas attiecības nav viegli, nākas piedzīvot vairākus “šaubu – baiļu – cerību” posmus. Gatavošanās posms – nereti vardarbības pazīmes ir pamanāmas jau randiņu posmā, taču sievietes nav spējušas tās atpazīt vai noliegušas, jo bijušas ļoti iemīlējušās. Problēmas atzīšanas posms – šis ir posms, kad sievietes pilnībā apzinās sevi vardarbīgās attiecībās. Distancēšanās posms – šajā posmā vardarbības upuris sāk meklēt palīdzību un neslēpj no citiem esošo situāciju. Šaubu posms – pēc vardarbīgu attiecību pārtraukšanas vai aiziešanas no mājām sievietes ir ļoti ievainojamas, baidās par sevi un bērniem, baidās, vai spēs pašas uzturēt sevi, baidās, ka atgriezīsies varmāka un lūgs atgriezties mājās.

 

Šajā posmā ir būtiski, lai sieviete pēc iespējas ātrāk iegūtu savu neatkarību (dzīvesvietu, darbu, speciālistu atbalstu). Apstiprinājuma posms: sieviete sāk plānot savu turpmāko dzīvi, mostas cerība par izdošanos mainīt dzīvi. Skumju posms: mainot dzīvi, piezogas skumjas un sevis vainošana, jo sievietei šķiet, ka viņa ir sagrāvusi ģimeni, ka attiecībās taču ir bijuši arī laimīgi brīži un varbūt viņai vajadzēja tās saglabāt bērnu dēļ, jo bērnam vajag tēvu, vecmāmiņu u.tml. Atgūšanās posms: visiem vardarbības upuriem ir nepieciešama speciālistu palīdzība, lai mazinātu kaitējumu, ko nodarījušas ilgstošas vardarbīgas attiecības – tās ir ilgi dzīstošas psiholoģiskas un emocionālas rētas, kuras paši upuri var pat nepamanīt un neapzināties, jo tās nav tik redzamas kā fiziskas rētas. Katrā no šiem posmiem ir risks atgriezties pie varmākas, tāpēc ļoti svarīgi ir nebūt vienai, vērsties pēc palīdzības un nepadoties, lai kopā ar speciālistiem pārvarētu šos grūtos brīžus.
Kāda palīdzība no valsts būtu nepieciešama, lai mazinātu vardarbību ģimenē?
– Mums ir daudz jautājumu, kas jārisina un jāuzlabo. Viens no kritiski svarīgākajiem būtu Stambulas konvencijas ratificēšana. Taču arī šobrīd jau ir vērtīgi tiesiskie instrumenti, ar kuriem varam lepoties. Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā Lietuvā. Biju ļoti pārsteigta, cik Lietuvā ir drūma situācija ar valsts atbalstu vardarbībā cietušām sievietēm. Vienlaikus jutos lepna par Latviju un biedrības “Centrs MARTA” artavu šajā jautājumā. Piemēram, balstoties uz “Centra MARTA” pieredzi, Labklājības ministrija izstrādājusi Tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumos Nr. 790 “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas kārtība no vardarbības cietušām un vardarbību veikušām pilngadīgām personām””. Tiesību akts ir stājies spēkā 2023.gada 1.jūlijā, un rezultātā vardarbības upuriem ir pieejams krīzes dzīvokļa pakalpojums, kā arī ir krietni palielināts speciālistu konsultāciju skaits augstas vardarbības riska gadījumos. Šogad “Centrs MARTA” piedalījās Tieslietu ministrijas krimināltiesību darba grupā vardarbības ģimenē mazināšanai un divās Tieslietu ministrijas civilprocesa darba grupās vardarbības ģimenē mazināšanai, sniedzot priekšlikumus krimināltiesību un civiltiesiskā regulējuma pilnveidošanai. “Centrs MARTA” ir piedalījies arī Saeimas juridiskās komisijas sēdēs, kur apspriesti grozījumi Krimināllikuma uzlabošanai. Rezultātā likums ir uzlabots un ir iespējams saukt pie kriminālatbildības varmākas, kuri pārkāpj prasību par pagaidu aizsardzību.
Man gribētos, lai pašvaldībās būtu lielāka uzticība nevalstiskajam sektoram, lai mums izdotos izveidot ciešus un stabilus sadarbības modeļus, kas balstīti savstarpējā uzticībā, līdzīgi kā tas ir Ziemeļvalstīs. Lai mazinātos birokrātiskais slogs. Lai klientiem būtu iespēja anonīmi saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu. Šobrīd mums ir lieliska sadarbība ar Rēzeknes valsts pilsētas pašvaldības pārvaldi “Sociālais dienests”, ar Valsts policiju, ar Rēzeknes novada Sociālo dienestu, ar Valsts probācijas dienestu. Droši varu teikt, ka esam viena liela un spēcīga komanda vardarbības ģimenē novēršanā un prevencijā. Taču dažādu stereotipisku un maldīgu uzskatu dēļ par “Centra MARTA” darbību mums nav izdevies tikt sadzirdētiem Rēzeknes pilsētas domē. Esam lūguši pašvaldībai mums bezatlīdzības lietošanā piešķirt telpas, taču saņemam atteikumu, kuram pamatojums īsti racionāli nav saprotams. Ar sāpīgu sirdi jāatzīst, ka tas uzskatāms par klaju vardarbības atbalstīšanu, par vienaldzību pret vardarbību piedzīvojušām sievietēm ar bērniem, par nevienlīdzīgu attieksmi pret sabiedriskā labuma organizācijām pilsētā, kurā vienas organizācijas tiek atbalstītas, savukārt citas bez objektīva pamatojuma netiek.

Nav jābaidās no terminiem (viedoklis par Stambulas konvenciju)

 

“Centrs MARTA” jau 23 gadus aizstāv vardarbībā cietušo balsis. 2011. gadā pirmo reizi vēsturē beidzot tika izveidots starptautisks līgums jeb Stambulas konvencija, kura fokuss ir tieši vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē izskaušana. Arī Latvijas eksperti piedalījās šī dokumenta tapšanā. Tas ir visaptverošs, praktisks un kalpo kā ceļvedis labākajai praksei vardarbības apkarošanā. Protams, konvencija nav burvju nūjiņa, taču tas ir signāls katrai cietušajai sievietei, bērnam un vīrietim, ka viņi savai valstij nav vienaldzīgi. Konvencija pasargās cietušos neatkarīgi no tā, kāda Latvijā būs valdība vai kādi būs jomu vadošie ministri, jo cīņa pret vardarbību būs mūsu valsts pienākums starptautiskā mērogā, nevis īstermiņa tendence.
Termini, par kuru būtību Latvijas sabiedrība jau gadiem tiek maldināta, faktiski vienkārši nevar ietekmēt lietas, ko nesedz konvencijas tvērums. Konvencijai, tāpat kā visiem citiem starptautiskajiem līgumiem, ir ierobežots objekts un mērķis, kura rāmjos tā darbojas. Konvencija neregulē ģimenes sastāvu, neregulē laulību un neregulē dzimumu identitātes jautājumus. Tai nav tāda juridiskā spēka. Tas attiektos uz Latviju tikpat lielā mērā, kā tas attiecas uz Horvātiju, Serbiju, Itāliju, Poliju un virkni citu konservatīvu un kristīgu valstu, kas konvenciju ir ratificējušas un kurās šo gadu laikā tā nekādā veidā nav ietekmējusi likumdošanu iepriekšminētajos jautājumos. Taču katrā no šīm valstīm ir krietni uzlabojies darbs ģimenes vardarbības apkarošanā, datu ievākšanā un pakalpojumu klāsta uzlabošanā cietušajiem. Tajās ir kritušies arī sieviešu slepkavību statistiskie rādītāji, kas patlaban Latvijā ir augstākie Eiropā, un tikai turpina pasliktināties. Konvencija regulē tikai ar vardarbību saistītus jautājumus – prevenciju, likumdošanu, cietušo aizsardzību, vardarbību veikušo saukšanu pie atbildības. Jebkas cits ir valstu pašu lēmums.
Ja baidāmies no termina ‘gender’, tāds jau pastāv vairākās konvencijās, ko Latvija bez problēmām ir ratificējusi, piemēram, Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtos un Eiropas Padomes konvencijā pret cilvēku tirdzniecību. ‘Gender’ jeb dzimte nav tas pats, kas ‘dzimumu identitāte’ vai ‘dzimumu maiņa’. Tie ir atšķirīgi termini ar atšķirīgu un nesaistītu nozīmi. Termins ‘gender’ tiek saprasts kā stereotipi, īpašības un uzvedība, kas sabiedrībā tiek piedēvētas sievietēm un vīriešiem. No šiem stereotipiem ilgtermiņā cieš gan sievietes, gan vīrieši – sievietes saskaras ar vardarbību un nepamatotu diskrimināciju, savukārt vīrieši dzird pārmetumus par to, ka nav pietiekami vīrišķīgi, ja izvēlas ģimenē uzņemties primārā aprūpētāja lomu vai nerisina konfliktus ar ‘izkaušanos’ un agresiju.
Ja baidāmies no konvencijas negatīvas ietekmes uz mūsu izglītības sistēmu, tā var palīdzēt izdarīt tikai pretējo. Latvijā ir augstākie skolu vardarbības rādītāji Eiropā. Bērniem un jauniešiem Latvijā ir nepieciešama īpaša uzmanība nevardarbīgas uzvedības, līdztiesības un cieņas apguvei, un par šiem jautājumiem ir nepieciešams domāt un atbilstoši rīkoties pēc iespējas ātrāk. Konvencijas 14. pants par izglītību sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību par to, kāda veida izglītības materiālus valstis uzskata par piemērotiem un kādai izglītojamo vecuma grupai tie tiek pasniegti. Vienīgais, kas tiek prasīts, ir aktīvi veicināt vienlīdzību, tostarp sieviešu un vīriešu līdztiesību privātajā un sabiedriskajā dzīvē, un stereotipu mazināšanu specifiski, lai novērstu vardarbību pret sievietēm. Mēs kā valsts neesam spiesti mācību materiālos ieviest neko, ko paši nevēlēsimies tur redzēt.
Valsts no ratifikācijas neko nezaudē, taču iegūst neskaitāmi daudz – cieņu no mūsu ārvalstu partneru puses, vadlīnijas un nepieciešamību atrast finansējumu, lai varam ieviest labākus un specializētākus pakalpojumus cietušajiem, pozitīvu spiedienu domāt par šo problēmu valstiski un koordinēti, un, galvenais, ļoti vērtīgu tīklu, kura ietvaros varam gūt pieredzes un prakses apmaiņu caur GREVIO ekspertu grupu.
Konvencijas ratificēšana būs lēns, bet pamatīgs un ilgtspējīgs sākums tādai Latvijai, kura varēs paskatīties acīs katram vardarbībā cietušajam un ar savu rīcību pierādīt, ka tai rūp viņu drošība par spīti dezinformācijas kampaņu mēģinājumiem pārliecināt par pretējo.
(ALĪSE POTAŠA)

Par Stambulas konvenciju

 

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – Stambulas konvencija – ir starptautisko standartu kritērijs šajā jomā.

Konvencija:
* ir pirmais starptautiskais dokuments, kurā ietverta dzimuma definīcija,
* paredz kriminālatbildību par tādiem nodarījumiem kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu laulības, vajāšana, piespiedu aborti un piespiedu sterilizācija,
* atzīst, ka vardarbība pret sievietēm ir cilvēktiesību pārkāpums un diskriminācijas veids,
* nosaka, ka valstis ir atbildīgas, ja tās pienācīgi nereaģē uz šo vardarbības veidu.
Konvencijā ir noteikti visaptveroši juridiski un politiski pasākumi, lai novērstu šādu vardarbību un aizsargātu cietušos un palīdzētu viņiem. Šie pasākumi ietver datu vākšanu, izpratnes veidošanu, juridiskus pasākumus attiecībā uz kriminālatbildības noteikšanu par šādu vardarbību un atbalsta pakalpojumu sniegšanu. Tā pievēršas arī dzimumbalstītas vardarbības dimensijai patvēruma un migrācijas jautājumos.
Stambulas konvencija stājās spēkā 2014.gada aprīlī, un ES to parakstīja 2017.gada 13.jūnijā. Padome 2023.gada februārī lūdza Eiropas Parlamenta piekrišanu lēmuma pieņemšanai par to, lai ES noslēgtu konvenciju. 2023.gada 1.jūnijā Padome pieņēma lēmumu par ES pievienošanos konvencijai.
Sievietes tiesības uz dzīvi bez vardarbības ir nostiprinātas arī starptautiskos nolīgumos, piemēram, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979.) un ANO Deklarācijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (1993.).

 

Fakti
Ø ES un tās dalībvalstis strādā kopā, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, aizsargātu cietušās un sodītu likumpārkāpējus.

Ø Pieaug arī vardarbība tiešsaistē, kas jo īpaši tiek vērsta pret jaunām sievietēm un sabiedriskajā dzīvē iesaistītām sievietēm, piemēram, žurnālistēm un politiķēm. Sievietes saskaras ar vardarbību arī darbā: aptuveni trešdaļa sieviešu ES, kuras ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos, to ir piedzīvojušas darbā.

 

Ø Covid-19 pandēmijas laikā tika reģistrēts būtisks fiziskās un emocionālās vardarbības pret sievietēm pieaugums. Ziņojumi liecina, ka dažās valstīs zvani uz palīdzības dienestiem par vardarbību ģimenē ir palielinājušies pieckārtīgi.

Ø Vardarbība pret sievietēm un meitenēm ir viens no sistemātiskākajiem un izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē. ES valstis nav izņēmums. Diemžēl katra trešā sieviete ir piedzīvojusi fizisku vai seksuālu vardarbību, kas galvenokārt ir intīmā partnera vardarbība.

 

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.