NeSalauztā sirdslīnija (15.12.2023.)
“Atdzimt no pelniem”
Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?
Lai viss izdodas! (Aculiecinieka stāsts)
Pirms gada mūspusi pāršalca nejauka ziņa, – pirms visgaidītākajiem, gaišākajiem un sirsnīgākajiem svētkiem ģimene ugunsgrēkā zaudēja māju, kas bija kopta un lolota. Jau tolaik Vectilžas pagasta Sudarbē nodegušās mājas “Eglāji” saimniece Velta Doļuka, neskatoties uz ugunsgrēkā nodarīto postu, kad mīļotās mājas vietā valdīja melni pelni, negrasījās padoties.
2022.gada 23.decembrī “Vadugunij” viņa atzina, ka ļoti noderīga būtu vienkāršas konstrukcijas saliekamā mājiņa. “To varētu uzstādīt un dzīvot tajā pašā īpašumā, kur nodega māja, jo apkārtne ir sakopta un ieguldīts liels darbs, lai to uzturētu kārtībā. Tas būtu risinājums, lai pēc ugunsgrēka Velta ar Marģeru un Kasandru tiktu pie vismaz pagaidu dzīvojamās platības,” tolaik rakstīja žurnālists Artūrs Ločmelis. Var tikai apbrīnot Veltas uzņēmību, jo tobrīd PALICIS PĀRI NEBIJA NEKAS.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests vēstīja, ka 18.decembrī pulksten 22.50 saņemta ziņa, ka 300 m2 platībā deg vienstāva dzīvojamā māja ar izbūvētu mansarda stāvu: “Kopumā notikuma vietā strādāja 12 Tilžas, Balvu, Kārsavas un Viļakas ugunsdzēsēji glābēji un bija piesaistītas četras autocisternas. Agri no rīta, pulksten 5.30, ugunsgrēks tika ierobežots, bet dzēšanas darbi vēl turpinājās. Pilnībā likvidēt apjomīgo ugunsgrēku izdevās tikai pirmdienas pusdienlaikā – pulksten 12.27. Kopumā ugunsgrēka dzēšanas darbi notika vairāk nekā 14 stundas.”
“Jau sāku iemigt, kad…”
(“Vaduguns”, 23.12.2022.)
Ģimenes mājā, kura daudzus gadus tika kopta, lolota un tajā ieguldītas ikdienišķas rūpes un līdzekļi remontdarbiem, dzīvoja Velta Doļuka ar aizbildnībā esošajiem diviem bērniem – astoņus gadus jauno puiku Marģeru un viņa septiņus gadus jauno māsiņu Kasandru. Viņi visi trīs pirms ugunsdzēsēju glābēju ierašanās no mājas evakuējās un, paldies Dievam, fiziski neviens necieta. Bet kas tad tovakar notika? Kā zināms, nelaime nenāk brēkdama. Arī tobrīd nekas neliecināja par gaidāmo postošo ugunsgrēku. Velta stāsta, ka viņa jau devās pie miera, bet bērni pirms nakts miega nolēma vēl paskatīties televizoru. “Pamazām jau sāku iemigt, kad bērni teica: “Māmiņ, elektrība pazuda!” Devāmies skatīties, kas noticis, līdz pamanījām, ka visa māja jau pilna ar dūmiem. Tas viss notika ļoti ātri. Protams, bērni bija pārbijušies un nezināja, kā reaģēt, līdz es viņus izvedu no mājas. Man rokā bija telefons, bet sākotnēji glābšanas dienestus nevarēju sazvanīt slikto sakaru dēļ. Bija apjukums – ārā aukstums, kājas basas un salst, apģērbs tāds, kāds tobrīd bija mugurā… Pēc tam jau parādījās arī atklātas liesmas. Viss jumts bija vienā ugunī, griesti iebruka. Māja vairs nav atjaunojama. Stāvot palikuši tikai skursteņi…,” ar asarām acīs notikušo atceras Velta. Līdzcilvēki Veltu raksturo kā ļoti jauku un gādīgu cilvēku – vispirms jau kā māmiņu saviem aizbildnībā esošajiem bērniem Marģeram un Kasandrai.
Būs jauna, balta, stalta
Taujāta, kādas pārdomas raisījusi situācija, kad dzīve apgriezās ar kājām gaisā, Velta atzīst, ka gads pēc ugunsgrēka iemācījis uzticēties sev: “Esmu ar tik daudz ko tikusi galā un es tikšu galā ar visu, kas vēl sekos.”
Kā aizritējis gads?
– Nebija laika, kad sevi žēlot. Neskatoties, ka viss sāpēja, strādāju un darīju visu, lai ietu uz priekšu. Tikai, uzsniegot sniegam, sāka rādīties murgi... Vistrakākais bija tas, ka tolaik neko nevarēju izdarīt. Skraidi apkārt degošai mājai, bet līdzēt vai mainīt neko nevari. Tomēr dzīve turpinās, jāiet uz priekšu.
Ir bijuši mirkļi, kad nolaižas rokas?
– Nē, tādas domas nav bijušas. Zinu, ka māja tur būs. Ne jau tāda, bet būs.
Pēc ugunsnelaimes pieļāvāt, ka jāuzstāda pagaidu mājiņa...
– Dēls būvēs tādu, kādu viņš vēlas. Es tikai piepalīdzēšu. Visa vasara aizritēja nodegušās mājas teritorijas sakopšanā. Visu pārcilājām. Vai ir bijusi vēlme būvēt māju citā vietā? Kāpēc? Tur dziļurbums ir izveidots, kanalizācija arī, laba vieta, ceļa mala, blakus dzīvo brālis. Pašlaik dzīvoju pie drauga. Bērnus joprojām vadāju gan uz mūzikas, gan uz mākslas skolu. Nesen puika uzstājās Rugāju sociālās aprūpes centrā. Spēlē jau labāk.
Pirms gada minējāt, ka Marģera Ziemassvētku prieku noteikti uzlabotu iespēja uzstāties Ziemassvētku koncertā, kuram viņš ilgi gatavojās, piebilstot, ka puika ļoti priecātos dāvanā-ziedojumā saņemt akordeonu ar 40 vai 60 basiem, kas ugunsgrēkā sadega…
– Cilvēki bija ļoti atsaucīgi. PALDIES! Patiesi pārliecinājos, ka ir ļoti daudz labu cilvēku. Uzdāvināja arī akordeonu. Man nav bijis laika satikt nevienu ļaunu cilvēku.
Ugunsgrēka iemesls bija elektrības īssavienojums?
– Šāda versija arī palika. Māja bija atjaunota, un tajā ieguldījām ne tikai milzīgu darbu, bet arī finanses. Tāpat bija iegādāti dažādi darba instrumenti, jo dēls gan metina, gan koka darbi nav sveši. Kad sākās ugunsgrēks, skrēju laukā no mājas. Telefons no rokām izkrita, viena čība pazuda. Tā arī ar vienu čību, kad atradu telefonu, skraidīju apkārt mājai, meklējot zonu.
Vajadzēja citādāk rīkoties?
– Visticamāk bija jāsaglabā miers. Tiesa, nezinu, vai tas vispār ir iespējams, ja tu iekšēji trīci un drebi. Bļauj, viss atskan, tumša nakts, tu neko neredzi. Dūmos kaut ko meklē. Nezinu, kāpēc nevarējām pa logu uzreiz ārā izskriet. Logi taču bija lieli un skaisti.
Pēc nelaimes vērsāties ar lūgumu palīdzēt. Tas attaisnojās?
– Jā, jo visi, cik varēja, tik palīdzēja. Arī pašvaldība. Sāpīgākais laiks bija 2-3 nedēļas. Nu tas viss ir pagājis, vairāk tas nav aktuāli. Piemēram, zābakus bērniem varēsim vēl gadu uz priekšu nepirkt.
Vai bērni tic Ziemassvētku vecītim?
– Tic, tic, viņiem šobrīd ir 8 un 9 gadi. Jau ir uzrakstījuši vecītim vēstules.
Ko kāro?
– Grāmatas, slēpes.
Apskaužami, ka grāmatas, jo nereti bērni izvēlas datorspēles, planšetes utt.
– Mēs ļoti daudz lasām bibliotēkā. Mājās ir planšete, ko labi cilvēki atsūtīja. Tiesa, to ļauts izmantot tikai tad, kad ir izpildīti mājasdarbi, kad apgūti uzdevumi mūzikā.
Tad jau valda stingri noteikumi?
– Kādi tur noteikumi, tie ir pienākumi. Katram no mums ir pienākumi. Ja tu esi apņēmies mācīties mūziku, tad arī jāmācās kaut vai pusstundu dienā. Bet tad jau vakars klāt. Kā bērnus ieinteresēt lasīt? Braucam kopā uz bibliotēku un raugāmies, kādas ir visjaunākās un labākās grāmatas. Marģeru ļoti saista un interesē enciklopēdijas. Viņš tās visu laiku ņem un ņem, neskatoties uz to, ka mudinu izvēlēties arī kaut ko citu. Mājās telefoni ir, bet tos bērniem pagaidām nedodu. Kāpēc? Bērni ļoti izmainās. Biju pamēģinājusi, līdz sapratu, ka telefons aizņem visu bērnu laiku. Man ir prieks, ka lasa grāmatas. Man ir prieks, kad man nāk palīgā.
Kas dod spēku?
– Laikam manī ir cīnītājas gars. Tas visu mūžu ir palīdzējis. Tāpat spēku dod daba. Brīnumi notiek, vajag tikai ticēt.
Kādu brīnumu vēlētos sagaidīt šajos Ziemassvētkos?
– Lai ir laba veselība! Lai ir mīlestība, lai ir cieņa! Arī mūspuses ļaudīm novēlu saticību – lai visiem pietiek pacietības.
Kāpēc tās pietrūkst?
– Acīmredzot tāpēc, ka cilvēki paliek savrupāki. Tāpat daļa iebāzuši degunus telefonos, neredzot, kas notiek visapkārt. Jāmācās būt pacietīgiem it visā – pa maziem solīšiem, pa maziem solīšiem, līdz sasniegsi mērķi. Naudu jau visur kur var izmest, bet, ja padomā, liec pa mazam, pa mazam, tad var virzīties uz priekšu, lai sasniegtu kaut ko nozīmīgāku. Man celtniecība vienmēr ir patikusi. Nesen atradu nodegušās mājas foto – bija skaisti, pat apraudājos. Mājā bija ieguldīta visa mana sirsniņa.
Kādas ir mājas celtniecības vispārdrošākās prognozes?
– Jebkurā laikā celtniecības materiālu cenas šķiet dārgas. Visu darām un darīsim paši.
Kā atdzimt no pelniem?
– Nekādā gadījumā nedrīkst nolaisties, ieslīgt atkarību slogos. Tikmēr dari, tikmēr veido, tikmēr tu dzīvo.
Kā pārkāpt sāpīgākos mirkļus?
– Klausījos ļoti dīvainu mūziku.
Kādu?
– Nemāku paskaidrot, bet tā mani izvilka. Iekšā bija neaprakstāms tukšums – glāba relaksējoša melodija. To nevaru izstāstīt, tā jādzird.
Mājas nosaukums nemainīsies?
– Nē, tur agrāk atradās kultūras nams, ieskauts eglēs. Kad “Eglājus” nopirku, pat kādu laiku baļļukus rīkoju.
Tagad var pasmaidīt (Pieredzes stāsts)
Ne tikai sarkanais gailis var sagādāt iznīcību. 2019.gada 6.jūlijā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Mežmalas” Lazdukalna pagastā saimniekoja kupla daudzbērnu ģimene – kopā ar vecākiem VILNI BLEIDERU un LAILU USENIECI ikdienas gaitās devās arī 20 gadus jaunie SALVIS un AIVIS, 15 gadus jaunais DAIRIS, 7 gadus jaunais LAURIS, tikai deviņus mēnešus jaunais ģimenes pastarītis NIKS, kā arī Viļņa 81 gadu vecā mamma BIRUTA. Tolaik saimniecībā bija ieguldīts ne mazums pūļu.
Padarītajiem darbiem treknu svītru pāri pārvilka 6.jūlija postošais virpuļviesulis, kas sagrāva un pārvērta gruvešos teju visu ģimenes saimniecību. “Tagad, cik nu vien tas iespējams, galvenais ātrāk savest kārtībā dzīvojamo māju, lai līdz ziemai ar bērniem būtu zem jumta. Šobrīd jumts sastiķēts, kā saka, vienam momentam, lai tas vispār turētos kopā. Pēc tam jāķeras klāt pie kūts, lai zem klajas debess nepaliktu arī lopi,” pirms četriem gadiem sašutuši par notikušo bija mājas saimnieki. Laila Useniece taujāta, kā aizritējuši četri gadi, gandarīti atzina, ka kuplā saime joprojām ir kopā, turklāt Viļņa mamma šogad 18.jūnijā nosvinēja 85.dzimšanas dienu.
Vētras rezultātā pamatīgi cieta ne tikai dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkas, – spēcīgais viesulis no ēkām izrāva un vairāku desmitu metru apkārtnē izmētāja neskaitāmu daudzumu dēļu, šīferi un citas lietas. Vai par tolaik piedzīvotajām drausmīgajām piecām minūtēm mēdzat atcerieties?
– Tagad par to var pasmaidīt. Tolaik, kad atnācu mājās pusdienlaikā, Vilnis ap pulksten 14.30 atnāca uz dzīvojamo māju, kā arī atgriezās Viļņa mamma no ravēšanas darbiem piemājas zemeņu laukā. Lūkojoties pa logu ārā, teicu: “Paskatieties, kā koki liecas līdz zemei.” Pēkšņi viss sāka krakšķēt un brakšķēt, – gaisā lidinājās dažādas lietas. Bijām pamatīgi uztraukti, nemaz nerunājot par bērniem. Vētrai beidzoties, nācās secināt, ka visapkārt valda postaža. Virpuļviesulis nopostīja pusi dzīvojamās mājas, noraujot pat daļu ķieģeļu. Nopostīts bija arī lielais šķūnis, kur atradās tehnika, un kūts. Vējš bija tik spēcīgs, ka apsvieda riņķī pat pilnu tonnas tilpuma mucu ar ūdeni. Arī jaunā siltumnīca ar visiem tomātiem aizgāja pa gaisu. Tiesa, pirtiņa, kas atradās meža malā, palika vientulībā neskarta. Vai atceramies tās dienas notikumu? Ik pa reizei, jo joprojām mūra ēkai jumts nav uzlikts.
Kas ir paveikts?
– Uzlikts jumts mājai, ir uzcelti malkas šķūnīši, pagaidu garāža, novietne lopiem. Arī izgāzto mežu sakopām.
Tātad viss iet uz labo pusi?
– Nē, vēl darāmā daudz. Celtniecības materiāli ir ļoti dārgi. Paldies pašvaldībai, kas nodrošināja jumta segumu, kuru gan izmantojam saimniecības ēku atjaunošanai.
Vai ar šādu dabas parādību ir iespējams cīnīties?
– Šogad, kad Kurzemes pusē plosījās vētras un krusa, tehniku centāmies novietot drošās vietās. Tagad esam gudrāki un ēkas esam apdrošinājuši. Paldies cilvēkiem, kuri patiesi bija atsaucīgi – palīdzēja gan fiziski, gan materiāli. Ir labi cilvēki, ir! Piemēram, kāda tante Balvos pavēstīja, ka viņai ir ļoti daudz naglu. Un tiešām jumta remontiem tās lieti noderēja. Tāpat Korlašs atveda celtniecības materiālus.
Vai šāds atbalsts bija nepieciešams?
– Protams. Tas bija atspēriens. Nenovērtējamu palīdzību sniedza līdzcilvēki un radinieki. PALDIES!
Kāds šobrīd ir izvirzītais mērķis?
– Jādzīvo, jāsaimnieko. Gribētos jumtu uzlikt mūra ēkai, kur viss ir satīrīts. Tāpat gribētos atjaunot skaisto lapeni. Vai bija mirkļi, kad visam gribējās atmest ar roku? Nomierinājāmies, tiklīdz dzīvojamai mājai bija uzlikts jumts. Paspējām to izdarīt līdz ziemai. Tolaik bija arī labvēlīgi laika apstākļi, kaut gan jumta siltināšanu veicām nākamajā gadā.
Kur radāt spēku iet tālāk?
– Ģimene liela. Gribi vai negribi, jāturpina dzīvot, turklāt ir gan lopi, gan tehnika.
Šķiet, ka tolaik sagrautā saimniecības ēka turējās uz baļķa, kas balstījās pret automašīnas vējstiklu. Sākotnēji bija jādomā, kā auto atbrīvot no baļķa, jo, to vienkārši ņemot nost, ēka, visticamāk, pilnībā sabruktu un viss uzkristu transportlīdzeklim...
– Jā, automašīna bija savesta kārtībā pirms tehniskās apskates. Nu neko, ar radinieku un draugu prasmīgu palīdzību to izdevās saglābt. Nomainījām vējstiklu un vēl pāris gadus braucām.
Saskārāties arī ar negatīvismu?
– Kā to teikt. Bija cilvēki, kuri brauca tikai paskatīties, kas noticis... Brauca gandrīz kā tūristi vēl pusvasaru.
Vai ticat Ziemassvētku brīnumiem?
– Piecgadīgais Niks jau ir saņēmis Ziemassvētku vecīša vēstuli, kurš apliecina, ka dēls ir ļoti labi uzvedies, tāpēc lai gaida dāvaniņu.
Kā vecītis pazīst Niku?
– Viņam ir laba krustmāte Diāna, bet neviens mājinieks par iespējamo pārsteigumu neko pagaidām nezina.
Ko novēlat sev un līdzcilvēkiem svētkos?
– Veselību, saticību un mīlestību! Arī pārticību...
Neko neatstājiet bez uzraudzības! (Speciālista komentārs un secinājumi)
Māris Voicišs, Balvu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes priekšsēdētājs: – Katram mājoklī ir jāplāno un jāveic pasākumi tā, lai nenonāktu līdz nelaimei, kad nepieciešams saukt palīgā glābējus un operatīvos dienestus. Tāpēc, būvējot un ekspluatējot ēku, svarīgi ir vērst uzmanību apkures sistēmai, elektrības tīkliem un patērētājiem. Savlaikus tos pārbaudīt, veikt apkopes un nomaiņu. Ievērojot ugunsdrošos attālumus, vai tie būtu starp apkures ierīcēm un ēku degošām konstrukcijām, vai ugunsdrošs attālums starp ēkām. Ne mazāk svarīgi ir vērst uzmanību evakuācijas ceļiem, lai nelaimes brīdī varētu ātri izkļūt no ēkas. Te vēršam uzmanību, vai evakuācijas ceļi nav aizkrauti, tajos nav degoši materiāli un evakuācijas durvis viegli atveramas. Atklāt uguns nelaimi palīdz dūmu detektors, un nelaimes sākumstadijā mēs izglābjam ne tikai sevi, bet arī īpašumu. Tāpēc katram pilsonim ir jāmāk rīkoties ugunsgrēka gadījumā, zinot, kā izsaukt glābējus un kā pareizi izmantot ugunsdzēsības līdzekļus. Izvairīties no nelaimes ir katra paša spēkos, ievērojot ugunsdrošības galvenos uzdevumus. Ja esam nonākuši līdz palīgā saucienam, tad kādu no šiem ugunsdrošības pasākumiem neesam ievērojuši, un te jau sākas citi ugunsdrošības pasākumi. Tāpēc mūsu kopējais mērķis ir nepieļaut nelaimes izcelšanos un dzīvot drošā vidē.
Ar šo gadu esmu kaujas sastāvā izbraukumos. Ir vienošanās var VUGD, ka braucu palīgā, kaut gan nedežurēju 24/7 režīmā. Situācija ir tāda, ja notiek kaut kas lielāks, tad mani piesaista dzēšanas vai glābšanas darbos. Brīvprātīgajiem ir ilgāks sanākšanas laiks. Protams, ja tas ir darba laikā, tad sēžamies auto un braucam. Bet, ja tas ir vakars, tad aizrit kādas 15 minūtes, kamēr sapulcējamies kopā. Valsts atbalsta mums joprojām nav. Visu darām par saviem līdzekļiem, kurus iegūstam, veicot pakalpojumus. No malas neviens neko līdz šim nav iedevis. Balvu biedrības komanda ir gatava izbraukt uz ugunsgrēku līdz trīs cilvēku sastāvā. Lai cik tas interesanti nebūtu, bija divi projekti. Viens no tiem – par pierobežu, lai atjaunotu brīvprātīgo komandu Šķilbēnos. Ir pagājis laiks, viņi ir saņēmuši aprīkojumu, bet nekas nenotiek. Kāpēc? Šis jautājums jāuzdod pašvaldībai. Nav cilvēka, kurš uzņemas atbildību, kurš komandu vada. Tiesa, cerība nezūd. Ir uzrunāta zemnieku saimniecība “Kotiņi”, lai meklētu risinājumu. Jāsaprot, ka arī valstiskā līmenī ir baltie punkti, kur VUGD nespēj ierasties noteiktajā laikā, tāpēc šī komanda būtu kā atbalsts gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan glābšanas dienestam kā palīgi. Otrs projekts, kurā netiku iekšā, tomēr mani, lai cik tas dīvaini nebūtu, uzrunāja kā konsultantu. Šis projekts, kuru realizēja Bērzpilī, ir analogs Šķilbēniem. Arī Bērzpilī ir iegādāts nepieciešamais aprīkojums. Ceram, ka Balvu komandai pievienosies šķilbēnieši un bērzpilieši. Jāsecina, ka igauņi savulaik pārņēma Latvijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju pieredzi. Cepuri nost, viņiem viss notiek, tostarp finansējuma ziņā. Fakts ir tāds, ka viņiem par izbraukumu kompensāciju izmaksā valsts. Tā nav alga.
Novēlu priecīgus Ziemassvētkus un drošu Jauno gadu! Nerunāsim, cik tālu svece jāliek vai kā jālieto pirotehnika. Viss būs kārtībā, ja ievērosiet drošības instrukcijas. Pirmais nosacījums, piemēram, par svecēm Adventes vainagā, – neko neatstāt bez uzraudzības. Tas ir pirmais solis nelaimes virzienā. Skursteņi visiem, protams, ir iztīrīti; detektori visiem, protams, ir uzstādīti, nevis atrodas guļamistabā uz skapja stūra; elektroinstalācija visiem, protams, ir pārbaudīta. Vai tā ir? Piemēram, četri daudzdzīvokļu nami Balvos ir atteikušies no brīvprātīgo pakalpojumiem. Runa ir par skursteņu tīrīšanu. Cilvēki par ugunsdrošību nereti aizdomājas tad, kad blakus mājā notiek ugunsnelaime. Nelaba pieredze, bet fakts. Labāk neizbaudīt to uz savas ādas!
* * Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”
* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
Veiksmes prognoze
.