1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
23-05-2024
Vārdadienas šodien: Ilvija, Marlēna, Ziedone

NeSalauztā sirdslīnija (05.01.2024.)

Desmit ielikumos “Vaduguns” lasītājiem publicēsim nozīmīgu rakstu sēriju par tēmām, kas veicina sabiedrības saliedētību, paaugstināsim sabiedrības izpratni un informētību, veicināsim integrāciju, mazināsim diskrimināciju un vairosim toleranci. Kā, dzīvojot depresīvā reģionā, palikt garā stipriem, cīnīties ar likteņa pārbaudījumiem? Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, ieguvumi un mācības?

“Lido, un pasaule plašāka vērsies”

 Jebkura atkarība ir slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet rada izmaiņas arī personībā, ietekmē sociālo statusu un nereti liek pārtrūkt pēdējai dzīves stīdziņai… Katram, kurš cieš no atkarības, ir arī savs kritiskais punkts, cik zemu jākrīt.
Šajā publikācijā sarunā ar bijušajiem narkomāniem vēlreiz atgriezīsimies viņu dzīves tumšākajos gados, skaidrosim atkarības cēloņus un iemeslus, kā dēļ vērts saņemties un sākt visu no jauna. Tikmēr pieredzes bagāts narkologs dalīsies savā eksperta viedoklī un sniegs padomus, kā veiksmīgāk atbrīvoties no atkarības un integrēties sabiedrībā.

Dzīve bija izšķīdināta narkotiku šļircēs

 Pērn novembrī apritēja sešpadsmit gadi, kopš tagadējā Balvu novada Lazdukalna pagasta Benislavā darbu uzsāka palīdzības centrs atkarīgajiem “Neatkarība Balt”. Kopš tā brīža, atjaunojot zaudētās dzīves vērtības, no narkotiku un alkohola gūsta atbrīvojušies daudzi cilvēki. Arī JEVGENIJS un LINA TARASOVI, kuri savulaik iepazina trauslo robežu starp dzīvi un nāvi, pēc uzvaras pār narkotiku atkarību nodibināja ģimeni un 2014.gadā pārņēma centra vadību.

Iepriekšējo reizi intervija ar Jums laikrakstā “Vaduguns” bija 2017.gada februārī. Kopš tā laika aizritējuši teju septiņi gadi, kurus esat pavadījuši ļoti produktīvi un spēruši platu soli pretī attīstībai!
– Tā patiešām ir! Kopš 2007.gada centrs darbojas uz terapeitiskās komūnas principa, piedāvājot pakalpojumu personām ar atkarībām, izmantojot garīgās mācības un darba terapijas metodes (centrs klientiem nesniedz ārstniecisko palīdzību). Šajā laikā notikušas kardinālas reformas. No 2022. līdz 2023.gadam esam daudz strādājuši, lai, saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu un ievērojot Ministru kabineta noteikumus, piedāvātu kvalitatīvu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu personām ar atkarībām. Tā pagājušā gada 4.septembrī veiksmīgi reģistrējāmies Labklājības ministrijā kā sociālo pakalpojumu sniedzējs, iegūstot sociālā rehabilitācijas centra statusu. Izveidota centra normatīvo dokumentu bāze un darbinieku štats, kā to nosaka likumdošana. Par biedrības “Neatkarība Balt” valdes locekli iecelta Lina Tarasova, bet sociālās rehabilitācijas centru vada Ilze Šaicāne. Uz 2023.gada 1.decembri centrā strādāja septiņi darbinieki. Sociālo darbinieku pienākumus pilda Anita Everte un Kristiāna Zelča. Centrs noslēdzis darba līgumu ar psihiatru/narkologu Larisu Pavlovu, kura Latvijā pazīstama kā narkologs ar lielu darba pieredzes bagāžu un kurai pamatdarbs ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Nākamgad plānojam izveidot arī klīniskā psihologa un aprūpētāja štata vienības. Jāpiebilst, ka centra darbība nebūtu īstenojama bez mūsu brīvprātīgajiem. Pašlaik pie mums darbojas pieci brīvprātīgie. Tāpat biedrība saņēmusi Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas uzņēmuma reģistrācijas apliecību par ēdināšanu sociālās rehabilitācijas centrā. Klienti, kā to nosaka Ministru kabineta noteikumi, centrā saņem četrreizēju ēdināšanu. Uz 2023.gada 1.decembri centrā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēma 33 klienti – trīs sievietes un 30 vīrieši. Klienti ir no dažādiem Latvijas novadiem, arī no Liepājas un Ventspils. Liela daļa klientu ir no Rīgas, taču ir arī mūsu pašu novada un kaimiņu novadu iedzīvotāji. Noslēgts līgums arī ar Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB) par tehniskā stāvokļa pārbaudēm apkures ierīcēm, iekārtām, dūmvadiem un dabiskās ventilācijas kanālu tehnisko atbilstību. Uzstādīta ugunsaizsardzības automātiskās signalizācijas sistēma, kuras tehniskās apkopes un remontdarbus veic BUB. Pie centra ieejas durvīm izbūvēts panduss personām ar kustību traucējumiem. Nepārtraukti attīstāmies, piedalāmies projektos, tiešsaistes apmācībās, motivējam darbiniekus, pilnveidojam tās metodes, kuras sevi attaisnojušas un pierādījušas darbā ar personām ar atkarībām.

Biedrība iegādājusies arī vēl vienu ēku klientu izmitināšanai.
– Jā, jo, kā liecina daudzu gadu pieredze, pieprasījums pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojuma no gada uz gadu palielinās. Ir izstrādāta būvdarbu tāme un saplānoti darbi, kas tiks realizēti šī gada pavasara pusē. Par finansiālu atbalstu šī projekta īstenošanai uzrunājām arī Latvijas pašvaldības. Diemžēl atbalstu nesaņēmām. Uzrunāta arī Balvu novada pašvaldība, un ļoti ceram, ka 2024.gada budžetā ir iekļauts finansiāls atbalsts biedrībai. Sociālais darbs ar personām ar atkarībām novērtēts arī no sabiedrības puses, kas priecē un mudina strādāt ar lielāku degsmi. 2022.gadā biedrība “Neatkarība Balt” bija nominēta divās nominācijās un pasākumā “Sprēslīca” Balvu Kultūras un atpūtas centrā saņēma “Ziemeļlatgales nevalstisko organizāciju gada balvu” kā gada nevalstiskā organizācija sociālajā jomā. Arī nupat, decembrī, pasākumā “Sprēslīca” biedrību izvirzīja nominācijai, taču šoreiz balva gāja secen. Esam saņēmuši atzinību arī no Balvu novada pašvaldības par atbalstu darbā ar jauniešiem.

Iepriekšējais palīdzības centra vadītājs Maksims Jevlampijevs atklāja, ka viens no iemesliem, kādēļ nolēma palīdzēt atkarīgiem cilvēkiem, bija viņa paša 14 gadus ilgā narkotiku lietošanas pieredze. Savas dzīves laikā arī Jūs vairākkārt esat stāvējuši bezdibeņa malā… Kāds ir tieši Jūsu stāsts, Jevgenij?
– Savulaik narkotikas lietoju 15 gadus, lai arī piedzimu un uzaugu pilnīgi normālā, labvēlīgā ģimenē ar mīlošiem vecākiem Rīgā. Jau kopš bērnības deviņus gadus nodarbojos ar peldēšanu un ar panākumiem startēju Latvijas jauniešu izlasē. Diemžēl trīs reizes iedzīvojos meniska traumā, kā rezultātā kāja bija ieģipsēta un vajadzēja ievērot atveseļošanās režīmu. Guļot mājās un skatoties pa logu, redzēju, kā puiši skraida pa pagalmu, bet man brīvā laika tikpat kā nebija – galvenokārt to aizņēma treniņi, sacensības, kā arī nodarbības skolā un laika pavadīšana kopā ar vecākiem. Ņemot vērā, ka aizņemtības dēļ komunicēšana ar vienaudžiem bija ļoti minimāla, bet redzēju, ka viņi ik pa laikam mēdz uzsmēķēt un paslepus iedzert alu, arī mani sāka vilkt uz to pusi. Arī es vēlējos noskaidrot, kā tur tās visas lietiņas viņu dzīvē notiek. Neskatoties uz to, ka kāja bija ģipsī un pārvietojos ar kruķiem, gāju pagalmā un uzsāku ar puišiem sarunāties. Kādā no reizēm man piedāvāja uzsmēķēt. Neatteicos. Pēc dažām dienām piedāvāja alu. Arī no tā neatteicos. Tā pamazām tik ļoti saplūdu ar pagalma dzīvi, ka arī pēc traumas izārstēšanas un atgriešanās sportā turpināja vilināt draudzība ar paziņām no pagalma. Rezultātā 13 gadu vecumā atklāti sāku smēķēt vecāku priekšā un treniņi kļuva otršķirīgi, līdz mani vispār atskaitīja no peldēšanas komandas. Atkarība no narkotikām sākās vienkāršas un it kā nevainīgas intereses rezultātā.

Tas bija sākums arvien lielākam kritienam dzīvē?
– Tieši tā. Sāku lietot alkoholiskos dzērienus, pēc tam 15 gadu vecumā neatteicos no piedāvājuma pamēģināt arī marihuānu jeb zālīti, bet 16 gadu vecumā – no XTC (tā dēvētās psihotropās tabletes ekstazī, kuras galvenokārt asociē ar klubu kultūru un elektronisko deju mūziku). Vēlāk kompānija kļuva arvien drosmīgāka, un sākām izdarīt arī dažādus noziegumus. Rezultātā 17 gadu vecumā mani pirmo reizi notiesāja un nokļuvu nepilngadīgo cietumā. Tur pabiju pusotru mēnesi, līdz tajā pašā vecumā atkal nokļuvu ieslodzījumā. Nu jau pēc ilgāka termiņa no cietuma iznācu pilngadīgs un sāku lietot krietni spēcīgākas narkotikas – amfetamīnu un LSD, kas pamazām pārgāja heroīna lietošanā. Pirmo reizi pēc palīdzības narkoloģijas centrā vērsos un mani tā dēvētajā narkomānu uzskaitē reģistrēja 1999. vai 2000.gadā. Heroīna lietošana turpinājās līdz 2009.gadam, un biju tādā stadijā, ka melošana un zagšana no vecākiem un radiniekiem bija ikdiena. Vecāki vairs nevēlējās mani laist savā dzīvoklī, jo, tiklīdz tur nokļuvu, uzreiz skatījos, ko vērtīgu varētu nozagt. Dzīvoju gan bēniņos, gan pagrabā. Paralēli narkotiku lietošanai vēl dažas reizes nokļuvu cietumā, kopumā tur pavadot piecus gadus. Noziegumi bija par zādzībām. Savukārt pēdējo reizi cietumā biju no 2002. līdz 2005.gadam Jēkabpilī par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Jāteic, cietums no narkotiku lietošanas neatturēja, jo diemžēl arī tur vismaz tolaik bija pieejamas narkotikas.

Lai arī pēc iznākšanas no cietuma Jēkabpilī vairāki dzīves tumšie gadi bija aiz muguras, pats zemākais punkts vēl bija priekšā?
– Vienubrīd savā narkomāna dzīvē biju kritis tik zemu, ka, nezinot, kur lai dabūju naudu kārtējai narkotiku dozai, ar varu un kliedzieniem izgrūdu miesīgo māti no dzīvokļa, lai viņa iet un naudu aizņemas no kaimiņiem… Un tas viss tikai tāpēc, lai varētu iedurt sev vēnā… Kad mamma atnesa naudu, aizbraucu pēc narkotikām, ielaidu tās sev vēnā, sēdēju kapsētā un pie sevis nodomāju: “Uz kādu vēl zemisku rīcību būšu gatavs jau rītdien, kad man atkal nebūs naudas narkotikām? Vai izdarīšu vēl kaut ko šausmīgāku un jau neatgriezenisku…?” Notikušais bija ļoti spēcīgs grūdiens un iemesls tam, kādēļ atradu gribasspēku pāršķirt savā dzīve jaunu lappusi un pārstāt lietot narkotikas, jo jebkurš cilvēks vēlas dzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi, nevis balstītu uz kaut kādiem dzīvnieciskiem instinktiem.

Kas sekoja pēc tam?
– Bija 2009. gads, vēl neilgu brīdi narkotikas lietoju un kopumā atrados uz dzīvības un nāves robežas. Prātu nomāca domas par pašnāvību, jo tā turpināt dzīvot vairs nevēlējos, bet kā mainīties – nezināju. Vecāki centās palīdzēt, un ārstējos dažādās klīnikās, tostarp man iešuva tā dēvētās medicīniskās ampulas, tomēr nekas nepalīdzēja. Ne tikai morālais, bet arī mans fiziskais stāvoklis bija pilnībā sagrauts. Maksimālais svars bija 60 kilogrami, nevarēju neko izdarīt, pat pacelt smagumus, kas nemaz tik ļoti daudz nesvēra. Savā narkomāna dzīvē dažas reizes narkotikas arī pārdozēju. Vienā no reizēm narkotikas lietoju kāpņu telpā, pēc kā mani mediķi nogādāja slimnīcā. Paldies Dievam, narkotikas lietoju kopā ar paziņu, kurš izsauca palīdzību. Kad sapratu, ka tā vairs neizturēšu un pašnāvība ir pavisam reāla, mamma piedāvāja atbraukt uz palīdzības centru atkarīgajiem Benislavā. Piezvanīju, mani ielūdza uz pārrunām Rīgā, un jau pēc dažām dienām 2009.gadā ierados Lazdukalnā.

Narkotikas nelietojat jau gandrīz piecpadsmit gadus. Kā raksturojat pārmaiņas kopš laikiem, kad domājāt par pašnāvību, un tagad, kad atkarību esat uzveicis?
– Agrāk man īstu draugu nebija, jo narkomāniem draugu nav – ir tikai domubiedri, kuri arī lieto narkotikas. Savukārt tie draugi, kuri redzēja, ka lietoju narkotikas un man vairs nav iespējams palīdzēt, no manis novērsās. Tas ir pašsaprotami, jo vienīgais, ko man no viņiem vajadzēja, bija nauda vai attiecību uzturēšana ar mērķi kaut ko no viņiem nozagt. Tagad manā dzīvē mainījies viss – gan atjaunojušās attiecības ar vecākiem un radiniekiem, gan ir arī normāli draugi, tostarp tie, kuri piedzīvojuši to pašu, ko es, un tagad dzīvo veselīgu dzīvesveidu. Mēs regulāri tiekamies, runājam, mums ir ciešas, ģimeniskas attiecības. Vārdos grūti izteikt, kādu tagad patiesu prieku izjūtu par katru dzīves mirkli.

Saka, ka bijušo narkomānu nav. Vai bijuši brīži, kad sevi nācies saturēt ar dzelžainu dūri, lai neatsāktu lietot narkotikas?
– Kad biju atkarīgs, katru dienu devos gulēt ar bailēm, kur nākamajā rītā ņemt naudu, lai nopirktu kārtējo devu un nebūtu lomku? Ja nākamajā rītā narkotiku dozu dabūju, uzreiz pēc lietošanas sākās bailes par to, kur lai ņem narkotikas vakaram? Bailes nedeva nedz normāli gulēt, nedz dzīvot. Ja cilvēks daudzus gadus katru dienu dzīvojis pēc vienas sistēmas – zagšana, narkotiku pirkšana un atkal zagšana, ir grūti mainīties. Arī man pirmajās dienās bija grūti un vēlējos atgriezties Rīgā, bet centos runāt ar pārējiem palīdzības centra Lazdukalnā iemītniekiem. Man līdzās bija cilvēki, kuri ar savu pozitīvo nostāju un sarunām novērsa mani no domām par narkotikām. Runājām nevis par to, kas bija, bet par to, kas notiek tagad un būs nākotnē. Turklāt sociālās rehabilitācijas centrs ir tālu no iepriekšējās vides – Latgalē ir lieliska atmosfēra, svaigs gaiss, klusa dzīve, skaista vide un ezeri. Apkārt ir cilvēki, kuri nesmēķē un nelieto narkotikas. Tiesa, atkarība bija tik liela, ka pietiekami spēcīgs un drošs par sevi nejutos pat pēc nodzīvotā gada Benislavā. Tagad esmu pieņēmis stingru lēmumu, ka vairs nevēlos lietot narkotikas un savā dzīvē vēlreiz ielaist nepārtraukto baiļu sajūtu un murgu, ko savulaik piedzīvoju.

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuriem neliek mieru muļķīgas domas par narkotiku lietošanu?
– Pirmkārt, nepieciešama nodarbošanās un konkrēta mērķa uzstādīšana, kas šādas domas atgaiņās. Lielisks veids ir sports, kas ne tikai aizņem pietiekami daudz brīvā laika, bet cilvēks sevi nepārtraukti uztur formā un disciplinē. Otrkārt, mūsdienās pieejami tik daudzi bijušo narkomānu dzīvesstāsti, ka atliek sev uzdot vienu vienīgu jautājumu: “Vai tiešām vēlos iet šo iznīcības ceļu?”

Kad atkarībai nevar pateikt: “NĒ!”

 Par pieredzi darbā ar cilvēkiem, kuri cīnās ar atkarībām, dalās narkologs JĀZEPS KORSAKS.

Pagājušajā gadā apritēja 40 gadi, kopš strādājat par narkologu. Kāds bija Jūsu ceļš uz šo profesiju?
– Esmu pastarītis sešu bērnu ģimenē. Absolvēju Kaunatas vidusskolu tagadējā Rēzeknes novadā. Iespējams, tieši Kaunatas vidusskolā, kas izaudzinājusi vairākus labi zināmus mediķus, piemēram, dakterus Apeli, Pedāni, Štekeli, Kazeļniku un citus, tika ielikta interese pret medicīnu. Studējot Rīgas Medicīnas institūtā, sākotnēji par narkologu nedomāju kļūt. Tomēr ar šo specialitāti esmu saistīts jau no 1983.gada, kopš tolaik jaunuzbūvētajā Rēzeknes slimnīcā man piedāvāja vadīt Narkoloģijas nodaļu. Devos stažēties uz Gaiļezera slimnīcu un pirmos trīs darba mēnešus burtiski dzīvoju savā darba kabinetā. Tas patiešām bija ļoti saspringts laiks, jo darbs narkoloģijas jomā man bija kas jauns un visu bija jāsāk no nulles – bez iepriekšējas narkologa izglītības. Arī pacientu bija daudz (līdz pat 60 dienā), no kuriem daļa – krimināli sodīti. Pēc tam divus gadus apguvu medicīnas kursus Narkoloģiskajā centrā Maskavā, studēju arī Harkivā un Ļeņingradā. Paralēli narkologa darbam gandrīz divdesmit gadus esmu vadījis arī Rēzeknes slimnīcu – gan kā galvenais ārsts, gan arī kā valdes loceklis. Savukārt šobrīd strādāju savā narkologa privātpraksē Rēzeknē, kā arī veicu narkologa pienākumus Daugavpils reģionālajā slimnīcā.

Ko nozīmē būt par narkologu Latgalē – reģionā, par kuru ir tik daudz stereotipu? Vai tas atspoguļojas arī Jūsu darbā?
– Manuprāt, stereotipi par Latgali ir krietni pārspīlēti. Protams, lielu lomu spēlēja fakts, ka atrodamies pierobežā. Piemēram, savulaik Latgalē ļoti izteikta problēma bija alkohola kontrabanda, kas nu krietni gājusi mazumā. Kas attiecas uz profesionālo darbību, manā pacientu lokā ir ne tikai Latgalē dzīvojošie, bet cilvēki no visas Latvijas – Rīgas, Siguldas, Cēsīm un citām pilsētām. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Cilvēki, kuri cieš no atkarības, vēlas šo problēmu risināt tālāk no savas dzīvesvietas, lai par to neuzzina apkārtējie. Jāteic, man ar saviem pacientiem izdodas rast kopīgu valodu. Iespējams, tas mudina pieteikties konsultācijām arī citus pacientus – ne tikai no Rēzeknes un apkārt esošajiem novadiem.

Kāds ir Jūsu vidējais pacients?
– Vīrieši vecumā ap 40, bet pēdējā laika palielinās arī no alkohola atkarīgu sieviešu skaits. Ar daiļā dzimuma pārstāvēm strādāt ir nedaudz sarežģītāk. Viņas biežāk nekā vīrieši cenšas slēpt savu atkarību no apkārtējiem. Savukārt mans jaunākais pacients bijis 1.klases skolēns, kuram ļoti ātri – burtiski vienas, divu nedēļu laikā – izveidojās atkarība no benzīna ostīšanas.

 Tolaik viņa māte izšķīrās no sava vīra, bet bērns kļuva nervozs, nevēlējās doties uz skolu, lai gan mācījās labi. Sākotnēji viņa uzskatīja, ka tā ir bērna reakcija uz vecāku šķiršanos, līdz kādā brīdī viņš dusmu uzplūdā metās savai mātei virsū ar nazi. Viņa vērsās pie speciālistiem pēc palīdzības, kuri bērnam konstatēja atkarību no toksiskajām vielām. Starp maniem pacientiem bijis arī aptuveni 12 gadus jauns zēns, kuram bija atkarība no alkohola. Jo jaunāks cilvēks, jo atkarība viennozīmīgi izveidojas ātrāk. Otrs svarīgs faktors ir iedzimtība, piemēram, vai problēmas ar atkarībām bijušas vecākiem.

Kādi ir pirmie trauksmes signāli, ka cilvēkam izveidojusies atkarība?
– Robeža starp neregulāru atkarību izraisošu vielu lietošanu un jau nopietnu atkarību ir ļoti trausla un grūti pamanāma. Ja vīriešiem atkarība var attīstīties četru, piecu gadu laikā, tad sievietēm – divreiz ātrāk. Apkārtējiem un pašam cilvēkam visātrāk pamanāmā pazīme ir, kad atkarību izraisoša viela kļūst par sava veida zālēm. Proti, ir vēlme iedzert alkoholu uz paģirām nākamajā dienā vai meklēt kārtējo narkotiku devu ar mērķi uzlabot vispārējo pašsajūtas stāvokli. Ja slimība attīstījusies tiktāl, cilvēkam atliek divi diametrāli pretēji ceļi – vai nu turpināt lietot narkotikas vai alkoholu, vai arī pilnībā pārstāt to darīt. Vienmēr iesaku iepazīties ar Raimonda Paula pieredzi, proti, cik ļoti labi viņš iepazinis savu organismu un vairs pat neatļaujas nogaršot alkoholu saturošas konfektes. Tāpat var izlasīt intervijas ar Viktoru Lapčenoku, kurš savulaik pārstāja lietot alkoholu un nodibināja ģimeni, bet viņa kādreizējā sieva Nora Bumbiere atkarību diemžēl nespēja uzveikt. Jāteic, manā pacientu lokā bijuši visdažādākie cilvēki, tajā skaitā sabiedrībā zināmi – gan Saeimas deputāti un ārsti, gan arī mācītāji un skolotāji. Jebkura atkarība – alkoholisms, narkomānija vai toksisku vielu lietošana – ir slimība, no kuras neviens nav pasargāts.

Tā patiešām ir. Savukārt galvenais atkarības cēlonis droši vien ir domas, ka ar mani jau nu noteikti nekas slikts nenotiks…
– Tieši tā, un tad cilvēks sāk eksperimentēt – pamēģina narkotikas, kādu alkohola mēriņu, toksiskas vielas un pēc pirmās, otrās lietošanas reizes nodomā: “Nu, redz! Nekas slikts taču nav noticis!” Tā ir ļoti mānīga sajūta, jo pavisam drīz situācija var kļūt nekontrolējama, no kuras izkļūt paša spēkiem vairs nav iespējams.

Ja reiz pacients nokļuvis aizas malā, kā notiek viņa ārstēšanas process mūsdienās? Pieļauju, ka tas atšķiras no savulaik izmantotajām metodēm.
– Agrāk uzsvars bija uz medikamentozu ārstēšanu, bet tagad parasti saku, ka pacientam uz konsultāciju jānāk kopā ar radinieku, kuram viņš uzticas. Tad kopīgi izrunājam, kā un kāpēc izveidojusies konkrēta situācija, cenšamies pacientā ieviest apziņu, ka atkarība ir slimība un turpmāk pilnībā jāatsakās no alkohola vai pat alkoholu saturošiem medikamentiem, atmetot principu ‘tikai svētku reizēs’. Kas notiek, ja šo principu neievēro? Kāds no maniem pacientiem atturējās no alkohola lietošanas sešus gadus, daudz strādāja, neatpūtās, kā rezultātā viņam radās veselības problēmas. Veselības uzlabošanai pacients sāka lietot alkoholu saturošas zāles. Sākumā tas tika darīts nelielās devās, vēlāk to palielinot, līdz pēc divām nedēļām mēģināja iedzert konjaku, bet vēl pēc divām – iekrita pamatīgā plostā. Vienmēr jāatceras, – pats galvenais, lai sasniegtu rezultātus, jābūt vēlmei problēmu risināt, bet mēs – ārsts un līdzcilvēki – pacientam varam tikai palīdzēt sasniegt mērķi.

Kā attiecaties pret to, ja palīdzību atkarību ārstēšanā lūko pie dziedniekiem?
– Lai cilvēkam palīdzētu cīnīties ar atkarību, jāārstē pacienta ķermenis (orgāni, kurus atkarību izraisošā viela bojājusi), nervu sistēma, kā arī cilvēkam jāsniedz psiholoģisks atbalsts. Dziedniece spēj palīdzēt tikai psiholoģiski, proti, iedrošināt neturpināt lietot atkarību izraisošas vielas, bet atkarīgiem cilvēkiem, kā minēts, nepieciešama kompleksa ārstēšana. Turklāt palīdzība jāsniedz ne tikai pašam pacientam, bet arī viņa tuviniekiem jeb līdzatkarīgajiem. Kā zināms, atkarības mēdz būt ne tikai no dažādām vielām, bet, piemēram, arī no azartspēlēm. Arī šādos gadījumos jāvēršas pie narkologa, bet vislabāk gan pie narkologa, gan psihoterapeita. Tad atkarību ārstēšana, konsultācijas un terapija ir vispusīga un savstarpēji papildinoša.

Un vai starp pacientiem ir daudz narkomānu?
– Šādu cilvēku ir diezgan daudz. Daļa pacientu ir atkarīgi gan no tā dēvētajām vieglajām narkotikām, piemēram, marihuānas, gan arī smagajām – heroīna un daudzām citām narkotiskajām vielām. Gan fiziska, gan arī psiholoģiska atkarība var parādīties no jebkuras narkotiskas vielas, kas pamēģināta kaut tikai vienu reizi. Atceros prakses laikus Narkoloģiskajā centrā Maskavā, kad atsevišķiem pacientiem, stājoties slimnīcā, tā dēvētās lomkas jeb abstinences sindroms bija vienas, divu nedēļu garumā. Protams, bez atkarības izveidošanās tiek grauta arī veselība – narkomāni var inficēties ar HIV, hepatītu vīrusiem (A, B, C) vai sifilisu, narkotiku injekcijas vietās sākas strutošana, ir izteikta novājēšana, no atsevišķām narkotikām drūp zobi un ir lērums citu veselības problēmas.

Vai atkarību izraisošu vielu lietošanā ir arī jaunas tendences?
– Protams. Atkarīgs cilvēks nepārtraukti mēģina eksperimentēt un savu narkotiku klāstu papildina ar jaunām vielām, piemēram, savstarpēji kombinējot dažādus medikamentus. Par konkrētiem medicīniskajiem preparātiem skaļi gan nerunāšu, lai par to daļā cilvēku neraisītu papildus interesi.

Kā veiksmīgāk atbrīvoties no atkarības un integrēties sabiedrībā?
– Nesen pie manis uz konsultāciju ieradās vīrietis, kurš nelieto alkoholu jau deviņpadsmit gadus, un viņa hobijs ir tamborēšana un adīšana. Lai atbrīvotos no jebkuras atkarības, nepieciešams gribasspēks un, visticamāk, arī palīdzība no malas, bet ne mazāk svarīgi ir arī izstrādāt ikdienas režīmu. Vienmēr saku, ka jāievēro princips ‘darbs, atpūta, miegs’. Proti, diennaktī astoņas stundas jāstrādā, tikpat stundas jāguļ, bet pārējā laikā jāatpūšas (vēlams bez televizora un viedierīcēm), nodarbojoties ar savu iecienītāko vaļasprieku. Ir jāprot atbrīvoties no stresa. Kā filmā stresu noņēma itāļu aktieris un dziedātājs Adriāno Čelentāno, kad viņam neveicās mīlestībā? Skaldīja malku!
Savulaik skrēju pusmaratonu, līdz mani apdzina viens no sacensību dalībniekiem un uzsauca: “Nu, dakter’! Vai tad vairs nevarat pavilkt uz priekšu?” Kad finišējām, izrādījās, ka tas bija mans bijušais pacients! “Vai atceraties mani? Tagad, lūk, esmu sācis sportot. Ja vien Jūs varētu iedomāties, cik liels man bija prieks Jūs apdzīt pusmaratonā, zinot to, kāds biju pirms četriem gadiem un kā cīnījos ar savu atkarību,” smaidot viņš teica. Protams, par bijušā pacienta progresu neizsakāms gandarījums ir arī man. No interesantiem dzīves faktiem jāmin arī tas, ka Rēzeknes slimnīcu, kur savulaik strādāju, uzbūvēja mani pacienti. Cilvēki, kuri cieš no atkarībām, lielākoties ir ar zelta rokām, kuriem vienkārši ir problēmas pateikt: “Nē!” Bet nemēģiniet arī izdarīt pārāk daudz un pārāk ātri. Ir jāpieradina mīlēt sevi un savu veselību!

Jūs esat zināms ne tikai kā pieredzējis narkologs, bet esat arī opozīcijas deputāts Rēzeknes valstspilsētas domē. Nupat Valsts kontrole secinājusi, ka Rēzeknes pašvaldības 2023.gada budžeta izstrādē pieļauti vairāki pārkāpumi, situāciju raksturojot ar vārdiem: “Kā biezā miglā…” Arī pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs šobrīd no savu pienākumu pildīšanas ir atstādināts. Kā vērtējat to, kā pēdējā laikā Rēzeknes vārds izskanējis nacionālā mērogā?

 – Pilsētā izveidojusies ļoti bēdīga situācija, bet A.Bartaševiča un viņa komandas reakcija uz notiekošo atgādina gražīga bērna uzvedību. Ziniet, šeit saredzu arī zināmas psihiskas novirzes… Ilgo gadu laikā, kopš A.Bartaševičs vadīja pilsētu, tika izveidota sava veida karaļvalsts, sadalot augstus pašvaldības amatus saviem domubiedriem. Tiesa, ja kāds no viņiem par kaut ko uzdrošinātos runāt pretī, visticamāk, viņiem no amata krēsla būtu jāšķiras. Tādēļ A.Bartaševičs joprojām, lai arī vairs nebūdams amatā, turpina šos cilvēkus savā veidā kontrolēt.
Liela daļa iedzīvotāju saka, ka mūsu pilsētas mērs ir daudz ko izdarījis. Jebkuras pilsētas mērs, realizējot Eiropas finansētos projektus, izdara daudz un pēc sevis kaut ko atstāj. Turpretī A.Bartaševičam un viņa komandai raksturīga teju maniakāla vēlme būvēt un būvēt, neparedzot to, ka var rasties ekstremāla situācija un naudas var vienkārši pietrūkt, kā tas ir šobrīd. Mēs, opozīcijas deputāti, jau gadu pirms visiem šiem notikumiem uzsvērām, ka šāda prakse nav pieļaujama. Protams, ir arī jautājums par to, kādas ideoloģiskas vērtības pārstāv A.Bartaševičs. Viņš ir aizstāvējis gan padomju pieminekļus, gan izteicis aicinājumus draudzēties ar Krieviju un vēl, un vēl, un vēl. Šķiet, tikai retajam nav šaubu par A.Bartaševiča ideoloģisko pārliecību.

2017.gadā atstājāt darbu Rēzeknes slimnīcā, kur ilggadēji strādājāt par galveno ārstu. Uzsvērāt, ka bija vēlme daudz ko mainīt un darīt, bet jutāt, ka tas viss atduras kā pret sienu. Kā kopumā saredzat medicīnas attīstību valstī?

– Problēma tā, ka lielākā daļa veselības ministru cenšas sakārtot nevis visu veselības sistēmu kopumā, bet tikai šauru medicīnas nozari. Augstajām valsts amatpersonām pietrūkst plašāka, sistēmiska skatījuma uz visu nozari kopumā. Jābūt izstrādātai kompleksai veselības vadības sistēmai, kurā skaidri definēts, kā strādā visi nozarē iesaistītie. Ja kopēja skatiena nav, tad sanāk mētāšanās no viena grāvja uz otru. Šobrīd pagājis pārāk niecīgs laika sprīdis, lai varētu vērtēt jaunā veselības ministra Hosama Abu Meri vadības stilu, lai gan šķiet, ka pamazām iezīmējas tendence uzsvaru likt uz, piemēram, Latvijas farmācijas nozares attīstību. Tas nenoliedzami ir svarīgi, bet liek domāt, ka atkal trūks plašāka skatījuma uz veselības sistēmu kopumā.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “NeSalauztā sirdslīnija ” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

 

 

 

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.