1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
15-07-2024
Vārdadienas šodien: Egija, Egmonts, Egons, Henrihs, Henriks

Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas... (14.06.2024.)

Ar kaut ko taču jāsāk – pirmsākums (1950.-1959.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Analīze–fakti

 1950. - 1951.gads. Avīzē “Balvu Taisnība” 1950.gada 12.marta numurā lasāms, ka šajā dienā Padomju Savienības darbaļaudis vēl deputātus PSRS Savienības Augstākajā padomē. Laikrakstā citēti Valentīnas Ločmeles – jauna vēlētāja Balvu vidusskolā – vārdi, kura saka, ka tā ir varena prieka un laimes pilna demonstrācija, nodot savas balsis par padomju tautas labākajiem dēliem un meitām. Laikraksta 17.maija numurā publicēts raksts ar nosaukumu “Jauna slimnīca Balvos”. “Pēckara gados Balvu pilsētā veikti plaši celtniecības darbi. Viena no ievērojamākajām celtnēm ir jauna, moderni iekārtota slimnīcas ēka, kuru tuvākā laikā nodos ekspluatācijā,” vēsta avīzes veidotāji. Savukārt 13.septembra numurā publicēta iedzīvotāja vārdā P.Cālītis neapmierinātība, ka Balvu pilsētā nav neviena avīžu kioska: “Balvu pilsētā ir pieci kioski. Tajos var nopirkt maizi, pienu, sviestu, papirosus, bet ar to vien nepietiek, lai cilvēks būtu laimīgs un apmierinātu savas garīgās vajadzības. Nepieciešams izlasīt arī laikrakstus, žurnālus un grāmatas. Balvos šādu kiosku nav.” Laikraksta “Balvu Taisnība” 1951.gada pirmajā – 3.janvāra – numurā publicēta kritika kolhozu vadībām, piemēram, publikācijā ar nosaukumu “Liekas, ka neredz”. Tā autors J.Kravalis raksta: “Vairums mūsu rajona kolchozu jau norēķinājušies par linu piegādi valstij. Bet Drudžu ciema kolchoza “Draudzība” priekšsēdētājs Lukstiņš nezin kādos sapņos nogrimis, sēž un slavē alus glāzīti un tās pienesējus.” Tuvojas vēlēšanas, un avīzes 14.februāra numurā izplatīts aicinājums piedalīties Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputātu vēlēšanās. Arī vēlēšanu dienā raksta, ka “šodien mēs balsojam par Staļinu, par laimīgu dzīvi”. Savukārt pēc vēlēšanām – 21.februāra numurā – rakstīts, ka Balvu rajona darbaļaudis par staļiniskā komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem balsoja lielā vienprātībā, turklāt pulksten 10 Balvu rajona iedzīvotāji jau bija nobalsojuši un kopumā vēlēšanās piedalījās 99,98% balsstiesīgo. Laikraksts vēsta, ka 1951.gadā pie Balvu vidusskolas nodibināts pieaugušo koris: “Visu iestāžu darbinieki to uzņēma ar sajūsmu un apsolījās kārtīgi apmeklēt mēģinājumus. Kad to vajadzēja sākt darīt, izrādās, ka ne visi tā domājuši, kā runāja un solīja. Uz mēģinājumiem nemaz neieradās lauksaimniecības nodaļas, sakaru kantora un kultūrizglītības nodaļas darbinieki.” “Laimīgā jaunatne! Šodien 17.jūnijs. Tā ir diena, kas 11 gadus atpakaļ ienesa lūzumu visas latviešu tautas dzīvē,” ar šādiem vārdiem avīzes jūnija numurā sveic pionieru salidojuma dalībniekus.
1952.-1953.gads. 1952.gada pirmajā laikraksta numurā lasāms vēlējums Staļinam. Līdzās tam laikam raksturīgai propagandai atrodami arī kritiski rakstiņi, kā, piemēram, partijas Balvu rajona organizācijas sanāksmē kāds partijas funkcionārs atskaitās šādi: “...Notikušajās 10 kolchoznieku kopsapulcēs, 29 valdes sēdēs un 70 brigāžu sapulcēs ne ciema padomes priekšsēdētājs, ne sekretārs nav bijuši klāt. Bet partijas pilnvarotais b.Šeludko tā vietā, lai ierastos kolchozā, piezvana un saka: “Ja no rajona mani prasa, tad saki, ka es, Šeludko, biju pie tevis.” Tolaik “Balvu Taisnība” iznāca uz vienas lapas trīs reizes nedēļā: trešdien, piektdien un svētdien, abonēšanas maksa pusgadā – 7 rubļi 80 kapeikas. 1952.gada 4.novembra numuram vairs nav redaktora – to, kā atbildīgā par izdevumu, paraksta Alise Kacēna. Savukārt 12.novembrī viņa kļūst par avīzes redaktori, par pirmo sievieti – redaktori. 1952.gada pēdējā laikraksta pirmajā lappusē goda vieta atdota atkal visu tautu tēvam Staļinam. Alise Kacēna redaktores amatā nostrādā trīs gadus. 1953.gadā “Balvu Taisnība” turpina iznākt uz vienas lapas trīs reizes nedēļā. Nemainās ne saturs, ne avīzes vizuālais izskats. Tāpat vairums materiālu atvēlēti toreizējās varas propagandai.
1954.gads. Pirmo numuru “Balvu Taisnības” kolektīvs sāk ar dažādiem novēlējumiem, kas tam laikam, šķiet, pat pārdroši: “...Lauksaimniecības arteļa “Varonis” un Kuibiševa vārdā nosauktā priekšsēdētājiem bb. Ganevišam un Kuzminam retāk ieskatīties pašbrūvētā vai šņabja glāzītē, labāk vadīt kolchozus...” Jāpiebilst, ka kritika, tāpat kā slavas dziesmas, partijai neizpaliek arī visos pārējos 1954.gada numuros. Lasītāji tiek mudināti priekšzīmīgi gatavoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. Ko nozīmē priekšzīmīga gatavošanās? Atbilde laikraksta slejās ir skaidra un nepārprotama: “...Uzdevums panākt, lai vēlēšanās piedalītos visi vēlētāji un atdotu savas balsis par nesatricināmā komunistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem...” Pirms Jāņiem lasītāji saņem labu ziņu, proti, ar 22.jūniju vilcieni Abrene-Rīga un Rīga-Abrene kursēs katru dienu. Vai par Līgo svētkiem ne rindiņas? Svētkiem atvēlēta gandrīz visa lappuse, turklāt ar karikatūrām un jestriem pantiņiem.

 Kāds jautās, kā tolaik atspoguļoja lielus kultūras pasākumus? Pārlapojot laikraksta numurus, nākas secināt, ka paskopi. Piemēram, par rajona Dziesmu dienu jūlijā vēsta tikai trīs fotogrāfijas ar īsiem, neparasti īsiem pierakstiem, no kuriem nav noprotams, kur pasākums noticis, cik cilvēku tajā piedalījās, nerunājot par to, kurā konkrētā dienā Dziesmu diena notikusi. 1954.gada otrajā pusgadā populāri, šķiet, kļūst “Mātes slava” ordeņi un medaļas, piemēram, I pakāpes ordeni saņēma mātes, kuras dzemdējušas un uzaudzinājušas deviņus bērnus, II pakāpes – astoņos. Savukārt 5-6 bērnu māmiņas saņēma medaļas.
1955.gads. Pirmajā 1955.gada numurā “Balvu Taisnība” uzsver pērnā gada panākumus, piemēram, traktorists Namsons Pēteris gada plānu izpildījis par 175%, Dubrovs Jānis – par 170%, Zaķis Antons – 219%, bet gadu mijā nodotais jaunais kultūras nams Balvos izmaksājis 1 650 000 rubļus. Kāda tolaik bija darba alga? 27.februārī publicētā ziņa jeb raksts “Saņem apmaksu” atspoguļo tā laika situāciju: “...Šinīs dienās lauksaimniecības arteļa “Pobeda” kolchoznieki saņem apmaksu par pagājušā gadā izstrādātajām izstrādes dienām. Uz vispārējām izstrādes dienām tiek izsniegts 1 kg graudu, 4 rbļ. naudas, kartupeļi u.c. produkti, lopkopības – 1 rbļ. un linu izstrādes dienām – 10 rbļ. naudas. Tā, piemēram, kolchoznieks Jānis Zauls, kas lauksaimniecībā izstrādājis 418 izstrādes dienas, saņēma 1039 kg graudu un 7816 rbļ. naudas, lopkope Vilma Ābele – 1028 kg graudu un 5365 rbļ. naudas...”. Lasot 1955.gada laikrakstus, acīmredzams, ka tauta vēlējusies lustēties. Tiesa, gājis raibi. Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā jaunietes, kuras rīkojušas balli, nelikumīgi iekasējušas naudu. Ballē piedalījās ap simts cilvēku, un katrs maksājis rubli. Vēl neveiksmīgāk klājies bērzpiliešiem, kuriem par koncertu un aktuālu referātu nācies maksāt 3 rubļus solīto 2 vietā, turklāt referāts par rudzu pļaušanu bijis, mēreni sakot, dīvains. “..tas nu gan mucā audzis un pa spundi barots, nezin pat, kad rudzi pļaujami...,” secinājuši kolhoznieki.
1956.gads. 1956.gada pirmajā laikraksta “Balvu Taisnība” numurā uzsvērts, ka šajā gadā būs vēl raženāki panākumi, piemēram, “...jānobeidz Bērzpils ielas kapitālā pārbūve, kapitāli jāpārbūvē Rīgas iela, jāuzceļ jauna autobusu piestātne, jāturpina trotuāru izbūve un remonts...”. Šim laikam joprojām raksturīgas ir dažādas sociālistiskās sacensības un aicinājumi strādāt vēl labāk. Laikrakstā atrodams līgums starp Balvu un Abrenes rajona kolhozniekiem, kas paredz 1956.gadā uz katriem 100 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes turēt ne mazāk nekā 18 liellopus, tanī skaitā 10 slaucamas govis. Populāras bijušas publikācijas par izslaukumiem. Tās “Balvu Taisnībā” parādās regulāri uz 2-3 lappusēm, turklāt nosaukto slaucēju vārdu un uzvārdu skaits patiešām ir iespaidīgs, proti, vairāk nekā 400. Tāpat laikraksta slejās ir daudz kritikas, kas veltīta dzērājiem un sliņķiem. Pēdējā 1956.gada numurā apkopots aizvadītais gads un ieskicēta nākotne: “...nākotne ir skaidra. Komunisma ausma atmirdz pār mūsu zemi. Droši un brīvi šai ausmai pretī plecu pie pleca iet padomju ļaudis...”
1957.gads. Tam laikam raksturīga kļūst ateisma tēma. Joprojām avīzes slejās lielu vietu aizņem dažādi partijas lēmumi un aicinājumi čakli pildīt sociālistisko sacensību otrās piecgades uzdevumus. Par kultūru, atpūtu un sportu maz tiek rakstīts, kaut gan 31.janvāra laikrakstā atrodama ziņa, ka sākušās skolu ātrslidošanas sacensības uz Balvu ezera. Marta nogalē rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā apstiprināja 1957.gada budžetu. Zīmīgi, ka līdzās budžeta izklāstam atrodams vēsturisks ieskats, kādi tobrīd izskatījās Balvi. 1957.gadā pēc kara sagrauto māju vietā atjaunotas 6 celtnes, tostarp Balvu 1.vidusskola, 12 dzīvokļu dzīvojamā māja, maizes ceptuve, pirts, pasts, kinoteātris, kultūras nams un jaunuzcelti slimnīcas korpusi. 1957.gadā paredzēts uzcelt linu fabriku, kā arī tipveida bērnudārzu un bērnu silīti. Līgo svētki 1957.gadā ir cieņā, kas gan nez kāpēc nosaukti arī par Kolchoznieku svētkiem. 1957.gada nogalē izpildu komiteja uzsāk cīņu ar klejojošajiem suņiem Balvos.
1958.gads. Kolhozs “Boļševiks” lepojas ar panākumiem vistu fermā, proti, putnkope Veronika Trulle pērn no katras vistas ieguva 142 olas. Kā atzinību par labo darbu kolhoza valde b.Trullei izsniedza prēmiju – 800 olas un 6 vistas. Februārī rajona kultūras namā iedzīvotāju sapulcē darbaļaudis izmantoja ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrētu viņiem piešķirtās tiesības par to cilvēku izraidīšanu, kas nevēlas godīgi strādāt, piekopj parazītisku dzīvesveidu. Sapulcē vienprātīgi nolēma izraidīt Makarovski, Garo un Francānu no Balvu pilsētas uz 5 gadiem, bet Apīni – uz 2 gadiem. Par kādiem nopelniem tik bargs sods? Piemēram, Makarovskis nekur nestrādāja, arī pret sievu viņš bija rupjš, bieži dzēra; Garā – bijusi par iemeslu kādas ģimenes iziršanai; Francāns – kopš 1950.gada nebija iesaistījies nekādā darbā. Vēl virknei balveniešu izsaka brīdinājumu, arī viņiem draud izsūtīšana no pilsētas, ja mēneša laikā nesāks strādāt. 29.jūnijā Balvos notiek vērienīgi Jaunības svētki, kad kolonnas priekšgalā brauc motociklisti, bet fizkultūrieši nes karogus un transparentus. 8.augustā Balvu rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja pieņem lēmumu “Par pasākumiem cīņai ar kolorado vaboli Balvu rajona teritorijā”. Par šī lēmuma nepildīšanu paredzēts naudas sods līdz 100 rbļ. Šāds pat sods paredzēts balveniešiem, ja viņi vēlas audzēt melnbrūnās lapsas. Lapsu audzēšana atļauta tikai laukos. Gada nogalē rajona iedzīvotāji pauž sašutumu par slikto satiksmi uz Balvu dzelzceļa staciju: “...7.novembrī autobuss nokavēja vairāk par pusstundu un sasniedza staciju tikai tad, kad vilciens jau atgāja. Pēc tam viss noritēja kā piedzīvojumiem bagātā filmā, šoferis centās vilcienu panākt un tas viņam arī izdevās... Gulbenē...” 1958.gada nogalē atklāj jauno grāmatveikalu Balvos (šobrīd – Balvu pareizticīgās baznīcas telpas).
1959.gads. Pirmajā 1959.gada “Balvu Taisnības” numurā pārstāstīti jaunā gada plāni, piemēram: “...Balvos jāuzceļ un jānodod ekspluatācijā 3 astoņu dzīvokļu nami, 2 divpadsmit dzīvokļu nami, jāpabeidz centralizētas ūdenssistēmas celtniecības pirmā kārta, jānodod ekspluatācijā linu fabrikas pirmā kārta, jāpabeidz jaunā produktu veikala un kafejnīcas celtniecība, jānodod ekspluatācijā tuberkulozes dispansers. Jāuzceļ Tilžas vidusskola, jāpabeidz Eglaines 7-gadīgās skolas, Dūrupes 7-gadīgās skolas internāta būve. Sakarā ar paredzamo pieminekļa uzstādīšanu Ziemeļlatgales partizāniem pilsētas parkā, jāuzsāk tā labiekārtošana...” Tāpat laikraksta slejās atrodama informācija, ka rajonā paredzēts uzcelt 10 liellopu kūtis 544 vietām, 10 cūku kūtis 1213 vietām, 5 putnu kūtis vairāk nekā 3 tūkstošiem putnu. Gada sākumā rajonu pāršalc sensacionāls TASS ziņojums par kosmiskās raķetes palaišanu Mēness virzienā. Laikā, kad visapkārt notiek grandiozas lietas, tilžēnieši nespēj atrisināt sen sasāpējušu problēmu – centrā nav kur piesiet zirgus. Zīmīgs šis gads ir Balvu 1.vidusskolai, kas lepojas ar to, ka skolā uzsākta pašapkalpošanās jeb skolēni paši uzpoš klašu telpas. Tiesa, jaunā kārtība izraisa šoku vecākos – viņi uzskata, ka skolā ir jāmācās, nevis jāstrādā. 10.martā skola uzņemas jaunas saistības – pašu spēkiem izaudzēt un valstij nodot 2 000 trušu un 3 cūkas, savukārt rugājieši apņemas izaudzēt 300 vistas, 100 zosis un trušus, Dūrupes 7-gadīgā skola – nobarot 5 cūkas un izaudzēt 100 vistas, turklāt katram skolēnam bija jāizaudzē individuāli vēl 3 vistas. Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai kolhoza “Pobeda” I brigāde sagatavoja 1 000 tonnas mēslojuma, bet Nikolajevas ciema sievietēm velta dažādas dziesmas, tostarp “Dziesmu par Ļeņinu”. Pēc Sieviešu dienas kritiku izpelnījās kāda daiļā dzimuma vistkope, kura no vienāda skaita, vienādas sugas, pat vienādas krāsas vistām ieguva atšķirīgu olu skaitu – 100, bet kolēģe – 1400. 9.maijā Balvos sāk svinēt Uzvaras dienu. Tolaik laikraksts raksta, ka aizsākta jauna tradīcija. Pirmais mītiņš acīmredzot nebija labi noorganizēts, jo “Balvu Taisnība” uzsver: “...Nepiedodami, ka vairākas iestādes nolika uz kapiem vainagus ar papīra puķēm...” 23.jūnijā Balvu pilsētas parkā notika rajona dziesmu diena – Līgo svētki tolaik vēl netika noliegti. Jāņu numurs iznāk pat uz 6 lappusēm. Laikraksta slejās apdziedāti huligāni, kolhozu priekšsēdētāji, kuri ir noskaņoti pret kukurūzas audzēšanu, kā arī citas nebūtības, piemēram, pārtikas veikala un ēdnīcas neesamība Steķintavā. 5.jūlijā Balvos iedibina vēl vienu jaunu tradīciju – piemiņas dienu Balvu kapos. Aicinājumā piedalīties piemiņas dienā, kas publicēts 2.jūlijā, teikts, ka pasākumā piedalīsies rajona kultūras nama pūtēju orķestris, dziedās kultūras nama koris, būs kapa runa. Jāsecina, ka melna diena “Balvu Taisnībai” bija 8.augustā un 17.oktobrī, kad otrajā un trešajā lappusē lasāms..., precīzāk sakot, skatāms balts laukums. Dieviņš tik zina, kādus rakstus tur bija paredzēts nopublicēt. Nākamajos numuros par šo klizmu nav pieminēts neviens vārds. 9.augustā Balvu pilsētas parkā notika starprajonu motokross. Gada nogalē lasītājus interesē jautājums, vai iestājas kriminālatbildība par kandžas izgatavošanu personīgām vajadzībām? Atbildi laikrakstam neliedza rajona tautas tiesnesis Kuzņecovs. Viņš paskaidroja, ka par šādu nodarījumu paredzēta brīvības atņemšana no 1 līdz 2 gadiem. Tāpat tiesnesis lasītājiem pastāstīja, ka nodeva par laulības šķiršanu ir 100 rubļi, bet publikācija par to rajona laikrakstā izmaksās 200 rubļus.

Propaganda ik uz soļa

 1950.gada 5.martā iznāca pirmais laikraksta “Balvu Taisnība” numurs, kuru gandrīz gadu iespieda Viļakā, jo Balvos savas tipogrāfijas nebija. Tolaik Viļakā jeb Abrenes centrā iznāca savs laikraksts “Latgales Zemnieks”. Pateicoties “Latgales Zemnieka” darbiniekiem, tapa pirmie “Balvu Taisnības” numuri. Tā kā jaunajai avīzei redaktors nebija iecelts, pirmos numurus parakstīja Arnolds Cīrulis, Jezups Laganovskis, Pēteris Gaigalietis, līdz 1950.gada septembrī par “Balvu Taisnības” pirmo redaktoru kļuva Pēteris Bāliņš. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa, taujāta, kas zināms par Viļakā izdoto avīzi, atzina, ka laikraksts sāka iznākt vēl kara laikā.

Vai “Latgales Zemnieks” ir arī pieejams?
– Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā “periodika.lv” pieejams ir 1945.gada 6.februārī izdotais piektais un nākamie numuri. Laikraksts, kā nu kurā laika periodā, pamatā iznāca trīs reizes nedēļā. Avīze viennozīmīgi bija ļoti propagandiska. Pirmajos numuros rakstīja, ka vācu armija darījusi sliktus un šausminošus darbus, bet, lūk, atnāca Sarkanā armijā, visus padzina un iestāsies labi laiki.
Tolaik aktīvi darbojās nacionālie partizāni...
– Nākamgad atzīmēsim Stompaku kaujas 80. atceres dienu. Tolaik nacionālie partizāni bija bandīti, un, protams, “Latgales Zemnieks” publicēja negatīvus rakstus. Pirmajās avīzes lapās slavināja Staļinu, kā arī publicēja komunistiskās partijas lēmumus. Tāpat bija lasāma informācija ne tikai par to, kas notiek Padomju Savienībā, bet arī tai draudzīgās valstīs, kā, piemēram, Ķīnā, Ziemeļkorejā un citās.
Un vietējās ziņas?
– Pēc kara Viļaka un tās apkārtne bija ļoti izpostīta. Bija jāatjauno veikali, mājas, skolas. Uz galvenās – Abrenes – ielas Viļakā bija palikušas pāris mājas. Avīze vēstīja, ka atjaunos to un to. Tāpat pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados aktuāls bija kolhozu laiks. Pārsteidz tas, ka laikraksts izdošanas sākumposmā, kā arī tā pastāvēšanas vidējā un vēlākā posmā pulcēja aptuveni 200 korespondentus, īpaši Abrenes pastāvēšanas laikā no 1949. līdz 1959.gadam.
Tās, Jūsuprāt, bija objektīvas ziņas?
– Mūsdienu avīzēs reti redzam apvainojošus un aizvainojošus rakstus, turklāt vērstus pret konkrētām personām. “Latgales Zemniekā” varēja daudz lasīt, kas ir labi strādājis, kas ir slikti strādājis.
Ar konkrētiem uzvārdiem?
– Jā, piemēram, kas nav atnācis uz darbu talku. Tāpat atspoguļoja dzeršanas problēmas, piemēram, par cilvēku, kurš iepriekšējā dienā kādā grāvī gulējis; par frizieriem – kurš labāk, kurš sliktāk apkalpo klientus. Tiesa, par latviski noskaņotiem cilvēkiem nerakstīja.
Par Ziemassvētkiem?
– Par svētkiem mazāki vai nedaudz lielāki raksti parādījās pēc Staļina nāves. Piecdesmito gadu otrajā pusē atspoguļoja arī Bērnības un Pilngadības svētku aktivitātes, kaut gan ļoti minimāli. Vēlreiz uzsvēršu, avīze patiesi bija ļoti propagandiska. Daudz rakstīja par piecgades plāniem, proti, kas ir jāizdara, kas nav jādara, vai kolhozi plānus ir izpildījuši...
Tas ir slikti vai labi?
– Varbūt arī mūsdienās vajadzētu atgriezties pie plānu izpildes vai neizpildes apskatiem. No 1945.gada janvāra līdz pat 1959.gada decembrim redakcija atradās dažādās vietās, kaut gan tipogrāfija Nr.14 visu laiku atradās vienā vietā – Garnizona ielā.
Vai vēl ir daudz balto plankumu?
– Cenšamies apkopot visus numurus. Padomju laika periodā attīstījās saimniecības, tāpēc šos baltos plankumus var atrast “Latgales Zemniekā”, piemēram, kad kaut ko uzcēla, kad kaut ko atvēra. Tāpat daudz stāstīts par pieminekļiem, tiesa, padomju varu spodrinošiem.
Kā arī Līgo svētkiem?
– Tas nav mīts, ka svētki bija aizliegti, kaut gan 50-to gadu otrajā pusē katrā Latvijas vietā tas bija citādāk. Spriežot pēc “Latgales Zemnieka” numuriem, svētku tematika arī parādās.
Kas mudina ielūkoties vēsturē?
– Mums maz pētīti ir kolhozi, kas raksturo gan padomju laiku ikdienu, gan sadzīvi, jo kolhoziem bija daudz kas pakārtots, piemēram, ierīkoti bērnudārzi, bibliotēkas, medicīnas punkti. Man interesants ir pēckara posms.
Kāpēc?
– Izglītība, kultūra, administrācija – kā tas viss veidojās? Tas bija pārejas periods, kad cilvēkiem viss bija jāsāk no sākuma.
Vai drukātai presei ir nākotne?
– Manuprāt, jā, jo diezgan daudziem cilvēkiem, tostarp man, nepatīk lasīt e-vidē. Avīze ir arī paliekoša vērtība. Mums, kā muzejniekiem, ir forši, ja ir drukāta formāta laikraksti. Avīze ir kā grāmata.

Vienmēr ir interesējusi vēsture. Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa neslēpj, ka viņu valdzina arī statistiskā vēsture: “Tā ļoti labi atklāj dažādas tendences. Piemēram, apskatot tēmas “Latgales Zemniekā” – politiskās, sadzīviskās un citas, var saprast, kam vairāk vai mazāk pievērsta uzmanība. Tāpat to, vai teksti ir informējoši, vai pamācoši, vai propagandiski. Var arī izsecināt, kādi uzņēmumi veidojušies, kādas profesijas bijušas pieprasītas, cik lielas bijušas algas utt. Tiesa, visi iespējamie un neiespējamie fakti ir jāpārbauda.”

Lasītāja zelta vērtē

Meklējot uzticamus “Vaduguns” lasītājus, kas ar avīzi gājuši rokrokā pat vairāk nekā pusgadsimtu, nejauši uzzinājām, ka laikrakstu jau kopš tā pirmsākumiem cītīgi lasa Balvu pagasta iedzīvotāja Anna Pulkstene. Vēl lielāks pārsteigums neizpalika, uzzinot, ka šonedēļ viņa nosvinēja skaistu dzīves jubileju.

Jāsecina, ka Anna par dzīves līkločiem un darba mūžu varētu stāstīt stundām ilgi, turklāt precīzi nosaucot gadus, faktus, cilvēku vārdus, ar kuriem kopā būts, ar kuriem smiets un raudāts. Lūgta atklāt, vai iznācis lasīt arī “Balvu Taisnības” numurus, Anna atsmaidīja, paskaidrojot, ka tie joprojām ir saglabāti: “Kā nu ne, ja gribējās zināt, kas notiek mūspusē! Tāpat gribējās zināt, kā klājas kolhozos un sovhozos. Tolaik publicēja gan plānus, gan rezultātus. Vai tas interesēja? Vai, dieniņ, un kā vēl! Bija pazīstami visi zootehniķi, mana cūkkopēja Zelma Laicāne, mana Zanda Oplucāne nokļuva pat Goda plāksnē, kas agrāk atradās iepretim kultūras namam. Kā lai to neatceras?! Tāpat atceros, kādas vietas izcīnījām.” Taujāta, kādas ir sajūtas, šonedēļ svinot 90.dzīves jubileju, jubilāre atjokoja, ka paliek arvien jaunāka: “Piedzimu Balvu pagastā un visu dzīvi esmu šeit nodzīvojusi. Sāku strādāt kolhozā “Rainis”, pēc tam 1960.gadā nodibināja Balvu sovhozu. Pēc četriem gadiem Balvu sovhozu sadalīja: līdz Balvu pilsētai palika Balvu kolhozs, Verpuļevas pusē darbojās kolhozs “Strana sovetov”, Naudaskalnā – kolhozs “Rainis”, bet mani uzaicināja uz pārvaldi, un priekšnieks Naglis pavēstīja, ka man būs jāstrādā galvenās zootehniķes amatā, kamēr atnāks jauna zootehniķe, kura pabeigs akadēmiju. Tā arī bija, atnāca, un es turpināju darbu padomju saimniecībā “Bolupe” kā ciltslietu zootehniķe. Jāpiebilst, ka tāpat nereti bija jāpilda galvenās zootehniķes darba pienākumi. 43 darba gadus esmu veltījusi vienai darbavietai, piedzīvoti 8 priekšnieki, 7 rajona galvenie zootehniķi...”
Spriežot, vai par darbarūķiem tolaik presē pietiekami rakstīja, Anna atgādināja, ka bija arī briesmīgi laiki: “Cilvēkus, kas patiesībā bija zelta vērtē, mocīja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tāpat, piemēram, darbarūķiem iemērīja pushektāru lielu piemājas zemi, un domājiet paši, ko darīt tālāk. Visu mūžu stādi kartupeļus vienā zemītē. Tas ir briesmīgi, kā apgājās ar cilvēkiem, – sienu pļaut neļāva, a kādas algas? Bērni taču bija jāaudzina...”
Anna lepojas ar meitām Rudīti un Sarmīti, viņai ir pieci mazbērni un četri mazmazbērni. Viņasprāt, godīgu dzīvi var nodzīvot tikai tad, ja godīgi strādā: “Dažu jauniešu virzienā būtu riktīgi jāpakrata ar pirkstu, pat žagars noderētu, jo viņi pie telefoniem ir pielipuši. Par ko vairāk jāraksta “Vadugunij”? Mūsu avīzīte man patīk tāpēc, ka tur atrodama dažāda informācija. Jā, vajadzētu vairāk rakstīt par lauksaimniecību. Gribas zināt, kā klājas zemniekiem. Latvijas iedzīvotāji diemžēl atsvešinās. Lai arī cik grūti bija, kolhozu un sovhozu laikos cilvēki bija saticīgāki. Ļaunuma nebija. Tagad virmo aprunāšana un skaušana.”
Jubilāre ir pārliecināta, ka bērniem darba tikums jāaudzina jau kopš mazotnes: “Jāseko līdzi, jāpalīdz. Piemēram, Rudīti mudināju mācīties un mācīties. Vēlu vakarā, atnākot no darba, viņai teicu: “Nāc, pastāsti, ko iemācījies.” Rudīte, rokas gar sāniem taisni turēdama, visu noskaitīja. “Nu labi, paldies,” paslavēju. Meitas ļoti daudz palīdzēja dārza darbos, siena sagatavē. Joprojām žēl, ka meitenēm nācās sienu mīdīt karstumā, turklāt ne to labāko, bet ar dadžiem bagātu.”
Gaviļniece ar smaidu atceras jaunības laikus, kad dejots šķūņos: “Kādas mums bija štātes? Baltās tenisītes, kuras ar krītu nopucējām. Jaunatne vairs neprot ballēties. Savulaik meitas kā trakas lipa pie puišiem, kuri mācēja dejot. Visiem “Vaduguns” lasītājiem novēlu veselību un saticību, lai pasaulē valda miers!”

Joprojām lasa “Vaduguni”. Anna Pulkstene nevienam nenovēl piedzīvot smagos padomju laikus: “Briesmīgi negribu tos!” Atliek vien piebilst, lai mīļajai lasītājai moža un stipra veselība!

Avīžu rakstiņi silda dvēseli

Arī balveniete Anna Leišavniece ir uz ‘tu’ gan ar “Balvu Taisnību”, gan ar “Vaduguni”. Var tikai apskaust viņas apņēmību, zinātkāri un, protams, arī humora izjūtu. Lūgta dalīties atmiņās, Anna sveci zem pūra neturēja. “Lūk, te ir avīzes izgriezumi par Kubulu kultūras nama atklāšanu 1973.gadā, te – par Stacijas pamatskolas simtgadi, te – par vēlēšanām pēdējos 10 gados, bet vēl jau muzejam daudzus materiālus atdevu. Vai par to vajag rakstīt?” viņa bikli piebilda.

Viņa neslēpj, ka vienmēr ir lasījusi “Vaduguni”, tostarp par slaucēju, traktoristu, kolhozu kolektīvu veiksmēm un neveiksmēm padomju laikā: “Slaucēja no Balvu sovhoza un citi darbarūķi pat uz Maskavu brauca.” Lūgta atklāt, vai ir viesojusies avīzes slejās, Anna atsmaidīja, paskaidrojot, ka ir bijusi gan: “Par ko presei vairāk jāraksta? Par pensionāriem, čakliem uzņēmējiem un jauniešiem. Tagad taču daudz raksta par narkotikām, kas, manuprāt, patiesi ir liela problēma.” Viņa neslēpj, ka pēdējā laikā regulāri pārskata “Vaduguns” rakstu izgriezumus: “Tie silda dvēseli. Nu patīk. Inita man abonē “Privāto Dzīvi”, Andis – “Kas Jauns”. Jāpiebilst, ka dažreiz Initai un Andim abonēju “Vaduguni”. Vispirms taču vietējā avīze ir jāizlasa! Kad saņemu laikrakstu, vispirms pārskatu virsrakstus. Jā, redze nav vairs tā labākā... Tāpat ielūkojos līdzjūtībās un sludinājumos. Tagad jau darba piedāvājumu nav, visiem vienīgi vajag malku.”
Atceroties padomju laikus, balveniete neslēpj, ka uz baznīcu bija bīstami iet, jo partijnieki lūkojušies, kā viņa smej, kuri ir tie grēcinieki: “Tolaik baznīcu apmeklēju Rīgā. Neliegšos, šobrīd uz baznīcu neeju. Man kāda paziņa noteica: “Padomā tik, viņa jau trešo gadu uz baznīcu iet ar veco mēteli.” “Vai tu uz baznīcu ej lūgt Dievu, vai skatīties, kas kuram mugurā?” pārjautāju. Mājas man ir Dieva grāmata, kurā ieskatoties, rītā un vakarā paskaitu lūgšanas.”
Interesanti, ka A.Leišavniece vairāk nekā 20 gadus strādāja DOSAF rajona komitejā, kur atbildēja par tehniskajiem sporta veidiem. “Esmu bijusi visos “Vaduguns” kausa izcīņas motokrosos. Tas deva iespēju pat pabūt par tiesnesi Tjumeņā un Jaroslavļā. 1963.gadā ieguvu motocikla vadītāja tiesības. Atceros, ka, liekot eksāmenu, iestūrēju apstādījumos pie Balvu kultūras nama. Kādi bija padomju laiki? Bija darbs, alga un 13.alga. Kas bija slikti? Nevarēja iet baznīcā, ne visus svētkus svinēt. Dziedāju kultūras nama korī “Austrums”. Kā šodien atceros, ka 1968.gadā koris devās uz Karpatiem. Pie Rēzeknes sabojājās motors. Kaut kādam pazīstajam kolhozā bija cits pazīstamais, kurš piezvanīja Dreimanim. Viņš sarunāja mašīnu, atbrauca pakaļ dzinējam, to aizveda uz Stacijas apmaiņas punktu, tur paņēma jaunu dzinēju, atbrauca atpakaļ un ielika dzinēju. Šķiet, dienu gaidījām. Piedzīvojumu patiesi bijis daudz. Ar kori izbraukājām visu Latviju. 2005.gadā nodibinājās senioru koris “Pīlādzis”, kurā dziedāju 10 gadus. Par šo posmu fotogrāfijas un piezīmes, kā arī “Vaduguns” izgriezumus nodevu muzejam. Kas mani mudina būt aktīvai? Jā, varētu gulēt uz gultas..., bet tik un tā eju uz pasākumiem. Skatoties deju festivālu “Eima, eima”, sirds gavilēja, kaut arī nevarēju nosēdēt. Kas vēl ir svarīgi? Neskatoties uz pensijas lielumu, obligāti jānorēķinās ar valsti, samaksājot rēķinus. Kad tētis bija dzīvs, viņš vienmēr pārjautāja: “Par elektrību samaksāji? Par dzīvokli samaksāji?” Vienmēr ir paticis humors, to atrodu arī “Vaduguns” lappusēs. Gribi paklausīties? Piemēram, bērniem jautā, – kad jālasa āboli? Jānis atbild, ka augustā, Pēterītis – septembrī, bet Ilzīte: “Tad, kad suns ir piesiets.” Dzīve ir jautra,” atmiņās dalījās Anna. “Ko novēlēt mūspuses ļaudīm? Lai laba veselība, lai jaunieši nebrauc prom no dzimtenes. Nereti Balvos mašīnu ir vairāk nekā bērnu. Tiesa, Balvi paliek arvien skaistāki un sakoptāki. No rīta atveru logu un redzu, kā sētniece naski zāli no trotuāra rausta ārā. Paldies!”

Vienmēr aktīva. Anna Leišavniece 60 gadus ir strādājusi vēlēšanu komisijās. “Draudzenes smej, ka esmu sākusi nūjot. Nu, ja, bez nūjas vairs nevaru,” secina balveniete.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/320014354377706

 

 

 

 

 

 

Juristi
vadi

Veiksmes prognoze


.