Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (05.07.2024.)

Vieta tēvzemes sardzei

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Laiks nestāv uz vietas, un katrs mirklis nes jaunas vēsmas. Arī nu jau bijusī Lūznavas Profesionālā vidusskola Rēzeknes novadā nākamgad svinētu apaļo 80 gadu pastāvēšanas jubileju, bet kopš 2018.gada ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes vietā plašajā ēku kompleksā izveidota Nacionālo bruņoto spēku militārā bāze, kur ik dienu sagatavo mūsu tēvzemes aizstāvjus.

Lūznavas skola caur vēstures lokiem...

* 1945.gadā Lūznavā kādreizējā muižas īpašnieka ģenerāļa Kerbiča vasaras atpūtas vietā tika izveidots zooveterinārais tehnikums. Tas bija Lūznavas Profesionālās vidusskolas, kuras nosaukums laika gaitā vairākkārt mainījies, pastāvēšanas sākums.

* Skolas sākotnējo ēku, kas atradās Glužņevas pilī, tā laika liecinieki atminas kā sarkanķieģeļu būvi ar kolonādēm un itāļu logiem. Skola Lūznavā darbojās no 1945. līdz 2014.gadam.

* Savulaik skolā jaunieši apguva zināšanas visdažādākajās darba tirgū pieprasītās specialitātēs – sākot no lauksaimniecības profesijām, ēku celtnieka un automehāniķa, beidzot ar pavāru un vēlāk arī datorsistēmu tehniķi.

* 2014.gadā Lūznavas Profesionālo vidusskolu, kas pēc dažādām reformām tobrīd bija viena no Rēzeknes tehnikuma mācību vietām, mazā izglītojamo skaita dēļ slēdza. Pēdējais skolas direktors bija Voldemārs Petrušenkovs.

* 2018.gada 31.maijā, klātesot augstām Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku amatpersonām, svinīgā ceremonijā tika pārņemtas Lūznavas Profesionālās vidusskolas zemes vienības un būves. Šobrīd tur atrodas Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons un Latgalē pirmā profesionālā dienesta karavīru apakšvienība, kuras komandieris ir pulkvežleitnants Oskars Omuļs.

Kādreizējās skolas ēka. Bijusī Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēka, kas celta 1978.gadā, šobrīd ir Nacionālo bruņoto spēku pārziņā.

Bija reiz laiki… Šis 1997.gada Lūznavas tehnikuma izlaiduma foto uzņemts jau teju pirms trīs gadu desmitiem. Šie senie mirkļi atgādina ne tikai par to, kā reiz bija, bet tieši togad Svetlanai un Dainim Mikanoviem tas bija arī pēdējais kopīgais izlaidums kā skolotājiem, jo pēc tā Dainis uzsāka pastāvīgu dienestu bruņotajos spēkos. Jāpiebilst, ka Svetlana un Dainis ir vecāki dēlam Kasparam, kurš arī izvēlējies militāro karjeru un dienē Rēzeknē, bet meita Inga ikdienā dzīvo un strādā Rīgā.

Realitāte, ar ko jāsamierinās

 Ar SVETLANU un DAINI MIKANOVIEM tiekamies Balvos. Tā nav vienkārša sagadīšanās, jo mūžam enerģijas pilnā, uzņēmīgā un ilggadējā Lūznavas Profesionālās vidusskolas skolotāja, kura tur nostrādāja 19 gadus, ir mūsu novadniece un uz Balviem regulāri mēro ceļu, lai apmeklētu dzimto pilsētu. Tikmēr viņas vīrs, kurš savulaik desmit gadus arī bija šīs pašas skolas skolotājs, ar bijušo izglītības iestādi spēcīgu saikni saglabājis joprojām, jo ir turpat bāzētā Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona virsnieks.

Uzturēt skolu būtu pārāk dārgs prieks
Balvos dzimusī un augusī Svetlana pēc vidusskolas absolvēšanas devās studēt uz toreizējo Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Pēc tā beigšanas bija plānots atgriezties dzimtajā pilsētā un strādāt par fizikas un matemātikas skolotāju. Tomēr, kā ar smaidu sejā secina Svetlana, par laimi, viņa institūtā satika savu topošo vīru. Dainis, esot no skolotāju ģimenes, Daugavpilī arī apguva fiziku un matemātiku, ar kuru kopā jau ilgus gadus dzīvo viņa dzimtajā Lūznavā. Tā sākās Mikanovu ģimenes skolotāju darbs vēl toreizējā Lūznavas tehnikumā. Turklāt šajā sakarā runa ir par Mikanovu dinastiju, jo tehnikumā par skolotājiem savulaik strādājis ne viens vien šīs ģimenes pārstāvis.
Tomēr nekas nav mūžīgs. Ja senākos laikos izglītības iestādes auga kā sēnes pēc lietus, šodien tās, īpaši lauku skolas, arvien biežāk tiek slēgtas. Ar kādām emocijām tika sagaidīts brīdis, kad Lūznavas Profesionālās vidusskolas gaiteņos audzēkņu čalas vairs nebija dzirdamas? “Atminos, kā 2015.gadā aicināju skolotājas pēdējo reizi nofotografēties pie skolas… Tomēr būsim reāli. Bērnu paliek arvien mazāk un valsts nevarēja uzturēt tik lielu ēku kompleksu, kāds tas bija Lūznavas tehnikumā. Tas būtu pārāk dārgs prieks. Nu un kad pēc skolas slēgšanas pagāja trīs gadi, mēs arvien vairāk sapratām, ka māja, kurā neviens nedzīvo, ātri sāk brukt – nevis vizuāli, bet vairāk emocionāli. Tādēļ, uzzinot, ka tur tiks izveidota bruņoto spēku vienība, bijām patiesi priecīgi, ka ēkām beidzot būs jauns saimnieks. Līdz ar to emocijas ir divējādas. Ļoti skumji, ka skola slēgta, vienlaikus liels prieks, ka ēkas nestāv tukšas un tur atkal ir dzīvība,” pārdomās dalās Mikanovu ģimene.

Lūznava pastāvēs!
Svetlana un Dainis gan piebilst, – tas, ka Lūznavas skola tiek slēgta, nebija kā zibens spēriens no gaišām debesīm. Jau kopš 2011.gada, pamatojoties uz profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizāciju un resursu lietderīgu izmantošanu, notika reformas un apvienošanās, un bija skaidrs, ka tas brīdis vairs nav aiz kalniem. “Padomājiet, – laikā, kad ar vīru atnācām strādāt uz Lūznavu, skolā bija ap 500 skolēnu. Savukārt neilgi pirms tās slēgšanas, ja nemaldos, bija tikai aptuveni 30 izglītojamie. Tāda bija tā skarbā realitāte, no kā nevarēja izvairīties. Ar to jāsamierinās,” viņi secina.
Šobrīd, kad jau vairākus gadus vienas durvis aizvērušās, bet citas atvērušās, ikdiena kļuvusi nedaudz citādāka. Svetlana ir Rēzeknes novada Sporta skolas Maltas apvienības pārvaldes sporta organizatore. Savukārt Dainim, kuru pirms septiņiem gadiem svinīgā pieņemšanā pie Valsts prezidenta par militāriem nopelniem iecēla par Viestura ordeņa kavalieri, tagad dienesta vieta Lūznavā ir burtiski dažu soļu attālumā no mājvietas. Uz turieni viņš dodas ar lielu gandarījumu, jo ikdienā nekad neiezogas rutīna – viss visu laiku ir kustībā. “1989.gadā laikrakstā “Darba Karogs” bija publikācija par Daiņa vecākiem. Raksts bija noslēgts ar šādiem Raiņa vārdiem: “Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus negurstošā karā. Un mūžīgs darba lauks būs Tavā varā.” Domāju, to pašu var teikt arī par manu vīru. Mēs nespējam sēdēt, rokas klēpī salikuši,” piebilst Svetlana.
Noslēgumā jautāti, kā saredz Lūznavas ciema nākotni, Mikanovu ģimene nešaubās: “Lūznava pastāvēs!”

Kā renesansē – atdzimt un iegūt jaunu elpu

 “Lūznava nav vajadzīga ne Latgalei, ne Latvijai?!” un “Gremdē Lūznavas tehnikumu”. Pārlapojot vietējo laikrakstu avīžrakstus, neilgi pirms un pēc Lūznavas Profesionālās vidusskolas slēgšanas publikāciju ar šādiem un tamlīdzīgiem virsrakstiem netrūka. Viedokļu bija daudz, arī emocijas dažbrīd sita augstu vilni. Skolas vairs nav, tomēr, kā zināms, daba nemīl tukšumu, un bijušajā plašajā skolas ēku kompleksā jau sesto gadu izvietojies Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljons. To, kā Lūznavā rit bruņoto spēku vienības dzīve, pastāstīja bataljona kapelāns kapteinis HARALDS BROKS.

Jūs mūsu laikraksta lasītājiem neesat svešs cilvēks, jo par 36.kaujas atbalsta bataljonu esam rakstījuši jau iepriekš. Bet kāds bija Jūsu ceļš līdz bataljona kapelāna amatam?
– Esmu dzimis Rīgā, kas dažkārt citiem skan kā neliels pārsteigums, jo visa mana apzinīgā dzīve tomēr saistīta ar Latgali – uzaugu un pēc tam mācījos gan Rēzeknē, gan arī Daugavpilī. Savukārt Rīgā absolvēju garīgā semināra studijas, pēc kā manu kalpošanas vietu noteica Latgalē. Šobrīd plānoju studijas arī doktorantūrā. Savukārt ceļš uz kapelāna profesiju bija gan paša apzinātas izvēles, gan vienlaikus arī apstākļu sakritības rezultāts. Proti, kad uzsāku dienesta gaitas bruņotajos spēkos un apguvu zemessargu pamatapmācības kursu, radās iespēja dienestu turpināt kapelāna amatā. Savukārt, kad Lūznavā sāka veidot 36.kaujas atbalsta bataljonu, man piedāvāja kļūt par šī bataljona kapelānu, kur šos pienākumus pildu joprojām.
Būt kapelānam bruņotajos spēkos droši vien ir liela pievienotā vērtība, jo var ne tikai pildīt garīgo misiju, bet arī pilnveidot sevi par profesionālu karavīru.
– Tā patiešām ir. Par kādu no profesijām var daudz lasīt un dzirdēt, bet, ja cilvēks nav iekšā šīs nodarbošanās vidē, viņš to līdz galam nesapratīs. Savukārt, apgūstot profesiju, tiek iegūtas specifiskas zināšanas, ar kurām var operēt. Bataljona karavīriem mēdzu teikt, ka cilvēki, kuri strādā citviet, par sporta nodarbībām savā brīvajā laikā trenažieru zālē maksā. Tikmēr karavīriem fiziskas aktivitātes jau iekļautas viņu ikdienā, par ko nevajag nedz maksāt, nedz arī tam izbrīvēt atsevišķu laiku. Tāda ir arī mana ikdiena bataljonā, kur daru ne tikai garīgo darbu, bet kopā ar pārējiem dienesta biedriem piedalos pārējās aktivitātēs. To ļoti novērtēju. Jāpiebilst, ka kapelāni var darboties visdažādākajās sfērās – ne tikai Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet arī slimnīcās, Ieslodzījuma vietu pārvaldē un citviet. Šobrīd aktualizēts jautājums par kapelānu nepieciešamību Iekšlietu ministrijas struktūrās, piemēram, Valsts robežsardzē un Valsts policijā.
Kā šo gadu laikā bataljona zemessargi un profesionālā dienesta karavīri iejutušies jaunajā mājvietā – nu jau slēgtās Lūznavas Profesionālās vidusskolas ēkās?
– Domāju, ka kolēģi ļoti labi saraduši ne tikai ar bataljona fizisko atrašanās vietu, bet arī kopumā ar tā apkārtni un vidi. Mēs sevi esam identificējuši un sajutuši kā nozīmīgu daļu no skaistā Lūznavas ciema. Turklāt nedzīvojam slēgtā burbulī, bet, piemēram, mums ir lieliska sadarbība ar Lūznavas muižas kolektīvu. Viņi ir pretimnākoši, sniedzot mums iespēju baudīt mākslas pasauli – izstādes un koncertus. Savukārt mēs, tiklīdz vien tas iespējams, palīdzam ne tikai muižas, bet arī citu vietējo objektu sakopšanas darbos. Vai darāmā daudz? Manuprāt, darāmā daudz ir visā Latvijā.
Lūznava zaudējusi skolu, kas reprezentēja jauniešu sapņus un izglītības sniegtās iespējas gaišai nākotnei, toties izveidots bruņoto spēku objekts, kur gatavo tēvzemes aizstāvjus. Jūsuprāt, ko Lūznava ir zaudējusi, bet ko – ieguvusi?
– Neapšaubāmi, skolas slēgšana, lai kurā Latvijas pilsētā vai ciemā tas notiktu, ir skumjš stāsts. Tad šķiet, ka dzīve konkrētajā vietā apraujas, arī ierastā bērnu un jauniešu enerģija un spars noplok. Mēs gan nereti fokusējamies uz to, ka cilvēku izbraukšana no ciemiem un lauku reģioniem ir tikai Latvijas problēma. Tomēr, palūkojoties globāli, arī citviet pasaulē situācija ir līdzīga. Piemēram, kad tūristu statusā aizbraucam uz kādu apdzīvotu vietu ārvalstīs, mūs fascinē tur esošie krāšņie objekti. Bet, painteresējoties vairāk, izrādās, ka no turienes jaunieši brauc prom, skolas un veikali tiek slēgti. Tikmēr Lūznavas ciems spējis iegūt jaunu elpu, bijušās skolas ēkās izveidojoties militāram objektam. Tādējādi arī lielais ēku komplekss nestāv novārtā, kā tas ir citviet. Ziniet, to var salīdzināt ar renesansi jeb atdzimšanu. Lūznavas tehnikuma dzīvesgājums ir arī kā monēta. Viena tās puse mums stāsta par skaisto skolas dzīvi, kas nu jau finišējusi. Tikmēr otrā pusē redzam, ka stāstam nevis pielikts trekns punkts, bet sirdsdarbība joprojām turpinās, kas ir pat ļoti aktīva.
Un vai šajā jautājumā zināt vietējo iedzīvotāju domas?
– Manuprāt, tās ir līdzīgas ar nupat manām izklāstītajām pārdomām. Turklāt līdz ar bataljona izveidošanu Lūznavā iedzīvotājiem papildus pievienotā vērtība ir drošības sajūta. Izstāstīšu pavisam vienkāršu stāstu. Reiz garām militārajam objektam ar automašīnu brauca vecāka gadagājuma cilvēki, un nelaimīgā kārtā viņu spēkrats noplīsa – vajadzēja nomainīt riepu. To redzēja bataljona karavīri, kuri atnāca un riepu nomainīja. Mums – veseliem, spēcīgiem un jauniem – tas ir sīkums. Savukārt automašīnas saimnieki, kuri ir jau gados, par šo palīdzību bija ļoti pateicīgi. No iedzīvotāju skatpunkta droši vien jāmin arī tas, ka līdz ar militārā objekta izveidošanu Lūznavā saglabāti veikali, arī piedāvātās produkcijas sortiments kļuvis plašāks. Ekonomiskā dzīve nav apstājusies, bet pat uzlabojusies. Un kā būtu, ja slēgtās skolas vieta paliktu tukša?
Ir saspringta ģeopolitiskā situācija. Kā šajā kontekstā dienests bataljonā rit no Jūsu – kapelāna – perspektīvas? Kā zināms, kapelānam ir būtiska loma bruņoto spēku vienībā, tajā skaitā esot līdzās brīžos, kad karavīrs saskaras ar dažādām grūtībām.
– No mana skatpunkta bataljona karavīri turpina sev ierasto dzīvi un apzinīgi pilda dienesta pienākumus. Bet vai karavīri, kurus esam raduši redzēt spēcīgus un izaicinājumiem pilnus, nebaidās kapelānam lūgt palīdzību vājuma brīžos, ar kuriem saskaras ikviens no mums? Ja runā konkrēti par garīgām lietām, dažkārt sabiedrība par šādām tēmām patiešām izvairās runāt. Vienlaikus cilvēki par savām iekšējām izjūtām, pārdzīvojumiem un morālo stāju vienmēr piedomā. To dara arī karavīri, jo tā ir viena no galvenajām dzīves komponentēm. Garīgums un tamlīdzīgas dzīves vērtības nav nekāda nocenotā prece. Visiem taču zināma patiesība, ka, zaudējot morāli un garīgumu, cilvēks kaujā var nedoties, jo tā principā jau priekšlaikus būs zaudēta. Un tā tas ir jebkurā dzīves sfērā. Nav tā, ka, ieejot militārajā objektā, no karavīra tiek prasīta augstāka morāle vai piederība savai tautai. Nē, tādām vērtībām cilvēku jāpavada katrā ikdienas solī.
Kādus vārdus teiktu ikvienam savam biedram, raugoties uz turpmākajām dienesta gaitām?
– Nezaudējiet ticību! Gan ārējie, gan arī iekšējie apstākļi un notikumi valsts un globālā kontekstā dažkārt liek dzīvi iekrāsot ļoti pelēcīgos toņos. Arī laikā, kad tika slēgta Lūznavas Profesionālā vidusskola, nobira pa kādai asarai un kopējā bilde kļuva pavisam tumša. Tomēr pavisam drīz varējām vērot, ka burtiski acu priekšā sāk norisināties pavisam citi procesi un dzīve atkal kļūst gaišāka. Tādēļ nezaudēsim ticību dzīvei, savai valstij, tautai, Dievam un savam tuvākajam.

Jau no pirmās dienas. Romas katoļu baznīcas priesteris un Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljona kapelāns kapteinis Haralds Broks dienesta pienākumus Lūznavā pilda jau no pirmās dienas jeb brīža, kad tur oficiāli tika izveidota militārā bāze – no 2018.gada maija. Arī H.Broka dvīņubrālis Rinalds ir kapelāns, kurš dienē Zemessardzes 3.Latgales brigādē. Jāpiebilst, ka bruņoto spēku kapelāni ir savu vienību vadības grupā, kuri atbildīgi par garīgo dzīvi un nepieciešamības gadījumā ir līdzās ikvienam vienības biedram – sākot no komandiera, līdz pat ierindniekam.

Ko teica bataljona atklāšanā Lūznavā?

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants LEONĪDS KALNIŅŠ: "Prieks, ka tik skaistā vietā neaizies bojā infrastruktūra un Lūznavā turpināsies dzīvība un attīstība."

Toreizējais aizsardzības ministrs RAIMONDS BERGMANIS: "Jauna militārā bāze Lūznavā ir solis mūsu valsts un sabiedroto drošībā, jo Latgale nav ES un NATO galapunkts, bet sākums. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai cilvēki zinātu, ka Latgale nav novārtā pamests reģions."

Notiek būvdarbi. Bijušās skolas infrastruktūra neiet bojā, bet turpina dzīvot, jo atbildību par to uzņēmušies Nacionālie bruņotie spēki. Tieši šobrīd bataljona teritorijā norit būvdarbi. Kas tieši tiek darīts? Kā pastāstīja Zemessardzes 3.Latgales brigādes 36.kaujas atbalsta bataljonā, kopš tā izveidošanas uzsākts un turpinās remonts bijušās skolas telpās un dienesta dzīvokļos. Arī apkārtējā infrastruktūra tiek pielāgota militārajām vajadzībām.

Aptauja: ko Lūznava zaudējusi un ieguvusi pēc skolas slēgšanas un militārās bāzes atvēršanas?

RUTA POLOVINKINA, Lūznavas muižas gide: – Līdz pat skolas slēgšanai tur strādāju par interešu izglītības skolotāju. Paziņojums, ka skola savu darbu vairs neturpinās, bija šokējošs. Kad emocijas norima, prātā nāca domas, kas būs tālāk, jo skola jau kopš tās atklāšanas 1945.gadā bija centrs, ap kuru griezās visa ciemata dzīve. Arī Lūznavas iedzīvotāji tā vai citādi bija saistīti ar darbu tehnikumā. Kad skolas vietā izveidoja militāro bāzi, sākotnēji iedzīvotāji pret to izturējās ar piesardzību. Tomēr, kad karavīri ēkas pamazām sāka apdzīvot un uzlabot infrastruktūru, arī mēs pie viņiem sākām pierast. Turklāt bataljona izveide saglabā vietējo tirdzniecības vietu ienākumus. Arī mums, Lūznavas muižas kolektīvam, ar bataljonu ir ļoti laba sadarbība, kuri allaž rod iespēju palīdzēt, piemēram, dažādos sakopšanas darbos. Lūznavas parks arī nav nekāds mazais – 24 hektāri. Savukārt karavīri pie mums nāk bezmaksas ekskursijās. Kādos toņos krāsojas Lūznavas ciema nākotne? Domāju, viss ir diezgan optimistiski. Dzīve šeit kūsā un ciems dzīvos. Viss būtu citādāk, ja skolas ēkas paliktu tukšas.

ALĪNA SAMOIČA, mājas virtuves īpašniece Lūznavā: – Ņemot vērā, ka mana nodarbošanās saistīta ar tirdzniecības sfēru, varu padalīties savā viedoklī no šāda skatpunkta. Proti, laikā, kad pastāvēja skola, man piederēja veikals. Tolaik ciematā bija arī daudz jauniešu un skolotāju, kuri apmeklēja veikalu un iepirkās. Vārdu sakot, ritēja normāla dzīve un viss bija tā, kā tam jābūt. Tad pēc skolas slēgšanas bija klusāks laiks, kad izglītības iestādes ēkas stāvēja tukšas. Savukārt tagad, kad izveidots bataljons, varbūt viss ir nedaudz citādāk, kā agrāk, bet dzīve ciematā atkal uzņēmusi apgriezienus. Ņemot to vērā, esmu izveidojusi tā dēvēto mājas virtuvi, kad karavīri pie mums pasūta ēdienu līdzņemšanai. Līdz ar to ir prieks, ka Lūznavas ciemā atgriezušies jauni cilvēki un pilda savus dienesta pienākumus bataljonā – gan no uzņēmējdarbības, gan arī no ciemata kopējās dzīves skatpunkta.

ALEKSANDRS LOSĀNS, dzīvo sešus kilometrus no Lūznavas: – Tas, ka skolu slēdza, ir ļoti slikti. Par to vispār nav nekādu jautājumu un tas visiem ir skaidrs. Bēdīgākais ir, ka līdz ar to Lūznava zaudējusi studentus, jaunus cilvēkus. Galu galā laikā, kad skola pastāvēja, uz šejieni brauca mācīties cilvēki ne tikai no Latgales, bet pat no visas Latvijas, tajā skaitā Rīgas. Lūznavas Profesionālā vidusskola bija liela Rēzeknes tehnikuma filiāle, par ko liecina arī plašais ēku komplekss. Tagad tur ir militārā bāze, bet kas tajā īsti notiek, pat nezinu. Atliek tikai paklausīties un to vien var dzirdēt, ka karo tur un vēl kaut kur. Tas, ka bijušajā skolā izveidota militārā bāze un ēkas nestāv tukšas, protams, ir labi. Tur šobrīd notiek arī remontdarbi. No otras puses mani uztrauc doma, – ja, nedod Dievs, karš sāksies Latvijā, vai nebūs tā, ka pretinieks vispirms sāks bombardēt šādus militārus objektus kā Lūznavā? Kas tad notiks ar šo ciemu?

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1150412659685109