Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (12.07.2024.)

Vieta, kur idejas pārtop darbos

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Kādreizējās Apes arodvidusskolas teritorija, atšķirībā no daudzu slēgto skolu likteņiem, nav pamesta. Savulaik pašvaldība bija izvēles priekšā, ko darīt ar plašo skolas teritoriju un daudzajām ēkām, kas palikušas tukšas. Risinājumu rada, ēkas atvēlot uzņēmējdarbībai. Pašlaik izglītības iestādes vietā darbojas industriālais parks.

Apē mācīja arodus 87 gadus

* 1922.gadā Latvijā tika dibinātas daudzas lauksaimniecības skolas. Arī Igaunijas pierobežā, Apes miestā, tika atvērta lauksaimniecības skola.
* Skolā sākumā sagatavoja jaunos speciālistus lopkopībā un laukkopībā, vēlāk audzēkņi ieguva arī šofera, traktorista, kontrolasistenta, automehāniķa, būvstrādnieka, atslēdznieka, grāmatveža un citas specialitātes.
* Apes lauksaimniecības skolā mācījušies daudzi vietējie iedzīvotāji, kā arī daudzas zināmas personības, piemēram, rakstnieks Valentīns Pelēcis – astoņu grāmatu autors. Viņa darbos izpaužas latviešu zemnieka slavinājums, raksturotas malēniešu ļaužu īpatnības un pavīd dzirkstošs humors.
* Par direktoriem skolā strādājuši: Eduards Baķis, Jūlijs Briedis, Jānis Lūsis, Ansis Lucs, Viktors Gailums, Pēteris Mednis, Maiga Cīrule, Tālivaldis Nuķis, Ilgvars Punkstiņš, Manzers Karro, Imants Lavrovs, Ojārs Ābolkalns, Guntis Rubenis, Inārs Markus un Jānis Pops.
* Līdz ar novadu izveidi 2009.gadā Apes arodvidusskolu pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai, ēkas un zemi pārņēma pašvaldība.
* 2009.gadā skolā mācījās 60 izglītojamie.
* Kopējā skolas teritorijas platība ir 50,4 ha, zemes gabalā ir 23 dažādas būves.

Mirklis no vēstures. Fotogrāfija tapusi laikā, kad skola vēl darbojās.

Pedagogi. Pulciņš skolotāju, kuri strādāja 1975.gadā.

Pēc skolas slēgšanas devās pensijā

 “No Apes arodvidusskolas direktoriem vēl šajā saulē esmu palicis vienīgi es,” teic JĀNIS POPS, kurš vadīja izglītības iestādi 13 gadus un bija šīs skolas pēdējais direktors.

Ar kādām domām atminaties darba gadus, kas aizvadīti Apes arodvidusskolā?
– Bija daudz saimniecisku darbu, ko vajadzēja steidzīgi risināt. Piemēram, pirms tam, kad sāku strādāt, skolas galvenajā ēkā nebija tualešu. Ievilkām kanalizāciju, veicām remontus, labojām ēkām jumtus. Finanšu līdzekļus prasīju gan Zemkopības, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, bieži vien iedeva tikai pusi no vajadzīgās summas. Veidojām sadarbību ar Somiju, rakstījām projektus, lai modernizētu apmācības, audzēkņi guva pieredzi Somijā, kur pavadīja prakses laiku. Pienāca brīdis, kad skolēnus vairāk virzīja uz vidusskolām, nevis arodskolām, pieņēma lēmumu par skolas slēgšanu un sadarbība pārtrūka.
Jums patika strādāt skolā?
– Jā, protams. Pedagogu kolektīvs bija lielisks, visi – vietējie. Braucām ekskursijās, rīkojām kopīgus pasākumus. Par kolektīva saliedēšanu īpaši nevajadzēja domāt, jo bijām draudzīgi, cits citam kaimiņos dzīvojām.
Vai audzēkņi centīgi mācījās un izauga par īstiem sava aroda meistariem?
– 1996.gadā, kad sāku strādāt, skolā mācījās 104 audzēkņi, turpmākajos gados viņu skaits brīžiem pārsniedza divus simtus. Pie mums mācījās lielākoties jaunieši no Alūksnes, Gulbenes un Balvu puses. Mācību laikā, protams, bija audzēkņu atbirums, bet neliels. Kvalifikācijas eksāmenus nokārtoja gandrīz visi. Tolaik, var teikt, arī ar uzvedību nebija problēmu. Prieks, ka skolā ieguva amatu prasmes, kas noderēja tālāk dzīvē.
Kā uzņēmāt lēmumu par skolas slēgšanu?
– Sāpīgi. Tolaik ar vienu lēmumu likvidēja vairākas arodskolas, piemēram, Kazdangas profesionālo vidusskolu, Apes arodvidusskolu (pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai), Daugavpils Mežciema arodskolu. Daudzi pedagogi devās pensijā, daži skolotāji pārgāja strādāt uz Apes vidusskolu un Alsviķiem. Audzēkņi, kuri vēlējās turpināt mācības, devās uz Alsviķu profesionālo skolu, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, Rankas arodvidusskolu, Cēsu 4.arodvidusskolu vai citu profesionālo izglītības iestādi. Iespējams, kāds jaunietis līdz ar skolas slēgšanu pameta mācības. Dažreiz satieku bijušos audzēkņus, parunājamies. Pirms trim gadiem Apes pilsētas svētki bija veltīti arodvidusskolai, tad gan satiku daudzus skolas absolventus. Atklāju, ka daži audzēkņi skolas laikā atraduši Apē sev, tā teikt, otro pusīti, izveidojuši ģimenes. Ar dažiem absolventiem pilsētas svētkos izrunājāmies no sirds, bija gandarījums par skolā pavadītajiem gadiem.
Kā vērtējat to, ka skolas teritorijā pašlaik darbojas uzņēmēji?
– Prieks, ka uzņēmēji darbojas un skolas teritorijā notiek rosība. Skolas galvenā ēka, kur notika mācības, arī ir iznomāta vienam no uzņēmējiem, bet pagaidām tā ir slēgta. Iespējams, viņš vēl ir biznesa ideju meklējumos. Kopmītņu ēkā arī, piemēram, nekas nenotiek, tā atrodas bēdīgā stāvoklī.
Kā pavadāt dienas, atrodoties pelnītā atpūtā?
– Esmu dzimis Jaunlaicenes pagasta Rušķos, arī tagad dzīvoju turpat, vecvecvectēva mājās, tikai adrese nedaudz mainījusies – Rušķi atrodas Apes teritorijā. Nesen man palika 80 gadi, jūtu, ka spēka palicis mazāk, tomēr ierastie lauku darbi jādara, jo apsaimniekojam 35 ha zemes. Ar traktoru pļauju zāli (14 ha platībā aug zāle, pārējā – mežs), strādāju dārzā, joprojām braucu ar automašīnu, brīvajos brīžos paskatos televīzijas pārraides un ieskatos internetā. Ar sievu esam izaudzinājuši divas meitas, viņas ar ģimenēm dzīvo Rīgā, ik pa laikam apciemo mūs.

Direktors Jānis Pops. Aptuveni 30 gadus, pirms atgriezās dzimtajā pusē, viņš studēja un strādāja Rīgā.

Ēkas pamazām iegūst jaunu dzīvi

Aptuveni pusi no skolas teritorijā esošajām ēkām pašvaldība par nelielu samaksu izīrē uzņēmējiem. Viņi ir ieguvēji, ka telpas īrē no pašvaldības, nevis no privātīpašniekiem, kas varētu būt daudz dārgāk. Savukārt ēkas, kas skolas bijušajā teritorijā netiek izmantotas, joprojām gaida uzņēmējus, kuri dāvātu tām otru dzīvi.

Noliktavā. Bijušās skolas teritorijā vairākās telpās darbojas Nauris Teters (attēlā), kurš izveidojis SIA “TTR Company” un nodarbojas ar metālapstrādi. “Esmu Apes arodvidusskolas absolvents. Arodskola bija perfekta izglītības ieguves iespēja jauniešiem pēc pamatskolas beigšanas. Mācījos vislabāko arodu – zemkopis. Pēc arodskolas absolvēšanas turpināju mācības augstskolā un 2013.gadā reģistrēju uzņēmumu. Pašlaik SIA nodrošina ar darbu deviņus vietējos iedzīvotājus, ir arī darbinieki no Alūksnes. Doma par uzņēmējdarbību sakrita ar laiku, kad atvērās robežas, puiši aizbrauca uz ārzemēm peļņā, skolas likvidējās... Bijušajā arodskolas teritorijā bija brīvas telpas, bet man savukārt bija biznesa ideja. Privātpersonas toreiz piedāvāja telpas īrēt par 300 latiem mēnesī, bet pašvaldība – par 15 latiem mēnesī. Ja tādas iespējas nebūtu, tad varbūt mēs šeit nerunātu,” saka uzņēmējs.

Paraugs. Pēc šī parauga top darbi Mūkusalas promenādei. “Ražojam darbus sadarbībā ar citiem uzņēmumiem. Paši tos uzstādām, lai esam pārliecināti, ka soli vai citi objekti labi kalpos vismaz 10 gadus. Pieņemam pasūtījumus, piemēram, gatavojam puķu kastes. Apē uzsākt uzņēmējdarbību un strādāt var ikviens. Rīgā daudzi dzīvo piespiedu kārtā, jo tur mistiski izveidojušās darba iespējas,” pārliecināts uzņēmējs. Kopā ar citu uzņēmumu viņi izgatavo norādes, parku solus, atkritumu urnas. “Bērnudārzam, piemēram, izveidojām lieliskus vārtus, Alūksnes parkā ir mūsu ražotie soli. Pamazām strādājam, rakstām projektus, piesaistām spožus prātus un attīstām uzņēmumu,” stāsta Nauris, piebilstot, ka arī brālis skolas bijušajā teritorijā izveidojis savu uzņēmumu. Metālapstrādes uzņēmumā darbojas elektroniskā darba uzskaite, kas domāta darbiniekiem, lai mēneša beigās nerastos jautājums, kāpēc ir mazāka alga. “Darbinieki darba laikā mēdz aiziet, piemēram, līdz aptiekai vai aizbraukt makšķerēt līdakas, un mēneša laikā tās nenostrādātās darba stundas summējas. Pēdējos gados cenšamies ievērot principu – darbs sākas pulksten 8, beidzas pulksten 17, bet vakari un brīvdienas ir veltīti ģimenei. Ja kādreiz strādājam virsstundas, tad maksāju dubultā. Mans pamatuzdevums ir sagādāt darbu, labus darba apstākļus un normālu algu. Kopumā esmu apmierināts ar savu izvēli un darbošanos, ” teic N.Teters, piebilstot, ka no dzimtās puses projām braukt neplāno. Te, Apē, ir uz 10 gadiem noslēgts telpu īres līgums un te ir viņa ģimene.

Uzbūvē braucamo. Viens no metālapstrādes uzņēmuma darbiniekiem ir guvis panākumus konkursā un realizējis ideju, uzbūvējot nemotorizētu braucamo. “Viņš piedalīsies nopietnā pasākumā. Braucamo samontēja, strādājot vakaros,” ar lepnumu stāsta uzņēmuma vadītājs N.Teters. Metālapstrādē, kā viņš skaidro, svarīgākais darbs ir precīzs rasējums.

Ražo jumta lates. SIA “Rismus VK” bijušajā skolas teritorijā darbojas aptuveni 15 gadus. “Šo gadu gaitā esam attīstījušies, pārsvarā ražojam jumta lates, ko sūtām uz Angliju. Kokapstrādes cehā ir nodarbināti vairāk nekā 40 darbinieki, darbs notiek divās maiņās,” stāsta uzņēmuma vadītājs Ingus Ēvele. Runājot par kokmateriālu, uzņēmējs atzīst, ka aptuveni 70 procentus iegādājas no Latvijas valsts mežiem, 30 procentus – no privātajiem mežu īpašniekiem.

Mākslinieks. Rinalds Dundurs pats sevi dēvē par brīvmākslinieku. “Ko gatavoju no koka? Visu, ko nevar nopirkt veikalā,” viņš saka. Meistars koka darbnīcā strādā viens, jo, kā pats atklāj, ar palīgiem mēdz būt dažādi. Taujājot, kāpēc uzņēmumam dots Mura vārds, saņemam atbildi: “Tas ir smags variants. Agrāk man bija firma Siguldā, kur ražoja virtuves mēbeles. Uzcēlu māju, un tā nodega kopā ar kaķi Muri.” Brīvmākslinieks atzīst, ka interesenti, īpaši ārzemēs, labprāt izvēlas iegādāties virtuves dēlīšus (gaļas un servējamos) ar latvju rakstiem, kas atšķiras no citu amatnieku līdzīgiem piedāvājumiem. Tie tiek apstrādāti ar bišu vasku, uz dēlīšiem meistars gravē latviešu tautas spēka zīmes un ornamentus. Dēlīši tiek arī dedzināti un tāpēc ir melnā krāsā, kas ir visai neierasti virtuves priekšmetiem. “Man viss tradicionālais šķiet garlaicīgs, tāpēc strādāju pēc savas metodes,” atzīst meistars.

Viņu vecāki strādāja skolā. Mākslinieciski iekārtotā terase liecina, ka ēkā darbojas cilvēks ar 'zelta rokām', kas prot piešķirt koka lietām otru dzīvi. Un, kā liecina redzētais, Rinalds prot arī cept rudzu maizi, audzēt un kopt puķes, tomātus. Runājot par skolām, kurās apguvis koka darbu prasmes, viņš uzreiz min Apes arodvidusskolu, kur savulaik strādājusi viņa mamma. “Viņa bija stingrā 'komendante',” piebilst Liene Ābolkalne. Arī viņas abi vecāki strādāja minētajā izglītības iestādē. Mākslinieks kādu laiku padzīvojis Vācijā un devies mājup, jo, kā saka, vecāki jaunāki nepaliek.

Zivis meitenēm. Namdaris būvē un restaurē vecas koka ēkas, veido mēbeles, rotaļlietas un dažādas sadzīvē noderīgas lietas, gatavo galda un virtuves dekorus. Rinalda koka darbnīcā “Muris” top galdi, krēsli, ķeblīši, skapīši un dekoratīvi priekšmeti, piemēram, fotorāmīši, dzīvnieku koka figūriņas. Uzmanību piesaista no koka darināti kaktusi, kuriem adatu vietā ir naglas. Līdzīgi veidotas arī zivis. “Tās tapušas ar domu, lai meitenēm ir, kur pakarināt auskarus. Var arī atslēgas uzkarināt,” skaidro Rinalds. Viņam padodas arī būvniecība, jumtu likšana, pat vienam no eksprezidentiem ir būvējis māju. Darba dēļ Rinalds bieži brauc uz Igauniju un Lietuvu, kur idejas pārtop darbos, piemēram, restaurējot koka priekšmetus.

Plāno attīstīt industriālo parku

 Apes apvienības pārvaldes vadītāja LIENE ĀBOLKALNE pārliecināta, ka bijušās skolas teritoriju, kas aizņem 50,4 ha zemes platības, ir jāturpina attīstīt.

“Industriālajā parkā strādā vietējie uzņēmēji, viņi dod darbu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan iebraucējiem. Pašlaik tur cilvēki nodarbojas ar kokapstrādi, metālapstrādi, galdniecību, ir zemes platības, ko iznomājam lauksaimniekiem. Uzņēmēji ir noslēguši līgumus par telpu un zemes nomu uz 10, pat 30 gadiem. Iespēju robežās ejam pretī viņiem, nomas un īres maksas ir nelielas. Ir uzņēmēji, kuri ieguvuši apbūves tiesības, būvē un labiekārto darba vidi. Atbalstām uzņēmējus, taču nevaram viņus pasargāt no dažādām varas un stratēģijas maiņām, kur bieži vien trūkst kopsakarības,” teic L.Ābolkalne. Taujāta, kā mainījās dzīve Apē pēc arodvidusskolas slēgšanas, viņa smej: “Apē puišu palika mazāk.”

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”

https://www.facebook.com/watch?v=1952566731828561