Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (26.07.2024.)

No katoļu pamatskolas – par Jēkaba kafijas skolu

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Pagājuši astoņi gadi, kopš slēgta Kalnezeru Katoļu pamatskola un ir pāršķirta jauna vēstures lappuse. Kādreizējās izglītības iestādes ēka nestāv pavisam tukša – vienā no plašās skolas telpām mājvietu radusi kafijas grauzdētava, kur top kafija ar Latgales garšu. Dzīve Lendžu pagastā tāpat kūsā.

Reiz bija... pirmā katoļu pamatskola Latgalē

 * 1978.gada 1.septembrī durvis vēra jaunuzceltā Kalnezeru 8-gadīgā skola Lendžos, kura apvienoja reorganizēto Taudejāņu, Kalnezeru (Adamovā) un Ceplīšu skolu kolektīvus. Tobrīd skolā mācījās 130 skolēni.

* 1996.gada 1.septembrī ar direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss, kur bērnu audzināšanas pamatā tika likta katoļu Baznīcas mācība. Tā bija pirmā katoļu pamatskola Latgalē!

* Skolas absolventu skaits šo gadu laikā ir sasniedzis četrus simtus. Laika gaitā skolēnu skaits skolā samazinājās, un 2016.gada 18.februārī Rēzeknes novada dome pieņēma lēmumu “Par Rēzeknes novada pašvaldības Kalnezeru Katoļu pamatskolas likvidāciju”. Skolas slēgšanas datums – 2016.gada 19.augusts.

* Kopumā skolas pastāvēšanas 38 gados Kalnezeru skola bijusi darbavieta 72 skolotājiem.

* Skolas lepnums ir tās absolventi. Kalnezeru Katoļu pamatskolu absolvējuši vairāk nekā 300 skolēni. Lielākā daļa ieguvuši labu turpmāko izglītību un strādā daudzveidīgās prestižās profesijās. Šajā skolā savulaik mācījusies slavenā sportiste Gunta Vaičule (Latiševa-Čudare), uzņēmējs Oskars Maculevičs, kurš ar savu kafiju “KUUP” ir atpazīstams lielā daļā Latvijas. Latvijas biteniekus pārstāv Vitālijs Sprūga, kurš savā saimniecībā “Lapegles” ražo un eksportē bioloģisko medu, pieprasītākais zvērinātais notārs Rēzeknē Romualds Laizāns arī ir šīs skolas absolvents, tāpat kā tagadējais Pāvesta diplomātiskā korpusa līdzstrādnieks nunciatūrā Kanādā, Otavā, Antons Prikulis Dr.iur.can.

Kādreizējās skolas ēka.

Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējais izlaidums. 2016.gada 10.jūnijā Kalnezeru Katoļu pamatskolas 9.klasi absolvēja 10 audzēkņi. Svētās Mises laikā Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis uzsvēra, ka pamatskolas absolvēšana ir drīzāk nevis beigas, bet gan jauns sākums, un mudināja jauniešus neaizmirst ģimenē un skolā iemācīto kristīgo skatījumu uz dzīvi. Ekselence arī uzsvēra, ka mūsu pašu rokās ir mūsu un valsts nākotne un, lai gan, protams, ir jāstudē un jāiegūst laba izglītība, tomēr nedrīkst aizmirst dzimto pusi un savu atbildību tās attīstīšanā.

Tā bija īpaša mācību iestāde

 Kalnezeru Katoļu pamatskola – pirmā, pēdējā un vienīgā darbavieta tās direktorei Kristīnei Leščinskai, kura visu savu darba dzīvi veltījusi tieši šai izglītības iestādei. Jau astoņus gadus skolas gaiteņos vairs neskan bērnu čalas, taču dzīve turpinās.

Esat nu jau slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas pēdējā direktore. Kā uzņēmāt ziņu par izglītības iestādes likvidāciju? Tas bija negaidīts lēmums?
– Skolas slēgšana nebija pēkšņa un negaidīta. 2009.gada vasarā sākās skolu optimizācijas pirmais vilnis, un mūsu skola bija viena no tām, kuru varēja slēgt. Taču, pateicoties katoļu skolas statusam, vecāku, skolēnu, skolotāju un sabiedrības atbalstam, toreiz izglītības iestādi izdevās saglabāt. Bet ar katru gadu skolēnu skaits tāpat turpināja samazināties, pēdējā mācību gadā mums bija vien 42 bērni. Skolu beidza 10 absolventi, bet nākamā gada septembrī 1.klasē būtu tikai pieci pirmklasnieki.
Ar kādiem izaicinājumiem Jums kā direktorei savulaik nācās sastapties?
– Visgrūtākais bija motivēt, noturēt un atrast labus skolotājus, jo izglītības kvalitāte bija pati svarīgākā.
Vēstures lappusēs noteikti paliksiet kā īpaša pamatskola, jo Latvijā cita katoļu pamatskola nepastāvēja…
– Protams, mēs bijām Latvijā pirmie un lepojamies ar to, bet tagad Latvijā jau ir krietni daudz šādu skolu.
Ar ko tieši atšķīrāties no mums ierastās pamatskolas?
– 1996. gadā ar toreizējās direktores Annas Mednes gādību un vecāku atbalstu skolai tika piešķirts katoļu skolas statuss. Ar ko atšķīrāmies no citiem? Mācību gads vienmēr tika uzsākts ar Svēto Misi skolas kapelā un noslēgts ar izlaiduma Svēto Misi. Katra mācību diena sākās ar svētbrīdi, ko vadīja skolēni, nosakot, par ko lūdzas, un katru mēnesi skolā notika Svētās Mises, uz kurām tika aicināti arī pagasta iedzīvotāji. Pirms Svētās Mises bērniem bija grēksūdze telpā blakus kapelai. Svētās Mises dziedājumus vadīja mūzikas skolotāji. Katru gadu maijā skolēni ar pedagogiem devās tradicionālajā svētceļojumā uz Sarkaņu baznīcu, kur tie, kuri gatavojušies, pieņēma Pirmo Svēto Komūniju. Neiztrūkstošs pasākums mums bija rudens pārgājiens, atzīmējām Skolotāju dienu, kad mācību darbu organizēja un vadīja 9. klase. Rīkojām Mārtiņdienas tirgu, piedalījāmies lāpu gājienā uz Rēzeknes Brāļu kapiem 11.novembrī. Kopā ar vecākiem svinējām Latvijas gadadienas pasākumus, notika arī jauno Daugavas vanadzēnu uzņemšana, Ģimeņu sporta diena, kas bija īpaši iecienīta, jo rīkojām bērnu rokdarbu un zīmējumu izstādi, koncertu un kopīgas aktivitātes. Protams, arī Pēdējā zvana svētki, pavasara ekskursija un izlaidums, kas sākās ar bīskapa Jāņa Buļa celebrētu Svēto Misi un noslēdzās ar balli kultūras namā.
Kalnezeru Katoļu pamatskolā Jums aizvadīti 37 darba gadi. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo laiku?
– Uz Kalnezeru jauno skolu atnācu strādāt pēc LU Bioloģijas fakultātes absolvēšanas 1979. gadā. Šī skola ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kolektīvs visu laiku bijis radošs un draudzīgs, skola – jauna, tādēļ telpas, aprīkojums, plašums un ērtības bija gan skolēniem, gan skolotājiem. Lendžos satiku savu vīru, izaudzināju savus trīs bērnus un astoņas audzināmās klases. Biju bioloģijas, ķīmijas, mājturības un sociālo zinību skolotāja. Strādāju par mācību daļas vadītāju un, kad direktore nolēma iet pensijā, nācās kļut par direktori. Pavisam skolā nostrādāju 37 darba gadus.
Skolu tīkla optimizācijas plāns Latvijā rit pilnā sparā. Katru gadu mazo lauku skolu kļūst arvien mazāk. Sabiedrībā izskan bažas, ka mazo lauku skolu likvidēšana nākotnē varētu novest arī pie mazo novadu likvidēšanas. Piekrītat tam?
– Vienmēr esmu bijusi un arī tagad esmu par izglītības kvalitāti. Tie ir mūsu bērni! Ne pārmērīgi lielas, ne ļoti mazas skolas to nevar nodrošināt. Jābūt ap 20 skolēniem klasē, lai skolotājs kvalitatīvi varētu strādāt un skolēniem būtu iespēja sevi attīstīt sadarbībā. Pārāk mazs skolēnu skaits un arī apvienotās klases nav risinājums. Bērniem jāmācās sadarboties, attīstīt spējas daudzveidīgās sadarbības grupās. Pārāk lielās klasēs skolotājs arī nespēj kvalitatīvi vadīt un uzraudzīt mācīšanās procesu. Skumji par to, ka laukos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, bet viss atkarīgs no cilvēkiem. Arī mazie pagasti un pašvaldības viņus nenoturēs, ja paši to negribēs. Nepiekrītu likvidācijai, bet optimizācijai jābūt, jo tik mazam iedzīvotāju skaitam, kāds ir visā Latvijā, birokrātiskais aparāts ir pārāk liels.
Ne visas izglītības iestādes pēc to slēgšanas piedzīvo atdzimšanu. Patiesībā – reti kura. Kādu Jūs redzat slēgto skolu nākotni?
– Slēgto skolu nākotne ir atkarīga no atrašanās vietas un cilvēku, kuri dzīvo tuvumā, aktivitātes. Mūsu skola slēgta jau kopš 2016.gada, taču visu laiku aktīvi tiek izmantots sporta komplekss, kas ir īpaši pieprasīts, darbojas jauniešu centrs, kura nebūtu, ja paši neorganizētu. Skolas telpās atrodas sociālās palīdzības centrs. Telpas iznomātas “Kuup” kafijas grauzdētavai. Zemessargi izmanto mācībām. Telpas tiek uzturētas un koptas. Protams, bez lielākiem ieguldījumiem viss pamazām nolietojas, bet dzīvība skolā turpinās.
Šobrīd esat pelnītā atpūtā. Kā tagad aizrit Jūsu dienas? Skolas pietrūkst joprojām?
– Esmu pensionāre. Pēc skolas slēgšanas biju bezdarbniece, dzīvoju savā lauku mājā, turēju lopus, kopu dārzu. Tad priekšlaicīgi pensionējos. Tagad lauku māju esmu atstājusi jaunākajai meitai ar ģimeni un pati dzīvoju Rēzeknē. Pilsētā ir ļoti daudz iespēju aktīvai un saturīgai laika pavadīšanai un hobijiem. Beidzot ir laiks lasīt grāmatas, aužu jostas un nodarbojos ar citiem rokdarbiem, palīdzu pieskatīt mazbērnus. Bija vairāki darba piedāvājumi, bet uz citu skolu iet negribējās. Skolotāju dienā vēl arvien daļa kolektīva pulcējamies kopā, lai satiktos, pārrunātu aktuālāko katra dzīvē. Šogad maijā notika skolas 45 gadu salidojums, kur satikāmies kuplā skaitā – skolotāji, darbinieki un bijušie skolēni. Bija sirsnīgi, jautri un iedvesmojoši, bet ne skumji.

Priecīgs brīdis. Kristīne Leščinska ar dēlu Āri, meitām Līgu Katrīnu un Dainu skolas absolventu salidojumā maijā.

Pavēlnieks kafijai ar Latgales garšu

 Ja vien jums būtu iespēja paberzēt avīzes lappusi, lai sajustu produkta smaržu, līdzīgi kā kosmētikas katalogos, jūs no šī raksta noteikti sajustu nepārspējamu kafijas aromātu. Šis stāsts būs par kafiju, jauniem cilvēkiem, uzdrīkstēšanos un patriotismu. Lendžu pagasta iedzīvotājs Oskars Maculevičs slēgtās Kalnezeru Katoļu pamatskolas ēkā vienam no kabinetiem devis otro elpu – jau piekto gadu tajā grauzdē aromātisku brenda “KUUP” kafiju, kas iemantojusi savu īpašo Latgales garšu.

Stāstu par sevi Oskars sāk ar faktu, ka ir vietējais – Lendžu pagasta iedzīvotājs, kurš deviņus gadus mācījies Kalnezeru Katoļu pamatskolā ar katoļu novirzienu. Skolā, kurā bērni skaitīja lūgšanas pirms un pēc pusdienām, turēja Svētās Mises, piedalījās netālu esošās Sarkaņu baznīcas teritorijas kopšanā un darīja citus labus darbus. “Ar ticību patiešām es esmu uz ‘tu’, ar to ļoti labi esmu iepazinies – varbūt kaut kur pat par daudz,” apliecina Oskars. Vēlāk viņa dzīves ceļi aizveda uz Rēzekni, kur Oskars neklātienē absolvēja augstskolu. Bet pēc tam, kā pats saka, devās uz Rīgu lielu laimi meklēt: “Kaut kādā ziņā savu laimi arī atradu. Piedzima divi bērni, ar sievu Jolantu galvaspilsētā nodzīvojām septiņus gadus, līdz izkristalizējās biznesa ideja, ko mēs šeit, Lendžos, varētu darīt. Grauzdēt kafiju!” Kādēļ kafija? Oskars skaidro, – tā bija viegla aizraušanās jeb kādā brīdī arī sāpe, jo slikta kafija ir sāpe. “Man mājās bija manuālais kafijas automāts, tādēļ pašam vajadzēja malt kafiju un putot pienu. Bet nesanāca man tā garšīgā kafija! Tad sāku izzināt kafijas pasauli un sapratu, ka lielveikalu plauktos nestrādā shēma – jo dārgāk, jo labāk, un bieži vien maksājam par reklāmu. Pamazām iepazinu specializēto kafiju, ar ko šobrīd nodarbojamies un ko pārstrādājam. Mūsu grauzdētā kafija ieguvusi 80 un vairāk punktus no 100 punktu skalas, kurā mēra kafiju, un izejvielu ziņā ir ļoti kvalitatīva. Tagad vajag tikai noturēt kvalitāti, grauzdējot pupiņas no Brazīlijas, Meksikas, Etiopijas, Kolumbijas un Hondurasas, un radot savu produktu,” stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka tā ir tikai maza daļiņa no visa kafijas tapšanas stāsta.

Rīga – tikai pagaidu pietura
Oskars atklāj, ka doma par savu biznesu prātā bija visu laiku un nemiers arī urdīja. Būdams lauku puika, viņš sapņoja par senču mājām – īstu miera ostu, kur var atpūsties zālītē, apkārt tikai mežs un stirnas skraida: “Bet šie septiņi gadi Rīgā bija vajadzīgi, lai sagatavotos. Lai nav tā, ka atbraucam un tad sākam domāt, ko mēs tagad darīsim.”
Pārcelties no Rīgas uz laukiem viegli nebija. Nekas nenotika viegli, jo ne Oskaram, ne Jolantai nebija uzņēmējdarbības pieredzes. Viņš strādāja lielā telekomunikāciju uzņēmumā, savukārt sieva bija fizioterapeite ar maģistra grādu. Viņiem bija viss – abiem stabils darbs, finansiālais nodrošinājums, iespējas, bērni gāja dārziņā. Tādēļ jo sāpīgāk šķita to visu atstāt pagātnē. Turklāt nepameta bažas, – ja nu bizness neaiziet. “Izklausās jau labi – mēs grauzdēsim kafiju. Bet ko mums vajag, lai to darītu? Daudz naudas un kvalitatīvas iekārtas. Kur to ņemt? Viena radiniece bija dzirdējusi par projektiem Lauku atbalsta dienestā un rosināja, – pamēģiniet uzrakstīt, varbūt sanāks! Pamēģinājām arī,” par biznesa pirmsākumiem stāsta jaunais uzņēmējs. Projektu abi ar Jolantu rakstīja pa naktīm, kad bērnus nolika gulēt. Un, par lielu izbrīnu, to apstiprināja. “Tur ir savi nosacījumi, kas cilvēkam, kurš nekad neko tādu iepriekš nav darījis, ir diezgan sarežģīti. Bet mēs esam dzīvs pierādījums, ka to var izdarīt. Projekts bija uzrakstīts, apstiprināts un atpakaļceļa, var teikt, nebija. Bez līdzfinansējuma, protams, nekas nebūtu iespējams. Ņēmām, ko varējām paņemt – iestājāmies biznesa inkubatorā, rakstījām arī citus projektus un novērtējām iespēju piesaistīt Eiropas fondu naudu,” apliecina Oskars.

Bērniem vārdus izdomāt bija vieglāk
Projekts bija kabatā, Oskars un Jolanta darbā uzrakstīja atlūgumus, atdeva dzīvokļa atslēgas, sapakoja bērnu mantas un devās ceļā. Tagad viņi atzīst, – tā bija milzīga avantūra. “Kopš pirmās dienas zināju, ka Rīga ir pagaidu pietura. Jā, mēs sapakojāmies un braucām. Un braucām, protams, uz skolu laukos, jo daudz variantu, kur atvērties, nebija. Labi pazinu šīs telpas, jau noorientējos, ka apmetīsimies bijušajā meiteņu mājturības kabinetā, kur bija komunikācijas un laba vieta startam,” stāsta uzņēmējs. Maz pamazām darba telpas tika apdzīvotas un ieguva jaunu, pievilcīgu izskatu, atnāca arī darba iekārtas. Pienāca brīdis, kad varēja sākt grauzdēt kafiju. Bet pa vidu tam, protams, bija arī apmācības. Oskars izmācījās par baristu un apguva kafijas pagatavošanu Rīgā, savukārt pēc kafijas grauzdēšanas zināšanām viņam nācās doties uz ārzemēm. “Izgāju apmācības Anglijā, atbraucu atpakaļ uz Latviju un domāju, – nu tūlīt grauzdēšu. Bet te nu bija. Pirmos grauzdējumus – spaini ar kafiju – atdevām radiniekiem kafijas skrubja pagatavošanai pirts vajadzībām. Pagāja laiks, kamēr pieradu pie iekārtas, pie kafijas un vispār sapratu, kas beigās sanāk. Sāku eksperimentēt, meklēt to savu garšu, jo grauzdētāji ir kā šefpavāri. Tas ir līdzīgi kā ar biezpiena plāceņiem, kad katra saimniece tos pagatavos savādāk,” skaidro Oskars. Process pamazām iekustējās – parādījās pirmie izplatītāji, dienasgaismu ieraudzīja uzņēmuma mājaslapa un paralēli tam vēl notika darbs pie vizuālā noformējuma. “Mūsu identitāte, nosaukuma meklējumi arī bija īsts piedzīvojums. Es smejos, ka diviem bērniem bija vieglāk izdomāt vārdus nekā nosaukumu kafijas grauzdētavai,” atklāj Oskars.

 Galvenais ir kvalitāte
Uzņēmējs ir pārliecināts, – lai saražotu labu produktu, vajag kvalitatīvas izejvielas un labas iekārtas: “Ja man nebūtu labu izejvielu, grauzdētāja un dzirnavu, nezinu, kas tur sanāktu. Primārais bija kvalitāte. Šobrīd abi ar Jolantu 100% strādājam ar kafiju, jo šeit, kafijas grauzdētavā “KUUP”, mūsu stāsts nebeidzas. Daudz vairāk iesaistes nepieciešams kafijas koncepta veikalā Rēzeknē. Šobrīd uzņēmumā esam jau vairāk nekā divi cilvēki, vasarā ar studentiem un vasaras darbiniekiem saskaitījām pat 10”.
Jau kopš uzņēmuma pirmsākumiem Oskars zināja, ka neveidos piecus uzņēmumus un pēc gada vai diviem nemeklēs citu darbības sfēru. Pieci gadi pagājuši, un Latvijas kontekstā viņi kā uzņēmums joprojām ir mazi, bet nekad arī nav bijusi ideja izaugt par milžiem un izkonkurēt lielos brendus. “Mums patīk būt tur, kur esam, un ar to apjomu, kas mums ir. Reizēm pat šķiet, ka visa ir par daudz, jo pirms Ziemassvētkiem strādājam divās maiņās – pakojam korporatīvās dāvanas, grauzdējam kafiju, nākas pat saukt palīgā papildspēkus no koncepta veikala,” atklāj uzņēmējs.

Katru reizi atdzimst kā fēnikss
Pieci pastāvēšanas gadi bijuši kolosāli, jo šajā laikā Oskars un Jolanta tik daudz iemācījušies, vada nu jau divus uzņēmumus – grauzdētavu un kafijas veikalu. Viņi kļuvuši par vadītājiem, rūpējas par cilvēkiem, kolēģiem, brauc uz tirdziņiem, runā par un ap kafiju, nodrošina kafijas pauzes pasākumos. Atklāj tik daudz dažādus krāšņumus kafijas pasaulē! “Neliegšos – viegli nav. Bet lai es tagad nožēlotu? Nē! Nenožēloju gan! Mēs ar sievu to izdarījām, bet viens pats tik tālu ticis nebūtu noteikti, bez komandas neesam nekas. Darba paliek tik daudz, ka kļūst grūti kvalitatīvi pievērsties visām lietām,” secina Oskars. Viņš piebilst, ka būt uzņēmējam Latvijā nav viegli, turklāt mūsu valsts diemžēl neizceļas ar labu nodokļu politiku: “12 reizes gadā piedzīvojam sajūtu, kad liekas – viss ir labi. Tad jāmaksā nodokļi, algas, un viss ir briesmīgi. Tad mēnesi nodzīvojam un secinām, – varbūt izdzīvosim, un tad atkal nākamais mēnesis. Kā fēnikss atdzimstam un ceram, ka nākamā reize būs labāka.”

Apčubina katru kafijas pupiņu
Par kafiju Oskars var runāt daudz. Viņš atzīst, ka var vārīties kā kafijas tējkanna, jo šajā laikā apaudzis ar zināšanām, pieredzes un neveiksmes stāstiem. Pieci gadi paskrējuši kā viena diena – tas ir fakts. Kad viņš ar sievu atvēra kafijas veikalu Rēzeknē, atnāca kovids – sākās masku nēsāšana, ierobežojumi. Kad tas viss pierima, šķita, ka var uzelpot, bet sākās Ukrainas karš. “Vai tajā brīdī visiem vajadzēja kafiju? Nē! Tualetes papīru un griķus. Dzīve piespēlē interesantas lietas, bet mēs paliekam pie sava. Bija mums savs koncepta veikala redzējums – uztaisīt foršu coffee shop (kafijas veikals) Rēzeknē. To izdarījām, turklāt kopā ar “Ausmeņa kebabs” īpašnieku atvērām terasi ‘Rancāna Pogolms’ – gribējām radīt kultūrvietu, kur notiek pasākumi un cilvēki ierodas forši pavadīt laiku. Ir, kas šo iniciatīvu novērtē, bet piekrišana varēja būt lielāka. Pasākumi notiek par velti, bet ne mums, uzņēmējiem. Tas ir dārgs prieks salikt programmu, atrast vadītāju. Esam daudz strādājuši pie tā, lai šī nav vienkārši ēstuve, tādēļ gribētos, lai to novērtē. Vai cilvēki prot novērtēt arī labu kafiju? Ar jebkuru produktu ir tā, ka vieniem vajag tikai vairāk un lētāk. Esam pārliecinājušies, ka viņiem nav jāpierāda pretējais. Jā, bez šaubām, mūsu kafija ir dārgāka, jo tai ir dārgākas izejvielas un ražošanā lielu lomu spēlē roku darbs. Mēs apčubinām katru kafijas pupiņu, līdz tā nonāk pie patērētāja,” apliecina uzņēmējs.

Ir sajūta, ka tas ne velti
Ja kādreiz Oskaram kāds teiktu, ka viņš saimniekos savā bijušajā skolā, viņš neticīgi grozītu galvu. Taču tas nu ir noticis – skolas vairs nav, bet uzņēmums tās telpās darbojas. Mazo skolu slēgšana ir sāpīgs jautājums visā Latvijā, un katram par šo faktu ir savs viedoklis. Oskars ir pārliecināts, ka tā ir tālākā darbība iepriekšējam rezultātam, jo skolas slēdz ne jau tādēļ, ka klases plīst no skolnieku pārpilnības. Nav ģimeņu, nav bērnu, kas tajās mācās, tādēļ, lai cik nebūtu sāpīgi skolotājiem un visiem pārējiem, tas ir jāpieņem: “Bet mēs esam pierādījums tam, ka ēkai var atrast citu pielietojumu. Un mūsu pašu rokās ir atrast spēcīgus cilvēkus un viņiem palīdzēt, ja kāds kaut ko vēlas atvērt.”
Nesen Kalnezeru Katoļu pamatskolā bija absolventu salidojums, kurā visi gremdējās atmiņās par laikiem, kuri reiz bija. Oskars ir pārliecināts, ka tieši lauku skolām piemīt īpašs šarms un raksturs – tur visi ir savējie, jo skolā mācās radi, draugi, kaimiņi. “Tas bija zelta laiks, skaista bērnība un vēl viens no faktoriem, kādēļ nolēmām atgriezties laukos. Lai arī mūsu bērni izjūt bērnību, lai staigā netīrām, saplēstām biksēm, nebaidās iebrist zālē, lai neredz tikai lielpilsētas bruģi. Tas viss audzina raksturu un rada cilvēku. Ir tik fantastiski dzirdēt, kā mūsu bērni Katrīna Anna un Gustavs divatā kaut ko būvē smilšu kastē, brauc ar velosipēdiem un nāk palīgā uz grauzdētavu – ber kafiju un sver pupas. Citreiz abi plēšas – kurš būs kafejnīcas vadītājs, kurš vadīs grauzdētavas lietas. Bet vismaz pagaidām varu būt mierīgs, jo šķiet, ka abi ietekmes sfēras sadalījuši: dēlam – grauzdētava, meitai – kafejnīca. Tātad tas, ko darām, nav velti!” sarunas noslēgumā secina Oskars.

Ražotne skolas mājturības kabinetā. Oskara Maculeviča kafijas grauzdētava “KUUP” ir pirmā specializētā kafijas grauzdētava Latgalē, kur grauzdē īpaši atlasītu kafiju, kas tiek audzēta mazās kafijas saimniecībās un fermu kooperatīvos. “Mēs zinām, no kurienes nāk mūsu kafijas pupiņas, kur un kādos apstākļos tās augušas, kā novāktas un pēc novākšanas apstrādātas. Kafiju graudzējam mazos apjomos, lai tā vienmēr ir svaiga un aromātiska. Tas ir viens no kvalitatīvas kafijas pamatnosacījumiem,” ir pārliecināts uzņēmējs.

Lauku skolu slēgšana ir objektīva realitāte

 Voldemārs Deksnis, bijušais Lendžu pagasta priekšsēdētājs: – Kalnezeru Katoļu pamatskolu pirmo reizi gribēja slēgt jau 2009.gadā, bet toreiz mums izdevās izcīnīt pastāvēšanu vēl uz pāris gadiem. Šajā jautājumā mans viedoklis ir ļoti vienkāršs – jūs redzat laukos darbavietas, kur var strādāt jauni cilvēki? Tādu nav. Ja nav, tad skolu nebūs. Skola ir sekundāra, primāra ir ekonomika un darbavietas. Diemžēl pašlaik ekonomika ir tāda, ka diezin vai tuvākajā laikā kaut kas mainīsies uz labo pusi. Jauniem cilvēkiem laukos nav ko darīt. Vai tie mūsu pieci zemnieki pagastā piepildīs skolu? Droši vien nē. Zināmā mērā var teikt, ka mēs šobrīd dzīvojam laikmeta griežos.
Viss ir vienkārši – būtu darbavietas, būtu jauni cilvēki, ģimenes, būtu bērni un skola. Manuprāt, mēs bieži vien pārspīlējam skolas nozīmi un uzskatām, ka skola ir tā iestāde, kas kaut ko uztur. Taču tā nebūt nav. Lēmums par mūsu skolas slēgšanu nebija pārsteigums nevienam, jo ar katru gadu bērnu skaits samazinājās. Varu izstāstīt, ko mēs pagastā labu izdarījām, atšķirībā no citiem. Ir kliedzošs fakts, ka skola vispirms uztaisa eiroremontu par simtiem tūkstošu eiro, un pēc gada vai diviem skolu slēdz. Mums tā nebija, mēs savā skolā milzu līdzekļus neieguldījām. Skola tika uzturēta, saremontējām, sakārtojām un ierīkojām labu sporta zāli ar piebūvēm, kas darbojas vēl šobrīd. Bet pašā skolā nekādus projektu nerealizējām, jo statistika bija nepielūdzama un bija skaidrs, kāda nākotne mūs sagaida. Ja runājam par skolām, vēl viens svarīgs fakts ir skolu pirātisms, kad no blakus pagastiem iekārdina un brauc pēc bērniem. Mums tādu iespēju nebija, jo atrodamies pašā Rēzeknes novada malā. Protams, fakts, ka skolas slēdz, ir nepatīkams, bet neizbēgams. Ja būtu ražotne, kurā strādātu 100 jauni strādnieki, viss notiktu. Bet tā nav. Pieņemsim, ka jauns cilvēks, kurš izmācījies, gatavs nākt uz laukiem un te dzīvot. Ko viņš darīs? Viņam šeit ir 200ha zemes? Nav. Un, ja nav, ko tad te darīt?
Kādreiz Lendžos satikos ar Stopiņu pagasta vadītāju. Viņš stāstīja, ka bērnudārzi – pilni, skolā – trīs, četras paralēlās klases, vidējais iedzīvotāju vecums pagastā – 32 gadi. Lūk, tā ir vieta, kur viss būs. Bet ne jau šeit. Nav tā, ka pie mums nav jaunu cilvēku, bet viņi visi strādā pilsētā un bērnus ved uz pilsētu. Pirms pāris gadiem dzirdēju aprēķinus, ka Rēzeknē mācās aptuveni tūkstotis novada bērnu, tādēļ lauki iztukšojas.
Skaties, kā gribi, bet Rēzeknes novada attīstības centrs ir Rēzeknes pilsēta. Protams, politiķi tam nepiekritīs, bet sāksim skaitīt: darbavietas mums ir pilsētā, iestādes, kultūras pasākumi, “GORs”, iepirkšanās, slimnīcas, poliklīnikas – viss ir tur. Bet kas laukos? Guļamrajons. Varbūt kādreiz, kad pasaulē kaut kas mainīsies, piedzīvosim izmaiņas, bet tas nenotiks tik ātri. Jaunie cilvēki no laukiem dodas uz pilsētu vai tālāk uz Rīgu, vai vēl sliktāk – uz ārzemēm. Tāpēc raudāt par slēgtajām mazajām skolām nevajag. Jā, tās var atcerēties, pieminēt un uzskaitīt, bet skolu slēgšana ir objektīva realitāte.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1436459807063517