Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (30.07.2024.)

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

“Uz saulaino tāli – plēnumi, lēmumi” (1970.-1979.)

Ļeņina piemineklis Balvos. Pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderi apgalvoja, ka visā valstī sasniegta attīstīta sociālisma pakāpe un pavisam drīz, iespējams, pēc pāris gadu desmitiem, tauta piedzīvos ilgi gaidīto komunismu ar bezšķiru sabiedrību, kur ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi, sabiedrības locekļi būs vienlīdzīgi tiesībās un iespējās pēc principa: “No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām.” Komunistiskā propaganda tobrīd piedzīvoja uzplaukumu, arī “Vaduguns” žurnālistiem bija jāsniedz savs ieguldījums ceļā uz gaišajām komunisma tālēm, spilgtinot padomju patriotisma avotus, tostarp dižā proletariāta vadoņa Ļeņina 100.jubilejas gaidās. Tomēr avīzē netrūka kritisku rakstu un tās slejās bija rodami pat vietējai kopienai sensacionāli materiāli – raksti par notikumiem, ko pieminam joprojām.
1970.gada sākumā laikrakstā “Vaduguns” lasāms, ka apstiprināja komunālo uzņēmumu Balvu, Viļakas un Žīguru ciemata labiekārtošanai, paredzot 151 500 rubļus. Balvos lielākais darbs ir V.I.Ļeņina laukuma labiekārtošana. Savukārt 1973.gada 7.novembrī žurnālisti ziņo, ka Balvos atklāja Ļeņina pieminekli: “...cilvēku jūrā, kas šodien pilda Balvu ielas, redzam partijas veterānus, Lielā Tēvijas kara varoņus, slavenus sociālistiskās sacensības pirmrindniekus.” 

1970. – 1971.gads. Septembrī “Vaduguns” atgādina, ka Kupravas ciematā top republikā otrā lielākā drenu cauruļu rūpnīca. 1971.gadā Viļakas eksperimentālais lietišķās mākslas un suvenīru ražošanas uzņēmums “Suvenīrs” gadu uzsāka ar septiņpadsmit dažādu veidu suvenīru ražošanu. Kupravas drenu cauruļu rūpnīcas celtnieki turpināja būvēt administratīvo un sadzīves korpusu. Februārī Viļakā nodeva ekspluatācijā jauno autoostu: “...autobusu atiešanas laiku kasiere paziņo pa skaļruni...” Balvos tolaik bija 71 vairākstāvu māja un būvējās vēl septiņi daudzstāvu nami, 35 individuālās mājas, viesnīca, kultūrpreču veikals. Pamatus izbūvē arī Rugāju vidusskolas internāta ēkai. Oktobrī Balvos atklāja Balvu vidusskolas sporta zāli, bet gada nogalē pabeidza Ičas tilta būvniecību. Tāpat gada nogalē Balvos, līdzās topošajai piecstāvu dzīvojamai mājai Revolūcijas un Padomju ielu stūrī (tagadējās Bērzpils un Teātra ielas), uzsāka sakņu un maizes veikala celtniecību. Jāpiebilst, ka šajā ēkā šobrīd atrodas SIA “Balvu Vaduguns” redakcija. “Vaduguns” lasītāju skaits pieaug un rakstos nozīmīgu vietu ieņem padomju propaganda. Rajona laikraksta “Vaduguns” 20 gadu jubilejā – 5.martā – lasāms raksts, ka laikraksta tirāža sasniegusi 8 000 eksemplāru: “...redakcijas darbā sevišķi spraigs laiks ir tagad, kad rajona darbaļaudis gatavojas godam sagaidīt dižā proletariāta vadoņa V.I.Ļenina 100.jubileju.” Laikraksta jubilejā Goda rakstus saņem A.Buža, G.Korņejeva, A.Bozovičs, I.Koliņš un citi. 1971.gada 3.aprīlī visās četrās “Vaduguns” lappusēs lasāms L.Brežņeva referāts, bet 6.aprīlī, lai, tā teikt, būtu interesantāk, publicēta A.Vosa runa: “...taču, kopš latviešu tauta kļuvusi par varenās Padomju Savienības pilntiesīgu locekli, tā nav vairs maza nācija. Tagad mēs esam lielās daudznāciju Padomju Savienības dēli un meitas...” Laikraksta redaktora vietniecei Olgai Solovjovai piešķirta PSRS Žurnālistu savienības gadskārtējā prēmija. Interesanti, ka līdz 1.augustam Balvu rajonā reģistrētas 160 laulības: “...salīdzinājumā ar 1969.gada 7 mēnešiem šogad kopējās gaitas uzsākuši par 34 pāriem mazāk...” Tiek atspoguļoti arī kultūras un sporta notikumi. 1970.gada 21.jūnijā Balvos notika rajona Dziesmu un deju svētki, bet 28.jūnijā Viļakas trasē “Baltais briedis” notika otrās laikraksta “Vaduguns” ceļojošā kausa izcīņas sacensības motokrosā. Novembrī Balvu kultūras namā uzstājās Maskavas cirks: “...piecgades pēdējā gadā Balvu kultūras namā būs notikušas 20 viesizrādes...” 26.jūnijā Balvos uzstājās LPSR Akadēmiskās operas un baleta teātris ar P.Čaikovska baleta “Gulbju ezers” izrādi. 1970.gada decembrī rajonu pāršalca sensacionāla ziņa – 17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu: “...tajā pašā dienā viņš atradumu nogādāja Balvu vidusskolas novadpētniekiem. Ilkņa garums –125 centimetri, svars – vairāk nekā 10 kilogrami. Vai tiešām mūsu rajonā dzīvojuši mamuti?”
1973.gads. 1973.gadam “Vaduguni” abonēja jau 9150 abonementu. Padomju saimniecībā “Balvi” atklāja jauno kultūras namu. Janvārī turpinājās Balvu pansionāta būvniecība. Februārī ekspluatācijā nodeva Balvu poliklīniku. Augustā pabeidza Balvu dzīvnieku slimību apkarošanas stacijas un rajona epizootiskās daļas ar veterināro laboratoriju telpās būvniecību. Skaistu velti jaunajā mācību gadā saņēma Rugāju vidusskolas kolektīvs – ekspluatācijā nodeva jauno skolas internātu ar 120 vietām. Lauku darbaļaudīm ir iespēja baudīt profesionālu skatuves mākslinieku uzstāšanos. 8.jūnijā Žīguros ciemojās Liepājas teātris ar izrādi “Mīla zem gobām”. 28.-29.novembrī Balvos ciemojās Raimonds Pauls – autorkoncertu noklausījās apmēram 1200 rajona iedzīvotāju. “Vaduguns” turpina informēt par Balvos notiekošajiem rajona Dziesmu un deju svētkiem, kā arī par “Vaduguns” kausa izcīņas sacensībām motokrosā. 23.februārī Balvu rajona kultūras namā notika svinīga sēde, veltīta Padomju Armijas un Jūras Kara flotes dienai. Maijā Balvu rajona kara komisariāts aicināja 15-16-gadīgus jauniešus iestāties suvoroviešu un mahimoviešu karaskolās. 7.novembrī Balvos atklāja Ļeņina pieminekli.

1974.gads. Piecgades trešajā gadā rajona pilsētās un laukos paredzēja ekspluatācijā nodot vairāk nekā astoņdesmit dažādas nozīmes objektus. Marta nogalē Balvos, Revolūcijas ielā (tagadējā Bērzpils iela), atklāja jauno aptieku, bet Žīguros – trīsstāvu dzīvojamo māju. Septembrī–oktobrī pie Balvu dzelzceļa stacijas turpinās jaunās patērētāju biedrības tirdzniecības bāzes būvniecība. Gada sākumā šķilbēnieši uzņēmās sociālistiskās saistības, piemēram, panākt, lai uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes 1974.gadā būtu 39 liellopi, no tiem 14,7 slaucamas govis. Savukārt Balvu tipogrāfijas kolektīvs apņēmās saražot virsplāna produkciju par 1000 rubļiem. Maijā “Vaduguns” informēja, ka Viļakas MRS montē iekārtu tehnoloģisko skaidu ražošanai. Novembrī lasītāji priecājās, ka žīgurieši, pildot piecgades uzdevumu, jau strādā 1975.gada februāra rēķinā. Žurnālisti raksta arī par slimību profilaksi. Jūlija sākumā rajona dermatologs I.Šmite lasītājus brīdināja par sifilisa briesmām: “...ārstēšanās laikā ir aizliegta dzimumdzīve. Par šīs prasības neievērošanu un veselo pilsoņu inficēšanu slimnieku sauc pie atbildības, pamatojoties uz kriminālkodeksa 112.panta pamata, kas paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem...”
1975.gads. Gada sākumā gan rajona Darbaļaužu deputātu padomes sesijā, gan PSRS Ministru padomēs, gan partijas Balvu rajona komitejas plēnumā sprieda darba ražīguma paaugstināšanu: “...Balvu rajona pilsētās un ciematos 1975.gadā plānots nodot ekspluatācijā 6 dzīvojamos namus ar 170 dzīvokļiem, bet tiem, kas pārceļas uz dzīvi kolhozu un padomju saimniecību ciematos, 53 dzīvokļus ar 3800 kvadrātmetru platību, uzcelt 4 lopu fermas ar 1272 vietām un citus saimnieciska un sadzīves rakstura objektus. Izbūvēt 12 kilometrus autoceļu, klātus ar melno segumu...” Februāra pirmajā dekādē rajonā vidēji no govs dienā ieguva 4,9 kilogramus piena. Padomju armijas un Jūras kara flotes dienas priekšvakarā “Vaduguns” redakcija saņēma republikas kara komisariāta Goda rakstu par lielo ieguldījumu iedzīvotāju militāri patriotiskajā audzināšanā. 5.martā “Vaduguns” svinēja savas pastāvēšanas ceturtdaļgadsimta jubileju: “...žurnālistu un vairāk nekā simts ārštata korespondentu kolektīvs laikraksta slejas darījis arvien saturīgākas, ar dzīves faktiem bagātākas, pulcinājis aizvien kuplāku lasītāju saimi. 1950.gadā, kad avīze sāka iznākt, tās vienreizējais metiens tikko sniedzās pāri 1500 eksemplāriem. 1960.gadā tirāža pieauga līdz 3500 eksemplāriem, bet 1970.gadā sasniedza 8000 eksemplāru. Pašlaik, kad atzīmējam laikraksta ceturtdaļgadsimta jubileju, “Vaduguns” vienreizējais metiens krietni pārsniedz 10000 eksemplāru...” Par ilggadēju darbu tolaik Goda rakstus saņēma redaktors Vitālijs Sanders, vietniece Agnese Buža, atbildīgā sekretāre Anna Gutāne un citi darbinieki, bet dzejnieks Andris Vējāns “Vadugunij” veltīja dzejoli.
Martā nodod ekspluatācijā Viļakas pilsētas poliklīniku. Augusta sākumā Balvos ieradās republikas smaiļotāju izlase, kas Balvu ezerā trenējās līdz 22.augustam. Savukārt balveniešus trenēja sporta meistarkandidāts Artūrs Supe.
1976.gads. Gada sākumā starpkolhozu celtniecības organizācija nodeva ekspluatācijā 84 dzīvokļu māju Balvos. Janvārī Balvu rajona darbaļaudis uzņēmās sociālistiskās saistības 1976.gadam, piemēram, pārdot valstij 4 400 tonnas graudu, 3 000 tonnas kartupeļu, 520 tonnas dārzeņu, nodot ekspluatācijā liellopu kompleksus kolhozā “Avangards”, Tilžas padomju saimniecībā ar 424 vietām, zāles miltu cehu Lazdukalna padomju saimniecībā, pansionātu “Balvi”, kā arī uzbūvēt 10 km kopgarumā autoceļu ar melno segumu. 1.februārī pie Balvu šautuves pirmo reizi notika atklātās sacensības biatlonā – pirmais distancē devās meistarkandidāts slēpošanā Artūrs Supe. Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā Balvos atklāja jaunuzcelto komunālo uzņēmumu – kombināta ziedu veikalu, ko balvenieši tolaik nodēvēja par greznāko veikalu pilsētā.
1.aprīlī “Vaduguns” rakstīja, ka Balvos ar smaiļošanu nodarbojas jau vairāk nekā pussimts skolēnu: “...šogad iekārtos ezerā 500 un 1000 metru airēšanas distances...”
1.septembrī rajona pedagogu saimi papildināja 13 jaunie speciālisti, tostarp fizkultūras speciālisti Ludmila Trofimova un Ēvalds Vancāns. Oktobrī ekspluatācijā Balvos nodeva Preses apvienības aģentūras ēku iepretim Balvu pamatskolai, bet gada nogalē “ Vaduguns” informēja, kāda izskatīsies Rīga 2000.gadā: “...pilsēta sniegsies līdz Rīgas jūras līcim un gandrīz saplūdīs ar Jūrmalas pilsētu... 1990.gada beigās Purvciemu un Imantu savienos Rīgas metropolitēna pirmā kārta...”
1977.gads. Paredzēts nodot ekspluatācijā novietni 425 govīm Baltinavas padomju saimniecībā. 19.aprīļa laikrakstā pirmo reizi publicēti Andra Vējāna dziesmas “Balvu valsis” vārdi un notis. Jūlijā Balvu kultūras nama koris “Austrums” (diriģents Vitolds Dreimanis) Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60.gadadienai un 37.gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā veltītajos Dziesmu svētkos izcīnīja 3.vietu republikā.1.septembrī skolēni mācības uzsāka jaunajā skolā – Balvu vidusskolā (Balvu Valsts ģimnāzijā), bet oktobrī Balvos notika arhitektu plēnums.
1978.gads. Janvārī rajonā uzsāka mācības sabiedriskie izvadītāji, lai pilnveidotu un konkretizētu izvadīšanas ceremoniju. Februārī Balvu telegrāfa kolektīvs informēja, ka mēnesī nosūta un pieņem apmēram deviņus tūkstošus telegrammu. Martā Igaunijas PSR Pelvā parakstīja sociālistiskās sacensības līgumu starp Pelvas un Balvu rajona komjaunatnes organizācijām.
Aprīļa pēdējā dekādē visaugstāko izslaukumu – 10 kilogramus no govs – sasniedza Baltinavas padomju saimniecības kolektīvs. Vistukšākās slaucenes aprīļa pēdējā dekādē bija Viļakas padomju saimniecībā, kur no govs ieguva tikai 5,3 kilogramus piena. Maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jūnijā Pokratā notika Balvu rajona 11.jauno tūristu salidojums, ko tiesāja A.Šnepers. Jūnijā Balvu sporta nometnē trenējās 38 smaiļotāji. Jūlijā pirmo reizi rajonā pulcējās LOTOS vienības, kas strādāja laukos. “Vaduguns” kausa izcīņā motokrosā uzvarēja Mārtiņš Serģis: “...Mārtiņam Serģim jubilejas sacensībās izcīnīta pirmā vieta bija viņa piektā pakāpšanas uz “Vaduguns” kausa izcīņas goda pjedestāla. Desmit “Vaduguns” motokrosos brāļi Serģi uz goda pjedestāla kāpuši desmit reizes, sešas reizes no tām iekarots visaugstākais pakāpiens...” Gada nogalē “Vaduguns” raksta par fermu 424 mājlopiem, kas nodota ekspluatācijā kolhozā “Krišjāņi”, un zāļu sēklas šķirošanas kompleksu KOS-0,5, ko tolaik dēvēja par lielāko piecgades celtni.
1979.gads. Februārī Viļakas pilsētas Tautas deputātu padome saņēma ceļojošo Sarkano karogu par labāko rezultātu militāri patriotiskajā audzināšanā, aiz sevis atstājot Kubulu un Ploskenes ciema deputātu padomi. Martā pirmo reizi rajonā noorganizēja ateistu salidojumu, bet aprīlī Žīguru MRS kolektīvs atbalstīja maskaviešu aicinājumu – rīkot V.I.Ļeņina 109.dzimšanas dienai veltītu komunistisko sestdienas talku: “...katrs talcinieks nolēmis padarīt vairāk nekā jebkad...” Jūnijā turpinājās Kupravas vidusskolas celtniecība. “Vaduguns” tolaik rakstīja, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). No 3. līdz 5.augustam Balvos notika XI Lauku sporta spēles smaiļošanā un kanoe airēšanā, kurās balvenietis Māris Grodņa 1000 metru distancē izcīnīja otro vietu, aiz sevis atstājot pieredzes bagātus airētājus. Novembrī Balvos atklāja jaunu bērnudārzu ar 280 vietām, bet rugājieši svinēja jurģus jaunajās kantora telpās (tagadējā pašvaldības ēka). Tāpat novembrī atklāja Kupravas vidusskolu.

Tie bija “Vaduguns” ziedu laiki

1979.gadā savu karjeru laikrakstā “Vaduguns” uzsāka žurnāliste MARUTA SPRUDZĀNE, kura darbam šajā preses izdevumā veltījusi 45 gadus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākumu viņa atceras kā laikraksta “Vaduguns” ziedu laikus, kad tā tirāža pārsniedza 11 tūkstošus eksemplāru.

Par laikraksta “Vaduguns” žurnālisti sāki strādāt 1979. gadā – gandrīz uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Kā tas notika?
– Vidusskolas pēdējā klasē vēl īsti nezināju, par ko gribu kļūt. Zināju tikai to, ka nestudēšu, kur jāmācās matemātika, fizika un ķīmija. Nolēmu, ka varētu kļūt par žurnālisti, jo skolas gados rakstīju sienas avīzei. Sešus gadus studēju žurnālistiku neklātienē. Būtībā “Vaduguns” ir mana trešā – visilgstošākā – darbavieta, jo neilgu laiku pēc skolas pastrādāju gan Balvu maizes kombinātā, gan “Elektrotīklu” grāmatvedībā. Tad kādā dienā mani uzrunāja “Vaduguns” redaktors Vitālijs Sanders, aicinot nākt korektores vietā, kura grasījās aiziet no darba. Skolas gados jau biju sadarbojusies ar “Vaduguni”, iesūtot redakcijai mazus rakstiņus. Tā sāku strādāt – sākumā gan kā korektore, gan kā žurnāliste.
Par kādām tēmām tolaik rakstīji?
– Darbojos Lauksaimniecības nodaļā un man tas ļoti patika. Tā bija reālā lauku dzīve – varēju braukt uz fermām, tīrumiem, tikties ar cilvēkiem. Man, kā jaunam cilvēkam, tas ļoti patika. Tolaik patiešām daudz ko iemācījos. Par lauku tēmu patika rakstīt visu darba mūžu, ko pavadīju “Vadugunī”.
Tolaik avīze atspoguļoja arī komunistiskās partijas kongresu un plēnumu lēmumus. Vai par tiem rakstīji arī Tu?
– Tas bija padomju laiks, ar savām politiskajām nostādnēm, ko sauca par darbaļaužu komunistisko audzināšanu. Protams, tajā laikā prese lika uzsvaru uz PSKP kongresu un plēnumu lēmumiem, atspoguļoja piecgades plānu un uzdevumu izpildi. Tā laika prese kopumā un arī vietējais laikraksts nevarēja pastāvēt bez šādiem lozungiem. Ar partijas lēmumu un to skaidrojumu atspoguļošanu vairāk nodarbojās avīzes “Partijas dzīves nodaļa”. Es rakstīju par cilvēku ikdienas darba dzīvi laukos. Protams, visa šī informācija izskanēja caur partijas lozungiem. Galvenais bija atspoguļot darba ražīgumu, jo Balvi bija lauksaimniecības rajons ar divām galvenajām jomām – piena un gaļas ražošanu, nedaudz arī linkopību. Kad uzrakstīju kādu rakstu, piemēram, par fermu, tam vēlāk piekarināja kādu no rubrikām: “PSKP kongresa lēmumi dzīvē”, “Pārtikas programmas īstenošana”, “Sociālistiskās sacensības rezultāti” un tamlīdzīgi. Atceros, ka bija tāds PSKP CK plēnuma lēmums, kas izklāstīja arī rajona avīzes uzdevumus. Tika uzsvērts, ka padomju saimniecībās un kolhozos vidējam izslaukumam no govs jābūt vismaz trīs tūkstošiem litru. Tas nav liels izslaukums, taču Balvu rajonā ar to gāja grūti. Protams, atsevišķas fermas sasniedza pat labākus rezultātus, tomēr mūsu rajons bija viens no pēdējiem republikā. Arī graudu ražas bija zemas un ar linu audzēšanu gāja ļoti grūti. Atsevišķas saimniecības kritizējām īpaši daudz. Nereti, atsaucoties uz kritiska rakstura vēstulēm, braucu reidos skatīties, kas notiek fermās vai uz lauka. Dažkārt turp devos kopā ar agrorūpnieciskās apvienības rajona lauku speciālistiem, dažreiz pievienojās arī partijas komitejas un komjaunatnes pārstāvji, kuri arī bija atbildīgi par laukos notiekošo.
Kā tajos gados izpaudās cenzūra? Vai gadījās, ka kādu rakstu neļāva publicēt?
– Es personīgi neatceros, ka kāds mans raksts būtu pilnībā atsviests atpakaļ. Kopumā žurnālistu darbs tolaik un tagad daudz neatšķīrās tajā ziņā, ka pašam bija jāplāno, jāseko līdzi notikumiem un jādomā, ko un kā rakstīt. Bija redaktoru uzdevumi, bija rindu plāni – 1200 rindas mašīnrakstā mēnesī. Visus materiālus rakstījām ar roku, ko mūsu mašīnrakstītāja Austriņa, veiksmīgi pielāgojusies katra žurnālista rokrakstam, vēlāk drukāja uz rakstāmmašīnas, un pēc tam atdevām redaktoram. Ja arī tekstā kaut kas nebija, kā vajadzēja, tad to izlaboja redaktors. Atbildīgā sekretāre un redaktors atbildēja par to, kā avīzē viss izskatīsies kopumā. Kritiku no augstākajām instancēm, ja tāda bija, saņēma un par laikraksta saturu atbildēja redaktors. Neatceros, ka mani kādreiz bārtu par to, ka kaut ko esmu uzrakstījusi galīgi greizi.
Atšķirībā no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, tagad visu rakstām datorā, fotogrāfijas pirms publicēšanas arī vairs nav jāizgatavo papīra formātā…
– Ja tagad datorā vienā mirklī var uzrakstīt vai nodzēst kādu teksta rindiņu, tad agrāk tas bija smags un sarežģīts tehnisks darbs, ko veica mūsu mīļās tipogrāfijas darbinieces, kuras savu darbu mīlēja un prata. Pirms avīzes drukāšanas katru teksta rindiņu atlēja metālā – to nebija tik viegli izlabot. Tas, kā izskatīsies virsraksti, kur tekstā novietos fotogrāfiju, lēma ne tikai atbildīgā sekretāre un redaktors, salikums tapa kopdarbā ar tipogrāfiju. Abi kolektīvi bija tik ļoti saliedēti, ka lasītāji reizēm mūs neatšķīra, – viņiem šķita, ka tipogrāfija un redakcija ir viens un tas pats. Savukārt mūsu fotogrāfa Roberta Priedeslaipas bildētās fotogrāfijas sākumā sūtījām uz Rīgu, kur tās atlēja metālā, piestiprināja atbilstoša formāta un biezuma koka klucīšiem un tad pa pastu atsūtīja mums, lai varētu tās pievienot rakstam. Lai gan tekstu it kā varētu publicēt jau nākamajā dienā, fotogrāfiju dēļ to varējām darīt tikai pēc nedēļas vai pusotras.
Atšķirībā no mūsdienām, kad žurnālistu darbu ierobežo Datu aizsardzības likums, tolaik visus dzērājus, huligānus un citus pārkāpējus drīkstēja saukt vārdos un uzvārdos…
– Ļoti novērtēju, ka tajā laikā nevajadzēja apsvērt, vai kritizējot cilvēkus drīkstu nosaukt vārdā un uzvārdā. Uzskatu, ka kritizējām diezgan daudz. Rajona līmeņa sapulcēs, kurās rajona lauksaimniecības speciālisti uz pārrunām izsauca vienas vai vairāku saimniecību vadītājus, direktorus un speciālistus, drīkstēja piedalīties arī prese. Šīs sarunas dažkārt bija ļoti asas un visus drīkstējām saukt vārdos. Varējām rakstīt par to, ka fermā nav pabarotas un izslauktas govis, teļi nav padzirdīti, jo slaucējas ir aizdzērušās vai kaut kur aizklīdušas. Visi tika saukti vārdos. Rakstījām par pārkāpumiem, alkohola lietošanu, par piesavināšanos, disciplīnas pārkāpumiem. Rubrikā “No biedru tiesām” informāciju iesniedza paši darba kolektīvi. Ja kāds darbinieks bija kaut ko nogrēkojies, izskatīja viņa lietu, reizēm piespriežot soda mēru “publikācija “Vadugunī””. Publicējām arī to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri bija nonākuši atskurbtuvē. Rakstījām daudz kritikas par to, kas notiek darbavietās. Viss bija atļauts. Žurnālistam bija tikai jātur acis un ausis vaļā, jābrauc un jāraksta. Tagad šķiet smieklīgi, ka nedrīkstam publicēt vārdu pat tiem, kuri pārsnieguši ātrumu vai izdarījuši kādu citu pārkāpumu. Manuprāt, šis Datu aizsardzības likums ir par daudz pārspīlēts. Tāpat atceros tā laika vadītājus ar lielisku stāju un izkoptu valodu. Tas viss bija, pateicoties tā laika kadru politikai. Tagad, pēc daudziem gadiem, varam pārliecināties, kas notiek, kad šādas kadru politikas un kopīga skatījuma uz valstī notiekošo nav – trūkst kadru medicīnā, skolās un citās jomās. Toreiz partija prata plānot uz priekšu, paredzēt, kas nākotnē strādās vienā vai otrā vietā. Šo svarīgumu sapratu tikai vēlāk, jo tolaik tas nešķita nekas īpašs.
Kā kopš tiem laikiem mainījušies laikraksta “Vaduguns” lasītāji?
– Septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākums bija “Vaduguns” ziedu laiki. Tirāža sasniedza 11 tūkstošus eksemplāru. Nekad vairs tā nav bijusi tik liela. Dažādu apstākļu dēļ turpmākajos gados tirāža ir tikai samazinājusies. Agrāk lasītāji mums rakstīja daudz vēstuļu. Laikrakstam bija plašs ārštata autoru loks. Gan ražošanas uzņēmumos, gan saimniecībās bija nodibinātas preses grupas, kuras sūtīja avīzei rakstiņus par to, ko saražojuši, kā izpildīts piecgades plāns utt. Protams, šo informāciju žurnālistam vajadzēja apstrādāt, papildināt, bet tas palīdzēja mūsu darbā. Lasītāji daudz ko stāstīja žurnālistiem, ieteica, ko uzrakstīt. Tagadējos laikos presi vairs tik ļoti neņem par pilnu, tai vairs nav tādas ietekmes, jo tagad jebkurš, kam nav slinkums, var rakstīt un fotografēt. Ir sociālie tīkli. Tas viss informāciju izšķīdina, padarot to mazāk vērtīgu.
Ja Tu būtu pabeigusi vidusskolu šogad, vai atkal izvēlētos žurnālistes profesiju?
– Grūti pateikt, bet domāju, ka jā. Mans darbs man patīk. Iepriecina, ka cilvēki žurnālistu vairāk vai mazāk gaida. Dažkārt viņiem gribas parunāt un izstāstīt. Žurnālists var ieiet tik daudzās mājās, uzzināt tik daudz ko. Bez šī darba nekad nebūtu izpratusi, kāda ir lauku saimniecību dzīve, kas notiek fermās, kā izskatās lauku mājās un dārzos. Redzēts ir ļoti daudz. Tas palīdz iepazīt un izprast cilvēkus, jo viņi nebūt nav tādi, kādi šķiet pirmajā acu uzmetienā. Tieši laukos dzīvo tie godīgākie un patiesākie cilvēki. Turpretim vadībā strādājošie ir ļoti slīpēti. No tiem, kuri smaida un runājot meldiņu kā medu lej, ir jāuzmanās īpaši…

Saņem sveicienus jubilejā. Vasaras sākumā, sava skaistā piemājas dārza puķu ieskauta, Maruta kopā ar draugiem un radiem nosvinēja 65 gadu jubileju. Sirsnīgus sveicienus un ziedu klēpjus viņa saņēma arī no redakcijas kolēģiem.

Vai Balvos patiešām dzīvojuši mamuti?

 Apliecinot, ka laikrakstā atspoguļoja ne tikai partijas lēmumus un sociālistisko sacensību, 1970.gada decembrī lasāma sensacionālā ziņa: “17.novembrī Balvu rajona Kraukļu ciema “Cūkusalas” grantsbedrēs 39.ATU šoferis Imants Priedeslaipa pamanīja neparastu priekšmetu, kas izrādījās mamuta ilknis.” Interese par šo vēsturisko atradumu nav mazinājusies arī mūsdienās. Par to liecina šovasar “Vadugunī” publicētais raksts “Izliek apskatei mamuta ilkņa fragmentu”. Lai šī vēstures liecība saglabātos nākamajām paaudzēm, par to ilgus gadus rūpējās bijusī Balvu Novada muzeja galvenā krājumu glabātāja un ilggadējā “Vaduguns” lasītāja INNA VALUTIS.

Inna atklāj, ka “Vaduguni” lasa kopš bērnības, kad to abonēja vecāki. Tomēr par to, ka apkārtnē atrasts mamuta ilknis, uzzināja nevis no vietējā laikraksta, bet gan apmeklējot skolas muzeju. Kopš 1990.gada, kad pati kļuva par muzeja galveno krājuma glabātāju, Inna rūpējās arī par šī nozīmīgā atraduma uzglabāšanu. Ja mūsdienās telpās, kur atrodas eksponāti, nodrošina gan atbilstošu gaisa temperatūru, gan mitrumu, pagājušā gadsimta beigās tos saglabāt sākotnējā stāvoklī bija sarežģītāk. “Kad muzejs vēl atradās vecajā glābšanas stacijas ēkā, kur paši kurinājām krāsni, neko par tādu temperatūras režīmu nezinājām,” atceras Inna. Taču, būdama vēsturniece, viņa nereti apmeklēja Pleskavas un Pēterburgas muzejus, kur, uzdodot darbiniekiem jautājumus, vairāk uzzināja par pareizu eksponātu uzglabāšanu: “Sapratu, ka tos nedrīkst turēt pārāk mitrās telpās, tāpēc ilkni glabāju, saudzīgi ietītu kokvilnas audumā, un tādējādi tam gadu gaitā nekas slikts nav noticis.”
Bijusī muzeja darbiniece stāsta, ka visus “Vaduguns” rakstus vienmēr lasījusi ar interesi. Izlaidusi tikai padomju laikos publicētos komunistiskās partijas plēnumu un kongresu lēmumus, jo pati tolaik strādāja par instruktori partijas komitejā: “Negribējās atkal lasīt to, ko visu dienu runāju darbā.” Inna labprātāk uzzināja par vienkāršiem darba darītājiem un vietējiem notikumiem. Viņai patika, ka agrāk visus pārkāpējus, dzērājus un huligānus drīkstēja saukt uzvārdos, ne tā, kā tagad. “Uzskatu, ka arī mūsdienās laikraksta rubrikā “Policijas ziņas” visus pārkāpējus vajadzētu nosaukt uzvārdos. Varbūt tad viņi aizdomātos!?” spriež lasītāja. Inna neslēpj, ka agrāk “Vaduguns” saturs viņai šķita interesantāks. Turklāt šobrīd avīzi izkonkurē internetā lasāmās ziņas. “Taču interneta ziņas arī ir diezgan vienpusējas. Savukārt mūsu avīzē gribētos vairāk lasīt par pazīstamiem, vietējiem cilvēkiem, par organizācijām un darbavietām, arī par pašvaldības darbu. Savukārt pašvaldības izdevuma “Balvu Novada Ziņas” izdošanu uzskatu par naudas šķērdēšanu,” pārliecināta pensionāre.

Iespējams, vērtīgākais vēsturiskais muzeja eksponāts. Kopš 1970. gada mamuta ilkņa fragments tiek uzglabāts kā viens no nozīmīgākajiem Balvu Novada muzeja ieguvumiem.

Vakaros lasīja iekārtu instrukcijas

 1973.gadā Balvu vidusskolā par fizikas skolotāju sāka strādāt ilggadējā “Vaduguns” lasītāja MARIJA BLEIVE, bet 1977. gadā viņa darbu turpināja jaunuzceltajās Balvu vidusskolas telpās (šobrīd Balvu Valsts ģimnāzija). Laiku, kad pārcēlās uz jauno skolu, pensionētā pedagoģe atceras kā diezgan sarežģītu un izaicinājumiem pilnu.

“Kad dēlam apritēja tikai trīs mēneši, toreizējā izglītības nodaļas vadītāja Lilija Baune pierunāja mani nākt strādāt skolā par fizikas skolotāju. Drīz vien sāku abonēt arī laikrakstu “Vaduguns”. Tas viss notika 1973. gadā,” atmiņās dalās bijusī skolotāja. Pensionētā pedagoģe labi atceras arī veco Balvu tipogrāfiju, jo, ejot uz darbu, bieži gāja tai garām.
M.Bleive bija uzticama laikraksta “Vaduguns” lasītāja, līdz to liedza darīt pirms dažiem mēnešiem veiktās acu operācijas: “Pagaidām to nevaru, varu izlasīt tikai virsrakstus, bet agrāk “Vaduguni” lasīju regulāri.”
Pirmo mācību gadu jaunuzceltajā Balvu vidusskolā bijusī pedagoģe atceras kā ļoti sarežģītu: “Fizikas kabinetam saveda pilnīgi jaunas, vēl kastēs sapakotas iekārtas, jo visas vecās atstājām iepriekšējā skolā. Mums bija visjaunākās un modernākās ierīces – elektroniskās, dažādi konstruktori, kādu vecajā skolā nebija. To visu vajadzēja apgūt no nulles, jo šīs ierīces nepārzināju. Tādēļ vakaros lasīju instrukcijas krievu valodā un mācījos. Nebija viegli. Arī kabinetu vajadzēja iekārtot, visu salikt skapjos un atcerēties, kur kas novietots. Stundas nāca viena pēc otras, un bija jāzina, kurā stundā ko rādīšu. Visam pirms stundas jau bija jābūt uz galda.”
Taujāta, kā padomju propaganda ietekmēja tā laika skolotāju darbu, M.Bleive stāsta, ka skolēniem klasēs bija jāvada politinformācijas. Lai tām sagatavotos, obligātā kārtā nācās apmeklēt skolā organizētās partijas sapulces, kaut arī viņa pati nebija komunistiskās partijas biedre: “Kolēģi, komunisti, gāja uz tām sapulcēm, bet mēs, kas nebijām partijas biedri, burkšķējām: “Kāpēc mums arī jāiet?” Mums atbildēja, ka apspriežam politiskus jautājumus un visiem tas jāzina, jo klasēs būs jāvada politinformācijas. Atceros, ka šajās sapulcēs ar gariem jo gariem referātiem uzstājās skolotāja Jevgēnija Cunska, kuras vīrs strādāja partijas komitejā. Ierosinājām, lai saīsina tos referātus, jo mums ir garlaicīgi. Bet viņa atbildēja, ka nevar, jo skolotājiem šī informācija jāzina visos sīkumos.” M.Bleive atceras, ka arī studiju laikā augstskolā apguva obligāto studiju priekšmetu “Zinātniskais komunisms”. “Taču profesore Lasmane īpaši stingri nepārbaudīja mūsu zināšanas,” viņa piebilst.
M.Bleive neslēpj, ka, viņasprāt, mūsdienās laikraksts “Vaduguns” informāciju atspoguļo daudz atklātāk nekā padomju gados: “Tikai pēdējā laikā avīžu rakstos mēs pārāk daudz priecājamies. Tas ir labi, bet pazūd informācija par cilvēku darbu, ko viņi dara. Gribētos vairāk zināt, kā mūsu iedzīvotāji ikdienā strādā, biežāk lasīt par vienkāršiem darba rūķiem, piemēram, mazajām zemnieku saimniecībām. Gribas zināt arī par jauniešiem, ko viņi dara.”

Aktīva joprojām. Pensionētā pedagoģe Marija Bleive  aizvien iesaistās pilsētas kultūras dzīvē un ir aktīva rokdarbu studijas “Mežģis“ dalībniece. Ilgus gadus viņa dejoja deju kopā “Atvasara”, kā arī dziedāja korī. Tikai pēdējos mēnešos bijusī skolotāja nedaudz samazinājusi aktivitāšu skaitu, lai saudzētu operētās acis.

 * “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1807199496437777