Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (09.08.2024.)

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

 Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus, gan zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Bērnu smiekli neskan jau desmit gadus

 Daudzas slēgtās skolas piedzīvojušas veiksmes stāstus, – tās transformējušās un atguvušas dzīvību, kļūstot par sabiedriskajiem centriem vai alternatīvām izglītības iestādēm. Tomēr ne visur. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz slēgto skolu, kuras kā rēgi atgādina par bērnu čalām un smiekliem, par dažādām aktivitātēm, tolaik vienojot kopienas. Pirms 10 gadiem pēdējais izlaidums četrām jaunietēm izskanēja Mežvidu pamatskolā. Kas mainījies vai nav mainījies aizvadītajā desmitgadē?

2014.gada sākumā toreizējais Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs vietējai presei atzina, ka deputāti pieņems lēmumu, tiklīdz būs skaidra Mežvidu skolas koncepcija: “Visdrīzāk mēs Mežvidu pamatskolā uzsāksim realizēt projektu un pielāgot šo ēku sociālajai mājai.” Tolaik skolas pedagogi skumji atzina, ka lēmums skolu slēgt ir vairāk nekā saprotams. “Kādreiz jau skolā bija ļoti daudz skolēnu – pāri 300, un bija pat paralēlās klases. Pirms kara šī ir bijusi trīsstāvīga ēka, kas kara laikā tika uzspridzināta. Un arī tad, kad es vēl šeit mācījos, mēs klasē bijām 15-16 skolēni. Gribētos, lai ēka nepaliek tukša – vienalga, kas šeit būtu, bet svarīgi saglabāt šo skaisto ēku,” atzina bijusī skolotāja Vineta Kokoreviča, kura Mežvidu pamatskolā nostrādāja 25 gadus.
Pēdējā mācību gadā skolā mācījās vien 27 skolēni. 2014.gada 13.jūnijā pulksten 13 Viduču pamatskolu absolvēja Dagnija Kokoreviča, Samanta Kokoreviča, Sintija Larionova un Aļona Nāgele. Pat pedagoģiskās padomes sēdes protokolam bija kārtas numurs ‘13’. Izlaidumā novada vadītājs teica: “Esam gaidījuši laimes lāci, cerējuši, ka cits mūsu vietā atnāks un kaut ko izlems. Skaidrs, ka turpmāk šai ēkai nav lemts pastāvēt kā skolai, jo tik daudz bērnu mums nav. Skolēnu vienkārši vairs nav!” S.Maksimovam bija divi varianti par turpmāko ēkas izmantošanas iespēju: “Varētu iekārtot dzīvokļus, jo pieprasījums ir lielāks nekā novada dome spēj apmierināt, vai arī sociālās aprūpes namu. Katrā ziņā lielais, skaistais nams nedrīkst palikt tukšs un neizmantots.”
2015.gada 6.oktobrī laikraksts “Vaduguns” publikācijā “Jauna ražotne ar 50 darbavietām” pavēstīja, ka beidzot tas ir noticis: “Mežvidu pamatskolas telpās Viļakas novadā darbu sākusi jauna ražotne ar aptuveni 50 darbavietām. Svinīgajā atklāšanā 1.oktobrī klātesošie, tostarp labklājības ministrs, šo vērtēja kā sociāli ļoti nozīmīgu projektu, kas pierāda, ka, mērķtiecīgi sadarbojoties un piesaistot investīcijas, Latgalē notiek attīstība. Liels prieks arī par to, ka bijusī skolas ēka nestāvēs tukša un turpmāk būs apdzīvota. Ražotnes atvēršana īstenojusies mērķtiecīgā vairāku pušu sadarbības rezultātā, kur liela loma ir Viļakas novada domes neatlaidībai. Ne velti Latgales plānošanas reģiona Administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne uzsvēra, ka, īstenojot tik apjomīgu projektu un uzņemoties galveno virzītājspēku, šādas pašvaldības priekšā jānoņem cepure.” Jāsecina, ka jaunā uzņēmēja piesaistei pierobežas reģionā tika tērēti teju 100 tūkstoši eiro, kas iegūti no Latgales programmas un vietējās pašvaldības. Kā skaidroja Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, tad 10 gadu laikā ieguldītie līdzekļi būs atgūti.
Pēc nepilniem pieciem gadiem šūšanas cehs pārstāja eksistēt. 2023.gada janvārī vietējās kopienas pārstāvji novada vadībai kārtējo reizi uzdeva jautājumu par skolas ēkas nākotni. Tolaik klātesošie sprieda, ka tur varētu atrasties pašvaldībai vai kādam uzņēmējam piederošs pansionāts. “Izskan mūžsenais jautājums: kas ir pirmais – vista vai ola? Kaut kāda attīstība nav iedomājama, kamēr līdz bijušajai skolai netiks sakārtots ceļš. Pieļauju, ka atbilde būtu negatīva, ja tagad šuvējām, kas tur vienubrīd šūšanas cehā strādāja, pajautātu, – vai būtu gatavas atgriezties? Risinājums ir jārod. Iespējams, tur varētu atrasties bruņoto spēku apmācības centrs, nevis bāze, jo no Krievijas robežas līdz skolai var ar akmeni aizmest. Tāpat iespējams, ka tas varētu būt arī pansionāts. Šādās sarunās mēs arī varam izsecināt, kurp tiekties,” atzina S.Maksimovs.
2023.gada 16.oktobrī, kad apturēja Vientuļu robežšķērsošanas vietas darbību, tika pieļauts, ka tur varētu izvietot robežšķērsotājus.

“Nepaliec tukša, mīļā skola!” Šāds pirmās lappuses virsraksts pirms desmit gadiem laikrakstā “Vaduguns” vēstīja par Mežvidu pamatskolas slēgšanu. Diemžēl skolas ēka ir pamesta, kaut gan pie tās joprojām atrodas informējošs plakāts par uzņēmējdarbības attīstību austrumu pierobežā.

Aptauja – atmiņas par skolu

 Ēka jāizmanto citiem mērķiem

Dagnija Kokoreviča, skolas pēdējā izlaiduma absolvente (dzīvo un strādā Valmierā): – Par skolu palikušas vissiltākās atmiņas, to vienmēr atceros ar smaidu. Mēs bijām maziņa skoliņa, pat drīzāk teiktu – kā ģimene, kas viens par otru visu zināja. Pēdējā izlaidumā bijām četras meitenes, ar kurām, satiekoties pēc vairākiem gadiem, ir, ko atcerēties, ir, par ko parunāt. Labāk mācīties lielā vai mazā skolā? It kā labi, jo mazā skolā ir individuāla pieeja, bet tajā pašā laikā tas ir mīnuss, jo konkurence ir salīdzinoši maza. Tas ļauj kādam skolēnam nesaspringt un atslābt. Lielas skolas ēkas, kas Mežvidos ir pamatīga, noteikti vajadzētu izmantot citiem mērķiem. Diemžēl ir, kā ir. Ar māsām reizi gadā turp aizbraucam un mums patiesi žēl, ka ēka, kas atrodas tik brīnišķīgā vietā, joprojām ir neapsaimniekota, stāv tukša. Skolas laikā neizpalika blēņas jeb podi tur tika sisti un gāzti. Visiem skolēniem jaunajā mācību gadā novēlu sekot saviem sapņiem, izturību un neapmaldīties plašajā pasaulē. Tāpat ieklausieties vecākos cilvēkos, tomēr nepazaudējot sevi. Bija tāds laiks, kad pabiju skolas pašpārvaldes prezidentes amatā. Kāda ir aktivitātes recepte? Diemžēl jauniešiem telefoni ir aizraujošāka nodarbe. Nesen tikos ar klases audzinātāju Inesi Circeni, kura ir brīnišķīgs un atsaucīgs cilvēks, ar plašu sirdi un ļoti skaistu smaidu.

Lēmumu vajadzēja pieņemt uzreiz pēc valsts atjaunošanas

Vecumu bibliotēkas vadītāja Aija Locāne: – Skolas slēgšanas laikā vietējiem cilvēkiem bija dažādi viedokļi. Protams, vairākums to vērtēja negatīvi, jo nav noslēpums, ka skolas neesamību ietekmē arī aktivitātes pagastā, kā mēdz teikt, dzīve beidz kūsāt. Vai tas bija ļoti jaušams? Mūsu gadījumā situācija bija nedaudz citādāka, jo skola no pagastmājas jeb centra atradās trīs kilometru attālumā. Tomēr jāpiekrīt, ka dzīve kļuva daudz klusāka, tolaik un tagad pietrūkst skolēnu aktivitāšu – viņi uzstājās dažādos pasākumos un koncertos, aktīvi apmeklēja bibliotēku. Pirms desmit gadiem, slēdzot skolu, izskanēja doma tur ierīkot aprūpes centru. Daļa iedzīvotāju iebilda, jo šķita, ka nav atbalstāma vecu cilvēku izolācija, nosūtīšana uz vientuļu vietu jeb nostūri. No otras puses – tas būtu pozitīvi, jo katram senioram būtu sava istabiņa. Kādu laiku skolā strādāja šūšanas cehs. Jāsecina, ka cilvēkiem patiešām bija grūtības nokļūt līdz darbam. Otrkārt, kā daži smēja, – beigsies projekts, beigsies darbība. Tā īstenībā arī notika. Manuprāt, pēc Latvijas valsts atjaunošanas Mežvidu skolā uzreiz bija jāveido valsts aizsardzības apmācību programmas, kur jaunieši varētu apgūt profesionālu izglītību.

Tas bija sāpīgs trieciens

Samanta Kokoreviča, skolas pēdējā izlaiduma absolvente (dzīvo un strādā Viļakā): – Atmiņas ir visādas un interesantas. Atminos, – Jurģos laistījāmies tā, ka visa skola pludoja. Tās ir lielākās blēņas. Mazā skolā mācīties ir labāk, jo skolotāji saviem skolēniem var pievērst daudz vairāk uzmanības. Vai skolotājam individuāli pienākt vieglāk pie 4 vai 24 audzēkņiem? Pēdējā izlaidumā bija liels uztraukums. Protams, bija skumīgi, saprotot, ka vairs nebūs vietas, kur iepriekšējo izlaidumu absolventiem satikties. Klases audzinātāja Inese bija ļoti forša, izpalīdzīga un atsaucīga. Tolaik dzīvoju pašā skolā, tāpēc aiziešana no skolas bija sāpīgs trieciens ne tikai man, bet arī visai ģimenei. Skolu nevajadzētu atstāt novārtā. Kas tur varētu būt? Piemēram, sociālā māja. Tur ir skaista daba, ābeļdārzs, zeme. Pierobežas skolas ir joprojām zem āmura. Nezinu, par ko politiķi domā, bet šķiet, ka viss balstās uz politiku. Skolas ēka patiesi ir pamatīga...

Dzīvotu kā Dieva azotē...

 Bijusī skolas absolvente Ligija Logina, kura 2015.gada 1.oktobrī piedalījās svinīgajā jaunatvērtā SIA “SRC Brasa” šūšanas ceha atklāšanā Mežvidu pamatskolā kā Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja, atzīst, ka, esot dzimtajā skolā, vienmēr atceras skolas gadus.

Kādi tie bija?
– Tolaik skolā mācījās gandrīz 100 skolēni. Klases audzinātāja bija Veneranda Medne, bet direktore – Antoņina Mosina. Bijām ļoti draudzīga saime.
Kas palicis prātā?
– Kopējie klases pasākumi, jo bija cieša saikne ar klases audzinātāju, kura turpat skolā arī dzīvoja. Neizpalika pikniki, pārgājieni. Piemēram, atceros jautru pārgājienu uz Badnovas karjeru Vecumu pagastā, kur mēs ne pa jokam iztrakojāmies. Tāpat skolas laikā ravējām, bija skolas lauciņi, kurus katrai klasei vajadzēja uzturēt, kopt. Venerandas mācītais, kā strādāt dārzā, atmiņā palicis līdz pat šodienai. Grēdas man joprojām ir perfektas, jo mums skolotāja iemācīja darba tikumu. Viņa pasniedza un vēl tagad Viļakas vidusskolā pasniedz bioloģiju, ķīmiju. Ķīmija ļoti patika, visai klasei mīļākie bija laboratorijas darbi ķīmijā.
Kaut ko spridzinājāt?
– Nē, mēģinājām visu ko saliet kopā, tā teikt, mēģenes maitājām. Klasē mēs, trīs aktīvākās meitenes, kuras skolā arī dziedājām un dejojām, aktīvi piedalījāmies skolas dzīvē, uzņēmāmies šefību par puišiem, lai pievilktu viņu sekmes. Trakākā un jautrākā skolā bija Jurģa diena, notika nenormāla laistīšanās. Mēdz teikt: “Runcis prom, peles pa galdu.” Reizē, kad Jurģa dienā skolā nebija direktores, garderobi ar ūdeni pielējām līdz potītēm. Skolu draudzīgi visi mazgāja, kad direktore ieradās.
Nereti izskan apgalvojumi, ka mazās skolas sevi neattaisno...
– Mācījos Viļakas vidusskolā, kurā arī nebija liela klase –10 skolēni. Klase bija ļoti draudzīga. Viens – par visiem un visi – par vienu. Tā tiešām bija. Manuprāt, mazā skolā mācīties ir vieglāk, jo kolektīvs ir kā viena saime. Mūsdienās ir ļoti krasas atšķirības starp lauku un pilsētas bērniem. Tā tiešām ir, jo iespējas un rocība laukos ir citādākas. Es neteiktu, ka kvalitāte izglītībai ir sliktāka, nebūt nē. Tā atkarīga no paša bērna un skolotāja. Kad Mežvidu pamatskolu slēdza, tikko biju sākusi strādāt par Vecumu pagasta pārvaldes vadītāju.
Kā Vecumu ļaudis vērtēja skolas slēgšanu?
– Īpašu protestu nebija, jo skolas pastāvēšanas jautājums tika cilāts ne vienu dienu vien. Bērnu skaits mazinājās un mazinājās, kaut gan skola bija labā tehniskā stāvoklī. Bija nomainīts jumts, logi, krāsns, sakārtota fasāde un kanalizācijas sistēma. Skola varēja pastāvēt, ja būtu skolēni. Kopienu vairāk uztrauca tas, kā bērni izbraukās uz jauno skolu, kādas būs dzīvošanas iespējas bērniem skolas internātā.
Vienubrīd skolas ēkā bija iecere izveidot pansionātu vai sociālo māju...
– Jā, tomēr pastāvēja viedoklis, ka, lūk, seniorus aizdzīs uz nekurieni meža vidū. Nebūs ne veikala, ne baznīcas, kaut gan tajā laikā skolā bija iekārtota lūgšanu istaba, turp regulāri brauca mācītājs. Tāpat uz skolu brauca autoveikals, bija iespēja atvērt pat nelielu veikaliņu. Pagastā bija aktīva kultūras dzīve, tātad arī pasākumi pansionāta iemītniekiem neizpaliktu. Tā nebūtu izolētība.
Tā bija kļūda, ka neizveidoja sociālo māju?
– 100% ‘jā’. Ja tur to atvērtu, tad arī dzīvība turpinātos. Daudziem pagasta iedzīvotājiem būtu darbs.
2015.gadā piedalījāties šūšanas ceha atklāšanā...
– Jau tolaik manī valdīja neticība, ka šis nebūs ilgtermiņa projekts. To jutu intuitīvi, kaut gan bija ļoti liels prieks, ka izveidojās jaunas darbavietas. Pieci gadi lauku teritorijai ir daudz, piecus gadus cilvēki strādāja. Tāpat nāca palīgā valsts, maksāja stipendijas. Šķiet, darba devējs pārlieku paļāvās uz valsts atbalstu, tāpēc galarezultāts bija tāds, kāds bija. Beidzoties atbalsta programmai, virmoja jautājums, kā uzņēmējs tālāk tiks galā? Netika. Jāņem vērā, ka attālums līdz galvaspilsētai patiesi ir liels. Jāpiebilst, ka bija plānots līdz skolai pat noasfaltēt ceļu.
Nesen, slēdzot robežkontroles punktu Vientuļos, izskanēja doma, ka bijušajās skolas telpās varētu izvietot bēgļus...
– Savulaik bija arī doma, ka ēkā varētu izveidot militārās apmācības skolu jeb bāzi. Problēma ir tā, ka skolas ēka atrodas ļoti, ļoti tuvu robežai.
Vai ēka aizies nebūtībā?
– Godīgi sakot, ja nebūs cilvēku, tad nebūs arī ēkas. Ģeogrāfiskais stāvoklis ir tāds, kāds tas ir. Mēs paši redzam, ka mūsu cilvēki aizplūst projām no mūsu reģiona. Ja šeit būtu cilvēka cienīgas daba algas, viņi labprāt dzīvotu gan Vecumos, gan Žīguros, gan citviet pierobežā. Dzīvotu kā Dieva azotē... Ja cilvēks saņemtu 1000-1500 eiro lielu algu, viņš labprāt dzīvotu Borisovā. Labākas vietas taču nav! Mūsu ciemā katrā mājā ir jaunieši, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, pat ne uz Rīgu. Arī mūsu ģimene nav izņēmums. Diemžēl.
Jūs esat vietējās kopienas padomes vadītāja. Par ko spriežat?
– Jāskatās uz reālo situāciju. Iedzīvotājiem nav jēgas spriest par to, ko nevar izmainīt vai mainīt. Mēs varam sniegt tikai savus ieteikumus, redzējumu apvienības vadītājam, turklāt saprotot, ka nevar ieguldīt naudu melnā caurumā, zinot, ka atdeves nebūs. Vajadzību ir tūkstošiem un vairāk. Borisovā ir sporta zāle, kas tiek maz izmantota. 2014.gadā Vecumu pagasta pārvaldes vadītājas amats man bija izaicinājums, zinot, ka deputāti pieņēmuši lēmumu par skolas likvidāciju. Tomēr esmu gandarīta, ka piecos gados daudz darīju pagasta labā.

2014.gads. Šūšanas cehu bijušajā skolā svinīgi atklāja Vecumu pagasta pārvaldes vadītāja Ligija Logina (foto – no kreisās), labklājības ministrs Uldis Augulis, Saeimas deputāts Jānis Trupovnieks, uzņēmuma SIA “SRC Brasa” valdes loceklis Kristiāns Brēdermanis, NVA direktore Inese Kalvāne, Latgales plānošanas reģiona Administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne un Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.

2024.gads. Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniecei Ligijai Loginai joprojām rūp cilvēku likteņi.

Parasti ar cirtienu šādas lietas nedara

 2015.gada 26. jūnijā Jelgavas novada domes sēdē par jauno Sesavas pamatskolas direktori apstiprināja Ināru Nikolajevu, kura ilgus gadus strādāja Mežvidu pamatskolā. Viņa pedagoģijā darbojas kopš 1989.gada, kad uzsāka darbu, strādājot par pamatskolas skolotāju, direktora vietnieci izglītības jomā. Savukārt no 2012. līdz 2014.gadam bija Mežvidu pamatskolas direktore.

Kādas ir sajūtas, atceroties pēdējo skolas izlaidumu?
– To, protams, atceros. Atmiņās palikuši kolēģi, bijušie skolotāji un skolēni. Viņu nebija daudz, jo tolaik daudzas ģimenes aizbrauca, meklējot labākus dzīves un darba apstākļus.
Pēdējā izlaiduma klases audzinātāja Inese Circene, kā pati atzīst, to dienu pavadījusi asarās...
– Droši vien arī man neizpalika asaras. Saprotiet, ir pagājuši desmit gadi. Nekā jau priecīga nav, ja slēdz skolu.
Tas vietējai kopienai bija liels trieciens?
– Jā, jo izglītības iestāde ir kultūras centrs, kas vienuviet pulcē ne tikai skolas saimi, bet arī visus pagasta ļaudis. Jautājums tikai, vai to kāds izprot un grib izprast? Parasti ar cirtienu, slēdzot apmācības posmus, šādas lietas nedara. Mežvidu skolā tolaik bija gan pirmsskolas, gan pamatizglītības grupa. Tomēr piekrītu, ka mazs izglītojamo skaits apgrūtina skolas uzturēšanu. Neesam tik bagāti...
Pierobežas skolas joprojām ir nāves ēnā...
– Kāpēc politiķi to neredz? Neesmu politiķe, bet tāds ir viņu redzējums, un mēs tur neko nevaram ietekmēt.
Pirms 10 gadiem Latvijas Televīzija veidoja dokumentālo filmu par Mežvidu pamatskolas pēdējo mācību gadu. Ko viņi vēroja, filmēja?
– Viņi kopā ar mums dzīvoja skolā, apmeklēja visus pasākumus. Jā, filma tapa, un to ikviens varēja noskatīties televīzijā.
Kāds, Jūsuprāt, ir un būs skolas ēkas liktenis?
– Vienu brīdi skolu arī izmantoja uzņēmējdarbībā. Tā ir novada vadības atbildība, ko iesākt ar nekustamo īpašumu.
Pieļaujat, ka skolas ēka aizies nebūtībā?
– Mana prioritāte ir Jelgavas novads. Nevienu ēku nevar atstāt novārtā, tomēr jāsecina, ka Latvijas brīvvalsts laikā celtā ēka atrodas attālu no centriem. Tā ir mazāk izdevīga, kaut gan labā stāvoklī. Vismaz tolaik bija.
Kā klājas Sesavas pamatskolā?
– Labi. Pēc Mežvidu skolas slēgšanas uzreiz startēju divos konkursos. Nav noslēpums, ka jāiztur konkurence, lai kļūtu par direktori. Viens konkurss bija Latgalē, otrs – Zemgalē. Zemgali izvēlējos tādēļ, ka Jelgavā LLU Meža fakultātē un tālāk maģistrantūrā studēja vīrs. Uz Jelgavu biju ilgstoši braukājusi. Tolaik spriedām, – ja mums dzīvē kaut kas būs jāmaina, tad tā būs Jelgava. Dzīvojam Jelgavā.
Latgalietis nekur nepazudīs...
– Ar ko Latgales cilvēki būtu sliktāki nekā citi? Visiem Ziemeļlatgales, arī Latvijas ļaudīm novēlu, lai ir miers pasaulē, cilvēku sirdīs un miers katram mājās.

Bijusī Mežvidu skolas direktore. Ināra Nikolajeva secina, ka pagājis pietiekami ilgs laiks, lai atcerētos to laiku smalkākās detaļas: “Zinu tikai to, ka, strādājot Mežvidu pamatskolā, manā audzināšanā bija piecas klases – no 5. līdz 9.klasei. Ar saviem bērniem joprojām uzturu sakarus, un daudzu manu audzēkņu vecums tuvojas 50 gadu slieksnim. Protams, atceros katru un visus, jo Mežvidu pamatskola bija laba, ģimeniski mīļa.”

Nav jābaidās no izaicinājumiem

 Pirms desmit gadiem Mežvidu pamatskolas pēdējā izlaiduma četrām audzēknēm klases audzinātāja Inese Circene vēlēja nekad dzīvē nebaidīties uzsākt ko jaunu. Atskatoties vēsturē, nu jau kā Balvu novada Izglītības pārvaldes vadītāja, I.Circene secina, ka arī šobrīd problēmas ir līdzīgas: “Bija un diemžēl būs jāpieņem nepatīkami lēmumi, jo skolēnu skaits joprojām sarūk.”

Kas palicis atmiņā no pēdējā Mežvidu pamatskolas izlaiduma?
– Mežvidi ir mana pirmā darbavieta. Jāteic, ka ar ļoti lielu entuziasmu ķēros klāt savam darbam un 20 gadus, kurus pavadīju Mežvidu skolā, ar savu radošumu un iniciatīvu darīju visu iespējamo, lai vide ir sakārtota, lai viss ir skaisti. Tad, kad slēdza skolu, mēs katrs – gan pedagogi, gan vecāki – daļēji sapratām, ka bērnu ir maz, izmaksas ir lielas. Salīdzinot ar mūsdienām, nekas nav mainījies arī šodien. Izmaksas – lielas, naudas nav, pašvaldība nevar visas skolas uzturēt. Zemapziņā mēs to visu ļoti labi saprotam, bet katrā gadījumā emocionāli to negribējās pieņemt. Nevarēju samierināties, ka Mežvidus slēdz. Ļoti nepatika, ka ēka paliks tukša. Mēs gājām pretī, piekrītot, lai skolā izveido sociālo māju. Mēs pat inventarizācijas plānā sazīmējām un iezīmējām istabiņas, kā tās varētu izskatīties iespējamajā sociālajā mājā. Savulaik arī rakstījām projektu, bet neguvām atbalstu no Labklājības ministrijas.
Kādu?
– Par krīzes centra izveidi, jo tolaik tāds jau bija Rugājos. Nevarējām samierināties ar skolas slēgšanu – bija skumji un bēdīgi. Sagadījās tā, ka tas bija arī manas audzināmās klases pēdējais izlaidums. Godīgi sakot, to ļoti minimāli atceros, jo... negribēju raudāt, bet man asaras bira kā no pārpilnības raga. Katrā ziņā priecājos, ka vēlāk ēkā izveidoja šūšanas uzņēmumu. Bet...
Bet?
– Ļoti žēl, ka tagad tur nekas nenotiek. Līdzekļi ieguldīti milzīgi, bet vide ir nolaista.
Kāpēc netapa sociālā māja?
– Tajā laikā biju arī Viļakas novada deputāte. Mēs braucām gan uz Žīguriem, gan Vecumiem. Tāpat apsekojām visas sociālās mājas gan Rekovā, gan Viļakā, saprotot, ka Viļakā vietas ir maz, jo 4-5 sirmgalvji dzīvoja vienā istabiņā. Daudzi tam nepiekrita, jo tā ir braukšana turp un atpakaļ.
Kas nepiekrita?
– Nepiekrita darbinieki, kuri strādāja un dzīvoja Viļakā. Viņi bija ļoti, ļoti ‘pret’. Jāpiebilst, ka skola, viņuprāt, atradās nostūrī, kaut gan mēs to neizjutām nevienu dienu. Drīzāk jāsaka, ka, slēdzot skolu, tas nostūris arī izveidojās. Kamēr bija rosība, dzīvība, tikmēr arī vietējā kopiena bija aktīva.
Ar skolas likvidāciju situācija pasliktinājās?
– Protams. Līdzīgi tas ir mūsdienās, jo skola ir sava veida kultūras iestāde jeb gaismas stariņš. Ja ir skola, tad neizpaliek sadarbība ar pagastu, bibliotēku, uzņēmējiem un vecākiem. Līdzko skola ciet, bērns rīta pusē aizbrauc uz citurieni un tikai vakarā atbrauc. Sadarbība pazūd.
Šāds scenārijs gaidāms arī citos mūspuses pagastos?
– Uzsākot darbu Mežvidos, ilgi, ilgi domāju, vai strādāt šajā skolā, jo jau tad runāja par skolas slēgšanu. Un tikai pēc 20 gadiem tas notika.
Vai mazās skolās izglītības kvalitāte ir zemāka?
– Ja skolēns motivēts mācīties, tad neatkarīgi no tā, vai atrodas mazā lauku, vai lielā pilsētas skolā, viņš saņem kvalitatīvu izglītību. Tiesa, jārēķinās ar to, ka pilsētā ir vairāk bērnu, kur ir arī lielāka konkurence. Negribētu piekrist tam, ka vidusskolas klasē mācās trīs skolēni. Pirmkārt, nav konkurences. Otrkārt, tie ir paši labākie gadi, tā ir jaunība...
Paskaidrojiet...
– Sākotnēji Mežvidos klases vakari notika sadarbībā ar citām skolām, piemēram, Liepnas, Žīguru, Viļakas. Tie bija neaizmirstami, bet pēdējos gados gāja mazumā, līdz ar to bērniem dzīve interesantāka nepalika.
Pēdējos gados un arī tagad uz Jūsu pleciem ir smaga nasta lemšanā par skolu nākotni. Kas gaidāms?
– Jūs nevarat iedomāties, kā es jutos pirmajos septembros pēc Mežvidu skolas likvidācijas. Divus, trīs gadus 1.septembrī raudāju. Sāpes sadzīst, ar tām samierinies un dzīvo tālāk. Pieņemot lēmumus par skolu slēgšanu, visu izlaižu caur sevi, kaut gan ārēji tā neizskatās. Tās ir negulētas naktis, tie ir pārdzīvojumi. Es zinu, ko vecāki un pedagogi domā, ko vecāki un pedagogi teiks, jo arī es tāpat domāju. Tomēr, ja nestrādā pašvaldībā, tad nezini un neiedziļinies, cik naudas nepieciešams, lai uzturētu skolas. Pēc būtības izglītība jānodrošina valstij.
Sistēma ir ačgārna?
– Mērķdotāciju mazajām skolām nepietiek, tāpēc pašvaldībai tās ir jāsponsorē. Arī valstij nav bezizmēra maciņš. Esot mazajā čauliņā, daudz ko nesaprotam, spriežot: “Pašvaldība naudu taču atradīs. Kā tās var būt – nepietiek?”
Pamesto skolu liktenis ir...
– Cik tādu skolu ir visā Latvijā? Neatmetu domu un cerību, ka Mežvidos vai Žīguros varētu izveidot sociālo māju.
Vai tas ir iespējams?
– Kāpēc nē? Palūkojieties, Rīgā cilvēki stāv rindā. Slēdzot Mežvidu skolu, paši skolotāji bija gatavi pārprofilēties un strādāt sociālajā mājā. Ne visi, bet daļa. Bija cerības, ka ēka dzīvos, kad atvēra šūšanas cehu.
Mūspusē gaidāma kādas skolas slēgšana?
– Lai cik tas rūgti nebūtu, bet tas, visticamāk, skars vidusskolas. Pašlaik novadā ir sešas. Ceru, ka Balvu Valsts ģimnāzija turēs savu latiņu augstu. Profesionālā skola, lai cik arī tā dārga būtu, domāju, arī ir jāuztur. Gribētos kādu no vidusskolām saglabāt kā pierobežas vidusskolu. Pagaidām ne Rugāju, ne Rekavas, ne Baltinavas, ne Viļakas vidusskolas nav minētas kā pieejamības skola.
Ko tas nozīmē?
– Tuvākajā laikā būs sarunas Izglītības ministrijā, kas ir noteikusi savus kritērijus. Piemēram, ka attālums starp skolām nevar būt mazāks, šķiet, par 50 km, kā arī būs noteikts ceļā pavadītā laika limits.
Kāda izskatīsies Mežvidu skolas ēka pēc 10 gadiem?
– Domāju, tā viennozīmīgi būs piepildīta, turklāt ātrāk, lai neiet zudumā. Būs forši, ja tur dzīvos cilvēki.

Negatīvo atstāj dārzā. Inese Circene, taujāta, kā tiek galā ar negācijām, atzina, ka tās norok dārzā: “Man patiešām ļoti patika strādāt ar bērniem. Tolaik radoši iekārtojām puķu dobes, kopām ābeļdārzu un vecāki nesūdzējās, ka bērni ir pārstrādājušies. Kopā pavadītais laiks ir neatsverams.” Pirms 10 gadiem pedagoģe savām audzēknēm vēlēja nebaidīties no grūtībām un nepalikt pieticīgām, kā arī izvirzīt jaunus mērķus un mēģināt tos sasniegt! “Cilvēkiem nav jābaidās no izaicinājumiem. Galvenais – nezaudēt cilvēcību. Visas sāpes un visas problēmas ir izrunājamas,” joprojām uzskata I.Circene.

Fakti

 Blinnicas pamatskola, kas vēlāk tika pārdēvēta par Mežvidu pamatskolu, darbību uzsāka jau 1908.gadā. Kara un revolūciju laikā tā tika izpostīta un atstāta. Blinnicas pamatskola darboties atsāka 1920.gada martā. Drīz vien skolu nodēvēja par Mežvidu 4-klasīgo pamatskolu. 1938.gadā skolu pārveidoja par valsts 6-gadīgo pamatskolu. Skolā mācību darbu veica jau 8 skolotāji. Telpas sešām klasēm bija par šauru.

• 1935.gadā iemūrēja pamatus jaunajai skolai. Skola tika celta ļoti skaistā vietā – pakalnā, pie dzelzceļa. 1939.gada nogalē tika pabeigta skolas celtniecība un blakus skolai tika uzbūvēti 2 kotedžas dzīvokļi skolotājiem. Trīsstāvu celtne bija domāta 280 bērniem. Tādas lielas skolas celtniecība pierobežā liecināja par Latvijas pirmās brīvvalsts varenību un to, ka tā svarīgu nozīmi piešķīra izglītībai visā valsts teritorijā – arī attālākajās nomalēs.
• 1940.gadā Mežvidu pamatskolas skolēni un skolotāji svinēja Jurģus – pārcēlās uz jauno skolu. Latvijā iesoļo padomju karavīri, ... un rudenī skolā jau mācījās “Katjušu” un “Suļiko” (no vēsturnieces un skolotājas L.Maksimovas atmiņām).
• 1942.gadā sekoja vācu okupācijas laiks. Kara gados blakus skolai vācieši ierīkoja aerodromu, skolā dzīvoja lidotāji un apkalpes. 1944.gadā vācieši atkāpjoties skolu uzspridzināja. Nedaudz saglabājās tikai viens ēkas spārns. Mācības netika pārtrauktas, tās turpinājās vecajā skolas ēkā – Blinnicā. Darbs tur noritēja līdz 1951.gadam.
• 1949.gadā sagrautās skolas vietā sāka likt pamatus jaunajai skolai. Skolas celtniecībā aktīvi piedalījās apkārtējie iedzīvotāji.
• Jaunā 7-gadīgā skola ar lieliem logiem, gaišām telpām un plašiem gaiteņiem sāka darboties 1951.gadā. Mežvidu pamatskolā strādāja pedagogi: Ināra Ņikuļina, Jevģēnija Gusakova, Antoņina Danovska, Tija Silkāne, Anna Šaicāne u.c. 
• Laikā līdz 70.gadu beigām skola neizjuta skolēnu trūkumu. Pēc tam skolēnu skaits sāka būtiski samazināties. Ja 1955.gadā 7.klasē vien bijuši 39 izglītojamie, tad 70.gadu beigās visā skolā mācījās tikai 46 audzēkņi.
• 1979.gadā par skolas direktori sāk strādāt Antoņina Mosina. 80.gadu otrajā pusē skolā tiek ierīkota centrālapkure, uzbūvēts ūdenssūknis, iekārtotas dušas, saremontēta elektroinstalācija,  sakņu un kartupeļu noliktavas, sanitārie mezgli, kurus neviens nekad nav būvējis.
• 1990.gadā skolā mācījās 67 skolēni.
• 1997.gadā darba gaitas Mežvidu pamatskolā pabeidz direktore Antoņina Mosina. 1998.gadā skolas vadību pārņem bioloģijas un ķīmijas skolotāja Veneranda Medne.
• 2000.gadā skolas remontam Vecumu pagasta padome atvēlēja gandrīz tūkstoti latu. Pavasarī pie skolas tika ierīkots karuselis, atpūtas namiņš. Vasarā sekoja vērienīgs skolas remonts – kapitāli tika izremontētas 4 klases, tajās atjaunoja gan sienas, gan grīdas, tika remontēti skolas gaiteņi un citas telpas.
• No 2012. līdz 2014.gadam Mežvidu pamatskolas direktore ir Ināra Nikolajeva.
• 2014.gada 13.jūnijā skolā notiek pēdējais absolventu izlaidums.
• 2015.gada 1.septembrī bijušajā Mežvidu pamatskolas ēkā atklāja šūšanas cehu, kur izveidoja 50 darbavietas. Pēc nepilniem 5 gadiem cehs beidza darbu.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://fb.watch/tRxf2WtNe8/