Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (06.09.2024.)

Kad vieta jādod senioriem

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Latvija noveco. Daudzos novados skolu vietā jau izveidojušies sociālās aprūpes centri, kuru pārbūvē ieguldīti lieli līdzekļi. Gulbenes novadā senioriem atvēlētas pat trīs skolas. Viena no tām ir Daukstes pamatskola, kas kļuvusi par sociālās aprūpes centra “Siltais” struktūrvienību “Dzērves”.

Gandrīz pirms simts gadiem…

• Daukstes pamatskolas sākums meklējams tā sauktajās “lasīšanas skolās”, ko dibināja vietējie mācītāji. Jaungulbenes pagasta Daukstēs šāda skola tika ierīkota “Vec-Šotnieku” mājās. Vietējie iedzīvotāji saka, ka tas varēja būt ap 1850.gadu.
• Skolas pirmsākumi datēti ar 1870.gadu, kad “Vec-Šotnieku” māju saimnieka dēls Andrejs Kanaviņš sāka strādāt kā skolotājs.
• Ap 1876.gadu skolu pārcēla uz “Birzgaļu” mājām, kur pagasts izbūvēja lielāku mācību telpu. Skola tur pastāvēja 16 gadus. Skolēnu skaitam pieaugot, pagasts nolēma celt jaunu, atsevišķu skolas ēku.
• Mācības jaunajā skolas ēkā sākās 1892.gadā. Tolaik tur mācījās 104 skolēni.
• 1916.gadā skola nodega un skolēnus pārvietoja uz Daukstu piensaimnieku sabiedrībai piederošo “Skrīveru māju”.
• Jauno skolas ēku sāka būvēt 1923.gadā. Skolas būvei izlietoja 72 646 latus.
• 1925.gada 7.janvārī mācības sākās jaunajā skolas ēkā un pavasarī tika svinēts pirmais izlaidums.
• 1965.gadā sākās skolas kapitālremonts – skolas pārbūve, saglabājot nepārbūvētu vidusdaļu.
• Kopš 1992.gada skolu sauc par Daukstes pamatskolu.
• Daukstes pamatskola pārtrauca savu darbību 2016.gadā.

Jaunajā skolas ēkā mācības sākās 1925.gada 7.janvārī.

Jo iestāde mazāka, jo dārgāk izmaksā

2016.gada pavasarī Daukstes pamatskolā svinēja pēdējo izlaidumu, bet jau 2017. gada janvārī SAC “Siltais” struktūrvienība “Dzērves” uzņēma pirmos četrus klientus. Trešo gadu rūpes par struktūrvienības vadīšanu uzņēmies SAC “Siltais” direktores vietnieks EGONS KLIESMETS.

Kā vērtējat to, ka lauku skolas slēdz, bet vietā iekārto sociālās aprūpes iestādes?
– Jāteic, ka esmu par to, ka pamatskolas būtu jāatstāj. Tomēr, ja bērnu skaits ir mazāks nekā darbinieku skaits, bet saimnieciskie izdevumi ir pārāk lieli, skolu nav jēgas saglabāt. Arī mūsu mazā aprūpes iestāde no visām trim struktūrvienībām izmaksā visdārgāk. Tāpat ir ar skolām. Ja skolēnu skaits ir mazs, bet jāmaksā algas gan skolotājiem, gan saimnieciskajiem darbiniekiem, tas neatmaksājas. Taču šis ir mans subjektīvais viedoklis.
Cik šinī struktūrvienībā ir iemītnieku un cik – darbinieku?
– Pašlaik pie mums dzīvo 29 iemītnieki, vēl ir divas brīvas vietas. Ir 21 darbinieks. Ir tādi, kam nav pilna slodze. Es, būdams “Siltais” direktores vietnieks, vadu šo struktūrvienību. Vēl pie mums strādā sociālā darbiniece, sociālā rehabilitoloģe, sociālais aprūpētājs, divas medmāsas un vairākas aprūpētājas, saimniecības vadītājs, apkopēja, bet virtuvē divās maiņās strādā pa diviem cilvēkiem. Ēdienu gatavojam uz vietas. Izmantojam arī vietējos produktus, ko mums ziedo. Esam izveidojuši “WhatsApp” grupu saviem klientiem, kurā apmaināmies ar informāciju. Radinieki nereti padod ziņu, ka var atvest kādus dārzeņus vai augļus. Piemēram, nesen atveda plūmes. Nu tad visi kopā sēdējām un ņēmām ārā kauliņus. Kaut ko savārīja ievārījumā, daļu sasaldēja, lai vēlāk var vārīt ķīseli. Tagad ziemai burkās liek gurķus, ko mums atveda. Kāds uzdāvina kartupeļus vai ko citu. Darām, ko varam, jo mūsu budžetu pastāvīgi samazina. Tāpat kā tas notiek visā valstī.
Kā Jūsu vadītajā iestādē sokas ar kadru komplektēšanu, jo tā nereti ir liela problēma?
– Mums iet tāpat kā visās citās sociālās aprūpes iestādēs. Darbs ir grūts un cilvēki izdeg. Taču vienmēr atgādinu, ka ir jāmāk nošķirt darbu un mājas. Nevajag darba problēmas nest mājās. Protams, mūsu klienti ir dažādi. Vienā dienā ar viņu normāli parunājies, bet otrā viņš tevi nogānīs. Tas ir neizbēgami, un ir jāiemācās to neņemt pie sirds. Tāpēc ir noteikumi. Ja kādreiz varēja strādāt virsstundas, tad tagad tas kategoriski aizliegts. Algas mums arī nav lielas – mazākas nekā valsts aprūpes iestādēs.
Uzņemat klientus no visas Latvijas vai tikai vietējos?
– Pie mums dzīvo tikai novada iedzīvotāji. Arī darbinieki pārsvarā ir vietējie. Pieci dzīvo tepat ciemā, ir arī darbinieki no netālas apkārtnes, kā arī tādi, kuri brauc no pilsētas.
Kā klientos uzturat možu garu?
– Ik pa laikam rīkojam vingrošanas nodarbības, divas reizes mēnesī pie mums ierodas bibliotēka. Pirms kāda laika, pateicoties projektam, visās trīs filiālēs reizi mēnesī notika mūzikas terapija, kas iemītniekiem ļoti patika. Palīdzēt apkārtnes sakopšanā gan reti kurš vēlas, jo labāk grib atpūsties. Pie mums brauc uzstāties mūziķi. Ne jau zvaigznes, protams, bet vietējie. Labdaru un atbalstītāju mums ir ļoti daudz. Vietējais Rotari klubs, Ušuru dzērveņu purva īpašnieki, kā arī daudzi citi. Nereti ciemojas skolu audzēkņi. Arī Valdorfa skolas bērni atbrauc, kopā ar iemītniekiem uzspēlē bingo vai dambreti. Viena klienta meitai vīrs ir mācītājs un, braucot ciemos, divas reizes mēnesī viņš notur mums nelielu dievkalpojumu.
Cik daudz ir tādu, kuri dienas pavada gultā?
– Guloši klienti šobrīd ir četri. Taču veci cilvēki ir jāiekustina, citādi viņi “ieguļas”. Rīkojam vingrošanas nodarbības, bet ar varu piespiest piedalīties aktivitātēs arī nevaram. Cenšamies pierunāt. Jāsaprot arī viņi, jo vecam cilvēkam sāp, tādēļ negribas neko darīt. Bet citreiz viņi iet un dara ar smaidu sejā. Kā kuru reizi.
Vai daudzi aprūpes centra klienti savulaik mācījušies Daukstes pamatskolā?
– Bijušo audzēkņu vidū ir gan mūsu iemītnieki, gan darbinieki. Piemēram, saimniecības vadītājs, arī pavāra palīdze virtuvē, kā arī viena no aprūpētājām te agrāk mācījušās.
Kāda ir dzīve pagastā pēc pamatskolas slēgšanas?
– Pēdējā laikā Daukstu pagastā iegādājās īpašumus un pārcēlās uz dzīvi vairākas jaunas ģimenes. Priecē, ka cilvēki atgriežas. Patīkami, ka katru gadu novada svētki notiek citā vietā. Pirms diviem gadiem ar visu zupas vārīšanu un koncertiem tie notika mūsu ciemā. Tas mazliet apvieno cilvēkus. Nevar teikt, ka tie, kuri šeit dzīvo, muktu projām.
Kur ir tuvākā skola, kurā vietējie bērni var mācīties?
– Tuvākā ir 14 kilometrus attālajā Gulbenē. Bērni uz turieni brauc ar satiksmes autobusu, taču autobuss pienāk nedaudz par vēlu. Viena no mūsu darbiniecēm bērnu uz skolu ved ar automašīnu. Jautājums ar skolēnu pārvadāšanu līdz galam nav sakārtots. Tagad, kad likvidēs “Gulbīša” skolu, domāju, daudzus skolēnus paņems Cesvaines skola, jo viņi bērnus ved ar skolēnu autobusu.

Mazām iestādēm – lielas izmaksas. E.Kliesmets pārliecināts, ka pirms jebkuras iestādes likvidēšanas vienmēr jāizvērtē ekonomiskais aspekts. Viņš ir gandarīts, ka likvidētās Daukstes pamatskolas ēka nav pamesta novārtā, bet tiek apsaimniekota un piedāvā vietējiem iedzīvotājiem iespēju strādāt.

No skolnieces – par direktori

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktores EDĪTES KANAVIŅAS dzimtā puse ir Daukstu pagasts. Viņa ir ne vien bijusī šīs mācību iestādes absolvente, bet no 2006. līdz 2010. gadam – arī šīs skolas direktore. Daukstes pamatskola bija Edītes pirmā darbavieta, kur pēc augstskolas absolvēšanas 1994.gadā viņa uzsāka darbu kā latviešu valodas un literatūras, kā arī vēstures skolotāja. Tagad viņa ir viena no tiem ierēdņiem, kuri lemj par Latvijas skolu tīkla optimizāciju.

Kā veidojās Jūsu karjera izglītības jomā pēc tam, kad aizgājāt no darba Daukstes pamatskolā?
– Strādāju par metodiķi Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. No 2012. līdz 2019.gadam biju Gulbenes 2.vidusskolas direktore, bet no 2019. līdz 2021.gada nogalei strādāju par Gulbenes novada izglītības pārvaldes vadītāju.
Kāpēc 2015.gadā nolēma slēgt Daukstes pamatskolu?
– Jau strādājot par direktori, vairākkārt piedalījos sarunās, ka, iespējams, jālemj par iestādes reorganizāciju, jo Daukstes pamatskolā, līdzīgi kā daudzās citās, skolēnu skaits būtiski samazinājās. 2015.gadā tika pieņemts lēmums par Daukstes skolas reorganizāciju un, sākot 2016./2017.mācību gadu, mācības tur vairs nenotika.
Galvenais iemesls bija nepietiekamais skolēnu skaits?
– Jā. Procesi sabiedrībā ir tādi, kādi ir. Lauksaimniecības produktivitāte pieaug. Vietās, kur agrāk bija daudz zemnieku saimniecību, veidojās arī skolas. Tagad, pateicoties uzlabotajai lauksaimniecības produktivitātei, teritoriju apsaimnieko salīdzinoši maz saimniecību un pieprasījums pēc izglītības iestādēm stipri sarucis.
Kur Daukstu pagasta bērni mācās šobrīd?
– No Daukstu pagasta līdz Gulbenes centram ir 12 kilometri. Savukārt tuvākā pamatskola Stāķos atrodas deviņu kilometru attālumā. Jebkurā vietā, kur skola tiek likvidēta, vietējai kopienai tas ir milzīgs zaudējums, jo skolas viennozīmīgi ir tās iestādes, kas stiprina piederības sajūtu savam pagastam un kopienai, tās uztur kultūrvidi, saglabā tradīcijas. Šie lēmumi nekad nav bijuši vienkārši un emocionāli viegli. Tomēr svarīgākais skolas uzdevums vienmēr ir bijis nodrošināt pamatizglītību. Tādēļ arī šobrīd tas, ko sagaidām no skolotāja, ir ne tikai sniegt stabilas akadēmiskās zināšanas, bet arī attīstīt skolēnu prasmes. Tā ir spēja sadarboties, komunikācija un pašvadība, radošums, pilsoniskā līdzdalība. Bez tā, ka skolā jābūt ļoti labiem skolotājiem, kas to visu var paveikt, jābūt arī labam tehniskajam nodrošinājumam, ir jābūt arī atbilstošai mācību videi, kur skolēns var veidot šīs prasmes. Līdz ar to mācību iestāžu skaitam ir nozīme. Ir svarīgi, cik skolēnu ir klasē un cik audzēkņu – skolā, lai veidotos vienaudžu vide, kurā skolēns attīsta visas šīs prasmes. Ja sākumskolas posmā audzēkņu skaits ar katru gadu sarūk, tā nevar būt ilgtspējīga. Gribu izmantot iespēju, lai pateiktu paldies visiem kolēģiem, ar kuriem esmu strādājusi komandā. Tā kā tagad skolas telpās ir sociālais centrs, man prieks, ka darbs, ko ieguldījām vides veidošanā, nav gājis zudumā. No 2006. līdz 2010.gadam paveicām apjomīgus darbus – nomainījām jumta segumu un logus, izbūvējām kanalizācijas un apkures sistēmu, labiekārtojām skolas apkārtni, veidojām skolas estētisko noformējumu. Turklāt to visu kopā ar kolēģiem nereti darījām ārpus apmaksātā darba laika. Vienalga, vai mūsu veikums kalpo izglītībai, vai sociālajiem pakalpojumiem, prieks, ka mūsu darbs turpina sniegt labumu sabiedrībai. Esmu gandarīta, ka skolas ēkā tagad ir cita iestāde, kas vietējo kopienu nodrošina ar darbavietām, un cilvēki var turpināt dzīvot Daukstu pagastā.
Kādas atmiņas saglabājušās par laiku, kad strādājāt Daukstes pamatskolā?
– Gaišas un pozitīvas. Paldies kolēģiem, ar kuriem bijām izveidojuši lielisku komandu. Prieks par sadarbību, kāda mums veidojās ar skolēniem un viņu vecākiem. Skolā notiekošie pasākumi nekad nebija formāli. Visās aktivitātēs iesaistījās ne tikai skolēni, bet arī vecāki un skolotāji. Prieks, ka, neskatoties uz to, ka skolas ēka vairs nekalpo izglītības mērķiem, regulāri tiekamies absolventu salidojumos. Esmu gandarīta, ka mūsu bijušie audzēkņi jau uzsākuši veiksmīgu darba karjeru un saglabājuši siltas atmiņas par skolu. Nākamgad plānojam salidojumā svinēt skolas apaļo jubileju.
Strādājot Izglītības un zinātnes ministrijā, nodarbojaties ar skolu tīkla optimizācijas jautājumiem?
– IZM Izglītības departamenta uzdevumi ir izstrādāt rīcības politiku, organizēt un uzraudzīt tās īstenošu visā vispārējās izglītības jomā. Gan pirmsskolas izglītība, gan pamata un vidējā izglītība ir mūsu atbildības joma.
Šobrīd tiek izstrādāti skolēnu skaita kritēriji, kas ļautu mācību iestādei turpināt darbu. Vai ir jau kaut kāda skaidrība, kādi tie būs?
– Pagājušajā un šajā gadā kopā ar pašvaldībām aktīvi strādājām, lai vienotos par principiem, kas jāņem vērā, plānojot izglītības ekosistēmu pašvaldības teritorijā, tostarp arī par kvantitatīvajiem kritērijiem izglītības iestādēm, lai tās būtu ilgtspējīgas, sniedzot drošības sajūtu gan ģimenēm, gan pedagogiem, ka izglītības iestāde darbu turpinās ilgstoši. Esam vienojošies par kvantitatīvajiem kritērijiem un ir izstrādāts informatīvais ziņojums, kas pieejams publiskajā vidē. Tur ietverta informācija, ka visas administratīvās teritorijas sadalītas astoņās grupās atbilstoši organizācijas līmenim. Katrai grupai ir noteikti kvantitatīvi kritēriji izglītības iestāžu noteiktiem klašu posmiem. Šobrīd strādājam pie tā, lai šos kritērijus nostiprinātu normatīvajos aktos. Līdz ar to pašvaldības varēs pēc tiem vadīties, plānojot ieguldījumus infrastruktūrā, kā arī plānojot nepieciešamo līdzfinansējumu pedagogu darba samaksai.
Par ko liecina pansionātu ierīkošana skolu vietā?
– Ja paskatāmies centrālās statistikas pārvaldes datus, redzam, kas notiek ar sabiedrību kopumā. Tā noveco. Papētot katrs savas dzimtas koku, pārliecināmies, ka ar katru paaudzi dzimst aizvien mazāk bērnu. Tādas ir sekas. Turklāt visu nozaru, tostarp lauksaimniecības produktivitāte, turpina augt, un tur, kur kādreiz vajadzēja 400 cilvēkus, lai apsaimniekotu teritoriju, ar šo darbu tiek galā četras zemnieku saimniecības, kurās darbaspēka ir krietni mazāk. Man ir prieks, ka mainās cilvēku paradumi un, izmantojot attālinātā darba iespējas, ģimenes atgriežas laukos. Arī mēs izvērtējam, kurās teritorijās cilvēkiem ir lielākas iespējas atgriezties. Taču atduramies pret piedāvātās apdzīvojamās platības trūkumu vai neesamību.
Vai valsts kaut kā var stimulēt cilvēku atgriešanos laukos?
– Protams, valsts politika ietekmē procesus. Esmu vēstures skolotāja. Atskatoties vēsturē, redzam, ka procesi notiek cikliski. Ir bijuši periodi, kad cilvēki plūduši uz laukiem, un ir bijuši, kad esam virzījušies uz pilsētām. Šobrīd noteikti esam posmā, kad notiek centralizācija un cilvēku aizplūšana no laukiem. Iespējams, ka šī spirāle pamazām griežas uz otru pusi un cilvēki pamazām sāk atgriezties laukos. Pat, ja tas tā ir un cilvēki atgriezīsies, dzimstība ir pārāk maza un iedzīvotāju skaits ar katru gadu sarūk. Lai cik tas būtu skumji, lai atgrieztos laikā, kāds bija pirms piecdesmit, sešdesmit gadiem, būtiski jāmaina politika dzimstības jomā.

Edīte Kanaviņa. Taujāta, ar kādiem vārdiem gribētu sveikt skolotājus jaunajā mācību gadā, E.Kanaviņa teic: “Vēlēšu to, ko vienmēr novēlu sev un visiem izglītības jomā strādājošiem. Lai šis ir iedvesmas bagāts gads, lai tas ir laiks, kad ir radīti apstākļi profesionālam un pilnvērtīgam darbam, lai piepildās visi mērķi un ir daudz gandarījuma brīžu, pildot savus pienākumus!”

Apraksts fotogrāfijās

Divvietīga istabiņa. Tā kā pamatskolas klases savulaik bija salīdzinoši lielas, sociālā aprūpes nama “Dzērves” iemītnieki pārsvarā izmitināti četrvietīgās istabiņās. Taču dažiem paveicies dzīvot divvietīgos numuriņos. “Visādi esam izdomājušies, kā varētu pārdalīt lielās istabiņas, bet grūtības sagādā funkcionālās gultas, ar kurām tad nevarēsim tur iebraukt,” skaidro sociālā darbiniece Gita Gorbenko.

Bijusī “Vaduguns” lasītāja. Sociālā aprūpes nama iemītniece SILVIJA VIZULE atklāj, ka daudzus gadus ar lielu interesi lasīja laikrakstu “Vaduguns”, jo viņas vīrs Pēteris dzimis Baltinavā. “Agrāk abonējām “Vaduguni”. Padomju laikā tas bija ļoti interesants laikraksts. Tagad tikai reizēm palasu vietējo avīzi “Dzirkstele”,” apgalvo sirmgalve. Kopā ar vīru, kurš nu jau aizsaulē, Silvija izaudzināja divas meitas un sagaidīja trīs mazmeitas.

Skolai veltīta muzeja istaba. Bijušās Daukstes pamatskolas ēkas otrais spārns ar atsevišķu ieeju tagad atvēlēts sieviešu rokdarbu pulciņa “Atspolītes” dalībniecēm. Vienā no istabām viņas iekārtojušas slēgtajai Daukstes pamatskolai veltītu muzeju, kurā saglabātas ar to saistītas vēstures liecības. Rokdarbu pulciņa vadītāja ANDA KRIMA stāsta, ka “Atspolītes” dibinātas 2012.gadā un visu šo laiku atradās pamatskolas ēkā, kur sievietes joprojām pulcējas katru trešdienas vakaru, lai pērļotu, adītu, tamborētu vai izšūtu.

Cilvēks īstajā vietā

Pabeigusi studēt sociālo darbu un pastrādājusi Ineses Lesiņas vadītajā sociālās aprūpes centrā “Siltais”, GITA GORBENKO piekrita kļūt par centra struktūrvienības “Dzērves” sociālo darbinieci un līdz šai baltai dienai ir šī nama “labais gariņš”.
Gita piekrīt, ka sociālais darbs nav viegls un pastāvīgas rūpes par sirmgalvjiem reizēm noved pie izdegšanas. Taču sociālajiem darbiniekiem, sociālajiem rehabilitētājiem un sociālajiem aprūpētājiem ļoti palīdz supervīzijas, kad reizi mēnesī kopā pārrunā problēmas un viens otram palīdz tās risināt. Aprūpējamie cilvēki ir ļoti dažādi. Sociālā darbiniece atklāj, ka daži klienti ir pastāvīgi neapmierināti un reizēm jau no paša rīta nākas uzklausīt sūdzības. “Gadās, ka radinieki neizprot situāciju, domājot, ka pēc ievietošanas sociālajā iestādē atrisināsim visas sirmgalvja problēmas. Te ir sociālās aprūpes nams, nevis medicīnas iestāde. Mēs sniedzam tikai pirmo palīdzību un ikdienas aprūpi,” piebilst sociālā darbiniece. Lai gan Gitas pienākumi vairāk saistīti ar dokumentu kārtošanu, viņa cenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt saskarsmē ar pansionāta iemītniekiem: “Man patīk strādāt ar klientiem, jo, manuprāt, esmu empātiska. Tāpēc nereti nāku ar viņiem aprunāties par dažādiem tematiem, izvedu viņus ārā.” Pateicoties Gitas iepriekšējos darbos iegūtajiem kontaktiem, sociālās aprūpes iestādei ir daudz sponsoru, kuri sarūpē dāvanas visos svētkos un arī ikdienā, kā arī rīko koncertus un pasākumus. Sociālā darbiniece priecājas, ka vietējie cilvēki nereti atved gurķus, kartupeļus, plūmes, ābolus, dāvina adījumus un citas pašu sarūpētas veltes. Labo darbu nedēļā un svētkos ciemos brauc bērni. Pateicoties projektam, šogad mēneša laikā trīs reizes kā brīvprātīgie ar sirmgalvjiem darbojās pat franču jaunieši.

Kādas atmiņas esat saglabājis par savu bijušos skolu?

DAINIS KRASOVSKIS, aprūpes iestādes saimniecības daļas vadītājs: – 8.klasi šajā skolā absolvēju 1976.gadā. Arī mana mamma mācījās Daukstes pamatskolā. Joprojām ik pēc pieciem gadiem te notiek salidojumi. Tāds notika vēl pagājušajā gadā. Daudzi mani skolas biedri dzīvo tepat pagastā un apkārtnē. Skolas laikā nebiju teicamnieks, man vairāk patika fizkultūra un ķīmija, jo to mācīja forša skolotāja Aina Kokoreviča (agrāk Šķipsna), kas pēdējos gadus bija arī skolas direktore. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka tā bija jāslēdz mazā skolēnu skaita dēļ. Tas direktorei bija milzīgs trieciens. Kad mācījos, mēs klasē bijām 14 audzēkņi. Manuprāt, lauku skolai tas ir diezgan daudz. Atceros, kad sāku mācīties, notika rekonstrukcija un vienu spārnu piebūvēja klāt, tāpēc mācību stundas mums noturēja bijušajā darbnīcas ēkā. Sociālās aprūpes centrā sāku strādāt vēl pirms tā atvēršanas. Esmu pateicīgs cilvēkiem, kuri neaizlaida ēku postā, bet radīja darbavietas, dodot mums iespēju strādāt.

LIGITA ĀBELTIŅA, sociālās aprūpes centra apkopēja: – Daukstu ciemā dzīvoju visu mūžu. Vienu brīdi biju aizbraukusi, bet drīz vien atgriezos, jo ļoti vilka atpakaļ uz dzimto pusi. Ar bijušo Daukstes pamatskolu saistās viss mans mūžs. Šī ēka man ir kā otrās mājas, pazīstu te katru kaktiņu. Daukstu ciemā dzimuši un vietējā pamatskolā mācījušies arī mani vecāki. Mans bērns, kā arī māsas un brāļa bērni apmeklēja Daukstes pamatskolu. Es te zināšanas apguvu septiņdesmitajos gados, taču tad saslimu un, būdama invalīde, skolu absolvēju nedaudz vēlāk – 1983. gadā. Pēc tam tur deviņus gadus nostrādāju par apkopēju, tagad atkal esmu apkopēja tepat – sociālās aprūpes centrā. Bija ļoti sāpīgi, kad skolu slēdza. Sākumā pat grūti pierast, ka tagad te ir sociālais centrs. Ar mīļumu atceros skolas  direktori Ainu Kokoreviču (agrāk Šķipsna) un fizkultūras skolotāju Ināru Vasariņu, kā arī savas klases audzinātājas Vēsmu Bisenieci un Birutu Obromāni. Savukārt Astra Stuģe mums ļoti labi iemācīja ģeogrāfiju.

INĀRS KANDERS (foto – līdzās sociālajai darbiniecei G.Gorbenko): – Ļoti labi atceros skolu, kurā mācījos septiņus gadus. Tas bija pēckara laiks. Skolā vēl nebija pat elektrības. Skolotāji dzīvoja tepat, skolas ēkā, daži nāca arī no Staķiem un Stariem. Pirmajā klasē mēs bijām 23 skolēni, un mūsu klases telpa atradās tagadējā ēdnīcā. Tolaik gāja traki, jo meži bija pilni ar mežabrāļiem, kuri staigāja pa skolu un laupīja. Bija bīstams laiks. Vēl ir dzīvi trīs mani klasesbiedri. Tagad atkal esmu te. Kaut arī vairs neredzu, te jūtos tikpat kā mājās, jo tepat netālu esmu dzimis un audzis. Pēc skolas strādāju kolhozā, nu jau ceturto gadu dzīvoju sociālajā centrā. Kamēr vēl biju redzīgs, dažreiz palīdzēju darbiniekiem nopļaut zāli, bet kopš rudens acis vairs neredz. Esmu jautrs cilvēks, man ļoti patīk pajokoties. Var teikt, esmu arī vietējais aktieris. Vienreiz jaunieši mani filmēja filmai “Gulbene, Rīga, Brīvība”, jo biju barikāžu dalībnieks. Pagājušajā gadā atkal jaunieši mani nofilmēja, un gada beigās būšot gatava filma.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/8038171676252061