Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (04.10.2024.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.
Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Vieta tēvzemes sardzei

Visgleznainākajā vietā, pašā Stāmerienas ezera krastā, caur daudzu gadu desmitiem vijās Stāmerienas pamatskolas dzīves ceļš. Diemžēl, nesagaidot savu simtgadi, 2019.gadā skolu slēdza. Bērnu čalas apklusa, tukšs kļuva arī celiņš starp liepu dzīvžogu, kas veda uz izglītības iestādes balto ēku… Tomēr drīz vien tika pāršķirta jauna vēstures lappuse, jo kopš 2021.gada bijušo skolu par savu jauno mājvietu sauc Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljons, kur ik dienu tiek sagatavoti mūsu tēvzemes aizstāvji.

Stāmerienas skola caur vēstures lokiem…

 Stāmerienas pagasts (līdz 1882.gadam – Stāmeres pagasts) dibināts 1867.gadā, bet pirmsākumi izglītībai tur meklējami jau pirms 177 gadiem, kad ap 1847.gadu pagastā vienlaikus pastāvēja trīs skolas.

• Pareizticīgo draudzes skola atradās “Skolu” mājās, kuru 1850.gadā pārcēla uz speciāli skolas vajadzībām celtu ēku pretī pareizticīgo baznīcai. “Eduarda” pagasta skola atradās “Podnieku” mājās, bet “Sofijas” skola, kas bija nosaukta baroneses Sofijas vārdā, atradās pie Gulbenes–Litenes dzelzceļa. 1921.gadā šīs skolas ēka nodega un skolēni mācības turpināja pagastmājā.
• 1921.gada 31.jūlijā visas pagastā esošās skolas apvienoja vienā pamatskolā ar sešām klasēm.
• 1922.gadā Stāmerienas pagastā sākās jaunas skolas ēkas celtniecība, ko mūsdienās visi zinām kā nu jau bijušo Stāmerienas pamatskolu.
• Jau 1926.gadā šajā skolā notika mācības, bet 1928.gada 1.janvārī skolu iesvētīja.
• Skolai vairākkārt mainījās nosaukums, bet no 1992./1993.mācību gada līdz pat izglītības iestādes slēgšanai 2019.gadā tā bija Stāmerienas pamatskola. Skolu slēdza nepietiekamā izglītojamo skaita dēļ.

(No Gulbenes novada bibliotēkas mājaslapā publicētās informācijas)

Kādreizējās skolas ēka. Stāmerienas pamatskolas pagalmā ilgus gadus ziedēja rozes. Lai pedagogiem viņu mājās allaž būtu piemiņa par skolā pavadītajiem gadiem, pēdējā skolas salidojumā katram tika dāvāts rožu stāds.

Pēdējais izlaidums. Kā jau vairums skolu, arī Stāmerienas pamatskola kādreiz piedzīvoja ziedu laikus ar salīdzinoši lielu skolēnu skaitu. Tomēr, gadiem ritot, bērnu kļuva mazāk, līdz 2019.gadā, kad izglītības iestādi slēdza, Stāmerienas pamatskolu pēdējā izlaidumā absolvēja tikai seši skolēni.

Savu simtgadi nesagaida

 2019.gada 6.jūlijā Stāmerienas pamatskolā pēdējo reizi notika absolventu un pedagogu salidojums, lai kopīgi gremdētos atmiņās par mācību iestādē pavadīto laiku. Pusnaktī, atskanot pēdējam zvanam, salidojuma dalībnieki devās ārā, lai savu mīļo skolu burtiskā ziņā apskautu pēdējo reizi. Jau nākamās dienas rītā plāksnīte ar izglītības iestādes nosaukumu no ēkas fasādes tika noņemta. Skolas sirdspuksti apstājās…

Kolektīvs centās un strādāja
Esam nu jau bijušās skolas sporta laukumā. Ir saulaina rudens diena, kad ikvienā mācību iestādē kūsā dzīvība un bērni smeļas jaunas zināšanas. Tikmēr kādreizējās Stāmerienas pamatskolas apkārtnē, lai arī tagad bijušās izglītības iestādes ēka nestāv tukša un tur ierīkota militārā bāzē, no tā ne miņas – vien nodevīgs klusums, miers… “Ir skumīgi,” secina 17 gadus Stāmerienas pamatskolas direktores amatā aizvadījusī gulbeniete INESE SOCKA, kura par izglītības iestādes vadītāju kļuva 2000.gadā, kad pelnītā atpūtā devās iepriekšējā ilggadējā skolas direktore Ausma Kore.
Šobrīd I.Socka, kura dzimusi Latgalē un bērnības gadus pavadījusi Feimaņu ezera apkārtnē (Preiļu novada Rušonas pagastā), savas gaitas izglītības nozarē turpina Gulbenes novada Stāķu pamatskolā. Savukārt jautāta, ar kādām domām atceras darba gadus tieši Stāmerienas pamatskolā, pieredzējusī pedagoģe atminas, ka skolotāju kolektīvs bija ļoti noturīgs un nebija jāprāto, kā nokomplektēt mācībspēka sastāvu. “Protams, neizpalika arī skolēnu iecienītas mācību ekskursijas, pedagogu kolektīva saliedēšanās izbraucieni un daudzas citas ārpusskolas aktivitātes. Ar panākumiem startējām arī mācību olimpiādēs. Jāsaka tā, – cilvēki centās un strādāja,” ar patīkamām atmiņām kādreizējos laikus atceras I.Socka.

Piedzīvota trīs skolu slēgšana
Diemžēl jāsecina, ka pieredzes bagātā skolotāja savu 36 darba mūža gadu laikā piedzīvojusi jau trīs skolu slēgšanu – 2009.gadā beidza pastāvēt Gailīšu pamatskola Preiļu novadā, pēc kā sekoja Stāmerienas pamatskola un tad arī Gulbīša pamatskola Jaungulbenes pagastā, kuru slēdza šogad. Runājot konkrēti par Stāmerienas pamatskolu, I.Socka stāsta, ka neilgi pirms tās slēgšanas skolai uz sešiem gadiem piešķīra akreditāciju, bet drīz pēc tam tika paziņots, ka izglītības iestāde savu darbu tomēr vairs neturpinās. Protams, neizpalika sanāksme ar novada pārstāvjiem, skolas kolektīvu un bērnu vecākiem. Tomēr, lai arī sarunas bija smagas, skolas liktenis, kurā tika realizētas vairākas mācību programmas (pirmsskolas izglītības, vispārējās pamatizglītības un speciālās pamatizglītības programma izglītojamajiem ar mācīšanās traucējumiem), faktiski bija izšķirts. “Pēc skolas slēgšanas daļa no skolotājiem devās pensijā, daļa turpināja darba gaitas citās izglītības iestādēs vai arī nomainīja profesiju. Reālu bezdarbnieku tikpat kā nebija. Diemžēl demogrāfiskā situācija valstī, kas lielā mērā ietekmē skolēnu skaitu un veicina tam sekojošo skolu slēgšanu, kā arī ierobežotais finansējums dara savu. Vienlaikus priecē, ka Stāmerienā vēl joprojām ir bērnudārzs,” stāsta I.Socka.

 Nākotnē dzīve laukos kļūs ekskluzīva
Cilvēki, kuri kaut vienu reizi apmeklējuši Stāmerienas pagastu, no turienes noteikti dodas mājup labā omā. Šī nelielā apdzīvotā vieta ir kā vietējais kūrorts, kuru ne velti dēvē par Gulbenes novada mazo Šveici – ar gleznainiem ezeriem, draudzīgiem viesu namiem, graciozu baznīcu un senatnīgu pili kā no pasaku grāmatas. Neapšaubāmi, ka skolas slēgšana pagastam ir liels zaudējums, kas līdz šim bija kā viens no centriem, ap kuru griezās vietējā dzīvē. “Zaudēta ne tikai izglītības iestāde, bet arī vietējās kopienas pulcēšanās vieta. Vienlaikus prieks, ka vietējo kultūras dzīvi uztur Stāmerienas pils kolektīvs, jo šeit notiek patiešām daudz skaistu pasākumu. Un esmu ļoti laimīga, ka bijušās skolas ēku pārņēmuši bruņotie spēki. Būtu bēdīgi, ja tā stāvētu tukša, jo šādu vietu Latvijā diemžēl netrūkst,” pārdomās dalās I.Socka.
Noslēgumā, lūgta pavērtēt nākotnes perspektīvas izglītības nozares kontekstā, bijusī skolas direktore pauž nožēlu, ka Latvijā kļūst arvien mazāk iedzīvotāju, kā rezultātā tukšāki paliek arī lauki. “Droši vien ar laiku dzīve laukos kļūs par kaut ko ekskluzīvu. Reformu daudzās dzīves sfērās, tajā skaitā izglītības nozarē, ir daudz, bet rezultāts… Nav izslēgts, ka nākotnē par lielu problēmu kļūs arī jaunu pedagogu piesaistīšana. Situācija ar atalgojumu gan kļuvusi labāka, bet vienlaikus tas nudien nav viegls darbs, lai gan daļā sabiedrības valda cits uzskats. Lai vai kā, Stāmerienas pamatskola manā sirdī atstājusi vislielāko nospiedumu, kam no sava darba mūža esmu atdevusi visvairāk,” secina I.Socka.

Inese Socka. “2017.gadā, kad atstāju direktores amatu, runu par skolas slēgšanu vēl nebija. Tādēļ savā ziņā varu būt laimīga, ka ne man Dieviņš lēma nodot skolas atslēgas, ar kurām šīs izglītības iestādes durvis vairs nekad netiks vērtas vaļā…,” spriež I.Socka. Stāmerienas pamatskolas pastāvēšanas pēdējos divos gados – no 2017. līdz 2019. – tās direktore bija Kristīne Slica.

Skolotāju kolektīvs. Attēlā redzams Stāmerienas pamatskolas pedagogu kolektīvs 2016./2017.mācību gadā. Tas šajā izglītības iestādē pēdējais darba gads bija ilggadējai skolas direktorei Inesei Sockai (attēlā – piektā no labās puses). Divus gadus pēc šī fotomirkļa iemūžināšanas Stāmerienas skola beidza pastāvēt un šobrīd par to palikušas vairs tikai atmiņas…

“Kā ceram, ka skola atkal kādreiz būs…”

 Stāmerienas pagasta “Blāzmu” mājās saimnieko allaž dzīvespriecīgie un uzņēmīgie bijušās Stāmerienas pamatskolas ilggadējie pedagogi LEONĪDS un LĪGA BROSOVI. Viss viņu bagātais mūžs cieši savijies ar dzimto Stāmerienu un tās mīļo skolu. Tepat arī viens otru iepazinuši, vienojušies ilgā un skaistā mīlestībā, izaudzinājuši dēlus Daci un Didzi, sagaidījuši četrus mazbērnus un sešus mazmazbērnus…

Vienīgais bērns, kurš dzimis skolā
Noliktajā dienā un stundā, tiekoties ar cienījamajiem un, nekautrējoties šī vārda, leģendārajiem pedagogiem, laikraksta “Vaduguns” žurnālistu mājas pagalmā sagaida Līga. Viņa smaida un laipni aicina doties iekšā mājās, steidzot paskaidrot, ka vīrs drīz atgriezīsies, bet nupat kā devies uz Gulbeni darīšanās, jo mājās plānoti remontdarbi. Jā, veselība vairs nav kā jestrajos jaunības gados, bet dimanta vainaga pāris, kas pērn nosvinēja 65 gadu ilgo kopdzīvi, ar apbrīnojamu enerģiju turpina rosīties pašu rokām izlolotajā saimniecībā.
Līga, daloties savas dzīves atmiņās, stāsta, ka Stāmerienas pamatskolā ne tikai nostrādājusi 33 gadus, bet ir arī vienīgais bērns no visiem kādreizējiem skolas audzēkņiem, kurš šajā skolā nāca pasaulē! Par godu šim skaistajam dzīves notikumam Līgas 80 gadu dzīves jubilejā Stāmerienas pamatskolas zālē notika liels, svinīgs pasākums un tur atkal tika karināts koka šūpulītis… Savukārt ceļš pretī skolotājas profesijai Līgai sākās jau līdz ar bērnības gadiem. Šķiet, citādāk nemaz arī nevarēja būt, jo Līga nāk no skolotāju dinastijas. “Tētis par skolotāju, tajā skaitā Stāmerienas pamatskolā, nostrādāja pusgadsimtu, arī mammai skola bija visa viņas dzīve. Vēl šobaltdien atceros, kā kopā ar māmiņu līdz vēlai jo vēlai nakts stundai gatavojāmies nākamajām mācību stundām. Man tas nekad nesagādāja grūtības un nekad arī negaidīju, lai mani par skolotājas darbu atalgo. Tik ļoti liela sirdslieta šī profesija bija gan man, gan arī maniem vecākiem. Neatceros nevienu, kurš savulaik Stāmerienas pamatskolā nestrādātu ar prieku,” atmiņās dalās Līga.

Starp skolotājiem – arī brāļi Kokari
Topošā skolotāja absolvēja Valmieras pedagoģisko skolu, kur tika sagatavoti pirmo četru klašu pedagogi. Savukārt pēc tam Līga vienu gadu ar bērniem dalījās zināšanās bijušā Balvu rajona Dūrupes skolā, bet turpmākās dzīves gaitas aizveda atpakaļ uz Valmieru, kur jaunā skolotāja strādāja kora klasē. “Dziedāšana man ir dabas dots talants, jo tētim šajā mācību priekšmetā novērtējums bija ‘pieci ar krustiņu’. Varēju noturēt jebkuru balsi kaut vai simts cilvēku klātbūtnē! Atminos, ka Dūrupes skolā nebija neviena instrumenta – visu mācīju ar balsi. Tas bija grūti, un balss saites par to atgādina joprojām. Lai vai kā, esmu ļoti pateicīga par savu līdzšinējo mūžu. Atmiņas ir neizsakāmi skaistas un joprojām spilgtas…,” atceras Līga, pār vaigiem noritot arī lielām skumju asarām par slēgto Stāmerienas pamatskolu…
Savukārt Leonīds, kurš Stāmerienas pamatskolā vairāk nekā divdesmit gadus pasniedza fiziku un darbmācību, uzsver, ka šajā skolā bērnībā guva vislielāko rūdījumu: “Tā atradās aptuveni piecu kilometru attālumā no mājas, kad, neskatoties uz vasaras karstumu vai ziemas puteņiem, uz to un atpakaļ mājup bija jādodas kājām – arī brienot pa dziļiem sniegiem. Savukārt skolas pedagogi deva pirmās zināšanas un iespēju mācīties turpmāk. Starp skolotājiem bija arī ievērojamais latviešu kordiriģents Gido Kokars, kurš atmiņā palicis īpaši spilgti.”
Savukārt jautāts, kādu saredz Stāmerienas nākotni pēc skolas slēgšanas, Leonīds secina: “Ja būs miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, tad Stāmeriena ir burvīga vieta dzīvošanai. Ne velti dzied par Stāmerienas mežu un skaistajiem ezeriem, kuri aicina cilvēkus pie sevis. Paldies ikvienai ģimenei, kura uz šejieni atgriežas. Domāju, ar laiku cilvēki sapratīs, ka Stāmeriena ir vieta, kur var pieminēt senčus, skolas gaitas un atgriezties uz skolas salidojumu. Kā ceram, ka skola atkal kādreiz būs…”

Ar smaidu pa dzīvi. Ne katram lemts nodzīvot tik skaistu un brīnišķīgiem mirkļiem piepildītu mūžu, kādu liktenis zvaigznēs ierakstījis Leonīdam un Līgai Brosoviem. Tā ir īsta Dieva dāvana. Jāpiebilst, ka nākamgad Līgai apritēs 90 gadi, bet Leonīdam šobrīd ir 91 gads.

Reiz māmiņa mani šūpulī lika… Līga Brosova ir vienīgā no kādreizējiem Stāmerienas pamatskolas audzēkņiem, kura savulaik dzima šajā skolā. Tam par godu viņas 80.dzimšanas dienā skolā atkal tika kārts šūpulis…

Ar godu turpina skolas misiju

 Atšķirībā no citām bijušajām izglītības iestādēm, Stāmerienas pamatskolas ēka ilgi tukša nestāvēja, jo aptuveni gada laikā pēc tās slēgšanas tur tika izvietots Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 25.kaujas atbalsta bataljons. Kā zemessargi un profesionālā dienesta karavīri jaunajā mājvietā iejutušies, par to un citām aktualitātēm saruna ar bataljona komandieri pulkvežleitnantu RAIVO JAUNSLAVIETI.

Lai arī bataljons Stāmerienā atrodas salīdzinoši nesen, Balvu novada iedzīvotājiem un mūsu laikraksta lasītājiem tas zināms ļoti labi, par ko esam rakstījuši jau iepriekš. Bet kāds bija Jūsu ceļš pretī dienestam bruņotajos spēkos?
– Esmu dzimis Alūksnē, bet bērnības gadus pavadīju nelielā Alūksnes novada Alsviķu pagasta ciemā Karva, kas savulaik veidojās ap vēsturisko Karvas muižu. Turpinājumā absolvēju Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolu, kurai šobrīd ir pamatskolas statuss. Runājot par izvēli savu dzīvi saistīt ar militāro sfēru, gluži tāpat kā daudzi mani vienaudži, arī es bērnībā brīvo laiku nereti pavadīju ar pašdarinātiem koka automātiem un pistolēm rokās, pagalma spēlēs iejūtoties labo karavīru tēlos. Droši vien tie bija brīži, kad vēl pavisam neapzināti, bet spēru pirmos soļus pretī karavīra profesijai. Savukārt jau nopietna interese par potenciālo dienestu bruņotajos spēkos parādījās vidusskolas pēdējās klasēs, kad izdevās aprunāties ar puišiem, kuri jau bija iestājušies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Mani ļoti uzrunāja iznesīgā jauniešu stāja un militārā forma. Sapratu, ka arī es vēlos būt daļa no Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Absolvējāt Nacionālo aizsardzības akadēmiju un dienestu turpinājāt dzimtajā pusē?
– Tieši tā. Biju vada komandieris Mobilo strēlnieku bataljonā Alūksnē. Pēc pāris gadiem kļuvu arī par rotas komandieri un faktiski tā laika obligātā dienesta karavīriem biju komandējošā sastāva virsnieks. Dienesta laikā esmu pildījis arī štāba virsnieka amata pienākumus Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā un Zemessardzes 1.Rīgas brigādē, kā arī bijis vecākais referents Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamentā. Tāpat esmu guvis starptautisko operāciju pieredzi Kosovā un NATO štābā Nīderlandē. Savukārt kopš 2022.gada 1.jūnija esmu Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljona komandieris (iepriekšējais bataljona komandieris Stāmerienā bija Ģirts Pintāns – aut.pieb.).

No šī gada janvāra bataljonā Stāmerienā tiek īstenots valsts aizsardzības dienests.
– Jā, turklāt esam pirmā un šobrīd vienīgā Zemessardzes vienība visā Latvijā, kur tiek realizēts 11 mēnešus ilgs valsts aizsardzības dienests. Ikviens no šiem jauniešiem dienestam pieteicās brīvprātīgi, līdz ar to viņi nav papildus jāmotivē. Tas ļoti priecē. Šim iesaukumam valsts aizsardzības dienests noslēgsies decembrī, bet plānots, ka vēl divus iesaukumus uzņemsim nākamgad – ar dienesta izvietojumu Alūksnē. Jāpiebilst, ka lielākoties bataljonā dienē iedzīvotāji no Balvu, Gulbenes un Alūksnes novadiem, ko dēvēju par zelta trijstūri.

2020.gada 15.septembrī valdība atļāva Aizsardzības ministrijai piešķirt Gulbenes novada domei 107 516 eiro, lai bijušo Stāmerienas pamatskolu pielāgotu bruņoto spēku vienības izvietošanai. Par piešķirto finansējumu ēka ir arī daļēji izremontēta. Kādi tieši infrastruktūras uzlabošanas darbi paveikti?
– Bijušās skolas ēka ar tai piederošo zemi iepriekš faktiski bija uz pašvaldības pleciem. Savukārt šobrīd to nomā un uztur Nacionālie bruņotie spēki. Remontdarbi tika īstenoti divās kārtās. Bijušajām skolas telpām veikts kosmētiskais remonts, lai bataljona karavīri šeit ikdienā varētu ērti uzturēties. Protams, izbūvētas arī tualetes, dušas, bet ēkai piegulošajā teritorijā izvietoti gan angāri un munīcijas konteineri, gan arī izveidotas atbalsta telpas un laukumi tehnikas glabāšanai. Pēdējie darbi bija pagājušā gada rudenī, kad ēkai nosiltināja jumtu. Faktiski izdarīts viss, lai karavīriem nodrošinātu kvalitatīvu dienesta pienākumu pildīšanu ikdienā.

Publiski izskanējis, ka Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljonam Stāmeriena ir pagaidu mājvieta. Proti, netālajā Galgauskas pagastā atrodas Nacionālo bruņoto spēku poligons ar šautuvi, kur plānota jaunas militārās bāzes būvniecība un perspektīvā bataljona pārcelšanās uz turieni…
– Nevēlētos šim jautājumam piešķirt ļoti lielu aktualitāti, jo to, kad bataljons varētu pārcelties uz Galgausku, ir grūti prognozēt. Domāju, ka tuvākajā pārredzamajā nākotnē bataljona pārcelšanās nav gaidāma un mēs turpināsim pildīt dienesta pienākumus Stāmerienā.

Ko, Jūsuprāt, Stāmeriena zaudējusi, slēdzoties skolai, bet ko ieguvusi, tur izvietojot bruņoto spēku daļu?
– Jebkura apdzīvota vieta līdz ar skolas slēgšanu zaudē intelektuālo centru, kur līdz tam bērni ne tikai saņēma izglītību, bet arī pavadīja lielu daļu no savas ikdienas dzīves, priecājās un čaloja. Protams, tas ir liels zaudējums arī skolas pedagogu kolektīvam, kuri zaudē savas darbavietas, kā arī ikvienam citam vietējam iedzīvotājam, kuri tiešā vai netiešā veidā bija saistīti ar skolu. Allaž gan uzsveru, ka, vienām durvīm aizveroties, citas atveras. Ar to vēlos teikt, ka bijušajā Stāmerienas pamatskolā tagad izvietota militārā vienība un pašvaldības ēka nestāv tukša – tā ir apdzīvota, un mēs, karavīri, maksimāli cenšamies to uzturēt dzīvu. Skola savu misiju turpina.

Pieļauju, ka bataljona izvietošana Stāmerienā zināmā mērā palīdz uzturēt arī vietējo ekonomisko dzīvi!
– Kad bataljons uzsāka savu darbību Stāmerienā, vietējie uzņēmēji (kā apakšuzņēmēji) tika piesaistīti bataljona infrastruktūras būvniecības darbos. Bataljona funkcionēšanā svarīgi tehniskie darbinieki, kuri ir vietējie iedzīvotāji. Karavīri ikdienā dodas arī ieturēt maltīti uz atpūtas kompleksa “Sonāte” kafejnīcu. Tāpat mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Stāmerienas pils kolektīvu, palīdzot uzturēt vēsturisko mantojumu un kopā ar pārējiem iedzīvotājiem katru gadu talkās kopjot pils parku. Savukārt šogad pavasarī pie Stāmerienas tautas nama noorganizējām izstādi “Zemessardzei – 30”, bet pērn bānīša svētkos pie bijušās Stāmerienas dzelzceļa stacijas izvietojām bataljona militāro tehniku un ekipējumu, tajā skaitā atvedām pašgājējhaubices. Un tas viss tiek darīts vietējiem iedzīvotājiem un Stāmerienas viesiem, jo ir ļoti svarīgi uzturēt ciešu savstarpēju saikni, veidot draudzīgu atmosfēru un vienam otru papildināt. Arī paši iedzīvotāji ir apraduši ar karavīru klātbūtni un skaidri saprot, kādēļ esam šeit. Atklāti runājot, bataljonam ļoti paveicies atrasties Stāmerienā, jo šī ir gleznaina vieta ar skaistiem ezeriem – ar savu šarmu, mieru un klusumu.

Kādus vārdus teiktu bataljona kolektīvam, raugoties uz turpmākajām dienesta gaitām?
– Vēlos pateikties ikvienam zemessargam un karavīram par līdz šim paveikto bataljona izaugsmē un arī turpmākajā attīstībā. Nešaubos, ka, strādājot plecu pie pleca, paveiksim visu ieplānoto un sasniegsim mērķus. Lai drosme, disciplīna un pacietība, kas ir bataljona devīze, pavada jūs katrā solī dienesta ikdienas dzīvē! Vislabākie vēlējumi arī laikraksta “Vaduguns” lasītājiem!

Raivo Jaunslavietis. Zemessardzes 25.kaujas atbalsta bataljona komandieris ir ne tikai priekšzīmīgs Nacionālo bruņoto spēku virsnieks, bet arī ģimenes cilvēks. R.Jaunslavietis ar sievu Ingu, pirmsskolas izglītības iestādes pedagoģi, ir vecāki trīs bērniem – vecākajam dēlam Klāvam un dvīņiem Evelīnai un Robertam. Jāpiebilst, ka R.Jaunslavietis dienesta laikā saņēmis arī vairākus Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku apbalvojumus.

Skolas vēsturei veltīta bilžu galerija. Bataljona komandieris pulkvežleitnants Raivo Jaunslavietis stāsta, ka, ierodoties pārņemt bataljona vadību, bijušās skolas ēka viņu emocionāli uzrunāja jau no pirmajām minūtēm. “Bataljona izvietošanu šajā vietā uztveram kā misijas turpinājumu, jo arī karavīri, gluži tāpat kā iepriekš skolēni, šeit ikdienā mācās un apgūst dažādas prasmes. Jā, tas viss ir citā darbības virzienā, bet ar bijušo skolu izjūtam ļoti spēcīgu saikni. Šeit patiešām ir pozitīva aura, un esam darījuši visu, lai kādreizējās skolas telpas nebūtu tukšas. Turklāt, cienot skolas vēsturi, esam izveidojuši īpašu bilžu galeriju (attēlā), kurā atspoguļotas vēsturiskas skolas gaitas. Tam visam piešķiram ļoti lielu nozīmi,” stāsta R.Jaunslavietis. Jāpiebilst, ka telpās atvēlētas arī īpašas vietas, kas saistītas ar bataljona dzīvi. Piemēram, izveidots stends ar karavīru vārdiem un uzvārdiem, kuri uzrādījuši individuāli labākos rezultātus ziemas izdzīvošanas kursā. Starp citu, šo stendu rotā arī Balvu novada iedzīvotāja Jāņa Žīgura vārds!

 Vēlies pieteikties dienestam Gulbenes novada Stāmerienā? Zvani uz rekrutēšanas tālr. nr.: 28665401! Saziņai ar Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 25.kaujas atbalsta bataljonu pieejama arī e-pasta adrese: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. .

Stāmerienā atrodas bataljona štābs un prettanku un pretgaisa aizsardzības apakšvienība, bet Valmierā – artilērijas baterija ar pašgājējhaubicēm.

Kā redzat Stāmerienas nākotni pēc skolas slēgšanas?

VILNIS LAPIŅŠ, Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienības pārvaldes vadītājs: – Stāmerienas pamatskola nevarēja turpmāk pastāvēt mazā skolēnu skaita dēļ, jo nebija iespējams noorganizēt normālu mācību procesu. Pretējā gadījumā ciestu bērni, bet šobrīd, turpinot savas gaitas Gulbenes pilsētā, viņi ir ieguvēji, jo mācās pilnībā nokomplektētās klasēs un saņem kvalitatīvu izglītību. Vienlaikus bērniem Gulbenē pieejami mūzikas, mākslas un sporta skolu pakalpojumi, bet iepriekš bērnu vecākiem savas atvases no Stāmerienas aizvest uz pilsētu bija apgrūtinoši. Protams, priecē, ka bijušo skolas ēku izmanto bruņotie spēki un dzīve turpina kūsāt. Runājot par Stāmerienas nākotni, tā ir viena no Gulbenes apdzīvotajām vietām, kur īpašumiem ir vislielākā vērtība. Tiklīdz dzīvokļu vai māju tirgū parādās jauni piedāvājumi, cilvēki nekavējas īpašumus iegādāties. Tas tādēļ, ka Stāmerienā ir ļoti pievilcīga dzīves vide ar skaistiem ezeriem un kopumā sakoptu apkārtni. Līdz ar to tās nākotne noteikti nav drūmos toņos krāsojama.

EDĪTE SIĻĶĒNA, Stāmerienas pils vadītāja: – Esmu absolvējusi Stāmerienas pamatskolu, par kuru ir vislabākās atmiņas. Kad izglītības iestādi gatavojās slēgt, skolēnu tajā bija maz, arī Stāmerienā dzīvojošie jaunie vecāki savus bērnus veda uz Gulbenes skolām un bērnudārziem, jo viņiem pašiem tur bija darbs. 2019.gada vasarā biju viena no iniciatorēm pēdējam skolas salidojumam. Noorganizējām arī diskusiju klasi, kurā klātesošos aicinājām paust viedokli, kā viņi saredz skolas ēkas nākotni. Atbildes bija ļoti dažādas – gan negatīvas, gan arī pozitīvas, no kurām daudzas mani pārsteidza. Tādēļ ļoti priecājos, ka skolas ēka nav pamesta, bet tur izvietota armijas daļa, kas Stāmerienas ciemam devusi jaunu dzīvību. Tas ir veiksmes stāsts. Stāmeriena, tāpat kā Balvi, ir tālu no lielajām pilsētām, un cilvēkiem, kuri dzīvo mazapdzīvotās vietās, neklājas viegli. Ļoti ceru, ka cilvēki arvien vairāk novērtēs dabas skaistumu un atgriezīsies uz dzīvi laukos – vismaz vasaras mēnešos. Stāmerienā tā arī notiek, jo diezgan daudzi šeit esošie īpašumi pieder cilvēkiem, kuri ikdienā dzīvo citviet. Kopumā Stāmeriena turpina dzīvot, arī tūristi pie mums brauc.

SPODRA KAĻVA, Stāmerienas pagasta bibliotēkas vadītāja: – Stāmerienas pamatskolu absolvēju 1981.gadā. Tā bija ļoti laba izglītības iestāde ar ļoti labu direktori – Ausmu Kori. Skatoties uz Stāmerienas pamatskolu ar savām tā laika bērna acīm, jāteic, ka agrāk viss bija nesalīdzināmi citādāk – strādājām, darbojāmies, iemācījāmies darīt arī visdažādākos darbiņus, tajā skaitā bija iespēja nopelnīt naudiņu. Vai es gribētu atgriezties tajos laikos nu jau kā pieaudzis cilvēks? Kā bērns – jā, bet kā pieaugušais – noteikti nē.
Neapšaubāmi, skolas likvidācija ir liels zaudējums, it īpaši ņemot vērā, ka Stāmerienas pamatskola pastāvēja tik daudzus gadus un pieredzēja dažādus laikus. Tas ir skumji un nepatīkami. Tiesa, kopš skolas slēgšanas aizritējuši jau pieci gadi un pie esošās situācijas ir pierasts. Tomēr, ja skolā bērnu skaits bija nepietiekams un perspektīvā viņu arī nebūs, kas tad cits atlika? Skola bija jāslēdz. Atklāti runājot, daļēji tās ir arī sekas bērnu vecāku izvēlei, kuri Stāmerienas pamatskolai brauca garām un savas atvases veda uz Gulbenes izglītības iestādēm. Turklāt pēdējos gados, mācoties apvienotajās klasēs, skolēni nesaņēma kvalitatīvu izglītību. Līdz ar to skolas slēgšana ir loģisks iznākums. No otras puses, Stāmeriena atrodas ne tikai skaistā, bet arī ģeogrāfiski pateicīgā vietā, jo tikai 16 kilometru attālumā ir Gulbene. Tagad uz šo pilsētu ved arī labs ceļš. Tomēr tā īsti Stāmerienai piesaistīt cilvēkus nav ar ko, jo ne tikai Gulbenē, bet arī kaimiņpilsētās – Balvos, Alūksnē un Madonā – jauniem cilvēkiem nav ko darīt. Darbavietu nav un ekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā ir.
Prieks, ka bijusī Stāmerienas pamatskola nav tukša, bet tur izvietojusies bruņoto spēku daļa. Tas patiešām ir ļoti liels ieguvums, jo ēka neiet postā un tiek uzturēta kārtībā. Vienlaikus nav noslēpums, ka bataljona atrašanās bijušās skolas ēkā ir pagaidu mājvieta. Neskatāmies dziļā nākotnē un priecājamies par esošo situāciju, bet, ja pēc kāda laika tur karavīru vairs nebūs, tas būs ļoti bēdīgi. Droši vien atliks divi varianti, proti, vai nu bijušās skolas ēkā atradīsies pansionāts, kā tas ir citviet, vai arī tā stāvēs tukša un pamazām ies bojā. To ir grūti prognozēt, par to pašlaik arī neviens nedomā, lai gan zina, ka armijas daļa šajā ēkā neatradīsies mūžīgi. Kā būs nākotnē? Dzīvosim, redzēsim.

Par latgaļiem Stāmerienā

Mediji jau pirms divdesmit gadiem vēstīja, ka atradums Stāmerienas pagasta Smoņu senkapos (cirvis, nazis, šķēpa uzgalis, rotaslietu fragmenti un galvaskauss) vēl vairāk apstiprina pieņēmumu, ka tagadējā Gulbenes novada teritorijā latgaļi dzīvoja jau 7.gadsimtā.

Īpaši uz viņu klātbūtni norāda paradums aizgājējam līdzi kapā dot divus šķēpa uzgaļus, bet pie kājām vertikāli zemē iecirst cirvi. Savukārt sievietēm kapā dots nazis un bērza tāsī ietītas rotaslietas. Savukārt vēl krietni agrāk (1898.gadā) arheoloģiskajos izrakumos pie Ludza ezera (Stāmerienas pagastā) tika atrasta sevišķi krāšņa villaine (attēlā), kurai dots Stāmerienas sagšas vārds. Arheologi tās izcelsmi datē ar vēlā dzelzs laikmeta agrīno posmu (10. – 11.gadsimts). Sagšai ir latgaļu villainēm raksturīgais izmērs (112 x 76 cm). Tā austa no zilas, parupjas vilnas dzijas trīsnīšu tehnikā. Tikmēr ievērojamākais ir sagšas greznais rotājums, kas izrakstīts ar zeltainas bronzas gredzentiņu ornamentiem. Katrs gredzentiņš ir audumā ielocīta neliela (7 x 3 mm) stīpiņa. Šobrīd Stāmerienas pilī skatāma šīs sagšas austā kopija.
Jāuzsver, ka Stāmerienas villaines rekonstrukcija pēc pasūtījuma darināta Latvijas pārstāvniecības ēkas interjeram ANO Ņujorkā. Viens no villaines ornamentiem attēlots arī Stāmerienas pagasta ģerbonī.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju  “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1723813298433149