1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
11-02-2025
Vārdadienas šodien: Karlīna, Līna

Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (6.12.2024.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

Kupravas pamatskolas milzīgajā ēkā mācības nenotiek jau 10 gadus. Vieta, kur savulaik darbojās vidusskola, skolēni mācījās divās plūsmās – latviešu un krievu, notika rosīga kultūras dzīve, ir pieklususi. Līdz ar rūpnīcas slēgšanu samazinājās iedzīvotāju, arī bērnu skaits, un 2014.gadā pašvaldība pieņēma lēmumu skolu slēgt.

  • Skola Kupravā mainījusi savu atrašanās vietu vairākkārt: sākumā dažas telpas atradās dzelzceļnieku mājā, vēlāk – koka ēkā, kā nākamā bija baltā skolas ēka un visbeidzot – lielā, 1979.gadā uzceltā skola.
  • 1920.gadā dibināta Kupravas pamatskola.
  • No 1980.gada 1.septembra līdz 1994.gada 1.septembrim darbojās Kupravas vidusskola.
  • 1992.gadā slēdza 60.gadu beigās celto drenu cauruļu rūpnīcu, un ļaudis no Kupravas sāka aizplūst.
  • 1994.gadā skolu reorganizēja par pamatskolu.
  • 2000.gadā, kad bērnu skaits saruka līdz 100, to apvienoja ar bērnudārzu.
  • 2014.gada 31.jūlijā Kupravas pamatskolu slēdza (Viļakas novada dome 2014.gada 23.janvāra sēdē pieņēma lēmumu “Par Kupravas pamatskolas likvidāciju”).

Atmiņas par skolu neizzūd

Skola, īpaši, ja tā ir pirmā izglītības iestāde, paliek sirdī un atmiņā uz visu mūžu. Arī Kupravas skola, kuru slēdza pirms 10 gadiem, daudziem bijušajiem skolēniem un skolotājiem joprojām ir ļoti mīļa, jo uz laiku tā bijusi kā viņu otrās mājas, kur pavadītas dienas un gadi kopā ar klasesbiedriem un pedagogiem, atklāti talanti, kopā strādāts un smiets, organizēti pasākumi, iegūtas jaunas zinības un noderīgi padomi dzīvei, kur veidojusies draudzība un mīlestība... Lai arī šobrīd skolas ēkā mācības nenotiek, atmiņās daudziem tā joprojām dzīva.

Skolas dzīve ir dažāda un bagāta, ik lappuse tās vēsturē nedaudz pamainās, kad ienāk kāds jauns skolotājs vai direktors, iestāde maina atrašanās vietu vai nosaukumu, nodarbību sarakstā iekļauj jaunu pulciņu vai aktivitāti. Pārlapojot skolas vēstures albumus, lasām, ka, piemēram, 1945.gadā skolā, kas atradās nelielajā koka ēkā, uzsāktas mācības divās maiņās, skolu apmeklējuši aptuveni 180 skolēni. Skolotāja Gulbe atminas, ka 1.–3.klašu skolēni nākuši mācīties otrajā maiņā ap pulksten 13, bet gadījies arī tā, ka daži skolēni atnākuši krietni agrāk. Tad uz pirkstgaliem ielavījušies klasē, lai netraucētu lielākajiem stundu, nosēdušies uz savas somas un vērīgi klausījušies, ko stāsta skolotājs. Skolas vēsturi raksturo arī vairāki ieraksti, kas veltīti pionieru un komjauniešu aktivitātēm, padomju laikam, pedagogiem un viņu atmiņām.

1978.gadā “Vaduguns” rakstīja, ka maijā Kupravā sāk skolas celtniecību, kas “…būs devītā vidusskola mūsu rajonā...”, bet jau 1979.gadā publicēja informāciju, ka skolā mācīsies 660 skolēni (skolu atklāja oktobrī, tās celtniecība izmaksāja 840 000 rubļu). Drūmāks pavērsiens skolas dzīvē sākās 1992.gadā, kad slēdza rūpnīcu un ļaudis no Kupravas sāka aizplūst. Jau pēc pāris gadiem skolu reorganizēja par pamatskolu, bet 2000.gadā, kad bērnu skaits turpināja sarukt, nolēma, ka tā jāapvieno ar bērnudārzu, kas tolaik atradās pagastnama telpās.

Pirms 10 gadiem laikraksta “Vaduguns” rakstā “Vai pēdējoreiz izdziedāja skolas himnu?”, atspoguļojot skolas pēdējā izlaiduma norisi, lasāms: “2014.gada 15.jūnija vakarpuse vēsturē ieies ar faktu, ka Kupravas pamatskola beidza pastāvēt. Tas gan nenozīmē, ka atmiņas par skolu izzudīs. Arī direktore Sandra Andrejeva nezaudē cerības uz labākiem laikiem. Viņa skolēniem, vecākiem, skolotājiem un skolas tehniskajiem darbiniekiem vēlēja izturību un veiksmi turpmākajā dzīvē...” Savukārt laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze” pirms 10 gadiem vērsa uzmanību, ka ēkas uzturēšana vietvarai izmaksā apmēram 57 000 eiro, un, lai gan visas politiskās partijas, kas ir domē, savās programmās bija apņēmušās neaizvērt nevienu skolu, nācies pieņemt lēmumu par skolas slēgšanu. Domājot par skolas ēkas turpmāko izmantošanu, laikrakstā izskan bažas, ka tik plašas telpas, kas domātas 600 bērniem, neizdosies apdzīvot: “Kupravas pagasta pārvaldnieks Aleksandrs Tihomirovs plāta rokas, – viņam trūkstot padoma, ko ar 4300 kvadrātmetru lielo būvi iesākt. Visticamāk, izmantos tikai sporta zāli, bet pārējo ēkas daļu iekonservēs.” Arī pašlaik, kad skola jau 10 gadus kā slēgta, sporta zāli pagasta un tuvējās apkaimes iedzīvotāji turpina izmantot. Lielākā daļa jauniešu izmanto sporta zāli volejbola spēlēšanai, bet daži jaunieši un pieaugušie – arī svaru zāli. “Sporta zāli izmantoju kopš agras bērnības – sākumā, kad mācījos skolā, tagad, kad tā slēgta, – dažas reizes nedēļā sporta aktivitātēm. Šogad ierīkojām arī kinozāli, kurā varam noskatīties kādu filmu vai uzspēlēt galda spēles – tenisu vai novusu,” stāsta Kupravas iedzīvotājs Pāvels Saveļjevs.

Pēdējais izlaidums. 2014.gadā skolu absolvēja pieci jaunieši (attēlā kopā ar skolas pedagogiem), un, tos sveicot, direktore atzina, ka šis ir īpašs izlaidums.

Skolas vēsturi pārlapojot. Kupravas bibliotēkas vadītāja Iveta Medniece (attēlā) iepazīstina ar pagasta un skolas vēstures lappusēm, kas kopā ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu apkopotas vairākos albumos. Vienā no tiem minēts, ka pirmā Kupravas pamatskolas skolēnu ekskursija notikusi 1924.gadā, kad skolēni kopā ar skolotājām Brici un Rēveli apmeklējuši Siguldu, Turaidu un Rīgas jūrmalu.

Bijām kā liela, draudzīga ģimene

“Skolēni ir mūsu nākotne, tāpēc cenšos, lai viņi izaugtu lieli un gudri, lai varētu mācīties citās skolās un apgūt tās profesijas, kas viņiem šķiet labākās un piemērotākās,” teic Kupravas pamatskolas pēdējā direktore SANDRA ANDREJEVA.

Kāda bija Jūsu pirmā tikšanās ar skolu Kupravā? Kas palicis spilgtā atmiņā no darba gadiem šajā skolā?

– Kupravas vidusskolā mācījos no 1. līdz 8.klasei, skolu beidzu 1988.gadā. Klasē bijām 8 skolēni, divas meitenes, abas Sandras, izvēlējāmies skolotājas profesiju. Latviešu plūsmas klasēs tolaik mācījās aptuveni 10 – 14 skolēni, krievu plūsmas klasēs – aptuveni 30 skolēni. Lielākais skaits, šķiet, bija aptuveni 360 bērni, lai gan skola būvēta 600 skolēniem. Iegūstot pedagoģisko izglītību Rēzeknē, atgriezos Kupravas skolā, kur nostrādāju 21 gadu. Strādāju sākumskolas klasēs, kā arī ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet pēdējos trīs gadus – par direktori. Skola man bija kā otrās mājas. 2009.gadā, kad izskanēja informācija, ka Kupravas pamatskolu slēgs, uzsāku darbu Liepnas internātskolā. Uzzinot, ka skola turpina darboties, atgriezos un gadu nostrādāju par pirmsskolas skolotāju, līdz mani pierunāja uzņemties direktores pienākumus. Kupravas skolā izglītību ieguva mani brāļi, dēls un meitene, kura vēlāk kļuva par manu vedeklu, arī meitas, kuras gan nepaspēja skolu pabeigt, jo to slēdza. Spilgtā atmiņā palikuši pasākumi, ko organizēja pedagogi, īpaši skolotāja Ņina Baikova, un skolas draudzīgā un ģimeniskā atmosfēra.

Vai, uzņemoties skolas direktores pienākumus, jau zinājāt, ka būsiet šīs skolas pēdējā direktore?

– Sapratu, ka skola ilgi nevarēs pastāvēt, bet, kā saka, cerība mirst pēdējā. Izglītības iestāde bija gan kā skola, gan kā kultūras centrs, jo organizējām arī pagasta pasākumus. Cik varēju un cik bija manos spēkos, centos saglabāt skolu. Pēdējā mācību gadā vēl izgājām akreditāciju, bet, dzirdot par gaidāmo skolas slēgšanu, arvien vairāk skolēnu pārgāja mācīties uz citām skolām. Tajā gadā novadā slēdza divas skolas – Kupravas un Mežvidu pamatskolu, pie mums ciemojās vairāki preses pārstāvji, intervēja skolēnus un skolotājus, bija atbraukuši arī pārstāvji no televīzijas, uzņēma dokumentālo filmu par šīm skolām.

Kādi bija skolas darbības pēdējie trīs gadi, skolēnu un viņu vecāku domas par skolas slēgšanu?

– Skolēnu vecāki ļoti centās saglabāt izglītības iestādi pagastā, viņiem izdevās izcīnīt, lai 2009.gadā neslēdz skolu. Jau toreiz bija pateikts, ka skolu slēgs, tomēr vēl piecus gadus tā darbojās. Tie, kas dzīvoja Kupravā, darīja visu iespējamo, piemēram, nāca regulāri uz sanāksmēm, uz pasākumiem, bet tomēr skolēnu skaits ik gadu samazinājās – pēdējā gadā kopā ar bērnudārza vecuma bērniem izglītības iestādi apmeklēja tikai 35 izglītojamie.

Ar kādām sajūtām svinējāt skolas pēdējo izlaidumu? Vai bija idejas, kā izmantot skolas ēku turpmāk?

– Uz pēdējo izlaidumu gribējās saaicināt visus, kuru dzīve saistīta ar skolu, tomēr saņēmu ieteikumu tā nedarīt, tā sakot, nav plānots organizēt bēres, – kas gribēs, tas atbrauks bez aicināšanas. Kad gatavojās slēgt skolu, izskanēja informācija, ka izsludinās konkursu par telpu tālāku izmantošanu, bet, cik zinu, neviens nepieteicās. Iespējams, tādēļ, ka skolas ēka bija ļoti liela, dārgi izmaksāja apkure. Priecājos, ka skolas ēkā dzīvība ir saglabājusies sporta zālē, kur notiek sporta nodarbības – brīvajā laikā zāli apmeklē bijušie skolēni, viņi sporto un paši uzkopj telpas, ir ierīkojuši kinozāli, organizē kino vakarus. Skolas telpas mācību laikā reizēm izmanto arī Nacionālie bruņotie spēki, kur viņi dzīvo pa nedēļu, bet rūpnīcas teritoriju izmanto kā apmācības vietu, pie skolas stāv arī bruņutehnika.

Kā lēmums par skolas slēgšanu mainīja pagasta dzīvi?

– Pagasts palika tukšāks. Kā skolu aizslēdza, tā lielākā daļa bērnu aizbrauca projām uz ārzemēm vai citām pilsētām. Tagad bērni un jaunieši atbrauc atpūsties vasaras brīvlaikā pie saviem vecākiem un vecvecākiem. Kultūras pasākumi pēc skolas slēgšanas vairs nav tik kupli apmeklēti, arī skaņas kvalitāte ir citāda. Ilgu laiku organizēt pagasta kultūras dzīvi turpināja skolotāja Ņina Baikova, tagad viņas vietā pasākumus vada Iveta Gordova.

Kur pēc skolas slēgšanas turpināja darba gaitas skolotāji?

– Daži no kolēģiem devās pensijā, citi strādāja Žīguros, citi, tostarp arī es, palika bez darba. Dažus mēnešus biju bezdarbniece, vēlāk strādāju Vīksnas un Rugāju skolās, pašlaik jau otro gadu esmu skolotāja Balvu sākumskolā.

Vai, zinot skolas absolventu dzīves gaitas, varat teikt, ka arī Kupravas pamatskolā varēja iegūt konkurētspējīgas zināšanas?

– Protams, arī mazā lauku skolā var iegūt labu izglītību. Daudzi no absolventiem strādā par robežsargiem, pavāriem, pārdevējiem, galdniekiem, mediķiem, mehāniķiem, autovadītājiem, skolotājiem un citās profesijās, piemēram, par tiesnesi Rīgā. Balvu sākumskolas direktore arī ir Kupravas skolas absolvente. Pašlaik vairāki absolventi dzīvo un strādā ārzemēs.

Ko savulaik vērtīgu guvāt no kolēģiem un skolēniem Kupravas skolā, vai tas noder pašreizējā darbā?

– Mēs bijām kā liela, draudzīga ģimene – kopā ar vecākiem rīkojām pasākumus, klases vakarus. Šīs sajūtas, ka jābūt izpalīdzīgam un draudzīgam, vienmēr iet līdzi. Arī pašreizējā darbavietā cenšos sadarboties ar kolēģiem, palīdzam cits citam, atbalstām gan priecīgos, gan bēdīgos brīžos.

Sandra Andrejeva. Kupravas pamatskolā viņa gan savulaik mācījās, gan strādāja par skolotāju un direktori.

Kādas ir Jūsu atmiņas par skolu?

KRISTĪNE DEMBOVSKA, dzīvo Rīgā: – Kupravas skolā pavadīju pirmos un pašus labākos skolas gadus. Joprojām atceros, cik saliedēti un vienoti bijām. Zinājām katru skolēnu, kurš mācījās mūsu skolā, pat pašus mazākos. Tā nebija vienkārši skola, bet gan viena liela ģimene. Joprojām ar smaidu atceros visus skolas gaiteņus un klases, kur noritēja foršākās stundas. Esmu ļoti pateicīga visiem skolotājiem, kuri ieguldīja darbu mūsu izglītošanā – bija dota iespēja piedalīties deju pulciņā, mūzikas, sporta, mākslas un daiļlasīšanas pasākumos. Manuprāt, mazā lauku skola sniedza ļoti labas iespējas katram skolēnam, jo deva zināšanu pamatus, kas svarīgi turpmākajās dzīves gaitās. Pēc skolas slēgšanas devos mācīties uz Rīgu, pabeidzu Rīgas Valsts tehnikumu, ieguvu klientu apkalpošanas speciālistes profesiju un jau mācību laikā sāku strādāt apģērbu veikalā. Vēlāk ieguvu vēl vienu specialitāti – viesmīlības pakalpojumu speciāliste. Nedaudz pastrādāju Rīgas restorānā, ko tomēr nejutu kā savas dzīves aicinājumu. Kopš 2020.gada strādāju kompānijā, kas darbojas interneta mārketinga jomā, šajā darbā varu teikt, ka ka mīlu to, ko daru. Fakts, ka Kupravas skolas ēka netiek īsti izmantota, apbēdina. Kupravā jau tā ir daudz pamestu ēku, negribētos, ka skolu sagaidītu tas pats liktenis. Varētu, piemēram, padomāt par pansionāta izveidi, jo tajā pusē ir vairāk tieši vecāku cilvēku. Jaunieši brauc uz citām pilsētām, valstīm, jo meklē izaugsmes iespējas.

RINALDS MARTINENKO, dzīvo Rīgā: – Kupravas skola atmiņā ir palikusi kā silta un mīļa vieta. Vēl tagad atceros garo ceļu no mājām, kad mani mazu ragaviņās mamma vilka uz bērnudārzu. Kad paaugos, skolotāja Ņina Baikova man un citiem bērniem iemācīja mīlēt mūziku – visi mācēja spēlēt kādu instrumentu. Atceros, ka skolotājs Igors Smirnovs prata vadīt ļoti interesantas sporta stundas, absolūti visi skolēni bija iesaistīti dažādās aktivitātēs, nebija neviena, kam sports nepatiktu.

Ja man jautātu, ko iemācījos tajos gados, tad tā visdrīzāk būtu dzīves mācība, kas mudina palīdzēt citiem un vienam otru pieņemt. Tā kā visi bērni bija vietējie, laiku pavadījām kopā arī ārpus skolas, dauzot bumbu vai vienkārši braukājoties ar velosipēdiem. Visi bija draugi. Pēc skolas un Rīgas Valsts tehnikuma Balvu filiāles beigšanas devos dzīvē uz Rīgu un pēc neilga laiciņa – uz Īriju. Šobrīd esmu atgriezies uz dzīvi atpakaļ Rīgā, jo kaut kā man tomēr pietrūka svešumā. Fakts, ka skola ir slēgta, ir saprotams, jo fiziski cilvēku vairs gandrīz nav laukos. Ir ļoti žēl, ka skolas telpas iet zudumā, kur būtu tik daudz ko iesākt. Ir daudz vietas mazai ražošanai, kā arī telpas, kur izmitināt cilvēkus vai, piemēram, varētu ierīkot peintbola laukumu. Jebkāda darbība atgrieztu ciematā dzīvīgumu.

BIRUTA BEBINA, skolas absolvente, bijusī skolotāja un Kupravas pagasta padomes priekšsēdētāja: – Savulaik esmu strādājusi bērnudārzā par auklīti, kā arī pastā, krājbankā, skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju krievu plūsmā, pasniedzu arī krievu valodu divām klasēm, bija audzināmā klase. Skolā un pagastā tolaik bija jūtama dzīvība un rosība, darbojās pulciņi, notika kultūras pasākumi. Jau 90.gados, kad slēdza rūpnīcu, daudzas ģimenes ar bērniem izbrauca uz savām dzimtajām zemēm – Ukrainu, Krieviju, Baltkrieviju. Ar skolas slēgšanu dzīve pieklusa, iestājās pagrimums ciematā. Protams, pagasta darbinieki joprojām cenšas iesaistīt iedzīvotājus kultūras aktivitātēs, notiek pasākumi, piemēram, apmeklētāji iecienījuši “Dziesmu manai paaudzei”. Pašlaik Kuprava iedzīvotāju vecuma ziņā ir vecākais pagasts Latvijā. Gribas, lai ciemats dzīvo un nepazūd no Latvijas kartes, bet situācija ir drūma.

Strādāt jaunuzceltā un modernā skolā bija prestiži, saglabājušās gaišas atmiņas. Ar prieku gāju uz skolu, kolēģus gan nespēju uzrunāt vārdā, jo viņi vienmēr palika mani skolotāji, pie kuriem savulaik mācījos. Audzināmajā klasē mācījās kautrīgi skolēni, un, kad vajadzēja sagatavot priekšnesumu 1.aprīļa pasākumam, ar uztraukumu domāju, kā varam sasmīdināt skatītājus. Audzēkņi izdomāja, ka es būšu Latgales Televīzijas diktore, zēni pārģērbsies par meitenēm un demonstrēs modes skati. Sanāca kolosāls priekšnesums, par ko vēl ilgi skolā runāja. Joprojām atceros daudzus skolēnus, piemēram, Vladislavu. Viņš bija kreilis, atminos, ka skatījos, kā viņš skaisti raksta ar kreiso roku, arī pati kādā brīdī pamēģināju tā rakstīt, bet man nesanāca. Vladislavs pēc stundas bieži aiznesa klases žurnālu uz skolotāju istabu. Saglabājušās arī citas jaukas un pozitīvas atmiņas gan par skolēniem, gan par kolēģiem, piemēram, ilggadējo skolas direktori Emeritu Prancāni. Kad mani ievēlēja par pagasta vadītāju, rūpnīca Kupravā jau bija izpārdota. Ja salīdzina darbu skolā un pagasta padomē, emocionāli vieglāk bija strādāt skolā, jo pagastā nācās saskarties ar problēmām, kad no sirds gribēju daudzviet palīdzēt un ko mainīt, bet reāli nevarēju, jo trūka naudas. Citreiz izpalīdzēju iedzīvotājiem ar saviem līdzekļiem, lai viņi varētu iegādāties zāles aptiekā, izņemt pasi vai aizbraukt pēc produktiem. Sociālajā jomā nekad nebija tā, ka varētu apmaksāt visu, ko vajadzētu.

ANNA LOGINA, skolas absolvente un pensionētā skolotāja: – Skolā mācījos no 1. līdz 7.klasei, esmu vietējā, dzīvojām dzelzceļnieku mājā. Tolaik kā bērns vēl īsti nenovērtēju skolas vērtību, tikai vēlāk apzinājos, cik tā man ir svarīga, cik mīļas un sirsnīgas atmiņas ar skolu saistās. Mācības uzsāku 1949.gadā, skolas direktors tolaik bija Pēteris Ēvelis. Ģimenes direktoram nebija, dzīvoja viņš vecajā skolas ēkā. Direktors audzēja puķes, viņam bija dārzs ar ērkšķogām, upenēm, jāņogām, un mēs, bērni, labprāt ciemojāmies pie viņa, lai vingrinātos matemātikā, jo zinājām, ka P.Ēvelis mūs pacienās ar gardumiem. Nākamā skolas direktore bija Zenta Rukša, ar viņu uzturējām labas attiecības arī pēc skolas beigšanas. Tās paaudzes skolotāji bija radoši sava darba entuziasti, strādāja ar citādu attieksmi pret darbu un atalgojumu nekā mūsdienās. Atceros, ka matemātikas skolotājs Antons Mičāns tā bija iemācījis matemātiku, ka ilgus gadus pat nakts laikā visas algebras formulas varēju pateikt. Atmiņā spilgti saglabājies kāds notikums, kad skolas gados tikos ar izglītības un zinātnes ministru Vili Samsonu, kurš nācis no Liepnas puses. Kad mācījos 3.klasē, skolotāju augusta konference notika Viļakā. Direktors P.Ēvelis zināja, aptuveni cikos ministra mašīna brauks caur Kupravu uz Viļaku, viņš savā dārzā nogrieza flokšus un uzticēja man ar klasesbiedreni Austru gaidīt ministru. Sapucējāmies skolas formās ar baltiem priekšautiem un gaidījām ministra mašīnu. Tolaik citu automašīnu bija samērā maz, tāpēc ministra mašīnu pamanījām laikus, pacēlām roku, un mašīna apstājās, pasniedzām ministram ziedus. Direktors Viļakā, redzot, ka ministrs izkāpj no automašīnas ar ziediem, zināja, ka esam savu uzdevumu izpildījušas. Arī mani abi bērni mācījās Kupravas skolā. Esmu nostrādājusi 17 gadus ciema bibliotēkā par vadītāju, patika darbs ar bērniem un grāmatām. Arī skolā strādāju par bibliotekāri, vēlāk Daugavpilī ieguvu pedagoģisko izglītību un mācīju skolēniem zīmēšanu un rasēšanu. Lai arī Kupravā bija divplūsmu skola, neizjutu negācijas. Skumji un sāpīgi bija pieņemt faktu, ka slēdz skolu. Kad rūpnīca pārstāja darboties, Kupravā palika lielākoties tie, kuriem nebija kur aizbraukt. Pašlaik pagastā dzīvo pārsvarā pensionāri, jaunajiem šeit nav īpaši ko darīt. Kopš 1999.gada esmu pensionāre, dzīvoju viena, jo vīrs un dēls ir devušies mūžībā, minu krustvārdu mīklas, lasu žurnālus. Meita dzīvo Jūrmalā, lai arī ieguva skolotājas profesiju, pašlaik strādā valsts pārvaldē Rīgā. Kaut arī tāls ceļš, ik pa laikam viena otru apciemojam. Ilgi ciemoties man nesanāk, jo pēc dažām dienām jau gribas uz mājām, tā teikt, velk atpakaļ uz dzimto pusi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/2783880098478820

 

vadi

Veiksmes prognoze


.