Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (28.02.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Ļaut piedzīvot cieņpilnas vecumdienas

Statistikas dati liecina, ka Latvija noveco. Politiķi lauza galvas, ko darīt ar bijušo skolu ēkām, kā tās reanimēt, pielāgojot sabiedrības vajadzībām. Gulbenes novadā, spriežot, kāds varētu būt Jaungulbenes profesionālās vidusskolas liktenis, deputāti pirms septiņiem gadiem nosprieda veidot sociālās aprūpes centru “Jaungulbenes Alejas”.

2018.gada 25.oktobrī Gulbenes novada domes sēdē deputāti sociālā aprūpes centra “Jaungulbenes Alejas” vadītājas amatā iecēla Mariku Andževu, kura darbu iestādē uzsāka 26.novembrī. Viens no pirmajiem jaunās vadītājas uzdevumiem bija sociālās aprūpes centra iekārtošana un personāla komplektēšana. Jautāta, vai, laika ratu pagriežot atpakaļ, ietu to pašu ceļu, M.Andževa secina, ka tagad, apzinoties, ko tolaik uzdrīkstējās, acīmredzot neapjauta, ko tas nozīmē.

Un ko tas nozīmēja?

– Tas bija izaicinājums, jo tobrīd ēka nemaz nebija nodota ekspluatācijā. Patiesībā viss bija jāsāk no nulles (2019.gada 21.janvārī to nodeva ekspluatācijā). Bija jādomā par iekārtošanu, plānošanu – kas, kur un kā būs. Tāpat neizpalika amatu apraksti, pieņemtie lēmumi, kādi darbinieki nepieciešami. Tobrīd neapzinājos, ka darba lauks būs tik plašs.

Uz amatu pašvaldība bija izsludinājusi pretendentu atlasi. Vakancei pieteicās 6 personas. Tas nemulsināja, nebaidīja?

– Pirms tam strādāju Jaungulbenes slimnīcā. Kā zināms, lauku slimnīcas Latvijā daudzviet slēdza, veidojot aprūpes centrus. Uzsāku darbu Sveķu speciālajā internātpamatskolā kā medmāsa, pēc kāda laiciņa mani uzaicināja strādāt par sociālo darbinieci Jaungulbenes pagastā. Uzsāku darbu arī bāriņtiesā un paralēli turpināju strādāt internātpamatskolā ar bērniem un jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem. Papildinot izglītību, daudzus gadus tur nostrādāju kā sociālais pedagogs un mediķis. Tad pienāca mirklis, kad sapratu, ka kaut kas dzīvē jāmaina.

Kāpēc?

– Medicīnā strādājot, neizpalika saikne ar senioriem. Pieredze darbā ar hroniskām un onkoloģiskām slimībām sirgstošiem cilvēkiem, kā arī pēc insulta bija. Tolaik mūsu novadā jau bija divi aprūpes centri – “Siltais” un struktūrvienība “Dzērves”. Pašvaldība kopā ar Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītāju Jāni Antaņeviču saprata, ka pakalpojums ir nepieciešams. Šobrīd mūspusē ir trīs aprūpes centri, un ik pa laikam veidojas rindas, turklāt mēs uzņemam tikai sava novada cilvēkus. Jāpiebilst, ka pirmajos darba gados uzņēmām seniorus arī no citiem novadiem.

Kā izdevās nokomplektēt komandu?

– Jau 2019.gada aprīlī mums bija jāuzņem cilvēki no Tirzas aprūpes centra, jo tas neatbilda nepieciešamajām prasībām. Mēs ļoti ātri iekārtojām pirmo un daļēji otro stāvu, lai varētu uzņemt seniorus. Visu darījām pakāpeniski – sakārtojām virtuvi, ierīkojām mediķu kabinetus, pagrabstāvā izveidojām tehniskās telpas un profesionālu veļas mazgātavu. Liels pārbaudījums bija kovida laiks, kuru kopā ar mūsu zinošajiem, profesionālajiem mediķiem un speciālistiem veiksmīgi izturējām, pat sniedzot padomus veselības un labklājības ministrijām, kā arī kolēģiem.

Ar cik senioriem uzsākāt darbu?

– 2019.gada 8.-9.aprīlī uzņēmām pirmos 23 mājas iemītniekus no Tirzas aprūpes centra. Šobrīd “Jaungulbenes Alejās” ir 54 darbinieki un 94 seniori. Dzīvojam trijos stāvos. Interesanti, ka mūsu centrā nokļūst seniori, kuri šajā ēkā savulaik mācījušies un strādājuši, kad te vēl bija lauksaimniecības skola, kas pārtapa par Jaungulbenes profesionālo vidusskolu. Cilvēki, ciemojoties Jaungulbenē, labprāt atceras, kā šeit ir dejojuši un dziedājuši. Ienākot centrā, nereti viņi atzīst, ka nevar aptvert, kur bija kabineti, kur bija aktu zāle, kur – ēdamzāle?

Bija nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, lai skola pārtaptu par sociālo aprūpes centru?

– Ir pārbūvētas sienas. Vietā, kur tagad atrodas administrācija, atradās liela zāle, kur notika koncerti. Tajos gados pagrabs nebija līdz galam izbūvēts.

Jums ir nācies apmeklēt centru, kad tajā atradās skola?

– Jā, gāju uz pasākumiem un ballēm. Tāpat tolaik šeit, piemēram, rādīja kino. Arī blakus esošajā pilī virmoja dzīvība. Joprojām mēs, kā arī pagasta iedzīvotāji, izmanto sporta zāli.

Vai bijušo skolu ēkās, kuru nav mazums, Jūsuprāt, lietderīgi izveidot sociālās aprūpes centrus?

– Latvijā sabiedrība noveco, tāpēc ļoti aktuāli ir un būs sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un veselības aprūpes pakalpojumi. Mums zvana no visas Latvijas, meklējot vietu senioriem. Mūsu iestādē nonāk cilvēki, kuriem nav tuvinieku, un tāpat ir daļa, kuriem tie ir. Ņemot vērā darba, sadzīves un dzīves apstākļus, ne vienmēr bērni vai apgādnieki spēj nodrošināt pienācīgus apstākļus, ja viņu radiniekiem ir būtiski funkcionāli traucējumi, kad nepieciešama uzraudzība un pieskatīšana.

Ienākot centrā, nevarēja nepamanīt sveču izstādi. Izskatās, ka pie Jums virmo arī sabiedriski aktīva dzīve!

– Mēs nodrošinām sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Tas nozīmē, ka katru dienu katram senioram atbilstoši viņa vajadzībām nodrošinām speciāli sastādītu individuālo rehabilitācijas plānu. Nodrošinām kognitīvo spēju treniņus, kustību un radošas aktivitātes, kā arī palīdzam uzturēt un attīstīt sadzīves un pašaprūpes iemaņas. Katru mēnesi notiek kāds kultūras pasākums, kad ciemos atbrauc novada un kaimiņnovadu pašdarbnieki. Ņemot vērā aprūpējamo senioru skaitu, vieglāk, ka pie mums atbrauc, nekā mēs dodamies citur, kaut gan apmeklējam arī novadā organizētos pasākumus. Tāpat sadarbojamies ar kolēģiem, kopā svinot, piemēram, Jāņus. Svinam gadskārtu un Latvijas valsts svētkus, suminām jubilārus, organizējam talkas, radošās aktivitātes ar Gulbenes pilsētas pensionāru biedrību. Organizējam arī izstādes, lai senioru ikdiena būtu krāsaināka un piepildītāka.

Šķiet, Jums ir sava republika?

– Jā, tā ir. Mums ir ļoti laba komanda, kas meklē, domā, izdomā...

Nav noslēpums, ka Latvijā kadru jautājums paliek arvien aktuālāks.

– Tā patiesi ir sociālās aprūpes institūciju bēda. Daudzus gadus nebija sakārtota arī darba apmaksas sistēma. Šobrīd centrā darbinieku komanda ir nokomplektēta, un ceru, ka kādu laiku izmaiņu nebūs. Protams, nevar noliegt, ka ir problēmas ar medicīnas darbiniekiem aprūpes institūcijās.

Ir bijusi iespēja apmeklēt pansionātu “Balvi”?

– Esmu pie jums ciemojusies, arī lūgusi padomus. Paldies, nekad neatsaka palīdzību.

Vai piekritīsiet, ka aprūpes centri ir vieta, kur cieņpilni sagaidīt vecumdienas?

– Statistikas dati liecina, ka sabiedrība, kā jau minēju, noveco. Tātad šādi pakalpojumi ir un būs nepieciešami. Piemēram, Rīgā ir garas rindas.

Ja ir pieprasījums, kāpēc izpaliek piedāvājums, zinot, ka, piemēram, Balvu novadā daudzās bijušajās skolās svilpo vējš?

– Tas acīmredzot ir finansiāls jautājums. Tas nav lēti, lai ēkas pielāgotu prasībām.

Kurš šajos gados bijis visgrūtākais darbiņš?

– Kovida laiks, jo sākotnēji nebija nekādu vadlīniju, ko un kā darīt. Arī darbinieku trūkums, kas bija visā Latvijā. Tas ir smags darbs, turklāt dažādās vietās ir dažādas prasības.

Kā ar “izdegšanu”?

– Atpūšos savā mājā. Man ir mājdzīvnieki, puķu dobes. Apmeklēju koncertus, kultūras pasākumus un katru gadu dodas uz ārzemēm.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Vai seniorus interesē politika?

– Vēlēšanu komisija nodrošina iespēju nobalsot tepat uz vietas. Politika? Varbūt trešdaļa spēj lemt, domāt un sekot līdzi.

Nereti pansionātos ir pa kādam “blēņdarim”...

– Dzīve ir dzīve. Protams, pie mums nonāk dažādi cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi. Ik pa laikam ir kādas nelielas problēmas, kuras cilvēciski atrisinām. Centrs nav nekāds cietums vai pāraudzināšanas iestāde.

Ar ko vēl lepojaties?

– Mums ir ļoti daudz veselību veicinošu pasākumu, īstenojot dažādus projektus.

Piemēram?

– Mūzikas terapija. Iepriekšējos gadus mūzikas terapeite Vita Krūmiņa vadīja nodarbības senioriem ar funkcionāliem, kā arī psihiska rakstura traucējumiem (demence, Alcheimera slimība, depresija u.c.). Mājas iemītniekiem bija iespēja socializēties, izkustēties no ikdienas rutīnas, sadarboties un emocionāli uzlādēties. Iestādē darbu uzsācis fizioterapeits, kurš strādā ar senioriem divās grupās, kā arī palīdz individuāli. Pārvietojoties ratiņkrēslā, arī var vingrot!

Kā aprūpes centra izveidošanu vērtēja vietējie iedzīvotāji?

– Esam liela iestāde, tāpēc var teikt, ka “Jaungulbenes Alejas” atdzīvināja Jaungulbeni. Regulāri iekopjam apkārtni, veidojot puķu dobes un apstādījumus. Vasarā koncertus organizējam ārā, lai jebkurš interesents tos var apmeklēt. Tāpat ļoti bieži pie mums ciemojas pašvaldības izglītības iestāžu bērni, kas nes jaunas vēsmas.

Nepatika izpalika, kad likvidēja skolu?

– Protams, cilvēki bija neapmierināti, jo skolā strādāja ļoti daudz vietējo cilvēku, turklāt visu savu mūžu. Darbavietas bija, dzīvība kūsāja. Pieļauju, ka, dibinot aprūpes centru, bija arī negatīvi komentāri, piemēram: “Kārtējo skolu likvidē un atver aprūpes centru.”

Kā skeptiķiem paskaidrot, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā?

– Aizbrauciet palūkot, kā klājas tuviniekiem, kuri, iespējams, atrodas aprūpes centros. Ko darīt cilvēkiem, kad viņi nonāk bezizejas situācijā? Mums ir tik daudz dzīvesstāstu... Arī tuviniekiem, ievietojot senioru pansionātos, ir sirdsapziņas pārmetumi. Tomēr redzot, ka tas palīdz, turklāt abām pusēm, domas mainās. Nereti seniori atzīst, ka dzīvē tik daudz pasākumus un nodarbības nav apmeklējuši, nerunājot par nodrošinātajām ērtībām. Ikdiena nav vienmuļa. Tomēr jāatzīst, ka ir daļa cilvēku, kas tāpat nekad neko nepieņem.

Gatavi dzīvot pat sabrukušā mājā, bez apkures un labierīcībām?

– Jā, bet jāsecina, ka sabiedrības domas mainās. Mūsu mājā nonāk cilvēki, kuri jau ir painteresējušies, kurp dosies. Mūspuses novada ļaudis pārzina situāciju, kas un kur atrodas, kādi iespējami paziņas aprūpes centrā atrodas. Tas atvieglo izvēli!

“Jaungulbenes Alejas” pēc desmit gadiem...?

– Pirmkārt, apkārtne būs daudz, daudz labiekārtotāka un sakoptāka. Otrkārt, būs skaisti, ar ērtām atpūtas zonām. Treškārt, izmantojot projektus, papildināts pakalpojumu grozs. Kas vēl? Valsts būs parūpējusies, lai nav problēmu ar sociālās aprūpes darbiniekiem. Izglītības, algu jautājumi būs sakārtoti.

Kādas pārdomas raisīja saruna?

– Šajos gados gūta milzīga pieredze, kā no nulles izveidot, iekārtot iestādi un organizēt tās darbu. Piedzīvota pieredze dažādās situācijās – kovida periods, dažādas nestandarta situācijas, arī kļūdas, meklējot, kā iestādes darbu un pakalpojumu padarīt kvalitatīvu un atbilstošu, pielāgotu senioru individuālajām vajadzībām. Vienmēr senioru labsajūta ir bijusi pirmajā vietā. Izdzīvoti dažādi senioru dzīvesstāsti un, protams, arī skumjas. Svarīgi mūsu darbā ir nodrošināt cilvēka cieņpilnu aiziešanu. Pieredzēts prieks un gandarījums par atsauksmēm par labi veiktu darbu no senioriem, senioru tuviniekiem un sabiedrības. Tas motivē strādāt! Ja būtu jāsāk atkal no nulles, darītu to vēl labāk, jo pa šiem gadiem gūta liela pieredze. Apzinos, ka, vadot un organizējot iestādes darbu, kā arī nodrošinot iestādes galveno mērķi, tiek veicināta sabiedrības uzticība iestādei un pašvaldībai. Uzticības apliecinājumus un emocionālu gandarījumu par mūsu iestādi regulāri saņemam no tuviniekiem. Apzinos, ka tas ir kopējais komandas darbs. Iesaistāmies un organizējam dažādas aktivitātes (projekti, kultūras pasākumi u.c.), lai dažādotu savu ikdienu, pieņemtu jaunus izaicinājumus gan kā kolektīvs, gan katrs individuāli, kā arī lai lauztu stereotipus sabiedrībā un pašiem senioriem, ka cilvēki, kuri dzīvo institūcijās, ir sociāli atstumta sabiedrības daļa. Viena no iestādes stratēģijām ir celt darbinieku profesionālo kompetenci, nodrošinot tālākizglītības kursus, pieredzes apmaiņas iespējas. 2020.gadā uzsākām darbu pie dažādu aktivitāšu un projektu iestrādēm un realizēšanas, kā arī iesaistāmies piedāvātajos projektos ar mērķi pievērst apkārtējo sabiedrību kļūt atvērtākai un lauzt stereotipus par aprūpes iestāžu ikdienas dzīvi un aktivitātēm. Mērķis ir atvērt mūsu kolektīvu un seniorus jaunai pieredzei un arī starpkultūru sadarbības procesam. Vēlamies centra aktivitātēs iesaistīt klientu tuviniekus un vietējo sabiedrību. Piedalāmies nodarbinātības pasākumos vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālajās vai profesionālajās izglītības iestādēs, kas veido labsirdīgu, pozitīvu paaudžu sadarbību, kā arī rada jauniešos cieņu pret mūsu iestādi un iestādes darbinieku darbu.

Ko novēlat senioriem?

– Uzticēties mums! Ļaut mums kopā, sadarbojoties ar senioru tuviniekiem, šo laiku mūsu mājā radīt piepildītu! Ļaut piedzīvot cieņpilnas, drošas, saturīgas vecumdienas!

Kopā ar prezidentu. Gulbenes novada sociālā aprūpes centra “Jaungulbenes Alejas” vadītāja Marika Andževa (foto – otrā no kreisās) priecājas, ka pērn pie viņiem ciemojies Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, atzīstot, ka tas bija emocionāli patīkams pasākums.

FAKTI

Kādreiz populāra un slavena

ü  1927.gadā Jaungulbenē sāka darboties mājturības skola.

ü  1940.gadā Jaungulbenē tika dibināta 1. Mehanizācijas skola Latvijā.

ü  1944.gadā pie skolas durvīm bija jauna plāksne, kas vēstīja, ka tur atrodas lauksaimniecības mehanizācijas skola, piecus gadus vēlāk – 1949.gadā – tā tika nodēvēta par 1.profesionāli tehnisko vidusskolu, 1984.gadā – par 51.profesionāli tehnisko vidusskolu, 1988.gadā – par Jaungulbenes lauksaimniecības skolu.

ü  Ar Zemkopības ministrijas 1998.gada 22.oktobra 218. rīkojumu Jaungulbenes lauksaimniecības skolu pārdēvēja par arodvidusskolu.

ü  2012.gada 1.septembrī skola atkal mainīja nosaukumu un kļuva par Jaungulbenes profesionālo vidusskolu.

ü  Jaungulbenes profesionālajā vidusskolā 2015.gada 1.janvārī mācījās 158 izglītojamie. Skolu slēdza 2015.gadā.

Vieta, kas atdzima

• Uz likvidētās Jaungulbenes profesionālās vidusskolas zemes īpašumiem oficiāli atradās deviņas ēkas, kas bija Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā. 2015.gadā pēc domes deputātu lēmuma pašvaldība pārņēma četras ēkas un sporta laukumu.
• 2018.gada janvārī Gulbenes novada pašvaldība īstenoja vērienīgu projektu bijušās skolas energoefektivitātes paaugstināšanai, uzsākot pārbūvi. Projektā investēti 2,4 miljoni eiro, tostarp pašvaldības finansējums – 152 730,01 EUR.
• Uz ēkas jumta uzstādīti 24 saules kolektori karstā ūdens sagatavošanai vasaras sezonā, uzstādīta ventilācijas sistēma ar rekuperāciju, izbūvēts lifts.
• Ēka ekspluatācijā nodota 2019.gada 21.janvārī, atklāta 4.aprīlī.
• Izvietotas 47 istabas, paredzētais klientu uzņemšanas skaits – 99.
• Sanitārie mezgli pielāgoti klientu ar funkcionālajiem traucējumiem vajadzībām.

Ko darīt ar slēgtajām skolu ēkām?

Guna Švika, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietniece: – Sākotnēji ēka, kur atrodas sociālais aprūpes centrs “Jaungulbenes Alejas”, nepiederēja pašvaldībai. To pārņēmām no Izglītības un zinātnes ministrijas. Bijušās skolas galvenā mācību korpusa ēka tika renovēta no pagraba līdz jumtam, turklāt uzstādītas arī saules baterijas. Gulbenes novadā garā laika periodā ir domāts par 10 bijušajām skolas ēkām. Līgo pagastā uzreiz tapa sociālās aprūpes centrs “Siltais” ar filiāli Daukstu pagastā. Tā tagad ir viena iestāde, kaut gan sākotnēji bija doma, ka bijusī Daukstu pamatskola būs pagaidu variants. Spriedām, – kā atvērsim “Alejas”, tā skolu izmantosim citiem mērķiem. Filiāle turpina darbu, jo pieprasījums ir liels. Jā, cilvēki mēdz pārmest un teikt: “Lūk, skolas nolikvidējāt un salikāt sociālās aprūpes centrus.” Ne jau visās bijušo skolu ēkās mēs izmitinājām vecos ļaudis. Pirmkārt, mums nebija šādu senioru aprūpes centru. Otrkārt, Jaungulbenē bija vecā lauku slimnīca, kur strādāja pieredzējuši darbinieki. Tas arī bija pamats, ar ko sākt. Rankas pagastā bija divas skolas – Rēveļu un Rankas pamatskolas. Abas – Latvijas laikā un tālu no centra būvētas. Iespējams, tā bija kļūda, ka likvidējam Rēveļu skolu. Kāpēc? Tā atradās tuvu Jaunpiebalgas robežai, un daudzi bērni protestējot aizgāja mācīties uz Jaunpiebalgu. Ēka tomēr nav tukša. Tur atrodas kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, bibliotēka, kā arī notiek dažādas aktivitātes. Rankas skolas ēku izsolē iegādājās privātais uzņēmējs. Savukārt Rankas skolu pārcēlām uz arodskolas telpām, kas ir milzīgs piecstāvu internāts ar četru stāvu skolas ēku. Tagad tā ir Ogres tehnikumu programmu realizēšanas vieta. Telpu tur pietiek, tāpēc varējām ievietot pamatskolu Rankas centrā. Lizumā un Lejasciemā ir skolas. Druviena bija viena no pirmajām, kur skolu slēdzām, jo situācija ar skolēnu skaitu atsevišķās klasēs bija katastrofāla. Nulle bērnu. Šos bērnus vedam uz Lizumu un Tirzu. Druvienas skolā, kas atradās muižas ēkā, mājvietu radis Latviskās dzīvesziņas centrs. Tāpat turp pārvietotas visas pagasta iestādes – pagasta pārvalde, bibliotēka, feldšerpunkts. Galgauskā skolu uz līguma pamata esam nodevuši uzņēmēja rīcībā, kurš tur izmitina strādniekus. Stāmerienas skola arī ir slēgta. Uz līguma pamata tā nodota Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Teritorija ir paplašināta, uzbūvētas piebūves. Litenes skola šogad ir daļēji tukša. Pēc skolas likvidācijas darbu uzsāka Valdorfa privātskola, bet acīmredzot bērnu trūkuma dēļ mācības pārtrauca. Tur telpas izmanto vietējā kopiena. Pilskalna skola Beļavas pagastā, kas atrodas muižā, patiesi šobrīd nav apdzīvota. Priekšā būs ļoti liela izšķiršanās valstiskā mērogā, jo, veicot izpēti, secināts, ka tur atrodas ievērojams kultūrvēsturiskais mantojums, kas ir saglabājies, nav izpostīts, sākot ar grīdām, krāsnīm un durvīm. Bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis uzskata, ka tas ir valstiskas nozīmes objekts. Būs jālemj, vai iesim uz atsavināšanu, vai valsts nāks palīgā. Pamesta nav, uzturēta tiek. 2024.gadā slēdzām Gulbīša pamatskolu. “Nāciet ar savu ideju,” vietējiem iedzīvotājiem teica domes priekšsēdētājs Andis Caunītis.

Skolu slēgšana ir nūja ar diviem galiem. Mēs saprotam, ka nav jēgas klasē mācīties pieciem bērniem. Jāiet uz lielākajām skolām, bet ar to naudu, ko tērējam skolēnu pārvadājumiem, mazo skolu varētu uzturēt. Bet... nav bērnu, nav skolotāju. Nezinu, tas ir populāri vai nē, bet uzskatu, ka daļu slēgto skolu vajadzētu atsavināt, atdodot cilvēkiem ar uzņēmējdarbības idejām. Lai uzņēmēji saimnieko! Protams, vietējie iedzīvotāji visu ko spēj izdomāt, piemēram, audīsim un ko tik nedarīsim. Diemžēl ēku uzturēšana ir nežēlīgi dārga. Tāpat pašvaldībai ir jāsaprot, kur pašai pietrūkst telpu un kuras var izmantot pašvaldības vajadzībām.

Jānis Antaņevičs, Gulbenes novada Sociālā dienesta vadītājs: – Izdevies sakārtot sociālās aprūpes centrus Jaungulbenē, līgo un Daukstu pagastos, kas tagad atrodas bijušo skolu ēkās. Sākotnēji spriedām, vai izdosies tās piepildīt ar mūsu pagasta cilvēkiem, vai nāksies importēt? Diemžēl demogrāfiskā līkne valstī atspoguļo esošo situāciju – sociālie pakalpojumi kļūst arvien pieprasītāki. Esam izveidojuši arī sociālo māju bijušās Ozolkalna pamatskolas ēkā, kas tagad pārtapusi par sociālo māju “Blomīte”. Piekrītu, ka skolu ēkās var veidot sociālos aprūpes centrus, tomēr jāņem vērā vairāki faktori. Protams, nevajag būvēt jaunu, ja ir resursi. Tomēr svarīgs, pirmkārt, ir finansiālais atbalsts. Otrkārt, vai būs personāls, kas tur strādās. Jebkurā darbā jāorientējas uz iedzīvotāju, pašvaldības un valdības atbalstu. Jāspēj arī pārliecināt. Uzskatu, ka seniori ir pelnījuši 21.gadsmita līmeņa pakalpojumus.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/642066528362959