Ja vienas durvis aizveras, citas atveras? (07.03.2025.)

Skolu tīkla optimizācija ir kā staigāšana pa trauslu ledu. Viens nepareizs lēmums, solis, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo tā var zaudēt gan profesionālus pedagogus, gan vēl vairāk iztukšot Latvijas reģionus, īpaši pierobežu, kurai jāpievērš padziļināta uzmanība valsts drošības kontekstā.

Kas notiek slēgtajās skolās? Padziļināti vērtēsim gan šīs reformas ieguvumus un zaudējumus, pētot, kā pēc skolu slēgšanas mainījušās vietējo kopienu nākotnes perspektīvas ilgtermiņa attīstībai. Īstenojot projektu “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” 19 publikācijās meklēsim atbildes uz jautājumiem, ko un kā skolu slēgšanas vai pārveides gadījumā attīstīsim? Kā tas ietekmējis iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti? Vai, īstenojot reformu, tiks sasniegti izvirzītie mērķi un ko tas maksās sabiedrībai?

Sauc, cik gribi – atbalss vien skan

Daudzas slēgtās skolas piedzīvojušas veiksmes stāstus – transformējušās un atguvušas dzīvību, kļūstot par sabiedriskajiem centriem vai alternatīvām izglītības iestādēm. Tomēr ne visur. Latvijā joprojām ir pietiekami daudz slēgto skolu, kurām nav izdevies atrast pielietojumu. Viena no tām ir Baltinavas Kristīgā speciālā internātpamatskola, kuras ēka kopš slēgšanas 2018.gadā iekonservēta un gaida labākus laikus.

Sākumā. 1961.gadā uzceltajā internātskolas ēkas 1.stāvā bija izvietota ēdnīca, darbnīcas, noliktavas, pionieru istaba, direktora un ārsta kabineti, izolators un dušas. 2.stāvā – klašu telpas, fizkultūras zāle, kinozāle, metodiskais kabinets, mājturības kabinets, skolotāju istaba. 3.stāvā atradās guļamtelpas. Pie skolas bija palīgsaimniecība ar 18,7 ha zemes. Skolas pagalmā bija izvietotas vairākas saimniecības ēkas, pagrabi un veļas mazgātava.

Tagad. Lai gan slēgtās skolas ēku un tās apkārtni pašvaldība cenšas uzturēt labā kārtībā, laika zobs pamazām dara savu.

Fakti

• 1959./1960.mācību gadā Baltinavas vidusskolas ēkā darbu uzsāka arī Baltinavas internātskola: internātskola izmantoja 3.stāvu, bet vidusskola – 2.stāvu. Divus mācību gadus abām skolām bija viens direktors – Vladislavs Dekters.
• 1961.gadā internātskola pārcēlās uz jaunuzcelto skolas ēku.
• 1969./1970.mācību gadā Baltinavas internātskola pārdēvēta par Baltinavas internātpalīgskolu.
• Pirmajā (1969./1970.) mācību gadā Baltinavas internātpalīgskolā mācījās 100 skolēni un bija piecas klases. Jau nākamajā mācību gadā skolēnu skaits pieauga līdz 120. Te mācījās galvenokārt Balvu rajona bērni, bet bija skolēni arī no citiem rajoniem.
• 1973.gadā notika pirmais Baltinavas internātpalīgskolas 8.klases izlaidums.
• Internātpalīgskolas, vēlāk Kristīgās speciālās internātpamatskolas, direktori: Jānis Laupacis (1969.–1973.), Vincents Treikalis (1974.–1976.), Veneranda Andžāne (1976.–2007.), Inta Vilkaste (2007.–2018).
• Ar Baltinavas novada domes lēmumu skolu slēdza 2018. gadā. Tās ēka netiek izmantota, izņemot vienu no palīgēkām, kur izvietota Baltinavas vidusskolas dizaina un tehnoloģiju mācību stundu darbnīca.

Skola ir viens no ķēdes posmiem

Balvu novada Baltinavas apvienības pārvaldes vadītāja, agrākā Baltinavas novada domes priekšsēdētāja SARMĪTE TABORE bija viena no deputātiem, kuri balsoja par Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas slēgšanu. Viņa neslēpj, ka tas bija ļoti grūts, bet neizbēgams lēmums, jo turpināt uzturēt mācību iestādi ar 19 skolēniem būtu novada finansiāla pašnāvība.

Cik ilgi brieda lēmums slēgt Baltinavas Kristīgo speciālo internātpamatskolu?

– Viss sākās, pateicoties valsts lēmumam vispārizglītojošajās skolās atļaut īstenot speciālās izglītības programmas. Šīs skolas sāka to izmantot, lai, pateicoties speciālo programmu audzēkņiem, palielinātu skolēnu skaitu un līdz ar to – savu skolu finansējumu. Tādējādi mūsu internātpamatskolas audzēkņi aizplūda uz vispārizglītojošajām skolām. Speciālajā skolā skolēnu skaits samazinājās, un tas bija izšķirošais faktors lēmumam par tās slēgšanu, neskatoties uz augsto izglītības kvalitātes līmeni. Kristīgajā internātpamatskolā bija akreditētas vairākas speciālās izglītības programmas ar profesionālu ievirzi. Skolā gatavoja pavārus, galdniekus, šuvējas. Pabeidzot šo mācību iestādi, bērni bija ieguvuši profesiju. Samazinoties audzēkņu skaitam un līdz ar to arī valsts finansējumam, starpība bija jāsedz pašvaldībai. Taču Baltinavas novads to nevarēja atļauties. Ja vēl 2017.gadā internātpamatskolā mācījās 25 audzēkņi, tad 2018.gadā bija palikuši tikai 19 skolēni, kurus mācīja 25 pedagogi, kā arī strādāja 14 tehniskie darbinieki. Šis skaits bija nesamērīgs. Protams, valsts bija pasteigusies ar saviem lēmumiem, jo Latvija vēl nebija gatava integrēt šādus bērnus vispārizglītojošās skolās. Taču arī novadam finansēt skolu nebija pa spēkam. Pārcilājot tā laika dokumentus, paskatījos, ka, lai segtu starpību, ko valsts nepiemaksā, kā arī segtu visas pārējās skolas vajadzības, no brīža, kad pieņēmām lēmumu 2018.gadā, līdz 2019.gada 1.janvārim vien vajadzēja no pašvaldības budžeta iztērēt 36 900 eiro. Savukārt 2019.gadā, lai finansētu pilnu gadu, provizoriskie dati liecināja, ka no mūsu novada budžeta būs jāatvēl 70 000 eiro. Tie bija 4,4% no toreizējā Baltinavas novada pamatbudžeta, kas bija aptuveni 1,6 miljoni. Tas ir liels procents. Lai arī cik ciniski tas izklausās, – lai uzturētu šo skolu, mums būtu jāslēdz citas iestādes, piemēram, kultūras nams. Tāpēc 2018. gada februārī deputātiem nācās pieņemt grūto lēmumu, ka nākamajā septembrī skola savas durvis vairs nevērs. Diemžēl dažreiz jāizvēlas smagi risinājumi. Tas, ka valsts mums regulāri ieliek sprunguļus riteņos, atbildību noņemot no sevis un pārliekot uz pašvaldības pleciem, arī ir fakts. Ja nebūtu nolēmuši slēgt skolu, iespējams, jau tad būtu nonākuši situācijā, kādā Balvu novads nonāca 2024.gadā.

Vai kāds no toreizējiem Baltinavas novada domes deputātiem balsoja pret skolas slēgšanu?

– Tolaik bijām deviņi deputāti. Septiņi nobalsoja ‘par’, atturējās tikai deputātes Inta Vilkaste un Janīna Keiša, kuras bija saistītas ar šo mācību iestādi.

Cik svarīga baltinaviešiem bija šī skola?

– Internātskolā mācījās tikai divi Baltinavas bērni, pārējie nāca no visas Latvijas. Taču pagasta iedzīvotājiem bija svarīgas darbavietas. Līdz pat šai dienai esmu pārliecināta, ka valstiska līmeņa risinājums būtu saglabāt vismaz divas šādas speciālās skolas katrā reģionā.

Kurp devās slēgtās internātpamatskolas audzēkņi?

– Daži turpināja mācīties Tilžas internātpamatskolā, kas tolaik vēl nebija slēgta, daži devās uz Adamovas internātpamatskolu. Izklīda pa citām skolām – gan speciālajām, gan vispārizglītojošām. Uzskatu, ka speciālo programmu bērni, kurus integrēja vispārizglītojošajās skolās, palika zaudētājos. Tagad viņi tikai nosēž tos gadus, neiegūstot profesiju, un dzīvē dodas pilnīgi nesagatavoti. Turpretim mūsu internātpamatskolā bija ļoti spēcīga materiālā bāze, kas ļāva apgūt vairākas profesijas. Bija iegādātas profesionālas virtuves iekārtas, šujmašīnas, overloki, darba galdi utt.

Kā tika izmantota uzkrātā materiālā bāze pēc internātpamatskolas slēgšanas?

– Aptuveni pusi paņēma citas Baltinavas novada iestādes – vidusskola, mūzikas un mākslas skola, muzejs u.c. Pērējai mantai rīkojām izsoli, pārdevām Baltinavas iedzīvotājiem.

Kā izvērtās bijušo internātpamatskolas skolotāju un darbinieku liktenis?

– Skolotāji darbu atrada citās mācību iestādēs – Baltinavas vidusskolā, Tilžas internātpamatskolā, Tilžas pamatskolā. Kāds devās pensijā. Daži strādā Balvos vai Litenē. Skolotājiem atrast darbu bija vieglāk nekā tehniskajiem darbiniekiem, kuri pārsvarā bija vietējie baltinavieši. Viņiem pārkvalificēties un sameklēt tāda līmeņa darbu Baltinavā bija gandrīz neiespējami. Te nav ne Pierīga, ne Rīga, kur, zaudējot darbu vienā vietā, rīt to var dabūt otrā vai trešā vietā.

Ko vēl Baltinavas pagasts zaudēja, likvidējot skolu?

– Zaudējām nodokļus. Bijušie darbinieki pārcēlās uz dzīvi citur un izdeklarējās, līdz ar to Baltinavas budžetā vairs neienāca šo cilvēku maksātie nodokļi. Tie, kuri zaudēja darbu skolā, vairs nesaņēma algas, un to sajuta arī vietējie uzņēmēji, jo cilvēki mazāk pirka viņu preces. Tas viss ir ļoti saistīts un smagi ietekmēja vietējo kopienu. Katras iestādes vai citas struktūrvienības, piemēram, pasta slēgšana, nozīmē milzīgu zaudējumu, jo tas ir vienas ķēdes posms, kas uzreiz ietekmē katru nākamo.

Kāpēc nav izdevies atrast nevienu uzņēmēju vai iestādi, kas vēlētos pārņemt bijušās internātpamatskolas telpas?

– Diemžēl neizdevās vienoties ar Latvijas Sarkanā Krusta organizāciju, uz ko ļoti cerējām. Pie mums bija atbraukuši šīs organizācijas pārstāvji. Izstaigājām skolas telpas, runājām, bijām sagatavojuši tāmes, plānojumu. Taču beigās Sarkanais Krusts bija ar mieru pārņemt Baltinavas internātpamatskolas ēku ar nosacījumu, ka arī Balvu, Viļakas un Rugāju novadu sociālo pakalpojumu centri tiek nodoti Sarkanā Krusta rīcībā. Tas nozīmē, ka viņi pārņemtu pansionātu “Balvi”, kā arī sociālos aprūpes namus Viļakā, Rekovā un Rugājos. Tad Sarkanais Krusts visos četros novados izveidotu vienotu sociālās aprūpes iestādi ar vienu administrāciju un dalītu funkcionālu pakalpojumu grozu. Tolaik pārējie novadi atteicās no šī piedāvājuma, bet pārņemt tikai Baltinavas internātpamatskolas ēku Sarkanais Krusts nebija ieinteresēts. Viņi nevēlējās konkurēt ar blakus novadu aprūpes iestādēm. Parēķinājām izmaksas un sanāca, ka pansionātā “Balvi” tolaik viena vieta izmaksāja 480 eiro, bet Sarkanais Krusts to pašu pakalpojumu piedāvāja par nedaudz vairāk kā 600 eiro. Tādējādi Balvu novada pašvaldībai, nododot pansionātu Sarkanajam Krustam, nāktos no sava budžeta piemaksāt krietni lielāku summu. Līdz ar to šī iecere neīstenojās. Piedāvājām bijušās skolas ēkas arī uzņēmējiem, bet viņiem tas nebija saistoši ēkas plānojuma dēļ. Skola nav piemērota ražošanai, drīzāk kādam pansionātam vai ofisam.

Kas ar ēku notiek šobrīd?

– To iekonservējām, jo apkurināt un uzturēt būtu pārāk dārgi. Taču teritoriju kopjam. Vasaras sezonā to izpļaujam. Pavasaros izstaigājam ēku, atveram logus un izvēdinām telpas. Cenšamies to kaut kādā veidā saglabāt. Izdemolēts nekas nav. Taču laika zobs pamazām dara savu.

Vai ir vēl cerība nākotnē tomēr atrast šai ēkai pielietojumu?

– Būšu reāla. Cerību praktiski nav. Latvijā slēgtas 400 skolas. Tas nozīmē, ka daudzas no šīm telpām netiek izmantotas, stāv tukšas. Dažās ēkās ienākusi Zemessardze vai migrācijas pārvalde. Arī mūsu skolu apskatīja migrācijas pārvalde, bet izvietot migrantus tik tuvu vidusskolai negribējām.

Šobrīd arī Baltinavas vidusskolai draud reformēšana par pamatskolu. Kā tas ietekmētu pagasta iedzīvotājus?

– Kā jau minēju, katrs samazinājums ietekmē visu sabiedrību, katru ķēdes posmu. Ja likvidēs vidusskolas posmu, tehniskie darbinieki paliks, bet skolotāju skaits samazināsies. Ja uz vietas nav vidusskolas, pastāv risks, ka projām aizies arī ģimenes.

Lēmums slēgt skolu bija neizbēgams. Bijusī Baltinavas novada domes priekšsēdētāja pārliecināta, ka internātpamatskolas slēgšana, samazinoties skolēnu skaitam, bija nepieciešama rīcība, jo novads nevarēja atļauties to uzturēt. Taču pamatakmeni šādam lēmumam ielika valsts, atļaujot speciālo izglītības programmu audzēkņus integrēt vispārizglītojošajās skolās.

Vissmagākais brīdis – kad deputāti pacēla rokas

Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas pēdējā direktore INTA VILKASTE skolu vadīja no 2008.gada līdz tās slēgšanai 2018.gadā. Kā internāta audzinātāja uzsākusi darbu vēl studiju laikā 1988.gadā, viņa šai skolai veltījusi 30 ražīga darba gadus, cerot, ka tā būs vienīgā darbavieta. Lai gan dzīve koriģēja Intas plānus, tagad ilggadēja Baltinavas Kristīgās internātpamatskolas direktore pilda ne mazāk atbildīgus pienākumus Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā vidusskolā, kur strādā par direktores vietnieci izglītības jomā.

Līdz pat skolas slēgšanai pirms septiņiem gadiem Intas Vilkastes mūžs bija cieši saistīts ar Baltinavas Kristīgo speciālo internātpamatskolu. 1988.gadā sakusi strādāt kā internāta audzinātāja, vēlāk daudzus gadus nostrādājusi par direktores vietnieci mācību darbā, 2008.gadā viņa kļuva par skolas direktori un vadīja iestādi līdz tās slēgšanai.

Inta atklāj, ka darba gaitas šajā mācību iestādē aizsākās nejauši. Studējot Daugavpils Universitātē, kur mācījās par matemātikas skolotāju, Inta apprecējās. Turpinot studijas neklātienē, viņa sāka strādāt Baltinavas internātpalīgskolā, jo tobrīd tur bija vakance. Darbs šajā mācību iestādē bijis ērts arī tādēļ, ka tur strādāja viņas vīrs, turklāt darbavieta atradās turpat Baltinavā. Tas gan nenozīmē, ka bija viegli. Galvenās grūtības sagādāja darba pienākumu specifika. “Audzinātājas uz skolu nāca pusē astoņos un strādāja līdz deviņiem, desmitiem vakarā,” skaidro bijusī direktore. Turklāt tajā laikā aptuveni 30 audzēkņi skolā dzīvoja visu gadu, tādēļ audzinātāji un administrācija organizēja bērnu ikdienu, rīkoja viņiem svētkus, kā arī vasaras nometnes, pastāvīgi esot līdzās. Rezultātā cieta pašu bērni, kuri vecākus redzēja retāk nekā vajadzētu. “Tie, kuri strādājuši internātskolās un speciālajās skolās, savu bērnu bērnībā daudz ko palaiduši garām,” pārliecināta baltinaviete.

Lai ar kādām grūtībām saskārās pēdējos skolas pastāvēšanas gados, Intai par tur pavadīto laiku saglabājušās siltas atmiņas: “Mūsu skolā valdīja ģimeniska gaisotne. Visu darījām kopā – remontējām, piedalījāmies sakopšanas talkās, rīkojām sacensības un pasākumus. Darbojās gan skolotāji, gan tehniskie darbinieki, gan bērni. Reizēm arī vecāki. Vēl šodien daudzi atceras Adventes ieskaņas koncertus, ko organizējām Baltinavas Romas katoļu baznīcā un kultūras namā. Katru pavasari rīkojām tematiskās netradicionālās modes skates, kurās piedalījās arī citu speciālo skolu bērni un ko atbalstīja arī Baltinavas vidusskola un Baltinavas Mūzikas un mākslas skola. Rīkojām Ziemassvētku koncertus, labdarības pasākumus, radošās darbnīcas. Bijām aktīvi pagasta kultūras un sabiedriskās dzīves dalībnieki.” Direktore rūpējās arī par darba kolektīva saliedēšanu: “Tie bija izbraucieni uz Balkanu kalniem ar slidināšanos no kalniņa, anekdošu stāstīšanu, kopīgu zupas vārīšanu, izbraukuma sanāksmes mežā pie ugunskura mednieku apmešanās vietā.”

Tikpat labi skolā jutās bērni, jo te viņiem bija iespēja ne tikai iegūt pamatizglītību, bet arī profesiju – apgūt mājstrādnieces, vēlāk pavāra palīga vai galdnieka palīga prasmes. “Skolēnu apgūtās zināšanas mums ļāva pakāpeniski atjaunot visu skolu. Sākumā zēni izmantoja iespēju izgatavot gultas savām istabiņām. Praktiski visas skolas, ēdnīcas un internāta mēbeles bija skolotāju vadībā darināti mūsu pašu audzēkņu darbi,” stāsta pedagoģe, piebilstot, kas skolas ēkas atjaunošanā ieguldīts arī daudz finanšu līdzekļu: “Dažus gadus pirms slēgšanas, īstenojot projektu, nomainījām jumtu un papildinājām mācību materiālo bāzi par gandrīz 79 tūkstošiem. Mums bija modernākā skola Balvu novadā – aprīkota ar tehnoloģijām, mācību materiāliem, profesionālām virtuves iekārtām utt. Pēc skolas slēgšanas tas viss krietni papildināja pārējo Baltinavas mācību un citu iestāžu materiālās bāzes.”

Inta ar skumjām atceras laiku, kad brieda lēmums par skolas slēgšanu. Kā galvenos viņa min trīs iemeslus: “Pirmkārt, tā bija teritoriālā reforma. Otrkārt, finansēšanas modelis “nauda seko skolēnam”, treškārt, iekļaujošā izglītība. Tajā laikā bijām ļoti lepni, ka mums ir pašiem savs Baltinavas novads. Bet man šķiet, ka, pārņemot mūsu skolu, jau zināmā mērā apzinājāmies, ka tas varētu būt beigu sākums. Tolaik Balvu novadam bija pietiekami strikta nostāja, ka viņu novada bērniem jāmācās sava novada skolās un nekur citur, neskatoties uz to, cik šo mācību iestāžu pedagogi bija vai nebija sagatavoti, lai strādātu ar šādiem skolēniem. Līdz ar to mūsu skolā ļoti strauji samazinājās audzēkņu skaits. Lai nodrošinātu bērnu mācīšanos un dzīvošanu, izdevumi bija milzīgi. Ja pēdējos pastāvēšanas gados pie mums mācījās nedaudz vairāk par 30 skolēniem, tad uz 2018.gada 1.septembri tie būtu tikai 19 bērni. Turklāt tikai divi vai trīs nāca no Baltinavas novada. Tas bija pārāk liels finansiāls slogs. Pēdējos divus, trīs gadus varējām pastāvēt, tikai pateicoties mūsu atbalstītājiem – Latvijas Bērnu un bāreņu fondam, kā arī Zviedrijas labdarības organizācijai un, protams, arī Baltinavas novada pašvaldībai.”

Pēdējie skolas pastāvēšanas gadi Intai bija arī morāli grūti, jo, sarūkot audzēkņu skaitam un finansējumam, nācās pieņemt daudzus nepopulārus lēmumus, piemēram, samazināt štatus: “Katru šādu lēmumu ļoti pārdzīvoju, saprotot, ka neko citu nevar darīt, tanī pašā laikā zinot, ka darbinieki cer uz mani. Vissmagākais brīdis bija, kad deputāti pacēla rokas, balsojot par skolas slēgšanu.”

Taču ciešas saites nav saraujamas vienā dienā. 1.septembrī pēc skolas slēgšanas viss kolektīvs atkal sapulcējās pie savas bijušās darbavietas. “Pasēdējām, parunājāmies. Nākamā gada 1.septembrī jau atnāca mazāk cilvēku, bet savā veidā kontaktus uzturam joprojām,” stāsta bijusī direktore. Izveidojuši kopīgu “WhatsApp” grupu, bijušie kolēģi līdz šai dienai sveic viens otru svētkos vai izsaka līdzjūtību skumīgos brīžos.

Inta gandarīta, ka pagasts vēl aizvien rūpējas par ēkas saglabāšanu: “Pirms kāda laika, kad to apskatīt ieradās toreizējā Viļakas novada pārstāvji, redzēju, ka viss saglabāts ļoti labā kārtībā. Apkārtne ir sakopta, telpas izvēdinātas.” Tomēr, ikdienā ejot garām bijušajai darbavietai, Intu pārņem skumjas. Viņa spriež, ka slēgtās skolas likteni lielā mērā noteikusi mazapdzīvotā vieta, kurā tā atrodas. Taču baltinaviete priecājas, ka pagastā atkal ienāk jaunas ģimenes, kurās dzimst bērni, un vismaz pirmsskolas posmam Baltinavas vidusskolai audzēkņu skaits ir nodrošināts: “Domāju, ka arī vidusskolas posmam varētu būt nākotne. Ļoti gribētos, lai Baltinavā arī turpmāk pastāvētu vidusskola.”

No direktores – par vietnieci. Intai ir mierīga sirds, ka bijušie kolēģi atraduši jaunas darbavietas. Grūtākais bijis pirmais gads pēc skolas slēgšanas. Arī pašai kādu laiku nācies pavadīt bezdarbnieces statusā, bet vēlāk atcerēties augstskolā apgūto, lai mācītu matemātiku Baltinavas vidusskolā.

Saņem uzslavas no prezidenta kundzes. Baltinavas Kristīgās speciālās internātpamatskolas kolektīvs un direktore Inta Vilkaste (līdzās Zatleres kundzei) ne reizi vien savā mācību iestādē uzņēmusi prominentas personas. 2011.gada 20.maijā mācību iestādi apskatīja un atzinīgi novērtēja Valsts prezidenta Valda Zatlera kundze Lilita Zatlere.

Kā skolas likvidēšana mainīja jūsu dzīvi?

RAIMONDS LEICĀNS, Baltinavas vidusskolas skolotājs: – Darba ziņā šīs skolas slēgšana man neradīja nekādas problēmas, jo tūlīt pēc tam jau sāku strādāt Tilžas internātpamatskolā – mācīju topošos galdnieka palīgus. Šobrīd pasniedzu priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” stundas Baltinavas vidusskolas audzēkņiem bijušās kristīgās speciālās internātpamatskolas palīgēkā izvietotajā darbnīcā. Bijušajā skolā notiek arī Valsts aizsardzības mācības nodarbības. Tāpat mācu mājturību Rekavas vidusskolā. Man pieder arī sava galdniecība, tāpēc par darba trūkumu nevaru sūdzēties. Kristīgajā skolā nostrādāju aptuveni 20 gadus, līdz pat slēgšanai. Protams, ir žēl, ka šo mācību iestādi likvidēja, jo tajā bija ieguldīts liels darbs, uzkrāta pamatīga materiālā bāze. Var teikt, tas viss vienkārši izmests ārā. Ēka arī pamazām iet bojā. Grūti pateikt, kādēļ tā izrādījās nevienam nevajadzīga. Pirms kāda laika to brauca skatīties pārstāvji no Latvijas Sarkanā krusta, bet kaut kādu iemeslu dēļ nekāda virzība nenotika. Tolaik mazā Baltinavas novada pašvaldība naudas trūkuma dēļ neko nevarēja palīdzēt, lai skolas ēkā izveidotu kaut ko citu. Vismaz daļēji šīs telpas izmantojam Baltinavas vidusskolas skolēnu apmācībai. Joprojām uzturu sakarus ar bijušajiem kolēģiem. Miests ir mazs, tādēļ visu viens par otru zinām. Par bijušajiem audzēkņiem, kuriem savulaik mācīju galdnieka palīga profesiju, gan neko īsti neesmu dzirdējis. Vai skolas slēgšana ietekmēja dzīvi pagastā? Domāju, ka jā. Tik lielas mācību iestādes slēgšana skāra visus. Ja likvidē 50 darbavietas, kurās cilvēki strādāja un pelnīja, tas atsaucās uz daudzu iedzīvotāju maciņiem. Tagad pienākuši laiki, kad arī Baltinavas vidusskolai jācīnās par vidusskolas statusa saglabāšanu. Manu darbu gan vidusskolas reorganizēšana īpaši neietekmēs, jo “Dizainu un tehnoloģijas” mācu no 4. līdz 9.klasei. Taču tas ietekmēs visus pārējos. Ja vidusskolas nebūs, vecāki, meklējot vecākajiem bērniem citu vidusskolu, līdzi paņems arī jaunākos bērnus. Līdz ar to Baltinavā skolēnu skaits saruks.

INGRĪDA BRIEDE, pensionāre: – Mani personīgi skolas slēgšana ietekmēja salīdzinoši nedaudz. Biju jau pirmspensijas vecumā un pēc Kristīgajā internātpamatskolā nostrādātajiem 25 gadiem (neskaitot trīs gadus, kad ieguvu augstāko izglītību) drīz vien devos pirmstermiņa pensijā. Lielāko daļu šinī skolā nostrādātā laika biju audzinātāja, kādu laiku mācīju arī mājturību un sociālās zinības. Kad mainījās likumi un vairs nedrīkstēja strādāt, ja nebija iegūta speciālā augstākā izglītība, sāku studēt. Darbs un kolektīvs patika, taču ar gadiem strādāt kļuva aizvien grūtāk, jo nāca bērni ar smagākām veselības problēmām nekā tad, kad sāku strādāt. Darbs nebija viegls – dežūras, audzināšanas darbs utt. Pirms skolas slēgšanas audzēkņu kļuva aizvien mazāk. Tas notika daļēji tādēļ, ka pēdējā laikā bērnus ar īpašām vajadzībām sāka uzņemt arī vispārizglītojošajās skolās. Kad sāku strādāt, pie mums mācījās bērni gan no Jelgavas, gan Rīgas – no visas Latvijas. Audzinātāji strādāja 13 stundas dienā. Tikai vēlāk darba slodzi samazināja uz pusi. Strādājām arī sestdienās un svētdienās, jo bērni dzīvoja skolā. Tikai vēlākajos gados viņi brīvdienās sāka braukāt uz mājām, jo, lai kādi ir vecāki, bērnam vienmēr gribas uz mājām. Skolas, protams, ir ļoti žēl, jo bijām tajā ieguldījuši tik daudz darba un sirds siltuma, skaisti iekārtojuši telpas. Viss izčibēja. Tagad izbaudu pensionāres dzīvi. Darinu rokdarbus, dekorēju sveces. Labprāt adu, patīk nodarboties ar floristiku. Vasarā – puķes un dārza darbi. Apmeklēju pasākumus. Ar bijušajiem kolēģiem sazināmies kopīgajā čatā – vienmēr apsveicam viens otru dzimšanas un vārda dienās. Daudzi bijušie kolēģi vēl strādā. Šķiet, ka darbu atrada visi. Pagasta iedzīvotājus, protams, ietekmēja skolas slēgšana – kaut vai ienākumu ziņā. To, ka cilvēki mazāk pērk, sajuta arī vietējā veikalā. Ejot garām skolai un skatoties tās tukšajos logos, pārņem skumjas, ka ēka stāv tukša un neizmantota. Neviens vairs negrib nākt uz mūsu nomali – visi, kas varēja, pārcēlušies citur. Ja Baltinava būtu palikusi atsevišķā novadā, varbūt būtu citādi. Nezinu. Cilvēki baidās te nākt arī tāpēc, ka blakus ir Krievija. Sajūta, ka pierobežā dzīvojošajiem neko nevajag, kaut gan nodokļus maksājam tāpat kā visi pārējie.

MARIJA SKABA, pensionāre: – Pēc speciālās izglītības iegūšanas Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātpamatskolā mācīju kristīgo mācību un sociālās zinības, biju arī audzinātāja. Nostrādāju no 1990.gada līdz pat skolas slēgšanai – praktiski visu savu darba mūžu. Tikai pēc augstskolas beigšanas sešus gadus pastrādāju Tirzas pamatskolā. Kopā ar bijušajiem kolēģiem ļoti pārdzīvojām kristīgās skolas slēgšanu. Tas, protams, ietekmēja arī mani. Kādu laiku biju bezdarbniece. Nodarbinātības Valsts aģentūrā pabeidzu aprūpētāju kursus ar domu, ka noderēs, aprūpējot gados veco vīratēvu. Taču iegūtās zināšanas neizdevās pielietot, jo vīratēvs nomira. Tolaik biju arī Baltinavas novada deputāte. Tagad esmu pensijā. Protams, jutos slikti, izrauta no ierastās vides un dzīves ritma, no otras puses – vairāk laika varēju veltīt ģimenei, lai gan bērni jau bija izauguši. Turpretim tad, kad viņiem biju visvairāk vajadzīga, visu laiku strādāju. Ļoti pietrūkst bijušās darbavietas, īpaši mūsu draudzīgā kolektīva. Vienmēr esmu teikusi, – ja atkal tur piedāvātu darbu, piekristu strādāt kaut naktī aizvērtām acīm – gan kolēģu, gan skolēnu dēļ. Man nebija grūti strādāt ar speciālajiem bērniem. Ja mūsu speciālās skolas skolēns mani kaut kā nesmuki nosauca, tas bija viņa diagnozes dēļ. Bet, ja to dara parasts bērns, tā jau ir audzināšanas vaina. Strādāju ar smagiem C līmeņa bērniem, kuriem knapi varējām iemācīt lasīt. Kaut gan, izmantojot speciālas metodikas, to izdevās iemācīt visiem. Taču ar viņiem bija viegli strādāt, šiem bērniem patika kārtība, ja viņi zināja, kas pēc kā sekos. Pēdējos gados skolēnu kļuva mazāk – manā klasē mācījās tikai četri bērni. Skolā biju arī pedagogu arodbiedrības priekšsēdētāja. Uzskatu, ka “nauda seko skolēnam” negatīvi ietekmēja skolēnu skaitu mūsu skolā. Joprojām daži bijušie audzēkņi atceras mani. Ar kolēģiem vēl aizvien sazināmies “WhatsApp” grupā, uzturot draudzīgas attiecības, jo bijām kā viena liela ģimene. Tagad izbaudu pensionāres dzīvi. Joprojām esmu sieviešu biedrības “Vaivariņi” priekšsēdētāja. Tā kā jaunākais dēls strādā mežā, ziemā mans uzdevums ir viņam katru dienu vārīt zupas, ko termosā ņemt līdzi. Esmu pietiekami aizņemta.

JANĪNA KEIŠA, pirmsskolas skolotāja: – Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātpamatskolā mācīju sportu un biju internāta audzinātāja, nostrādāju tur no 1991.gada līdz skolas slēgšanai 2018.gadā. Uz darbu gājām pusē astoņos, bet beidzām deviņos vai desmitos vakarā, skolā pavadot visu dienu. Pēc mācību iestādes slēgšanas man paveicās atrast darbu Baltinavas pirmsskolas izglītības iestādē, kur pirms tam mācīju ritmiku. Taču pēc divdesmit septiņiem nostrādātiem gadiem sākumā biju šokā par lēmumu slēgt mūsu skolu, neraugoties uz to, ka valstī joprojām pastāv problēma ar bērniem, kuriem ir mācību grūtības. Kādu laiku neticējām, kas tas patiešām notiks. Domāju, ka slēgšanu ietekmēja finansēšanas sistēma “nauda seko skolēnam”, jo citi novadi savus skolēnus mums nevēlējās atdot. Neviens negribēja, lai nauda aizplūst no viņu mācību iestādes. Tādēļ Kristīgajā speciālajā skolā audzēkņu skaits krasi saruka – uz beigām palika tikai nedaudz vairāk par 20. Grūti spriest, cik ļoti Kristīgās speciālās internātpamatskolas slēgšana mainīja to Baltinavas iedzīvotāju ikdienu, kuri nebija ar to saistīti. Taču bija laiks, kad mūsu mācību iestādē strādāja 40–50 pagasta iedzīvotāji. Brauca strādāt arī no Balviem. Pēc štatu samazināšanas šis skaitlis saruka. Līdz ar skolas slēgšanu ģimenes zaudēja ienākumus. Daži pārcēlās dzīvot citviet. Samazinājās pagasta iedzīvotāju skaits. Tie, kuri joprojām dzīvo pagastā, spiesti katru dienu mērot tālu ceļu uz citiem novadiem. Dažas kolēģes pārkvalificējās par aprūpētājām. Bija arī kolēģi, kuri jutās tik ļoti salauzti, ka vairs nevēlējās strādāt par pedagogiem. Visvairāk sirds sāp par ēku, ko kopīgiem spēkiem iekārtojām un padarījām mājīgu. Ejot ar bērniem pastaigās gar skolu, vienmēr ar skumjām noraugos, kā jau septīto gadu tā pamazām iet bojā. Vienu brīdi parādījās cerība, ka tur ierīkos pansionātu, bet tas tā arī nenotika. Neatradās uzņēmīgs cilvēks, kurš to visu novestu līdz galam.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Ja vienas durvis aizveras, citas atveras?” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1210028977221430