Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas… (21.03.2025.)

Politika, politika, tā man mūžam neapnika

Mēdz teikt, ka dators ir logs uz pasauli. Ja drukātajiem medijiem virtuālais starptautiskā mēroga tīkls sākotnēji bija liels palīgs, tad šobrīd sociālās platformas var uzskatīt par avīžu biedu jeb vissīvāko konkurentu, kas nereti, šķiet, nav uzvarams. Kā drukātajam medijam izdzīvot, ar to sadzīvot? Lūkosim, kā vēstures līkločos klājies Ziemeļlatgales laikrakstam “Vaduguns”, kas, projektam noslēdzoties, svinēs 75.dzimšanas dienu. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā medijs veicina sabiedrības saliedētību, sekmē dažādu sabiedrības grupu, tostarp mazākumtautību, iekļaušanos sabiedrībā. Tāpat, stiprinot valstisko apziņu, ne tikai meklēsim atbildes, bet arī mudināsim padomāt, kā sabiedrībai kļūt aktīvākai, kādi ir savstarpējās neuzticības kūtruma iemesli. Cik objektīvi ir aizbildinājumi, ka no manis nekas nav atkarīgs, pietrūka informācijas un citi? Par to un citu laikraksta “Vaduguns” kolektīvs atbildes meklēs 9 aktivitātēs, īstenojot projektu “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...”.

Jāatrod jauni veidi, kā sasniegt savu lasītāju

Laikā, kad īpaši aktuāla ir uzticamas informācijas, uzticamu informācijas avotu pieejamība iespējami plašākam iedzīvotāju lokam, nenovērtējama ir reģionālo mediju loma. Taču pēdējos gados sabiedrībā arvien skaļāk izskan satraukums par reģionālo mediju nākotni, jo lasītāju skaits rūk, reklāma kritiski samazinās, savukārt cilvēki aizvien vairāk patērē sociālos medijus. Kā klājas reģionu laikrakstiem un vai tiem ir nākotne, – to centīsimies noskaidrot sarunā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošo pētnieci, pēcdoktoranti SANDRU SPRUDZĀNI.

Diezgan daudz esat analizējusi un pētījusi reģionālos laikrakstus un to saturu. Vietējā avīze šodien un pirms gadiem 20. Tās vispār ir iespējams salīdzināt?

– Ja runājam tieši par reģionālajiem medijiem, negribētu teikt, ka tie mainījušies, jo saturs, par ko raksta vietējie mediji, tāpat kā žurnālistikas tendences, nemainās. Vietējais medijs joprojām strādā vietējai kopienai, un tā ir tā atšķirība un specifika, kādēļ šiem laikrakstiem joprojām ir lasītāji. Kopienas iedzīvotāji tajā var izlasīt ne tikai par to, ko dara vai nedara vietējā vara, bet arī par pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, kaimiņu vai priekšnieku. Pēc reģionālo mediju tirāžas datiem redzu, ka laikraksti piecu gadu periodā ir krietni zaudējuši savus lasītājus (ar atsevišķiem izņēmumiem). Savukārt, ja runājam par izmaiņām, viens ir tehniskais izpildījums, kad jau pirms daudziem, daudziem gadiem laikraksti pārgāja uz krāsainajām versijām un izveidoja savas mājaslapas, otra šobrīd aktuāla izmaiņa – veidi, kā uzrunāt digitālo lasītāju. Šobrīd daudzi reģionālie mediji sāk izmantot digitalizācijas projektu un tā dažādās iespējas, piemēram, uzlabo mājaslapu, piedāvā iespēju lasīt laikrakstu digitāli vai arī, piemēram, caur mobilajām aplikācijām. Taču jāatceras, ka šajā kontekstā svarīgi ir arī mediju lietošanas paradumi, kas ieviesuši jaunās tendences un savā ziņā medijam liek domāt par veidiem, kā uzrunāt mērķauditoriju un sasniegt savu lasītāju. Bet, protams, nevar apgalvot, ka, ieviešot digitālo saturu, viss labi aizies, nav iespējams apgalvot, ka laikrakstiem būs lielāka tirāža un vairāk lasītāju. Manuprāt, vislielākā ietekme ir laikraksta saturam un tā kvalitātei.

Vispirms Preiļu “Novadnieks”, tad laikraksts Dobelē, pagājušogad darbību beidza arī reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme”. Vai šī tendence nerada satraukumu? Tie tādi atsevišķi gadījumi vai tomēr sākums lielākiem procesiem?

– Par reģionālās preses izmiršanu runā jau labu laiku, bet tomēr neuzskatu, ka atsevišķu laikrakstu darbības pārtraukšana ir zīme tam, ka visi reģionālie mediji aizies pa burbuli. Arī “Ludzas Zemes” gadījumā nebija tā, ka vainīgas tikai finansiālas problēmas. Ja laikrakstam ir savs lasītāju loks, saturs, ar ko spēj piesaistīt, tā nav reģionu parādība, ka viens pēc otra tie tiks slēgti. Vasarā Krāslavā notika Kultūras ministrijas rīkota diskusija ar mediju vadītāju un ekspertu piedalīšanos, kurā paudu domu, – ja medijs nesaņem finansējumu (runa par Mediju atbalsta fondu), iespējams, problēmas tomēr ir ar atbilstošas kvalitātes un satura nodrošināšanu. Varbūt tomēr netika īstenoti atbilstoši kritēriji vai bija pārkāpumi? Būtībā šie MAF projektu konkursi nepieprasa neko ārkārtēju – pilnveidoties, apgūt jaunas prasmes, meklēt citus veidus un pieejas, kā atainot konkrēto tematu. Un varbūt tematus, kas līdz šim nemaz nav skarti?! Mūsdienu lasītājs kļuvis nevis informētāks, bet prasīgāks, jo informācijas plūsma ir pietiekami plaša. Ja vietējais laikraksts atrod savu nišu un specifiku, kā uzrunāt lasītāju, tad viņš noteikti ir ieguvējs. Un atsevišķiem medijiem tas joprojām izdodas.

Pašlaik reģionālie mediji knapi savelk galus un izjūt profesionāļu trūkumu. Jaunieši, kuri absolvē augstskolas, labprātāk paliek galvaspilsētā, nevis dodas uz reģioniem. Kādēļ tā notiek?

– Jāsaka, ka kopumā mazinājusies studentu interese par žurnālistikas studijām ne tikai pie mums, jo savulaik Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā piedāvājām maģistra studiju programmu “Reģionālie mediji un komunikācija”, bet arī citās augstskolās Latvijā. Lejupslīde vērojama arī studentu interesē un vēlmē daudz apgūt, jo šīs studijas virziens pieprasa ļoti plašas un dziļas zināšanas – tā nav tikai rakstīšana vai tikai intervēšana. Ir arī informācijas atlase, apkopošana, izvērtēšana, kas ir ļoti darbietilpīgs un laikietilpīgs process. Tātad viens iemesls varētu būt šīs jomas sarežģītība vai tas, ka žurnālistika prasa daudz prasmju un zināšanu. Otrs – pēdējā laikā pamanāmā vēršanās pret žurnālistiem sabiedrībā, neuzticība, jo viņi tiek asociēti ar kādu, kas “nes informāciju”, kas cilvēkam šķiet nepieņemama. Sabiedrība kopumā neuzticas valdībai un arī medijiem. Kā trešo minēšu reģiona ekonomisko faktoru – atalgojumu, kas šajā nozarē noteikti nav augstākais. Un tā nav tikai Latgales reģiona problēma. Kā šo situāciju izmainīt? Viens no risinājumiem, ko savā ziņā parādīja arī kovida laiks, ir kļūt fleksiblākiem, piemēram, darba organizācijā un veidot sadarbību ar jaunajiem speciālistiem attālināti, ļaujot izmantot dažādas darba formas, ko daudzi praktizē joprojām.

Runājot par reģioniem, noteikti nevaram nepieminēt tā sauktos laikrakstu izstrādājumus – pašvaldību izdotās avīzes, kuru ražošana un izplatīšana arī ir negodīgas konkurences pamatā. Jūs saskatāt draudus no šiem laikrakstu izstrādājumiem?

– Jā, diemžēl joprojām tā ir problēma, jo nereti sabiedrība neatšķir, kas ir neatkarīgs laikraksts, kura saturu rada žurnālists, un kas – bezmaksas pašvaldības izdevums, kura saturu visbiežāk rada sabiedrisko attiecību speciālisti. Sabiedrībā kopumā nav izpratnes par šīm atšķirīgajām jomām. Šķiet, par to jau tik daudz tiek runāts, bet vienalga ir situācijas, kurās parādās nezināšana vai medijpratības trūkums par šīm sabiedrības tendencēm. Protams, ir saprotams – ja cilvēkam tiek piedāvāts kāds produkts, viņš izvēlēsies to, kas ir bez maksas. Ļoti labi, ka ir kaut kāda kritiski domājošākā sabiedrības daļa, kas spēj atšķirt un saskata, kur ir žurnālistikas ieguldījums un kur tā nav, spēj identificēt arī slēpto reklāmu. Šobrīd gan pašvaldību izdevumiem ieviesti nedaudz stingrāki noteikumi, bet jebkurā gadījumā ir daudz cilvēku, kurus apmierina šī savā ziņā niecīgā reklāmas daļa, un viņi uzskata, ka no pašvaldības laikraksta saņēmuši visu pietiekamo informāciju. Bet šie cilvēki sev nav uzdevuši jautājumu, – kā šajā izdevumā nav? Vai rakstos ietverta viedokļu daudzveidība? Protams, nav. Vidusmēra lasītājs neuzdod jautājumus, – viņš izlasa un viņam šķiet, ka ar to pietiek – tā bija informācija, kas bija jāsaņem. Veicot pētījumus, reģionu mediju redaktori pašvaldību laikrakstus joprojām atzīst par problēmu, un ne tikai Latgalē, bet arī citviet reģionos. Ar tiem joprojām jākonkurē, un pie tam vēl ar augstajām tirāžām, kas pašvaldību laikrakstiem nereti ir 2-3 reizes lielāka. Un tad rodas jautājums, – cik tas taisnīgi, ka vietējam medijam jādomā, kā izdzīvot, pašam jāsameklē reklāmdevēji, īpaši ņemot vērā, ka šobrīd vērojams totāls reklāmas kritums, jādomā, kā nodrošināt žurnālistu apmaksu un radīt kvalitatīvu saturu. Tai pat laikā pašvaldību laikrakstos par diezgan augstām summām tiek radīts saturs, kura pamatā nav ne žurnālistikas procesu izpētes, ne viedokļu daudzveidības. Tādēļ joprojām gan žurnālisti, gan reģionālo mediju redaktori norāda uz šo negodīgo konkurenci.

Pieminējāt, ka cilvēki joprojām nespēj atšķirt neatkarīgu laikrakstu no pašvaldības izdevuma. Bet kā parastam lasītājam mūsdienās, kad informācija pieejama visos iespējamajos portālos, izšķirt un saprast, kas ir patiesība un kas – meli?

– Ja runājam par drukātajiem medijiem, dezinformācija nav tik izteikta, lielākā ļaunuma sakne ir sociālie mediji. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem, hibrīdkarš jau notiek sociālajos medijos, kur tiek ietekmēti vai uzpirkti cilvēki. Esmu uzsākusi pētījumu (“Mediju lietošanas ietekme uz robežas iedzīvotāju drošības sajūtu: riska uztveres analīze”) par to, kā mediji ietekmē cilvēku drošības sajūtu, un intervijās uzdodu jautājumus, kā sabiedrība jūtas. Jāteic, ka vietējie vai nacionālie mediji nav lielākais drauds, kas liek justies nedroši. Lielākās bažas vai apdraudējumu sabiedrība sajūt no sociālajiem medijiem. Bet kopumā, runājot par šo tematu, sabiedrība saka, ka jau ir nogurusi, līdzīgi kā kovida laikā. Mēs bijām noguruši no ziņām par kovidu, bet tagad cilvēki noguruši no ziņām par karu. Savā ziņā redzama vienaldzība, kas attiecīgi var radīt arī nevēlēšanos patērēt kvalitatīvu saturu.

Šķiet, ka par dezinformāciju jau runāts pietiekami…

– It kā jā, taču uzskatu, ka tā joprojām ir nopietna problēma, un šo nopietnumu rada nezināšana vai neizpratne par mediju vidi. Minēšu piemēru. Ar studentiem runājām par mediju iedalījumu – komerciālajiem vai sabiedriskajiem. Un jāsecina, ka daļai studentu nav izpratnes vai zināšanu par to, kas ir sabiedriskais un kas – komerciālais medijs. Ja tas ir komerciālais medijs, skaidrs, ka viņam ir pavisam citi mērķi. Protams, ja tas ievēros ētikas kodeksu, saturs būs atbilstošs, bet ir arī mediji, kas darbojas kaut kā interesēs un ietekmē. Ja skatītājs vai lasītājs zina, ka tas ir sabiedriskais medijs, kur nav kaut kādas reklāmdevēju vai citas ietekmes, ja cilvēks saprot to atšķirību, tad viņam arī vieglāk orientēties. Kur mēs šobrīd visbiežāk saņemam informāciju? Sociālajos medijos. Un dažkārt patērētājam nav svarīgs konkrēts medija zīmols, bet pietiek ar to, ka tas izlasīts portālā “Facebook”. It kā tik daudz par to runājam, tik daudz medijpratības aktivitāšu, izglītojošu semināru bijuši, bet vienalga pie šī jautājuma jāatgriežas. Pirms informācijas patērēšanas mēs varbūt pat atceramies, ka, iespējams, tur varētu būt kaut kāda dezinformācija, bet emocionālais fons un psiholoģija ietekmē cilvēku pavisam citādāk. Šobrīd tik bieži pieminam vārdu savienojumu ‘kritiskā domāšana’, tas joprojām ir būtiski. Medijpratībā iesaka uzdot papildu jautājumus, bet, protams, ikdienas skrējienā ne vienmēr tam ir vēlēšanās un laiks. Un vēl jau dominē emocijas. Tādēļ ir ļoti labi, ka atsevišķos medijos lasāmi raksti par dezinformāciju vai dalīšanās ar apkrāpšanas piemēriem. Lai kā šķiet, ka par dezinformāciju runāts pietiekami daudz, pieredze liecina, ka jārunā vēl un vēl. Medijs nevar izglābt visu pasauli, bet kaut vienu vai divus lasītājus, kuri tam pievērsīs uzmanību, var. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šobrīd kara kontekstā šis temats joprojām ir aktuāls un nekur nav pazudis.

Lai stiprinātu vietējo mediju pastāvēšanu, Sabiedrības integrācijas fonds izveidojis Mediju atbalsta programmu, pateicoties kurai ir iespēja saņemt papildus finansējumu. Bet mediju pamatuzdevums taču nav dzīvot uz programmu naudām, bet radīt sabiedrībai nozīmīgu saturu un informāciju.

– Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā uz Tartu universitāti un ar profesori tieši runājām par Mediju atbalsta programmu, kāda ir pie mums Latvijā. Profesore pastāstīja, ka šāda iecere tika apspriesta arī Igaunijā, bet igauņu mediji uzreiz pateica, ka neņems naudu no valsts, paredzot, ka, iespējams, varētu būt kaut kāda ietekme. Jā, šāds atbalsts varētu radīt bažas par kaut kādu ietekmi, bet pieredze rāda, ka Latvijā noteiktie kritēriji atbalsta saņemšanai ir korekti, precīzi un atbilstoši. Medijs var atrast sev piemērotāko nišu vai tematu, kurā startēt un parādīt sevi. Bet no biznesa viedokļa, protams, tas īsti pareizi nav, jo medijam savā ziņā tas ir papildu ienākums. Tai pat laikā no reģionālajiem medijiem dzirdam, ka bez papildu finansējuma tie nespēs pastāvēt, un tas kaut kādā veidā grauj žurnālistikas kvalitāti. Arī sabiedrība, iespējams, novēršas, mazāk uzticas, zinot, ka pie raksta ievietots logo, kas nozīmē, ka saturs apmaksāts. Šeit ir divas puses – medijiem tas ir atbalsts, bet žurnālistikas jomai kopumā rada bažas par neatkarību un satura kvalitāti. Ļoti svarīgi ir, kā pēc tam tas viss tiek monitorēts.

Reģionālo laikrakstu slēgšana rada pamatotu satraukumu par “ziņu tuksneša” veidošanos ne vien pašu satura veidotāju vidū, bet arī valsts mērogā. Kā, Jūsuprāt, valsts atbildīgās amatpersonas raugās uz mediju nākotni Latgalē? Vai jūtams satraukums valstiskā mērogā?

– Tieši šī iemesla dēļ, lai nerastos informācijas trūkums, tika izveidots valsts atbalsts. Tas ir viens no risinājumiem, kā izvairīties no informācijas tuksnešiem. Līdz šim reģionālie mediji mēģinājuši izdzīvot par reklāmdevēju naudu, kas līdz kovida laikam salīdzinoši labi veicās. Vispār Latgalē un Kurzemē ir salīdzinoši daudz vietējo reģionālo mediju, – paskatieties, cik daudz radiostaciju, laikrakstu ir Rēzeknē un Daugavpilī, arī, starp citu, žurnāls un ziņu tīmekļa vietnes. Patiesībā mediji kā resurss mums ir, tikai jautājums, kā tos noturēt. Šajā brīdī es negribētu visu novelt uz valdību, jo žurnālistika tomēr paredz, ka tā ir neatkarīga, objektīva un neitrāla. Paļauties tikai uz valdības atbalstu žurnālistikā es tiešām negribētu, tas nav pareizi.

Vai paši mediji ir gatavi mainīties?

– Kad sākās digitalizācija, sākums bija skeptisks un viedokļi dažādi – kāds mediju pārstāvis bija gatavs uzreiz iet un darīt, citam nezināšanas dēļ bija bail, ka, pārejot uz to, iespējams, nāksies zaudēt savu lasītāju. Tagad lielākā daļa Latgales mediju iesaistījusies digitalizācijas projektā. Jā, iespējams, joprojām pastāv bažas zaudēt savu drukāto lasītāju, bet tikpat labi tā ir iespēja iegūt arī jaunus, citus lasītājus.

Bet te ir jautājums, vai mūsu lasītāji gatavi maksāt par saturu?

– Protams, šobrīd – nē, jo visiem patīk, ka kaut ko iedod par velti. Bet, runājot par digitalizāciju, liela ietekme mediju darbībā (īpaši drukāto) bija “Latvijas Pastam”, jo tas pārtrauca piegādāt laikrakstus sestdien, tad vairs nepiegādāja pirmdien, slēdza pasta nodaļas, līdz ar to arī palika mazāk cilvēku, kas avīzi piegādā. Šajā kontekstā mobilās vai digitālās versijas tiek plānots piedāvāt kā rīku, lai, piemēram, lasītājam nav jāgaida pēcpusdiena, kad atnes laikrakstu. Tā vietā jau pie rīta kafijas var izlasīt digitālo versiju. Nesen intervēju mediju pārstāvi, kura stāstīja, ka ar digitālo versiju sākumā bija bažas zaudēt savu ierasto lasītāju, bet tajā pašā laikā joprojām ir cilvēki, kuri vēlas sajust piederību savai kopienai, līdz ar to būs gatavi maksāt. Un šajā gadījumā vietējās avīzes spēks ir saturs. Mūsu mediju patērēšanas paradumi noteikti ir mainījušies. Manuprāt, pilnveidojot saturu un arī tematu loku, tas pavērstu uzmanību arī uz citiem lasītājiem, jo mediju teorijā tiek runāts par dažādiem mediju patērēšanas modeļiem, kad noteiktā situācijā mēdz būt nepieciešamība un apstākļi patērēt konkrētu vai citu mediju. Piemēram, lidmašīnā varbūt labāk lasīsim drukāto presi, savukārt mājās sēdēsim un šķirstīsim laikrakstu viedtālrunī.

Mediji izmanto visas iespējas, kas pieejamas, vai slīgst rutīnā?

– Man šķiet, ka šobrīd tiem klājas diezgan smagi arī ģeopolitiskās situācijas dēļ, taču nenoliegšu, ka savā ziņā vietējie mediji kļuvuši drosmīgāki un spiesti domāt jaunas idejas. Iespējams, pāreja uz digitālo versiju mainīs arī reklāmdevēju lomu un viņiem būs lielākas iespējas caur to uzrunāt vēl citu lasītāju. Drukātajās versijās digitalizācijas process ir sarežģīts. Paies ilgs laiks, kamēr gan paši mediju izdevēji, gan lasītāji ar to apradīs. Mēs neesam pieraduši maksāt par žurnālistikas saturu, bet neviens nenovērtē darbu, kas tiek ieguldīts. Turklāt vietējie mediji nevar atļauties cilvēku, kurš būtu eksperts tikai izglītībā, kultūrā, ekonomikā vai medicīnā. Reģiona žurnālists ir universālais kareivis. Sabiedrība nenovērtē un nespēj iedomāties, ko nozīmē uzrakstīt vienu rakstu, atlasīt informāciju, izdomāt attiecīgu virsrakstu, kaut arī no malas tas šķiet tik vienkārši. Tāpēc jau interese par žurnālistiku ir maza. Kad studentiem jautāju, kurš varētu būt žurnālists, jāsecina, ka lielas vēlmes nav.

Jūs ticat, ka drukātajiem medijiem, tostarp reģionālajiem, ir nākotne?

– Es tam ticu, jo, pirmkārt, varam strādāt ar saturu. Tas ir pirmais atslēgas vārds. Lasot pētījumus, kā notiek citviet pasaulē un īpaši tur, kur ienāk maksas saturs, pastāv uzskats, – ja tas būs kvalitatīvs, cilvēki maksās. Jā, sabiedrība pieradusi saņemt informāciju par brīvu, bet tomēr noteicošais ir kvalitāte. Tādēļ pieļauju, ka šobrīd, kad ienāk digitalizācija, būs izmaiņas, kamēr cilvēki pārorientēsies uz šo jauno produktu un to pieņems. Sagaidāms pārejas laiks, kas prasīs jaunus paradumus, paņēmienus, arī izmaksas. Bet tā kā šobrīd arī citās jomās daudzas lietas notiek digitāli, domāju, ka ar laiku reģiona medijiem būs pavisam jauni, citi – novatori – virzieni. Priecē, ka šobrīd vietējie mediji sāk vairāk strādāt ar savu auditoriju, izmantojot sociālos medijus un sociālos tīklus. Tas savā ziņā devis atsevišķus plusus – ir tūlītēja atgriezeniskā saikne, iespēja saprast, kurš raksts uzrunājis vairāk, kurš – nē. Mediji pilnveidojas un domā, kā uzrunāt savu lasītāju, tāpēc nebūšu tik pesimistiska. Protams, varbūt nevaram cerēt uz lielu auditorijas vai tirāžas pēkšņu kāpumu, bet pamazām piedāvājums, kas tiek dots auditorijai, parāda, vai šī atsaucība ir, – tas ir konkrēti kāda žurnālista vai redaktora panākums, pienesums, ar kādiem paņēmieniem tiek piesaistīts lasītājs vai arī izmantoti kādi īpaši žurnālistikas paņēmieni. Tādēļ es negribētu teikt, ka viss ir slikti. Pozitīvi, ka ir dažāda veida atbalsti – Mediju atbalsta fonda, Latgales reģiona medijiem pagājušogad – arī Aizsardzības ministrijas, vēl ir atsevišķas programmas, ar kuru starpniecību var pabalstīt. Bet šajā gadījumā atslēgas vārds ir tieši ‘pabalstīt’, nevis atbalstīt, jo medijam tas noteikti nevar palikt kā primārais mērķis, ar kura palīdzību eksistēt.

Reģionālajiem medijiem ir nākotne. Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas vadošā pētniece Sandra Sprudzāne ir pārliecināta, ka drukātie mediji reģionos pastāvēs, tikai tiem būs jāmeklē jauni, novatori virzieni.

 Prese Latgalē ir tikpat svarīga kā dienišķā maize

EGITA TERĒZE JONĀNE, “Vietējās Latgales Avīzes” žurnāliste, Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes locekle:

– Šis pavasaris reģionālajiem medijiem ir cerīgs, jo tie daudzmaz noturējuši savu vietējo, lokālo lasītāju 2025.gada parakstīšanās kampaņā, turklāt laikrakstu abonēšana notiek joprojām. Radio un TV klausītāju un skatītāju skaits reģionos mainās mazāk jūtami. Vārdu sakot, visi reģionālie mediji strādā atrotītām piedurknēm, lai arī reklāmas tirgus nav priecējošs. Tūlīt darba kļūs vēl vairāk, jo startēs Mediju atbalsta fonda projekti. Turklāt tagad rakstām arī digitālos un Valsts kultūrkapitāla fonda projektus, un padomā ir vēl citi. Piemēram, vienu programmu Eiropas Savienības atbalsta ietvarā Latvijas reģionālo mediju asociācija vēlas apgūt jau šogad. Strādājam, un darbs apliecina to, ka reģionālie mediji joprojām ir uzticīgi savam lasītājam, klausītājam un skatītājam, lai gan izaicinājumu (tostarp digitālo platformu apgūšana un ieviešana) ir daudz.

Manuprāt, lielākā reģionālo mediju problēma pastāv valstiskā līmenī. Joprojām mediju nozare likumdošanā nav sakārtota pietiekami strikti, jo uz valsts atbalstu, kas paredzēts reģionālajiem medijiem kā demokrātijas līdzsvarotājiem ārpus Rīgas, tēmē ne tikai valsts uzņēmumi (piemēram, TET), bet arī ārvalstu kompānijas (sevišķi portāli un radio). Un lai gan katru gadu diskusijās par medijpolitiku un mediju finansējumu piedalās Latvijas reģionālo mediju asociācijas pārstāvji, diemžēl asociācijas priekšlikumi tiek ignorēti par labu mistiskiem digitāliem centriem, producentu grupām, kas, vinnējot konkursos, meklē žurnālistus kā ar uguni. Sadalot atbalsta finansējumu, amatpersonas (un tas ir mans personīgais novērojums, jo padziļināts pētījums nav bijis) respektē elektronisko mediju vajadzības (digitālo finansējumu, kas iezīmēts arī reģionālajiem medijiem un ir pieejams no 2021.gada, saņēmuši tikai elektroniskie mediji, reģionālie laikraksti šo atbalstu saņems tikai šogad).

Tikpat liels izaicinājums ir jaunu žurnālistu piesaiste reģioniem un darba samaksa, kas reģionālajos medijos pat netuvojas vidējai darba algai 1685 eiro mēnesī (2024. gada statistikas dati). Šeit būtu jārod sadarbība ar reģionālajām augstskolām par studentu piesaisti un apmācību mediju jomā. Tāpat tā varētu būt mediju iepazīšanas viena gada profesionālās izglītības programma kādā no arodskolām reģionos, valsts stipendijas studentiem, ja viņi dosies strādāt uz reģioniem, utt. Lai palielinātu algas, jāraksta vairāk projektu, lai arī tas prasa papildus cilvēku, finanšu un laika resursus. Bet bez projektiem ar valsts ierēdņu attieksmi “dosim lauvas tiesu tiem, kuriem lielāka auditorija un labāki reitingi”, ir apdraudēta ne tikai reģionālā prese, bet arī demokrātija, valoda un citas latviskās un valstiskās vērtības reģionos. Preses pastāvēšana – tas ir arī valsts drošības jautājums. Šis drauds sevišķi novēršams Austrumu pierobežā, jo agresorkaimiņš Krievija nesnauž, izraisot informatīvos un kiberkarus.

Lai izdzīvotu, reģionālie mediji katru gadu iesniedz projektus Mediju atbalsta fondam, Valsts kultūrkapitāla fondam, dažādām ministrijām un saņem finansējumu, kas diemžēl katru gadu samazinās vai paliek iepriekšējā līmenī, lai gan visas izmaksas augušas... Tāpat Latvijas reģionālo mediju asociācija jau otro gadu diskutē ar politiķiem par institucionālo atbalstu reģionālajiem medijiem, kāds ir daudzās Eiropas Savienības valstīs. Bez šī atbalsta grūti nolīdzsvarot mediju nozari reģionos, piemēram, lai sasniegtu valsts vidējo darba samaksu darbiniekiem. Atkārtošos, – valstij uz reģionālo presi jālūkojas kā uz demokrātijas, valodas, latviskuma sargu, tāpēc valsts amatpersonas nedrīkst apzināti un neapzināti veicināt informatīvo tuksnešu rašanos reģionos.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts arī par reģionālo mediju nākotni. Mans redzējums ir, ka Latgalē drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, tāpēc ka laukos sabiedrība nav tik ļoti digitalizēta, kā to vēlas valdība, turklāt daudzviet nav kvalitatīva interneta. Savukārt jaunā paaudze ar digitalizāciju ir platu soli priekšā, tādēļ, paralēli attīstot portālus, presei jārada saturs, kas aktuāls jauniešiem. Viņi jāiesaista šī satura veidošanā. Vēl jāievieš maksas pakalpojumi pašvaldībām, lai pazustu pašvaldību informatīvie izdevumi, kas iznāk par nodokļu maksātāju naudu un kropļo gan preses tirgu, gan sabiedrības domāšanu (ja visa informācija pasniegta “ar saldo zemeņu mērci”, tad sāk pazust kritiskā domāšana). Notiek sarunas arī par sabiedrisko pasūtījumu no ministrijām reģionālajā presē. Latvijas reģionālo mediju asociācija un es kā žurnāliste ar 30 gadu darba stāžu iestājos un iestāšos par reģionālo presi. Tā Latgalē ir tikpat svarīga kā lūgšana, kā dienišķā maize. Aicinu politiķus atcerēties, ka viņi paši ir reģionu loloti, aicinu rūpēties par reģionu plauksmi, aicinu sakārtot likumdošanu tā, lai reģionos mediju nozare varētu pastāvēt un nodrošināt informatīvo, valodas, latvietības un demokrātijas drošību.

• “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”
• Par publikāciju “Vai ir jāatkāpjas, ja pa logu rāpjas...” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.
• https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1305175507427817