Piedzimt Latvijai (18.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Mūsējais, bet ne Latvijā

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, dodoties svešumā, projām no mājām, ir pārliecināti, ka tas ir uz laiku. Taču nereti dzīve ievieš savas korekcijas. Esot ārpus mūsu valsts robežām, rodas jaunas attiecības, veidojas ģimenes un dzimst bērni. Taču šādās ģimenēs nereti par vienu no galvenajiem uzstādījumiem kļūst nezaudēt latvietību, neaizmirst latviešu tradīcijas, savām atvasītēm mācīt latviešu valodu un kultūru. Jo nekad nevar zināt, kad pienāks tas brīdis, kad radīsies vēlme doties atpakaļ. Pieredzes stāsti, kā nezaudēt saikni ar dzimto pusi, esot tālu projām no mājām.

 Londonā – pašiem sava mazā Latvija

SANTAS SĪPOLAS un AIVARA BISTROVA ģimene Londonā iesakņojusies tik dziļi, ka šīs saites būtu grūti pārraujamas. Šeit dzimuši divi no trīs viņu kopīgajiem bērniem, nodibināts uzņēmums un nopirkta māja. Tomēr ģimene neaizmirst savu latvisko izcelsmi, turpinot piekopt mūsu tautas tradīcijas un mācot tās saviem bērniem.

Alūksnes novada Liepnas pagastā augusī trīs bērnu (Ralfs – 16 gadi, Ričards – 12 gadi, Keita – 4 gadi) māmiņa Santa ar savu dzīvesbiedru Aivaru iepazinās Latvijā, deju kolektīvā, dejojot vienā pārī. Pēc 20 kopā pavadītiem gadiem viņi joprojām dejo kopā, tikai šoreiz deju kolektīvā “Jautrais pāris” Londonā.

Kā abi nokļuvāt Apvienotās Karalistes galvaspilsētā?

– Pirmais atbrauca Aivars. Pabeigusi augstskolu Latvijā, pievienojos viņam. Tas bija 2011. gada 3.marts. Tik labi atceros, jo tanī dienā manam tētim ir dzimšanas diena. Kad pārcēlos, vecākajam dēlam bija divi gadi un divi mēneši.

Kāpēc izvēlējāties dzīvot tieši Londonā?

– Vēl būdami studenti, 2006.gadā, pirmo reizi viesojoties Londonā, mazliet bijām sagatavojuši augsni, lai pārceltos. Te jau dzīvoja daži paziņas un draugi. Mums šī pilsēta ļoti iepatikās, tādēļ 2011.gadā atgriezāmies uz palikšanu. Latvijā tie bija krīzes gadi. Liepnā lielu darba izvēles iespēju nebija, turklāt daži draugi jau bija pārcēlušies uz Angliju. Sazvanījušies ar viņiem, nolēmām braukt. Visus šos gadus nodzīvojām Londonā, tikai pērn pārvācāmies mazliet ārpus pilsētas. Iegādājāmies īpašumu Kentas grāfistē, Londonas pievārtē, jo galvaspilsētā mājas ir dārgākas un arī platība šaurāka. Turklāt bērniem šī lielpilsēta vairs nav tik droša.

Ar ko nodarbojāties, ieradušies uz dzīvi Londonā 2011. gadā?

– Vīrs strādāja celtniecībā, es – viesnīcā, bet ļoti īsu laiku. 2013.gadā, kad piedzima otrais dēliņš Ričards, visu krasi mainījām, nodibinot savu ģimenes uzņēmumu. Darbojamies celtniecības un piemājas dārzu labiekārtošanas jomā. Apzaļumojam piemājas dārzus, bruģējam iebraucamos celiņus utt. Es nodarbojos ar lietišķo pusi – ar dokumentiem, vairāk laika pavadot mājās pie datora, bet vīrs dara praktisko daļu.

Latvijā neplānojat atgriezties?

– Tādas domas nav. Esam nostabilizējušies un vēlamies palikt šeit. Taču nekad nesaki ‘nekad’, jo nevar zināt, kas dzīvē var notikt. Bet pagaidām – nē. Arī bērniem šeit patīk, jo te mums ir pašiem sava “mazā Latvija”, ko esam izveidojuši. Bērni prot runāt latviešu valodā. Svētdienās apmeklējam Londonas Latviešu skoliņu. Keita dejo tautisko deju kolektīvā “Vanadzēni”. Veidojam ļoti latvisku vidi. Esam sadraudzējušies ar daudzām jaukām latviešu ģimenēm, arī bērni izveidojuši labas attiecības ar citiem.

Mājās visi runājat tikai latviski?

– Jā, taču lēmumu sākt apmeklēt latviešu skoliņu pieņēmām Ričarda dēļ, kurš četru gadu vecumā ļoti negribēja runāt latviešu valodā. Sapratām, ka mūsu enerģija jāvelta tam, lai saglabātu latvietību. Meklējot iespējas, atradām Londonas Latviešu skoliņu un kopš 2017.gada joprojām to apmeklējam. Ričards vairāk latviski sācis runāt tikai pēdējos trīs gados. Iepriekš viņš to nedarīja, jo bija grūti, un viņš īsti nesaprata, kādēļ to vajag. Tagad dēls to ir sapratis un mājās labprāt runā. Negribēju uzspiest, jo vēlējos, lai tas nāk no sirds. Uzskatu, ka vecāki ir kā spogulis. Ja mēs to darām savā starpā, tad arī bērni uzsūc kā sūklīši. Pagājušajā gadā Ralfs absolvēja Londonas Latviešu skoliņu un, tāpat kā pārējie absolventi, saņēma Nameja gredzenu. Tas bija skaists pasākums, kurā ar vērienu nosvinējām latviešu skolas 75 gadu jubileju. Otrā dienā absolventi devās uz “Straumēnu” muižu, kas atrodas apmēram 150 kilometrus attālumā no Londonas, un tās teritorijā iestādīja savus pirmos kokus – bērzus. Arī šogad jūnijā piedalījāmies izlaidumā, lai atbalstītu draugus. Londonas Latviešu skolā visi esam kā viena liela ģimene. Tur esam satikuši brīnišķīgus cilvēkus.

Kādēļ Jums ir tik svarīgi saglabāt latviskās saknes?

– Abi ar vīru esam vienisprātis, ka tas jādara. Tā ir mūsu dzimtā valoda. Sirdī vienmēr būsim latvieši, lai kur arī atrastos. To nevaram mainīt. Tās ir mūsu saknes. Nebūs godīgi, ja saviem bērniem nenodosim visu, ko zinām paši. Ko bērni darīs tālāk, tas ir viņu ziņā, bet cenšamies tajā ielikt visu savu enerģiju. Nav viegli, jo katru svētdienu mērojam vairāk nekā stundu garu braucienu uz latviešu skoliņu.

Vai bērni neprotestē, jo tajā laikā varētu atpūsties, darot kaut ko citu?

– Protams, reizēm ir grūtāk piecelties tik agri svētdienu rītos, bet viņi saprot, ka tas jādara. Reizēm papukst, ka jau tā skolā ir piecas darba dienas. Saku: “Bet mums ir sešas.” Taču viņi skoliņā satiek draugus, priecājas. Kopā braucam arī uz nometnēm, bērni dejo latviešu deju kolektīvos. Tas viss nav uzspiests. Latviešu skolas dienas mums ir ļoti intensīvas, jo pēc nodarbībām uzreiz seko Keitas deju nodarbības bērnu tautisko deju kolektīvā “Vanadzēni”. Vēlāk notiek mēģinājums arī mums, jo abi ar Aivaru dejojam vidējās paaudzes deju kolektīvā “Jautrais pāris”. Mēģinājumi beidzas septiņos vakarā. Tikai desmitos vakarā esam mājās. Uzskatu, ka Latvijā diez vai kāda ģimene katru svētdienu tik tālu brauktu. Šeit mēs latvietību novērtējam vairāk, izjūtot to dziļāk. Keita ļoti priecājas, kad parādu pastalas, sakot, ka nākamsestdien jāuzstājas. Kā, piemēram, nesen notikušajā pasākumā “Skroderdienas Straumēnos”. Tas bija brīnišķīgs pasākums, kurā dejoja deju kolektīvi, dziedāja koris, arī mēs paši piedalījāmies kā dejotāji. Keita gan dejoja, gan iejutās bitītes lomā teātra uzvedumā. Tas bija fantastisks pasākums, kas Anglijā notika pirmo reizi.  

Cik bieži viesojaties Latvijā?

– Reizi gadā – noteikti. Visi radi dzīvo Latvijā, un mums viņu ļoti pietrūkst. Uzturam kontaktus ar “WatsApp” palīdzību, viņi brauc ciemos pie mums, mēs – pie viņiem uz Latviju. Mums ir ļoti mīļas un sirsnīgas attiecības. Lai vēl pilnīgāk izbaudītu prieku latviešu pasākumos Londonā, gribētos būt kopā ar saviem mīļajiem. Tas ir tas, kā visvairāk pietrūkst no Latvijas. Aizbraukt uz dzimteni varam tikai bērnu skolas brīvlaikā, jo šeit ar to ir ļoti stingri. Ja kavē skolu, jāmaksā soda nauda. Ar katru gadu likuma bardzība šajā ziņā pastiprinās – bērniem katru dienu ir jābūt skolā. Nav tik brīvi kā Latvijas skolās. Anglijā vasaras brīvlaiks ir tikai augustā – sešas nedēļas, jo līdz jūlija beigām bērni mācās. No vienas puses, man patīk šī sistēma, jo tā ļauj vecākiem strādāt, nelauzot galvu, ko dara bērni.

Ko parasti lūdzat ciemiņiem, lai atved no Latvijas?

– Rankas rudzu maizīti. Tā mums ir vismīļākā.

Kuri latviešu ēdieni garšo bērniem?

– Droši varu teikt, ka viņiem neiet pie sirds sautēti kāposti, bet garšo zupas. Zinu, ka daudzi latviešu bērni Anglijā tās neēd, viņi labprātāk izvēlas angļu tradicionālās maltītes, bet mūsu mājās zupas gatavojam ļoti bieži. Arī Ziemassvētkus svinam ar visiem deviņiem ēdieniem, kā pienākas.

Daudzi tautieši atgriežas Latvijā, kad bērniem jāsāk iet skolā, jo nevēlas viņus audzināt Lielbritānijā. Londonā bērniem ir īpaši bīstama vide…

– Jā, Londona ir diezgan nedroša pilsēta. Mūsu lēmumu pārcelties veicināja tas, ka pirms gada nodūra mana vecākā dēla klasesbiedru. Tomēr uzskatu, ka šādi gadījumi nenotiek tāpat vien. Šādi bērni parasti ir iesaistīti kaut kādās nelegālās darbībās. Lielā mērā tā ir vecāku atbildība. Protams, saprotu, ka ar dažiem bērniem ir grūtāk tikt galā, sevišķi ar pusaudžiem un jauniešiem. Bet arī klusākā rajonā nekad nevar zināt, kas var notikt. Galvenais ir dzīvot ar prieku un nebaidīties.

Aizbraucot ciemos uz Latviju, nerodas vēlme te palikt?

– Kad bērni bija mazāki, reizēm tā bija, bet tagad vairs nē, jo šeit ir draugi, esam iekārtojuši savu vidi – savu mazo Latviju. Te mums ir tik daudz foršu draugu! Ar latviešu ģimenēm rīkojam kopīgas dārza ballītes, dažādus izbraucienus. Nesen kopā svinējām Jāņus. Trīs naktis gulējām teltīs. Aizņēmām 15 telšu vietas Jāņu festivālā “Bērzes strazdos”, kas ir lielākais Jāņu svinību pasākums ārpus Latvijas un pulcēja aptuveni 5000 latviešu. Piedalījāmies tur arī kā dejotāji. Festivālā uzstājās latviešu grupas “Bermudu divstūris”, “Dzelzs vilks”, dziedātāji Aija Andrejeva, Igo. “Līgo sētas” no Londonas Latviešu skoliņas piedāvāja dažādas radošās darbnīcas. Bērni varēja izzināt latviešu tradīcijas. Bija lielais ugunskurs, līgošana. Pat sporta spēles.

Kuri latviešu tradicionālie svētki bērniem patīk vislabāk?

– Jāņu svinēšana ar nakšņošanu teltīs. Arī Lieldienas. Tās mums sanāk svinēt divreiz, jo latviešu skoliņā piekopjam mūsu tradīcijas – krāsojam olas sīpolu mizās utt. Savukārt īstajā Lieldienu datumā svinam mājās – ciemos atnāk draugi, dārzā ripinām olas, šūpojamies. Ziemassvētku svinēšana arī ir jauka. Galdā liekam deviņus tradicionālos ēdienus.

Varbūt, dzīvojot ārzemēs, esat pārņēmuši arī kādas angļu svētku tradīcijas?

– Tā kā mums un bērniem patīk maskas un kreativitāte, iesaistāmies Helovīnu svinēšanā. Mūsu ielā tos atzīmē ar ļoti krāšņiem pasākumiem. Tos bērni vairāk svin savā starpā vai skolā. Šeit nav tādu izteiktu angļu tradicionālo svētku kā latviešiem. Vismaz mēs tādos neesam piedalījušies.

Kā Jūs raksturotu katru no saviem bērniem?

– Vecākais, kurš pabeidzis 11.klasi, aizraujas ar basketbolu. Izturēja lielu konkursu, lai viņu uzņemtu basketbola akadēmijā, kur tagad intensīvi apgūst šo spēli. Dēlam ir savs sapnis, ko viņš vēlas piepildīt. Neatklāšu to, bet mēs viņam novēlam to sasniegt! Ralfs ir ļoti talantīgs! Šobrīd dēls trenējas katru dienu no pulksten deviņiem līdz divpadsmitiem. Tas nekas, ka ārā ir +30 grādi. Ir jāiztur. Visa viņa dzīve ir pakārtota basketbolam. Vidējais dēls aizraujas ar futbolu, spēlē vietējā klubā. Katru trešdienu un sestdienu apmeklē treniņus, bet ceturtdienās ejam uz peldbaseinu. Sports mūsu ģimenē ir cieņā. Savukārt meitiņa ir dancotāja. Mazajai princesei patīk zīmēt, filmēties un fotografēties. Latviešu skoliņā meitai ir draudzenes, tādēļ katru došanos uz turieni viņa gaida ar lielu nepacietību.

Vai abi ar vīru apzināti plānojāt kuplu ģimeni?

– Tā vienkārši ir sanācis. Tātad tā mūsu ģimenei ir lemts, un esam par to priecīgi. Neuzskatu mūs par daudzbērnu ģimeni. Kamēr mums bija divi bērniņi, šķita, ka trīs tiešām ir daudz. Tagad, kad ir trīs, spriežu, ka nav jau nemaz tik traki. Viņi forši komunicē savā starpā. Nekad nesēžam mājās, katru nedēļas nogali kaut kur dodamies. Draugi reizēm pārmet, ka sestdienās, svētdienās nekad neesam mājās. Vienmēr kaut kur ārā – braucam pie jūras, pie dabas, apskatām pilis, ceļojam. Vienkārši ķeram visu, ko dzīve dod.

Latviešu skolas Londonā 2025.gada izlaiduma pasākumā. Šajā pasākumā Santa vienmēr īpaši lepojas, ka ir latviete: “Himnai skanot, tiek iznests Latvijas karogs, bērni dejo tautu dejas, katrai meitenei galvā ir ziedu vainadziņš, ar ozolzaru virtenēm tiek izdekorēta zāle. To visu brīvprātīgi darām mēs paši. Esmu ļoti pateicīga, ka mums tiek dota iespēja apmeklēt šo skolu.”

Māca nezaudēt latvisko identitāti

Londonas Latviešu skolas bijusī vadītāja DACE ALI atklāj, ka šai mācību iestādei, kas savas durvis Daugavas Vanagu fonda namā ver katru otro svētdienu, pērn nosvinēta 75 gadu jubileja. Pašreiz skolā regulāri mācās aptuveni 80 bērnu. Turklāt, apmeklējot latviešu skolas nodarbības, ieguvēji ir ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, kuriem ir iespēja iepazīties ar citām latviešu ģimenēm un iegūt jaunus draugus.

DACE ALI, kura ar pauzēm Londonas Latviešu skolu vadījusi astoņus gadus, šī gada 29.jūnijā direktores statusā skolas izlaidumā piedalījās pēdējo reizi, jo savus amata pienākums nodevusi jaunai vadītājai Lolitai Bokalderei. “Pienācis laiks atdot grožus jaunās paaudzes drošajās rokās. Kā teicis Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”,” savu lēmumu skaidro Dace. Pirmo reizi šīs skolas durvis viņa vēra tālajā 2000.gada janvārī, atbraukusi uz Apvienotās Karalistes galvaspilsētu strādāt par trīs latviešu meitenīšu auklīti: “Būdama pedagoģe, protams, uzreiz pieteicos strādāt par skolotāju, jo viss šajā mācību iestādē balstās uz brīvprātīgo darbu. Uz brīvprātības pamatiem šī skola ir augusi, turas un turēsies. Kopš tā laika savas dzīves katru otro svētdienu esmu veltījusi Londonas Latviešu skolai.” Bijusī direktore uzsver, ka visi 15 skolotāji bērnus māca no pamatdarba brīvajā laikā: “Mums ir arī pieci brīvprātīgie skolas padomes dalībnieki. Bez brīvprātīgā darba te nekas nevarētu notikt.”

Māca vēsturi, ģeogrāfiju un tradīcijas

Dace Ali skaidro, ka Londonas Latviešu skola nav tā vieta, kur bērnam iemācīs latviešu valodu: “To varam darīt, bet nesolām, ka iemācīsim, jo, apmeklējot mācību stundas reizi divās nedēļās, tas nav iespējams. Mēs sevi definējam kā interešu izglītību. Protams, mācām arī latviešu valodu, bet vairāk pievēršamies vārdu krājuma paplašināšanai, iepazīstināšanai ar valodu.” Dace uzskata, ka dzimtās valodas pamati jāieliek vecākiem: “Ja viņi to nedarīs, nekas nesanāks. Mūsu uzdevums ir mudināt ne tikai bērnus, bet arī vecākus. Reizēm rīkojam dažādas lekcijas un sesijas arī vecākiem.” Londonas Latviešu skolas bijusī direktore stāsta, ka katru otro svētdienu skolā notiek viena latviešu valodas stunda, kā arī ģeogrāfijas un vēstures stundas. Taču mācību iestādes galvenais mērķis ir latvisko tradīciju saglabāšana. “Turam godā latviešu tradīcijas – svinam 18.novembri, Baltā galdauta svētkus, cepam piparkūkas Ziemassvētkos, atzīmējam Māmiņu dienu, Lieldienas. Visu, ko varam nosvinēt,” piebilst Dace.

Taujāta, kāpēc ir svarīgi saglabāt latviskās tradīcijas, dzīvojot ārzemēs, un vai visi tur dzīvojošie latvieši to vēlas, D.Ali neslēpj: “Mēs esam liela skola, bet, paraugoties uz tiem tūkstošiem latviešu, kuri dzīvo tikai Londonā vien, nerunājot par visu Lielbritāniju, tas nav daudz. Mācību gadu parasti iesākam ar aptuveni 100 bērniem. Visiem šķiet, ka tas ir ļoti daudz. Jā, tas it kā nav maz. Bet, pārrēķinot uz tiem tūkstošiem šeit dzīvojošo latviešu, nav nemaz tik liels skaits to, kuri grib saglabāt latvietību. Man šķiet, pie mums nāk ne jau tāpēc, ka iemācīsim tradīcijas, jo viņi visi zina par Miķeļiem, Mārtiņiem un Sveču dienām. Manuprāt, tā ir vēlme apzināties latvisko izcelsmi.”

Izlaidumā dāvina Nameja gredzenu

Savu meitu, kura dzimusi Londonā, Dace uz latviešu skoliņu ved jau 15 gadus – kopš 3 mēnešu vecuma. “Dzīvojot jauktajā laulībā, tas nebija viegls uzdevums, bet pērn meita absolvēja latviešu skoliņu,” lepojas Londonas latviete. Dace stāsta, ka izlaidumus Londonas Latviešu skolā svin ar vērienu: “Ar valsts karogu, ar himnu, ar apsveikumiem. Pagājušajā gadā aizsākām pāris jaunas tradīcijas. Absolventiem dāvinām Nameja gredzenu un Daugavas vanagu fonda īpašumā “Straumēnos” viņi iestāda katrs savu bērzu. Pagājušajā gadā iestādījām deviņus. Šogad absolventi bērzus stādīs mazliet vēlāk – rudenī, jo daži no viņiem devās uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem Latvijā. Turklāt dārzkopji saka, ka kokus labāk stādīt rudenī.”

Dace atklāj, ka Londonas Latviešu skolā gadu no gada bērniem mācīta arī dziedāšana un dejošana: “Taču, tā kā tas balstīts uz brīvprātīgo darbu, pēdējos gados ir diezgan grūti atrast kādu mūziķi vai dejotāju, kurš nāktu mums palīgā. Mazliet sliktāk mums sokas ar dziedāšanas skolotāju meklēšanu. Pagājušajā gadā paveicās, jo tas bija skolas jubilejas gads, un gatavoties šim svētku pasākumam palīdzēja iepriekšējo dziesmu svētku goda virsdiriģente Lilija Zobens, kura dzīvo Londonā un kuras abas ar meitu ir cieši saistītas ar mūsu skolu. Taču kopumā mums iet smagi. Mūsdienās cilvēki ir ļoti aizņemti un viņiem ir grūti veltīt brīvās svētdienas, lai brauktu pāri visai Londonai uz latviešu skoliņu. Mūsu brīvprātīgās galvenokārt ir audzēkņu mammas, kuras grib palīdzēt. Pa retam gadās arī brīvprātīgie, kuru bērni neapmeklē mūsu skolu, bet kuri ir gatavi mums veltīt savu brīvo laiku.” Arī Daces pamatnodarbošanās šobrīd ir auto braukšanas apmācība. Viņa ir autoskolas braukšanas instruktore.

Meita pārņem latvisko identitāti

Lai gan nesen direktores pienākumus uzticējusi jaunajai skolas vadītājai, Dace joprojām turpinās darboties ar emigrantu bērniem: “Latviešu skolu absolvējot 13 – 14 gadu vecumā, šiem pusaudžiem Londonas latviešu sabiedrībā īsti nav ko darīt, – viņiem netiek piedāvātas nekādas aktivitātes. Tādēļ jau četrus gadus kopā ar kolēģi Baibu Freimani “Straumēnos” šiem jauniešiem rīkojam nometni. Reizēm saucam viņus par pazudušo paaudzi, jo 18 gadu vecumā viņi var atkal nākt pievienoties latviešu deju kopai vai korim, bet līdz tam šiem pusaudžiem latviešu sabiedrībā īsti nav ko darīt. Taču tas pamazām mainās. Domāju, ka turpināšu strādāt ar šiem jauniešiem. Tā gan nebūs latviešu valodas mācīšana. Protams, gribētos mācīt arī deklinācijas un konjugācijas, bet vai viņiem būs interese to darīt?! Varam pamēģināt apgūt kaut ko interesantāku, piemēram, jocīgās frāzes latviešu valodā, kaut vai: “Kas tad sunim asti cels, ja ne pats?”, un tamlīdzīgas. Rīkosim arī dažādas praktiskas nodarbības. Audīsim celu jostas vai arī adīsim zeķes, bet varbūt rīkosim pastalu darbnīcu. Esmu iecerējusi vairāk fokusēties uz pusaudžiem arī tādēļ, ka man tas ir svarīgi savas piecpadsmitgadīgās meitas dēļ.”

Dace neslēpj, ka savai meitai Aišai, kura aug jauktā ģimenē, nav bijusi priekšzīmīgākā latviešu mamma, kura ar meitu visu laiku runā savā dzimtajā valodā: “Esmu grēkojusi vairāk, nekā tas būtu jādara. Bet kopumā meita tagad diezgan labi saprot latviešu valodu, jo pēdējos trīs gadus mans bērns ir sēdējis pie datora un mācījies latviešu valodu attālināti. Es, protams, tajā arī esmu ieguldījusi savu artavu, bet varēju arī vairāk.”

Dace un viņas meita Aiša diezgan bieži ciemojas dzimtenē. ”Agrāk desmit gadus Latvijā vadīju jauniešu nometni “Eiropas vasaras skola”. Aiša brauca līdzi, vēl būdama maza meitene, bet tagad turp dodas pati, jo kopš 2018. gada to vairs nevadu. Šīs nometnes pirmsākumi meklējami vēl trimdas laikā. Kad Latvija atguva brīvību, tā katru gadu notiek citā vietā. “Eiropas vasaras skolai” pagājuša gadā apritēja 40 gadi,” stāsta Londonas latviete. Šovasar jūlija beigās un augustā “Eiropas vasaras skola” norisināsies Rēzeknes novada Maltā un būs veltīta latgaliešu kultūras un tradīciju izzināšanai.

Dace Ali Londonas Latviešu skolas izlaidumā. 29.jūnijā Londonas Latviešu skolā jau 76.reizi svinēja izlaidumu, kurā absolventus sveica ģimenes un draugi. Šis pasākums klātesošajos raisa īpašu lepnumu un piederības sajūtu Latvijai. Šogad izlaidumā aizsāktas divas jaunas tradīcijas – dāvināt absolventiem Nameja gredzenu un bērza stādu, ko viņi vēlāk iestāda “Straumēnos”.

Vēstures fakti

1949.gada 17.oktobrī Daugavas Vanagu fonda (DVF) Londonas nodaļa nolēma atvērt latviešu skolu. To nosauca par DVF Londonas nodaļas svētdienas skolu un kā pārzini iecēla Žani Bukovski. Mācības sākās tā paša gada decembrī. Žanis Bukovskis drīz vien atteicās no skolas vadības, jo aizceļoja. Īsu laiku skolu vadīja E.Blūmenfelde-Siliņa, bet vadību drīz pārņēma Pēteris Daugulis. Pirmos divus mācību gadus, līdz 1951.gada jūlijam, Londonas Latviešu skolu pilnīgi pārzināja un uzturēja DVF Londonas nodaļa, kura deva gadā vismaz 60 marciņas, kas tajā laikā bija ļoti liela summa. 1950.gada oktobrī Daugavas Vanagu fonds iepirka namu Londonā, kas arī prasīja organizācijas un latviešu sabiedrības finansiālu atbalstu. Bet, neskatoties uz to, Londonas Latviešu skola jau 1952.gada parcēlās no zobārstes V. Jūgs nama – 44 Hans Place, London SW1 – uz DVF namu – 72 Queensborough Terrace, London W2 – kur, kopš tā laika, tā darbojusies gandrīz nepārtraukti.

Trešajā mācību gadā skolu pārdevēja par Londonas Latviešu skolu, un tās izveidošanā piedalījās Latvju biedrība Lielbritānijā, Londonas Miera draudze un Londonas evaņģēliski luteriskā latviešu draudze. Materiāli skolu atbalstīja arī sūtnis Kārlis Zariņš un LNPL, bet galvenais atbalsts nāca no DVF Londonas nodaļas. Tai pašā mācību gadā, kad vadību pārņēma Emīls Sinka, Londonas Latviešu skolai bija krīzes laiks – dažu gadu laikā mainījās četri pārziņi un sākumā reģistrēto 35 skolēnu vietā uz mācībām ieradās nedaudzi. Neskatoties uz grūtībām, skolas dzīvei pamazām nostabilizējoties, jau piektajā mācību gadā tās tautskolas kursu beidza pirmie četri audzēkņi: Maruta Grundule, Daina Kristliba, Lauma Ozoliņa un Tālivaldis Zariņš.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1325657329326441