Piedzimt Latvijai (25.07.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Jo vairāk, jo labāk

Ja salīdzina laiku pirms 20-30 gadiem, kad vārdiem ‘daudzbērnu ģimene’ nereti līdzi nāca negatīva pieskaņa, tagad jāsecina, ka situācija krietni mainījusies. Dažādu priekšrocību, atlaižu un bonusu daudzbērnu ģimenēm kļūst arvien vairāk. Dažkārt pat dzirdēts – būt daudzbērnu ģimenei ir izdevīgi! Taču vai šis statuss, goda karte un priekšrocības ir pietiekami daudz, lai pieņemtu lēmumu par labu kuplākai ģimenei?

 Latvijā katrs bērns kļuvis pārāk vērtīgs

Skaitļi, kas raksturo demogrāfisko stāvokli, ir traģiski – dzimstība sasniegusi vēsturiski zemāko pakāpi. Tai pat laikā ļoti daudzas jaunās ģimenes uzskata, ka pietiek ar vienu atvasi. Tieši tādēļ, ja gadās dzirdēt par kādu ģimeni, kurā aug seši bērni vai vairāk, vieni to apbrīno, bet citi neizpratnē rauc pieri, – kur tik daudz? Kas būtu vajadzīgs no valsts un sabiedrības, lai starp mums būtu vairāk daudzbērnu ģimeņu? Latvijas daudzbērnu ģimeņu apvienības vadītāja Elīna Treija ir pārliecināta, ka vispirms nepieciešama politiskā griba, tikai tad būs iespēja sakārtot virkni jautājumu, kas dotu cerību uzlabot demogrāfisko situāciju.

Beidzot arī augstākās valsts amatpersonas sākušas sist trauksmi, sakot, – draugi, nav labi, mēs izmirstam! Jūsuprāt, pateicoties kam esam nonākuši tur, kur esam?

– 90.gadu sākumā, kad Latvijai bija lieli ekonomiskie izaicinājumi, ļoti strauji krita dzimstība, un demogrāfiskā bedre, kas izveidojās toreiz, šobrīd atspēlējas otrreiz. Lielu ietekmi, protams, vēl atstāja 2008.gada emigrācijas vilnis, kas aizveda projām ļoti daudzas ģimenes ar bērniem, kas šobrīd Latvijā jau būtu izauguši kā potenciālie vecāki. Tomēr pēdējo septiņu gadu paātrinātais dzimstības kritums skaidrojams tieši ar to, ka šeit dzīvojošās sievietes atļaujas laist pasaulē arvien mazāk bērnu. Tieši tādēļ valdības arguments, apgalvojot, ka demogrāfijas jautājumā neko nav iespējams darīt, jo nevaram iespaidot pagātnes sekas, neiztur kritiku.

Kādēļ neiztur kritiku?

– Ļoti objektīvs rādītājs ir summārais dzimstības koeficients – cik bērnu prognozēti dzims šodien un vēl tālākā nākotnē sievietēm, kuras ir šeit uz vietas reproduktīvajā vecumā. Pēdējos 20 gados novēroti divi posmi, kad ģimenēm bijusi izteikti labvēlīga politika, kas vienmēr rezultējusies ar dzimstības pieaugumu, jo palielinājies vidējais piedzimušo bērnu skaits ģimenēs. Attiecīgi redzam arī pretēju efektu. Kad valsts un pašvaldību atbalsts ģimenēm neaug līdzi inflācijai un nemīkstina finansiālo spriedzi, uzreiz krīt dzimstība, līdz ar to arī dzimstības summārais koeficients. 7 gadu laikā Latvijas sieviešu vēlme laist pasaulē mazuli samazinājusies par 25%.

Šķiet, mūsdienās lielākā daļa sieviešu mātes misiju vairs nevērtē tik augstu, jo viņas nav gatavas atteikties no realizēšanās darbā un citās jomās. Ar ko tas izskaidrojams?

– Te nozīmīgi vairāki faktori. Viens no tiem ir karš, kas ietekmē dzimstību, bet bijuši arī ļoti izaicinoši ekonomiskie apstākļi, kas pasliktinājuši mājsaimniecību rocību. Liela nozīme ir apzinātai bērnu plānošanai. Vairs nevaram runāt par laikiem pirms 30 gadiem, kad 40–50% jaundzimušo nāca pasaulē tieši kā neplānoti bērni. Tolaik nebija tik attīstīta kontracepcija un cilvēki tik ļoti nekontrolēja šos procesus. Šobrīd, gluži otrādi, varam runāt par to, ka ļoti maz bērnu nāk pasaulē neplānoti. Mūsdienu sabiedrība visu grib kontrolēt un ļoti apzināti pieņemt lēmumus par bērnu radīšanu. Un tādu lēmumu ir daudz grūtāk pieņemt, nekā saglabāt grūtniecību, kad sieviete neplānoti palikusi stāvoklī. Savukārt tad, kad jāpieņem lēmums palikt vai nepalikt stāvoklī, izvēļu priekšā ir visas citas alternatīvas – drošības aspekts, karjera, ekonomiskā un attiecību stabilitāte un personiskās brīvības jautājumi. Šodienas krīze ir tanī, ka valsts atbalsta politika ģimenēm nav reaģējusi uz ekonomiskajiem un arī vērtību izaicinājumiem, kas bijuši īpaši strauji pēdējā desmitgadē.

Par kādiem izaicinājumiem Jūs runājat?              

– Piemēram, ģimenē, kurā ir 3 un vairāk bērni, gandrīz 50% no mājsaimniecības izdevumiem aiziet pārtikai. Savukārt pārtikas cenas kopš 2020.gada pieaugušas par 50%. Tātad, ja puse no izdevumu budžeta ir sadārdzinājums par 50%, tad patiesībā mājsaimniecības izdevumi vidēji pieauguši par 25%. Tai pat laikā auguši arī pārējie izdevumi. Un tad ir jautājums, vai arī ienākumi šīm ģimenēm pēdējo 4-5 gadu laikā vidēji pieauguši vismaz par 25%? Rīgā atsevišķās nozarēs vai valsts amatos – jā, redzam ļoti strauju pieaugumu, bet pat vidējā alga valstī neatspoguļo krītošo rocību, ar ko saskaras vairāk nekā puse sabiedrības. Īpaši tie, kuriem vēl ir apgādājamie – slimi vecāki ar niecīgām pensijām vai bērni. Un tas nav stāsts tikai par reģioniem. Rīgā ir kritiska situācija ar dzimstību, te ir nākamie zemākie dzimstības rādītāji uzreiz aiz Krāslavas novada. Valdošo politiķu kļūda, ka viņi visu laiku gan sevi, gan sabiedrību mānījuši, manipulējot ar pagātnes postulātiem – uzlabosim vispārējos labklājības rādītājus, un tad tie bērni paši dzims. Tagad redzam, ka bērni tomēr nedzimst. Tad seko nākamais arguments no varnešiem – finansiālajai rocībai un atbalstam ģimenēm nav nozīmes, jo, redz, arī bagātajās Rietumeiropas valstīs, kur labklājības līmenis daudz augstāks, bērni nedzimst. Šie ir maldus argumenti, jo politiķi negrib ieraudzīt patiesību, ka arī Rietumeiropas vai attīstītajās Āzijas valstīs jauniem cilvēkiem, kuriem būtu jādibina ģimenes, ir arvien grūtāk atļauties vajadzībām atbilstošu mājokli un ir arvien pieaugošāka ekonomiskā nestabilitāte un finansiālā spriedze, kas dubultojas, ja uzrodas bērns.

Runājot par demogrāfiju, daudzi uzsver arī vērtību jautājumu.

– Uzskatu, ka vērtības veidojas arī no ekonomiskajām iespējām. Ja cilvēks pēc Maslova piramīdas nevar nodrošināt savas pamatvajadzības, par kādām vērtībām varam vēl runāt? Cita lieta, ja viņš dzīvo jau augstākā labklājības līmenī. Tad varam spriest, vērtība ir bērns, brīvība, karjera vai kas cits. Bet lielai daļai iedzīvotāju diemžēl ir svarīgs tieši šis izdzīvošanas līmenis. Jaunie cilvēki apliecina, – bērns kā vērtība kļūst arvien nesasniedzamāks, jo tas finansiāli ir “ļoti vērtīgs”, ko mūsdienās atļauties kļūst arvien grūtāk. Ja arī atļaujas, tad vienu. Manuprāt, lielam vairumam jauno ģimeņu tas nav stāsts par to, ka bērns kļuvis nevērtīgs. Gluži otrādi – pārāk vērtīgs. Šeit iezīmējas problēmu kopums, ko var risināt valstiski, ja vien ir politiskā griba, ja vien visi atrodas uz vienas nošu līnijas, pat ja valsts finansiālās iespējas ir ierobežotas. Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienība regulāri piedalās premjeres Evikas Siliņas vadītajās Demogrāfijas lietu padomes sanāksmēs, taču tur diemžēl uz balsojumu nekādi lēmumi netiek likti – tik vien kā parunāšanās un atskaitīšanās. Lielākā problēma šodien nav naudas trūkums. Diemžēl tie, kuri mēģina veidot demogrāfijas politiku un ir atbildīgi par līdzekļu sadali, ideoloģiski uzskata, ka lietas labā neko nevar darīt. Nav vērts.

Par daudzbērnu ģimeņu interesēm un problēmām Latvijā iestājas daudzbērnu ģimeņu apvienība, kurā esat valdes priekšsēdētāja.

– Pirmkārt, tas nav mans nopelns, ka šāda apvienība izveidota. Kustības aizsācējs ir Leonīds Mucenieks, četru meitu tēvs, kurš 90-to gadu sākumā, kad bērni nedzima un ģimeņu, kurās bija 3 un vairāk bērnu, bija pavisam maz, jutās kā vienradzis ar tik daudz bērniem. Viņš saprata, ka kuplo ģimeņu aizstāvībā steidzami kaut kas jādara. Tā pirms 33 gadiem Latvijā tika izveidota daudzbērnu ģimeņu apvienība ar četrām reģionālajām biedrībām, kas veicināja lielo ģimeņu tīklošanos un pārliecību savu interešu aizstāvēšanai. Tad nāca vilnis, kad daudzbērnu ģimeņu kustība uzplauka ļoti strauji, Latvijā ienāca humanitārā palīdzība, kuru dalīja tieši šīs organizācijas. Skaidrs, ka interese par humanitāro palīdzību bija liela, biedrību skaits strauji auga un vienā brīdī sasniedza pat 24. Tad palīdzība apsīka, labklājība auga un ģimenēm vairs nebija intereses iesaistīties tādās sabiedriskās aktivitātēs. Nāca krīzes gadi pēc 2008.gada, kas daudzas ģimenes aizveda trimdā. Kad 2019.gadā iesaistījos Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienībā, bija pavisam slikti – mūsu kustībā darbojās vien četras aktīvas biedrības.

Kā izdevās iekustināt šos procesus?

– Mēģinājām aktivizēt reģionālo kustību, kas visai labi izdevās, jo šobrīd mums jau ir 12 reģionālās biedrības. Biedrības stratēģiskie mērķi ir interešu aizstāvība reģionos un nacionālā līmenī. Pašvaldībām dodam ziņu, ka mēs tās vērojam, konsultējam, pieprasām, iestājamies, lai tajās ir ģimeņu atbalsta politika. Daudz instrumentu, lai ietekmētu šos procesus, mums nav, bet piemēri ir. Piemēram, Jelgavā pašvaldība daudzbērnu ģimenēm gribēja samazināt atbalstu, ģimenes nāca pie mums un jautāja, ko darīt. Ieteicām organizēties, solot palīdzēt arī no savas puses. Viņi nodibināja biedrību un panāca, ka atbalstu nesamazina. Šobrīd Jelgavas daudzbērnu ģimeņu biedrība ar nosaukumu “Goda ģimenes” ir ļoti stipra un, kas nav mazsvarīgi, ar viņiem rēķinās. Mūsu apvienībā pa tiešo šobrīd iestājušās 176 ģimenes, jo tām nav savas biedrības, kurai pievienoties reģionos. Un vēl mums ir 12 biedrības reģionos, kuras sevī apvieno 400-500 daudzbērnu ģimenes. Īsumā sakot, daudzbērnu ģimeņu apvienība ir interešu aizstāvība, vieta, kur tikties, apmainīties problēmām, un vide, kur kopīgi atpūsties.

Ja pirms gadiem 10-15 sabiedrībā, runājot par daudzbērnu ģimenēm, nereti jutām nievājošu pieskaņu, tad, šķiet, šobrīd situācija krasi mainījusies.

– Par to gribu izteikt lielu pateicību Imantam Parādniekam, jo, būdams Saeimas deputāts, sākot no 2010.gada viņš pacēla daudzbērnu ģimeņu kustību. Tieši viņš izcīnīja to, lai ieviestu “Goda ģimenes” apliecības “3+ģimenes karte”, kā arī deva iespēju sākt runāt par to, ka daudzbērnu ģimene ir goda statuss. Tika izveidots mehānisms, lai vērtētu ģimenēm draudzīgas pašvaldības, no valsts puses tika veicināta pozitīvā propaganda, notika ģimeņu svētki, daudzbērnu ģimeņu godināšana. Tas bija nopietns darbs, kas reizē ar ekonomisko uzplaukumu rezultējās faktā, ka radīt jau trešo bērnu ģimenei bija gandrīz vai prestiža lieta. Tai sekoja materiāli labumi, ko sniedz “Goda ģimenes” apliecība. Trīs un četru ģimeņu bērnu kontekstā skatoties, reputācija no smīkņājošas mainījusies par 180 grādiem, jo tās noteikti vairs neuztver kā sociāli nelabvēlīgas.

Tā var teikt par visām daudzbērnu ģimenēm?

– Diemžēl nē. Joprojām nedaudz stigmatizējam ģimenes, kurās ir pieci un vairāk bērni, pie viņu tēla vēl būtu jāpiestrādā. Taču no apvienības puses cenšamies, cik varam. Ikgadējos Latvijas Goda ģimeņu konkursos ar pašvaldību palīdzību, lūdzot šīs ģimenes nominēt, esam atraduši tik daudz tīrradņu ar 8 un 9 bērniem! Un tas ir tik fantastiski! Protams, ir arī nelabvēlīgie piemēri, bet tas nav tieši tādēļ, ka tās ir daudzbērnu ģimenes. Tā ir noteikta sociālā grupa, kas nav varējusi vai mācējusi pareizi adaptēties mūsu vidē. Varbūt vajadzīgajā brīdī neesam varējuši viņiem sniegt palīdzīgu roku. Tie ir bērni, kas uzauguši un šobrīd kļuvuši par vecākiem, bet iepriekš paši auguši briesmīgā vidē. Tās ir ilgtermiņa sekas. Pagājušajā gadā, piemēram, no ģimenēm izņemti vairāk nekā 1400 bērnu.

Uz mūsu mazo bērnu skaitu tas ir diezgan daudz…

– Te būtu jāsaprot, kā līdz tam esam nonākuši, kas 10-20 gadu periodā noticis, ka šie cilvēki kļuvuši vai izauguši par tādiem, kuri netiek galā ar saviem bērniem? Un pie vainas vienmēr nav alkohols. Tā ir arī vardarbība, ar kuru cilvēki paši netiek galā un izpaužas uz vājākajiem – bērniem. Tās ir dažāda veida atkarības, telefonus ieskaitot. Mums patiešām pietrūkst detalizētas analīzes, kā esam līdz tam nonākuši, ka esam spiesti viņiem bērnus atņemt. Bet, atgriežoties pie daudzbērnu ģimenēm, mūsdienās patiešām 3 un 4 bērnu ģimenēm reputācija ir fantastiska. Daudzās ļoti kuplajās ģimenēs vērojams arī ticības elements – viņi bieži vien ir reliģiju praktizējoši. Patiesībā ticība Dievam dod ja ne visas atbildes, tad iekšējo mieru. Un nereti tieši tas ir vajadzīgs, lai tiktu galā ar ekonomisko nestabilitāti un citām nedienām. Viņi tās lietas redz un uztver savādāk. Savukārt no valsts puses man šķiet nepareizi, ka valsts caur sabiedrisko mediju, izglītības saturu mudina distancēties no baznīcas un kristīgās ticības.

Kas jādara, lai uzlabotu situāciju?

– Savulaik apkopojām priekšlikumus, kurus gribējām ielikt topošajā demogrāfijas plānā. Šim plānam bija jātop jau pagājušā gada jūnijā, taču Ministru kabinets pērnā gada vasaras nogalē informatīvā ziņojuma apstiprināšanu nepalaida uz Saeimu, lai pasākumu ieviešana nebūtu jāuzsāk jau ar 2025.gadu. Kas notiek tagad? Manuprāt, tas pats scenārijs. Sanāksmes notiek, ministri kaut ko norunā, bet beigās no informatīvā ziņojuma mistiskā veidā pazūd konkrētie cipari, aizvietojot tos ar frāzēm – finansiālo iespēju robežās – sākotnējos pielikumos sāk pazust termiņi. Diemžēl arī Labklājības ministrijas sākotnējais plāns par papildus 150 miljoniem eiro uzlabotai ģimeņu atbalsta sistēmai jau ar nākamo gadu, visticamāk, tādā apmērā nerealizēsies. Labākajā gadījumā ir cerības uz pusi no solītā, kas nozīmē tikai vienu – efekta uz dzimstības veicināšanu un bērnu labklājības celšanu nebūs.

Kāds atbalsts visvairāk būtu nepieciešams ģimenēm?

– Kā jau teicu, primārais būtu ienākumu atvietošana 100% apmērā, bērnam piedzimstot. Šobrīd izlemt, vai ģimene kļūs par vecākiem, ir ļoti kontrolējams process. Cilvēki rēķina. Bērna piedzimšanas pabalsts ir vienreizējs atbalsts un, teikšu godīgi, tam lielas nozīmes nav. Tas noteikti nav instruments, kura dēļ sieviete izlems par labu bērnam. Un arī sacensība starp pašvaldībām, kura uzliks lielāku piedzimšanas pabalstu, Latvijai kopumā neko neietekmē. Tā ir tikai iekšējās migrācijas lieta. Latvijā ir divas pašvaldības, kuras bērna piedzimšanas pabalstu izmaksā trīs gadu laikā. Un, ja tas ir pietiekami liels, cilvēki uz to jau sāk skatīties kā uz vidēja termiņa atbalstu. Tas jau ir citādāk. Tātad svarīgi, lai zīdaiņa kopšanas periodā bērnu kopšanas un vecāku pabalsts kopā nodrošinātu vismaz tos pašus ienākumus ģimenei, kādi tie bija pirms bērna dzimšanas.

Nevarētu teikt, ka valsts neko nav darījusi, lai sniegtu atbalstu daudzbērnu ģimenēm – kopš 2013.gada Latvijā pastāv “Goda ģimenes” apliecība, kas sniedz virkni priekšrocību, tādējādi atvieglojot ikdienas dzīvi. Bet vai šis atbalsts ir pietiekams?

– Jau minēju, ka savulaik Imants Parādnieks bija tas, kurš šo ideju aizsāka. 11.Saeimas laikā, kad biju deputāte, arī es strādāju Demogrāfijas lietu apakškomisijā, kurā sākām virzīt šo programmu. Toreiz man jau bija 3 bērni, un es kļuvu par vienu no pirmajām šīs apliecības turētājām. Sākotnēji atbalstu solīja tikai privāti uzņēmumi, bet ļoti labi, ka ar laiku “Goda ģimeņu” programmā pienāca klāt atlaides valsts pakalpojumiem. Piemēram, sabiedriskais transports, kas ir viens no nozīmīgākajiem atbalstiem, dod iespēju bērniem maksāt tikai 10% no biļetes cenas. Daudzbērnu ģimenē 50% atlaide transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklim ir pat diviem auto, tāpat ir nekustamā īpašuma nodokļa 50% atlaide, ALTUM atbalsts, iegādājoties mājokli, un vēl daudzi citi bonusi. Taču atbalsts nesasniedz visas ģimenes. Mūsu apvienības rīkotajās aptaujās, kurās piedalījušās ap 1000 daudzbērnu ģimenes, esam konstatējuši, ka mājoklis savā īpašumā ir tikai vienai trešdaļai ģimeņu. Viena trešdaļa dzīvo salētinātos pašvaldību vai bez atlīdzības radinieku dzīvokļos, bet viena trešdaļa mājokli īrē, maksājot reālo īres tirgus cenu. Tātad 2/3 ģimeņu nekustamā īpašuma atlaidi nesaņem, jo viņiem mājoklis nav īpašumā. Savā ziņā tā ir nevienlīdzība, jo labumu gūst tā mazliet turīgākā ģimene, kurai bijusi iespēja mājokli iegādāties. Savukārt mazāk turīgie spiesti mājokli īrēt un patiesībā par līdzvērtīgu mājokli maksāt dārgāk, nekā turīgākas ģimenes.

Goda karšu saņēmēji norāda, ka vairums atlaižu tomēr ir simboliskas, un uzņēmēju dāsnums mēdz beigties brīdī, kad preces vai pakalpojumus tikpat labi pērk arī bez atlaidēm…

– Tam var piekrist, jo par stabilu lielo atbalstu varam runāt tikai pozīcijās, kur ir valsts atbalsts “Goda ģimenes” apliecības turētājiem. Viss pārējais ir privātuzņēmēju iniciatīva – cik viņi grib, tik dod, un par to pārmest nevaram. Piemēram, Igaunijā “Goda ģimeņu” karšu sistēma ir privāta, to īsteno nevalstiska organizācija. Ja daudzbērnu ģimene grib saņemt šo apliecību, viņa maksā gada vai trīs gadu maksu. Ja uzņēmējs grib piedalīties programmā, viņš to uztver kā mārketinga pasākumu, ar ko celt reputāciju, un viņš maksā. Nesaku, ka tas ir labi, jo Latvijā tas īsti nestrādātu. Esmu priecīga, ka Latvijā valsts uzņēmusies rūpes par “Goda ģimenes” apliecību programmu un gan ģimeņu, gan uzņēmēju dalība šajā programmā ir par brīvu. Bet ne visi uzņēmēji godprātīgi rīkojas. Savulaik uztaisījām eksperimentu degvielas tirgotājiem un secinājām, ka gandrīz visiem tirgotājiem bija citas akcijas, kas bija izdevīgākas nekā bonusi, ko varēja saņemt ar “Goda ģimenes” apliecību. Tas savā ziņā ir pat apkaunojoši. Nu tad nepiedalies programmā, ja nevari piedāvāt neko labāku! Gribētos zināt, vai lieliem uzņēmējiem tas godam kanti nerīvē?

Mēģinot noturēt iedzīvotājus pašvaldībās, vietējā vara gan kāpina pabalstus, gan sniedz citas iespējas. Situācija reģionos atšķiras?

– Atšķiras. Kad pētījām jautājumu par bezmaksas ēdināšanu daudzbērnu ģimenēm skolā un pirmsskolā, apkopojām informāciju par visām pašvaldībām un nonācām pie interesanta secinājuma. Proti, lēmums par to, vai daudzbērnu ģimeņu bērniem būs bezmaksas pusdienas, ir tikai un vienīgi politisks lēmums. Tam nav nekāda sakara ne ar pašvaldības, ne ģimeņu rocību. Mums ir bagātas pašvaldības, kas nodrošina brīvpusdienas, un tikpat bagātas, kuras to dara daļēji vai nenodrošina vispār. Un tai pat laikā ir nabadzīgas pašvaldības, kas nodrošina 100% un nenodrošina nemaz. Tas ir politisko prioritāšu jautājums esošo pašvaldību vadītājiem.

Atbalsts daudzbērnu ģimenēm atšķiras arī reģionu griezumā?

– Noteikti – jā. Es teiktu, ka Austrumlatvijas reģionā lielākā daļa pašvaldību ir vienas no dāsnākajiem, bet, protams, piemēri, ir dažādi. Rēzeknes pašvaldība finansiālu apsvērumu dēļ bija spiesta visu nogriezt, jo atbalsts daudzbērnu ģimenēm skaitās pašvaldību brīvprātīgā iniciatīva. Tai pat laikā viena no ilgstoši bagātākajām pašvaldībām – Ventspils – ir ar viszemāko atbalstu daudzbērnu ģimenēm, nevērtējot ienākumus.

Statistika liecina, ka daudzbērnu ģimenēs ar katru nākamo bērnu ģimene arvien vairāk tiek pietuvināta nabadzības riskam…

– Tā ir. Statistika par vidējiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli ir diezgan nepielūdzama – daudzbērnu ģimenes ir noslīdējušas otrā sliktākajā vietā uzreiz aiz mājsaimniecībām, kur apgādnieks ir tikai viens vecāks. Vientuļo vecāku, starp kuriem ir liels sieviešu īpatsvars, kuras vienas audzina bērnus un saņem tikai uzturlīdzekļu garantijas fonda uzturlīdzekļus, ir vissliktākajā situācijā ar viszemāko ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli. Pēc tam nāk daudzbērnu ģimenes. Statistiski pat pensionārs uz vienu mājsaimniecības locekli ir turīgāks nekā šīs divas kategorijas. Un tas ir ļoti skumji. Ja, piemēram, Vidzemē vai Latgalē ģimenes divi vecāki strādā un abi pelna reģiona vidējo algu (nevis minimālo), tad, ienākot ģimenē ceturtajam bērnam, viņi jau kvalificējas mazturīgo statusam. Tik skarba mums ir tā matemātika. Situāciju glābj tas, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ļoti daudziem iedzīvotājiem mājoklis ir īpašumā. Mājokļu kvalitāte gan ir slikta, tie bieži ir ļoti energoneefektīvi, ģimenēm nepiemēroti mazās platības dēļ, tomēr par to nav jāmaksā augstā tirgus cena, kas esošo mājsaimniecību budžetiem būt nepaceļama.

Kāda ir un kur dzīvo pati kuplākā Latvijas ģimene?

– Varu pateikt par ģimenēm, kuras ir mūsu apvienībā. 2024.gada Eiropas goda ģimene bija Ozolu ģimene no Jelgavas, kuru pieteicām konkursam, un viņa arī ieguva šo smalko statusu. Viņiem ir 11 bērni, no kuriem jau četri pieauguši. Vēl ir ļoti jauka Lubānu ģimene, kura dzīvo Ludzā. Viņiem ir 10 bērni, kuri vēl apgādājamo statusā, vai arī “Goda ģimene 2024” – Otomeri no Bauskas novada ar 9 muzikāliem bērniem. Patiesībā fantastisku, kuplu ģimeņu Latvijā ir pietiekami daudz.

Droši vien Jūs nevarētu izprast kuplo saimju problēmas, ja pati nezinātu, ko nozīmē būt daudzbērnu mammai?

– Jā, man pašai ir četri bērni. Esam pieraduši, ka mūsmājās durvis ir atvērtas – vienalga, tie ir savi vai kaimiņu bērni, kuri atnākuši ciemos. Par to tikai prieks. Tādēļ vienmēr ģimenes aicinu bērnus dzemdēt vismaz pa pārītim – lai bērniem interesanti savā starpā, un tas ir arī vieglāk. Domāju, ir vērts paskatīties globāli, kas notiks, ja ģimenēs dzims tikai viens bērns. Iedomājieties, kāda tipa sabiedrība veidojas, kad izaug cilvēki, kuri nav radināti no mazām dienām sadarboties, dalīties, rast kompromisus? Cik egoistiska sabiedrība mums aug? Bērns dzims, kad vecākam – 40, bet vecvecākiem – jau 80. Ciešs kontakts būs tikai starp divām paaudzēm. Domāju, ka Rietumeiropas sabiedrību sagaida lieli izaicinājumi cilvēcīguma kontekstā. Ja ģimenē ir brālis vai māsa, tas ir nenovērtējami. Kad cilvēks pieaudzis, nāk apziņa, ka tava ģimene, radinieki, tava dzimta dod daudz spēcīgāku dzīves pamatu, tā ir neaizvietojama vērtība. Tā ir mūsu kā vecāku atbildība sniegt saviem bērniem pozitīvo ģimenes pieredzi, lai viņi nebaidītos un neizvairītos veidot savas ģimenes. Bērni ir bezizmēra laime un, es teiktu, nepieciešamība katram, protams, arī mūsu Latvijai!

Iestājas par daudzbērnu ģimeņu tiesībām. Daudzbērnu ģimeņu apvienības vadītāja Elīna Treija ir tas cilvēks, kurš kopā ar kolēģiem tur roku uz pulsa par jautājumiem, kas skar mūsu valsts kuplās ģimenes un to intereses. Demogrāfijas jautājums Latvijā joprojām ir aktuāls, taču, lai lietas vērstu par labu, šķiet, pietrūkst politiskās gribas.

Seškāršas rūpes, laime un prieks

Vizītkarte

 Mamma: Sarmīte Pērkone (55 gadi), 13 gadus ir Rugāju Sociālā aprūpes centra “Rugāji” vadītāja

Tētis: Žanis Pērkons (62 gadi), pensijā, visu darba mūžu (40 gadus) bijis skolotājs

Bērni: Santa (32 gadi), Oskars (31 gads), Rūta Krista (24 gadi), Meldra (21 gads), Jānis (14 gadi), Elza (11 gadi)

Latvija jau ilgstoši saskaras ar nopietnām demogrāfijas problēmām – daudzviet lauku reģionos bērnu smiekli kļūst par retu parādību, bet vēl lielāks izņēmums ir daudzbērnu ģimenes. Taču, par spīti tendencēm, ir cilvēki, kuri izvēlas citu ceļu. Šoreiz uz sarunu aicinājām rugājieti Sarmīti Pērkoni, kura ir mamma sešiem bērniem. Lielākā daļa viņas atvašu jau ir pieauguši un uzsākuši patstāvīgu dzīvi, taču ģimenes gars un ciešās attiecības starp bērniem un vecākiem nav zudušas. Viņas pieredze ir kā atgādinājums, ka arī mūsdienu pasaulē liela ģimene var būt svētība, nevis slogs.

Kā sākās Jūsu ceļš uz lielu ģimeni – seši bērni bija plānots mērķis vai dzīves gaitā veidojies lēmums?

– Jaunībā plānots mērķis tas noteikti nebija, varētu teikt, ka viss notika dabiski. Pēc otrā dēla piedzīvoju nopietnu saslimšanu un tobrīd bija doma, ka vairāk bērnu nebūs, taču Dievs bija lēmis savādāk.

Nereti sabiedrībā izskan stereotips, ka, gribam to vai nē, bet katrs kopējam savu ģimeni. Jūs ar vīru esat nākuši no lielām ģimenēm?

– Nē, mūsu gadījumā tā noteikti nav, jo man ir divi jaunāki brāļi, savukārt vīram – viena jaunāka māsa.

Kāda bija sajūta, kad piedzima pirmais, trešais un sestais bērns? Attieksme mainījās?

– Pirmā meita piedzima smagās dzemdībās, un tas mums kā jaunajiem vecākiem bija liels pārbaudījums, bet, paldies Dievam, ar viņu viss bija kārtībā. Drīz vien pasaulē nāca dēls. Tobrīd mēs tā pa īstam izbaudījām, ko nozīmē negulētas naktis un mazs bērns. Viņai ar brāli ir gada un 5 mēnešu starpība, tādēļ pirmie trīs gadi nebija viegli. Kad piedzima trešā meita, medicīna bija attīstījusies un kā glābējs jau nāca pamperi. Šis jaunievedums būtiski atviegloja dzīvi un ikdienu, un arī vecākie bērni jau labprāt steidza palīgā auklēt mazo māsu. Savukārt, kad dzima jaunākie bērni Jānis un Elza, ar kuriem vecākajai meitai Santai ir 18 un 21 gada starpība, tieši no vecākajiem bērniem bija liels atbalsts. Var teikt, arī mana attieksme pret bērniem un to audzināšanu mainījās, jo paralēli bērnu audzināšanai studēju augstskolā un ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā.

Laiks, kad mājās bija vairāki mazi bērni, noteikti nebija viegls. Kas šķita visizaicinošākais šajā posmā?

– Šis laiks patiešām nebija viegls, īpaši ar pirmajiem diviem bērniem, jo tiem bija maza vecuma starpība, vēlāk jau viss bija vienkāršāk. Izaicinošākais, šķiet, bija 90.gadu krīze, kā arī mazie sociālie pabalsti – bērnu naudas. Neskatoties uz to, ģimenē ir viens vai trīs bērni, katram tāpat savas vajadzības un nepieciešamības.

Kā mainījās Jūsu loma, kad bērni kļuva pilngadīgi un sāka pamest mājas?

– Jāsaka godīgi – mana loma īpaši nemainījās, vienīgi piektdien un sestdien bija vairāk veļas, ko mazgāt, un svētdien lielajiem bērniem vajadzēja palīdzēt sagatavot somas ar pārtikas krājumiem nedēļai. Neskatoties uz to, ka mājās vēl palika 3-4 mazie bērni, svētdienu vakaros pārņēma liela tukšuma sajūta, bieži pat nobira asaras….

Audzināt bērnus 90.gados vai 2000.gadu sākumā noteikti bija citādāk, nekā tas būtu šodien…

– Nenoliedzami, 90.gados audzināt bērnus bija grūtāk, jo nebija pamperu, veļas automātu un veļas žāvētāju, laukos bērniem vannai ūdens bija jāuzsilda katlā, jānomazgā bērns un ūdens jānes izliet laukā. Atceros, ka istabā uz veļas auklas katru dienu žāvējās 16 biksītes un tikpat marlīšu, kuras balinājām ar hloru. 2000.gadu sākumā jau bija daudz vieglāk. Jau bija pieejams veļas automāts, dzīvojām dzīvoklī ar labierīcībām – mums bija vanna un siltais ūdens. Protams, parādījās pamperi, kuri maksāja diezgan daudz, bet, neskatoties uz finansiālo pusi, tie bija liels atspaids.

Kā atzīst paši daudzbērnu ģimeņu vecāki, viena no viņu lielākajām problēmām ir mājoklis un transports. Kā bija Jums?

– Mūsu ģimenē šī problēma nav bijusi izteikta. 2000.gadā, kad piedzima trešā meita, dzīvojām dzīvoklī un nopirkām māju. Protams, tā nebija jauna, prasīja remontu un pārbūvi. Turpinājām dzīvot dzīvoklī un remontēt māju, jo diemžēl naudiņas bija tik, cik bija – tā sanāca, ka Jurģus savā mājā svinējām tikai pēc 14 gadiem. Savukārt, runājot par transportu, kad mums bija 4 un 5 bērni, braucām ar septiņvietīgo “TOYOTA Previa”, savukārt, kad vecākie bērni aizgāja savā dzīvē, šo auto pārdevām. Pašlaik mums ar vīru ir katram sava automašīna.

Tik kuplā saimē svarīga ir arī tēva loma. Kā sadalījāt rūpes un pienākumus bērnu audzināšanā?

– Ko tur dalīt?! Audzinājām bērnus abi, tētis mums bija skolotājs. Tur, protams, bez komentāriem! Materiālā puse vairāk Žaņa ziņā, bet bērnu audzināšana un rūpes – manā, jo bija periods, kad dzīvoju mājās ar bērniem. Bija arī laiki, kad strādāju nakts darbu, bet vīrs gatavoja ēst, lika bērnus gulēt, modināja uz skolu un dārziņu.

Joprojām uzturat ciešu kontaktu ar savām atvasēm? Kā izveidojusies viņu dzīve?

– Kontakts ar bērniem patiešām ir ciešs. Esam vieni no tiem laimīgajiem vecākiem, kuriem bērni ir mājās katru mīļu brīdi, kad nav jābūt darbā. Santa kopā ar draugu pārsvarā dzīvo un strādā Rīgā, viņa ir Rīgas Ziepniekkalna vidusskolas skolotāja un sociālā pedagoģe. Oskars ar draudzeni un dēliņu dzīvo Gulbenē, viņš ir militārā amatpersona Alūksnē, Rūta Krista ir medicīnas māsa, strādā RAKUS un Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā Gulbenē, Meldra studē Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā sociālo darbu, savukārt Jānis un Elza mācās Rugāju vidusskolā.

Cik bieži šobrīd izdodas 100% visiem sanākt kopā – kā kādreiz, kad bērni vēl bija mazi?

– Patiesībā tas izdodas ļoti bieži, dažkārt arī parastās nedēļas nogalēs. Bet īpaši tie ir Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi, kapusvētki, mammas un tēta dzimšanas dienas un, protams, visu ģimenes locekļu dzimšanas dienas. Tad esam kopā pilnā skaitā, izņemot brīžus, kad kādam darbā iekrīt maiņa. Vasarā šos mirkļus piedzīvojam bieži, jo mums ir māja un pagalms, ābeļdārzs un pirts. Ir, kur būt kopā.

Vēl pirms gadiem 15 Latvijā attieksme pret kuplajām ģimenēm bija vairāk negatīva nekā pozitīva, jo daudzi uzskatīja, ka lielākoties tās ir nelabvēlīgas. Šajā ziņā mūsdienās kaut kas mainījies?

– Diemžēl statistika ir tāda, kā ir. Tagad daudzbērnu ģimenes atbalsta ar dažādiem pabalstiem. Laikā, kad mūsu bērni bija mazi, nekā tāda praktiski nebija. Tāpat šīs 3+kartes un dažādi bonusi un atvieglojumi – autobusos, ceļa nodoklim pie tehniskās apskates automašīnām, “Latvenergo” atlaides. Diemžēl vecākie bērni šīs atlaides neizbaudīja, bet kaut kas taču ir jādomā, lai uzlabotu demogrāfisko stāvokli valstī.

Kādas ir lielākās priekšrocības, audzinot sešus bērnus?

– Tas ir atbalsts, ko sniedzam viens otram, ģimeniskums un sajūta, ka vienmēr esam kopā un nekad nebūsim vieni. Lielākie bērni mazākajiem ir paraugs un vilcējspēks situācijās, kad dažkārt vecāki netiek iesaistīti. Ir daudz vieglāk, kad vecākie bērni, kuriem iemācīts darba tikums, to nodod arī jaunākajiem. Tad visi kopā dodas darbā, lai arī vecākiem atvieglotu ikdienu. Kā jau varat iedomāties, priekšrocība noteikti ir arī mīlestība, kas nāk no veseliem, zinātkāriem un aktīviem bērniem, ne tikai pret vecākiem, bet arī vienam pret otru. Taču ir arī tumšās puses, kas nāk no mūsu valsts un valdības puses. Mēs ar vīru abi bijām strādājoši vecāki, kuriem visu laiku bijis dārzs un saimniecība – govs, cūkas un vistas. Nekādus pabalstus neesam saņēmuši, visu, kas mums pieder, sagādājām paši. Tas pats atbalsts, kas pienākas ģimenēm ar trīs bērniem, pienākas arī ar sešiem. Bet mēs nesūdzamies, jo mūsu bērni ir mūsu bagātība! Savukārt grūtības bija finansiāli mazie pabalsti, kas tiek maksāti, bērniem sasniedzot 1,5-2 gadu vecumu. Diemžēl par 25 eiro nevar bērnam bērnudārzā samaksāt ēdināšanu, nerunājot par ko citu. Labi, ka ik 3+karte ar visiem bonusiem, kurus cenšamies izmantot – CSDD, atlaides autobusos, jo bērni brauc uz mūzikas skolu Balvos, tāpat uz Rīgu un Rēzekni, kultūras pasākumiem, grāmatveikalos, zoodārzā, arī atlaides “Latvenergo”.

Ko Jūs vēlētos, lai sabiedrība labāk saprastu par daudzbērnu ģimenēm?

– Mums gribētos, lai visi saprot, ka daudzbērnu ģimenes nav tikai nelabvēlīgas ģimenes, kas iztiek no pabalstiem. Tās ir ģimenes, kas mīl savus bērnus, rūpējas, izglīto tos, katrs bērns ir vērtība un atbildība. Ja mums ir seši bērni, tad tāda ir Dieva griba un sūtība.

Pēdējos gados Latvijā vērojams traģisks dzimstības kritums. Ja jaunā ģimenē izšķiras par bērnu, tad bieži vien viņš ir vienīgais ģimenē...

– Krasi mainījušies jaunieši, viņu domāšana un dzīvesstils. Jaunā paaudze kļuvusi izglītotāka, un pieļauju, ka daudzi ir ar negatīvu bērnības pieredzi. 90.gadu bērni atceras to, ka nebija viegli laiki, viņi negrib saviem bērniem nodarīt pāri. Vēl tagad populāri kļuvis vispirms veidot karjeru, tikai pēc tam domāt par ģimeni un bērniem. Jaunatne grib ceļot un baudīt dzīvi, jo tagad ir daudz plašākas iespējas. Beigās sanāk tā, ka bērnus nolemj radīt tikai tad, kad viss pārējais sakārtots un piedzīvots.

Ko novēlētu jaunajām ģimenēm Latvijā, kuras vēl tikai domā par bērniem?

– Mīļie jaunieši, es kā sešu bērnu māmiņa novēlu jums drosmi un uzņēmību izlemt par labu vismaz diviem bērniem. Viens bērns ir viens, bet divi jau iemācās komunicēt un dalīties. Tas ir svarīgi.

Un visbeidzot – kā ir būt mammai un tētim sešiem bērniem?

– Būt sešu bērnu vecākiem ir laime, gandarījums, mīlestība un apziņa, ka mēs nekad nebūsim vieni, mūsu bērniem vienmēr būs brāļi un māsas, kā arī mīļi krustbērni! Tā ir vērtība, kuras daudziem citiem nav!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1442298230142451