Piedzimt Latvijai (1.08.2025.)

Pērn statistiķi Latviju sveica dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024.gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits – pirmo reizi zem 10 000. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991.gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku nekā dzimst. Savukārt tas rada satraukumu par valsts attīstību un nākotni. Pareizo lēmumu trūkums, un sekas var būt neatgriezeniskas, jo zaudējam savus iedzīvotājus, iztukšojas Latvijas reģioni, it īpaši pierobeža. Īstenojot projektu “Piedzimt Latvijai!”, 21 publikācijā sarunās ar jomas speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, ar ko Latvijai draud šādas demogrāfiskās situācijas turpināšanās. Kas tam pie vainas – mainīgā pasaules lietu kārtība, nestabilā ekonomiskā situācija, kara draudi, nevēlēšanās uzņemties atbildību, bailes netikt galā vai kas cits? Ko darīt, lai situācija uzlabotos, un vai tas vispār ir iespējams?

Gribu māsu vai brāli!

Sastapšanās ar pirmajām grūtībām, ekonomiskā nestabilitāte vai negatīva pieredze dzemdībās bieži vien kalpo par pamatu lēmumam apstāties pie pirmā un vienīgā bērna ģimenē. Mazulis aug un ar laiku saprot, ka ļoti grib māsu vai brāli, taču vecāki to izliekas nedzirdam. Vai šo lēmumu vēlāk nenāksies nožēlot? Vai pastāv iespēja, ka viņi pārdomās? Un kam jānotiek, lai tā būtu? Pieredzē dalās jaunās ģimenes.

“Kāpēc vēl vienu bērnu, ja esmu es?”

Bijusī lazdukalniete SIGNIJA ZIZLĀNE kopā ar meitu BEATRISI dzīvo Daugavpilī. “Tā dzīvē sanācis, ka meitiņa ir vienīgais bērns ģimenē,” teic Signija.

Cik gadu jau ir meitai?

– Meitiņa Beatrise ir 16 gadus veca, šogad pabeidza 9.klasi. Ir beigusi mākslas skolu, spēlē elektrisko ģitāru, nodarbojas ar daiļslidošanu, skaisti zīmē portretus, fantastiski sanāk zīmējumi ar dzīvniekiem, piemēram, stirnām, zaķiem. Man dažkārt sāp sirds, ka viņa neglezno, jo talants dots no dabas. Meita ir īsta pilsētniece, uz laukiem atbrauc reti. Brīvo laiku vairāk pavada kopā ar draugiem.

Kādā vecumā kļuvāt par mammu?

– Bērniņš pieteicās 21 gada vecumā, piedzima 22 gados. Esmu augusi daudzbērnu ģimenē, darbs ir iemācīts, tāpēc nebaidījos no bērna ienākšanas ģimenē. Meita pieteicās negaidīti. Ultrasonogrāfijā teica, ka būs puika, bet piedzima meitiņa, par ko esmu ļoti laimīga. Vārdu Beatrise viegli var izrunāt ikviens, arī vecas tantes un vecmammas gan latviešu, gan krievu (tēvs ir krievs) un angļu valodā.

Kādas attiecības izveidojušās ar meitas tēti?

– Ar bērna tēti nedzīvojam kopā, bet esam saglabājuši labas attiecības, tiekamies, dzeram kopā kafiju ar viņu un viņa sievu, vecmammām un tantēm, nav nekādu negāciju. Mēs abi nolēmām izšķirties, jo atšķīrās raksturi. Mierīgi viens no otra aizgājām, bez skandāliem un ķīviņiem. Bērnu audzinām kopā, arī problēmas risinām kopīgi. Sakām, ka meitu mīl gan mamma, gan tētis, un neviens nevelk bērnu uz savu pusi, līdz ar to bērnam nav psiholoģiskās traumas. Forši, ka pieaugušie prot sarunāties tā, lai bērns neciestu. Par to, šķiet, man jādod zelta medaļa. Pati ar sevi lepojos, jo uzskatu, ka ir jābūt prātam uzturēt labas attiecības. Un tur man prāts ir iedots.

Kādā skolā meita mācās?

– Beatrise šogad iestājās poļu vidusskolā Daugavpilī. Kāpēc tāda izvēle? Daugavpilī dzīvo daudz poļu, kā arī tāpēc, ka meita nākotni vēlas saistīt ar medicīnu. Un – jo vairāk valodu zināsi, jo labāk. Beatrise pārzina vairākas svešvalodas – angļu, krievu, vācu, arī poļu valodu. Ja ir iespēja apgūt svešvalodas, kāpēc to neizmantot? Bērni un jaunieši, mācieties valodas!

Augāt daudzbērnu ģimenē. Kāda bija bērnība?

– Daudzbērnu ģimeni sev negribētu, jo bija grūti. Augām laukos, bieži pietrūka naudas. Es biju jaunākā ģimenē, man deva nēsāt vecāko brāļu drēbes, mamma grieza īsus matus, un citi mani dažkārt sauca par puiku. Joprojām atceros tos rūtainos krekliņus. Varbūt tāpēc tagad ģērbjos sievišķīgi, bieži vien rozā krāsas apģērbā, jo bērnībā man tā pietrūka. Man tā joprojām ir milzīga trauma. Kad ieraugu kādu vīrieti rūtainā kreklā, vienkārši bēgu prom, jo tas atgādina bērnību.

Vai domājat par otru bērnu?

– Man jau ir 38 gadi, nezinu, vai paspēšu piedzemdēt vēl vienu bērnu. Kaut kā īpaši to neplānoju. Teikšu godīgi, – man pietiek ar vienu bērnu. Lai izaudzinātu meitu un sapirktu visu nepieciešamo, vajadzīgs ne mazums līdzekļu, jo Beatrisei patīk kosmētika, skaisti apģērbi un apavi. Paldies Dievam, ka mums ar meitu ir labas attiecības, mēģinu sadzīvot, uzticēties, cenšos būt ne tikai mamma, bet arī draudzene.

Kā izdodas panākt labas attiecības ar meitu?

– Ļoti svarīgi nenosodīt savu bērnu, neizsmiet kaut kādu rīcību, lai arī kāda situācija varbūt šķiet smieklīga vai kurioza. Svarīgi arī ieklausīties bērna vēlmēs. Piemēram, uz izlaidumu meita gribēja ģērbt japāņu/korejiešu stila kleitu. Neiebildu, teicu, – ja patīk, velc! Viņai tagad tāds periods, kad ģērbjas gotikas stila drēbēs. Dodu brīvību, lai izpaužas. Protams, normas robežās. Meitai veidojas savs stils, raksturs un viedoklis. Iesaku vecākiem respektēt bērna viedokli. Ja nepatīk vilkt mugurā kādas krāsas kleitu, lai nevelk. Arī par ēšanu nedrīkst teikt: “Kamēr neapēdīsi, nenoiesi no galda!” Muļķības! Ja bērnam negaršo, lai neēd. Nekad neesmu piespiedusi ģērbt mugurā vai ēst to, kas nepatīk. Iespējams, tāpēc mums ar meitu ir labas attiecības. Varu uzticēt viņai savas problēmas, un viņa man dos padomu. Arī meita man uzticas, dalās savās pārdomās un piedzīvotajā. Pārrunājam dažādas tēmas, arī intīmas lietas. Es esmu 1,65m, meita – 1,75m gara, eju garām kā mammai, un viņa mani dažkārt pamāca, kā labāk teikt vai darīt. Tas ir labi, jāprot uzklausīt otra viedokli un neapvainoties. Vajag censties būt aktīvai, foršai mammai.

Vai Beatrisei ir daudz draugu?

– Jā, tie lielākoties ir, tā teikt, interešu draugi. Viņas draugi atnāk pie mums ciemos, pacienāju ar tēju vai kafiju, esmu draudzīga, parunāju ar jauniešiem, nevis dzenu ārā, kā to dara daži vecāki. Draugiem patīk nākt ciemos, bieži saka: “Vai, cik tev forša mamma!” Ir draugi, kuriem ir kāda problēma, viņi meklē mājas siltumu, kuru varbūt nesaņem ģimenē. Bērni ir dažādi, jāsaprot, ka ne visi vecāki ir perfekti. Par vecākiem, kā man teica kāda sieviete, mēs nepiedzimstam, bet mācāmies. Tā ir visas dzīves skola. Galvenais – nedarīt pāri mazajai dvēselītei, mīlēt, cienīt, jo bērniņš ir dots no Dieva, no augstākiem spēkiem. Cik daudzām ģimenēm nevar būt bērniņu vai, nedod Dievs, piedzimst slimi. Esmu ļoti laimīga, ka esmu mamma, turklāt tieši meitai!

Kā pavadāt laiku kopā ar meitu?

– Bieži ceļojam, esam pabijušas vairākās valstīs. Nesen viņa ar tēti bija Vācijā un Francijā, bet iepriekš kopā bijām Dubaijā, Londonā, Šveicē, Grieķijā. Tuvākajā laikā ir sapnis apmeklēt vēl kādu silto zemi.

Ko meita saka par to, ka ir vienīgais bērns? Vai ir kādreiz teikusi, ka grib māsu vai brāli?

– Kad kādreiz jautāju, vai viņa grib māsiņu vai brālīti, atbildēja ar kategorisku “nē”. Kad bija maziņa, viņa pat raudāja un jautāja: “Kam tev vēl vienu bērnu, ja tev esmu es?” Man tā vainas apziņa kaut kā neļāva domāt par otru bērnu, jo uzskatīju, ka vispirms vajag pacelt mazo Beatrisi, tad vēlāk domāt par otru. Tomēr, ja kurš vēlas otru bērnu, vajag rīkoties uzreiz, kad pirmais vēl maziņš, jo laiks paiet un dažkārt ir par vēlu. Beatrisei jau 16 gadi, ja plānotu otru bērnu, būtu liela gadu starpība. Bet neesmu pret. Ja būs bērniņš, tad būs – vēl var iespēt. Mana paziņa dzemdēja 42 gados, un viņai, tā teikt, atnāca otrā jaunība.

Māte un meita. “Esmu ļoti pateicīga, ka man ir bērniņš, ka satiku meitas tēti. Ja nebūtu satikusi, man, iespējams, nebūtu bērnu,” teic Signija.

Kad mazulis gribēs nākt, viņš atnāks

Jelgavas novada Līvbērzes pagastā EVITA un ARTŪRS ZENĒVIČI audzina četrgadīgo dēlēnu RAILIJU. Saruna par ģimeni ar puikas mammu.

Kādu jaunībā iztēlojāties ģimeni, par cik bērniem domājāt?

– Jaunībā bērni man nebija aktuāli, varētu teikt, viņus pat negribēju. Toreiz bija jāpieskata un jāauklē radinieku bērni, viena divgadīgā meitenīte bija kā pielipusi man, pat gulēja blakus. Grūti bija ar tiem mazajiem – niķi, stiķi un viss pārējais biezā slānī.

Kā mainījās domas un kāda bija bērna ienākšana ģimenē?

– Domas mainījās, kad satiku vīru. Tad arī sapratu, ka gribu dibināt ģimeni, un – jo lielāku, jo labāk. Dēlu gaidījām lielā laimes sajūtā, labāku laiku nespēju iedomāties. Par daudz ko, protams, bija bailes, bet tas pieder pie lietas. Atceros, ka puika negribēja nākt pasaulē, pārstaigāju nedēļu, viņš bija liels! Gribējām dzemdības Dobeles slimnīcā, bet mūs aizsūtīja mājās, teica, lai pastaigāju vēl, tomēr tajā pašā dienā braucām uz Jelgavas slimnīcu. Tur uzreiz notika stimulācija, un nakts vidū sākās sāpes. Līdz vieniem dienā mocījos, un beigās mani aizveda uz ķeizargrieziena operāciju, jo puika dzima liels – 4,400kg smags, 55cm garš. Laime neizsakāma! Tētis priecājās, ka pirmais turējis puiku rokās! Jāpiemin, ka tas bija kovida laiks, kad visur gāju viena, viņu tikai informēju par notiekošo. Ierobežojumi mazinājās, un viņš nāca līdzi uz dzemdībām.

Vai pieņemsiet lēmumu laist pasaulē otru bērnu?

– Jā, gribētu otru bērnu, bet tagad ir tāds laiks, kad tas ir nopietni jāapsver. Notikumi pasaulē, tepat kaimiņos, globālā sasilšana... Gribas drošību un stabilitāti. Ja maziņais gribēs pie mums atnākt, tad tas notiks, neskatoties ne uz ko, un mēs būsim laimīgi un pateicīgi.

Dēls vēl nerunā par brāli vai māsu?

– Nē, dēlam ir tikai četri gadi, viņš vēl īsti nesaprot, ko nozīmē brāļi un māsas. Bet ļoti liela vilkme jūtama pie brālēniem un māsīcas. Ir dienas, kad to vien dzirdu, ka grib Ričardu, Rēziju un Rūdolfu. Noorganizējam satikšanos pie omes, un bērni visu dienu dauzās pa lauku, brauc ar velosipēdiem, spēlē ķerītes vai paslēpes, tad istabā ceļ segu mājas, dejo, lec pa matračiem. Nākamajā dienā ir miers, viņš savu prieku ir dabūjis. Citu dienu dēls spēlējas ar rotaļu zaķiem, tad gan paliek žēl, ka viņš ir viens ģimenē.

Vai Jums un vīram ir brāļi un māsas?

– Man ir divi brāļi, bērnībā nebija garlaicīgi ar viņiem. Kad vēl atbrauca trīs brālēni, tad mums gāja jautri. Spēles, nedarbi un, protams, lauku darbi. Vīram ir viena māsa, viņiem arī ir gājis jautri – bija gandrīz kā dvīņi, jo tikai viena gada starpība. Abi esam lauku bērni, un laukos vienmēr bija, ko darīt.

Kā kopā ar dēlu atpūšaties? Par kādiem viņa panākumiem ir prieks?

– Kopā pavadām daudz laika, viņš man ir kā astīte. Braucam uz laukiem pie omēm, dodamies uz rotaļu laukumiņiem, vienreiz palikām pa nakti pie Daugavas ar teltīm, cepām zefīrus un makšķerējām. Ja viņš ko iedomājas, tad tas ir jāizpilda! Bijām ekskursijā uz Liepāju, no peldbaseina un SPA viņu gandrīz nevarēja dabūt prom. Mums ir prieks, ka dēls dejo tautiskās dejas, divas reizes jau uzstājās uz skatuves, – prieks, ka nenobijās.

Kuros brīžos jūtaties īpaši laimīga?

– Esmu vislaimīgākā mamma pasaulē. Katru rītu, kad atveru acis, jūtos laimīga. Piemēram, kad dēls atnāk rītos pie mums un norit mīļošanās maratoni, vakaros – pasaku lasīšana, un kad vienkārši pienāk klāt un pasaka: “Mammu, es tevi mīlu!” Arī katrs viņa sasniegums manī rada prieku – kad sāk pareizi turēt pildspalvu, kad sāk braukt ar riteni bez palīgritenīšiem, kad dažreiz pasaka kādu savu gudrību, ka mute paliek vaļā. Katra diena ir laimes pilna!

Railijs ar vecākiem. Mamma strādā bērnudārzā par audzinātāju, tētis – dāņu firmā par ražošanas brigadieri. “Dēls atnāca īstajā brīdī, un mums bija vajadzīgs tieši tāds kā viņš. Noteikti arī mēs viņam bijām vajadzīgi tādi, kādi esam. Viss ir tā, kā tam ir jābūt,” pārliecināta Evita.

Dēlu audzina par labu cilvēku

LAURA un MĀRTIŅŠ LOČMEĻI Vectilžas pagastā audzina dēliņu PAULU. Tā kā puika vēl tikai mācās runāt, viņš vēl nav prasījis ne brāli, ne māsu. Pašā vasaras sākumā Paulam nosvinēta divu gadu dzimšanas diena, viņš ir uzsācis gaitas Balvu pirmsskolas izglītības iestādē “Sienāzītis”.

Kā, jūsuprāt, ir labāk – augt vienam vai kopā ar brāli, māsu?

LAURA: – Augu trīs bērnu ģimenē, esmu jaunākā. Man ir gan brālis, gan māsa. Iespējams, tieši tāpēc nekad neesmu gribējusi vēl kādu brāli vai māsu. Manuprāt, ir labāk, ja ģimenē aug vismaz divi bērni.

MĀRTIŅŠ: – Ģimenē augām trīs bērni, esmu vidējais. Ar brāli kopā augām ļoti draudzīgi, lielu strīdu nebija. Māsa ir 10 gadus jaunāka, tādēļ bieži sanāca viņu pieskatīt un būt atbildīgam. Neatceros, ka būtu vēlējies ģimenē vēl vienu māsu. Tā kā māsa bija ļoti maza, tas šķita jauki. Uzskatu, ka ģimenē būtu jābūt vismaz diviem bērniem.

Vai jau bērnībā domājāt, cik bērnu vēlētos savā ģimenē?

LAURA: – Šķiet, kopš bērnības neesmu mainījusi domas par to, ka savā ģimenē vēlētos divus bērnus. Tas tāpēc, ka mums ar māsu katru dienu bija jācīnās par vecākā brāļa uzmanību, jo ģimenē bijām trīs bērni.

MĀRTIŅŠ: – Vienmēr esmu vēlējies divus bērnus, lai vienam nebūtu garlaicīgi, kā arī lai iemācītos dalīties. Vairāk par diviem bērniem laikam pašlaik negribētu, lai varētu abiem kvalitatīvi un pilnvērtīgi veltīt laiku.

Kad veidojāt ģimeni, pārrunājāt, cik bērnus vēlētos izaudzināt?

LAURA: – Kad izveidojām ģimeni, abi bijām 28 gadus jauni. Bijām kaut kad runājuši par to, cik bērnus vēlētos izaudzināt, bet konkrēts skaitlis nav mērķis, jo dzīvē nekas nav paredzams. Domas abiem sakrita, ka vēlētos izaudzināt vismaz divus bērnus. Ja kāds jautā par ģimenes pieaugumu, vienmēr atbildu, ka viss ir Dieva rokās. Jā, pieļaujam, ka Paulam kādreiz būs brālis vai māsa, vai abi divi.

Kā vērtējat demogrāfisko situāciju Latvijā? Kāpēc bērnu skaits ģimenēs samazinās?

– Aizdomājoties par šo situāciju, paliek skumji. Ne velti tagad ģimenes, kurās aug viens bērns, sauc par modernām ģimenēm. Bērnu skaits samazinās, jo palielinājušās audzināšanas izmaksas un ekonomiskā nenoteiktība, kā arī mainījušās sabiedrības vērtības, dodot priekšroku karjerai, izglītībai un individuālai pašrealizācijai.

Kas, jūsuprāt, ietekmē vecāku izvēli audzināt vairākus bērnus ģimenē? Vai, apzinoties reālo situāciju, varam teikt, ka Latvija pamazām izmirst?

– Vecāku izvēli audzināt vairākus bērnus ģimenē galvenokārt ietekmē ekonomiskā stabilitāte un valsts atbalsts, sociālā un emocionālā motivācija, pieejama un kvalitatīva bērnu aprūpe, kā arī dzīvesvieta un infrastruktūra. Ne mazāk svarīgs ir partnerattiecību stiprums un ģimenes vērtības.

Pat negribas domāt par izmiršanu, bet, apzinoties reālo situāciju ar zemo dzimstību, augsto mirstību un emigrāciju, viss var novest pie izmirstošas sabiedrības, ja, protams, netiks veiktas būtiskas un efektīvas izmaiņas.

Kas varētu palīdzēt ģimenēm pieņemt lēmumu – dzemdēt un audzināt vairāk bērnu? Tie būtu lielāki pabalsti vai kas cits?

– Viens no svarīgākajiem faktoriem tiešām būtu lielāki pabalsti. Šķiet smieklīgi, bet mēs ar pabalstu, kuru šobrīd saņemam no valsts par vienu bērnu, nespējam nosegt pat bērnudārza mēneša izmaksas, nemaz nerunājot par to, ka bērnam ir vajadzība pēc pārtikas, apģērba, veselības aprūpes utt.

Vai piekrītat, ka viens bērns ģimenē tiek vairāk lutināts, ka viņam nav vajadzības dalīties (piemēram, ar rotaļlietām, saldumiem) ar citiem? Kā ir jūsu ģimenē?

– Piekrītam, ka viens bērns ģimenē tiek vairāk lutināts, bet dalīšanos ir jāmāca arī tad, ja ģimenē aug viens bērns. Tas nenozīmē, ka viens bērns obligāti izaugs egoistisks vai nemācēs dalīties. Viss atkarīgs no vecāku audzināšanas. Vecāki var apzināti mācīt bērnam dalīties, veicināt socializēšanos ar citiem bērniem ārpus ģimenes un radīt situācijas, kurās bērns mācās sadarboties, ko mēs mācām arī Paulam.

Kādas vērtības ir svarīgas jūsu ģimenē? Vai piekrītat teicienam, ka bērni māca vecākus?

– Dēlu audzinām par labu cilvēku – tādu, kurš mīl un ciena, kurš uzticas, kurš neraustīs meitenes aiz bizēm un kuru nebaida darbs. Jau tagad var saprast, ka aug puisis, kuram stiprā puse būs tehniskā domāšana, jo tētis viņu iesaista visos darbos. Vēlamies, lai viņš izaug par drosmīgu personību, kas vienmēr tiecas pēc zināšanām, palīdz citiem grūtībās un stāv par taisnīgumu. Mūsu mērķis ir audzināt viņu par atbildīgu vīrieti, kurš cienīs sevi, apkārtējos un spēs pieņemt gudrus lēmumus.

Ko novēlat jaunajām ģimenēm un valstij, domājot par demogrāfiju?

– Jaunajām ģimenēm novēlam drosmi un optimismu, veidojot ģimeni un audzinot bērnus. Lai ir savstarpējs atbalsts un stipras attiecības, kas ir pamats jebkuras ģimenes laimei un izaugsmei! Lai jūsu izvēle par bērnu skaitu nāk no sirds, nevis tikai tāpēc, ka tam tā jābūt.

Savukārt valstij novēlam stratēģisku un ilgtermiņa redzējumu, kas nebeidzas ar katrām vēlēšanām. Ir būtiski izveidot visaptverošu un stabilu atbalsta sistēmu ģimenēm, kas ietver adekvātus finansiālus pabalstus un elastīgus darba nosacījumus vecākiem. Būtiski ir arī uzlabot veselības aprūpes un izglītības pieejamību, veicināt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm.

Ločmeļu ģimene. Paula vecāki uzskata, ka valstī nepieciešama mērķtiecīga rīcība, kas balstīta uz ģimeņu reālajām vajadzībām. Tikai tad Latvija var cerēt uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanos un valsts ilgtspēju.

Vienīgie bērni – patstāvīgi un neatkarīgi

Iveta Gargurne, ģimenes un sistēmiskā psihoterapijas speciāliste: – Katrai ģimenei ir savi apstākļi, vērtības un izpratne par bērnu audzināšanu. Jaunajiem vecākiem ir savi personiskie mērķi un augsta atbildība par to, kā viņi audzinās bērnu, ko spēs viņam nodrošināt. Bieži vien cilvēki izvēlas par vecākiem kļūt pēc trīsdesmit gadu vecuma. Citreiz tās ir veselības problēmas, citreiz nostrādā savā bērnībā iegūtā pieredze. Savā darbā novēroju, ka vecāki ietekmējas no dažādu ekspertu viedokļiem par to, “kā pareizi audzināt”, rodas trauksme un nedrošība. Sak’, labāk izaudzināšu vienu , bet ‘pareizi’. Cilvēks ikdienā nedomā, kā un vai viņš uzlabo demogrāfiju. Cilvēki dzīvo un vadās no savām vēlmēm un vajadzībām.

Vai vecāki, kuri nolēmuši audzināt vienu bērnu, var mainīt lēmumu? Iespējams, finansiāls atbalsts vai pozitīva, labvēlīga sabiedrības interese kopumā varētu mainīt situāciju. Bērni jāmīl ne tikai vecākiem, bet arī sabiedrībai kopumā jāciena un jāmīl savi bērni. Tā tas ir pie daudzām tautām. Pie mums laiku pa laikam var novērot, ka bērni ir apgrūtinājums. Tāds uzskats nosēžas.

Daudz mītu par to, kādi izaug vienīgie bērni. Bērns izaugs tāds, kāds būs viņa temperaments, kā viņu audzinās. Pētījumi norāda, ka vienīgie bērni izaug patstāvīgi un neatkarīgi. Viņiem ģimenē nav iespējams veidot koalīciju ar citiem bērniem, tāpēc viņi agri kļūst par “maziem pieaugušajiem”. Iespējams, ka vienīgais bērns būs līderis. Vienīgā bērna izredzes būt skopulim un egoistam (vislielākais mīts) ir tādas pašas kā jebkuram bērnam. Vienīgajam vecāki dod visu, un kā gan viņiem citādi rīkoties? Pieaugot rodas sajūta, ka “man ir viss un es varu dot visu”.

Vienīgais bērns ir bērns. Tas nav ne labi, ne slikti. Dažkārt grūti ir vecākajiem bērniem, citreiz vidējie paliek bez ievērības. Vienīgais bērns veido savu dzīvi pats un negaida uz atbalstu.

Vai vecākiem būtu īpaši jāpievērš kaut kam uzmanība, audzinot ģimenē vienu bērnu? Nekas vairāk, kā audzinot vairākus bērnus ģimenē. Jebkuram bērnam jāmāca strādāt, jāmāca pieklājība, atbildība un patstāvība. Ja bērns iegūst šo pamatu ģimenē, tad pieaudzis viņš spēs labi dzīvot.

Vecākiem bērnam nav jāpaskaidro savi lēmumi, arī lēmums, ka viņam nebūs brāļa vai māsas. Ja ģimenē būs viens bērns, tad tas ir vecāku lēmums, un tas ir respektējams. Tas ir paziņojums, kas bērnam jāpieņem. Pieredze liecina, ka bērni respektē vecāku skaidrus, konkrētus lēmumus. Vecākiem nav jājūtas vainīgiem bērna priekšā par savu lēmumu audzināt vienu bērnu.

Arī es esmu vienīgais bērns saviem vecākiem un nekad neesmu izjutusi vajadzību pēc brāļa vai māsas. Esmu pie tā vienkārši pieradusi, un man tas ir pieņemami un labi. Arī kā bērns nekad neprasīju, kāpēc esmu viena. Tantes bieži jautāja, vai tad man nevajagot māsiņu, un es vienmēr skaidri atbildēju: “Nē, nevajag!” Man bija brīnišķīgi vecāki, un neatceros, ka kādreiz būtu jutusies vientuļa. Līdz šim brīdim dzīvoju un zinu, ka paļauties varu tikai uz sevi. Arī strādāt man iemācīja, un dalīties es protu.

Mana pieredze, strādājot ar ģimenēm, ir dažāda. Kopumā jaunās ģimenes nav noskaņotas pret bērniem. Ģimene vēlas dzīvot komfortā un tā audzināt arī bērnu. Cilvēki rēķina, ko var atļauties. Ne visi vēlas būt izkrituši no dzīves, kamēr mazie paaugas. Dažkārt tiešām baidās – vai darīsim visu pareizi, vai būsim labi vecāki (sabiedrības spiediens). Nav svarīgi, jums ir viens vai vairāki bērni, svarīgi, lai katram vecākam pietiek enerģijas izaudzināt krietnu cilvēku – laimīgu, domājošu un stipru! Lai visiem vecākiem spēks un sirds pilna mīlestības!

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Piedzimt Latvijai” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/laikrakstsvaduguns/videos/1489298475389898