Rakstos

Nodrošinās miljonu artilērijas lādiņu

Eiropadome lēma nākamajos divpadsmit mēnešos nodrošināt vienu miljonu artilērijas lādiņu piegādes Ukrainai. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš uzsvēra, ka pieņemtais ES lēmums ir būtisks, jo nodrošina atbalstu Ukrainai un vienlaikus veicina ES militārās industrijas kapacitātes celšanu, tostarp paver iespējas Latvijas aizsardzības industrijas attīstībai. ES līderu diskusijās Ministru prezidents uzsvēra nepieciešamību turpināt politisko, ekonomisko un diplomātisko spiedienu pret Krieviju. “Sagaidām tālāku sankciju izstrādi un pieņemšanu pret Krieviju. Mums ir efektīvi jāievieš jau pieņemtās sankcijas un jānovērš to apiešana,” pauda K.Kariņš. Papildus Ministru prezidents norādīja uz Starptautiskās Krimināltiesas nesen izdoto orderu Krievijas prezidenta un viņa pilnvarotās bērnu tiesību jautājumos apcietināšanai nozīmību. Tas ir pirmais solis ceļā uz Krievijas augstāko amatpersonu saukšanas pie atbildības. “Stingri iestājamies par ad hoc starptautiska tribunāla izveidi ANO procesa ietvaros. Tas ir piemērotākais risinājums agresijas nozieguma pret Ukrainu izmeklēšanai un iztiesāšanai,” pauda K.Kariņš. Lai arī Ukrainas progress ceļā uz ES nebija Eiropadomes centrālā tēma, Ministru prezidents pauda stingru atbalstu Ukrainas integrācijai ES. “Ukrainai izpildot Eiropas Komisijas rekomendācijas, ES bez novilcināšanas ir jāuzsāk iestāšanas sarunas ar Ukrainu,” uzsvēra K.Kariņš.

Papildus atbalsts Ukrainas bēgļu bērniem

Lai turpinātu sniegt atbalstu Ukrainas bēgļu bērniem, arī 10. un 11.klašu skolēniem, līdzvērtīgi kā 1.-8.klasēs, ir noteikti papildu mācību pasākumi un pēcpārbaudījumi, pārceļot skolēnu nākamajā klasē, – to paredz Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi noteikumos par kārtību, kādā nepilngadīgam patvēruma meklētājam nodrošina izglītības ieguves iespējas, kurus 18.aprīlī apstiprināja valdībā. 10. un 11.klašu skolēniem visos mācību priekšmetu kursos, kuros mācību snieguma vērtējums mācību priekšmeta kursu apguves noslēgumā vai 2022./2023. mācību gada noslēgumā ir zemāks par četrām ballēm vai arī vērtējums nav saņemts, organizē papildu mācību pasākumus un pēcpārbaudījumus ne ilgāk kā trīs nedēļas līdz 2023.gada 25.augustam.
Tāpat grozījumi paredz Ukrainas bēgļu bērniem kompensēt lingvistisko nepietiekamību mācību procesā latviešu valodā. Lai nodrošinātu plašāku atbalstu latviešu valodas apguvei, skolai būs iespējams nodrošināt bērniem individuālā izglītības programmas apguves plāna izstrādi vispārējās izglītības programmas apguvei 1.-8.klasē, 10.-11.klasē un profesionālās izglītības programmas apguvei 1.-3.kursā. Tādējādi 2022./2023. mācību gadā būs iespējams pielāgot sasniedzamos rezultātus citos mācību priekšmetos (kursos), ja šāda pielāgošana nepieciešama, izvērtējot apgūtās izglītības atbilstību Latvijas vispārējās izglītības programmu un profesionālās vidējās izglītības programmu prasībām. Sasniedzamie rezultāti netiek pielāgoti pamatizglītības, vidējās izglītības un profesionālās vidējās izglītības noslēguma posmā (9.klasē, 12.klasē vai atbilstošā noslēguma kursā), kur skolēns kārto valsts pārbaudījumus attiecīgās pakāpes izglītības ieguvei. Vienlaikus grozījumi paredz, ka izglītības iestāde papildus liecībai, izziņai par izglītības programmas daļēju apguvi vai citai informācijai par bērna sniegumu pievieno individuālo izglītības programmas apguves plānu.
Grozījumi arī paredz, ka izglītības iestādes vadītājam būs tiesības atskaitīt Ukrainas bēgļu bērnu no pirmsskolas izglītības vai vispārējās pamatizglītības programmas, ja bērns bez attaisnojoša iemesla 20 dienas pēc kārtas nav apmeklējis izglītības iestādi. Šobrīd Ukrainas bēgļu bērnu no izglītības iestādes atskaita, ja ir saņemts bērna likumiskā pārstāvja iesniegums par izbraukšanu no valsts vai mācību turpināšanu citā izglītības iestādē. Taču ir gadījumi, kad bērns ilgstoši neapmeklē iestādi, par viņu nav nekādu ziņu, bet atskaitīšanai nav juridiska pamata. Tāpēc turpmāk šādos gadījumos tiks pieprasīta informācija no pašvaldības sociālā dienesta vai bāriņtiesas, ka bērns kopā ar likumisko pārstāvi neatrodas uzturēšanās vietas adresē. Tikai pēc tam vadītājs varēs izdot rīkojumu par obligātajā izglītības ieguves vecumā esoša bērna atskaitīšanu no pirmsskolas izglītības programmas vai vispārējās pamatizglītības programmas.

Dzimteni pameta bērnu dēļ

 Ukrainas kara bēgļi – trīs bērnu ģimene VITA un MIKOLA SKIDAN – no Harkivas apgabala, apdzīvotas vietas netālu no Kupjanskas, Medņevā ieradās augusta beigās, lai paspētu uz mācību gada sākumu. Mājās palika tikai sirmā vecmāmiņa, kura nevēlējās pamest dzimteni. Savukārt Vita un Mikola, kuri rūpējas ne tikai par pašu meitu, bet arī diviem aizbildnībā paņemtiem bērniem, devās bēgļu gaitās tieši bērnu dēļ.

Devās pāri frontes līnijai
“Mēs zinājām, ka ir jābēg, jo tuvojās septembris un bērniem jāsāk apmeklēt skola. Krievu skolā viņus laist nekādā gadījumā nevēlējāmies,” iemeslu, kāpēc pameta dzimto vietu, ko tobrīd bija okupējis Krievijas karspēks, skaidro Vita. Izrādās, viņa kopā ar dzīvesbiedru Ukrainā darbojās kā ģimene, kas savā paspārnē ņem dažādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ uz laiku no īstajām ģimenēm izņemtus bērnus. Brīdī, kad sākās karš, pie Vitas un Mikolas dzīvoja ne tikai pašu meita, bet arī divi aizbilstamie, kuri izņemti no nelabvēlīgas ģimenes Harkivā. Diviem no bērniem bija jāuzsāk mācības 5.klasē, bet viena meitene vēl apmeklēja pirmsskolu. Tā kā šāda pagaidu aizbildnības forma neparedz pilna bērnu dokumentu komplekta izsniegšanu aizbildņu ģimenei, krievu karaspēkam okupējot vietu, kur dzīvoja Vita un Mikola, ģimenei nebija iespēju izvest bērnus. “Kara pirmajās dienās, kad pa humāno koridoru vēl bija iespēja evakuēties, nevarējām braukt – netiktu cauri blokposteņiem, kur pārbauda dokumentus, jo mums tādu nebija,” stāsta Vita. Lai varētu nogādāt bērnus drošībā un krievu karavīri viņus neatņemtu, Vita, riskējot ar dzīvību, devās pāri frontes līnijai uz Harkivu, un, saņēmusi tur bērnu dokumentu dublikātus, atgriezās okupētajā teritorijā: “Vispār jau pāri frontes līnijai nevienu nelaiž, bet man izdevās. Vīru gandrīz arestēja, lai nosūtītu uz tā sauktajiem pagrabiem . Arī man ar lielām grūtībām izdevās tikt atpakaļ. Tikai pateicoties tam, ka pirmajā reizē, dodoties pāri frontes līnijai uz Ukrainas pusi, krievu kontroles punktā liku atzīmēt, ka dodos pēc bērnu dokumentiem un ar tiem nākšu atpakaļ. Citādi varēja gadīties, ka atpakaļceļā blokpostenī man šos dokumentus atņemtu. Tad būtu par velti gājusi. Paldies Dievam, atraduši šos ierakstus, krievi tomēr ielaida atpakaļ.” Tikai tad ģimene beidzot varēja paņemt bērnus un cauri Krievijai doties līdz Latvijas robežai.

Mācību gadu pabeigs Latvijā
Ceļš līdz Latvijas robežai izrādījās ilgāks, nekā plānots, jo ģimenei līdzi pieteicās vēl vairākas automašīnas ar gados jauniem bēgļiem, kuriem bija mazāka ceļošanas pieredze. Izrādās, Vita un Mikola kopš pirmajām kara dienām, gaidot, kad varēs tikt uz Harkivu pēc bērnu dokumentiem, palīdzēja cauri Krievijai līdz Latvijas robežai nogādāt ne vienu vien bēgļu kolonnu – radus, draugus un paziņas. Vita stāsta, ka parasti šāds brauciens ilga aptuveni diennakti vienā virzienā. Taču šoreiz tas prasīja četras, jo pārējiem lūza automašīnas un gadījās visādas citādas ķibeles. Sevišķi grūti tik ilgu braucienu bija izturēt bērniem. Vita atklāj, ka sākotnēji plānoja doties tālāk uz Nīderlandi, kur bēgļu gaitās bija nonākuši daudzi tuvinieki un draugi: “Mēs nebijām plānojuši palikt Medņevā, gribējām braukt tālāk. Taču bērni bija tik noguruši, ka vajadzēja kādu laiku atpūsties. Mums iedeva Jura Prancāna numuru, viņš pastāstīja, kur braukt, un atbraucām uz šejieni.” Tā iznāca, ka kopš tā laika ģimene joprojām dzīvo vienā no Viduču pamatskolas internāta istabiņām, jo viņiem šeit patīk. Vita uzsver, ka ģimenei visa pietiek. Galvenais, ka bērni var mierīgi turpināt iegūt izglītību. Dzīvojot pie skolas, ēdienu pagatavošanai viņa izmanto mājturības stundām paredzēto virtuvi, pēc mācību stundām ir iespēja izmantot arī mūzikas klases instrumentus, kā arī datorus datorklasē. Šobrīd bērni mācās gan Viduču skolā, gan attālināti Ukraiņu skolā. Vita priecājas, ka Viduču pamatskolas skolotāji ir ļoti atsaucīgi un palīdz bērniem apgūt mācību priekšmetus. “Tā kā mūsu aizbilstamais bērns nāk no krieviski runājošas skolas, viņam ir vieglāk, jo viņš saprot krievu valodu. Bet manam bērnam ir grūtāk, jo Veronika nekad nav mācījusies krievu burtus, tāpēc rakstīt viņai ir grūti. Skolotāji palīdz un ļoti žēlo viņus,” priecājas bēgle no Ukrainas.
Vita un Mikola stāta, ka viņu tuvākie plāni ir ļaut bērniem pabeigt mācību gadu. Pēc tam, ja būs iespēja, viņi atgriezīsies mājās. Ja ne, skolu nāksies absolvēt Latvijā. “Paliekam te bērnu dēļ, jo saprotam, ka Ukrainā izglītība tagad nogājusi otrajā plānā, kamēr beigsies karš, kamēr visu atjaunos,” skaidro bērnu aizbildņi.

Iepazīst Latvijas kultūru un vēsturi
Dzīvot Medņevā Mikolam un Vitai ļoti patīk: “Te ir ļoti labi, klusi un mierīgi. Visi ir ļoti laipni. Lai kur mēs vērstos, visur pret mums izturas atsaucīgi un laipni, visu izstāsta, izskaidro, parāda. Esam ļoti pateicīgi gan Latvijai, gan citām valstīm, kas mūs atbalsta, bet sevišķi Medņevas pagastam. Lai gan sākumā plānojām doties tālāk, nolēmām palikt šeit, jo te viss ir ļoti labi.” Vita un Mikola stāsta, ka nekādu problēmu ar vietējiem iedzīvotājiem nav bijis. Laiku, ko pavada Latvijā, ģimene cenšas izmantot lietderīgi, ceļojot pa valsti, apmeklējot muzejus, iepazīstot mūsu kultūru un vēsturi. “Esam jau apmeklējuši piecus muzejus, apskatījuši vairākas pilis. Bijām arī rančo “Ozolmājas”, dinozauru parkā un citur,” priecājas ukraiņi.
Mikola stāsta, ka dzimto vietu atkal atbrīvojis ukraiņu karaspēks, un viņu mājās šobrīd mitinās ukraiņu karavīri. “Kupjanskā puse pilsētas joprojām ir Krievijas okupēta. Tā kā visi tilti ir uzspridzināti, karaspēkiem īsti nav iespējas tikt pāri upei. Pa to tagad iet frontes līnija,” šī brīža situāciju dzimtenē skaidro Mikola. Viņš priecājas, ka izdevies dabūt darbu Žīguru pamatskolā. Savukārt Vitai arī mājās pietiekot darāmā ar bērnu pieskatīšanu.
Savukārt Medņevas pagasta pārvaldnieks Juris Prancāns slavē Vitu, kura, nodzīvojusi šeit tikai dažus mēnešus, cenšas runāt latviski. Vita pati gan atzīst, ka latviešu valoda ir ļoti grūta. Viņa uzskata, ka mentalitāte mūsu tautām ir līdzīga, bet visvairāk ukraiņu pārim pietrūkst savējo – radu un draugu. Savukārt Mikola, runājot par krievu un ukraiņu savstarpējām attiecībām, spriež, ka cilvēku attieksme nav atkarīga no cilvēka tautības. Arī Krievijā esot daudz labu cilvēku. Par to viņš pārliecinājies, savulaik strādājot Krievijā. Bija krievi, kuri viņiem palīdzēja, bet bija arī tādi, kuru domāšanu stipri ietekmējusi Krievijas valdības melīgā propaganda. “Satiku arī tādu krievu, kurš par ukraiņiem teica, ka mēs visi esot nacisti, kaut gan pašam uz rokas bija uztetovēta svastika. Tomēr uzskatu, ka mums nav ko dalīt. Nesaprotu, kāpēc tas viss notiek?!” neizpratni pauž Mikola.

Kara gadadienai veltītajā pasākumā. Vita un Mikola Medņevā paliek bērnu dēļ, kuriem šobrīd ir 12, 11 un 5 gadi. Viņi vēlas, lai bērni mācās mierīgos apstākļos, nedzīvojot pastāvīgā stresā.

Gada laikā nosvin divas kāzas

Ir zīmīgais 24.februāra vakars, un es ciemojos pie kādas jaunas, jaukas ukraiņu ģimenes mazā dzīvoklītī Balvos. 33 gadus jaunajai Taisijai Digoļanai un viņas vīram Andrijam, kuram ir 32, stāstāmā daudz. Mēs runājam par karu viņu mājās Ukrainā, par dzīvi šeit, Latvijā, un, protams, arī par pēdējā laika patīkamāko notikumu jauno cilvēku dzīvē – viņu kāzām.

Taisijas un Andrija stāsts ir neparasts, jo viņi par sievu un vīru kļuvuši divreiz. Jaunā sieviete stāsta, ka ar Andriju pazīstami kopš bērnu dienām. “Dzīvojām netālu viens no otra, mazā pilsētiņā – Hersonas apgabala Skadovskā, kurā ir aptuveni 18 tūkstoši iedzīvotāju. Mūsu vecāki viens otru pazina un zināja, tāpat arī mēs. Bieži tikāmies, jo abi esam Jehovas liecinieki. Bērnībā bijām draugi, bet vēlāk, pēc vairākiem gadiem, sākām satikties. Sapratām, ka mūsu starpā ir kaut kas vairāk nekā draudzība,” atklāj Taisija. Pagājušā gada sākumā Andrijs savu izredzēto bildināja, un viņi sāka plānot kāzas. Andrija mammai Skadovskā pieder neliela privātmāja, viņš jau bija izplānojis, ka vienā mājas pusē dzīvos mamma, otrā – jaunā ģimene. “Sazīmēju istabu plānu, visu pārprojektēju, iegādājāmies sadzīves tehniku, traukus, pat dažus celtniecības materiālus jau nopirku. Gatavojāmies kāzām un jaunai dzīvei, bet… vienā dienā mūsu plāni sabruka un dzīve sagriezās kājām gaisā,” stāsta Andrijs.

Neticējās, kā tā ir taisnība
Pienāca 24.februāra rīts. Taisijai bija brīvdiena, un viņa, kā parasti, no rīta ar mammu gāja iepirkties uz tirgu. Viena no pārdevējām tobrīd lasīja jaunākās ziņas. Viņa arī bija tā, kas pavēstīja, ka Ukrainā tikko izsludināts kara stāvoklis. “Pirmā doma, kas mums ar mammu iešāvās prātā, bija, – tas ir joks! Sākumā neticējām, jo iepriekš nekas nevēstīja, ka kaut kas tāds vispār būtu iespējams. Bet drīz vien sapratām, ka nekādu joku nav,” stāsta Taisija. Tās dienas rīts vēl joprojām atmiņā arī Andrijam, kuru pulksten 6 no rīta pamodināja brālēna zvans no Krimas. Viņš pajautāja, kāda situācija Skadovskā, un pastāstīja, ka sācies karš. “Sākumā nesapratu, par ko brālēns īsti runā, nebiju vēl pamodies. Ieslēdzu televīziju, un tiešām – ziņās stāstīja, ka karaspēks virzās uz Harkovu un Kijivu. Pamodās mamma, parunāju ar viņu. Domājām, ko darīt,” stāsta Andrijs. Viņš saprata, ka vispirms vajag uzpildīt mašīnu, un devās uz tuvāko benzīntanku, kur uzpildīja pilnu bāku ar benzīnu un gāzi. Dodoties projām, aiz Andrija jau bija redzama kilometru gara automašīnu rinda. “Tajā dienā aizgāju uz darbu, bet īsti pastrādāt nevarējām. Visi gaidīja, kas būs tālāk,” atminas jaunais vīrietis. Drīz vien sākās ažiotāža – cilvēki izpirka veikalus, pēc kāda laika mazākie veikali aizvērās un strādāja tikai lielie. Pārtikas noliktavas strauji tukšojās, spriedze pieauga. Cilvēkiem bija bail. Bail pat izbraukt uz ceļa, pa kuru tajā brīdī pārvietojās tikai kara tehnikas kolonnas, jo nekad nevarēja zināt, kā viņi reaģēs uz ceļā satikto civilo automašīnu. Sākās panika. Kurš izbrauca no valsts, kurš nolēma palikt...

Pirmais pieturas punkts – Krima
Sākoties karam, liela daļa ukraiņu (arī Taisija un Andrijs) domāja, ka tas ilgs pāris mēnešus un tad viss beigsies. Viņi nolēma, ka līdz tam brīdim mazliet jāpadzīvo un jāpastrādā Krimā, kur Andrijam bija radinieki, bet Taisijai – draudzene. Pagājušā gada aprīļa beigās viņi devās uz turieni, bet 24.jūnijā Krimā nosvinēja kāzas. “Zinājām, ka mūsu mājās, Skadovskā, vairs nav iespējas apprecēties, tur jau vairs nekas nestrādāja. Tādēļ par sievu un vīru kļuvām Krimā,” skaidro jaunā ģimene. Laulību ceremonija notika mazajā zālē, bez lieciniekiem, jo Krimā drīkst sarakstīties, arī esot divatā. Uz dzimtsarakstu nodaļu atnāca arī atbalsta grupa – Taisijas tētis, Andrija mamma, par kuriem nebija skaidrības, vai viņi vispār varēs atbraukt, un arī draugu pulciņš. “Kāzas atzīmējām nelielā kompānijā, bet viss bija, kā nākas – gan baltā līgavas kāzu kleita ar plīvuru, kuru iznomāja mūsu Krimas draugi, gan fotosesija, gan svētku mielasts,” stāsta Taisija un Andrijs. Trīs mēnešus pēc kāzām, saprotot, ka karš tik ātri nebeigsies, jaunā ģimene pieņēma lēmumu doties tālāk – Eiropas virzienā.

Uz kurieni esam atbraukuši?
No savām mājām Skadovskā Taisija un Andrijs izbrauca katrs ar vienu koferi un mugursomu uz pleciem. Visu pārējo, kas nepieciešams, viņi nopirka laika gaitā vai saņēma kā humāno palīdzību. “Līdzi paņēmām pašas, pašas nepieciešamākās mantas. Tas bija ekstremāli, jo īpaši situācijā, kad neko tādu neplāno. Mēs braucām un sapratām, ka, visticamāk, tas būs uz ilgu laiku,” atklāj jaunā sieviete. Sākotnēji galamērķis bija Vācija, kur Ukrainas bēgļa statusā joprojām dzīvo Taisijas mamma. “No Krimas, protams, nekā savādāk izbraukt nevarējām, kā tikai caur Krieviju. Bija jābrauc caur Latviju, par kuru neko daudz nezinājām un pat iedomāties nevarējām, ka kādreiz dzīvē nonāksim šeit. Paziņu mums te nebija, bet sarakstījāmies ar brīvprātīgo Dmitriju no Balviem. Viņš palīdzēja – iedeva adresi un piekodināja, – kad šķērsosim robežu, lai dodam ziņu un braucam pie viņa. 55 garas stundas pavadījām uz Krievijas – Latvijas robežas, bijām ļoti noguruši un nosaluši. Pie jums, Latvijā, oktobra sākumā termometra stabiņš rādīja -2 grādus, bet mēs no Krimas izbraucām T-kreklos, džemperos un šortos. Jau pa ceļam sapratām, ka jāvelk ārā siltās drēbes, jo bija ļoti auksts. No Ludonkas robežpunkta Balvos iebraucām pulksten 4 no rīta, un pirmā piecstāvu māja, ko atbraucot ieraudzījām, bija aizsista ar dēļiem... Galvā pazibēja doma – kur esam atbraukuši? Bet tā bija tikai pirmā doma, pēc tam viss mainījās,” stāsta Andrijs.

Kāpēc gan ne?
Brīvprātīgais Dmitrijs atbraucējus uzņēma, pabaroja un izguldīja. Bija sarunāts, ka viņš palīdzēs izveidot izdevīgāko maršrutu līdz Vācijai, bet sākumā visi vienojās, ka Taisija un Andrijs pāris dienas atpūtīsies un padzīvos Balvos. “Šajās pāris dienās mums bija arī iespēja apdomāt Dmitrija piedāvājumu palikt te. Izgājām pastaigāt pa pilsētu, skatamies – ir trīs tirdzniecības centri, skaisti parki, viss labiekārtots un pieejams rokasstiepiena attālumā. Patīkama pilsēta. Un tad es pie sevis nodomāju, – mūsu Skadovska iedzīvotāju skaita ziņā ir vismaz trīs reizes lielāka, bet 4–5 reizes mazāk komfortablāka nekā Balvi. Viens no lielākajiem plusiem šeit šķita krievu valoda – mums zināma valoda, kurā, kā izrādās, te ar daudziem citiem cilvēkiem varam sazināties. Vācijā viss būtu jāsāk no nulles, un tas biedēja. Turklāt Balvos bija arī darba iespējas un iespēja izīrēt dzīvokli. Daudz nedomājot, pieņēmām lēmumu palikt Latvijā, par ko esam ļoti priecīgi,” skaidro Andrijs.

No otrajām kāzām emocijas visspilgtākās
Kad jaunā ģimene izbrauca no Krimas, viņi zināja, ka nevienā Eiropas valstī Krimas laulību apliecībai nebūs juridiska spēka, tādēļ, ierodoties Balvos, Taisija un Andrijs devās uz dzimtsarakstu nodaļu. “Parādījām savus Krimas dokumentus, kuri, protams, Latvijā nebija derīgi. Sakārtojām visu vajadzīgo vēstniecībā un iesniedzām laulību pieteikumu Balvu novada dzimtsarakstu nodaļā. Pēc mēneša – 3.februārī – vēlreiz kļuvām par sievu un vīru,” teic jaunlaulātie. Viņi priecājas, ka uz svinībām varēja ierasties ukraiņu draugi, kuri šobrīd dzīvo Igaunijā, Jēkabpilī un citās Latvijas pilsētās. “Tas bija ļoti negaidīts un patīkams pārsteigums. Domājām, ka vienkārši sarakstīsimies, jo tās tomēr bija mūsu otrās kāzas. Savukārt jauniegūtie Balvu draugi saorganizēja skaistu vakaru ar dažādiem pārsteigumiem un balvām. Jāatzīstas, ka pat no pirmajām kāzām nav palikušas tik spilgtas emocijas kā no šīm,” atklāj jaunlaulātie.

Labprāt pieņem izaicinājumus
Kopš oktobra sākuma jaunā ukraiņu ģimene par savām mājām sauc Balvus un apgalvo, ka viņiem ļoti paveicies, jo ir gan dzīvoklis, kur dzīvot, gan darbs. Ukrainā līdz pat pēdējai izbraukšanas dienai Taisija strādāja par pārdevēju lielā tirdzniecības centrā Skadovskā. Kā pati saka, – bija labs grafiks un laba alga, savukārt Andrijs 14 gadus nostrādāja IT nozarē par montieri – ierīkoja interneta kabeļus privātmājās un dažādos objektos, taisīja projektus. Diemžēl mūspusē viņam tādu darbu darīt nav iespējas, bet Andrijs par to īpaši neskumst, jo tagad viņš var sevi pierādīt citā jomā. “Strādāju pie uzņēmēja Mārtiņa Bistera autoservisā. Savulaik par to ļoti sapņoju, jo man patīk viss, kas saistīts ar mašīnām – diagnostika, elektronika, remonti. Darbs man ļoti patīk, esmu vienkārši sajūsmā,” apliecina Andrijs. Savukārt Taisija pieņēmusi izaicinājumu un jau šonedēļ iegūs kvalificētas manikīra speciālistes diplomu. Paralēli tam jaunā ģimene pamazām sākusi apgūt latviešu valodu, kas, viņuprāt, ir diezgan grūta un sarežģīta. “Pirmo līmeni jau esmu nokārtojusi, bet vēl daudz jāmācās, lai saprastu, ko mums saka latviešu valodā. Tāpēc jāpraktizējas. Mēs uzskatām, ka valoda jāmācās, jo tā ir arī cieņa pret cilvēkiem, ar kuriem sastopamies un kuri mūs tik labsirdīgi uzņēma,” teic jaunā sieviete.

Cer, ka mūžīgi tas nebūs
Taisija un Andrijs pamanījuši, ka vairāki viņu dzīves notikumi saistās ar 24.datumu. Par sievu un vīru pirmoreiz viņi kļuva 24.jūnijā, no Krimas aizbrauca 24.septembrī, un mūsu intervija notiek 24.februārī – Krievijas – Ukrainas kara gadadienā. Runājot par Ukrainā notiekošo, jaunlaulātie teic, – šis ir ļoti smags laiks. Viņi priecājas, ka neviens no draugu un paziņu loka nav ne cietis, ne gājis bojā. Lielākā daļa draugu no Ukrainas aizbraukuši, tāpēc informācijas par to, kas notiek mājās, daudz nav. “Bez mammas šad un tad vēl sazinos ar bijušo kolēģi, taču viņš neko daudz nestāsta, jo baidās. Ukrainā tagad ir ļoti daudz baiļu…,” nosaka Andrijs. Viņš ar sievu no visas sirds tic, ka šis konflikts kaut kad, bet beigsies… “Grūti būt šīs situācijas upuriem, taču ir cerība, ka mūžīgi tā nebūs. Pagaidām mūsu pusē nav iespēju atgriezties. Un pat tad, ja atgrieztos, tur būtu grūti, jo paies ilgs laiks, kamēr dzīve atjaunosies tādā līmenī, kā bija. Vismaz vienam, diviem gadiem jāpaiet, lai pieņemtu lēmumu par atgriešanos. Tieši tāpēc esam nolēmuši palikt te, Latvijā, un sakām paldies visiem, kuri mūs tik labvēlīgi uzņēma,” teic Taisija un Andrijs.

Otrās kāzas – nu jau Latvijā. Taisija un Andrijs otrreiz par sievu un vīru kļuva 2023.gada 3.februārī Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā. Viņi bija priecīgi par emocionālo laulību ceremoniju un kāzu viesiem, no kuriem daļa bija draugi no Ukrainas.

Gads ir ilgi, kara gads – vēl ilgāk

Piektdien, skanot izjustām vokālā ansambļa “Melodija” dziesmām, medņevieši dalījās skaudrās atmiņās par gadu, kas aizritējis kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Pasākumā “No sirds uz sirdi” pagasta pārvaldnieks Juris Prancāns, kā arī Ukrainas bēgļu mentore Jolanta Sauleviča-Logina pastāstīja par šī gada laikā pieredzēto, bet noslēgumā sirsnīgus pateicības vārdus par palīdzību teica ukraiņu ģimene Vita un Mikola Skidan.

“Gads – tas ir ilgi, bet kara gads – vēl ilgāk. Pirms gada mēs vēl nenojautām ne ukraiņu spītu un drosmi, ne mūsu solidaritātes spēku. To, cik daudz mēs varam palīdzēt saviem draugiem–ukraiņiem. Arī pie mums mājvietu uz ilgāku un ne tik ilgu laiku ir raduši daudzi ukraiņi, kuri bēguši no kara briesmām, lai pasargātu sevi un savus bērnus. Mēs uzņemam šos cilvēkus, lai viņi būtu drošībā,” uzrunājot klātesošos, teica Medņevas tautas nama vadītāja Skaidrīte Šaicāne.
Saspringts, negulētām naktīm un rūpēm pilns šis kara gads bijis pagasta pārvaldes vadītāja Jura Prancāna dzīvē. Viņš dalījās atmiņās par laiku, kas mainīja ne tikai visas pasaules, bet arī Latvijas iedzīvotāju, tostarp viņa, ikdienu. Medņevas pagasta pārvaldnieks atklāja, ka pirmos ukraiņu bēgļus, četras sievietes, sagaidīja zīmīgā datumā – 8.martā. Daži no kara bēgļiem Medņevā neuzkavējās ilgi, – atvilkuši elpu, viņi devās tālāk. Citi šeit palika ilgāk. “Visi, kuri ieradās pagastā, šķērsojot Krievijas robežu, bēga no okupētajām teritorijām – Dondasa, Doņeckas, Luhanskas. Iebraucot svešā valstī, viņi, protams, nevarēja saprast, ko darīt, kā rīkoties tālāk. Tāpēc palīdzējām arī ar padomiem. Cilvēki atpūtās – kurš īsāku, kurš ilgāku brīdi, lai, sazinoties ar paziņām, kuri bēgļu gaitās devušies agrāk, izlemtu, kurp doties tālāk. Daudzi caur Polijas teritoriju atgriezās Ukrainas neokupētajā daļā,” atmiņās dalījās pagasta pārvaldnieks. Viņš pastāstīja, ka bēgļi braukuši gan ar personīgajām automašīnām, gan nākuši kājām, daudzi izmantoja arī sabiedrisko transportu, un viņiem visiem noderēja vietējo palīgu padomi un atbalsts: “Viena no problēmām bija, ka ukraiņi ieradās ar valūtu, kas pie mums netiek izmantota – grivnām, dolāriem, Krievijas rubļiem. Stāstījām, ka jābrauc uz Rīgu un turpat veikalā “Origo” valūtas maiņas punktā var naudu samainīt. Daudzi tā arī darīja.” J.Prancāns pastāstīja gadījumus, kas visspilgtāk saglabājušies atmiņā. Piemēram, kad, sagaidot kādu bēgļu automašīnu kolonu, pateicis “Slava Ukrainai”: “Atbildējuši ‘gerojam slava’, viņi mani gandrīz nospieda savos apskāvienos. Ļoti sirsnīgi cilvēki.” J.Prancāns atklāja, ka bēgļiem piedāvāja iespēju piedalīties pareizticīgo Lieldienu dievkalpojumā Viļakas pareizticīgo baznīcā. Visi bēgļi, kuri atpūtušies devās tālāk, ar lielu sirsnību pateicās par sniegto palīdzību, atstāja savus tālruņa numurus un joprojām nereti piezvana Jurim no Vācijas vai Īrijas. “Vēl nesen uzrakstīja ukraiņu bēglis, kurš pie mums caur Krieviju ieradās kājām, bet tagad strādā Īrijas austeru fermā. Viņš man uzrakstīja: “Jūs bijāt pirmais cilvēks no normālās pasaules, ko satikām.”
Pagasta pārvaldnieks pastāstīja, ka nereti bēgļi ieradās naktīs, tādēļ ir gadījies celties, lai brauktu pēc viņiem ne tikai vienreiz, bet pat līdz trim reizēm nakts laikā. Savu palīdzību neatteica arī citi novada iedzīvotāji, ja bēgļiem tāda bija vajadzīga, uz darbu dodoties pat svētdienās. “Visu vasaru skolas internātā pastāvīgi uzturējās aptuveni 30 bēgļi – cits ilgāk, cits ne tik ilgi. Bija ģimenes, kuras pie mums nodzīvoja diezgan ilgi.” Savu stāstījumu J.Prancāns rezumēja ar vārdiem, ka šis kara gads ir mainījis mūsu un arī rietumvalstu attieksmi, jo licis saprast, ka Krievija nav neuzvarama un pret tās agresiju ne tikai var, bet vajag cīnīties. Viņš pauda gandarījumu, ka daudzi ukraiņu bēgļi apmetušies novadā: “Dažas ģimenes pat iegādājušās dzīvokļus Balvos, strādā, nesēž uz pabalstiem. Pie mums ir ieradušies tikai labi un ļoti labi ukraiņi. Sliktu nav bijis. Prieks, ka arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret viņiem ir pozitīva. Arī Viduču pamatskolā šobrīd mācās četri ukraiņu bērni, bet viens apmeklē bērnudārzu.”
Savos pārdzīvojumos un šī gada laikā gūtajos iespaidos dalījās arī bēgļu mentore Jolanta Sauleviča-Logina. Savukārt noslēgumā sirsnīgus paldies vārdus teica ukraiņu trīs bērnu ģimene Vita un Mikola Skidan, kuri savu mājvietu raduši Medņevas pagastā: “Mums pie jums Latvijā un Medņevas pagastā ir klājies lieliski. Liels paldies Jurim, Jolantai, Marutai, kuri atbalstīja un visu paskaidroja, padarot mums visu vieglu un saprotamu. Jūs esat ļoti, ļoti labsirdīgi un laipni cilvēki. Liels paldies jums, visai Latvijai un citām valstīm, kas mūs atbalsta, bet sevišķi jūsu pagastam! Jūs bijāt tik labestīgi, ka mūsu izvēle bija kopā ar bērniem palikt šeit! Esam ļoti priecīgi, ka nokļuvām tieši te.”

Dalās atmiņās. J.Prancāns noslēgumā pasniedza savu ziedojumu akcijai “Gaismu Ukrainai!” – vairākus led lukturīšus.