Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu... (15.11.2019.)

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 14 Novembris 2019 15:29

Nevis slinkojot un pūstot

Iepazīsimies!
DACE MUCENIECE
* 60 gadi
* Dzimusi un augusi Balvos.
* Dzīvo un strādā Norvēģijā, Drammenē (piektā lielākā pilsēta valstī).
* Precējusies, vīrs Aivars, meitas Ieva (37 gadi), Edīte (35 gadi), Alise (32 gadi) un mazmeita Matilde (gandrīz 2 gadi).
* Darbavieta: Amedia Distribusjon, reģionālās Pasta nodaļas priekšniece, kuras pakļautībā strādā 41 darbinieks.

Četras reizes dzīvi pagrieza par 180 grādiem
Jau 10 gadu vecumā Dace nolēma, ka studēs angļu valodu. 1977.gadā pabeigusi vidusskolu Balvos un iestājusies Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, viņa uz visiem laikiem pameta dzimto pilsētu. Uz Balviem Dace atbrauc tikai apciemot mammu un māsas ģimeni, jo, divas nedēļas pirms augstskolas izlaiduma apprecējusies, 1982.gadā jaunā sieva devās līdzi vīram uz Svētciemu, kurp sadales komisija viņu nosūtīja pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas. Kopš tā laika Mucenieku ģimene šo vietu sauc par savām mājām. Svētciemā piedzimušas, uzaugušas un izskolotas visas trīs meitas - Ieva, Edīte un Alise, kuras jau pirms krietna laika uzsākušas patstāvīgas dzīves gaitas. Edīte un Alise nodibinājušas savas ģimenes, un Alise dāvājusi mammai pirmo mazmeitiņu Matildi.
Dace smej, ka viņas ceļotkāri mantojušas arī meitas. Sevišķi Ieva, kura apskatījusi vai pusi pasaules. Ieva un Edīte šobrīd dzīvo Mančesterā, Lielbritānijā, bet Alise - Rīgā. “Mums nesēžas vienā vietā. Vecākā meita bija pirmā. Tikko sasniegusi 20 gadu vecumu, viņa paziņoja, ka pirms studiju sākuma ar stopiem brauks uz Romu. Tas bija tūkstošgades sākums, un mobilo telefonu mums tolaik nebija. Kādas lūgšanas es tajās naktīs skaitīju, kad viņa bija projām, nemaz nevaru atstāstīt,” atceras bijusī balveniete. Kopš tā laika meita izbraukājusi aptuveni 54 pasaules valstis. “Viņai ir draugi visās pasaules malās,” lepojas Ievas mamma.
Dace dažkārt brīnās, kāda gan domāšana piemīt cilvēkiem, kuri vienā vietā nostrādājuši 40 gadus: “Piemēram, manam tētim, kurš līdz pat savas nāves dienai ar lepnumu teica, ka viņam bijusi tikai viena darbavieta. Klausījos ar šausmām domājot, ka cilvēkam tak’ trakam jāpaliek, ja 40 gadus jāsēž vienā vietā!” Savukārt Dacei pašai ilgi strādāt vienā darbavietā nekad nav izdevies: “Kādas četras reizes savu dzīvi esmu kardināli mainījusi par 180 grādiem. Tā, ka ej vienā virzienā, tad apgriezies un ej pilnīgi pretējā.”

Angļu valoda pavēra daudzas durvis
Lēmums studēt angļu valodu Dacei dzīvē pavēris daudzas durvis. Pabeigusi augstskolu, līdz 1994. gadam viņa strādāja par angļu valodas skolotāju: “Tas notika vēl dziļā sociālismā, kad angļu valodas speciālistiem nebija daudz citu iespēju pielietot savas zināšanas.” Kad sākās trakie deviņdesmitie, Dace saprata, ka skolā viņai vairs nav interesanti, ka, paliekot tajā, viņai vienkārši sevi jāaprok. Pāris gadus bijusī pedagoģe nevarēja atrast sev tīkamu nodarbi, līdz draudzene aizsūtīja viņu pie krāsu un stila konsultantes. “Šī jaunā pieredze mani nogāza gar zemi. Sapratu, ka cilvēkam pašam nav jācīnās ar savu ārējo izskatu, ka ir speciālisti, kuri var pateikt priekšā. Tev pašam nav jābūt māksliniekam, bet ir izstrādāta vesela sistēma, kas palīdz izskatīties labi. Un to var iemācīties tāpat kā svešvalodu vai grāmatvedību. Nolēmu to apgūt,” par pirmo lielāko likteņa pavērsienu stāsta bijusī balveniete.
Arī šajā darbā viņai palīdzēja angļu valodas zināšanas, jo ļāva apgūt jauno profesiju un uzsākt darbu lielā tiešās pārdošanas uzņēmumā. “Izveidoju savu krāsu un stila kursa programmu un pēc tam ar to astoņos gados apceļoju visu Latviju. Mani aicināja vadīt kursus tādās vietās, kurās mūžā savu kāju nebiju spērusi. Tas bija ārkārtīgi piepildīts laiks,” atceras Dace. Turklāt, apmeklējot gadskārtējās uzņēmuma kopsapulces Amerikā, viņai bija iespēja gūt starptautisku biznesa pieredzi: “Četrus gadus devos uz turieni, bet pēdējos divus no tiem lasīju lekcijas pārējiem konsultantiem no citām pasaules valstīm.”
Lai gan tobrīd Dace domāja, ka atradusi savu sapņu darbu un nekas nevar būt labāks par to, kā pusstundas laikā pārvērst sievieti par pavisam citu cilvēku, arī tam reiz pienāca gals. “Mainījās ekonomiskā situācija. Biju sevi izsmēlusi. Tajā brīdī, ap divtūkstošo gadu, laikam viena no pirmajām Latvijā piedzīvoju to, ko sauc par izdegšanu. Darbs bija ārkārtīgi intensīvs, biju piecu kungu kalps, darīju piecu cilvēku darbu. Nav brīnums, ka tā notika,” atmiņās dalās bijusī balveniete.

Dodas pa sevis izzināšanas ceļu
Pēc tam nāca daudzi gadi, kad Dace sev uzdeva dažādus eksistenciālus jautājumus par dzīvi, meklējot uz tiem atbildes. Tā kā bija izveidojusi plašu klientu loku un iemanījusies tiešajā pārdošanā, lai nomaksātu rēķinus un nopelnītu iztiku, vairākus gadus Dace tirgoja to, kas viņai patika, piemēram, “Tupperware” traukus. Tos gadus viņa uzskata par sevis izzināšanas ceļu: “Kamēr dzīve tevi nenoliek skarbā situācijā, tos svarīgos jautājumus sev nemaz nesāc prasīt. Krietnu laiku rakņājos sevī, meklēju atbildes, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas. Kas atraisa cilvēka potenciālu? Gribēju saprast, vai ir tādas pamatvērtības, uz ko pilnīgi droši var balstīt savu dzīvi zinot, ka, tām sekojot, nekas dzīvē nevar aiziet šķērsām. Tad sāku pētīt, ko cilvēki dara ar naudu. Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē ieguvu otro augstāko izglītību. Lai gan neesmu strādājusi ne par ekonomisti, ne par grāmatvedi, šīs zināšanas ir otrs lielais pluss manā dzīvē. Tās man ir ārkārtīgi palīdzējušas saprast, kas apkārt notiek.”
Kārtējo kūleni liktenis apmeta, kad Daces vīra krustmāte, atguvusi denacionalizēto īpašumu Rīgā, piedāvāja Daces ģimenei šos īpašumus pārvaldīt: “Tās bija divas 1897.gadā celtas ēkas. Viena no tām grausta stāvoklī. Šis darbs prasīja šausmīgi daudz specifisku zināšanu un līdzekļu, kuru mums ar vīru nebija. Tas bija pārbaudījums, kas izvelk caur centrifūgu. Jo jāsāk darīt kaut kas tāds, ko neproti un nezini. Vienkārši mēs ar vīru bijām vienīgie ģimenē, kuri to būtu spējīgi darīt. Vienā brīdī tā šķita kā nepanesama nasta. Tad arī pienāca mirklis, kad sāku pētīt, kā cilvēki rīkojas ar naudu.”
Pētot šos naudas plūsmas likumus, Dace saprata, ka ar čīkstēšanu par naudas trūkumu cilvēks tikai padara situāciju vēl sliktāku: “Ir lietas, kas vispirms ir jādara galvā, nevis fiziski. Lai saprastu, ka tev tā nauda patiesībā IR. Bet čīkstēšana vienkārši atņem spēku un enerģiju.”

Aizbrauca uz trim mēnešiem un palika
2011.gada svelmainajā vasarā, vadot kursus par naudu un personības izaugsmi, Dace pēkšņi saprata, ka šādā karstā laikā nevienu tādas gudrības neinteresē. “Par iespēju braukt uz Norvēģiju zināju jau sen - kopš dienas, kad kāds norvēģu puisis atbrauca uz Latviju vervēt pastniekus avīžu izvadāšanai. Tas bija vēl septiņus gadus pirms pati aizbraucu uz Norvēģiju,” par to, kā ienāca prātā ideja doties uz Norvēģiju, stāsta uzņēmīgā latviete. 2012.gadā Dace sapakoja somu un devās ceļā uz netālo ziemeļzemi. Sākumā ar domu pastrādāt tur trīs vasaras mēnešus un izbaudīt skaistos dabasskatus, vienlaikus pamainot dzīvi un mazliet nopelnot. Bet viss izvērtās citādāk, un viņa tur palika: “Darbs it kā nebija sarežģīts. Vienīgais nosacījums – jābrauc ar savu mašīnu, jāapstājas pie pastkastēm un jāiemet avīzes. Ir noteikts maršruts un laiks, kurā tas jāizdara. Tā es ielecu Norvēģijas piedzīvojumā un joprojām esmu te.”
Labi iejusties jaunajā vidē atkal palīdzēja angļu valodas zināšanas, jo Norvēģijā to pārzina visi. “Pat tantiņa, kura ir 20 gadus vecāka par mani, iznākusi no mājas, runāja ar mani skaidrā angļu valodā, jo sākumā es nerunāju norvēģiski,” atceras Dace. Tas laiks gan ir senā pagātnē, jo tagad sava darba specifikas dēļ viņa ikdienā runā četrās valodās - latviešu, krievu, angļu un norvēģu.
Sākumā, kā visi pastnieki, Dace vienkārši skraidīja starp pastkastēm: “Tas man šķita tik ļoti neparasti un interesanti, ka naktī ir iespēja iebraukt norvēģa pagalmā, kur dienā tevi neviens nelaidīs. Tad varēju apskatīties, kā viņi dzīvo, kā veido sadzīvi, kādas mājas ceļ, kādi viņiem ir apstādījumi. Mana mamma, kaislīga puķu audzētāja, nereti jautāja – kādas tad tiem norvēģiem ir puķes? Nekādas. Viņi tikai nopērk podus un noliek pagalmā. Ja kādam kaut kas ir iestādīts, tas ir milzīgs retums. Toties košumkrūmi tur aug kā uz rauga uzsēdināti. Nezinu, kas Norvēģijas klimatā ir tik atšķirīgs, jo Latvijā redzēt skaistu tūju dzīvžogu ir milzīgs retums, bet te katrai mājai tāds ir. Un tūjas aug treknas. Tas ir pilnīgi neticami.”

Karjera viņu atrada pati
Dace apgalvo, ka nebrauca uz Norvēģiju karjeru taisīt: “Man vispār tas bija pēdējā vietā. Atbraucu vienkārši izklaidēties un meklēt piedzīvojumus.” Strādāt par pastnieci Dacei tik ļoti patika un viņa to darīja ar tik lielu entuziasmu, ka norvēģu priekšniecība drīz vien ievēroja aizrautīgo latvieti un sāka uzticēt arvien vairāk pienākumu. “Mani sāka aicināt novadīt lekcijas jaunajiem pastniekiem, kas bija atbraukuši no Latvijas, ievadot viņus darbā. Pēc tam mani uzaicināja par asistenti vienam no trīs reģiona pasta nodaļu vadītājiem. Asistents ir kā izsūtāmais – aizskrien tur, atnes to, padari to vai šito, pārbaudi, vai pastnieki dara savu darbu utt. Tā skraidīju piecus gadus, līdz mans divdesmit gadus par mani jaunākais priekšnieks izdomāja iet prom no darba,” par negaidīto pakāpšanos pa karjeras kāpnēm stāsta strādīgā latviete. Mēnesi Dace nevarēja izlemt, vai viņai vajag pieņemt šo priekšlikumu, vai gribas uzņemties tādus kreņķus, pārdzīvojumus un atbildību. Viņa nolēma piekrist.
Tagad Daces pakļautībā strādā 41 darbinieks. “Lai gan saucam sevi par pastniekiem, pēc būtības esam kurjerdienests, jo piegādājam ne tikai avīzes, arī reklāmu, katalogus, banderoles, pat maizi un puķes. Uz Tēva un Mātes dienām mūs gāž nost no kājām ar kūku sūtījumiem,” smej norvēģu pasta darbiniece. Dace stāsta,- ja Norvēģijā kāds līdz pulksten deviņiem vakarā ar interneta starpniecību pasūta maizi, kruasānus vai brokastu izlasi ar sieru un desiņām, tad pastnieks naktī to nogādā, un sešos no rīta cilvēkam pastkastē ir svaigi izcepta maize.

Kā no Imantas līdz Juglai
“Man tik ļoti patīk Norvēģijā, tik ļoti sajūsmina šī daba, ka uzskatu dzīvi šeit par terapiju. Man tik ļoti patīk tas, ko daru, ka nevaru turēt muti ciet. Kad emocijas iet pa gaisu, kādam jāpastāsta. Tā kā man ir gan vieta, kur izguldīt ciemiņus, gan transports, aicināju paziņas no Latvijas braukt ciemos. Tā pa grupiņām cilvēki sāka braukt, un sākām ceļot kopā,” lepojas novadniece. Ceļošanas sezonu, kad uzņem ciemiņus no Latvijas, Dace atklāj maija vidū un noslēdz 1.oktobrī. “Ja kāds vēlas kaut ko apskatīt, vienojamies par laiku un braucam. Tālāk par Tronheimu gan neesmu bijusi. Tā ir mazāk kā puse no valsts, jo Norvēģija ir sestā lielākā Eiropas valsts, un attālums no viena tās gala līdz otram ir kā no Rīgas līdz Romai.”
Latvijā Dace ciemojas bieži – dažreiz pat divas reizes mēnesī. Viņa uzskata, ka latvietim Norvēģija ir labākā vieta, kur dzīvot, jo šī valsts atrodas tikai mazliet vairāk nekā stundas lidojuma attālumā.
Dzīvojot ziemeļu kaimiņzemē, Dace nejūtas šķirta no Latvijas. Lidmašīnas, kas dodas uz Latviju, līdzinoties strādnieku autobusiem, jo vairums pasažieru ir latvieši, kuri tur strādā. “Ceļš aizņem tikpat daudz laika, cik ar sabiedrisko transportu aizbraukt no Imantas līdz Juglai,” smej Dace.

Ināra Grišāne, latviešu uzņēmēja Norvēģijā:
“Dace ir “mūžīgais dzinējs”, vienmēr aktīva, pozitīva, gatava mesties nezināmajā un gūt pozitīvas emocijas visā, ko dara. Labs psihologs un cilvēku pazinējs. Prot atrast pareizos vārdus grūtos brīžos un būt humora dzirkstele kompānijās. Esmu vienmēr viņu apbrīnojusi par viņas spēku, par spēku būt šeit, prom no ģimenes un tanī pašā laikā būt ar viņiem, bezgalīgi mīlēt savas meitas, mazbērniņu, paspēt būt ar viņiem viņu dzīves svarīgākajos brīžos. Būt par vadītāju lielai un ļoti internacionālai cilvēku kopai jau ir milzīgs izaicinājums un varoņdarbs. Katram sava valoda, savs raksturs, sava izpratne par veicamajiem pienākumiem, sava atbildība..., un ar katru ir jāatrod kopēja valoda.”

Daces ikdienas dzīves reālijas
Strādā naktīs. Norvēģijas pastnieka darba laiks sākas pusē divos naktī un beidzas pusē astoņos no rīta. Darbs naktīs prasa zināmu pierašanu, jo tas nav viegli. Grūti ir arī pēc tam pārslēgties uz dienas režīmu, piemēram, ciemojoties Latvijā.
Norvēģijā suņi nerej. Pirmais, ko no Latvijas atbraukušie pastnieki jautā Dacei: “Kā tad te ir ar tiem suņiem?” Jo, kā zināms, Latvijas pastniekiem tie sagādā problēmas. Izrādās, Norvēģijā suņi nerej. Vispār nerej. “Nav ne jausmas, kā norvēģi to panāk,” secina novadniece.
Darbs apķērīgiem cilvēkiem. Dace atklāj, ka norvēģu pastā var strādāt cilvēki, kuri nav dumji. “Šķiet, kas tur ko darīt? Tikai iemest pastkastē avīzi! Tas nav tik vienkārši. Tam ir daudzi iemesli, bet kopsaucējs ir tāds – jebkurš nevar to darbu darīt,” apgalvo pasta nodaļas priekšniece. Latvieši pārsvarā esot apķērīgi. “Man nav bijis daudz tādu tautiešu, kuri nav varējuši apgūt šo amatu,” uzskata Dace.
Ved zefīru, maizi un šprotes. Dzīvojot ārzemēs, pamazām katram latvietim izstrādājas produktu saraksts, ko traki gribas no Latvijas. Viens Daces kolēģis vienmēr lūdzot atvest zefīru. Reizi gadā, braucot uz Latviju ar mašīnu, atpakaļ viņa visbiežāk ved rupjmaizi, “Rubeņu” vistiņas un šprotes.

Kā Rīgas priekšpilsētā
Iveta Liepkalne iepazinās ar Daci Muižnieci kādā mantu tirdziņā, ko pāris reizes gadā rīko norvēģu skolu orķestru dalībnieki. Kopš tā laika viņas daudzreiz tikušās visdažādākajos latviešu kopienas pasākumos, kopā svinējušas Jāņus, iesaistījušās latviešu kultūras norisēs un devušās ekskursijās pa brīnumskaisto Norvēģiju. Arī Ivetai Norvēģijas stāsts aizsākās ar mazāk kvalificētu darbu, bet, pateicoties latvietes neatlaidībai, strādīgumam un zinātkārei, viņa šajā valstī jau vairākus gadus strādā savā pamatprofesijā – grāmatvedībā.
Iveta stāsta, ka pirmā uz Norvēģiju lasīt ķiršus atbrauca viņas meita Laura. Skatoties skaistās fotogrāfijas, ko meita sūtīja, Ivetai arī radās vēlme apskatīt šo brīnumaino zemi. Taču, būdama četrdesmitgadniece un trīs bērnu mamma, Iveta sprieda, ka viņas vilciens jau aizgājis. Pagāja kāds laiks, un kādā dienā viņai piezvanīja draudzene, kurai Norvēģijā bija vajadzīgi palīgi ķiršu lasīšanā. Viņa deva Ivetai 15 minūtes, lai izlemtu, vai ir ar mieru. Tā kā ļoti gribēja apskatīt šo apbrīnojami skaisto zemi, Iveta piekrita: “Tas bija mans labākais atvaļinājums dzīvē. Turklāt vēl saņēmu trīs reizes vairāk nekā savā grāmatvedības birojā, kur strādāju,” atceras Norvēģijā dzīvojošā latviete.
Atgriezusies dzimtenē, kur strādāja par 17 zemnieku saimniecību grāmatvedi, vienā brīdī Iveta sajutās pārgurusi no dažādajām sankcijām, ko valsts tolaik pielietoja pret zemniekiem, un nolēma paņemt pauzi. Tā sākās viņas otrais brauciens uz Norvēģiju. Nepārzinot ne angļu, ne norvēģu valodas, viņa atkal sāka no viszemākā pakāpiena – sākumā lasīja kartupeļus, pēc tam pakoja Ziemassvētku pārtikas paciņas kādā kafejnīcā un pat tirgojās tirgū, neraugoties uz trūcīgajām svešvalodu zināšanām. Kādu laiku Iveta izklaidēja bērnudārza bērnus, tērpusies kā Rūķis. Kad tas apnika, viņa nolēma sasniegt ko vairāk, un tam bija nepieciešamas valodu zināšanas. Apguvusi svešvalodas, dzimtenē apmeklējot kursus, Iveta atgriezās un sāka strādāt kādā kalnu viesnīcā. Rezultātā viņa to izberza tik tīru un spožu, ka norvēģu saimnieki bija patīkami pārsteigti. Pateicoties Ivetai, drīz vien viesnīcā sāka strādāt aizvien vairāk latviešu. Taču viņa turpināja tiekties pēc augstākiem mērķiem, nolemjot atgriezties savā pamatprofesijā. Pabeigusi kvalifikācijas kursus, Iveta sāka strādāt par grāmatvedi Oslo un dara to joprojām.
Dzīvojot Norvēģijā, Ivetas uzskati un dzīves stils ir stipri mainījušies: “Atbraucu kā lepnā latviete. Pirmo laiku staigāju augstpapēžu kurpēs domājot,- nu, kā tie norvēģi var ar tiem zempapēžu zābakiem visur iet? Tagad par to nāk smiekli.” Mainījusies arī latviešiem raksturīgā augstprātība attiecībā pret cilvēkiem ar tumšāku ādas krāsu. Strādājot kopā ar nepāliešiem, viņa ieguvusi ļoti dziļu cieņu pret šo tautu, kā arī citu nāciju pārstāvjiem: “Viņi nav ne par kapeiku dumjāki kā mēs, turklāt daudz tīrīgāki nekā daudzi eiropieši. Cilvēki nav vainīgi, ka viņiem ir cita ādas krāsa.”
Arī Ivetas bērni, kuri studiju starplaikos, lai piepelnītos, strādāja šajā dāsnajā ziemeļzemē, ir pateicīgi par šo iespēju. Tagad Ivetas vecākā meita ir precējusies ar norvēģi un strādā labā amatā finanšu sfērā. Savukārt dēls, arī finansists, un jaunākā meita, kura nesen absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti, strādā Rīgā.
Iveta pārliecināta, ka viņas panākumu atslēga lielā mērā ir bijis ieradums daudz smaidīt: “Šo ceļu no pašas apakšas līdz augšai esmu gājusi ar smaidu. Man nebija, kur atkāpties. Gribēju, lai mani bērni studē, negribēju ņemt aizņēmumus. Esmu to panākusi - mani bērni ir izstudējuši, bet pati tagad strādāju savā profesijā – par grāmatvedi.”

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

“101 dāvana Latvijai”

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 14 Novembris 2019 15:22

Šonedēļ Balvu Bērnu un jauniešu centrā atklāja vizuāli un vizuāli plastisko mākslas darbu konkursa “101 dāvana Latvijai” izstādi, kas tur būs skatāma līdz pat Ziemassvētkiem. Centra speciāliste Dita Nipere, uzrunājot klātesošos, neslēpa prieku, ka Latvijas dzimšanas dienai savus darbiņus veltīja ne tikai Balvu, bet arī Rugāju un Baltinavas novadu radošie bērni un jaunieši.

Nofilmētais baznīcā šokē

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 14 Novembris 2019 14:56

Kupravas katoļu draudzes priesteris FELIKSS ŠNEVEĻS savā personīgajā interneta mājaslapā publicējis vairākus videofragmentus, kas fiksēti ar Kupravas katoļu baznīcas iekšpusē un ārpusē uzstādītajām videonovērošanas kamerām. Tajos redzama kāda Vīksnas pagasta iedzīvotāja un viņas mazdēls (to apstiprināja pati video redzamā sieviete). Videokameras fiksējušas, kā pusaugu zēns, atrodoties baznīcā, necienīgi izturas - uzrāpjas uz sētiņas, kas atrodas pie altāra, iesper pa sētiņas durvīm un demonstrē divdomīgas kustības, gan stāvot uz sētiņas, gan arī atrodoties pie kanceles, no kuras lasa Bībeli vai saka sprediķi. Vienā no video epizodēm arī redzams, kā jaunietis darbojas ap ziedojumu kastīti. Apskatot publicētos videofragmentus, nav skaidri noprotams, ka jaunieša vecmamma pieņemtu attiecīgus mērus, lai nekavējoties pārtrauktu sava mazdēla izdarības.

Galvenā kauja pirms 100 gadiem

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 11 Novembris 2019 15:58

Vakar bija Lāčplēša diena, kad mūspuses novados iedzīvotāji ar ziediem un svecītēm rokās devās godināt kritušo piemiņu. Lāčplēša diena ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, sieviešu, jauniešu, politiķu, ierēdņu - gūtas uzvaras piemiņas diena. 1919.gada 11.novembrī guva uzvaru ne tikai pār pretinieku – pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā, bet arī ticību saviem spēkiem, savas valsts nākotnei un neatkarībai. Tieši pirms simts gadiem Latvijā notika vienas no asiņainākajām kaujām valsts dibināšanas vēsturē, kurā latviešu karavīri no Rīgas padzina apvienoto vācu – krievu karaspēku.

Atbrauca pēc sava stūrīša, sava kaktiņa zemes

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 11 Novembris 2019 15:45

Astoņi mēneši dzimtajās mājās “Miezīšos”, Kubulu pagasta Druveniekos. Astoņi mēneši jaunas, savādākas, mazliet neierastas dzīves. Tieši tik daudz laika pagājis, kopš Latvijā atgriezusies kubuliete Linda Mandeja ar vīru Kreigu un saviem trīs bērniem – Melāniju, kurai decembrī būs 6 gadi, četrgadīgo Amēliju un dēlu Luisu, kuram šogad martā apritēja gadiņš.