1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
14-12-2018
Vārdadienas šodien: Hanna, Jana, Johanna

Cibuļu dzimtas saknēs – gudrība un spēks

Marta Cibule ir vienīgā, kura pašlaik dzīvo Balvu novada Lazdulejas pagasta Purlovas ciemā. Viņai nākamā gada janvārī paliks 87 gadi, un savā dzimtā Marta ir vecākā. Pie viņas regulāri ciemos nāk un sabrauc bērni, mazbērni, tāpēc viņa nejūtas vientuļa. Vienīgi ar pārvietošanos pagrūti, bet ir tehnisks palīgs. Ja malka sanesta, var izkurināt krāsnis, pagatavot sev ēdienu un palasīt kādu grāmatu. Tās viņai patīk, bet ne jau glaimus vien viņa bērniem saka. Lasot dēla Jura un Lidijas Leikumas latgaliešu valodas mācību grāmatu “Vasals!”, viņa nedaudz palasījusi un teikusi: “Nāšu jou sprosta, ka tān runuošu ‘kūceņš’, ‘rūceņa’, ‘kai’, ‘taids’, ka vusu laiku ešu runovuse ‘kūcins’, ‘rūcine’, ‘kuo’, ‘tuods’. Ka grybi, vari ituo runuot pats ai sovu Leikumu, a dvorā runuosi myusu volūdā.” Pie sienas Martai ģimenes fotogrāfijas, un par katru no tām stāsts dzīves garumā. Ne pierakstāms, ne īsā laikā izrunājams, vien tagad dēla Jura grāmatās lasāms un vēl un vēlreiz atmiņās pārcilājams. Martas ģimenē piedzima septiņi bērni, no kuriem dēls Viktors jau aizsaulē. Skaitlis ‘septiņi’ Martai ir zīmīgs, jo tagad viņai ir deviņi mazbērni un septiņi mazmazbērni.

 

Apprecas astoņpadsmit gados
Pēc gada draudzēšanās Marta astoņpadsmit gados apprecējās ar desmit gadus vecāko Broņislavu un 1950.gadā pārnāca uz dzīvi Purlovā. “Dzīvoju netālu, aiz upes, tikai divus kilometrus attālu, pirms izgāju pie vīra. Mans tēvs Izidors Logins māju bija uzcēlis meža vidū, akmeņus abi ar māti Veroniku lauzuši ar mietiem, zemi atbrīvojot no celmiem. Manam vectēvam bija astoņpadsmit bērni, daudzus gan pievarēja slimības. Es skolā esmu gājusi tikai divas ziemas, beigusi trīs klases. Vēl tagad atceros, kā pa dziļo sniegu bridām uz trīs kilometrus attālo skolu. Toreiz nekādu garo bikšu nebija, ikreiz nosala ceļgali. Tēvs bija nopinis vīzes, tās vilkām kājās un gājām. Uz svētku eglīti gan pati uzadīju čības,” savā izloksnē stāstījumu uzsāk Marta. Viņa lepni stāsta, ka vīrs bijis muzikants un pats pratis izgatavot gan vijoles, gan kokles. Dzima bērni, bet nekāda mājās dzīvošana nebija, darbs tīrumā un pie lopiem prasīja daudz spēka. Dzīvoja kopā ar vīramāti un vīratēvu, kādā brīdī zem viena jumta dzīvoja vienpadsmit cilvēki. “Vīramāsa bija vecmeita, laba rakstura, palīdzēja man bērnus auklēt un audzināt. Labi sadzīvojām, nekad nebija strīdu. Tagad brīnos, kur man tādai vienkāršai un maz skolā gājušai tik gudri bērni izauguši. Visi savu ceļu dzīvē atraduši, visi izmācījušies, katram savs spēks un dzīves gudrība. Dēls Andrīts grib mani vest uz Rīgu dzīvot pie sevis, bet es nē, – neiešu prom no savas mājas un gultas!” jestri stāsta Marta. Palīgā sanest malku nāk vecākās meitas dēls Igors, kurš dzīvo turpat netālu, un tas atvieglo mājas soli. “Mēs ar vīru nodzīvojām 24 gadus, ar sirsniņu nomira uz ceļa, jaunākā meita Helēna tobrīd gāja pirmajā klasītē. Labi, ka es pratu visus vīru darbus – gan zemi art, gan ecēt. Grūti bija, neliedzos, bet izturēju. Kara laikā vīrabrālis Voičiks nokļuva un dzīvoja Vācijā, tur arī nomira, viņa pelnus urnā atsūtīja, apglabājām Plešovas kapsētā... visu neizstāstīt. Agrāk man nebija laika lasīt grāmatas, tāpēc to daru tagad. Brilles pa rokai, grāmatas arī. Un vēl adu – esmu apadījusi visus bērnus un mazbērnus. Šogad gan pirksti stīvāki,” piebilst Marta Cibule.

Bagāta ar mazbērniem
Martas vecākā meita Valentīna ar vīru Nikolaju dzīvo pusotra kilometra attālumā no mammas mājām, un abi šobrīd ir pensijā. “Gaidām ciemos bērnus un mazbērnus,” smej Valentīna. Viņi izaudzinājuši divus bērnus - Igoru un Alekseju. Igors ir pastnieks Šķilbēnos, bet Andrejs dzīvo netālu no Rēzeknes. Dēli ar ģimenēm dāvājuši septiņus mazbērnus, vecākajai mazmeitai jau 22 gadi, bet jaunākajai - gadiņš. Valentīna 44 gadus nostrādājusi tagadējā Lazdulejas pagastā. Sākusi kā sekretāre, bijusi grāmatvede, strādājusi dzimtsarakstos, vēlāk bijusi nodokļu administratore. “Stipra dzimta ir liels spēks, tikai visi bieži nevaram sabraukt kopā. Vienu mazmeitu Viktoriju, kurai tagad 17 gadi, audzinājām mēs - laidām skolā Rekavā līdz 9.klasei, nu viņa studē Rēzeknē,” saka Valentīna.

Jārunā tēva un mātes valodā
Juris Cibuļs runā latgaliski un uzskata, ka tas ir dabiski, jo katram cilvēkam jārunā savā tēva un mātes valodā. Viņš stāsta, ka dzimtas senākie dokumenti visticamāk glabājās arhīvā Abrenē, bet Abrenes arhīvu kara laikā iznīcināja. “Varbūt kaut kas ir saglabājies Vitebskas un Polockas arhīvos, bet to nav izdevies noskaidrot... Taču man ir zināms mūsu ciema vecākais iedzīvotājs, tas ir mans vecvectēvs, dokumentos – Ustans. “Purlovas pyrmīs zynamīs īdzeivuotojs ira bejs Ustans (Justins) Kanepe. Dieļ kuo jis puorguo uzvuordā Cybuļs, navā zynams. Jis ira dzims 1848.gode 8.septembrie Vićebskas gubernes Ļucinas (Ludzas) aprinke Baļtinovas pogasta Krutovā, mirs 1933.gode 15.majā Škylbanu pogasta Purlovā. Aprausts Plešovas kopūs. Ustans beja lobs saimnīkuotojs, ka jis kuodu 20 godu laikā spie sakruot naudu, dzeivuodams Krutovā, lai nūpierktu zemi Purlovā,” izpētījis Juris. “Toreiz vēl nebija Purlovas ciema, Ustins viens no pirmajiem šeit dabūja zemi. Viņu cara laikā iesauca armijā, kur bija jādien 25 gadi. Vecvectēvu krievu-turku karā ievainoja un palaida mājās, iedodot līdzi naudu, par kuru viņš varēja nopirkt mežu un zemi. Visi cilvēki, kuri vēlāk ienāca dzīvot Purlovā, ir no Baltinavas apkārtnes, no Briežuciema. Tāpēc mēs te runājam kā Baltinavas apkārtnē. Līdz tam šeit dzīvoja čiuļi no Smiltenes, bet viņus aizsūtīja prom, atbrīvojot vietu latgaliešiem un krieviem,” stāsta Juris. “Muna vacuomuote stuosteja, ka guojušs īškā krīvi Latvejā ai garejuom buorduom, apsajūzušs ai striči voi gūvu pynaklu,” “Purlovas grāmatā” raksta Francis Slišāns. Juris atzīst, ka runā latgaliešu valodā, Purlovas izloksnē, ko dzirdējis un mācījies kopš mazām dienām, arī krievu valoda kopš kolhoza laikiem nav bijusi sveša. “Latviešu valodu izdzirdēju, kad pirmo reizi aizgāju uz skolu. “Jāsaka ‘labrīt!’, ne ‘lobs reits!’” mācīja skolotāja,” atceras Juris. Viņš smej, ka nepazustu kādās divdesmit valodās, taču atbildēt, tieši cik valodu prot, viņš izvairās. Interese par valodām Jurim radās jau kopš mazām dienām. “Tas ir kā muzikantam, – laikam iedzimts. Viens tēva brālis Vincs bija skolotājs, strādāja Orlovas skolā. Viņš man iemācīja lasīt jau pirms iešanas skolā. Mājās bija Gorkija kopotie raksti... Pirmajā klasē skolotāja Malvīne Kuzmina mācīja krievu valodu, bet viņa zināja arī vācu valodu. Es pajautāju, un viņa nedaudz to iemācīja arī man. Vēlāk manās rokās nez no kurienes nonāca pašmācību grāmatas latīņu, igauņu, lietuviešu valodā, un es tās lasīju no vāka līdz vākam,” atceras Juris. Pēc Rekovas vidusskolas beigšanas Juris aizgāja Latvijas Universitātē studēt svešvalodas. Galvenās bija angļu, vācu valodas, arī latīņu un mazliet arī citas. “Es vienmēr uzskatu,– jo vairāk valodu zini, jo vari iepazīt vairākas pasaules zemes un tautas. Tam, kuram ir viena valoda, ir arī tikai viena pasaule,” domā Juris Cibuļs. Arī kolekcionāra gars viņā pamodās jau bērnībā, kad krāja koku paraugus, herbārijus, putnu perēkļus, konfekšu papīrus, aploksnes, etiķetes, pastmarkas, skaņu plates, pat cukurgraudus. Ja skolā kāds no Jura gribēja norakstīt mājas darbu, pretī bija jādod pastmarka. Žurnāla “Zvaigzne” rubrikā “No visas pasaules” Juris atrada ziņu, ka kāds dīvainis krāj ābeces, un tas viņam bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. “Pēc aicinājuma biju skolotājs filologs, tāpēc jau studenta gados iedomājos, ka visas manas intereses apvieno viena grāmata, un tā ir ābece. Es nekrāju ābeces tikai kā grāmatas, es caur tām krāju valodas. Lielākajai daļai pasaules tautu nav rakstības, tātad nav grāmatu. Lielai daļai tautu, piemēram, papuasiem, ir tikai viena grāmata – ābece. Labākajā gadījumā arī Jaunās Derības tulkojums. Tas jānovērtē – mums ir simtiem grāmatu!” lepni skaidro Juris, un var saprast, ka par grāmatām viņš varētu runāt jo ilgi, jo grāmatas, arī ābeces, raksta pats. Pēc augstskolas pabeigšanas Juri atsūtīja darbā uz Tilžu - toreizējo Fjodora Sirotina Tilžas vidusskolu, kur viņš nostrādāja četrpadsmit gadus, mācot angļu valodu arī internātskolā. Atmodas laikā viņam piezvanīja Vilis Bukšs, aicinot atbraukt uz Balviem, lai dibinātu Latvijas tautas fronti. Tā Juris kļuva par Latvijas Tautas frontes Balvu rajona nodaļas priekšsēdētāju, vēlāk – arī Balvu rajona Tautas deputātu padomes deputātu. 1990.gadā viņu ievēlēja par Pilsoņu kongresa delegātu un par Augstākās Padomes deputātu no Latvijas Tautas frontes saraksta. No 1994.gada oktobra Juris bija Naturalizācijas pārvaldes Ārējo sakaru daļas vadītāja vietnieks. Strādājis Tulkošanas un terminoloģijas centrā Eiropas Savienības un citu starptautisko tiesību aktu tulkošanas nodaļā, bijis redaktors no 2005.gada aprīļa līdz 2009.gada janvārim. 2009.gadā strādājis ar NATO darbību saistītu tiesību aktu tulkošanas nodaļā, arī redaktors. Vēlāk gadu bijis Rīgas domes Ārlietu pārvaldes Starptautiskās sadarbības un koordinācijas nodaļas projektu koordinators.

Paliek uzticīga biškopja darbam
Meita Anna, pēc apprecēšanās Sevostjanova, atceras, cik grūti bērnībā bija jāstrādā. “Mēs gājām ganīt kolhoza govis, plūcām linus jau no 12 gadu vecuma. Mātei vajadzēja izstrādes dienas, un mēs viņai palīdzējām. Tēvs pēc piecu gadu izsūtījuma uz Tālajiem Austrumiem atgriezās un kolhozā bija brigadieris. Tur viņš sabojāja veselību, tāpēc mira 51 gada vecumā. Palikām mātei septiņi bērni...,” pirmās atmiņas Annai ir skumjas. Ģimenē visus bērnus jau pirms skolas sākuma lasīt iemācīja brālis Juris. “Viņš mani visādi mudināja mācīties, pat uz smilgas zemenītes vēra un deva. Jau tad brālis spēlējās kā skolotājs – iekārtoja dienasgrāmatu, lika mums atzīmes,” atceras Anna. Viņa piemin, ka pamatskolā skolotāja Malvīne Kuzmina, dodoties uz semināriem, klases priekšā vienmēr sauca Juri, lai māca citus un iejūtas skolotāja lomā. Un viņš tā lepni sēdējis Ērgļu pamatskolas apvienoto četru klašu priekšā. Anna pēc Rekovas vidusskolas astoņu klašu beigšanas aizgāja uz Vecbebru tehnikumu mācīties par biškopi. Pēc triju gadu mācībām strādāja kolhozā “Borec”, bet pēc tā likvidācijas savu bišu dravu privatizēja un, jau esot pensijā, turpina šo darbu. “Ir sava saimniecība ar bitēm, ruksi un gotiņu, līdz ar to sava iztikšana. Mūsu ģimenē ir divi bērni. Meita Vineta studēja Latvijas Universitātē, tad maģistra grādu ieguva Rīgas Tehniskajā universitātē, kur studēja ekonomiku. Viņa jau auklē mazdēliņu Markusu - jaunāko mūsu dzimtā, kuram vēl nav gadiņš. Dēls Arnis beidza Banku Augstskolu, iegūstot maģistra grādu. Vīrs brauca ar autobusu, vadāja skolēnus,” par ģimeni pastāsta Anna.

Profesors krāj un izgatavo matemātiskās rotaļlietas
Andrejs Cibulis ar sievu Lolitu izaudzinājuši meitu Lauru, kura pēc profesijas ir žurnāliste, strādā ziņu aģentūrā LETA. Andrejs strādājis Latvijas Universitātē, Fizikas un matemātikas fakultātē, kas tagad pārdēvēta par Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāti, ir profesors matemātikā. “Laiku pa laikam dodos uz Latvijas skolām, lasu lekcijas un popularizēju matemātiku, trenēju jauniešus risināt olimpiāžu uzdevumus. Neslēpju, studentu zināšanas tagad ir vājākas nekā bija kādreiz,” saka Andrejs. Matemātikas un informātikas institūta vadošajam pētniekam ir neparasta aizraušanās – viņš krāj, kā arī pats izgudro un veido matemātiskās rotaļlietas. “Pirmo impulsu bērnībā man deva tēva brālis Vincents. Bērnībā patika spēlēt šahu, dambreti, risināt dažādus loģikas uzdevumus. Māsa Lidija loterijā laimēja spēļu komplektu, atdeva man, un es pēc instrukcijas krievu valodā mēģināju to atrisināt. Tas varēja būt pirmajā vai otrajā klasē,” pastāsta Andrejs. Viņš priecājas, ka vecāki agrāk bērnus radināja pie darba, kopā gāja lauku darbos, uz purvu ogot. “Nu darba tikums zūd,” domā Andrejs. Kad sācis studēt fizmatos, aizraušanās ar matemātiskām rotaļlietām gājusi dziļumā. Tas noderējis arī darbā ar studentiem. “Skolas laikā Andrejs bijis labs dambretists un nodarbojies ar klasisko cīņu, iegūstot pat Baltijas republiku čempiona titulu. Daudz lasījis...,” teikts enciklopēdijā “Ausmas zeme”, kas 2012.gadā izdota Rēzeknē. Viņš ar referātu “Matemātiskās rotaļlietas kā olimpiāžu uzdevumu un pētniecisku problēmu avots” uzstājies Ķīnā. Viņa kolekcijā ir aptuveni 800 matemātisko rotaļlietu no 30 valstīm, un vismaz 50 no tām - paša veidotas. Andrejs piedalījies četros starptautiskos spēļu saietos. Savākto kolekciju novadnieks prezentējis dzimtajā pusē – Balvu Novada muzejā, vēlāk daudzviet Latvijā. Andrejs ir daudzu Latvijas skolēnu zinātniski pētniecisko darbu vadītājs, vairāki viņa vadībā izstrādātie darbi guvuši augstāko novērtējumu Latvijas līmenī, daži piedalījušies Eiropas līmeņa konkursos. “Dzimtas spēks? Mūsu dzimtu satur māte, un tas ir galvenais spēks, kas mūs satur kopā. Citādi dzīvojam paši par sevi, esam tādi neatkarīgie,” piebilst Andrejs.

Šuvēja ar hobiju - sēņošana
Lidija Roginska ar vīru Jāni izaudzinājuši dēlu un meitu. Sandim ir 36 gadi, Santai - 32 gadi. Santas un Kaspara ģimene dāvājusi mazdēlu Gabriēlu, kuru nu pieskata arī Lidija, jo profesionālajam šuvējas darbam pamazām pieliek punktu. Savulaik pēc Rekavas vidusskolas beigšanas devusies uz Politehnisko institūtu studēt šūto izstrādājumu tehnoloģijas, taču pēc diviem kursiem to pametusi saprotot, ka grib modelēt un šūt, nevis būt inženiere. Vēlāk aizgājusi mācīties uz 6.tehnisko skolu, praksi strādājusi “Rīgas Modēs”. “Pirmā interese par šuvējas profesiju man radās jau agri, 8.klases izlaidumam tērpu uzšuvu pati. Mammas mājās vēl tagad stāv vecvectēva šujmašīna, ar to iemācījos šūt. Varbūt man tas iedzimts?” domā Lidija. Pie viņas uz Balviem kundes brauca darināt tērpus no visas Latvijas, un tērpi - kleitas, mēteļi, kostīmi - nebija nekādi parastie. Lidija katram piemeklēja odziņu, ideju nēsāja sevī un darba gaitā to papildināja. Daži mēteļi bija kā mākslas darbi. Tiesa, darbs bija smags, darbietilpīgs, varbūt tāpēc viņa nolēmusi pašlaik vairāk laika investēt savā veselībā. “Tagad viegli - ienāc veikalā un nopērc, mēs visu šuvām paši. Saviem bērniem ziemai darināju kombinezonus, arī citas drēbītes, un par to bija lielāks prieks, jo tāds tērps bija vienīgais,” saka Lidija. Par bērnību viņai ir divējādas atmiņas. “Jau agri vasarās sāku strādāt kolhozā, ravēju, ganīju kolhoza govis. Patīkamākas atmiņas ir, kad ar zirdziņu grābu sienu, tā nopelnot arī naudu. Cik atceros, mamma ar tēti vienmēr strādāja. Mazliet pagulēja diendusu, un atkal darbos. Taču mums bija brālis Juris un mūsu labākā spēle - skola, kur tāfele bija krāsns. Viņš mūs lika pat stāvēt kaktā!” atceras Lidija. Brīvajā laikā viņas hobijs ir sēņošana.

 

Atdod godu dzimtajai vietai Purlovai
2011. un 2014. gadā Jurim Cibuļam iznāca “Purlovas grāmata”, kurā atrodama pēc skaņu metodes sastādītā ābece latgaliešu valodas Purlovas izloksnē. Purlova atrodas Lazdulejas pagastā, kas kopš 2009.gada 1.jūlija ietilpst Balvu novadā. Kopš 2007.gada janvāra Purlovas vienīgā pastāvīgā iedzīvotāja ir šīs grāmatas autora māte Marta Cibule. “Purlovas grāmata” sākumā iepazīstina ar tagadējā Balvu novada Lazdulejas pagasta un šīs apdzīvotas vietas rašanās vēsturi. Pirmajā daļā sniegts pārskats par latgaliešu valodas Purlovas izloksnes fonētiku un gramatiku. Otrā daļa ir pielikumi – dokumenti, teksti par Purlovas rašanos, tās iedzīvotājiem, atsevišķiem nodarbošanās veidiem un vārdnīca, kurā apkopoti savdabīgākie Purlovas izloksnes vārdi.

Ustans Kanepe (Cybuļs). Purlovas pyrmīs zynamīs īdzeivuotojs ira bejs Ustans (Justins) Kanepe. Dieļ kuo jis puorguo uzvuordā Cybuļs, navā zynams. Jis ira dzims 1848.gode 8.septembrie Vićebskas gubernes Ļucinas (Ludzas) aprinke Baļtinovas pogasta Krutovā, mirs 1933.gode 15.majā Škylbanu pogasta Purlovā. Aprausts Plešovas kopūs.

Prancs Slyšans roksta: “Saīt tuo, ka Ustans iz Krutovu nu Baļtinovas pogasta Slobodas puorzacieļs nu 1886.gode da 1889.gode tumā vydā. Juo dāls Vincs dzims 1886.godie Slobodā, a Odums dzims jou Krutovā 1889.godie. Dūmoju, ka Ustanam suokumā īdeve zemi kuo turku kara veteranam Krutovā, vāluok Ustans nūpierka lobuoku zemi nu Ļebedźeva Purlovā.”

Vićebskas gubernes Ludzas aprinkie (vāluok atdalietejā Jaunlatgales aprinkie) Baļtinovas pogasta Orlovā bejuse tuo sauktuo pusmuiža, kurā struodovs Ustans Kanepe (Cybuļs) par meža uzraugu. Īsaukts cara armejā i palics par krīvu-turku kara invalidu. Tics atvalinuots, saniems puors rubļu i Purlovas meža uzrauga dvoru ai vusīm kuormīm (navā zynams, kuodi kuormi te dūmuoti). Īspiejams, ka tys ir tys pats Vacuos Teklītes dvors, kurā ira dzeivovs Ustans. Tādinejū myusu dvoru ira cieļs juo dāls Odums. Suokts ceļt 1930.godie, ka munam tāvam Bronem bejs ostini godi. Piec Voičika sacietuo: bejs meža uzraugs i jam bejs pyrmīs dvors apkuortnie. Voičiks roksta sovā 1995.gode 23.june viestulie, ka “kā kara invalidam viņam tika piešķirta zeme un darbs Rīkas upītes malā lauku sētā “Purulovā” un Orlovas pusmuižā kā meža uzraugs”.
(Citāti no Jura Cibuļa “Purlovas grāmatas”)

 

Filologs, žurnālists, tulkotājs, kolekcionārs...
Juris Cibuļs (Cibulis) dzimis Abrenes rajona Rekovas ciemā. Viņš ir filologs, žurnālists, tulkotājs un pasaules ābeču kolekcionārs. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000.) un 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Autors ir vairāku mācību grāmatu autors vai līdzautors, joku un anekdošu grāmatu latgaliešu valodā līdzautors un sastādītājs, ir sarakstījis vairākas grāmatas par savu kolekciju, pasaules tautām, to valodām un ābecēm. No 1978. līdz 2018.gadam Juris Cibuļs publicējis ap 500 rakstu un 100 tulkojumu dažādos laikrakstos un krājumos.

Pasaulē lielākā privātā ābeču kolekcija
Pasaules ābeču kolekcionārs Juris Cibuls saka: “Ābece ir pirmā lasītmācīšanas grāmata. Tā ir miniatūra enciklopēdija, kurā uzskatāmā, saprotamā un saistošā veidā tiek sniegtas zināšanas par savas tautas vēsturi, ģeogrāfiju, kultūru, sasniegumiem dažādās dzīves jomās. Ābece ir zināšanu un skolas simbols. Ābece ir tautas gara atspulgs.” Interesanti, ka ābeces ir tikpat dažādas kā tautas un valodas. Ir ābeces bērnudārza audzēkņiem, mājmācībai, pirmklasniekiem, pieaugušajiem, neredzīgajiem, nedzirdīgajiem... Ābeces pie kolekcionāra nonākušas pa dažādiem ceļiem, un par to būtu īpašs stāsts.

Pārsteidz darba apjoms un skaitļi
Jura Cibuļa ābeču kolekcijā ir jau 10 020 ābeces no 220 zemēm 1140 valodās. Kolekcija izstādīta muzejos, skolās, bibliotēkās, klubos 190 reižu. 1987.gadā Maskavā kolekcija apbalvota ar sudraba medaļu. 2006.gadā ābeču izstāde bija skatāma Grieķijā, Salonikos, 2011.gadā – Krievijā, Pleskavā, 2012.gadā – Baltkrievijā, Oršā un Grodņā, 2013.gadā – Igaunijā, Pērnavā, 2014.gadā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgā, bet šogad tā aizceļoja uz Baltkrievijas Nacionālo bibliotēku Minskā, ko rīkoja par godu pirmās baltkrievu ābeces 400 gadiem. Juris kopā ar filoloģi Lidiju Leikumu 1992.gadā ir sarakstījis ābeci latgaliešu valodā. 2014.gadā nāca klajā abu sarakstītā pirmā digitālā latgaliešu ābece “Skreineite”, ko izdeva 2017.gadā. 1996.gadā nāca klajā Jura ābece latviešu valodā, kas bija izstādīta Starptautiskajā grāmatu tirgū Vācijā, Frankfurtē pie Mainas. 2009.gadā apgāds “Zinātne” izdeva Jura Cibuļa grāmatu “Latgaliešu ābeces (1768–2008)”. 2012.gadā publicēts ābeču kolekcijas katalogs trīs sējumos. Informācija par ābeču kolekciju Jurim ir 25 valodās, ķīniešu ieskaitot. Ir arī sava mājaslapa www.abc-world.nl, kurā informācija atrodama arī latgaliešu valodā.

 

 

 

Vai prieks rada prieku?

Uz šo jautājumu Balvu teritoriālās invalīdu biedrības biedri, viņu draugi un palīgi atbild ar viennozīmīgu ‘jā’. Šonedēļ viņi tikās savā mājvietā Liepu ielā 2, kur atskatījās uz teju aizvadīto gadu, kā arī samīļoja pašu veidotās dzīvnieku skulptūras, kas līdz Ziemassvētkiem aizceļos uz baznīcām Balvos un Viļakā.

Rugājiete labo Latvijas rekordu

8.decembrī Viļānu novada Dekšārē notika Latvijas čempionāts svarbumbu celšanā klasiskajā divcīņā. “Rugāju Sporta centra” komanda no sacensībām Dekšārē pārveda vairākas medaļas. Zelta godalgas izcīnīja arī attēlā redzamie jaunieši (no kreisās puses) - Latvijas rekordiste Dārta Stivriņa, Dita Stivriņa un Valters Šmagris. Jāuzsver, ka oktobrī Daugavpilī notika arī pasaules čempionāts.

Divas balvenietes saņem Kasieru čempiona titulu

Visu oktobrī “Rimi” un “Supernetto” veikalos norisinājās Kasieru čempionāts, kura laikā par labākā titulu sacentās teju 900 tīkla kasieri. Kampaņas noslēgumā Kasieru čempiona titulu saņēma 30 kasieri, tostarp “Supernetto” Balvos pārdevējas Aija Misiņa un Elga Kuzņecova.

Ciemos pie prezidenta

Kā “Vaduguns” informēja, 5.decembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi Ivetu Vējoni kopā ar aktīvām un kuplām Latvijas ģimenēm, tostarp Laganovsku ģimeni no Baltinavas novada, Rīgas pilī iededza Ziemassvētku egli. Rīgas pilī Laganovsku ģimene no Baltinavas novada ciemojās piecatā - vecāki Rudīte un Vilhelms un viņu trīs bērni - dēli Jānis, Mārtiņš, meita Māra, trūka vienīgi Annas, kura studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē un patlaban studentu apmaiņas projektā Erasmus atrodas Budapeštā. No bērniem  Māra un Mārtiņš mācās vispārizglītojošajā vidusskolā Baltinavā 12. un 8.klasē, strādā vienīgi Jānis. Piedaloties Ziemassvētku egles iedegšanas pasākumā, ģimenes gan sniedza priekšnesumus, gan izteica novēlējumus prezidentam un citām ģimenēm. Māra klātesošos iepriecināja ar emocionālo I.Kursiša-Pataša dziesmu ar M.Daknes vārdiem “Šovakar”, ko izpildīja ģitāras pavadījumā. Dziesmas piedziedājums: “Ir jāglabā, jāglabā kas mīļš un dārgs” apliecināja gan pasākuma būtību, gan dzīves jēgu, ka ģimene ir vērtība, kas jāglabā. Pasākuma noslēgumā ģimenes no prezidenta saņēma dāvanas - suvenīrus un pakas ar saldiem našķiem.

Laika prognoze

-6°C

Balvi

Apmācies
Humidity: 93%
Wind: ENE at 7 kmh
Svētdiena-5°C/-2°C
Pirmdiena-6°C/-4°C
Otrdiena-8°C/-4°C
Trešdiena-9°C/-5°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Sestdiena

Fantāziju sestdienā daudziem gribēsies aiziet no realitātes un uzdot vēlamo par esošo. Tāpēc kaimiņa lielīšanos par jauna auto pirkšanu vai drauga-Minhauzena stāstu par nomedīto vilku uzklausi kā pasaku ar laimīgām beigām. Tāpat šodien pastāv lielas iespējas nokļūt krāpnieku un melu nagos, īpaši no plkst. 13.49 līdz 24.00. Tāpēc nekrītiet ģībonī, mīļās dāmas, ja šodien krodziņā iepazītā „bagātā” kavaliera miljoni pārsprāgs kā ziepju burbulis brīdī, kad oficiants atnesīs rēķinu. Un pusnaktī, kad būs jādodas mājās, viņa lepnais limuzīns pēkšņi būs pazudis vai pārvērties par ķirbi. Un jums pašai viņš būs jāved mājās ar savu veco „vabolīti” vai jābrien kājām pa peļķēm vai kupenām.

Apmeklētāju aptauja

Kā vērtējat aizvadīto gadu Latvijā?