Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu...

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 22 Jūlijs 2019 15:56

Latvietis mūsdienu pasaulē
Vai mēs esam atvērti pārvietošanās brīvības sniegtajām iespējām un kāda ir mūsu attieksme, saikne ar tautiešiem ārzemēs? “Tikai piektā daļa reemigrantu nav sastapusies ar adaptācijas grūtībām pēc atgriešanās Latvijā,” norāda Latvijas Universitātes profesore, pētījuma “Diasporas ieguldījums Latvijā un tā apzināšanas iespējas” līdzautore, asociētā profesore BAIBA BELA. Taujāta, kā laika gaitā klājies diasporai, kādas ir pozitīvās un negatīvās tendences, problēmas un risinājumi, profesore atzina, ka, viņasprāt, attieksme pret aizbraukušajiem mainās un paliek pozitīvāka, it īpaši pēc krīzes.

Patiesi?
-Pirms tam gan bija cilvēki, kuri aizbraucējus apsaukāja par nodevējiem. Tagad nav dzirdēts, ka kāds agresīvi izturētos, turklāt gandrīz katram ir kāds rads, draugs vai paziņa, kas atrodas ārzemēs. Kad cilvēki redz un saprot tos personiskos iemeslus, kāpēc tautieši brauc projām, viņi kļūst tolerantāki. Man liekas, ka mēs arvien vairāk novērtējam to, ka saites ar tautiešiem vajag uzturēt. Tiešām viens liels Latvijas novads atrodas ārzemēs...
Tiek lēsts, ka ap piecpadsmit procentiem no visiem latviešiem un Latvijas valstspiederīgajiem šobrīd dzīvo ārpus Latvijas...
-Tie ir lieli skaitļi, un mēs kā maza valsts nevaram atļauties pateikt: “Nē, jūs mums neesat vajadzīgi.” Skaidrs, ka ir vajadzīgi. To jau jūs redzat tepat, Latgalē. Svarīgi, lai cilvēki ir uz vietas, bet, ja nu viņi aizbrauc, tad būtiski nepazaudēt saites. Pienāks mirklis, kad, piemēram, nauda būs nopelnīta vai cilvēki sailgosies pēc mājām, radiem un draugiem, lai ir vieta, kur atgriezties, lai ir, kas viņus gaida. Pērn fakts, ka pieņēma diasporas likumu, nav tikai politisks izrādīšanās solis. Tam ir objektīvs pamats, lai saites ar diasporu koptu un uzturētu.
Nereti nelabvēļi pavīpsnā dzirdot, ka pētnieki pēta, kāpēc cilvēki aizbrauc. Viņuprāt, tas ir vairāk nekā skaidrs. Proti, pelnīt naudiņu...
-Hm... Tas, ko var redzēt, cilvēki aizbrauc ne tikai naudas dēļ. Tiesa, tiem, kuriem ir ģimenes, iespējams, brauc tikai peļņas nolūkos, lai, piemēram, varētu apmaksāt kredītus, izskolotu bērnus. Savukārt jauniešiem nauda noteikti nav dominējošais iemesls. Jaunieši naudas dēļ patiesībā ļoti reti kad aizbrauc. Viņi aizbrauc, jo vēlas apskatīt pasauli, iemācīties valodas, iegūt jaunas zināšanas, pieredzi un draugus, kā arī būt neatkarīgiem no vecākiem. Un tikai tad seko nauda. Ko dod šie pētījumi? Piemēram, pētījums pirms diviem gadiem liecināja, ka daudzi, kuri domā par iespējamo atgriešanos, nemaz īsti nezina, kā Latvijā atrast darbu. Informācija, kas pieejama Nodarbinātības valsts aģentūrā, pārsvarā ir par maz apmaksātām un maz kvalificētām darbavietām. Varbūt esat dzirdējuši par sociālo uzņēmumu “Your Move”, kas palīdz atrast labi apmaksātu darbu?
Vai valsts politikai nav arī jābūt atbalstošai šajā jomā?
-Protams, un par to valsts iestādes sāk piedomāt. Arī Nodarbinātības valsts aģentūra domā, kā piesaistīt sludinājumus uz kvalificētiem speciālistiem un kvalificētām darbavietām. Arī reemigrācijas koordinatorus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ieviesa lielā mērā tāpēc, ka pētījumi parādīja, ka cilvēkiem ir grūti atrast vai saprast to informāciju, kas viņiem nepieciešama. Īstenībā tā informācija jau ir - visādās mājaslapās izmētāta. Jautājums, vai ir pacietība to meklēt? Bieži vien tā uzrakstīta administratīvajā vai Ministru kabineta noteiktajā valodā, kas cilvēkiem patiesībā neko nepalīdz. Reemigrācijas koordinatori vienu gadu pastrādāja, un izrādījās, ka tas attaisnojas. Tagad ministrija no iekšējiem resursiem atrada naudu, lai šo projektu turpinātu saprotot, tas ir vērtīgi.
Kādā no intervijām Jūs atgādinājāt par daudz kur dzirdēto: “Cilvēki citās valstīs ir smaidīgāki un draudzīgāki.” Vai, atbraucot mājup, jāpiedzīvo kultūršoks, redzot īgnas sejas, atgrūdošu attieksmi?
-Situācija mainās, kaut gan joprojām nākas dzirdēt stāstus par drūmām sejām.
Vai taisnība, ka 40% atkal kravā koferus un atgriežas ārzemēs?
-Tie ir 2016.gada pētījuma skaitļi. Un tie nav veci skaitļi, šī tendence vairāk vai mazāk saglabājas.
Kāda ir recepte, lai situāciju mainītu?
-Pirmkārt, gribētos uzsvērt, ka līdz ar neatkarību mēs ieguvām arī pārvietošanās brīvību. Tas īstenībā ir pluss, jo neesam kā dzimtcilvēki, kas iesprostoti aiz dzelzs aizkara. Redzēt pasauli un apgūt citu pieredzi ir svarīgi. Starptautiskie migrācijas pētījumi liecina,- ja vēl pirms 20-30 gadiem pārsvarā aizbrauca cilvēki ar zemāku izglītību, ar zemākām algām, tad mūsdienās pieaug augsti kvalificētu cilvēku migrācija. Nav tik traki, ka aizbrauc un atbrauc. Svarīgāk ir tas, lai neaizbrauc pavisam un neatgriežas. Receptes nav.
Kā nav? Zinātniekiem nav?
-Nu teiksim tā,- acīmredzot atalgojumu līmenis un dzīves kvalitātes līmenis vai dzīves iespēju līmenis ir noteicošs. Tomēr pētījumi liecina, ka visi, kas atgriežas, lielākoties atgriežas nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka viņiem kaut kā pietrūkst... Radu, draugu, valodas, dzimtenes. Tie drīzāk ir emocionāli un ģimeniski iemesli, nevis nauda. Tomēr nauda ir svarīga, lai pēc atriešanās paliktu. Būtiski, ja Latvijā atrod pietiekami labi apmaksātu darbu, tad projām neraujas. Neaizmirsīsim, ka rietumos dzīves dārdzība un izmaksas ir daudz augstākas. Un tad tas tīrais ieguvums, ja ir labi apmaksāts vai pietiekami labi apmaksāts darbs šeit, kas nemudina doties projām.
Kādā no intervijām izskanēja informācija, ka ilgstošā laika posmā Īriju atstājuši apmēram 10 miljoni emigrantu, kuri tagad veido vairāk nekā 70 miljonus lielu diasporu. Pētījumā ir minēts, ka kopš 2004.gada Īrijas valdība Emigrantu atbalsta programmai atvēlējusi 158 miljonus eiro. Komentējot šos skaitļus, jūs savulaik teicāt, ka Latvijai jāatrod savs modelis. Kā veicas meklējumos?
-Īrija ir īpaša. 19.gadsimtā ar to kartupeļu badu izbrauca miljoniem īru. Tagad uzskata, ka ārpus Īrijas īru ir vairāk nekā pašā Īrijā. Viņiem ir cits mērogs, un tie miljoni, kurus iegulda diasporā, ar uzviju atnāk atpakaļ. Mums nebūs gluži tā...
Kā motivēt diasporu nezaudē saikni ar dzimteni?
-Galvenais nezaudēt savu identitāti. Pētījumi liecina, ka bērni asimilējas ārprātīgā ātrumā. Īstenībā tagad, ko redzam par reemigrantiem runājot, daudzi atgriežas tajā brīdī, kad bērni ir piedzimuši vai viņiem jāsāk iet skolā. Viņi redz, cik ātri bērni zaudē latviešu valodu. Pirmie pētījumi man ir par diasporu pēc Otrā pasaules kara. Var redzēt, kā modelis atkārtojas. Vienā brīdī bērni paziņo: “Mamma, tu te viena pati runā šitādā dīvainā valodā. Es nerunāšu vairāk latviešu valodā.”
Kāda ir tendence – pozitīvā vai negatīvā virzienā?
-Ja pēc krīzes divi gadi bija ar lielu izbraukušo skaitu, tad tagad tomēr tas samazinās. Šobrīd tas ir nostabilizējies, šķiet, plus-mīnus 17 000. Pozitīvi tas, ka atbraucēju skaits iet uz augšu. Gatavojoties ekspedīcijai ar Janīnu Kursīti, paskatījos iedzīvotāju dinamiku Preiļu un Līvānu novados. Tur arī ir līdzīgi – ap simts katru gadu aizbrauc, tomēr ļoti daudz arī atgriežas.
Priecē, ka jaunieši, kuri strādā ārzemēs, nereti laulājas un precas Latvijā...
-Tas ir diasporas tūrisms, kad brauc šeit precēties, svinēt lielās dzimšanas dienas.
Diasporas naudas pārvedumi uz Latviju, pēc Latvijas Bankas aplēsēm, 2017.gadā sasniedza 818 miljonus eiro...
-Diasporas ieguldījums ir reāls un iespaidīgs. Cilvēki aizbrauc, nopelna naudu, iegādājas šeit īpašumus, uztur vecos īpašumus, nomaksā nekustamā īpašuma nodokli utt. Tāpat medicīnas tūrisms. Daži pārmet, ka tautieši atbrauc, lai saņemtu lētus medicīniskos pakalpojumus. Nav jau tā, ka viņi iet tikai pēc valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Viņi iet pie maksas ārstiem. Plašākā mērogā būtu vairāk jādomā, kā veicināt sadarbību un pieredzes apmaiņas programmas, tostarp kontaktu apmaiņu arī zinātnē.
No pētījuma izriet, ka zinātnē 82% diasporas zinātnieku saskata sadarbības iespējas ar zinātniekiem Latvijā, bet tikai 51% šādu sadarbību pēdējo divu gadu laikā ir īstenojuši, turklāt tikai 14% bijusi cieša sadarbība...
-Varētu būt labāk. Sociālās un humanitārās zinātnes saites ir diezgan ciešas, lielā mērā pateicoties tam, ka ir Baltijas studiju konferences divos gados reizi Eiropā un Amerikā kopš 1967.gada. Tur ir satīklojušies diasporas zinātnieki, kuriem pēc neatkarības atgūšanas pievienojās arī Latvijas zinātnieki. Saites ir labas, turklāt tur ir liels potenciāls. Jāatzīst, ka viens otrs Latvijas zinātnieks nereti jūtas apdraudēts konkurences dēļ. Bet tas jau ir labi...
Baidāmies izjaukt savu komforta zonu?
-Gribētu domāt, ka tā ir dominējošā tendence.
Gribētu, bet kā ir?
-Redziet, tādas aptaujas, ko Latvijas zinātnieki domā, īsti nav. Tur, protams, ir risks, ka, uzdodot konkrētus jautājumus, saņemsiet vēlamo atbildi, nevis īsto. Tas mums ir nākotnes plānos - noskaidrot, vai diasporas zinātniekiem ir pamats domāt, ka Latvijā ir noslēgta kliķe, kas citus nelaiž iekšā. Domāju, tik traki nav.
Vai valstij talantīgākajiem jauniešiem nevajadzētu piešķirt mērķstipendijas, lai studētu izcilākajās pasaules universitātēs un pēc tam viņi atgrieztos dzimtenē?
-Valstī, šķiet, nav šādas atbalsta politikas. Stipendijas var saņemt no mecenātiem. To noteikti vajag. Piemēram, Ķīna, Japāna un citas Āzijas valstis iegulda lielu naudu, lai viņu talantīgie jaunieši studētu izcilās pasaules augstskolās. Svarīgi, lai talanti nonāk visauglīgākajā augsnē, kas var iedot vislielāko intelektuālo atspērienu dzīvē. Tas atkarīgs no politiskās gribas, jo Latvijā tā lielā problēma ir tuvredzība domāšanā. Teiksim tā,- ko var ātri pārdot, lai fiksi dabūtu naudu. Principā ieguldījumi izglītībā atmaksājas ar 10, 15 un 20 gadu nobīdi. Tomēr tās valstis, kuras vēlas dabūt inovāciju izrāvienu, pie tā piestrādā. Ja Latvijā pamatizglītības līmenī varbūt ir pārmaksāts, tad augstākās izglītības līmenī ir viens no zemākajiem finansējumiem, kā Pauls Stradiņš saka: “Zinātnes līmenis ir daudz par labu, cik naudas tam atvēl valsts.”
Pētījumā “Diasporas ieguldījums Latvijā un tā apzināšanas iespējas” ir atsauce uz 2016.gadā veiktu aptauju, kurā tikai 43% Latvijas iedzīvotāju piekrita, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši varētu dot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas attīstībā...
-Tas jau ir labi. Nesen starptautiskajā pētījumā secināts, ka tikai 12% tic zinātnei. Pērn pētījumā par diasporas ieguldījumu dažādās valstīs sapratu, cik dažādi var būt sadarbības tīkli, kanāli un veidi.
Kas vēl pārsteidza?
-Tas, ka ir tik maz, ko izmērīt. Zinātniekiem vajag visu izmērīt. Pasaulē ir bagātas valstis, kurām ir lielākas diasporas un lielāki resursi, tomēr ar diasporas ieguldījumu mērīšanu tās neaizraujas. Tas, iespējams, ir pārāk dārgi un laikietilpīgi.
Kā pārliecināt, piemēram, onkuli-skeptiķi, kurš nenovērtē diasporas ieguldījumu savā dzimtenē?
-Onkulim ieteiktu izskolot bērnus labā Eiropas augstskolā. Viņi atgriezīsies un sāks kādu darbu, kuru bez aizbraukšanas nebūtu ne sākuši, ne izdarījuši. Nu, labi, varēja pelnīt šeit minimālo algu vai aizbraucot pelnīt labu algu, uzturēt Latvijā māju, maksāt nekustamā īpašuma nodokli, atbraukt reizi gadā ar visu ģimeni un kārtīgi atpūsties.
Kas jādara, lai nepazaudētu saikni ar tautiešiem ārvalstīs?
-Jāatbalsta jau esošās saites, kas ir. Tāpat ir ļoti jāatbalsta bērnu izglītība, veidojot bērnu skoliņas, kur iespējams apgūt un pilnveidot latviešu valodu.
Kam, Jūsuprāt, tas ir jāfinansē?
-Latvijas valstij... Ja cilvēkam tur ir vairāki bērni un algas tur arī vairs nav kosmiskas, tad viņiem grūti, lai nezaudētu dzīves kvalitāti, apmaksāt skolu, skolotājas darbu un transporta izdevumus. Daudzās valstīs, tostarp arī Latvijā, to sāk darīt - organizēt bērnu vasaras nometnes. To ir vērts atbalstīt, kad bērni 2-3 nedēļas dzīvo Latvijā, runā dzimtajā valodā. Tāpat vajag regulāri sarakstīties ar saviem radiem un draugiem ārzemēs, aicināt viņus ciemos un braukt ciemos pie viņiem. Lūdzu, runājiet ar saviem bērniem latviski! Pieļauju, ka daļa jaunās diasporas ir apvainojusies uz Latvijas valsti.
Kāpēc?
-Kaut kas šeit, lai atgrieztos, nav nodrošināts. Darbavietu ir tik, cik ir. Ekonomikas uzrāvienu bez labas izglītības uztaisīt tomēr nevar.
Kādu iemeslu dēļ cilvēki atgriežas?
-Tā ir Latvijas daba, kas ir tīra. Otrkārt, novērtē pārtiku. Treškārt, mierīga vide, drošība bērniem. Ceturtkārt, ārpusskolas aktivitāšu iespējas.
Kāpēc diaspora ir vērtība?
-Protams, tā ir vērtība. Baidos būt banāla, tomēr uzskatu, ka katrs latvietis ir vērtība, lai arī kur viņš būtu. Vērtība ir arī tādā ziņā, kā Krišjānis Valdemārs, veidojot jūrskolas, teica: “Latviešiem jābrauc pasaulē!” Tagad arī braucam... citādā veidā apgūt zināšanas. Tiesa, ne viss svešais mehāniski ir jāpārņem. Jāpaņem labais. Cēsis ir viens no pozitīvajiem piemēriem. Cēsu pašvaldība aktīvi apzina pasaulē esošos cēsiniekus. Tas ļauj cēsiniekam tālumā sajusties Latvijā vajadzīgam. Nereti cilvēki saka, ka nejūt, ka Latvijai ir vajadzīgi. Attieksme ir viens no iemesliem, kāpēc atbraucot izvēlas aizbraukt. Jāmaina domāšanas paradums.
Kā veicināt šo procesu?
-Runājot, diskutējot un labos piemērus popularizējot.
Vai zinātniekiem diasporas jautājumā ir vēl ko pētīt?
-Ļoti daudz ko. Gribētos īstenot izmaiņu nesošu projektu – nevis pētīt, piemēram, sadarbību, bet uzreiz to arī veidot. Tas ir lēnāk un grūtāk, bet, iespējams, radīs reālas pārmaiņas. Šobrīd uzsākām pētīt talantu migrāciju.
Kādi ir pirmie secinājumi?
-Tā ir saucamā plūstošā jeb pārrobežu migrācija. 15-17% emigrantu ir tādi, kas intensīvi ceļo starp Latviju un ārvalstīm. Piemēram, trīs nedēļas ir Islandē un divas - Latvijā. Negaidiet, ka kaut kāds jums kaut ko atnesīs. Pārsteidz stāsti, ka, piemēram, Īrijā godprātīgi strādā, bet, atgriežoties Latvijā, dzer uz nebēdu.
Kāds iemesls?
-Nezinu. Katram ir jāatrod savas laimes formula. Par cilvēku aizbraukšanu nevajag krist panikā. Vairāk jādomā, ko mēs šeit varam darīt, lai, cilvēkam atgriežoties, vide ir tāda, kas neatstumj, lai gribas atgriezties. Arvien vairāk cilvēki novērtē to labo, kas Latvijā ir. Tāpat mums jānovērtē tas, ka no 190 valstīm attīstības ziņā esam pirmajā piecdesmitniekā. Mēs nevaram ātri ielēkt attīstītajā kapitālismā no vēlīna sociālisma.
Ko ieteiktu latgaliešiem?
-Lepoties ar dzimto pusi un ieguldīt spēku un enerģiju, to kopjot un uzturot, arī latgaliešu valodu. Otrkārt, jo mazāk cilvēku, jo ekonomikai grūtāk attīstīties. Katram par to jādomā, jo no malas klāt neviens neko nenesīs. Negaidiet Laimes lāci!

Cik viegli vai grūti saglabāt latvisko identitāti?

Martā par Eiropas Latviešu apvienības (ELA) jauno vadītāju ievēlēja Elīnu Pinto. Jautāta, kādi ir ELA nākotnes plāni, darbības virzieni, E.Pinto atgādināja, ka Eiropas Latviešu apvienība šajos gados sasniegs cienījamo 70 gadu slieksni un šobrīd jau pulcē 25 aktīvas latviešu biedrības Eiropā - no Norvēģijas līdz Spānijai un Gruzijai.

Kopš marta Jūs esat Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vadītāja. Kādi ir nākotnes plāni, darbības virzieni?
-Lēšam, ka Eiropā ārpus Latvijas dzīvo ap 250 tūkstoši Latvijas cilvēku, kas ir gandrīz tikpat, cik visā Latgalē. Atbalstām šo biedrību savstarpējo pieredzes un informācijas apmaiņu, sadarbību. Vienlaikus ELA aktīvi pārstāv šo “piekto novadu” arī Rīgas iestāžu gaiteņos, un esam ieguvuši labus sadarbības partnerus gan Rīgā, gan reģionos - iestādes, nevalstiskās organizācijas, medijus, uzņēmējus. Tas nozīmē, ka ELA uzdevums ir rosīgi darboties gan ar skatu uz Latviju, gan pašā diasporā, lai tuvinātu mūsu cilvēkus Latvijai un iesaistītu pēc iespējas daudzus kopīgās aktivitātēs, kuru motīvs ir Latvija un latviešu valoda.
Strādājam trīs galvenajos virzienos: identitāte, kas ietver latviešu valodu, latvisko izglītību un kultūras kopšanu; ieguldījums - kas ietver ārvalstīs dzīvojošo Latvijas uzņēmēju, nozaru profesionāļu, zinātnieku, pētnieku un studentu sadarbību, arī atbalstu Latvijas uzņēmēju eksporta veicināšanai, un, protams, reemigrācijas izvēļu atvieglošanu; un trešais darba virziens ir iesaiste, kas skar diasporas dalību vēlēšanās, biedrību un mediju darba stiprināšanu, jauniešu līdzdalību norisēs.
Kas tautiešus ārzemēs mudina sanākt kopā, risināt problēmas?
-Visbiežāk cilvēki pulcējas, lai kopā dziedātu, dejotu, baudītu kinofilmas vai sporta mačus - jo tas ļauj izjust to vienojošo kultūrstīgu, latvisko estētiku, arī humoru, un izjust lepnumu par mūsējo sasniegumiem. Ļoti daudzi iesaistās latviešu biedrību darbā, vēloties bērniem kopš mazotnes dot iespēju apgūt latviešu valodu. Latvietim patīk sanākt kopā pozitīvās lietās, bet problēmas risinām vienatnē vai purpinot sociālajos tīklos. Tas gan nereti liedz kopīgiem spēkiem veidot pozitīvas pārmaiņas. Varbūt arī tāpēc dažbrīd saskārāmies ar pretestību vai neizpratni, Eiropas Latviešu apvienībai uzņemoties ar valdību un Saeimu risināt ne tik vienkāršus, bet diasporai svarīgus jautājumus, kas saistīti ar nodokļiem, pensijām, dzīvesvietas deklarēšanu. Bet gandarījumu dod apziņa, ka šis ieguldītais brīvprātīgais darbs izdošanās gadījumā atvieglo ikdienas saikni ar Latviju; turklāt mums ir izdevies arī ieviest tādus jauninājumus (piemēram, vienkāršota pasta balsošana pašvaldību vēlēšanās), kas varēs būt noderīgi arī Latvijas novadiem.
Man šķiet svarīgi arī labāk iesaistīt kopējā sadarbībā tos Latvijas cilvēkus ārzemēs, kuru dzimtā valoda nav latviešu, bet gan krievu, ukraiņu, poļu vai cita. Latvija mūs vieno, un ir vērts radīt atvērtu vidi kopīgu ieceru īstenošanai. Tas nozīmē, ka biedrībām ir svarīgi dažādot savu darbu - tradicionālās kultūras aktivitātes bagātinot ar sportu, kino, profesionāļu tīklošanos, talkām, kas piesaista mūsu cilvēkus neatkarīgi no dzimtās valodas. Tāpat 18.novembra svētki ir ļoti vienojoši un saliedējoši. Kad vadīju Luksemburgas latviešu biedrību, šī pieeja palīdzēja mums iesaistīt savās aktivitātēs lieliskus cilvēkus no Latvijas, kas sākotnēji nebija jutušies gaidīti vai ieinteresēti “latviešu lietā”.
Cik viegli vai grūti saglabāt latvisko identitāti un kā to vislabāk izdarīt?
-Man ļoti patīk jūsu laikraksta nosaukums - “Vaduguns”. Var teikt, ka arī latviskās piederības sajūtas saglabāšanai ir svarīga vaduguns - kad pat no liela attāluma, arī dzīves līkločos redzam Latviju kā mūsu vecāku, mūsu pašu un mūsu bērnu zemi. Savu piederību Latvijai, latviskajam katrs varam apliecināt gan lielākās, gan pavisam mazās lietās - kaut vai ar piespraudīti Latvijai nozīmīgās dienās vai, vēl labāk, ar kādu pozitīvu darbu dzimtās vietas labā. Ja Latvijā latviskais ir visapkārt, pat gaisā, ko elpojam, ārzemēs tajā ir jāiegulda laiks un enerģija - kaut vai, piemēram, lai bērni apgūtu un iemīlētu latviešu valodu visā tās krāsainībā. Man pašai jauktā ģimenē aug četrgadīga meitiņa un piecgadīgs dēliņš, un ļoti daudz laika pavadām, lasot grāmatiņas un komiksus latviski, braucot pie brālēniem un māsīcām Latvijā un galvenais, sarunājoties un spēlējoties latviski - vecākiem, kuri ir aizņemti, ne vienmēr tam pietiek spēka un laika. Bet tas ir tā vērts - dzirdēt savu bērnu raiti sarunājoties ar vecvecākiem un stāstot anekdotes latviski.

Zinātnieki secina, ka bērni ārzemēs ārkārtīgi ātri aizmirst dzimto valodu. Kas, Jūsuprāt, būtu jādara lietas labā? 

-Svarīgākais ir vecāku izpratne par to, ka valoda ir vērtība, un arī metodisks padoms, kā pareizāk ģimenē kopt latviešu valodu daudzvalodīgā vidē. Tieši vecāku attieksme un ieguldītais laiks un pūliņi nosaka to, cik labi bērni pratīs valodu. Svarīgi ir arī paplašināt diasporas skoliņu darbu un atbalstīt tās ar pielāgotiem mācību materiāliem, tāpat kā attīstīt tālmācības un skolēnu apmaiņas programmas, lai dotu tuvāku un tiešāku saskari ar latviešu valodas vidi.

Skeptiķi nereti kritizē aizbraucējus pārmetot, ka izpaliek nodokļi. Ko Jūs viņiem atbildētu? Vienlaikus Latvijas zinātnieku pētījums apliecina, ka daudzi ārvalstīs dzīvojošie būtu gatavi palīdzēt un iesaistīties vairāk, nekā viņi to dara šobrīd... 

-Saprotu gan šo kritiku, gan arī cienu katra cilvēka brīvību izvēlēties, kur dzīvot. Jo patiesībā gan vieni, gan otri tiecas pēc labākā. Latvijai šobrīd tiešām ir svarīgs katrs nodokļu cents, jo tikai no tiem mēs spēsim celt algas, uzlabot veselības aprūpi, mazināt nedrošību, un tas ir svarīgi arī diasporai, jo mums Latvijā dzīvo tuvinieki, un tas palīdzēs arī pašiem pieņemt lēmumu par atgriešanos. Tāpēc arī valsts iegulda līdzekļus reemigrācijas veicināšanā - jo tas var atvest mājup cilvēkus, kas atkal aprūpēs dzimtās mājas, strādās vai arī ieguldīs tepat savu ārvalstīs nopelnīto pensiju. Tomēr jāapzinās, ka visi nekad neatgriezīsies, un arī promesot liela daļa iegulda savus līdzekļus Latvijā - sūtot naudu saviem vecākiem un tuviniekiem gan iztikai, gan zālēm, gan izglītībai, gan arī pērkot Latvijas preces un pakalpojumus vai ziedojot. Svarīgi ir motivēt ārvalstīs dzīvojošos profesionāļus, uzņēmējus, zinātniekus sadarboties ar Latviju, lai sekmētu eksportu, piesaistītu investīcijas un inovācijas. Ar to arī strādājam.

Nereti izskan atziņas, ka ārzemju latvieši ārzemēs ir apvainojušies uz Latvijas valsti un valdību. Vai tas atbilst taisnībai?
-Patiesībā jau tādas vienas diasporas nemaz nav. Esam tik dažādi kā pati Latvija un tās sarežģītā vēsture. Līdz ar to nevar vispārināt par diasporu - tajā ir gan vēl uz Brazīliju emigrējušie veclatviešu pēcteči, gan trimdinieki un viņu ģimenes, gan jauni, apsviedīgi profesionāļi, gan darba cilvēki. Patiesība ir tajā, ka smagās ekonomikas krīzes laikā vai tās dēļ aizbraukušie cilvēki bieži Latviju atstāja, izmisuma dzīti, un tas atstājis tādu pat rūgtumu kā Latvijā palikušajos - jo šis bija smags trieciens gan daudziem personiski, gan mūsu sabiedrībai un valstij kopumā, un vēl tagad jūtamas krīzes sekas. Taču ikdienā tiekoties ar cilvēkiem gan diasporā, gan Latvijā, es redzu arī to sīkstumu un apņēmību, kāda mūsos slēpjas un ir ļāvusi daudziem atsperties. Un tad, kad cilvēks iegūst drošības sajūtu par savu un bērnu nākotni, jau raugāmies uz dzīvi un arī uz savu valsti pozitīvāk. Darbojoties latviešu biedrībās, satieku daudz ļoti gaišu, darbīgu un radošu cilvēku, kam Latvija ir mīļa un tuva.
Kā un vai Latvijas valstij būtu jāatbalsta sava diaspora?
-Es sacītu, ka tas ir vairāk sadarbības jautājums. No valsts puses ir svarīgi nešķiesties, bet gan skaidri saprast, kuras ir visas Latvijas stratēģiskās intereses, un tajās arī ieguldīt gan Latvijā, gan diasporā - kur vēl jo svarīgāka ir arī pašu diasporas cilvēku līdzdarbošanās un līdzieguldījums. Piemēram, latviešu valodas saglabāšana, izglītība ir viens no Latvijas būtiskajiem stūrakmeņiem, un te ir ļoti augstu novērtējams valsts sniegtais atbalsts diasporas skolu darbībai (sedzot mācību materiālu iegādi, arī telpu īri vai apdrošināšanu, skolotāju tālākizglītošanos) - savukārt vecāki no savas puses ar mācību maksu atbalsta pārējo izmaksu segšanu. Vērtīgs ir arī atbalsts kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, bērnu un jauniešu saiknes saglabāšanai ar Latviju, piemēram, nometnēm, kas ļauj iepazīt Latviju kā mūsdienīgu, zaļu un radošu zemi. Kādreiz, piemēram, Ārlietu ministrijas sniegtais atbalsts ar telpām vai nelielu sēklas naudu ir būtisks tam, lai darbu varētu sākt skoliņas un biedrības, kas pēc tam izaugs spēcīgākas un darbosies ar pozitīvu atdevi. Visās jomās arvien svarīgāk ir tas, lai diasporā mēs labāk pašorganizētos, stiprinātu arī savu biedrību finansiālo neatkarību un darbotos kā sadarbības partneri Latvijai vai pat kā tās atbalsta komanda. Ļoti daudzi cilvēki un organizācijas diasporā iegulda labdarībā ziedojot.
Kad un vai cilvēki plāno atgriezties Latvijā? Kā un vai mudināt emigrējušos tautiešus atgriezties?
-Katram no mums dzīvesstāsts ir atšķirīgs, un dažādi ir arī motīvi, kāpēc palikt ārzemēs vai atgriezties. Līdz ar to svarīgāk par kampaņveidīgiem mājup aicinājumiem ir mazināt praktiskos vai birokrātiskos šķērsļus tiem, kuri izvēlējušies atgriezties. Jēdzīgi ir arī nenoklusēt pozitīvos atgriešanās stāstus, kas palīdz izlemt. Svarīgi ir parādīt diasporas jauniešiem studiju un prakses iespējas Latvijā. Redzam, ka visbiežāk atgriezties vēlas jaunas ģimenes, kuras grib bērniem dot iespēju izaugt latviskā vidē, kā arī pensionāri, kuri nopelnījuši nelielu papildinājumu savai Latvijas pensijai un vēlas ar šo nelielo drošības spilvenu vecumdienas pavadīt Latvijā.
Jaunākais diasporas pētījums liecina, ka tautieši, atgriežoties Latvijā, piedzīvo adaptācijas problēmas... Un ģimenes, kuras domā par atgriešanos Latvijā, vērtē, kāda izglītība būs pieejama bērniem. Kā tas izskatās reemigrācijas kontekstā?
-Pārcelt visu savu dzīvi var būt sarežģīti pat no Balviem uz Rīgu vai Liepāju, kur nu vēl pēc ilgāka laika, kas pavadīts citā vidē - ar citām savstarpējās saskares paražām, cita veida administratīvo vai biznesa kultūru, bērniem cita veida skolās. Līdz ar to pat tad, kad atgriešanās dzinulis ir milzīga vilkme mājup, ilgas pēc dzimtā stūrīša un valodas, iekļaušanās ikdienas sadzīvē var nebūt viegla. Īpaša rūpe man ir par bērniem - šeit ir svarīgi stiprināt atbalstu ne tikai valodas prasmju apguvei, bet arī visas ģimenes psiholoģiskai sagatavošanai un atbalstam pēc atgriešanās. Lielais risinājums būtu mūsdienīgas iekļaujošas izglītības vides veidošana Latvijas skolās, kas spēj tikt galā ar bērnu dažādību un pielāgoties bērna vajadzībām, lai tās būtu saistītas ar invaliditāti, kādām citām grūtībām vai īpatnībām. Bet pagaidām reemigrējušajām ģimenēm tiešām ir svarīgs skolu atbalsts - jo diezgan daudz reemigrējušo pēc gada dodas atkal uz ārzemēm tieši tāpēc, ka bērni nav varējuši pielāgoties skolām. Svarīgi būtu arī veidot neformālu atbalsta tīklu bērniem - piemēram, mentoru veidā, un tā var būt arī pašas skolas iniciatīva, kas nemaksā neko, tikai pleca sajūtu.
Kāda ir recepte, lai stiprinātu saikni ar tautiešiem ārvalstīs? Ko šajā aspektā varētu darīt Latvijas mediji?
-Latvijas medijiem ir ļoti svarīga loma tajā, kā diaspora saskata Latviju - jo, dzīvojot ārzemēs, tieši mediji, īpaši digitālie, ļauj cilvēkam spriest par kopējo gaisotni, darba iespējām, politikas norisēm. Lasot medijos par daudzajām nebūšanām, mēs nevaram iziet savā mežmalā ievilkt krūtīs tā svaigumu un mieru, kas ļauj izjust Latviju dziļāk par mediju virsrakstiem un skandāliem. Vienlaikus arī pārlieka salkanība nepalīdzēs - mediju objektivitāte ir svarīga arī tāpēc, lai cilvēkiem, kas vēlas atgriezties, būtu arī reālistiska izpratne par to, kas notiek valstī un viņu novadā - lai nebūtu vilšanās. Rezumējot: medijiem, tostarp reģionālajiem un pašas diasporas medijiem, ir būtiska loma tajā, kā diaspora vērtē Latviju un kā cilvēki Latvijā vērtē diasporu.
Pētnieki ir vienisprātis, ka jāstiprina izpratne, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ir vērtība un globalizācijas apstākļos var līdzdarboties Latvijas veidošanā, lai kurā pasaules malā dzīvotu...
-Domāju, ka šis ir viens no pamatmotīviem mums visiem. Kā pāriet no šķeļošiem pretnostatījumiem “zobs pret zobu” uz saliedējošo “plecu pie pleca” izjūtu. Šodien jau gandrīz katram no mums ir kāds tuvinieks, kurš dzīvo ārpus Latvijas. Līdz ar to vairs nav tik vienkārši norobežoties vai dusmoties uz “aizbraucējiem – nodevējiem”, jo diasporai ir mūsu draugu un radinieku seja. Labāk ir darboties kopā.

“Mēs sanākam kopā ermoņikās...”

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 22 Jūlijs 2019 15:39

20.jūlijā Viļakas novada Medņevas pagastā jaukā atmosfērā aizvadīja jau 14. mūzikas festivālu “Ermoņiku skaņas”. Šo pasākumu kuplināja tuvāku un tālāku novadu mūziķi, mākslas plenēra dalībnieki no sešām valstīm, bet klausīties muzikantus un padejot no autobusa izbira pat liela ekskursantu grupa.

“Ir labi būt lielai saimei”

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 22 Jūlijs 2019 15:23

Ar plašu programmu dažādām gaumēm nosvinēti desmitie Balvu novada svētki “Ir labi būt lielai saimei”. Divu dienu garumā neizpalika ne sporta, ne kultūras aktivitātes, pat pagastu dižošanās, nerunājot par noslēguma koncertu “Lai satiktos!”.

Kurš mūsu mežā galvenais?

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 18 Jūlijs 2019 17:44

Kāpēc izjuka "laulība" pirms 10 gadiem?

Šogad Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nākusi klajā ar jauniem Latvijas administratīvi teritoriālās reformas plāniem. Izstrādāta karte, kurā pašvaldību skaits no 119 samazināts līdz 35. Plānots atkal apvienot vienā lielā novadā arī bijušo Balvu rajona teritoriju, kas iepriekšējās reformas laikā 2009. gadā sadalījās četros: Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados. Atskatoties un analizējot - kāpēc pirms desmit gadiem izjuka šī laulība, noskaidrojām – kādi pēc toreizējo novadu vadītāju un citu politiķu domām bijuši iemesli katram iet savu ceļu, kādas bijušas tā laika ieceres, kā katram novadam veicies šajos desmit gados un kādas ir bijušo novadu vadītāju domas par jaunajām novadu reformas iecerēm. Vai ir vērts atkal saiet kopā, vai tomēr labāk turpināt dzīvot un saimniekot atsevišķi? To laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pētīs un vētīs septiņās publikācijās.

Lielākiem ir skaļākas balsis

TOREIZ. Rakstā “Vai būs brīnišķīgais Balvu apriņķis?” laikraksta “Vaduguns” 2008.gada 4.aprīļa numurā atspoguļota 100 Balvu rajona pagastu un pilsētu deputātu sanāksme, kurā viņi sprieda par gaidāmo novadu reformu. Vēsturiskajā sanāksmē piedalījās arī Balvu pilsētas domes deputāts JĀNIS TRUPOVNIEKS (TB/LNNK), kurš vēlāk kļuva par pirmo jaunizveidotā Balvu novada domes priekšsēdētāju. Runājot ar sanāksmes dalībniekiem, viņš pauda pārliecību, ka, 11 pagastiem apvienojoties Balvu novadā, galvenais būs attīstīt visu teritoriju vienmērīgi, saglabāt iedzīvotājus laukos, lai tie nesāk migrēt uz novada centru. Turklāt, apvienojoties novadā, būs vieglāk piesaistīt struktūrfondus un realizēt kopīgus lielus projektus.
Vēlāk priekšvēlēšanu solījumos (2009.gada 27.maija laikrakstā “Vaduguns”) J.Trupovnieks plānoja turpmāk darāmo: “Lai samazinātu bezdarbu un radītu jaunas darbavietas, veiksim visu novada pašvaldības īpašumu un dabas resursu izvērtēšanu iespējami saimnieciski ekonomiskai izmantošanai un realizēsim pašvaldības un privātās partnerības modeli, sekmēsim uzņēmējdarbības iespējas vietējiem uzņēmējiem un radoši domājošiem novada iedzīvotājiem.” Kā piemērus viņš minēja “Lutenānu” purva kūdras iegulu izstrādi, ezera un ūdens resursu saimniecisku izmantošanu, tūrisma attīstību, zemes, mežu un nekustamo īpašumu apsaimniekošanu utt.

TAGAD. Balvu novada domes bijušais priekšsēdētājs JĀNIS TRUPOVNIEKS joprojām uzskata, ka novadu reforma toreiz bija nepieciešama un tas bija labs laiks, lai to realizētu, jo Balvu pilsēta un lauku teritorija diezgan strauji attīstījās: “Manā skatījumā, pareizi bija izveidot Balvu un Viļakas novadus. Mazliet šaubos par Rugāju un Baltinavas novadiem. Taču tā bija laba iespēja parādīt - vai šādi mazie novadi ir dzīvotspējīgi. Vai, esot atsevišķā novadā, pieaugs iedzīvotāju skaits un attīstīsies uzņēmējdarbība.”
Bijušais novada domes priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka Balvu novads, no rajona atdaloties trīs pārējiem novadiem, neko nezaudēja. Savukārt tie 10 pagasti, kas palika kopā ar Balviem, pēdējo 10 gadu laikā ir pat ātrāk attīstījušies nekā Balvu pilsēta. “Balvi attīstās lēnāk, kaut vai salīdzinot ar kaimiņiem Alūksni vai Madonu. Balvu novada lauku teritorijas, kā solīts, netika apdalītas, bet mēs kā pilsēta esam zaudējuši savu nākotnes potenciālu,” uzskata bijušais novada vadītājs. J.Trupovnieks nešaubās, ka šobrīd pašvaldībām iedalīto līdzekļu degradēto teritoriju revitalizācijai izmantošana būs eksāmens mūsu pašvaldībām. Vai tas būs vai nebūs grūdiens uzņēmējdarbības attīstībai? Vai šādi mūsu novadi būs spējīgi nostiprināt savu ekonomiku, aktivizēt uzņēmējdarbību, izveidojot darbavietas?
Bijušais Balvu novada domes priekšsēdētājs uzskata, ka šo 10 gadu laikā Balvu novadā pieļautas daudzas kļūdas, realizējot projektus, kuriem nav pēctecības. Nav veicies un joprojām neveicas ar ezeru potenciāla izmantošanu: “Runājot par ezeriem - mēs neprotam paņemt to, kas mums iekritis rokās. Bieži vien bija tā – ir projekts, piedalīsimies. Bet jābūt mērķtiecībai – ko mēs gribam ar šo projektu sasniegt? Maz kas no tā, ko solījām 2009.gada vēlēšanās, ir izpildīts. Paliekam vecāki, nosirmojam gan paši, gan pilsēta. Šis tas ir bijis iesākts, bet nav sekojusi pēctecība, turpinājums.”
J.Trupovnieks pārliecināts, ka iespēju laiks ir vienmēr, bet jāprot šīs izdevības izmantot, ir jābūt vīzijai: “Kas tad ir pašvaldības līdzekļi? Tie ir mani un jūsu nomaksātie nodokļi, ko dodam pašvaldībai, lai viņi to gudri izmanto. Patīk vai nepatīk, plānojot šīs naudas izmantošanu, ir jāzina sabiedrības viedoklis. Jābūt visciešākajai sadarbībai ar uzņēmējiem jau budžeta veidošanas procesā. Deputātiem ir jāzina, kas viņiem maksā algu.”
J.Trupovnieks atgādina, ka šo gadu laikā novadā ir arī veiksmīgi realizēti projekti - Tilžā uzbūvēts stadions, Balvos notikusi pamatskolas un 2.vidusskolas apvienošana un rekonstrukcija. Sakopta ģimnāzija, Balvu Profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola, uzbūvēti stadioni pie pamatskolas un ģimnāzijas utt. Savukārt daudz sliktāk veicies ar uzņēmējdarbības veicināšanu, neskaitot Lutenānu purva izmantošanu un Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības izveidi, kā arī mazo lauku ceļu pakāpenisku savešanu kārtībā.
J.Trupovnieks nešaubās, ka jaunā novadu reforma ir nepieciešama: “Īpaši pierobežas rajonos, jo mēs nespējam noturēt iedzīvotājus. Lielie centri attīstās daudz straujāk un intensīvāk. Jaunieši ir tie, kuri parāda, kam ir nākotne – mazajiem novadiem vai lielajām pilsētām. Izveidojot lielāku novadu, kā tas ir Alūksnes un Gulbenes bijušajos rajonos, Viļakai, Balviem, Rugājiem un Baltinavai jāliek galvas kopā un jādomā, kā ne tikai saglabāt savu teritoriju, bet radīt iespējas cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, kā attīstīt uzņēmējdarbību, kā atbalstīt un sadarboties ar esošajiem uzņēmējiem. Šis ir laiks, kad pašvaldībām ir dota iespēja un instruments, finansējums un cita veida atbalsts attīstīt savas degradētās teritorijas. Jūtams, ka šie projekti un Eiropas fondu naudas apguve diemžēl mazajos novados ir ļoti apgrūtināta. Savukārt uzņēmējs nelabprāt nāks un attīstīs savu uzņēmējdarbību no Rīgas attālā teritorijā, kur turklāt ir slikti attīstīta infrastruktūra. Esot lielākiem, ir skaļāka balss, lielāks tiesības prasīt, pieprasīt, sevi aizstāvēt un pierādīt sava viedokļa pareizību, panākot teritorijas attīstību un nepārvēršot to par dabas parku.”
J.Trupovnieks aicina pašvaldības būt drosmīgākām, runāt ar valdību un Zemkopības ministriju, jo šobrīd izstrādā plānu “Lauku attīstības programma 2021. – 2027.gadam”. Viņš ir pārliecināts, ka, gudri to izstrādājot, tā varētu kļūt par pamatu sekmīgas reemigrācijas programmas realizācijai.
“Šai reformai ir jānotiek. Jāmēģina koncentrēt gan prāti, gan līdzekļi, gan cilvēkresursi. Tas nenozīmē, ka, izveidojot vienu lielu novadu, jāaizmirst par pagastu teritorijām - jādara lietas kopā. Tas būs labāk gan valstij, gan iedzīvotājiem,” nešaubās J.Trupovnieks.

Paveikts daudz, vēl vairāk darāmā
TOREIZ. Viļakas novada domes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS neslēpj, ka pirms 10 gadiem Viļakas novads izveidojās, jo bija tāda iespēja, un vairākums deputātu tobrīd piekrita šādam lēmumam. Turklāt savu lomu nospēlēja burkāns - katram pagastam izmaksātie 200 tūkstoši.
Pirms 2009.gada 6.jūnija vēlēšanām (2009.gada 30.maija laikrakstā “Vaduguns”, rakstā “Ceļā uz pirmo krēslu”) bijušais Šķilbēnu pagasta padomes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS (“Latvijas pirmā partija/ Latvijas ceļš”) skaidroja nākotnes ieceres pēc novada izveides: “Viļakas novada iedzīvotājiem jāsaņem visi nepieciešamie valsts institūciju pakalpojumi. Viļakā jābūt VID, LAD un citu iestāžu filiālēm. Viļakā jābūt bankai.” S.Maksimovs bija iecerējis veikt stingru kontroli, lai turpinātos Satiksmes ministrijas iesāktie ceļu rekonstrukcijas projekti. Kā vienu no iespējām mazināt bezdarbu toreizējais jaunizveidotā Viļakas novada deputāta amata kandidāts S.Maksimovs saskatīja sadarbību ar Nodarbinātības Valsts aģentūru - iespējami vairāk bezdarbnieku nodarbinot pagaidu sabiedriskajos darbos un iesaistoties NVA piedāvātajos nodarbinātības veicināšanas projektos – īpaši tajos, kur bezdarbniekus stimulē pārkvalificēties, izveidot savu uzņēmumu vai uzsākt individuālo darbu. Viņš pauda pārliecību, ka skolās nepieciešamas mācību programmas, kas jauniešus ievirzītu, apmācītu un stimulētu kļūt par uzņēmējiem, kā arī jāturpina iesāktie sadarbības projekti ar Krieviju. S.Maksimovs nešaubījās, ka pašvaldībai jāveic novada teritorijas iespējamo uzņēmējdarbības uzsākšanas iespēju reklāmas pasākumi gan Latvijas, gan ārzemju investoriem. It īpaši tādu uzņēmumu izveidošanā, kuru izejmateriālu resursu sagatavošana, audzēšana ir iespējama novada teritorijā. Tolaik viņa plāni bija veicināt uzņēmēju sadarbības aktivitātes, īpaši pievēršoties Vientuļu robežkontroles punkta attīstībai un energoresursu piegādei Kupravā, kas veicinātu Kupravas rūpnīcas atjaunošanu.

TAGAD. Viļakas novada domes priekšsēdētājs SERGEJS MAKSIMOVS uzskata, ka aizvadīto 10 gadu laikā Viļakas, Balvu, Rugāju un Baltinavas pašvaldības savu uzmanību fokusējušas uz savu novadu attīstību, kā rezultātā ir izdarīts daudz: “Viļakā esam izveidojuši Valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centru, kurā var saņemt valsts iestāžu pakalpojumus vai arī konsultācijas. Bankas filiāli, ņemot vērā banku sistēmu digitalizāciju, izveidot neizdevās, bet papildus “Citadeles” bankomātu Viļakā uzstādīja. Bijām ļoti tuvu Krājbankas filiāles atvēršanai, bet Dievs pasargāja, jo atceramies, kas notika ar šo banku.”
Arī plānotie ceļu remonti ir paveikti vai iesākti. “Ir izdevies uzsākt Viļakas tranzīta (Balvu, Abrenes) ielas rekonstrukcijas projektu. Mucukalns – Viļaka ceļa posms ir rekonstruēts, šobrīd notiek būvdarbi Viļakas pilsētā. 2020. – 2021.gadā notiks projektēšanas darbi ceļa posmam Balvi – Mucukalns, bet 2021. – 2022.gadā plānoti šī posma būvdarbi,” stāsta novada vadītājs. S.Maksimovs uzskata, ka toreizējā iecere panākt Viļakas apvedceļa būvniecību vairs nav aktuāla, ņemot vērā kravas transporta plūsmu Vientuļu robežkontroles punktā. Arī autoceļa Viļaka – Kārsava ceļa posma Semenova – Čilipīne rekonstrukcijas projekts ir realizēts. Ceļš Semenova – Rekava ir rekonstruēts, jau pat ir veikti šī ceļa posma garantijas remontdarbi. Semenovas un Rekovas ciematos ceļa segumam veikta virsmas apstrāde. 2021. – 2023.gadā plānota virsmas seguma nomaiņa vai stiprināšana.
Centīgi pildīts arī plāns mazināt bezdarbu, sadarbojoties ar Nodarbinātības Valsts aģentūru (NVA). “Konstruktīvi strādājam ar NVA filiāles vadītāju Sandru Kindzuli. Kopā ar NVA speciālistiem esam realizējuši motivācijas programmas un izveidojuši jaunas darbavietas šūšanas, mežsaimniecības, lauksamniecības, amatniecības un citās nozarēs. Jau vairākus gadus novadā rīkojam projektu konkursu jaunajiem uzņēmējiem. Skolu audzēkņi apgūst komerczinības un piedalās projektā “Esi līderis”, apgūst interešu izglītības programmu “Starts”, profesionālās pilnveides programmu “Uzņēmējdarbības pamati”, ko pabeidzot saņem valsts atzītu profesionālās pilnveides apliecību. Daudz kas vēl ir darāms,” pārliecināts novada vadītājs.
Pašvaldības līmenī Viļakas novads aktīvi sadarbojas ar Krieviju, Igauniju, Lietuvu un Baltkrieviju. “Realizēta klostera rekonstrukcijas 1. kārta, šogad sāksim realizēt projektu “Green way” par veloceļa Rīga – Gulbene – Viļaka – Pitalova – Ostrova - Pleskava izveidi. Realizēsim projektu “Green palet”, kā arī plānojam klostera ēkas rekonstrukcijas 2. kārtu. Notikusi skolu renovācija. Realizēti vairāki kultūras un sporta sadarbības projekti. Notikusi Vientuļu robežkontroles punkta rekonstrukcija utt.”
Ir bijušas arī neveiksmes. Kupravas rūpnīcas atjaunošanas aktivitātes nav vainagojušās ar vēlamiem rezultātiem. 10 gadus norisinājās tiesvedība ar uzņēmēju par Kupravas pagasta lēmumu nepiešķirt zemi lietošanā ar izpirkšanas tiesībām praktiski visā Kupravas ciemā un rūpnīcas teritorijā. Kad tiesa nolēma ļaut uzņēmējam izpirkt daļu zemes par kopējo summu EUR 170 000, viņš vairs to nevēlējās, jo uzņēmumam bija uzsākts maksātnespējas process. “Ieilgušās tiesvedības rezultātā zaudējām ne tikai laiku, bet vismaz vienu metālapstrādes uzņēmumu, kas vēlējās uzsākt darbību rūpnīcas teritorijā. Sakarā ar tiesvedības procesu sarunas turpināt nevarējām, un Dānijas kompānija ražošanu izveidoja Igaunijā. Sarunās ar Tieslietu ministriju jautājums par iespējamo cietuma būvniecību Kupravā ir atvērts. Laika posmā, kad tiks uzbūvēts cietums Liepājā, turpināsim sarunas,” dažus turpmākos plānus atklāj novada vadītājs.
S.Maksimovs uzskata, ka šobrīd iecerētās reformas plānos nepietiekami tiek ņemtas vērā iedzīvotāju domas. Neviens nevēlas ieklausīties vairākos novados notikušajās aptaujās, kurās iedzīvotāji pateikuši, ka ir pret šo reformu. Viļakas novada domes priekšsēdētājs piekrīt, ka reforma ir vajadzīga, bet galvenais jautājums paliek – kāds no tās būs ieguvums? Viņš lēš, ka, tāpat kā iepriekšējās reformas laikā, iedzīvotāju interese par šo procesu ir samērā maza, izņemot tos, kuru darbavietas un intereses reforma skar tiešā veidā: “Uzskatu, ka reformas rezultātā pakalpojums tiks attālināts no iedzīvotājiem. Kopienas iespējas ietekmēt procesus savā pašvaldībā būs mazākas. Vai būs finansiāli ieguvumi no pārvaldes aparāta samazināšanas, būs atkarīgs no likumdošanas. Ja valsts uzliek papildus pienākumus, kā, piemēram, datu aizsardzību, nevaram runāt par štatu samazināšanu,” atgādina S.Maksimovs. Viņš saka paldies saviem iedzīvotājiem un novada deputātiem par uzticēšanos: “Atļaušos teikt paldies ar mīlestību, ko sajutu šajos desmit gados, jo tas padarīja manu darbu vieglāku, pieņemot arī nepopulārus lēmumus.”

Liec, kā gribi, nabagus kopā, viens bagāts neiznāk

TOREIZ. 2009.gadā Balvu rajona padomes priekšsēdētāja Regīna Kuļša nedz nosodīja, nedz atbalstīja novadu izveidošanu. Viņa pauda uzskatu (2008. gada 27. decembra laikraksts “Vaduguns”), ka diskusijas par novadu izveidošanu bija uzsāktas novēloti un iespēja to darīt, ieklausoties tautas vēlmēs, jau nokavēta: “Ja ko dara ar tautas atbalstu un labām emocijām, rezultāts ir daudz veiksmīgāks – to dzīve pierādījusi ne reizi vien. Ja valdība vairāk būtu ieklausījusies tautā, tāda postaža laukos nebūtu vērojama. Valdība lemj, bet tauta paliek otrajā plānā. Vērtīga ir Balvu pagasta zemnieku atziņa, ka, liec, kā gribi, piecus nabagus kopā, viens bagāts tik un tā neiznāks. Turklāt novadu veidošana krīzes laikā nav prāta darbs.” Tomēr pirms desmit gadiem viņa sliecās par labu vienotam Balvu novadam: “Manā skatījumā, vajadzēja veidot vienu novadu, kurš pārņemtu visas rajona padomes iestādes un uzņēmumus. Un tie būtu pieejami visiem iedzīvotājiem bez savstarpējiem norēķiniem.”
R.Kuļša pauda sapratni arī par to iedzīvotāju vēlmi, kuri iestājās par sava novada veidošanu, un atzina, ka tautu emocionālā ziņā vieno kultūrvēsture, izglītība un ticība: “Tautai nav pieņemams piespiedu risinājums.” Tolaik R.Kuļša uzsvēra, ka bargākā reforma valstī patiesībā jau ir notikusi: “Iedzīvotāju mirstība pārsniedz dzimstību vairāk nekā 10 reizes. Pēdējos padsmit gados iedzīvotāju skaits sarucis par 10 tūkstošiem, pašreiz rajonā ir 27 000 iedzīvotāju, tikpat kā Pierīgas pagastā. Maz! Katru gadu samazinās skolēnu skaits.”
TAGAD. Tāpat kā 2009.gadā, šobrīd R.Kuļša ir pārliecināta, ka visiem četriem novadiem toreiz vajadzēja palikt kopā: “Ja jau vajadzēja dalīt, tad vajadzēja to darīt saprātīgāk. Tomēr tie bija citi laiki, ekonomiskā krīze, nevarēja paredzēt, ka tik ļoti turpināsies jauno cilvēku aizbraukšana. Tolaik visas cilvēkus apkalpojošās iestādes atradās Balvos. Biju pret sadalīšanos, jo no kopējā budžeta varētu realizēt lielākus projektus, vienalga, vienā, otrā vai trešā pagastā - kur tas būtu nepieciešams. Bet notika tā, kā notika. Vai pārējie dzīvo sliktāk nekā Balvu novadā? Nezinu. Skaitļi liecina, ka īpašas atšķirības nav.”
Savukārt par to, vai jaunās, plānotās reformas laikā visus četrus novadus vajag apvienot vienā, viņa saka: “Tas ir grūts jautājums. Toreiz nedrīkstēja pieļaut tādas muļķības – kā kurš grib, tā dara. Kaut kādai kārtībai bija jābūt. Manā uztverē novadu veidošana notika haotiski. Taču šobrīd man nepatīk nostāja: - toreiz darījāt, kā gribējāt, tagad jūs zem pātagas darīsiet, kā liksim! Ir jārunā ar cilvēkiem, jāskaidro, jādzird cilvēku viedokļi. Tomēr lēmums ir jāpieņem augšā.” R.Kuļša pārliecināta, ka apvienojoties sliktāk nebūs: “To pierāda kaut vai tagadējie Balvu novada pagasti. Viss notiek gan Balvu pagastā, gan Bērzpils un citos pagastos. Nav tā, ka visu naudu tērē tikai Balvos. Arī esot lielākā novadā, mazie pagasti netiks aizmirsti.” R.Kuļša uzsver, ka tēriņi arī turpmāk jādala proporcionāli katra pagasta nodokļu maksātāju pienesumam.
“Mazāk emociju, vairāk lietišķuma – to es gribētu novēlēt! Jācenšas, lai ir vairāk darbavietu, līdz ar to - vairāk cilvēku novadā. Savukārt katram novadam ir jārēķinās ar to naudu, ko viņu iedzīvotāji nodokļos iemaksā budžetā. Ja domā, ka tagad Balvi noņems to naudu, kas viņiem ienākusi, tā nebūs. Vai Balvi iedos vairāk? No kurienes? Cik paši maksāsim nodokļos, tik būs. Lai to mazumiņu lietderīgi izmantotu, jāpiesaista projekti. Jo tās naudas vairāk kopā, jo vairāk lielāku projektu var realizēt vienalga kurā pagastā,” uzskata R.Kuļša.

Fakti

* 2009.gadā Balvu rajona teritorijā izveidojās četri novadi: Balvu (apvienojot Balvu, Vīksnas, Kubulu, Bērzkalnes, Vectilžas, Lazdulejas, Briežuciema, Tilžas, Bērzpils un Krišjāņu pagastus ar centru Balvu pilsētā), Rugāju (apvienojot Rugāju un Lazdukalna pagastus ar centru Rugāju ciemā), Viļakas (apvienojot Kupravas, Medņevas, Susāju, Šķilbēnu, Žīguru un Vecumu pagastus ar centru Viļakas pilsētā) un Baltinavas novads (Baltinavas pagasta teritorijā).
* Balvu novadā 2009.gada 6.jūnija pašvaldību vēlēšanās ar 32,7% uzvarēja apvienība “Tēvzemei un brīvībai”/ LNNK, un par pirmo novada domes priekšsēdētāju kļuva Jānis Trupovnieks.
* Viļakas novadā 2009.gada pašvaldību vēlēšanās ar 28,99% uzvarēja apvienība “Zaļo un Zemnieku Savienība”. Par novada domes priekšsēdētāju kļuva Sergejs Maksimovs.
* Rugāju novadā 2009.gada pašvaldību vēlēšanās ar 55,95% uzvarēja saraksts “Vienoti novadam”. Par novada domes priekšsēdētāju kļuva Rita Krēmere.
* Baltinavas novadā 2009.gada vēlēšanās ar 75,68% uzvarēja saraksts “Mēs – Baltinavai”. Par novada domes priekšsēdētāju kļuva Jevgēnijs Zelčs.
* Viļakas novads ir vienīgais no četriem novadiem, ko visus 10 gadus vada viens un tas pats novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs.
* Balvu novadu kopš 2009.gada vadījuši Jānis Trupovnieks, Andris Kazinovskis un Aigars Pušpurs.
* Baltinavas novada domi kopš 2009.gada vadījuši Jevgēnijs Zelčs, Lidija Siliņa un Sarmīte Tabore.
* Rugāju novadu kopš 2009.gada vadījušas Rita Krēmere un Sandra Kapteine.
* 2005.gadā Balvu rajonā dzīvoja 28 246 iedzīvotāji.
* Balvu novadā 2017.gadā dzīvoja 12 342 iedzīvotāji.
* Viļakas novadā 2017.gadā dzīvoja 4 873 iedzīvotāji.
* Rugāju novadā 2017.gadā dzīvoja 2 212 iedzīvotāji.
* Baltinavas novadā 2017.gadā dzīvoja 1036 iedzīvotāji.
* Kopā visos četros novados (2017.gadā) dzīvoja 20 463 iedzīvotāji.
* 2007.gadā viszemākā dzimstība Latvijā bija Krāslavas un Balvu rajonos - 7 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem.
* Vispārizglītojošo skolu skaits 2009.gadā Balvu rajonā: - 24.
* Vispārizglītojošo skolu skaits Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas novados 2019.gadā: - 16.

Balvu rajons sadalījās četros novados, jo:
(no politiķu teiktā)
* Balviem bija izdevīgi saglabāt vienotu Balvu novadu visa bijušā Balvu rajona teritorijā, taču tas neizdevās.
* Viļakas pilsētai bija iespēja izveidot savu novadu, un vairums pagastu deputātu šo lēmumu atbalstīja.
* Rugāju novads vēlējās patstāvīgi lemt par finansējuma izmantošanu.
* Par Baltinavas novada izveidi vēstulē ministrijai bija parakstījušies 87,2% no iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās piedalījušos skaita Baltinavas pagastā.
* Baltinavieši uzskatīja, ka tas ir arī jautājums par cilvēku piederības izjūtu savai vietai, lokālo identitāti, kas veidojusies gadu desmitos un pat simtos.

Paņēma cirkuli un sazīmēja novadus
TOREIZ savā pēcvēlēšanu uzrunā (2009.gada 10.jūnija laikrasts “Vaduguns” ) Rugāju novada pirmā vadītāja RITA KRĒMERE (“Vienoti novadam”) solīja, ka ar novada izveidi dzīve nepasliktināsies, speciālisti būs gan Rugājos, gan Lazdukalnā: “Dome būs Rugājos, bet Lazdukalnā deputātiem būs pieņemamās dienas. Iestādes, piemēram, skola, bibliotēka, feldšerpunkts, Lazdukalnā paliek un darbojas. Nebūs tā – ja kaut kas Rugājos ir, bet Lazdukalnā nav.”
TAGAD RITA KRĒMERE, atceroties 2008.gada situāciju, stāsta, ka sākotnēji visiem pagastiem bija doma veidot vienu vai divus novadus. Lēmums Rugājiem atdalīties no pārējiem nāca, kad pēc kādas kopīgas apspriedes, kurā deputāti runāja par katram pagastam valsts apsolīto 200 tūkstošu izmantošanu un turpmāko vienotā Balvu novada attīstību, R.Krēmeres kolēģis, kurš vēl joprojām strādā Balvu novada domē, paziņoja, lai Rugāji necer uz papildus finansējumu, tikai uz valsts piešķirtajiem 200 tūkstošiem. “Tad gan nolēmām cīnīties par savu novadu,” apgalvo R.Krēmere. Viņa uzskata, ka jau toreiz vajadzēja izveidot 2.līmeņa pašvaldības, kas pārņemtu rūpes par ceļiem, autotransportu, slimnīcu utt., bet vēsturiskos centrus mūspusē, tādus kā Rugāji, Bērzpils, Tilža, vajadzēja pārvērst par 1.līmeņa struktūrvienībām. “Iepriekšējās reformas dēļ daudz iedzīvotāju aizbrauca projām, jo zaudēja darbu. Uzskatu - ja ir darbavietas, nāk jauni cilvēki. Jaunajiem ir bērni, līdz ar to ir bērnudārzi, skolas, skolēni, skolotājiem ir darbs, veikalos ir apgrozījums, bet apkalpojošai sfērai ir ienākumi. Tas viss ir saistīts. Pēc jaunās reformas atkal sāksies aizbraukšanas vilnis. Nebūs darba, nebūs jauno cilvēku, nebūs bērnu, likvidēs skolas,” pārliecināta bijusī novada vadītāja.
R.Krēmerei nepatīk, ka, atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad vairākus gadus sprieda un domāja par novadu izveidi, tagad tas notiek spontāni, it kā paņemot cirkuli un sazīmējot kartē novadus. Arī argumentu, ka lielākam novadam būs vieglāk piesaistīt investorus, R.Krēmere atspēko jautājot: “Ja līdz šim Balviem nav izdevies piesaistīt investoru, domājat, ka, pievienojot mazos novadus, tas uzradīsies? Pilnīgas muļķības, ka mazs novads nevar realizēt projektus. Mazais novads apgūst tik, cik tam vajag. Rugāju novads ir realizējis pietiekami daudz Eiropas projektu, renovējis skolas utt. Kaut vai viens piemērs - Rugāji pirmie uzbūvēja modernu stadionu, ko ilgu laiku izmantoja arī Balvu sportisti...” R.Krēmere uzskata,- lai attīstītu vienmērīgus reģionus, jau sākotnēji vajadzēja piešķirt koeficientus finansējuma piešķiršanai – jo tālāk no centra, jo lielāks koeficients un lielāks finansējums: “Tā, piemēram, dara Norvēģijā. Tad arī pie mums nāktu uzņēmēji.”
R.Krēmere pauž pārliecību, ka jaunā reforma nedrīkst būt mehāniska: “Tai ir jābūt samērīgai un ekonomiski izdevīgai. Tā jāsaskaņo ar izglītības, satiksmes un citām ministrijām. Galvenais ir – ko no šīs reformas iegūs iedzīvotāji? Kas būs labāk? Vajadzīgi uzņēmumi, kas ražo. Ne Balvos, ne pārējos mūsu novados nav neviena vērā ņemama uzņēmuma, izņemot pāris lielos zemniekus, kas dod cilvēkiem darbu. Kāda jēga apvienoties?”
Kā vienu no galvenajām maza novada priekšrocībām R.Krēmere min to, ka deputāti labāk pazīst savus cilvēkus un pārzina viņu vajadzības. Lielā novadā esot, nomales iedzīvotāju intereses var palikt neievērotas. “Būdami mazā novadā, centāmies attīstīt visa novada teritoriju. Lielā novadā mazo pagastu deputātiem būs ļoti mazas iespējas tikt ievēlētam domē, lai pārstāvētu pagasta intereses. Rugāji, Baltinava un Viļaka paliks par novada nomalēm, jo visam jau naudas tāpat nepietiks. Ja būs jāizvēlas, ko finansēt, izvēlēsies centru, nevis nomali, ” pārliecināta bijusī Rugāju novada domes priekšsēdētāja. Viņa gan min arī kādu pozitīvu aspektu - pievienojoties lielam novadam, būs iespēja vieglāk piesaistīt dažus specifisku nozaru speciālistus, piemēram, būvvaldē vai bāriņtiesā.

Karte ir, nav ekonomiskā pamatojuma
TOREIZ: 2008.gada martā noslēdzās Baltinavas un Briežuciema pagastu iedzīvotāju parakstu vākšana par Baltinavas novada izveidi. Viens no aktīvākajiem novada izveides atbalstītājiem bija vietējās vidusskolas direktors, tagad Baltinavas novada domes deputāts Imants Slišāns. Vēstulē bija pausta iedzīvotāju nostāja administratīvi teritoriālās reformas jautājumā. Iedzīvotāji bija parakstījušies par Baltinavas novada izveidi un pret Baltinavas pagasta un Briežuciema pagasta iekļaušanu Balvu novadā. Vēstule ar 689 parakstiem un 2 pielikumiem kopā uz 50 lapām bija adresēta Baltinavas pagasta padomei, priekšsēdētājam J.Zelčam, Briežuciema pagasta padomes priekšsēdētājai A.Gabrānei, Latvijas Republikas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai. Vēstuli bija parakstījis 581 Baltinavas pagasta iedzīvotājs un 108 Briežuciema pagasta iedzīvotāji. Tādējādi par Baltinavas novada izveidi bija parakstījušies 87,2% no iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās piedalījušos skaita Baltinavas pagastā un 36,2% no iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās piedalījušos skaita Briežuciema pagastā.
TAGAD Baltinavas novada domes deputāta, Baltinavas vidusskolas direktora Imants Slišāna (“Savam novadam”) pārliecība par Baltinavas novada nepieciešamību nav mainījusies: “Pirmkārt, vietējai (pirmā līmeņa) pašvaldībai jābūt pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Otrkārt, lai vienmērīgi attīstītos visas valsts teritorija, vajag nevis centralizēt, bet decentralizēt valsts pārvaldes sistēmu un resursus. Treškārt, demokrātiskā valstī nedrīkst ar varu, ignorējot konkrētas pašvaldības teritorijas iedzīvotāju vairākuma viedokli, likvidēt, pievienot kādu pašvaldību citai, grozīt robežas. Tas ir arī jautājums par cilvēku piederības izjūtu savai vietai, lokālo identitāti, kas veidojusies gadu desmitos un pat simtos, un to nevar ignorēt.
Kas notiek tagad? Valdība par katru cenu vēlas līdz 2021.gada pašvaldību vēlēšanām izgrūst cauri administratīvi teritoriālo reformu. Šobrīd ir uzzīmēta karte, kurā esošo 119 pašvaldību vietā plāno izveidot 35 pašvaldības. Karti uzzīmēt (kaut vietām neloģisku, vietām Satversmei neatbilstošu) nav liela gudrība. Reformai vajadzīgs ekonomiskais pamatojums, bet tāda joprojām nav! Es kā baltinavietis nebūtu tik skeptisks piedāvātās reformas jautājumā, ja saņemtu atbildes, kā šī apvienošana mazinās lauku depopulāciju, kā veicinās lauku ekonomisko attīstību, bet šādu atbilžu nav! Esmu uzmanīgi uzklausījis VARAM ministru Juri Pūci gan aprīlī Gulbenē, Latvijas Pašvaldību savienības Novadu dienā, kas bija veltīta reformai, gan jūnijā Balvos, kad bija ministra tikšanās ar četru novadu deputātiem. Esmu Daugavpilī reģionālajā konferencē uzklausījis VARAM ministrijas Reformu nodaļas vadītāju Arni Šultu. Diemžēl argumentētu atbilžu no valdības atbildīgajām amatpersonām nav.
Ja reformu valdība īstenos tādā veidā, kā šobrīd to piedāvā, tas būs vēl viens spēcīgs solis Latvijas reģionu tālākai iztukšošanai, tālākai iedzīvotāju koncentrācijai Rīgā un Pierīgā. Jau tagad nevienā (nevienā!) citā Eiropas Savienības valstī nav tik liela iedzīvotāju koncentrācija ap galvaspilsētu, kā tas ir Latvijā. Latvijā jāstiprina reģioni kā otrā līmeņa pilntiesīgas pašvaldības (Satversmē noteikts, ka Latvijas valsts teritorija sastāv no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales), nevis jālikvidē divas trešdaļas no visām pirmā līmeņa pašvaldībām, tās apvienojot lielākās un attālinot vietējo varu no cilvēkiem. Agroresursu un ekonomikas institūta vadošais pētnieks, ekonomikas doktors Andris Miglavs LPS Novadu dienā Gulbenē savā prezentācijā uzsvēra: “Pētījumos pierādīts, ka ne pašvaldību lielums nosaka, ir attīstība vai nav. Citu valstu pieredze liecina, ka, mainot teritorijas lielumu, tas attīstību būtiski neietekmē.”
Nevajag maldināt cilvēkus, ka, trīs novadus pievienojot ceturtam lielākam un saliekot kopā vienā pašvaldībā, šajos trīs bijušajos novados tāpēc notiks lielāka ekonomiskā attīstība, uz vietas uzlabosies pakalpojumu kvalitāte, mazināsies depopulācija. Nav nekāda aprēķina vai pētījuma, kas to apstiprinātu. To neparāda arī prezentācijas, kuras demonstrē VARAM ministrs, tiekoties ar pašvaldību deputātiem. Latgalē visas pašvaldības ir dotējamas, tāpat kā absolūtais vairākums visu Latvijas pašvaldību. Un ne jau tāpēc, ka tās būtu neveiksmīgākas vai dumjākas. Izšķirošais faktors ir attālums no Rīgas. Un pašvaldību apvienošana to nu nekādi nerisina! Iedzīvotāju skaita sarukšana 10 gadu laikā no Rīgas attālos reģionos bijusi tikpat liela gan mazos novados, gan lielos, piemēram, kā Krāslavas, Daugavpils, Rēzeknes vai Alūksnes novadā.
Ja vadošie politiķi tiešām vēlas līdzsvarotu attīstību visā valstī, tad nevis ar varu jāapvieno vietējās pašvaldības, bet jāiedarbina mehānismi, kas mazinātu Rīgas attāluma faktora negatīvo ietekmi. Tie būtu attāluma vai reģionālie koeficienti, izdevīgāki valsts aizdevumu nosacījumi un nodokļu atlaides uzņēmējiem attālās teritorijās, īpaši Austrumu (ES) pierobežā. Tas būtu reāls atbalsts. Novadu apvienošana ir problēmu risināšanas imitācija, nevis reāls risinājums Latvijas lauku teritoriju un perifēro reģionu attīstībai.”

Rugāju novada vidusskolai - 115

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 18 Jūlijs 2019 17:17

13.jūlijā Rugāju novada vidusskolā ar skaistu koncertu “115 gadi 115 minūtēs” atzīmēja skolas jubileju. Atklājot pasākumu, klātesošie klausījās pedagoģes un literātes Margaritas Stradiņas balss ierakstu, skanēja valsts himna un Rugāju novada vidusskolas himna, kuru diriģēja skolotājs Pēteris Sudarovs.