1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
13-11-2018
Vārdadienas šodien: Eižens, Jevgēņija, Jevgēņijs

Izcīna zelta godalgas

26.oktobrī Veselības un sporta centra šautuvē Rīgā notika Iekšlietu ministrijas čempionāta šaušanas sacensības. Valsts robežsardzes koledžas vadītāja palīdze Diāna Deņisova informē, ka sacensībās piedalījās Iekšlietu ministrijas padotības iestāžu izlases. Valsts robežsardzes (VRS) izlasi pārstāvēja Gaļina Jupatova (VRS Galvenā pārvalde), Pjotrs Krukovskis, Artjoms Grigorjevs, Juris Dudarevs (VRS Daugavpils pārvalde), Sanita Ļahnoviča, Vitālijs Ščolkins, Aleksandrs Pavlovskis, Ivans Iščenko, Uldis Grebežs (VRS Ludzas pārvalde), Sergejs Nazarovs, kā arī VRS Viļakas pārvaldes robežsargi ROBERTS KAĻVA (otrajā rindā pirmais no kreisās puses) un EDĪTE BARSOVA (pirmajā rindā pirmā no kreisās puses). Sacensību programmā bija iekļauti trīs vingrinājumi: “Ātršaušana – divas sērijas ar aptveres maiņu”, “Ātršaušana – divas sērijas norādītajās zonās” un “Noziedznieku vajāšana”. Kopvērtējumā uzvarēja un zelta godalgas ieguva VRS izlase, 2.vietu izcīnīja Valsts policijas izlase, 3.vietu – Rīgas pašvaldības policijas izlase.

Kā gudri rīkoties ar naudu?

Šonedēļ Balvu Centrālajā bibliotēkā ikvienam interesentam bija iespēja apmeklēt izglītojošu nodarbību par to, kā gudri rīkoties ar naudu, uzkrāt to, izvairīties no liekiem tēriņiem un atbrīvoties no parādiem. Nodarbību vadīja uzņēmējs Intars Šupiņš no Jēkabpils. Aptaujātie klātesošie bija vienisprāt, ka par naudas lietām ir jādomā. Tiesa, nereti ir grūti atteikties no kārdinājumiem, piemēram, nopirkt glītas kurpītes. Viļakas jauniešu iniciatīvu centra vadītāja Madara Jeromāne ir pārliecināta, ka svarīgi jauniešiem pateikt: “Nevis neiztērē vienu eiro”, bet pamācīt, kā to izdarīt prātīgi.

Kad skolā grand šāvieni...

Pagājušās nedēļas nogalē Viļakas pamatskolas 2.kategorijas šautuvē pulcējās sportisti uz bijušā Viļakas vidusskolas ilggadējā šaušanas pulciņa vadītāja un trenera Broņislava Bondara piemiņas balvas izcīņu ložu šaušanā. Sacensību galvenais tiesnesis Ēvalds Vancāns priecājās, ka sacensībās startēja piecas vietējās komandas: “Kas vajadzīgs labam šāvējam? Nostājoties uz uguns līnijas, jākļūst par flegmatiķi, kurš dzird tikai tiesneša un trenera balsi.”

Tiekas ar motormuzeja restauratoru

Pagājušās piektdienas pēcpusdienā Viļakas novada bibliotēkā ciemojās Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators, novadnieks GUNĀRS DORTĀNS, kurš klātesošos iepazīstināja ar muzeja darbību un vēsturi, kā arī pastāstīja par savu profesiju un seno spēkratu atdzimšanu.

Tukuma Lāčplēsis ar spēcīgo latvietības gēnu

Novembris latviešiem vienmēr bijis īpašs mēnesis, bet šogad – valsts simtgades svētkos – tas būs vēl īpašāks un svarīgāks. Šis ir laiks, kad godinām un atceramies Latvijai svarīgos notikumus un cilvēkus, kuri ar savu darbu, uzskatiem un mūža veikumu tādus tos padarījuši. Viens no šiem īpašajiem latviešiem noteikti ir pērn aizsaulē aizgājušais tukumnieks Valdis Orlovs, kurš vienmēr ļoti lepojies ar savu dzimto pilsētu Balviem. Mūsu novadnieks zināms kā skolotājs, kokgriezējs, sprēslīcu meistars, pētnieks, kolekcionārs un folklorists, kurš 2001.gadā ieguvis Lielo folkloras gada balvu. Tiek uzskatīts, ka Valda Orlova sprēslīcu kolekcija ar 700 dažādām sprēslīcām ir lielākā pasaulē! Kur šis unikālais mantojums atrodas tagad un kas to sagaida, devāmies noskaidrot uz Aizputes novada Apriķu muzeju, kur 11.novembrī, Lāčplēša dienā, gaidāms liels un nozīmīgs notikums – Valda Orlova sprēslīcu ekspozīcijas atvēršanas svētki! Šis muzejs šobrīd ir vienīgais Latvijā, kur būs iespējams aplūkot lielāko daļu mūsu novadnieka vērtīgās kolekcijas vienuviet.

 

“Te nu ir tā stiprā, latviskā cilvēka no matu galiņiem līdz papēžiem mūža darba rezultāts. Man bija tā laime būt līdzās Valdonkulim (tā mēs viņu mīļi joprojām dēvējam) un, sēžot uz dīvāniņa, sajust viņa dzīves bagātību, piepildījumu, milzīgo spēku un labestību. Viņš bija nobažījies, kam to savu bagātību atstāt, jo negribēja uguns sārtā sadedzināt visu, ko uzskatījis par vērtībām, sakrājis, salicis, apkopojis un savām rokām padarījis dzīvu,” teic Aizputes novada Lažas pagasta Apriķu muzeja vadītāja Aina Cērmane. Viņa ir bezgala priecīga par faktu, ka pirms pāris gadiem akcijas “Iepazīsti Latvijas pilis un muižas” laikā iepazinās ar Valda Orlova māsas meitu Baibu, kura savukārt vēlāk viņu iepazīstināja ar pašu sprēslīcu autoru. Jau pēc pirmās tikšanās reizes muzeja vadītāju Valdonkuļa atvērtā, plašā sirds tā uzrunāja, ka viņa nespēja atteikties no šīs kolekcijas. “Sapratām, ka tā ir nenovērtējama bagātība, vienalga kurā vietā atrodamies. Tas ir stāsts par vienu ļoti stipru Latvijas cilvēku un viņa roku darbu. Un mūs nemaz netraucēja, ka viņš nav mūsējais, apriķnieks,” teic Aina Cērmane.
Sagadījās tā, ka šogad savu pēdējo izlaidumu svinēja Apriķu pamatskola, kas atradās vienā mājā ar Apriķu muzeju. Līdz ar to muzejam bija iespēja paplašināties un kādu no savām daudzajām telpām atvēlēt Valda Orlova sprēslīcu kolekcijas izstādīšanai. Kopš daļa no vērtīgajiem eksponātiem nonākuši Apriķu muzeja rokās, pagājis teju gads, un Aina Cērmane nu jau ar gandarījumu un lepnumu var teikt, ka ekspozīcija atvēršanas svētkiem gatava! Vienā no daudzajām muzeja istabām, kas pārvērtusies par novadnieka Valda Orlova sprēslīcu valstību, savu mājvietu radušas 376 no teju 700 lielās sprēslīcu kolekcijas. Un tagad ir tas apliecinājums, ka viss dzīvo, stāsts turpinās – Balvos dzimušā novadnieka latviskā sūtība un būtība iemiesojusies cilvēkos, ko viņš ir saticis. Tas ir spēks, par kuru jārunā, jāstāsta un tas jāapzinās.

Savam un citu priekam
Izrādās, interese par kokgriešanu Valdim Orlovam radās jau bērnībā. Septiņas vasaras viņš gāja ganos, bet ganiņam, kā zināms, vislabākie draugi ir nazītis, grāmata un sunītis! Tā nu viņš ar nazīti kaut ko graizīja un mēģināja uztaisīt. Tie bija paši pirmsākumi. Bet par sprēslīcām ir cits stāsts. Viss sākās ar izstādes apmeklējumu viesnīcā “Latvija” pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kur viens amatnieks izstādīja piecas vārpstiņas. Toreiz Valdis pie sevis nodomāja,- ja jau šis amatnieks var, tad varu arī es! Uztaisīja dažas un, kad Latvijas rokdarbniekus uzaicināja nest savus darinājumus uz kādu no televīzijas raidījumiem, aiznesa arī savas. Pēc pārraides Mārtiņš Kuplais no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēlējās noskaidrot, vai autors arī zina, no kurienes katra sprēslīca nāk. Valdis atzinās, ka nezina vis. Tā nevarot, vajagot zināt, no kurienes katra vārpstiņa esot,- skaidrojis speciālists. “Mārtiņa Kuplā teikto viņš pieņēma kā patiesību un tā arī sāka izzināt sprēslīcu vēsturi. Tās visas darināja savām rokām, pēc muzeja fondu paraugiem. Apciemoja daudzus novadpētniecības muzejus, iepazinās ar fondos esošajām sprēslīcām, nozīmēja tās, brauca mājās un taisīja. Tā šī lielā kolekcija gadu gaitā arī sakrājās. Tajā nav divu vienādu sprēslīcu, un katra no tām ir unikāla,” skaidro muzeja vadītāja.

Līdzīgas, bet tomēr ļoti atšķirīgas
Sprēslīcas izgatavošanai nevajag daudz - tikai nazi, urbīti un mazu zāģīti. Tās var darināt no jebkura koka, taču, kā atzinis Valdis Orlovs, vislabākās sanāk no lapu kokiem, kam smalkāka šķiedra. Vienīgi kļava, kas ir ļoti cieta, neesot šim nolūkam piemērota.
Kolekcijā ir ne tikai visu Latvijas novadu, bet arī grieķu, somu, vācu, lietuviešu, igauņu, krievu, norvēģu, dāņu, angļu, amerikāņu, japāņu un citu tautu sprēslīcas, kas nebūt nav vienādas. Piemēram, dažas no tām atgādina naktslampiņas. Daudzas no V.Orlova sprēslīcām tapušas kā veltījums, piemēram, Kārlim Ulmanim, Vairai Vīķei-Freibergai, “Daugavas vanagiem”, Misiņa bibliotēkai. “Valdonkulis patiešām bija ļoti dāsns cilvēks - tas nu ir fakts. Arī es pirmajā tikšanās reizē no viņa saņēmu sprēslīciņu. Viņš tā arī teica,- ja tev patīk un tu par to priecājies, laipni lūgta! Arī man prieks,” stāsta muzeja vadītāja. Viņa atminas, ka Valdonkulim telefons vienmēr bija iekārts latviskajā, skaistajā prievītē, bet pie vestītes neiztrūkstoša sastāvdaļa bija Latvijas karodziņa zīmīte. Tik ļoti viņš jutās latvietis un savas zemes patriots! Savukārt Līgo svētkos un daudzos citos nozīmīgos dzīves brīžos novadnieks mugurā vilka paša darinātu seno latgaļu tautastērpu, kas tapis pēc seno Ģūģeru kapulaukā atrastiem fragmentiem. Arī tautiskos zābakus šim tērpam viņš gatavojis pats. Jāpiebilst, ka tas nebūt nav vienīgais apģērba gabals, ko novadnieks uzmeistarojis savām rokām.
“Valdonkulis sevi mēdza dēvēt par Tukuma Lāčplēsi, un par tādu viņu dēvēja arī paši tukumnieki, tieši tādēļ man šķita, ka Lāčplēša diena ir tā īstā reize, kad viņa mūža devums jāceļ saulītē un godā. Turklāt viņa kolekcija nav bagāta ar sprēslīcām vien - Valdonkulis krāja dažāda veida lellītes un viņam bija ļoti tuva arī zirgu tēma. Arī savu dzīves mīlestību viņš paguvis uzdāvināt mums. Viņš patiešām bija apbrīnas vērts cilvēks – kā malks svaiga gaisa, kā paraugs, no kura mēs katrs varam mācīties. Esmu lepna, ka savu mūža bagātību un milzīgo darbu viņš nodevis mums – apriķniekiem. Valda Orlova stāsts turpinās, un es esmu pārliecināta - Valdonkulis par to priecāsies!” teic Apriķu muzeja direktore Aina Cērmane.

 

Gaišs, sirsnīgs un sirdsgudrs - tāds viņš bija!
Anita Apine, folkloras kopas “Pūrs” vadītāja: -Valdis bija īstens latvietis, varbūt tieši tādēļ viņam tik ļoti patika folklora, deja, koka darbi un māksla. Sākumā viņš dziedāja folkloras kopā “Mākars”, pēc tam “Milzkalniekos”, bet pēdējos gados Slampes kultūras pils folkloras kopā “Pūrs”, dejoja arī Tukuma senioru deju grupā “Valsis”. Ja Valdi jāraksturo īsumā, tad teikšu tā,- viņš bija īpašs. Ja mūsu folkloras kopa kaut kur devās ciemos, tieši viņš vienmēr parūpējās par dāvanām. Un tās nebūt nebija sprēslīcas, bet gan mazas, no dabas materiāliem, ar dzintariņiem vai kādiem citiem dabas materiāliem veidotas piemiņas veltes. Un vēl Valdim tik ļoti patika dejot! Nebija neviena pasākuma, kurā viņš neizdancinātu meitenes. Pat priekšnesumu laikā viņš nekautrējās uzlūgt uz danci kādu dāmu no malas. Valdis bija ļoti atraktīvs kungs, kurš nekad neaizmirsa iepriecināt arī mūsu jaunāko paaudzi. Pirms Jaungada viņš mēdza pārģērbties par Salaveci, paņemt konfekšu maisu un iziet Tukuma ielās. Tas mazajiem tukumniekiem vienmēr bija patīkams pārsteigums, jo ne katru dienu pilsētā sastopams Salatēvs, kuram, noskaitot kādu dzejolīti, var dabūt gardumus. Savukārt runājot par dzejoļiem, var tikai apbrīnot Valda aso prātu un atmiņu, jo savā vecumā viņš tos zināja neticami daudz. Vienreiz abi braucām ar mašīnu no Tukuma līdz Jelgavai, un, lai nebūtu jāgarlaikojas, Valdis visu ceļu runāja dzeju. Iedomājieties, visu ceļu! Viņam runājamā netrūka nekad! Vēl Valdim ļoti patika daba, no kuras smēlās iedvesmu, viņš meklēja svētvietas, bieži brauca ar autobusu un, kamēr vien bija spēks, daudz staigāja kājām. Viņš bija īstens latvietis, kuram patika viss latviskais, ļoti gaišs, sirsnīgs un aizrautīgs cilvēks. Tāds viņš mūsu visu atmiņās paliks mūžam!

 

Vecuzīša devīze bija: “Gribu, varu, daru!”
Danuta Birka, Valda Orlova mazmeita: -Kad vēl biju pavisam maza, vecāmamma Inta teica,- aizej, pasauc vecotēvu pusdienās. Es izgāju ārā un savā bērna valodā saucu: “Vecuzi…” Kopš tā laika vectēva Valda ģimenes vārds bija Vecuzītis. Valda vecāku dotais vārds bija Vladimirs. Tomēr viņa latvietības jūtas ar to īsti nebija mierā un viņš pats popularizēja sev vārdu Valdis. Tā tas arī iegājās.
Mans Vecuzītis bija vīrietis ar lielo “V”. Allaž patstāvīgs un lepns savā patstāvībā, allaž darbīgs, galants un uzmanīgs, sapucējies, allaž visos attiecīgajos svētkos apsveica savas dāmas. Tieši man ar viņu vienmēr bija viegli būt. Viņam bija savs viedoklis, pie kura Vecuzītis turējās, kas atkal pasvītro viņa vīrišķību. Bet man bija viegli šo viedokli respektēt. Pat gadījumos, kad sākumā domāju vai jutos savādāk, dodot sev brīdi apdomai, nācās vairāk vai mazāk piekrist. Tā, īsti neko nemācīdams, viņš man pamanījies iemācīt dažas dzīves gudrības. Tikai tagad aptveru, ka patiesībā šis process bija abpusējs. Jo atceros dažas situācijas, kurās viņš sākotnēji bija pikts par manām izvēlēm vai darbībām, bet pēcāk atzina,- viss jau laikam tomēr pareizi…
Nebija tā, ka Vecuzītis vienmēr tikai glaudīja “pa spalvai”. Reizēm pateica tā, ka atlika tikai nokunkstēties. Tomēr pēcāk, “izpūšot gaisu”, viņa sniegtā mācība bija skaidra un pamatota. Jautājums tikai, tu to pieņem vai nē. Jo nekas netika uzspiests, un viņa mīlestībai nebija nekāda sakara ar to – pieņēmu pamācības vai nē. Manam Vecuzītim tiešām piemita spēja just un sniegt visiem zināmo, bet tik grūti realizējamo beznosacījumu mīlestību. Vismaz es to jutu pilnīgi noteikti!
Bet kopumā viņa pārliecība bija nepakļaut cilvēku vērtējumam, ļaut viņam būt tieši tādam, kāds viņš nāk pretī. Pat, ja šķiet jocīgi, kā šis cilvēks ģērbies vai iznesas, kā runā vai dara lietas – tu neko par viņu nezini, līdz ar to nevari nosodīt, vērtēt, uzskatīt par nepareizu. Jo katram dzīvē savs ceļš ejams un savi uzdevumi izpildāmi. Viņam - savi, tev - savi.
Vecuzītis bija arī mans vīrieša ideāls. To tiku teikusi viņam un arī citiem… Tāpat kā teicu, ka viņu ļoti mīļoju. Man bija svarīgi, lai viņš to dzird skaļi pateiktu. Un viņš man atbildēja: “Es Tevi arī, cielaviņ!”
Vecuzītis bija neiztrūkstoša mūsu ģimenes svētku AKTĪVĀ sastāvdaļa: Ziemassvētkos ar savu paša darināto “vecīša” tērpu (viņš mūsu dēlu izvadījis cauri “ticu / neticu Ziemassvētku vecītim” periodam un bijis mūsu vecītis vēl ilgi pēc tam); Līgo vakarā laukos mūsu un kaimiņu sētas allaž pieskandināja viņa bungu skaņas un nemaz ne tik rātnās tautasdziesmas; dzimšanas dienās un valsts svētkos viņš vienmēr bija klāt ar deklamētiem interesantiem dzejoļiem, šaha vai dambretes spēli, aktīvu līdzi jušanu sporta spēlēm televīzijā vai vienkārši kopā būšanu.
Vecuzītis vēlējās, lai viņu atceras staltu un spēcīgu - tādu, kurš vadās pēc devīzes: “Gribu, varu, daru!” Viņā mājoja spēcīgs latvietības gēns. Gadu desmitiem ilgā darbošanās folklorā, viņa pilnībā pašdarinātais vīriešu tautastērps, kas radīts kā izrakumos atrastā un restaurētā tautastērpa kopija, nodošanās Latvju svētvietu meklējumiem un nopietnība, ar kādu viņš piegāja visam ar Latviju saistītajam, bija tam gana spilgtas liecības. Mans Vecuzītis pilnīgi noteikti ir viena no manas dzīves bagātībām!

 

* Sprēslenīca, sprēslīca
Tā ir vērpjamā ratiņa, skaistākā un darbam nozīmīgākā detaļa. Vērpjamais ratiņš, sens darbarīks. Sprēslīca ir vērpjamā ratiņa karogs, visaugstākā detaļa, kas iestiprināta ar mazu kājiņu. Sprēslīcas cita par citu dažādākas, lielākas vai mazākas, bet galvenais – daiļākas. Rotājumu elementi ir neskaitāmi, tie stāsta par kokgriezēja gaumi, fantāziju, meistarprasmi. Sprēslīca ir darbarīks, pasūtījuma vai tirgus prece, dāvinājuma priekšmets.

 

 

 

 

Laika prognoze

3°C

Balvi

Lietus
Humidity: 100%
Wind: South at 14 kmh
Trešdiena2°C/6°C
Ceturtdiena0°C/4°C
Piektdiena2°C/3°C
Sestdiena3°C/5°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Otrdiena

Kompromisu otrdienā kā senu bērnu dienu skaitāmpantā: še tev dālders, pērc ko gribi; nepērc melnu, nepērc balvu; nesaki ne ‘jā’, ne ‘nē’! Tā nu visu dienu gan darbā, gan mājās jālaipo tas zelta vidusceļš. Labāk jaunus darbus un projektus vēl neuzsākt, knibināmies ap iesāktajiem. Ja kāds lūdz palīdzību, esam atsaucīgi, izpalīdzīgi, bet neļaujam sev kāpt uz galvas. Un neaizmirstam arī par savām interesēm. Lai šodien darbojas princips: roka roku mazgā jeb es tev, bet tu man.