Svētkus svin trīs dienas

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 10 Septembris 2018 16:18

Pagājušajā nedēļā Kubulu pagasta svētku svinēšana ilga trīs dienas, kuru laikā dažādās aktivitātēs varēja piedalīties ikviens interesents. Bija iespēja veidot ziedu paklāju “Latvijai 100”, piedalīties izstādes “Kubuli – ieskats vēsturē” atklāšanā, startēt sportiskās aktivitātēs, baudīt izrādi “Boksa meistars” un pat doties ar Ziemeļlatgales biznesa un tūrisma centra tūrisma organizatori Inetu Bordāni izzinošā ekspedīcijā pa Kubulu pagastu.

Cīnītāja ar gribasspēku un mērķtiecību

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 10 Septembris 2018 16:00

Kopš 3.septembra Balvu Iekļaujošās izglītības atbalsta centru (IIAC) vada alūksniete Tamāra Krūmiņa, kura vienlaikus ir arī Balvu IIAC logopēde. Viņas moto ir “Dots devējam atdodas” ne tikai materiāli, bet arī emocionālā ziņā.

Mīlestības meta līkumu, bet savu Jāzepu satika tik un tā

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 06 Septembris 2018 16:12

Kukurāni Rugājos ir bieži daudzināts uzvārds. Kādā aptaujā noskaidrots, ka pat viens no  daudzskaitlīgākajiem, līdz ar to – arī populārākais. Šī uzvārda īpašniece ir arī 83-gadīgā Marija, ko raksturo kā viedu sievu ar bagātīgu dzīves pieredzi. Baldones, kur dzīvo Marija, Rugāju novadā ir viens no mazajiem kādreizējiem ciemiem, kas tagad adrešu grāmatā gan nav atrodams. Taču par to ir senas ziņas kādu 150 gadu garumā. No tā nāk gudri ļaudis ar bagātīgu dzīves pieredzi. Kādreiz ciemā bija vismaz 33 mājas, iedzīvotāji gāja viens pie otra ciemos ne tikai svētkos, bet arī talkas darbos, bija draudzīgi un izpalīdzīgi. Tagad? Laiks dara savu…  Marija izaudzinājusi  bērnus, priecājas par mazbērniem, izpētījusi un sarakstījusi garu garo vārdu un uzvārdu rulli, kas apliecina viņas dzimtas kuplumu un turpinājumu no paaudzes paaudzē.

Zole ar savu Jāni Voicišu ieprecējās Rugāju pagasta Baldonēs un kopīgi uzcēla māju “Vācieši”. Te piedzima viņu meita Marija, kurai tagad ir 83 gadi, un vecumdienas viņa vada kopā ar sava dēla Edvīna ģimeni. Mājai cienījams mūžs, jo laika gaitā te daudz ļaužu staigājis, daudz papēžu minuši nama slieksni. Marijas vecākiem tās bija otrās precības. Abiem pirmie dzīvesbiedri bija miruši, un no pirmajām laulībām par abiem bija trīs bērni, bet vēlāk piedzima trīs kopējie bērni, no kuriem šīs saules takas liktenis piespēlēja tikai Marijai.

Nolemta laukiem
Savus gadus Marija Kukurāne raksturo kā lielu bagātību, lai gan paskumji nosmejas, ka agrāk arī viņai zāle bija zaļāka. Pirmskara gados viņa bija pamaza meitene, taču par tiem laikiem un sabiedrībā valdošo kārtību aizvadītā gadsimta četrdesmitajos gados viņai ir atmiņas no vecāku stāstītā. Skolas mācības viņa uzsāka vācu laikā, kad rīta stundās notika ticības mācība. Vēlāk, ienākot dzīvē padomju iekārtas diktētiem principiem un likumiem, daudz kas mainījās arī skolas lietās. “Man patika iet skolā, tikai uz pavasara pusi uznāca slinkums, kad saulīte iesāka jauki spīdēt,” pati atceras.
Viņas vecākiem bija lauku saimniecība ar pāris govīm un zirgu. Dzīve nebija viegla. Arī tādēļ, ka Marijas tēvs bija ievērojami vecāks par sievu. Marija nāca pasaulē, kad tēvam bija jau 60 gadi. Meitene mācījās saimniekot - ara, pļāva, ecēja, brauca mežā, zāģēja malku, un viņai bija lemts palikt laukos. Skolas solā viņa tolaik nosēdēja tikai sešas ziemas, lai gan savā dzīvē ir izglītojusies arī tālāk, mācoties vakarskolas klasēs un saņēmusi vidusskolas diplomu. Vienu gadu mācījās arī lopkopības skolā. Par sevi saka, ka tā arī būs nodzīvojusi visu mūžu laukos. Bija laiks, kad strādāja par fermu brigadieri, par kontrolasistenti lielajā Rugāju lopu kompleksā. Taču viņa atrada laiku arī savai mīļākajai nodarbei – rokdarbiem. Marija smej, lai viņai labāk jautā, kādus rokdarbus dzīvē nav pratusi darināt, nevis otrādi! Prata smalkos izvilkumus, tamborēja, adīja, mezgloja, auda, vienīgi nebija draugos ar knipelēšanu. “Ja cilvēkam kaut kas ir sirdslieta, viņš tam vienmēr atradīs laiku un visu iemācīsies,” pašas pārliecība. Ne velti viņa dzīvē izpelnījusies arī Tautas daiļamata meistara nosaukumu. Tagad atzīst, ka mājās gandrīz vairs nav nekā no bagātīgā rokdarbu krājuma, kas bijis. Gadiem ejot, daudz kas atdāvināts, novalkājies, pazaudējies. Dzīves posmā, kad mamma smagi slimoja, guļot ar salauztu gūžu, jauni rokdarbi klāt nenāca, un, kā atzīst pati, viņa nav arī centusies tos īpaši saglabāt. “Man ir kā tajā teicienā par kurpnieku vai skroderi – strādā, strādā, bija, bet pašam vairs nekā nav palicis,” Marija nosmejas. Pēc mirkļa viņa nosaka, ka jūtas gandarīta par savu mūžu, jo darījusi daudz ko tādu, kas paticis, kas bijis interesants un priecējis sirdi.

Sadraudzējusies arī ar slaveno Danti
Marija ir laba stāstniece, un viņai raita valoda arī tagad, lielajos dzīves gados. Pat negribas viņu dēvēt tikai par lauku sievu, kura smagos darbus vien redzējusi. Viņa ir vieda sieva, ar kuru varētu stundām ilgi runāt, un viņai neaptrūktos sakāmā. Jo Marija ir ļoti daudz lasījusi, un grāmatu pasaule visu mūžu bijusi viņas tuvumā. Lasīta dzeja, proza, arī vēsturiska satura darbi un pētījumi, piemēram, par jūras dzelmes bagātībām. Īsti pie sirds nav gājusi fantastika, taču Žilu Vernu tik un tā lasījusi. Liels grāmatu lasītājs bijis viņas tēvs, varbūt jau šūpulī bija ielikta šī tieksme lasīt un līdzdomāt arī mazajai Marijai. Varat iedomāties – pirms kāda gada Marija izbūrās cauri Dantes “Dievišķajai komēdijai”! Šis darbs daudziem šķiet sarežģīts, pārāk grūti lasāms un maz saprotams, jo piesātināts ar simboliem. Marija saka: “Pirms gadiem divdesmit es to noteikti nelasītu, jo neko tur nesaprastu. Tagad jūtos ļoti gandarīta, ka esmu iepazinusi šo pasaules slavenību un izlasījusi viņa darbu par Elli, Šķīstītavu un Paradīzi. Esmu tam visam gan ticējusi, gan neticējusi, bet, ja ļoti izglītoti un gudri cilvēki tic, man nevajadzētu izgudrot jaunu divriteni. Arī pašas mūžā daudz kas pieredzēts.”

Jāzeps un Marija
Marija atklāj, ka viņas lielās dzīves mīlestības bija pagājušas garām. Taču arī viņa sagaidīja kāzas un bija līgava. Pati smej, ka izpelnījās šo godu ar savu lielo pļāpāšanu. Kāpēc tā? Viņai, protams, patika ballēs padejot, un tādā ziņā Jāzepam nebija ne vainas, bet citādi puisis ne pārāk gāja pie sirds. Kādā sarunā Jāzepa brālis Marijai bija vaicājis, kā viņai patīk Jāzeps? Marija toreiz kautrīgi atbildējusi: “Tā nekas…”, lai gan patiesībā puisis bijis gauži vienaldzīgs. Un tad sekojis jautājums: vai drīkstētu Ziemassvētkos aizbraukt ciemos? Marija atsaukusies: “Ar lielāko prieku!” Patiesībā šim braucienam bija cits nolūks, uz ko vedināja Marijas piekrītošās atbildes. Kad viņa to beidzot saprata, protams, bija dusmīga. Bet Marijai bija jau 27 gadi, īstās mīlestības aizgājušas, mājās daudz smagu darbu, tēvs pavisam vecs, arī draudzenes runāja, ko gan viņa gaidot, ja puisi kā ozolu negribot… Un Marija piekrita. Ar Jāzepu viņi nodzīvoja 40 gadus.

Bērni – Sibīrijā, Lietuvā un tepat, Rugājos
Nepiepildījās Marijas Kukurānes bērnības sapnis kļūt par skolotāju. Taču Marijai ir mierinājums – skolotāja ir viņas meita. Silvija, jau maza būdama, zināja, ka būs skolotāja, un tolaik viņai ļoti paticis mācīt kaimiņu bērnus un likt tiem atzīmes. Pedagoģe viņa ir jau 25 gadus un tagad strādā Baltkrievijā. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas Silvija apprecējās ar puisi no Lietuvas, kurš viņu aizveda uz mūsu kaimiņrepubliku. Silvija runā lietuviski, taču par skolotāju strādāja krievu plūsmas skolā. Kad šāda veida skolas Lietuvā slēdza, atrada darbu lietuviešu skolā Baltkrievijā. Skolā viņa pasniedz ķīmiju un bioloģiju. Līdz mājām ir aptuveni 150 kilometru attālums, un nedēļas nogalēs Silvija brauc uz savām mājām Lietuvā. No meitas stāstītā, Marijai palicis iespaids, ka ar savu dzīvi viņa ir apmierināta. Piecus gadus strādājot Baltkrievijā, uzskata, ka cilvēki tur jūtas labi, ir darbs, atlīdzība un, galvenais, tur cenšas saglabāt un attīstīt lauku vidi, rūpējas par jaunajām ģimenēm.
Marijai ir četri bērni, un bez meitas vēl arī trīs dēli. Ar vecāko dēlu Ilmāru māte saredzējās pirms vairākiem gadiem, kad viņš bija atbraucis no tālās Sibīrijas ar savu dēlu. Marijas vecākais mazdēls Laimonis, dzimis Sibīrijā, latviski nerunā, taču pasē viņam ierakstīts, ka ir latvietis. Marija savu Ilmāru nebija redzējusi vai gadus divdesmit. Pēc armijas viņš aizbrauca peļņas darbos, apprecējās un tā arī tur palika, dzīvo Krasnojarskas apgabalā, ne pārāk tālu no Baikāla, un strādā par tālbraucēju šoferi. Marija ar meitu Silviju arī sen atpakaļ pabija Sibīrijā, kad bija aizbraukušas uz kāzām. “Tas bija Angāras krastā, visapkārt taiga, visas mājas būvētas tikai no koka. Atceros savdabīgas izjūtas, taču cilvēki tur ļoti vienkārši, sirsnīgi un dzīvespriecīgi. Par mums priecājās visi kaimiņi. Ja salīdzinu ar latviešiem, tad mēs esam pavisam citādāki…,” atzīst Marija. Kad tālais dēls atkal atbrauks? Marija kļūst skumja un atceras, ka uz tēva bērēm Ilmārs neatbrauca, jo nebija sakārtoti dokumenti. Puisis bija izdomājis pāriet robežu, taču tas slikti beidzās.
Vecumdienas Marija vada kopā ar dēla Edvīna ģimeni. Kad puisis apprecējās un atveda mājās gados jaunu sieviņu, Marija neiebilda, ka visi dzīvos kopā. Tolaik viņa bija vēl spēka gados. Tā arī laiks aizskrējis, sagaidot mazbērnus un kopīgi saimniekojot. Pavisam nesen Edvīnam piedzima piektais bērns, un tagad ir trīs lieli dēli un divas meitenītes. Bet Marijai toties kopā desmit mazbērnu!
Vēl viens Marijas dēls Ainārs arī dzīvo Rugāju pagastā, strādā ar meža tehniku, viņa ģimenē ir divi lieli bērni. Marija lepojas, ka viņas abi dēli un arī mazdēls pārmantojuši prasmi strādāt ar koku. Labs meistars bija dēlu tēvs Jāzeps. Viņš daudz strādāja uz būvēm, prata celt guļbūves, stāvbūves un, kad paaugās pusaudži, šai nodarbei piesaistīja arī dēlēnus Edvīnu un Aināru. Un arī viņi kļuvuši par lietaskokiem. Arī Edvīna dēls Rolands ir koka darbu meistars, beidzis mēbeļu galdniecības skolu un strādā Balvos.

Kādreiz Baldonēs bija vismaz 33 lauku sētas. Visi dzīvoja saticīgi, gāja viens pie otra gan ciemos, gan palīdzēt darbos. Tagad? Marija kļūst skumja: “Izbraucu uz ceļa un redzu – tur tālāk jau ir privātīpašums…” Viņasprāt, nav salīdzināma kādreizējā garīgo vērtību nostādne, cilvēku morāle un attieksme pret dzīvi ar patlaban notiekošo. Marija  saka: “Toreiz cilvēks savā dvēselē bija tīrs un patiess. Tagad tā vairs nav.”

Uz ecēšām nelec, bet prot arī atsperties
Marija pēc horoskopa ir Cūkas gadā dzimusi Zivs. Viņa sevī saredz šo zīmju raksturojumu. Pati saka: “Es cenšos vienā otrā kutelīgā situācijā nelekt uz ecēšām un parēķinu, ko vērts darīt. Izšķiros, ka labāk paklusēt, bet tad atkal kaut ko palaižu garām. Un ir reizes, kad es kā cūka atsperos un palieku neizkustināma. Cenšos otru neaizvainot, nekritizēt, lai arī ir reizes, kad sevī par kaut ko šķendējos un pārdzīvoju.” Toties meita Silvija ir mātes pretstats. Viņa visu izlemj ātri un saka uzreiz, ko domā.

Lietuvas mazdēli runā arī latviski
Marija kādu laika sprīdi ir dzīvojusi pie meitas Silvijas Lietuvā, tādēļ vismaz sarunvalodas līmenī šo valodu saprot. Abi mazdēli, dzimuši Lietuvā, arī saprot latviski. Kādreiz viņiem ar vecmammu iznākusi jocīgāka sarunāšanās. Marija teikusi, lai drusku kaut ko atnes. Lietuviski ‘druska’ ir sāls, tādēļ puika brīnījies, ko viņam īsti prasa atnest. Marija atceras, ka mazdēls vispirms iemācījies saprast un runāt latgaliski, un tikai pēc tam apguvis latviešu literāro valodu. Par to viņa vaino sevi un meitu, jo abas ar Silviju sarunājušās latgaliski un nav iedomājušās, ka puika klausīsies, ātri uztvers un arī iemācīsies šos tekstus.

Dzimtas garais rullis
Marija, pētot dzimtas radiniekus un viņu saites pa savas vecāsmātes Konstances līniju, sarakstījusi garu garo vārdu un uzvārdu rulli septiņās paaudzēs. Atklājies interesants fakts. Proti, ceturtajā paaudzē viņas vecāsmātes mazmazdēli ir apprecējuši viņas brāļa mazmazmeitas. Marija atzīst, ka bijis grūti izsekot paaudžu līkločus, jo senie radinieki jau miruši un viņu saknes zudušas. Pašas izgatavotos ciltskoka zīmējumus Marija iedāvinājusi visiem saviem bērniem.

Pirms pāris gadiem Marija Kukurāne ar atsaucīgu cilvēku palīdzību pierakstīja atmiņas. Tie bija stāstiņi ar atskatu no gadu kalniņa. Atmiņas par savējiem, ciema ļaudīm, notikumiem, pārdzīvojumiem, sava veida liecības par to, kā mainās dzīve laika ritumā.

Prasīja maizi un darbu
Tas bija tūlīt pēc kara, kad kolhozu vēl nebija. Sākās masveida cilvēku ieceļošana Latgalē no Krievijas pierobežas un vēl tālākiem apgabaliem. Nāca dažādu vecumu ļaudis, arī pusaudži un bērni. Viņi nāca un lūdza ‘Kristus vārdā’ maizi un arī darbu. Reti kurā dienā kāds neklauvēja pie durvīm. Pie mums nevienu nepalaida nepaēdušu vai bez maizes. Māte gan reizēm dusmojās, sevišķi, ja dienā atnāca vairāki. Pēc kara jau arī mums rocība nebija bagāta. Mūsu ģimenē krieviski runāja tikai tēvs. Pie mums nonāca viens krievu zēns, 13-14 gadus vecs. Tēvam viņš iepatikās, un, tā kā pašam jau bija pāri 70 gadiem, pieņēma puiku par palīgu darbos. Zēns bija apķērīgs un strādīgs, mācījās latviešu valodu un kopā ar tēvu krieviski lasīja Bībeli. Pēc gadiem šis puisis, kuru sauca Nikolajs Vasiļjevs, mūs apciemoja. Bija iekārtojies Rēzeknē un strādāja milicijā. Baldonēs uz pastāvīgu dzīvi neiesakņojās neviens no šiem gājējiem.

Kolchozu laiks
Kā tad veidojās kolhozi? Kad sapulcē bija izvēlēts priekšsēdētājs, izraudzīti arī citi darbinieki, tad sāka rīkoties raugot, kur izvietot lopus. Uz vienu ģimeni drīkstēja palikt tikai viena govs. Tikai ģimenēs, kur bija daudz bērnu, laikam vairāk par sešiem, drīkstēja paturēt vēl grūsnu teli. Pārējās govis un arī zirgi jāved uz kopējo kūti. Arī arkli, ecēšas, cits lauksaimniecības inventārs. Tā izveidojās fermas. Tās bija personīgas kūtis, kur varēja ievietot 8 - 12 govis. Vienai slaucējai ar rokām tās vajadzēja slaukt trīs reizes dienā. Ziemā arī lopbarība jāved līdzi.

Darba samaksa – izstrādes diena
Katram darba spējīgam vīrietim un sievietei kolhozu laikā bija jāizstrādā darba dienu minimums, kas laikam bija 120 darba dienas. Ja to neizpildīja, tad gadu neieskaitīja darba stāžā. Izstrādāt šo minimumu nebija viegli. Kolhoza sākuma gados gada beigās naudas izteiksmē nesanāca ne kapeikas. Arī graudu sanāca ap 100 gramiem vai nedaudz vairāk, rēķinot uz izstrādes dienu. Radās arī neparedzēti darbi. Ziemā sāka pietrūkt ūdens. Ūdeni nācās vest no Bolupes, un to darīja Aloizs Čudarāns. Cilvēki tolaik strādāja ar apziņu, ka labība nevar palikt uz lauka un govis jāizslauc, lai arī zināja, ka algas nebūs. Kā anekdote bija teiciens, ka labība jau nepalika zem sniega, jo vārpas taču ārā.

Slimnieka garīga aprūpe
Ja mājās bija smagi slims cilvēks, tad rūpējās par viņa garīgo aprūpi, lai cilvēks neaizietu mūžībā, neapgādāts ar svētiem Sakramentiem. Uz mājām bija jāatved priesteris. Tolaik tas notika ar zirga pajūgu. Bija jāsagatavo arī māja. Uz apklāta galda uzlika divas sveces, vēl Krucifiksu, glāzi ar ūdeni un karoti (ja slimniekam grūti norīt), trauku ar vates piciņām, ar ko noslaucīt slimnieka pieri un roku delnas pēc tam, kad priesteris ar svētajām eļļām tās būs svaidījis. Braucot pie slimnieka, priesteriem bija zvaniņš, ar ko zvanīja, satiekot kādu gājēju vai braucēju. Tas tādēļ, lai cilvēki zinātu, ka brauc priesteris ar Vissvētāko Sakramentu, un pretī braucējs vai gājējs varētu pagodināt Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā. Braucot nesarunājās. Mājās priesteris palika pie slimnieka un pieņēma grēksūdzi. Pārējie atsevišķi lūdzās. Pēc grēksūdzes, kad deva Svēto Komūniju, arī piederīgie bija klāt. Tad deva Slimnieku Sakramentu.

Viņa ir neparasta
Ruta Cibule, Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja:
-Mana Baldoņu krustmāte (tā es viņu saucu) ir neparasts cilvēks. Apbrīnojami pacietīga un uzņēmīga, ar izkoptu gaumes izjūtu un plašu interešu loku. Neraugoties uz to, ka viņa visu mūžu ir smagi strādājusi un praktiski dzīvojusi vienā vietā, viņā jūtams pasaules plašums. Baldoņu ciemā dzīvo vairākas spilgtas personības, piemēram, Regīna un Zenons Čudarāni, Gunta Grigāne, tomēr ciema garīgā vertikāle, manuprāt, ir tieši krustmāte Marija. Vairākus gadus viņa rūpīgi raksta un apkopo visu, ko var atcerēties par sava ciema dzīvi, ļaudīm un notikumiem. Pateicoties krustmātei Marijai, arī pati esmu iepazinusi vairākas fotogrāfijas, no kuru nozīmīguma aizraujas elpa. Viņa prot atrast skaistumu visikdienišķākajās dzīves norisēs. Viņas bērnos es neredzu tik spilgti pārmantotas šīs īpašības. Tāda ir dzīve. Iespējams, kāds no mazbērniem kļūs par viņas tikumu un gara mantinieku.

“Es’ sveiks!”

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 06 Septembris 2018 14:23

4.septembris Balvu pamatskolas audzēkņiem un kolektīvam paliks atmiņā kā, šķiet, vissportiskākā diena skolas vēsturē. Kā nu ne, ja uz pārbūvētā stadiona svinīgo atklāšanu ieradās augsti ciemiņi, kā arī neizpalika sportiskas aktivitātes. Uz ciemiņu sportisko sveicienu “Esiet sveicināti, sportisti!” skanēja vienota un pārliecinoša atbilde: “Es’ sveiks!”, kas pāršalca renovēto sporta laukumu.

Kā izturēsies pret citiem, tā viņi – pret tevi

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 06 Septembris 2018 14:09

Baltinavas un Bērzpils vidusskolās šogad darbu uzsākusi jauna ķīmijas skolotāja Zane Ozoliņa. Tā būs viņas pirmā pieredze pedagoga amatā. Zane cer, ka tas būs ilgas un veiksmīgas karjeras sākums izglītības jomā.