1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-11-2017
Vārdadienas šodien: Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Kad publiskā tualete būs Balvos?

Labiekārtotas publiskās tualetes neesamība Balvu pilsētā allaž bijis aktuāls jautājums. Šķiet, pavisam drīz šī problēma būs atrisināta un veiksmīgi šķērsojusi finiša līniju. Jau rakstījām, ka blakus skvēram, pretī veikalam “top!”, uzbūvēti publiskajai tualetei paredzēti pamati. Laikraksta “Vaduguns” redakcija saņēma lasītāju telefona zvanus, kuri bija pārsteigti par izvēlēto tualetes būvniecības vietu. Viņuprāt, tā atradās pārāk tuvu bērnu rotaļu laukumam un ūdensstrūklakai. Pēc diskusijām tualetes ēkas jaunie pamati ielikti nedaudz tālāk, nekā tie bija sākotnēji.

 

“Atvērsim savas sirdis...”

Sestdien Tilžas katoļu baznīcas dārzā zemes klēpī guldīja prāvestu, kultūrvēsturnieku un sabiedrisko darbinieku Albertu Budži. Priesteri, tostarp Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, klātesošajiem atgādināja, ka būtiska ir ticība mūžīgai dzīvei: “Nomirst tikai miesa, bet dvēsele aiziet pie Dieva, iesāk jaunu dzīvi Debesu valstībā. Cienījamais prāvests turpina dzīvot mūsu vidū, tikai mēs to nevaram uztvert ar savām miesas acīm. Te vajadzīgas ticības un garīgas acis...”

Trešo reizi nenogāzt

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

 

Latgales partizānu pulka kritušo karavīru piemineklim “Sargājošais partizāns”, tautā sauktam “Staņislavs”, Balvu pilsētas vēsturē ir īpašs stāsts. Divas reizes nogāzts, tas atkal un atkal atdzimis kā ugunsputns Fēnikss no pelniem. Par to jāpateicas tēlnieku Jansonu dzimtai no Cēsīm, kuru vārds caur viņu darbiem nu jau trešajā paaudzē cieši saistīts ar mūsu pilsētu, jo Kārlis, Andrejs un Matiass Jansoni gādājuši, lai vēsts par Latgales pulka brīvības cīnītāju varonību un Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuru ciešanām mūžam saglabātos balveniešu atmiņās.

Latgales partizānu pulka kritušo karavīru pieminekļa “Sargājošais partizāns”, ko pilsētas iedzīvotāji iesaukuši par “Staņislavu”, liktenis ir neparasts. Tas aizsākās 1927.gadā, kad klajā nāca ierosinājums uzcelt pieminekli apmēram 200 partizānu pulka cīnītājiem, kuri krita Latgales atbrīvošanas cīņās (1919. – 1920.gads), un šim nolūkam piešķīra zemi līdzās Balvu pilsētas parkam. Savācot iedzīvotāju ziedojumus, 1933. gadā uzcēla pieminekļa pakāji, bet tēlnieka Kārļa Jansona (1896. – 1986.) radīto pieminekli “Sargājošais partizāns” atklāja 1938.gada 14.augustā. Toreiz talantīgā Cēsu tēlnieka prasmīgo roku darinājuma mūžs izrādījās pavisam īss, jo jau 1941.gada 5.aprīlī Abrenes apriņķa izpildkomiteja uzdeva Balvu pilsētas izpildkomitejai līdz 15.aprīlim pieminekli kā laikmetam neatbilstošu nojaukt. To noņēma, bet pamatu uzspridzināja, partizāna skulptūru paglabājot Balvu milicijas pagalmā. Vācu laikā pieminekli atjaunoja, bet 1944.gada vasarā, atgriežoties padomju armijai, atkal nogāza, šoreiz aizvedot projām un iznīcinot. Informācija par pieminekļa atrašanās vietu bija pretrunīga – nogremdēts ezerā, ierakts kaut kur Celmenē, aizvests uz dzelzceļa staciju utt., tomēr visi centieni to atrast izrādījās neveiksmīgi. Gandrīz piecdesmit gadus vēlāk, 1993.gada 11.novembrī, Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, par vietējo iedzīvotāju, organizāciju un ārzemju tautiešu saziedoto naudu “Sargājošā partizāna” skulptūra, pirmā pieminekļa autora Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunota, atkal atgriezās savā iepriekšējā vietā, kļūstot par nozīmīgu Latvijas brīvības cīņu simbolu un pilsētas iedzīvotāju iemīļotu atceres pasākumu norises vietu.

Trīs pieminekļi – trīs dzimtas paaudzēs
Zīmīgi, ka 1944.gadā iznīcināto pieminekli Latgales pulka kritušajiem karavīriem, ko savulaik radīja pazīstamais latviešu skulptors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Kārlis Jansons, atjaunoja viņa dēls, tēlnieks otrajā paaudzē Andrejs Jansons, kurš nu jau arī atdusas kapu kalniņā. Taču šīs Cēsīs mītošo skulptoru dzimtas saikne ar Balviem turpinājusies arī 21.gadsimtā, jo, pateicoties Kārļa Jansona mazdēlam un Andreja Jansona dēlam Matiasam Jansonam, 2006.gada 23.augustā Balvu pilsētas centrā uzstādīts piemineklis Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuru piemiņai.
Dzimtas tēlnieku atzara turpinātājs Matiass Jansons joprojām dzīvo un strādā senču mājās Cēsu apkaimē ar iekšzemei tik neparasto nosaukumu “Siļķes”. Žurnālistiem ciemojoties pazīstamo skulptoru mājās, Matiass ar entuziasmu stāsta gan par īpatnējā māju nosaukuma izcelsmi, gan pavēstī katras pagalmā esošās skulptūras stāstu, bet, ienākot darbnīcā, kurā savulaik daudzus tautā pazīstamus pieminekļus radījis Matiasa vectēvs, bet vēlāk arī tēvs, mūs sagaida pazīstams ģipša siluets – Balvu “Staņislava” krūšutēls, no kura savulaik bronzā atliets Balvos uzstādītais piemineklis. Matiass ar mīlestību un lepnumu stāsta par katru vectēva darbnīcā tapušo skulptūru, bet ar īpašu mīļumu piemin savas nesen aizsaulē aizgājušās mātes, tēlnieces Maijas Baltiņas radošo mantojumu.

Izmanto abstraktas formas
Atšķirībā no tēva un vectēva, kuri bija spilgti monumentālās tēlniecības pārstāvji, Matiasa darbos jūtamas mūsdienīgi abstraktās mākslas iezīmes, viņa darbu silueti ir plastiskāki. Tie baudāmi ne tikai ar acīm, bet arī tausti. Viņam patīk eksperimentēt ar materiāliem - tēlnieks ir izgatavojis skulptūras no kūdras un pat no sāls. “Tās vienkārši ir interesantas lietas, ko var pamēģināt. Taču tas nenozīmē, ka daru to ikdienā. Pamatā strādāju ar akmeni, granītu, dolomītu, arī bronzu,” paskaidro mākslinieks piebilstot, ka dod priekšroku darbam ar dabīgiem materiāliem. Arī viņa radīto pieminekli Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuru piemiņai nevar nosaukt par tradicionālu, neraugoties uz to, abstraktais salauztās Latvijas tēls raisa spilgtas asociācijas ar tā laika traģismu.
Kādēļ šim darbam Balvu pašvaldība izvēlējās tieši viņu? “Iespējams, viņi zināja manus iepriekšējos darbus, kas runāja paši par sevi. Pieļauju, arī tādēļ, ka viens Jansonu piemineklis Balvos jau ir,” uzskata skulptors. M.Jansons atklāj, ka šī darba tapšana bijis diezgan ilgstošs process – meklējot vispiemērotāko vietu tā uzstādīšanai, sākotnēji izvēlēts pilsētas parks, tikai vēlāk nolemts to izvietot Brīvības ielas malā. Sācis domāt, kā veiksmīgāk akmenī atspoguļot stāstu par traģiskajiem notikumiem, skulptors izveidoja trīs skices un, apspriežot tās ar domes un represēto organizācijas pārstāvjiem, kopīgi nolēma īstenot tagadējo pieminekļa versiju. “Bet tad tā visa lieta apstājās, un aptuveni gadu bija klusums,” atceras tēlnieks pieļaujot, ka tas bijis pašvaldības vēlēšanu iespaidā. “Tad vienā pavasara dienā atskanēja zvans, ka vajag turpināt, un tā divos posmos tapa šis piemineklis,” atceras Matiass.

Turies, kamēr vari, un turies vēl!
Tēlnieks atklāj, ka piemineklim Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuru piemiņai izmantojis trīs dažādus akmeņus, kā arī vairākus bruģakmeņus, kas izcelti no ielas Balvu stacijā, ko savulaik minušas izsūtīto cilvēku kājas: “Uzpulēju šos buģakmeņus līdz spīdumam, jo tie simbolizē ceļu, kas slacīts asarām,” skaidro mākslinieks. Viens no iemesliem, kādēļ piemineklim izvēlētas abstraktas formas, ir tas, ka Matiass nevēlējās, lai viņa darbs būtu trešā monumentālā karavīra skulptūra Balvos.
Katru reizi, braucot cauri mūsu pilsētai, mākslinieks noteikti apskata savu roku darbu: “Paskatos, vai tas ir notīrīts, vai nav nosūbējis, vai nav uzrakstīts kāds slikts vārds. Tāpat vienmēr piebraucu arī pie vectēva un tēva darbiem paskatīties, vai viss ir kārtībā.”
Taujāts, vai pēc kāda laika, apskatot pieminekļus, nav vēlējies kaut kā tos papildināt vai pārveidot, Matiass atbild, ka 90% mākslinieku vienmēr šķiet, ka darbs nav pabeigts: “Tas process ir neizbēgams, jo vienmēr šķiet, ka varēja izdarīt citādāk vai labāk. Taču mans galvenais uzdevums ir raisīt cilvēkā emocijas, lai, paejot garām manam darbam, viņš nepaliek vienaldzīgs.”
Arī šobrīd skulptors veido Penkules represētajiem iedzīvotājiem veltītu pieminekli un apgalvo, ka pats nekad nevēlētos pamest dzimteni ne piespiedu kārtā, ne brīvprātīgi: “Man ir bijuši piedāvājumi strādāt par pasniedzēju Vācijā. Tomēr jūtu, ka ne velti mani kāds šeit ir atsūtījis. Nevaru teikt, ka ir viegli, bet ir jācīnās, ir jāmēģina atrast ceļi, kādā veidā sevi nodrošināt. Vectēva iemīļotais teiciens bija: “Turies, kamēr vari! Un, ja nevari, turies vēl!” To savā dzīvē esmu bieži izmantojis.”

Vai būs arī ceturtā paaudze?
Katrā Jansonu paaudzē viens no dēliem kļuvis par tēlnieku, bet Matiass pagaidām nezina, kā izvērtīsies viņa meitas un divu dēlu liktenis. “Meita, toreiz būdama vēl pusaudze, man mazliet piepalīdzēja pieminekļa uzstādīšanā Balvos. Bērnībā viņai padevās zīmēšana. Meita prot daudz ko, piemēram, apgleznot zīdu, tomēr ar laiku tas apnika un viņa vairāk pievērsās sportam,” stāsta mākslinieks, ar lepnumu piebilstot, ka ir pasaules čempiones tēvs: “15 gadu vecumā Spānijā pasaules skolu čempionātā stafetē viņa izcīnīja uzvaru.” Vecākajam dēlam sirdij tuvāka esot matemātika un vēsture, turpretim deviņgadīgajam pastarītim Tomasam lieliski padodas zīmēšana. “Viņa zīmējumi ir skrupulozi precīzi, apbrīnoju viņa līniju smalkumu. Es katrā ziņā tā nemāku,” rādot dēla darbus, lepojas tētis piebilstot, ka būs priecīgs, ja dēls ies viņa pēdās, tomēr nebēdāsies, ja Tomass izvēlēsies citu profesiju.

Vēstures liecība

 

Brošūrā “Latgales atbrīvošanas 15 gadu atcerei” (1920 – 1935 gads), kas tipogrāfijā “Darbs un Zinība”, Rēzeknē, izdota 1935.gadā, publicēta ne tikai pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem projekts, bet lasāmas arī šādas rindas par to, kā veidojies šis pulks:
“Pilnīgi īpatnējs savā izcelšanās un attīstības vēsturē, kā arī komplektēšanā Latvijas armijas pulku vidū ir Latgales partizānu pulks. ....Nekas nebija zināms, kas notiek pārējā pasaulē, bet visus ceļus uz Balviem jau apdraudēja partizānu pulciņi Rugājos, Dorupē, Silakrogū, Kupravā, arī pašos Balvos tāds bija nodibinājies. To aktivitāte un skaits arvien pieauga un, kad pavasarī sākās sarkano armijas atsišana, neviena sarkano vienība, neviens transports neizgāja sveikā cauri Balvu novadam. Maija beigās visu partizānu pulciņu vadību pārņēma savās rokās Balvu pulciņa vadonis Vīndedzis, un no šī brīža to darbība jau noritēja organizēti, saskaņoti. Jūnija sākumā vēl pirms pārējo Nacionālās armijas vienību pienākšanas viņi jau sargāja noteiktu fronti no Lubānas ezera līdz Liepnai, cīnoties ar ienaidnieka sirojošajām vienībām un pašai izdarot izlūkošanas uzbrukumus. 5.jūlijā visas partizānu vienības tika apvienotas Latgales partizānu pulkā ar pulka komandieri Vīndedzi. Šajā laikā pulkā skaitās jau 1200 brīvprātīgo partizānu. – Pašas tautas radīts un uzturēts pulks.”

 

 

Zaudētā Abrene

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

Ziemeļlatgalē un ne tikai Leontiju Vizuli jeb Bruno Vilku pazīst kā dzejnieku, bijušo Atmodas laika darbinieku, Latvijas Tautas frontes Balvu nodaļas priekšsēdētāju, vienu no “Abreniešu apvienības” dibinātājiem un Abrenes novada apzinātāju. Jautāts, kādas ir pārdomas par zaudēto Abreni un mūsdienu Latviju, dzejnieks neslēpj, ka it visam pamatā ir atslēgas vārds ‘pašapziņa’. “Un tās pietrūkst,” viņš uzsver.

L.Vizulis, tuvojoties Latvijas valsts simtgadei, joprojām rosina iedibināt Pagasta (Novada) Ļaužu grāmatu, kas glabājama un papildināma pastāvīgi. “Bieži dzird sakām, ka cilvēki ir mūsu lielākais dārgums. Tas ir pareizi, bet šodien laukos cilvēku tik maz – kur tie palikuši, kāpēc ciemi tukši? Ierosinu godināt cilvēkus, ierakstot viņu vārdus Pagasta Ļaužu grāmatā. Kas to darītu? Pagastu pārvaldes, arī pensionēti skolotāji, inteliģence, skolēni. Saturs varētu būt izveidots šādi: 1. Ciemi (to nosaukumi, ieskaitot visus pamestos); 2. Lauku saimniecību nosaukumi (skaits) pirms un pēc Otrā pasaules kara, citas ražotnes, uzņēmumi, iestādes, sabiedriskas organizācijas, pagastu vadītāji; 3. Deportētie 1941.gadā, 1949.gadā un pārējie; 4. Aizgājušie mežā 1944.-1945.gadā, leģionāri, sarkanarmieši utt. (kritušie un pazudušie); 5. Svarīgākie (visdažādākie) atsevišķi pagastu dzīves notikumi (kolhozu, sovhozu laiks, speciālisti, vadītāji un vienkārša darba darītāji. Tie, kuri nav iestājušies kolhozos, vietējie kolaboracionisti). Katram pagastam būtu kaut kas atšķirīgs, savādāks. Tā būtu gan piemiņa par cilvēkiem, gan neatsverams informācijas avots par vietējo saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Arhīvos un zemes komisiju dokumentos būtu jāiedziļinās. Lai pārējiem būtu paraugs, sākumā šo darbu varētu uzņemties kaut vai 2-3 pagasti. Piemiņa ir svēta lieta. Godāsim savus senčus!” aicina Bruno Vilks.
Šo rosinājumu nosūtījāt arī Balvu novada pašvaldībai?
-Godīgi sakot, sirds visvairāk sāp par to, ka atbildes nav. Nekādas! Nesen eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga kādā masu medijā atgādināja, ka Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju. Piekrītu viņai, ka septiņu miljardu saimē pazudīsim, ja nemācīsimies un nebūsim gudri. Un mēs pazudīsim, ja nedokumentēsim faktus, kādi cilvēki pie mums ir dzīvojuši un dzīvo, ko viņi darījuši. Nav svarīga ne viņu pārliecība, ne ticība, ne rase, ne tas, ka viņi bijuši leģionāri vai sarkanie partizāni, jo starp viņiem patiesi bija gudri cilvēki, kuri ir devuši savu artavu Latvijai. Jā, bija arī lētticīgi un citādi, bet viņi bija CILVĒKI. Tāpat grāmatā būtu jāieraksta, kādi pagastā bija ciemi, tajos bija tik un tik saimniecību utt.
Ir cerība, ka sabiedrība ieklausīsies, sadzirdēs?
-Par šo rosinājumu “Vaduguns” jau rakstīja, tomēr visticamāk ātrāk kapā aiziešu, nekā mani kāds sadzirdēs. Mans pagasts par šo rosinājumu noklusēja, neteica nevienu vārdu.
Kā šo lietu iekustināt?
-Par to esmu jau teicis, ka jāiesāk ar vismaz 2-3 pagastiem. To var darīt, piemēram, ņipra pensionēta skolotāja, apzinīgs dakteris, inženieris, veterinārārsts, agronoms vai jebkurš aktīvs cilvēks. Būtiski ir darīt! Kad materiāli būtu apkopoti, tad arī domātu vai nedomātu par grāmatas izdošanu. Valsts kontroles ziņojumā teikts, ka Balvu novadā izmaksātas prēmijas bez jebkāda pamatojuma. Pat padomju laikos tā nebija. Tad, lūk, vai nevarētu vismaz pieticīgu summu atvēlēt novadpētniekiem? Cik ciemu, piemēram, bija Balvu pagastā? Es galvoju, ka pagasta pārvaldnieks uz šo jautājumu neatbildētu. Man tas sāp! Šādu vienaldzību var just no daudziem gudriem cilvēkiem, kurus 3.jūnijā ievēlējām par deputātiem.
Kurp mēs ejam?
-Latvijas nebūs, ja tā turpināsim. Protams, kā ģeogrāfiska vieta paliks, bet tas, kas mūsu valstij raksturīgs, kādas ir mūsu bagātības un tradīcijas, izkūpēs kā dūmi gaisā.
Tāpat kā ar Abreni?
-Mūsdienās apdraudējumu ir daudz vairāk nekā pirms 100-200 gadiem. Kiberkari, latvietis Šveicē ar cirvi uzbrūk cilvēkiem, tuksnešu melnie lieti... Mēs šādas “Ofēlijas” sagaidīsim ne vienu vien.
Ko varam mainīt?
-Piekrītu vēsturniekiem, kuri secina, ka 1940.gadā Kārlis Ulmanis iznīcināja latviešu tautas PAŠAPZIŅU. Tā, manuprāt, ir Jurim Boldānam. Viņš ir ES, viņš tā jūtas, kaut gan par viņa darbiem vai nedarbiem var diskutēt. Apbraukāja baznīcas un nav vainīgs, neskatoties uz Kubulgeitu vai kaut ko citu. Jebkurā gadījumā es viņu pagasta ļaužu grāmatā ierakstītu.
Jau atjaunotajā Latvijā mēs paši no Abrenes atteicāmies...
-Daudzi bijušie un esošie politiķi būtu jāņem aiz cekula un jāved uz tiesas zāli.
Kāpēc?
-Tāpēc, ka pārkāpa Satversmi. Satversmē nav rakstīts, ka bez referenduma jeb tautas balsojuma drīkst tā darīt. Pašapziņas latviešiem nav. Es, dzīvodams Pleskavā, neuzdrošinātos runāt ne latgaliešu, ne latviešu valodā, ja visi pārējie ir nelatvieši. Iemācītos runāt kaut vai kā... visos sīkumos. Tā ir pieklājība un goda lieta – ja es eju tavā istabā, man jāzina, kā uzvesties. Man iedos pa p---u, ja es sākšu staigāt pa galdu vai pārbaudīšu, kas virtuves skapīšos atrodas.
Arī bērniem nav pašapziņas?
-Lielākoties nav. Ir maza daļa, kuri darbojas skautos, mazpulkos un līdzīgās organizācijās. Viņi audzē burkānus, runkuļus un mācās lietas, kas dzīvē būs noderīgas un nepieciešamas. Anglijas vēstnieks masu medijam izstāstīja gadījumu, kad viens anglis apprecējās ar latvieti. Viņi sākuši dzīvot Latvijā un iekopuši spēcīgu saimniecību. Anglis, neskatoties uz augstāko izglītību, brauca gan ar traktoru, gan darīja visus melnos un baltos darbus. Kā pietrūkst Latvijā? Bērnus skolā māca aptvert neaptveramo, bet neiemāca to, ko dzīvē vajag. To, kas praktiski būs nepieciešams. “Dullais Dauka” vairs neder. “Kaķīša dzirnavas”, Minhauzens, Robinsons Kruzo un citu grāmatu varoņi vairs neder. Jo, re, viņi, neveiksminieki, slimi un naivi. Esmu pārliecināts, ka nedrīkst liegt rosināt fantāziju, domāt un sapņot.
Atslēgas vārds ir ‘pašapziņa’?
-Noteikti. Piedodiet, varbūt Jūsu mīļākā prezidente ir Vaira Vīķe-Freiberga, tomēr es nevaru saprast to stāstu par Šveices pulksteni, kas kā dāvana bija jāatpērk. Neapšaubu, ka viņa ir gudra. Neapšaubu, ka viņa ir gudra kā diplomāte, gudra kā vairāku grāmatu autore. Tomēr.., kāpēc viņa klusē? Bijušais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs atzina, ka savulaik bijis čekists. Kurš vēl ir atzinies?
Kas mums būtu katram jāizdara līdz Latvijas simtgadei?
-Grūti atbildēt, kas jādara katram. Ja man būtu vara, atļautos neordināru un nepopulāru gājienu...
Kādu?
-Šobrīd daudzi tautieši aizbrauc uz ārzemēm, kur izveido veiksmīgu biznesu un ražošanu. Viņus 18.novembrī par veiksmīgu darbību apbalvotu ar jūtamu naudas prēmiju un paaicinātu atpakaļ.
Būtu rezultāts?
-Nezinu, bet es pamēģinātu un uzrakstītu masu medijos. Esam pamodušies, ka tuvojas Latvijas simtgade. Tik īsā laika periodā, kāds ir atlicis, pārtapt savā apziņā un domāšanā nav iespējams. “Vaduguns” slavē skolotājus, slavē skolēnus. Lai tā būtu, iebildumu nav. Tomēr tā slava ir sakāpināta.
Vai daudzi cilvēki, Jūsuprāt, ir lasījuši izdevumu “Abrenes biķeris”?
-Tā ir katra darīšana – lasīt vai nelasīt. Lai ieinteresētu, pastāstīšu kādu atgadījumu. Savulaik Ainis Šaicāns mudināja uzrakstīt vārdus dziesmai par Abreni, jo viņam esot sacerēta jauka mūzika. Meklēju, skatījos, pētīju, un tapa teksts.Tā kā tobrīd tuvojās Balvu pilsētas dzimšanas diena, Ainis mudināja uzrakstīt vārdus dziesmai, kas veltīta Balviem.
Tātad Abrene palika bez mūzikas?
-Jā, kaut gan Ainis plānoja sacerēt jaunu mūziku, iespējams, vēl labāku un jaukāku. Nepaspēja... Joks, bet fakts - Balvi Abrenei nozaga dziesmu.
Dziesmas nav un nebūs?
-Nevaru apgalvot, ka man izdosies satikt kādu drosminieku, kurš uzņemtos to darīt. Pirms pirmajiem Dziesmu svētkiem pēc neatkarības atgūšanas ierosināju dižajiem “Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK vīriem izgatavot Abrenes apriņķa karogu ar trīs linu ziediem uz zeltīta fona. Lai arī nav mums Abrenes, bet dziesmu svētkos šo karogu lepni nestu. Ja kāds nezinātu, kas ir Abrene, tad pajautātu.
Kāds bija šī ierosinājuma liktenis?
-Lielo un mazo Abrenes ģerboni uzdāvināju Upītes etnogrāfiskajam ansamblim. Vēl viens ģerbonis atrodas Balvu Novada muzejā.
Kāpēc politiķi nereti izvairās runāt par Abreni, tās likteni?
-Nav tās pašas pašapziņas. Nereti ierēdņi, birokrāti sēž uz nokaltuša zara un turas, cik vien spēj. Zina, ka zars lūzīs, bet turpina sēdēt. Un šādu sēdētāju mums ir pa pilnam. Arī mūspusē...
Ko Jūs teiktu mazam puisēnam, ja viņš jautātu, kas ir Abrene?
-Tā ir Latvijas valsts daļa, ko Krievija mums nozaga.
Un mēs paši atdevām?
-Jā, jo bija iespēja cīnīties, lai tā vismaz juridiski skaitītos mūsējā. Mūsu Saeimas deputāti un Satversmes tiesa to atdeva Jeļcinam. Vai sāp? Ko nu visu sirdī saturēsi! Vaira Vīķe-Freiberga teica, ka daudz ir zaudējusi Igaunija, Polija, Vācija, Somija. Ko mums tur uztraukties par Abreni? Ko mums uztraukties par kaut kādu pulkstenīti?
2013.gadā pirms valsts dzimšanas dienas rosinājāt citādāk nekā ierasts godināt cilvēkus. Tolaik teicāt: “Kādu tik jubileju un svētku mums nav - apaļas, pusapaļas, sudraba, zelta utt. Uzskatu, pagodinājums jānoformē, pirmkārt, mākslinieciski skaisti. Otrkārt, diplomam vai Atzinības rakstam jābūt veltītam kādam mūspuses cilvēkam, kurš dzīvē sasniedzis lielus panākumus, par kuriem, atklāti sakot, mēs maz ko zinām. Vai nebūtu jauki un lietderīgi, piemēram, kultūras darbiniekam saņemt operdziedātāja un muzikālā pedagoga Tāļa Matīsa piemiņas diplomu? Tas varētu būt uz pusēm salocīts dokuments - vienā daļā rakstīts apbalvojamā vārds, bet otrā daļā – dziesmas teksts vai dzeja rindas.” Vai šī ideja ir piemirsta?
-Nē, un sāp, ka atkal neesmu sadzirdēts. Pat vārdnīcā rakstīts, ka diploms ir uz pusēm salocīts dokuments. Jāpiebilst, ka godājamu un cienījamu cilvēku saraksts, kurus varētu un vajadzētu atcerēties, ir daudz garāks. Piemēram, Balvos ir strādājusi skolotāja Naaizmierstule (Rozālija Tabine), kad Balvi vēl atradās Vitebskas guberņā. Viņa runāja dzimtajā valodā un iestājās par to, ka viņa ir Latvijas latgaliete. Kāpēc nevarētu būt diploms, kas veltīts viņas ieguldījumam valsts vēsturē?! Šāds diploms ikvienam paliktu atmiņā, celtu pašapziņu.

FAKTI

 

* 1920.gada 11.augustā Rīgā starp Latviju un Krieviju tika noslēgts Miera līgums, kura 2.punktā bija noteikts: “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Saskaņā ar šo līgumu Abreni kopā ar sešiem pagastiem iekļāva Latvijas teritorijā. Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali.
* Pilsētas tiesības Jaunlatgalei piešķira 1933.gada 1.jūlijā. No 1938.gada 1.aprīļa to pārdēvēja par Abreni, bet apriņķi - par Abrenes apriņķi. Tā platība aptvēra 4 294 km2 vai 6,52% no Latvijas teritorijas. Apriņķis bija lauksaimniecisks, tajā bija 2 pilsētas – Abrene ar 1242 un Balvi ar 2024 iedzīvotājiem. Vidēji uz 100 ha aramzemes dzīvoja 80 iedzīvotāju. No audzējamām kultūrām visraksturīgākie bija lini, ar ko apsteidza visus Latvijas apriņķus. Apriņķa ģerbonī zeltītā laukā attēloti trīs linu ziedi.
* Jau pēc neatkarības atgūšanas de facto 1992.gada 22.janvārī Latvijas AP, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”. Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.
* 2005.gada maijā, atsākoties diskusijām par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, Latvijas valdība paziņoja, ka pievienos tai vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920.gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu. Krievija atteicās šādu līgumu parakstīt, bet prezidents Vladimirs Putins uz to reaģēja norādot: “Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis.”
* Jautājumu par robežlīguma tiesiskumu, izvērtējot tā pamatā esošo likumu atbilstību Satversmei un Neatkarības deklarācijai, izlēma Satversmes tiesa (ST) priekšsēdētāja Gunāra Kūtra vadībā. 2007.gada 29.novembrī tā pieņēma spriedumu, kurš atzina, ka Abrenes atdošana nav pretrunā konstitucionālajiem principiem.

 

 

Pašu būvēts namiņš un šķirnes aitu ganāmpulks

Viņu saimniecība atrodas ainaviskā un iekoptā vietā - Bolupes kreisajā krastā, Rugāju novadā. Piekrastes pļavās ganās Latvijas tumšgalves šķirnes aitu pulks, audzē arī kazas un trušus. Pie viņiem brauc tūristi un citi viesi, jo šajās mājās raisās interesantas sarunas un saimniece ceļ galdā lauku virtuves gardumus. “Vaduguns” brauca lūkot, kas viņu sētā jauns, kā klājas pēc šī gada vasaras un rudens briesmīgajām lietavām.

Rugāju novadā aizritējuši trīs gadi, kopš Aivars un Māra Baķi dzīvo laukos, vairāk nekā 200 kilometru attālumā no Rīgas. Viņi abi ir strādājuši par pedagogiem, ilgu laiku dzīvoja Siguldā un jau pirms pensijas izdomāja pievērsties aitkopībai. Vai tagad, esot lauku vidē, pilsētas ugunis kādreiz nerādās sapņos? Mārai un Aivaram tikpat kā vienādas izjūtas, jo abi saka, ka pārcelšanos uz laukiem nav nožēlojuši nevienu dienu. No rītiem viņi dzer kafiju gultā un ilgi skatās pa lielo augšstāva logu. Daba ir uzzīmējusi kārtējo ainavu, ko pētīt un par ko priecāties. Māra runā par ozoliem,- pirms nomest lapas, tie kļūst arvien dzeltenāki, tad paliek brūngani un pēc salnām stāv gluži kaili. Citu rītu ceļas migla un tajā var samanīt aitu apveidus. Burvīgi!

Vientulības nav nemaz
“Cilvēka dzīve nav pārāk gara, tādēļ vajag izmēģināt kaut ko dažādu. Man bija programmēšana - gluži cita pasaule, tad darbs ar studentiem – atkal kas cits, tad iepazinām būvniecības darba specifiku, būvējot šo koka namiņu Rugāju pusē. Bet tagad mums ir aitas un lauki,” Aivars savu dzīvi it kā saliek plauktiņos.
Kādreiz viņš bija Rīgas puika, dzīvoja pat pilsētas centrā un, būdams students, varēja mosties divdesmit minūtes pirms lekcijām. Domājot par laika ritējumu, Aivars salīdzina ziemīgos vakarus pilsētā un laukos. Ar ko tie atšķiras? Viņaprāt, ne ar ko, jo dators, telefons, tālrāde ir gan pilsētas dzīvoklī, gan lauku mājās. Toties pārējos - skaistajos - gadalaikos daudz vairāk notikumu, viņaprāt, ir tieši laukos, nevis pilsētā. Te plaukst pienenes, plūst upe, smaržo koki, te ir pirts, peldes un dzīvnieki, lielo, gudro suni ieskaitot. “Te ir mūsu dzīves saturs, bet, esot pilsētā, mēs sen jau būtu iznīkuši,” Māras secinājums.
Vientulības viņiem nav nemaz, jo jau kādu gadu Baķi aktīvi uzņem tūristus. Ne tikai izrāda lauku saimniecību, ļaujot priecāties par dzīvniekiem, bet vāra arī lielu katlu plova. Pēdējā laikā viņu sētā pabijušas astoņas lielo tūristu autobusu grupas. Mārai gan neizpaliek arī satraukums, jo plova vārīšana tomēr ir visai piņķerīga lieta. Taču vienlaikus ir patīkamas atmiņas. Pensionāri, sasēdušies virtuvē pie lielā galda, tā iesiluši sarunās, ka lietainajā dienā aizmirsuši par prombraukšanu. Arī Pierīgas mediķu pulks tā iejuties pie viņiem, ka bijis gatavs te palikt ilgāku laiku. “Atbraucējiem ir neviltota interese, kā laukos, turklāt Latgales pusē, dzīvo. Jo daudziem ir priekšstats, ka te nekā nav, viss izputējis. Un tad viņi redz, ka laukos ir dzīvi cilvēki un viss notiek! ” stāsta Aivars.

Noder karotīte ruma
Šķirnes aitu ganāmpulka kopšana tomēr prasa darbu un zināšanas. Apgūt zinības ļauj darbošanās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lopkopības nodaļas interešu grupās. Aitinieki brauc viens pie otra, un, kā uzsver Aivars, vienmēr var ieraudzīt un sev līdzi paņemt kādu knifiņu. Šāda interešu grupas tikšanās notikusi arī “Baķos”. Aivars un Māra izrādīja ganāmpulku, kas sadalīts pa vairākām ganībām – ir divi teķi ar savu aitu baru, katrs no tiem ganās atsevišķās ganībās. Kad saimnieki pārcēlās uz Rugājiem, viņi uzcēla praktisku fermu ar ziemas pastaigu laukumu vienā galā. Ferma aprīkota ar novērošanas kamerām, kā saka Aivars,- nekā sarežģīta, galvenais, lai no mājas redz, kas kūtī notiek ar aitām, sevišķi viņu atnešanās laikā.
Saimnieki smej, ka viņu šķirnes aitas, domātas vaislai, izgājušas īpašu skaistumkonkursu, izturot 21 punkta pārbaudi. Aitām visu pārbaudīja smalki no galvas līdz nagiem, plecu un gurnu slīpumu ieskaitot. Nav ne vainas arī parējām aitiņām, kurām vērtētāji tomēr atrod kādu nesmukumu, bet tās tad ierindo gaļas aitu kategorijā. Piemājas saimniecībā ir ap 90 vaislas aitiņu, bet pavasarī, kad tām saskrien bērni, ganāmpulks kļūst pavisam liels – vairāk par 200 dzīvniekiem. Māra atklāj vienu knifiņu, uzzinātu no igauņu pieredzes. Proti, ja jēri atskrējuši ļoti aukstā laikā un ir pavārgi, to spirdzināšanai var izmantot atšķaidītu ruma kokteiļa karoti. Iedod dzērienu, sasedz, jēri aizmieg un pēc tam ir žirgti.

 

Laika prognoze

-2.9°C

Balvi

Apmācies
Humidity: 95%
Wind: DA at 11.3 kmh
Piektdiena2°C/3°C
Sestdiena3°C/6°C
Svētdiena0°C/4°C
Pirmdiena0°C/2°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
Sesta judze
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Prātīgajā ceturtdienā sajutuši, ka vakardienas mākoņi izklīst un atspīd kāds veiksmes stariņš. Tomēr pēcpusdienā jārēķinās ar ‘čika’ laika ķibelītēm no plkst. 12.33 līdz 22.15: gan traktora, gan mašīnas vai traktoram vai Brūnes niķiem. Toties vakarā omu var uzlabot ar jaunu randiņu vai pačubināšanos ar otro pusīti. Tas šodien ir ne tikai vēlams, bet pat ieteicams.