Atmiņās paliks Dziesmusvētki, svētība Latvijai un simtgade

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 27 Decembris 2018 13:36

Kas bijis īpašs 2018.gadā? Tas noteikti vēsturē ieies kā Dziesmusvētku un valsts simtgades gads, kad visā Latvijā gatavojāmies tā sagaidīšanā, organizējot dažnedažādas skates, konkursus, mazākus un lielākus pasākumus. Tāpat varam būt īpaši lepni, ka mūsu valstij svētību nesa pāvests Francisks. Diemžēl aizvadītajā gadā neizpalika sēru vēstis, traģiski un nepatīkami notikumi. Skumji, ka esam zaudējuši skolas Upītē, Krišjāņos un Baltinavā. Skumji, ka vairs nevaram iegādāties tik iecienīto Balvu maizīti. Tiesa, kārtējo reizi jāsecina, ka bez melniem laukumiņiem, kā uz šaha galdiņa, ir arī baltie, ar ko lepojamies. Tie ir labie darbi, dažādi svētki un jubilejas... Kāds lasītājs nesen vaduguniešiem vēlēja, lai tā cūka neraktu grāvi uz jūsu pusi. To novēlam arī jums!

Nākamais laikraksta "Vaduguns" numurs iznāks 4.janvārī.

Dzimtas spēks sakņojas mīlestībā

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 20 Decembris 2018 16:29

Tilžā un tās apkaimē jau vairākās paaudzēs dzīvo ČALKU DZIMTAS pārstāvji, kuru senči daudzu gadu desmitu senā vēsturē saimniekojuši savā zemē, piedzīvojuši dažādus laikus un likteņa pavērsienus. Protams, ejot gadiem, pasaulei kļūstot arvien atvērtākai un izmantojot dzīves sniegtās iespējas, daļa dzimtas locekļu pārcēlušies uz dzīvi citviet Latvijā vai ārpus valsts robežām. Tomēr ikviens no viņiem domās vai joprojām saimniekojot tepat, Tilžas pagastā, palicis uzticīgs dzimtajai pusei un allaž parūpējies par pašu svarīgāko – licis spēcīgus pamatus dzimtas nākotnei. Un lepoties patiešām ir ar ko! Dzimtas vecākajai pārstāvei JANĪNAI LOČAI (dzimusi Čalka) šogad apritēja 87 gadi, kura izaudzinājusi ne tikai divus bērnus – meitu un dēlu, bet ir arī laimīga vecmāmiņa 11 mazbērniem un vecvecmāmiņa 14 mazmazbērniem.

Dzimtajās mājās saimnieko mazmeita
J.Loča nāca pasaulē 1931.gadā. Cienījamā vecuma kundze stāsta, ka mūspusē uzvārds ‘Čalks’ ir neierasts, kas nācis mantojumā no Lietuvas – viens no viņas vectēviem bija lietuviešu tautības. Savukārt bērnību Janīna pavadīja un viņas dzimtās mājas atrodas Tilžas centrā, kur Janīna dzīvoja kopā ar 1901.gadā dzimušo māti Teklu (dzimusi Curika), 1895.gadā dzimušo tēvu Boļeslavu Čalku, kā arī māsām Āriju, Annu un brāli Imantu, kuri jau devušies aizsaulē. Tā bija viņas dzīvesvieta līdz 1956.gadam, kad apprecējās ar vīru Ādolfu, kurš nesen bija pārnācis mājup no dienesta padomju armijā. Drīzumā jaunais pāris pārvācās uz kopdzīvi Ādolfa mājās, kur Janīna savas ikdienas gaitas pavada joprojām (vien pāris kilometrus no dzimtās mājas Tilžas centrā), kā arī nodibināja ģimeni – pasaulē nāca meita Anna un dēls Aivars. Turklāt, lai arī aizritējuši daudzi gadi, Janīnas dzimtā māja Tilžas centrā tukša nestāv. Tajās saimnieko Janīnas mazmeitas Lauras ģimene, kura ikdienā dzīvo un strādā Rīgā, bet iespēju robežās vecāsmātes dzimto māju atjauno.
Kārtīgi savas zemes saimnieki bija arī Janīnas vecvecāki. Piemēram, vecāmāte Anna un vectēvs Staņislavs Curiki dzima ap 19.gadsimta 70.gadiem, dzīvoja apmēram trīs kilometrus no Tilžas – Rutkovas ciemā – un apsaimniekoja četru hektāru lielu zemes placi. Anna rūpējās par ģimenes pavardu un darbojās mājas saimniecībā, bet vectēvs Staņislavs bija labs kalējs un koka darbu meistars. Viņiem bija arī divi dēli – Antons, Jāzeps un meita - Janīnas māte Tekla. Antons bija šoferis un Latvijas Aizsargu organizācijas dalībnieks. Savukārt Jāzeps pašmācības ceļā iemācījās dažādas tehniskas lietas un īpaši prata labot motorus.
Atmiņā palikuši arī bērnības un jaunības gados piedzīvotie notikumi. Janīnas tēvs Boļeslavs bija tirgotājs, kuram piederēja gaļas veikals Tilžā. Laikā, kad Boļeslavs vēl nebija mijis laulības gredzenus, viņš gaļas produkciju pārdeva arī toreizējā Ļeņingradā. Savukārt pašai Janīnai ikdienā neizpalika dažādi saimniecības darbi mājās, arī govs ganīšana. Vēlāk tika apgūts šuvējas arods un pildīti darba pienākumi Tilžas bērnudārzā – strādāts gan par auklīti, gan veļas mazgātāju. Daļa darba mūža aizvadīta arī sovhozā, bet brīvajā laikā Janīna dziedāja ne tikai baznīcas korī, bet arī 15 gadus Tilžas folkloras ansamblī. Protams, atmiņā palicis arī Otrā pasaules kara laikā piedzīvotais. Lai arī tolaik Janīna bija vēl maza meitene, kurai nebija apritējuši pat desmit gadi, to dienu notikumus izdzēst no prāta nav nemaz tik viegli. “Pretī mūsu mājai – pašā Tilžas centrā, uzreiz pāri ceļam – bija cietums. Redzēju, kā uz turieni veda cilvēkus. Laikā, kad krievu karaspēks jau bija Latvijas teritorijā, mežinieki Tilžā nodedzināja arī pagasta māju un citas ēkas – virzienā no Tilžas centra uz Balvu pusi. Tas tādēļ, jo droši vien gribēja iznīcināt dažādas lietas, kurām nevajadzēja nonākt sarkanarmiešu rokās. Tiesa, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks, vismaz Tilžā viss bija salīdzinoši mierīgi. Savukārt, kad ienāca vācieši, tad nu gan bija... Tilžā dzīvoja diezgan daudz ebreju tautības cilvēku – arī mums kaimiņos. Vācieši viņus aizveda uz Kārsavas pusi un... nošāva... Tā vienkārši. Daudzus no viņiem pazinu. Aizveda kā lielus, tā mazus. Kādai ebrejietei tikko kā bija piedzimis bērns. Aizveda arī viņu...,” traģiskie notikumi atmiņā joprojām Janīnai.

Lepnas par kuplo ģimeni
Janīna var lepoties arī ar dēlu Aivaru Loču, kurš nu jau devies mūžībā, un meitu Annu Jermacāni, kura ikdienā strādā Tilžas bērnudārzā. Anna smejot atminas, ka brāļa priekšnieks reiz teicis, ka laikā, kad cilvēkiem dalīja nervus, viņas un Aivara acīmredzot nebija mājās! Tas tādēļ, jo Anna un brālis raksturā ir ļoti mierīgi un allaž sadzīvoja draudzīgi – strīdu nebija, izņemot retos gadījumus, kad bērnībā prāts lūkoja pēc dažādiem piedzīvojumiem. “Kad absolvēju skolu, vēlējos doties uz Liepāju apgūt matemātikas un rasēšanas skolotājas profesiju. Padevās matemātika – tā bija mana stiprā puse. Patika arī ģeoloģija. Tomēr laikā, kad pabeidzu vidusskolu, vienīgā augstskola, kur varēja apgūt šo zinātni, bija Viļņā. Liktenis lēma citādāk, un šīs profesijas neapguvu. Par to gan nebēdāju. Savukārt brālis mācījās meža tehnikumā un strādāja ceļu daļā, kur darba pienākumus pilda arī divi viņa vecākie dēli – Guntis un Ritvars,” stāsta Anna.
Interesanti, ka tad, kad Annas mamma Janīna pēc 15 gadu ilgas dalības Tilžas folkloras ansamblī devās pelnītā atpūta, stafeti no viņas pārņēma meita. Tagad arī Anna ansamblī nodziedājusi jau 15 gadus. Turklāt Anna savai mātei sekojusi pa pēdām arī darba ziņā, jo, tāpat kā savulaik Janīna, arī viņa strādā Tilžas bērnudārzā. Savukārt jautātas, kas ir galvenais dzinējspēks ikdienas dzīvē, Anna un viņas mamma Janīna, ilgi nedomājot, teic: “Laimīgi tie brīži, kad mājās ciemojas visi bērni, mazbērni un mazmazbērni. Šādos brīžos valda neliels juceklis, bet tie ir patīkami mirkļi, kurus jānovēl ikvienam. Turklāt katrs dzīvē atradis savu ceļu, ir izskolojušies un nodibinājuši ģimenes. Mūsu dzimtas spēks sakņojas patiesā mīlestībā, un varam būt lepnas par saviem tuviniekiem.”

Dzimtā arī ārvalstnieki

Viena no Annas Jermacānes sešām meitām – Vineta – dzīvo Īrijas galvaspilsētā Dublinā un jau 12 gadus laimīgi precējusies ar Tanzelu Urrahman no Pakistānas. Vineta jau vairākus gadus strādā veikalā. Savukārt vīrs ieguvis divas augstākās izglītības un pēc profesijas ir banku jurists. Tiesa, pēc profesijas gan viņš nestrādā, bet pilda apsarga pienākumus bērnu slimnīcā. “Tanzels ir ļoti labs cilvēks. Viņam arī patīk Latvija, kuru viņš slavē kā skaistu un sakoptu valsti. Tanzels ar Vinetas palīdzību pamazām apgūst arī latviešu valodu. Turklāt viņš ar savu mammu ļoti iecienījuši Latvijas medu, kas, kā Tanzels secinājis, ir krietni gardāks par Pakistānas medu. Viņš Latvijas medu allaž nogādā arī mātei uz Pakistānu. To Vinetai un Tanzelam noteikti aizvedīšu arī nākamgad, kad došos pie viņiem ciemos uz Īriju,” stāsta Anna.

Sargājis pašu Ļeņinu
Dzimtas vecākās pārstāves Janīnas Ločas mammas brālis Antons Curiks dzima 1898.gadā un dzīvoja Tilžas pusē. Tā laika lielie politiskie notikumi diktēja savu, un liktenis lēma, ka Antons kļuva par latviešu sarkano strēlnieku un piedalījās Krievijas pilsoņu karā, kas ilga no 1918. līdz 1922.gadam. Turklāt interesantākais šajā stāstā fakts, ka viņas tēvs sargāja pašu Vladimiru Iļjiču Uļjanovu jeb Ļeņinu – bija boļševiku vadoņa un Oktobra revolūcijas tēva apsardzē. Vēl vairāk! Antona meita Aina Loča, kura dzīvo Balvu novada Krišjāņu pagasta Laimas ciemā, no tēva stāstītā atceras, ka Ļeņins ar Antonu bija arī aprunājies, pēc kā Ļeņins tēvam draudzīgi uzsita pa plecu un kā piemiņas dāvanu pasniedza savu pulksteni! “Karam beidzoties, tēvs divus mēnešus kājām mēroja ceļu no Maskavas uz Tilžu, ko veiksmīgi arī izdarīja. Ļeņina dāvātais pulkstenis gan vēlāk pazuda. Tāpat tēvs sargāja toreizējo Ļeņingradu no vāciešu uzbrukuma un gaidīja zalvi no leģendārā kuģa “Aurora” lielgabala. Uzbrukums tika veiksmīgi atvairīts. Savukārt pēdējos dzīves gadus Antons dzīvoja pie meitas Vijas Rēzeknes pusē, līdz 1994.gadā devās mūžībā,” stāsta Antona meita Aina.
Jāpiebilst, ka, saskaņā ar oficiālo vēsturi, 1917.gada 25.oktobrī zalve no “Auroras” lielgabala signalizēja uzbrukumu Ziemas pilij (pils Sanktpēterburgā, kas laikā no 1732. līdz 1917.gadam bija oficiālā Krievijas caru rezidence), kas bija izšķiroša Oktobra revolūcijas epizode. Kreiseris “Aurora” ir arī viens no boļševiku revolūcijas simboliem, kā laikā pie varas nonāca boļševiki. Savukārt attēlā Antons redzams 20.gadsimta 60.gados Numernes kokzāģētavā, kur veica dampja meistara pienākumus.

Ciemos pie Ottes Rūķiem

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 20 Decembris 2018 16:25

Šonedēļ vairākas Balvu novada pirmsskolas izglītības iestādes “Sienāzītis” audzēkņu grupiņas kopā ar skolotājām un vecākiem Ziemassvētku noskaņas baudīja dažādās atpūtas vietās ārpus bērnudārza telpām ar mazajiem ķipariem piemērotu programmu. Bērnudārza “Rūķīšu” grupiņa kopā ar vecākiem un skolotājām devās uz kaimiņu novada Ates dzirnavām ciemos pie Ottes Rūķiem.

Dāvāt prieku citiem

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 20 Decembris 2018 16:00

Šajā Adventa laikā, kad vēl tikai gaidām svētkus, vērts padomāt par būtiskām, svarīgām un paliekošām vērtībām ikviena cilvēka dzīvē. Padomāt arī par dzīves garīgo pusi, spēt dalīties, piedot un iepriecināt.

Prezentē grāmatu “Vilkam cēla dvēselīte”

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 17 Decembris 2018 15:15

13.decembrī Viļakas novada Borisovas tautas namā notika rakstnieces Santas Mežābeles jaunās grāmatas “Vilkam cēla dvēselīte” atvēršanas svētki. Šī ir jau devītā grāmata, ko uzrakstījusi Antoņina Ločmele, kura saviem darbiem izvēlējusies pseidonīmu Santa Mežābele.