1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-10-2019
Vārdadienas šodien: Modrīte, Mudrīte, Renāte

Vectilžā gāž podus

Sestdien pie Vectilžas sporta un atpūtas centra pulcējās interesenti, lai kopā nosvinētu Miķeļdienu jeb Rudens saulgriežus latviskās tradīcijās. Lai arī pasākuma organizatori bija parūpējušies par interesantu programmu, jāsecina, ka apmeklētāju pulciņš nebija liels.

Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu... (27.09)

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īsteno projektu “Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu” - septiņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju, kurā atspoguļosim no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju (diasporas) saikni ar Latviju, viņu piederības sajūtu Latvijai, kā arī pilsonisko līdzdalību Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā stiprināt saikni ar dzimto pusi, cik viegli vai grūti to izdarīt.

Saglabāt latvieti sevī un bērnos

Šķiet, nevienam Īrijas pilsētā Limerikā dzīvojošajam latvietim nav svešs Anitas Šuplinskas vārds un uzvārds, jo Anitu šeit zina visi. Viņa ir “Latvijas lepnuma Īrijā” pagājušā gada balvas saņēmēja un tautu deju kopas “Taurenītis” vadītāja. Caur un caur latviete – ar spēcīgo latvietības gēnu un neizsīkstošo vēlmi stiprināt un iedzīvināt mūsu tradīcijas arī tajos, kuri dzīvo svešumā.

 

Katram no Latvijas aizbraukušajam ir savs stāsts par to, kā viņš nokļuvis aiz mūsu valsts robežām? Kāds ir Jūsējais?
-Tas bija gandrīz pirms 14 gadiem, kad mans vīrs ar vecāko meitu atbrauca uz Īriju. Kā lielākajai daļai latviešu, kuri šeit nonākuši, arī mums pirmā doma bija – viņi atbrauks uz gadu, sapelnīs naudiņu un atgriezīsies. Tāds bija plāns. Gads pagāja, meita Īrijā iestājās augstskolā un pavisam drīz paziņoja,- kamēr neiegūs augstāko izglītību, atpakaļ nedosies. Man nebija variantu, jo vīrs ar meitu Īrijā, bet es ar diviem bērniem Latvijā. Sapakojām mantas un braucām šurp. Bet, dodoties projām, arī es biju pārliecināta, ka tas būs uz gadu, ne vairāk...
Droši vien aizbraucāt ar domu strādāt, nevis dejot… Kā radās doma par dejošanu?
-Deja ir visa mana dzīve, jo tautu dejas dejoju jau kopš 9 gadu vecuma. Tātad jau 46 gadus! Jaunākā meita dejoja Latvijā kolektīvā “Vēja zirdziņš” un ļoti pārdzīvoja, kad uzzināja, ka jādodas projām. Lielākā sāpe bija tā, ka nākamajā gadā Agnijai bija plānots piedalīties dziesmu un deju svētkos. Toreiz, meitu mierinādama, teicu,- mēs aizbrauksim uz Īriju tikai uz gadu, paskatīsimies, kā šeit viss notiek, un dosimies atpakaļ. Bet tas gads tik nemanāmi ātri pagāja. Agnijai Īrijā uznāca smags depresijas periods, jo nebija iespējas dejot... Vēl tagad atceros, kā viņa savā mazajā istabiņā ar naglām pie sienas bija pienaglojusi visus savus tautu deju mēģinājumu svārciņus un krekliņus. Katru reizi, ieejot Agnijas istabā, man gribējās raudāt, bija ļoti smagi uz to visu noraudzīties. Gads pagāja, uz dziesmu un deju svētkiem Latvijā tā arī netikām. Tad meitai apsolīju,- sāksim dejot un mēģināsim tikt uz dziesmusvētkiem Latvijā no Īrijas. Agnija mēģināja bilst, ka tas būs tikai pēc 5 gadiem. Mierināju viņu, sakot - mēģināsim. Mēs runājām, runājām, bet neko neizdarījām. Pagāja viens gads, otrs - bērni iestājās skolās, augstskolās. Un tad nāca pasaulē mazmeitiņa. Tieši viņa bija tas dzinulis, kas man lika atgriezties deju pasaulē. Vecākā meita mudināja pamest darbu, pieskatīt mazmeitiņu un sākt domāt par dejošanu.
Bija viegli pieņemt šādu lēmumu?
-Uzreiz īsti gatava tam nebiju. Pirmā doma bija,- ak, Dievs, nē, es tāda klusā pele, nevienu latvieti te īsti nepazīstu. Vai varēšu, vai spēšu? Kopš mazmeitiņas dzimšanas pagāja četri gadi, un tikai tad pienāca tas brīdis, kad pateicu,- viss, dibināšu savu deju kolektīvu, jo bez dejošanas vairs nevaru. Un tā radās “Taurenītis”, pirmā latviešu tautu deju kopā Īrijā. Ieliku sludinājumu, un sāka darboties 10 bērniņi. Mazmeitiņai toreiz bija 4 gadi, tagad jau 11. Joprojām mēs dejojam un esam laimīgi. Savējiem ģimenē teicu,- tā nevar būt, ka bērns izaugs un nezinās, kas ir polka, kas palēciens, jo mūsu ģimenē dejo visi – es, vīrs un bērni. Savulaik katru svētdienu braucu uz Dublinu, uz tautu dejām, tur arī sāku bērnus mācīt. Pagāja gads, un sapratu, ka braukāšana man ir par smagu, tādēļ nodevu savu kolektīvu citās labās rokās.
Ko tas no Jums prasa - būt latvietei un saglabāt sevī latvietības garu Īrijā?
-Tas nav ne viegli, ne grūti. Ir tā, ka šeit, Īrijā, latviešu ģimenes vairāk satuvinājušās. Viens bez otra dzīvot nevaram. Latviskums un piederības sajūta, dzīvojot šeit, izpaužas daudz spēcīgāk, nekā tas bija Latvijā. Tas nekas, ka, piemēram, daži mana deju kolektīva bērni nemaz nezina latviešu valodu. Sākumā viņiem vajadzēja tulkot, kura ir labā roka, kura kreisā, arī deju soļus. Bērniem, kuri Īrijā dzimuši un auguši, bija grūtāk. Taču, neskatoties uz to, viņi pierādīja, ka spēj dejot, pat nesaprotot dziesmas vārdus. Mēģinājumos ar visiem runāju tikai latviešu valodā, un man viņi atbild latviski. Taču esmu pamanījusi, ka, tiklīdz bērni paliek savā starpā bariņā, tā komunikācija notiek tikai angliski. Ir šeit arī latviešu ģimenes, kurās mājās latviešu valodā neviens nerunā, tikai angliski.
Viens no “Taurenīša” lielākajiem piedzīvojumiem droši vien bija dalība dziesmu un deju svētkos?
-Jā, pirms četriem gadiem ar visu kolektīvu devāmies uz Rīgu. Lai kvalificētos dalībai šajos svētkos, protams, nācās smagi strādāt. Kas tikai nebija jāpārdzīvo - puņķi un asaras gan bērniem, gan man, bet jau pašā sākumā mūsu mērķis bija augstākais vērtējums. Un tādu mēs arī saņēmām! Starp ārzemju diasporas kolektīviem ieguvām augstāko apbalvojumu. Es esmu tāds cilvēks, kurš nekad dzīvē nesamierināsies ar 2. vai 3.vietu. Ja nav pirmā, tad labāk nepiedalos. Dziesmusvētku pēdējā vakarā bērni raudāja, jo negribēja braukt projām. Raudāju arī es... Domāju nekas cits viņiem neaizvietos to fantastisko sajūtu – redzēt tūkstošus dejotāju vienkopus, būt ar viņiem, reizē izdejot vienas dejas rakstus. Pēc gada atkal grasāmies doties uz dziesmu un deju svētkiem. Bērni jau nevar sagaidīt…
Kā šajos septiņos gados, kopš pastāv deju kopa, mainījušies paši dalībnieki?
-Šajā laikā bērni kopā izauguši un ļoti saraduši viens ar otru, veidojas attiecības. Mēģinājumos tiekamies divreiz nedēļā, kopā četras stundas. Viens par otru visu zinām, ja kādam kaut kas noticis, nākam, piezvanām, palīdzam. Protams, šajā laikā arī mums gājis visādi. Vienreiz sadusmojos pateicu,- viss, taisīsim “Taurenīti” ciet, nedejosim. Un aizbraucu atpūtā. Bērni mani ar plakātiem sagaidīja lidostā un prasīja piedošanu. Es redzu, ka viņi bez dejas savu dzīvi vairs iedomāties nespēj. Interesants laiks ir arī tiem dejotājiem, kuriem sākas tīņu vecumposms. Ir tādi, kuri dejas pamet, bet pēc diviem gadiem atkal nāk atpakaļ. Vismaz reizi gadā cenšos viņus aizvest kaut kur tālāk, lai nezūd motivācija dejot. Piedalāmies festivālos, visur saņemam apbalvojumus un augstākos vērtējumus, par ko liels gandarījums. Atceros, Itālijā, kur sastapām dažus vietējos latviešus, mūs uzņēma ar tādām ovācijām! Sveši cilvēki nāca, ķērās ap kaklu un teica paldies par to, ka esam, paldies par to, ko daru. Tas bija tik ļoti emocionāls brīdis, ka pat asaras saskrēja acīs.
Pagājušajā gadā pirmo reizi tika pasniegtas balvas “Latvijas lepnums Īrijā”. Kādas bija sajūtas, saņemot šo apbalvojumu?
-Jutos vārdos neaprakstāmi. Protams, esmu gandarīta par novērtējumu, par to, ka varu nodot savas zināšanas un prasmes tālāk latviešu bērniem. Tādā veidā kaut nedaudz, bet saglabājot latviskumu, arī tik tālu  dzīvojot.
Dzīvojot Īrijā, pietrūkst Latvijas?
-Es teikšu - gan jā, gan nē. Šeit latvieši vairāk vai mazāk visi esam sevī, savās mājās. Bet latvietis Īrijā  nekad nebūs savējais. Mēs visi esam un būsim iebraucēji. Lai arī mums ir sava māja, mēs darām savu sirdsdarbu, ir tik labi, ka turamies kopā. Jā, varbūt dzīvojot šeit, nav tik daudz tās ņaudēšanas un čīkstēšanas, bet tas melnais velns nav tik melns, kā viņu mālē. Mēs tiešām esam laimīgi, jo visiem ir darbs, kas patīk. Esam veseli, ir bērni, ģimenes. Un arī dzīvojot Īrijā, man tā daļiņa no Latvijas šeit ir. Vienīgi bez dejošanas laikam tomēr es nevarētu, tad tiešām būtu jādomā par atgriešanos Latvijā. Vismaz pagaidām tādas domas nav, un diezin vai arī vairs būs...

Aizbrauca ar domu atgriezties
 “Vienmēr esmu lepojusies ar faktu, ka esmu dzimusi un augusi Latvijā, ar to, ka esmu latviete. Arī pirms 12 gadiem, kad pasaulē nāca mana meita Alise, zināju, ka viņa runās latviešu valodā. Un viņa runā! Tas nekas, ka Alise Īrijā dzīvo kopš trīs mēnešu vecuma,” saka bijusī balveniete Iveta Nasonova (iepriekš Jurka).

 

Jau pagājuši gandrīz 15 gadi, kopš Iveta par savām otrajām mājām sauc Limeriku. Viņas aizbraukšanas stāsts ļoti līdzinās simtiem citu tautiešu stāstiem, kuri savā dzīvē pieņēmuši nopietnu lēmumu pamest Latviju. “Es pat datumu joprojām atceros. Tas bija 2004.gada 2.februāris, kad apņēmības pilna devos projām,” stāsta bijusī balveniete. Toreiz Ivetai bija nedaudz vairāk kā 20 gadi, aiz muguras studijas augstskolā, iegūta izglītība, bija darbs. “Viss šķita daudz maz labi - strādāju Rīgā, paņēmu kredītu un nopirku vienistabas dzīvokli. Protams, kredītsaistības uzņēmos uz ilgu laika periodu un lieliski sapratu, ka paies ļoti daudzi gadi, līdz izmaksāšu savu īpašumu. Tad kādā dienā ienāca prātā doma, ka jādodas pastrādāt uz ārzemēm, lai nopelnītu naudu un ātrāk varētu segt ikmēneša kredītsaistības,” teic Iveta. Par to, uz kurieni tieši doties, galva daudz nebija jālauza, jo Īrijā, Limerikā, jau dzīvoja un strādāja divi Ivetas brālēni – balvenieši Ivars un Ervīns Bodrovi. “Īstenībā tāds stāsts, kā man - atbraukšu, nopelnīšu kredītam un braukšu atpakaļ, ir gandrīz katram otrajam, kurš dzīvo ārzemēs. Toreiz Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, jo es aizbraucu trīs mēnešus pirms tam, kā Latvija kļuva par ES dalībvalsti. Tieši tādēļ aizbraukšana nebija tik vienkārša. Man vajadzēja pierādīt, ka braucu ciemos, nevis strādāt. Un arī biļetes bija nopirktas diviem virzieniem – uz priekšu un atpakaļ. Kaut lieliski zināju, ka pēc divām nedēļām mājās neatgriezīšos,” atminas Iveta.

Bija gatava arī atmest ar roku
Sākums svešajā zemē bija ļoti grūts. Arī Iveta, tāpat kā lielākā daļa latviešu, kuri tajā laikā atbrauca uz Īriju, sāka strādāt pie sēnēm. Darbs bija fiziski smags, skumjas pēc mājām situāciju pasliktināja vēl vairāk. “Bieži raudāju, atliku katru nopelnīto kapeiku, lai pēc iespējas ātrāk varētu atmaksāt kredītu un atgriezties. Vienubrīd pat biju gatava atmest visam ar roku,” teic bijusī balveniete. Taču tad brālēns Ivetu iekārtoja darbā Limerikā, daudz labākā vietā – ātrās ēdināšanas uzņēmumā, un pamazām dzīve kaut kā iegrozījās. Iveta nodibināja ģimeni, un drīz vien viņai ar vīru Artjomu piedzima meitiņa Alise. “Alise nāca pasaulē Latvijā. Tā bija kaut kāda mana iegriba, pat nezinu, kādēļ, bet man bija svarīgi, lai viņa piedzimst Rīgā. Kad meitiņai palika trīs mēneši, mēs atgriezāmies Īrijā. Kopš tā laika Limerika ir Alises mājas,” skaidro Iveta. Viņa teic,- dzīvojot svešumā, saglabāt savas tautas tradīcijas un saknes nav nemaz tik vienkārši. Taču, ja ir vēlme to darīt, viss izdodas. Ivetai izdevās iemācīt Alisi runāt latviski, jo viņa pat nepieļāva domu, ka varētu būt savādāk: “Manā paziņu lokā visi ar saviem bērniem centās runāt savā valodā. Es ar Alisi runāju tikai un vienīgi latviski, Artjoms – krieviski. Tiklīdz Alise sāka mācīties, viņai bija jāapgūst vēl divas valodas – angļu, nedaudz arī īru. Taču meita ar visu tika galā lieliski.”

Pirmais pulciņš – tautu dejas
Ar katru gadu Limerikā iebrauca arvien vairāk un vairāk latviešu, kuri vēlējās satikties, pavadīt laiku kopā, izjust piederības sajūtu vienam ar otru. Tā radās pirmās latviešu skoliņas, drīz vien arī pirmā latviešu tautu deju kopa “Taurenītis”. “Toreiz Alisei bija gandrīz četri gadiņi, un man šķita, ka būtu ļoti labi, ja viņa apmeklētu kādu pulciņu. Izvēle, protams, krita par labu tautu dejām, kuras mācīja skolotāja Anita Šuplinska. Taču tās nebija tikai dejas vien. Priecājos, ka Alisei bija iespēja satikt citus latviešu bērnus, būt ar viņiem kopā, draudzēties un parunāties,” stāsta bijusī balveniete. Alisei latviešu tautu dejas ļoti gāja pie sirds, viņa “Taurenītī” nodejoja četrus gadus, kuru laikā paspēja piedalīties gan koncertos, gan arī piedzīvot neaizmirstamu notikumu savā dzīvē – pabūt latviešu dziesmu un deju svētkos Rīgā. Iveta teic,- jau kopš brīža, kad Alise nāca pasaulē, viņai bija svarīgi, lai meita iemācās un zina mammas dzimto valodu. “Tas šķita pašsaprotami, jo gribēju, lai, aizbraucot uz Latviju, Alise var komunicēt gan ar vecmammu, gan pārējiem radiniekiem. Un ar gandarījumu varu teikt, ka vismaz tas man izdevies. Alise runā latviski!” priecājas Iveta. Taču tai pat laikā bijusī balveniete atzīst, ka, gadiem ejot, arvien grūtāk uzturēt šo latvietības garu, jo savu dzīvi meita saista tikai un vienīgi ar Īriju. “Līdzko Alise kļuva vecāka, aizbraucot ciemos pie omes uz Balviem, viņa vienmēr prasīja,- mammu, kad mēs brauksim uz mājām? Lai arī meita dzimusi Rīgā un pasē viņai ir ieraksts latviete, Īrijā ir viņas mājas. Te ir skola, draugi, viņa te ir uzaugusi…,” skaidro balveniete.

Cerība atgriezties ir joprojām
Piecpadsmit gadu laikā, kopš Iveta dzīvo Limerikā, viss mainījies arī tur - svešumā. “Tagad saprotu, ka atbraucot bija tik grūti tāpēc, ka manā paziņu lokā bija ļoti maz latviešu. Iebraucēji bija, bet mēs nezinājām viens otru, jo darbā pārsvarā kontaktējāmies tikai ar īriem. Tagad smejos – ej, kur gribi, visur priekšā, latvieši, lietuvieši un krievi. Mums ir arī lietuviešu, poļu un latviešu veikali, tāpēc varam nopirkt gan latviešu rupjmaizi, gan biezpienu, un pat “Laimas” konfektes. Mums te viss ir,” teic Iveta.
Vienīgais, kā viņai svešumā ļoti pietrūkst no Latvijas, ir karsto vasaru, zaļo mežu un jūras. “Es joprojām dzīvoju ar domu, ka kaut kad atgriezīšos - tā sajūta un vēlēšanās uznāk periodiski. Reizēm ļoti gribās mest visu pie malas un braukt atpakaļ, bet tad saprotu, ka Alises dēļ labāk būtu palikt. Bet, ja padomā par vecumdienām, tad es sevi redzu tikai un vienīgi Latvijā. Ceru tas tā arī būs,” apņēmības pilna teic bijusī balveniete.

Pa dzīvi iet ar smaidu
15 gadus par savām mājām Limeriku sauc arī balveniete Līga Bodrova un viņas 12 gadus vecais dēls Emīls. Atšķirībā no daudziem citiem latviešiem, kuri dzīvo ar domu reiz atgriezties savā dzimtajā pusē, Līga nolēmusi – viņas mājas ir tur, Īrijā.

 

Pirms 15 gadiem, kad bija jāpieņem lēmums doties projām no Latvijas, Līga bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes budžeta grupas studente. Dažādu iemeslu dēļ viņa toreiz pieņēma lēmumu paņemt studiju pārtraukumu un doties pie saviem brāļiem uz Īriju pastrādāt. “Man nebija, kā citiem, kuri brauca ar mērķi papelnīt gadu, divus, tad atgriezties. Es aizbraucu ar domu,- dzīve rādīs, kā būs,” teic Līga.

Īri pieņem kā savējo
 Jaunā sieviete stāsta, ka, dzīvojot svešumā, nevienu brīdi nav izjutusi pret sevi atšķirīgu attieksmi. Arī pašā sākumā nē, kad nepietiekamās angļu valodas dēļ darbs bija tikai uz pusslodzi. “Šeit dzīvojot, darba pieredze bijusi visdažādākā. Pastrādāju gaļas veikalā, pēc tam aizgāju uz darba interviju un iekārtojos labākā vietā. Vienīgais, ko sākumā atceros, bija baiļu sajūta. Biju 20 gadus jauna, nepārzināju pilsētu un, izņemot brāļus, sākumā arī paziņu man te nebija. Taču to, ka esmu iebraucēja, neesmu izjutusi nekad. Tagad izmācījos par frizieri un strādāju salonā. Visu šo gadu laikā ne no viena klienta neesmu jutusi diskrimināciju. Arī priekšniece mani uztver kā savu māsu, un viņas mamma man ir kā mamma. Viņi ir mana otrā ģimene,” stāsta Līga.
Bijusī balveniete saka,- lai cik jocīgi tas arī neizklausītos, jo ilgāk viņa dzīvo Īrijā, jo vairāk saprot, ka Latvijā neatgriezīsies: “Nekad Latvijā neesmu strādājusi, savu dzīvi uzsāku šeit. Gāju dažādos kursos, daudz mācījos, kamēr sasniedzu to, ko vēlējos. Manuprāt, šeit viss ir vieglāk, jo valsts par saviem cilvēkiem domā un rūpējas.”

Svarīgi saglabāt latvisko
Līgas lielākā laime un acuraugs ir 12 gadus vecais dēls Emīls, kuram viņa jau kopš dzimšanas mācījusi latviešu valodu un stāstījusi par latviešu tautas tradīcijām. Septiņus gadus Emīls aktīvi apmeklēja latviešu skoliņu Limerikā, septiņus gadus viņš arī Limerikas latviešu tautu deju kopas “Taurenītis” dalībnieks. Līga stāsta, ka jau kopš dēla dzimšanas viņai bija ļoti svarīga viņa piederības sajūta Latvijai: “Man patiešām prieks, ka Emīls labi prot latviešu valodu, pārzina latviešu tradīcijas un svētkus, taču diemžēl Latvijā neredzu ne sevi, ne viņu. Tieši tādēļ cenšos neieciklēties un nedomāt par braukšanu mājās. Man svarīgi, lai labi būtu manam dēlam, tādēļ pielāgojos viņam. Māsai draugs ir īrs, viņiem ir bērniņš, līdz ar to manai ģimenei ir diezgan liela un dziļa saikne tieši ar īriem.”
Kad Emīls sāka iet tautu dejās, viņam bija tikai 3,5 gadiņi, un toreiz viņš bija pats jaunākais “Taurenīšu” dalībnieks. Līga saka,- par to, vai viņam jādejo, pat divu domu nebija, jo savulaik viņa pati Latvijā dejoja tautu dejas un piedalījās arī dziesmu un deju svētkos. “Sākums Emīlam bija ļoti smags, viņš raudāja, jo iemācīties polku šķita neiespējamā misija. Pa deju placi viņš staigāja kā viens mazs lācis. Es pat brīnījos, kā skolotājai Anitai Šuplinskai pietika spēka ar to visu cīnīties. Ir bērni, kuriem dejošana jau no mazas bērna kājas ir talants, savukārt Emīlam tas viss bija jāpanāk ar smagu darbu. Bet viņš to izdarīja, un dejo joprojām,” ar gandarījumu secina Līga. Atzinīgus vārdus viņa teic arī par Limerikas latviešu skoliņu, kurā Emīls uzzināja par visiem latviešu tautas svētkiem un tradīcijām. Neiztrūkstošas svētku svinības Īrijā dzīvojošajiem latviešiem ilgus gadus bija 18.novembra svinības, uz kurām parasti uzaicināja latviešu grupas, spēlēja dzīvā mūzika, bērni dejoja tautu dejas, skandēja dzejoļus un dziedāja dziesmas, tā radot īpašu svētku noskaņu. “Lieldienas, Mārtiņdiena, Miķeļdiena - latviešu skoliņā bērni mācījās un uzzināja par visiem latviešu svētkiem,” skaidro balveniete. Toties Līgo dienu un Jāņus Līga ar citiem tautiešiem atzīmē vienmēr, neaizmirstot nopīt zāļu vainagu, ko vienmēr uzliek galvā. Un tad atkal pārņem tā labā un pacilājošā sajūta – kā mājās!

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

Jaunu katlu māju pagaidām nebūvēs


Ceturtdien Balvu novada domes sēdē deputāti akceptēja lēmumu atteikties no a/s “Balvu Enerģija” mazākuma akcionāriem piederošo akciju pirmpirkuma tiesībām, kaut gan jūlijā lēma tās izmantot. Uzņēmuma valdes loceklis Raimonds Bombāns, kurš šobrīd aizvieto valdes priekšsēdētāju Sandri Šalajevu, jautāts, vai domes lēmums nav saistīts ar jaunās katlu mājas būvniecības ieceri, atzina - nē. Tiesa, būvniecība ir atlikta. Tāpat viņš pavēstīja, ka apkures tarifs Balvos šosezon nemainīsies.

Bāriņtiesas ir nozīmīgu pārmaiņu priekšā

Šī gada augustā sāka darbu Labklājības ministrijas izveidotā Bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveides (BTASP) darba grupa, kurā darbojas ģimenes tiesību eksperte, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes locekle Rudīte Krūmiņa. Līdz decembrim darba grupai jāizstrādā redzējums, kā turpmāk nodrošināt kvalitatīvu bērnu tiesību aizsardzību visā Latvijas teritorijā.

Saruna no sirds uz sirdi

20. septembrī Balvu Sakrālās kultūras centrā ar koncertuzvedumu “Ar skatienu uz debesīm” viesojās dziesminieks Goran Gora, īstajā vārdā Jānis Holšteins–Upmanis, bet dzeju lasīja Jana Babre-Laime. Caur dziesmu un dzeju viņi skatītājiem sniedza pārdomu pilnu, emocionālu vēstījumu par cilvēka ceļu pie Dieva, par mīlestību un ikvienu no mums.

Laika prognoze

Balvi

Humidity:
Wind: at
/
/
/
/
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Prātīga ceturtdiena prātīgām nodarbēm, kad joprojām var iegādāties labas mantas par saprātīgu cenu. Karjeras un darba jomā labāk ieturēt neitralitāti: neslinkot un neforsēt notikumus, veikt tikai pašus nepieciešamākos darbus un neskriet ar karogu visiem pa priekšu. Tāpat neviens jūsu centienus nenovērtēs, bet enerģijas rezervēs būs pamatīgs robs. Šodien labāk veiksies intelektuālas nodarbes, nevis darbs ar zāģi, lauzni vai cirvi. Un, nedod Dievs, šodien skaidrot attiecības un uzdot mīļotajai personai jautājumu: „Kad tad iesim uz Dzimtsarakstiem?” Visticamāk, ka šodienas atbilde būs: „Nekad!”