1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-11-2017
Vārdadienas šodien: Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Traģēdija Ventspils baseinā liek sarosīties visiem

Pēc oktobra sākumā notikušās traģēdijas Ventspils peldbaseinā, kur bojā gāja četrus gadus vecais zēns Tomass, radušies daudzi jautājumi par bērnu drošību dažādu apmācību, jo īpaši peldēšanas nodarbību laikā. Pārsteidzoši, bet izrādās, – šajā jomā stingru valsts priekšrakstu un regulu nav joprojām. Dažādās pašvaldībās, dažādu statusu baseinos katram ir savi iekšējās kārtības noteikumi par to, cik personu uzraudzībā mazu bērnu peldētapmācībai jānotiek un kā tai jānotiek. Vai un kādi noteikumi darbojas Balvu Sporta skolas peldbaseinā,- centāmies noskaidrot arī mēs.

Ansamblis svin pilngadības svētkus

Pagājušajā piektdienā Kubulu pagasta kultūras namā valdīja svinīga un vienlaikus pozitīvi jauneklīga gaisotne, kur notika Kubulu jauktā vokālā ansambļa pilngadības svētki “Man šodien 18 gadu...”.

Sitas mežā piedzīvo pamatīgu izbīli

“Tagad šo atgadījumu visiem stāstu kā anekdoti, bet tobrīd smiekli nenāca nemaz, jo pārņēma izbīlis un bailes. Stāvēju un domāju – mesties zemē, neelpot un sastingt jeb sākt lēkāt, vicināt ar groziņu un skaļi bļaut,” par oktobra sākumā Sitas mežos piedzīvoto stāsta balveniete Zaiga Lāpāne. Sākās viss pavisam ikdienišķi. Bija sestdienas rīts – ārā ļoti jauks laiks, spīdēja saulīte, un metereologu prognozes lietu nesolīja. Ko tādā brīvdienā darīt? Zaiga ar vīru Māri nolēma, ka sēņu sezona strauji iet uz beigām, tāpēc jābrauc uz savu iecienīto sēņošanas vietu Sitā apskatīties, vai vēl atrodama kāda gardā dabas velte. Iebraucot mežā, pie krustojuma uz lielā ceļa stāvēja vairākas automašīnas. Māris un Zaiga sprieda,- interesanti, varbūt Kalnezerā notiek makšķerēšanas vai orientēšanās sacensības, bet varbūt kādas medības… Par to vairāk jaunākajā laikraksta "Vaduguns" numurā.

 

Projekts “Itai zemītei nedarāt pāri”

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

 "Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti"

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis nešaubās, ka Stompaku kauja 1945.gada 2.martā ir lielākā un sīvākā kauja ne tikai Ziemeļlatgales, bet visā Latvijas partizānu kara vēsturē.

Viņš atgādina, ka 1944. gada rudenī, kad Latvijas austrumu daļu bija reokupējusi Sarkanā armija, mežos glābiņu meklēja tie vīri, kuri nevēlējās karot sarkano pusē: “Daudzi no viņiem bija izvairījušies arī no karošanas vācu armijā. Tā Vilhelms Keišs no Abrenes apriņķa Baltinavas pagasta Surikavas 1943.gadā, sākoties vācu mobilizācijai, skaidri pateica savam vecākajam dēlam Jānim: “Tu nekarosi ne par vāciešiem, ne krieviem, bet tikai par Latvijas brīvību.” Izvairījies no mobilizācijas vācu armijā, Jānis Keišs neaizgāja arī krievu Sarkanajā armijā, bet 1944. gada rudenī devās mežā, kur sāka organizēties latviešu nacionālie partizāni.” Taujāts, kā radusies interese par nacionālo partizānu gaitām, Z.Turčinskis atklāja, ka āķis lupā ticis, sākot pētīt savas dzimtas vēsturi: “Tas nebija nekādā veidā saistīts ar Latgali. Tas bija saistīts ar Ziemeļvidzemi, manas vecāsmātes brālēnu. Atmodas laikā, apkopojot informāciju par savu dzimtas koku, par visiem radiem man stāstīja gari un plaši. Un pēkšņi - par vecāsmātes brālēnu, māsīcu un viņu tēvu informācija bija skopa. “Tas brālēns bija tāds bailīgs, viņš baidījās no kara un aizgāja mežā, kur visus trīs nošāva,” teica radinieki. Tas arī bija viss, ko uzzināju. Vairāk neviens neko nestāstīja, neko nerunāja. Kad sāku studēt vēsturi, kad jau bija pieejami arhīvi, uzzināju, ka bandas vadonis Helmuts un vēl 10 cilvēki nogalināti Sinoles mežā 1949.gada 2.augustā. Opā! Partizānu komandieris, kurš it kā no kara mucis mežā... Izrādās, viņš bijis nacionālais partizāns. Sāku šo lietu pētīt, un tapa pirmā monogrāfija “Ziemeļvidzemes mežabrāļi”. Pēc tam sāku domāt, kurā virzienā turpināt pētniecisko darbu.
Ziemeļlatgales?
-Bija skaidrs, ka Latvijas nacionālo partizānu apvienība dibināta Ziemeļlatgalē starp Balviem un Viļaku. Tā arī pievērsos jūsu pusei.
Atspoguļojot vēstures notikumus, Jums izdodas atrast savdabīgus faktus. Piemēram, šī gada martā Viļakā stāstījāt par atgadījumu Rugāju pusē, kur viens no partizāniem desantējoties aizķēries aiz mājas skursteņa, tādējādi palicis karājoties kādu metru virs zemes, turklāt ieroču konteiners nokritis bezmaz vai čekas mājas pagalmā...
-Patīk, ka vēsture nav tikai sausa zinātne ar sausiem dokumentiem. Tā ir vēstures daļa, kuru varam uzzināt vēl no tā laika aculieciniekiem. Patiesi pavadīju ļoti daudz laika gan arhīvā, gan meklējot cilvēkus, kuri ir paši tiesāti, vai viņu radiniekus. Man izdevās savākt gan dokumentus, gan cilvēku atmiņas. To visu saliekot kopā, arī izveidojās dzīvs stāsts jeb dzīva vēsture.
Latgalē nereti mežabrāļus vērtē dažādi. Vai mūspuses ļaudis labprāt dalījās atmiņās?
-Lai cilvēki atvērtos, talkā jāaicina kāds vietējais entuziasts. Protams, grūtāk izzināt informāciju, ja cilvēki nesaprot, kāpēc ar svešinieku jārunā, turklāt par sāpīgām tēmām. Šajā ziņā man ļoti palīdzēja vietējais novada pētnieks Zigfrīds Berķis. Pateicoties viņam, pētniecība nebeidzās tikai ar sausiem faktiem, jo izdevās apkopot ļoti daudz atmiņu stāstus.
Vai taps arī kāda jauna grāmata?
-Pamazām top. Tā kā vēsture šobrīd nav mans maizes darbs, tad process ieilgst. Ceru, varētu tapt stāsts par Tilžas, Rugāju un Nautrēnu puses mežiem. Tas būs stāsts par Augusta Kudreņicka un Antona Gabrāna izveidoto partizānu organizāciju “Ziemeļlatgales neatkarības vienība” un tās darbību. Tāpat arī par Latgales vanagiem kā par skolēnu pretošanās kustību Rugājos.
Jūs uzskatāt, ka Stompaku kauja ir lielākā Latvijas partizānu karā...
-Tā arī ir. Kauja ilga gandrīz diennakti kopš brīža, kad čeka uzbruka nometnei, un līdz brīdim, kad partizāni izgāja ārā no purva. Tik ilgstošas cīņas citviet nav bijušas, turklāt pēc diennakts kaujas partizāni aizgāja kā uzvarētāji.
Kāda ir recepte, lai par šo nozīmīgo vēsturisko faktu interesētos jaunatne?
-Tas atkarīgs no skolotājiem. Protams, esmu gatavs braukt pie jums ciemos un pastāstīt, ja nepieciešams. Jaunieši parasti klausās ar lielu izbrīnu un interesi, jo tā viņiem ir maz zināma un dzirdēta tēma.
Tagad ir zināms, ka gan čekistiem, gan nacionālajiem partizāniem Stompaku kauja izvērtās par sava veida šoku - čekisti neticēja, ka mežā ir tik daudz bruņotu vīru, bet partizāni sprieda, ka uzbrukums nav gaidāms...
-Leontīna Augustāne man izstāstīja gadījumu ar Pēteri Supi, kad viņš devās uz nometni. Ceļā sastaptie čekisti klieguši: “Stoi”, bet Pēteris atbildējis: “Pašol ti.” Tāpat, kad sākās Stompaku kauja, Broņislavs Sluckis ieskrējis pie P.Supes bunkurā un saucis: “Pēter, celies, krievi jau ieņem posteņus”, bet Supe atbildējis: “Ko tu muldi, nevar būt.”
Kāpēc tā?
-Acīmredzot vieni nenovērtēja, bet otri pārvērtēja savus spēkus. Partizāni zināja, ka nometnē ir 350 cilvēki. Viņi rēķināja, ka čeka uzbrukt uzdrīkstēsies tad, kad būs trīskāršs -pieckāršs pārspēks. Tas nozīmē, ka čekistiem bija vajadzīgi papildspēki, bet par iespējamo ierašanos nekas neliecināja. Savukārt to, ka čeka nenovērtē nacionālo partizānu spēku, paši partizāni neiedomājās.
Tuvojoties simtgadei, vēsturei pievēršam arvien lielāku uzmanību. Tas ir apsveicami?
-Dzimšanas diena katram cilvēkam, tāpat arī valstij, ir tāds kā atskaites punkts. Tā tam ir jābūt, tāda ir dzīve. Šobrīd ir pats pēdējais mirklis vai pat mazliet par vēlu, lai pētītu cilvēku atmiņas. Pēdējos 10 gadus esmu dzīvojis Balvu viesnīcā ik pa laikam 3-4 dienas apzinoties, ka cilvēku, kuri atceras pēckara laika notikumus, kļūst mazāk un mazāk. Faktiski Latgale ir labā situācijā, jo es pētu Ziemeļlatgali, bet Dienvidlatgali - Jānis Viļums. Patiesībā vislielākais klusums ir Kurzemē.
Ir gadījumi, kad par vēstures pētniekiem kļūst diletanti, kuri, pamatojoties uz baumām, raksta ne tikai rakstus, bet arī grāmatas, tādējādi interpretējot faktus, uzvārdus, notikumus, kā vien tīk...
-Tas diemžēl ir tāpat kā ar Ļeņina baļķi. Cik reāli bija cilvēku, kas nesa to baļķi kopā ar Ļeņinu pirmajā subotņikā? Kad lūdza atsaukties nesējus, izrādījās, ka baļķim jābūt vismaz puskilometru garam. Līdzīgi ir ar vēsturi, un ar to vēsturniekiem jārēķinās, ka būs dažādi dīvaiņi, meļi un krāpnieki, kuri uzpūtīs savus stāstus.
Kā atsijājat graudus no pelavām?
-Ja es pētu dokumentus, apkopoju aculiecinieku atmiņas, tad zinu, kad un ko kāds sarakstījis šķērsām. Tas ir Jāņa Barkovska gadījums, jo viņam patika rakstīt rakstiņus, pat izdot grāmatu. Diemžēl tur viss ir šķērsām.
Kā lai vienkāršs lasītājs to zina?
-Izfantazēt stāstu un to popularizēt ir ļoti viegli, bet informācijas pētīšana un apkopošana prasa gan laiku, gan pūles. Vēsturnieks diemžēl nevar apdzīt dīvaiņus, krāpniekus un meļus. Pētniecība norit lēnāk.
Ir vēl kādi nezināmi fakti par Stompaku kauju?
-Man palikusi nezināma, ko nevaru noskaidrot, kapteiņa Ozola (segvārds “Melnā bārda”) personība. Viņš pirmoreiz parādījās Tilžas pusē, bet nometnē ieradās pirms Stompaku kaujas un praktiski pārņēma vadību, jo pēc pakāpes bija augstākais virsnieks. Patiesībā Ozola vadībā šī kauja arī tika uzvarēta, jo Latgalē vislielākā problēma bija tā, ka daudziem nebija kauju pieredzes. Pretim viņiem stāvēja čeka ar lielu pieredzi, bet pretim - tie, kuri aizgāja mežā, izvairoties gan no vāciešiem, gan no sarkanajiem.
Ir dzirdēti stāsti, ka pēckara gados publika mežā bija raiba...
-Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Mežā arī bija cilvēki tādi, kādi viņi ir. Ir labi cilvēki, ir slikti cilvēki. Tāpat starp savējiem neizpalika kašķi, nepatika vienam pret otru tāpat kā mūsdienu sabiedrībā. Jāsaprot, ka partizāni dzīvoja mežā. Kur viņi varēja atrast pārtiku? Situācijas bija dažādas – kāds lūdza, kāds atņēma; kādam likās, ka lūdza; kādam, ka atņēma utt.
Kas katram no mums jādara valsts svētku gaidās?
-Katram jādara savs darbs. Kas ir valsts? Tie esam mēs visi kopā. Mēs veidojam šo valsti un sabiedrību un, ja kaut kas nepatīk, paši vien esam vainīgi. Daži saka: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.” Tas apmēram ir tāpat kā teikt: “Es mīlu sevi, bet man nepatīk tas, kas uz mani skatās no spoguļa. Tas ir resns, nekopts, ar bārdu apaudzis.” Bet tas taču esi Tu, kas skatās! Ja gribi kaut ko sevī mainīt, tad jāsakārto pašam sevi.

Stompaku kauja
“...1945. gada februāra beigās čeka bija noskaidrojusi aptuvenu partizānu nometnes atrašanās vietu, bet neticēja gūstekņu sniegtajām ziņām par partizānu skaitu uzskatot, ka nometnē nevar atrasties vairāk par 30 - 40 cilvēkiem. Savukārt partizāni no sagūstītā “Smerš” leitnanta uzzināja, ka čeka zina viņu nometnes atrašanās vietu. Partizānu vadība, būdama pārliecināta par savu spēku, pēkšņu uzbrukumu negaidīja, jo viņu izlūkošana nebija manījusi jaunu ienaidnieka karaspēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī. Iespēju, ka čeka uzbruks tikai ar apriņķī esošajiem spēkiem, partizānu vadība neņēma vērā.
Nometnei, kurā atradās ap 350 partizāni, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Kauja ilga no 2.marta plkst. 7.30 līdz 19.30, kad kaujas troksnis līdz 3.marta rītam pieklusa. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus.
Partizāni no “Saliņu mītnēm” un aplenktā Stompaku meža ar kauju izlauzās naktī no 2. uz 3.martu. Ap 70 partizāni kapteiņa Ozola vadībā devās uz Tilžas pagasta Grīvas mežiem. Tur 26.martā no Stompaku kaujā gūtajiem ievainojumiem mira Staņislavs Ločmelis (“Dūzis”). Cīņas turpinājās. Kapteinis Ozols pēc vairākām sekmīgām sadursmēm ar okupantiem krita kaujā 1945.gada 28.aprīlī pie Rugāju pagasta Aparniekiem. Nacionālos partizānus turpināja vadīt Pēteris Supe (“Cinītis”), kuru 1946.gada 1.aprīlī nogalināja čekas aģents — kaujinieks Jānis Klimkāns. Nākamais partizānu vadītājs Antons Circāns (“Vārpa”) krita kaujā 1947.gada 7.jūlijā, bet pēdējo vadītāju leitnantu Broņislavu Slucki (“Induli”) sagūstīja 1953.gada 15.janvārī.

Bija tādi laiki...
Balvenietei Domicellai Pundurei, kad notika Stompaku kauja, bija 17 gadi. Viņa nometnē atradās kopā ar tēti Jāni Kozlovski. Sākoties apšaudei, Domicellai lūdza palīdzēt ievainotajiem, tostarp Aleksandram Punduram, kurš pēc trīs gadiem kļuva par viņas vīru. Jautāta, kā nokļuva nacionālo partizānu nometnē, D.Pundure pastāstīja, ka tēvs Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija aizsargs, bet vācu laikā – policists: “Kur viņam bija palikt? Aizgāja mežā. Čekisti mūsu ģimeni terorizēja: “Kur tēvs? Kur tēvs?” Nekas neatlika, kā doties uz mežu arī man. Nepagāja divi mēneši, kā sākās čekistu uzbrukums. Kad kauja sākās, atrados bunkurā-baznīcā, kurā katru rītu Šķilbēnu draudzes pāvests Ludvigs Štagars vadīja dievkalpojumu. Bija baisi, visapkārt sprāga mīnas.”
Naktī nelielā grupiņā Domicella kopā ar tēti izgāja no aplenkuma. Pēc neilga laika tēvs gāja bojā, jauniete 1948.gadā apprecējās ar Aleksandru, piedzima dēls, bet jaunie vecāki aizceļoja uz Sibīriju, kur piedzima otrais dēls un divas meitas.
Gada nogalē Domicella svinēs 90.dzimšanas dienu. Cik šobrīd ir kupla viņas ģimene, ko viņa domā par Latviju? Par to vairāk – speciālizdevumā-žurnālā, ko lasītāji saņems janvāra sākumā.

 

Tiekas pētnieki un praktiķi

Šogad Baltinava bija viena no trim vietām valstī, kur notika mazpulcēnu  projektu forums. Vēl šāds reģionālais pasākums šoruden notiek Salaspilī un Aizputē. 14.oktobrī Baltinavā dūca kā bišu stropā, jo te ieradās vairāk nekā simts mazpulcēni un mazpulku vadītāji no visas Latgales, kā arī no Sēlijas un Austrumvidzemes. (Mazpulku forums Baltinavā notika arī pirms 15 gadiem.) Vēl pirms foruma atklāšanas kultūras namā darbojās mazpulcēnu tirdziņš, kur savu preci piedāvāja gan ciemiņi, gan mazpulcēni un mājražotāji no Baltinavas novada.

Laika prognoze

-2.9°C

Balvi

Apmācies
Humidity: 95%
Wind: DA at 11.3 kmh
Piektdiena2°C/3°C
Sestdiena3°C/6°C
Svētdiena0°C/4°C
Pirmdiena0°C/2°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
Sesta judze
vadi

Veiksmes prognoze

Ceturtdiena

Prātīgajā ceturtdienā sajutuši, ka vakardienas mākoņi izklīst un atspīd kāds veiksmes stariņš. Tomēr pēcpusdienā jārēķinās ar ‘čika’ laika ķibelītēm no plkst. 12.33 līdz 22.15: gan traktora, gan mašīnas vai traktoram vai Brūnes niķiem. Toties vakarā omu var uzlabot ar jaunu randiņu vai pačubināšanos ar otro pusīti. Tas šodien ir ne tikai vēlams, bet pat ieteicams.