1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
25-09-2020
Vārdadienas šodien: Rauls, Rodrigo

Veidos vienu lielu un stipru skolu

Viļakas Valsts ģimnāzijai (VVĢ) šis gads līdzinājies amerikāņu kalniņiem - sācies ar izglītības un zinātnes ministres brīdinājumu atņemt valsts ģimnāzijas statusu, tas turpinājās ar vērienīgu skolas renovāciju, bet noslēdzās ar Draudzīgā aicinājuma balvas saņemšanu un lēmumu apvienoties ar Viļakas pamatskolu.

Sestdienas vakars kad gurdeni tumst

Balvu publiskā pirts atguvusi jaunu elpu, un iedzīvotāji, kuri to aktīvi izmanto, par šo pakalpojumu no sirds priecājas. Priecājas arī jaunie pirts īpašnieki atzīstot, ka vēlme iegādāties šo objektu īpašumā un apsaimniekot bijusi šī gada uzdrīkstēšanās un reizē arī sapņa piepildījums. Vairāk atklāj pirts jaunais īpašnieks Aigars Logins, kuru sabiedrībā pazīst arī kā SIA “Dantruck 11” valdes locekli.

“Sasildi mazās pēdas!”

Šonedēļ Balvu Sakrālās kultūras centrā uz akciju “Sasildi mazās pēdas!” aicināja nesen nodibinātā Ziemeļlatgales sieviešu biedrība “Ieva”, mudinot ziedot jaunus un mazlietotus apavus, pašu rokām darinātas zeķes bērniem.

Vējš rauj jumtu un gāž egli

Šo trešdien Latviju šķērsoja spēcīgs vējš, kas brāzmās sasniedza pat stipras vētras spēku. Tā radītie postījumi negāja secen arī mūspusei. Saistībā ar spēcīgā vēja radītajiem postījumiem šo trešdien Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) visā Latvijā kopumā saņēma vairāk nekā 160 izsaukumus. Savukārt Latgalē šajā dienā (laikā no pulksten 16.30 līdz 22.30) tika saņemti 18 izsaukumi, kur bija nepieciešams no ceļa braucamajām daļām novākt nogāztus kokus.

 

Kurš mūsu mežā galvenais? (20.12.2019.)

“Šodien zinātnieks un pētnieks, rītdien savas mājas sētnieks”

Šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nākusi klajā ar jauniem Latvijas administratīvi teritoriālās reformas plāniem. Izstrādāta karte, kurā pašvaldību skaits no 119 samazināts līdz 35. Plānots atkal apvienot vienā lielā novadā arī bijušo Balvu rajona teritoriju, kas iepriekšējās reformas laikā 2009.gadā sadalījās četros - Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas - novados. Neraugoties uz pašvaldību iebildumiem, 15.oktobrī Ministru kabinets akceptēja VARAM piedāvājumu līdzšinējo 119 pašvaldību vietā izveidot 39, bet 7.novembrī Saeima 1.lasījumā atbalstīja reformas likumu. Zūdot cerībām panākt kompromisu demokrātisku diskusiju ceļā, vairāki novadi gatavojas ķerties pie radikālākām cīņas metodēm. To laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pētīs un vētīs septiņās publikācijās.

Svarīgi saglabāt Ziemeļlatgales kultūrtelpu!

 

Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieks Armands Pužulis jau sarunas sākumā uzsver, ka pauž tikai savu, nevis pārstāvētās iestādes viedokli. Viņš ir balventietis, kurš 1999.gadā strādāja pie Balvu rajona attīstības dokumentu izstrādes. Tur bija iestrādātas labas vīzijas, tiesa, atskatoties nākas secināt, ka daudz kas nav realizēts. Nav tranzīta koridora uz Krieviju, slēgts dzelzceļš... “Ne jau viss bija atkarīgs no rajona vadības, tā bija arī valsts politika...,” bilst pētnieks sakot, ka viņa darba pieredze ir saistīta ar plānošanu divdesmit gadu garumā.

Jebkurai reformai vajag konkrētus mērķus
“Esmu bijis iesaistīts dažādu atzinumu gatavošanā valsts politikas dokumentiem. Par administratīvi teritoriālo reformu (ATR) mani pamudināja domāt kolēģi. Likās interesanti, tāpēc pirms gada nolēmu dot savu ieguldījumu šī jautājuma dziļākā izpētē, kas bija no pamatpienākumiem brīvprātīgs darbs,” saka Armands Pužulis. Runājot par 2009.gada reformu, viņš bilst, ka vēlme reformēt valsts pārvaldību sākās krietni agrāk. “Jebkurai reformai izvirza mērķus, kas vērsti uz ko labāku - cilvēkam, teritorijām, lai tās attīstītos, pieejamākiem pakalpojumiem. Neesmu pētījis, kāpēc notika šī reforma. Taču domāju, ka visas reformas, kas saistītas ar teritoriju pārdali, vērstas uz centralizāciju. Varas centralizāciju. Aiz skaistiem un redzamiem lozungiem vienmēr būs arī citi mērķi, par ko īpaši publiski nerunā, bet kas ir acīmredzami,” uzskata pētnieks. Viņš min piemēru, kad kādu valsts iestādi pārceļ no Balviem uz Gulbeni kā perspektīvāku centru, kas nozīmē, ka notiek pārbīdes ar mērķi, ka tas kaut ko uzlabos vai dos konkrētu pienesumu cilvēkiem. Kā tas ir īstenībā, pētījumu nav.

No kā atkarīga teritorijas attīstība?
Uz šo jautājumu pētniekam nav viennozīmīgas atbildes. Pētījumi citur pasaulē rāda, ka tam nav tiešas saistības ar administratīvo teritoriju lielumu. “Tikpat labi var attīstīties neliela teritorija, kurai ir sava administratīvā pārvalde, un otrādi. Noteicošais ir cilvēka - vadītāja faktors. Mēs praksē labi redzam, kuras teritorijas attīstās un kuras nē. Ja ir pietiekami kompetenti vadītāji, kas izveido kompetentu komandu, var izdarīt daudz labu lietu. Bet var gadīties arī vājš vadītājs un neprofesionāla komanda, līdz ar to potenciāls, lai ko panāktu, ir zemāks,” uzskata A.Pužulis.

Tas ir komandas kopdarbs
Viņš kopā ar kolēģiem jau pirms gada analizēja politiķu programmas, meklējot kopsaucēju, kāds ir partiju redzējums šajā jautājumā. “Mēs ar kolēģiem mēģinājām saprast, pirmkārt, mērķus. Piemēram, viens no reformas mērķiem ir uzlabot pakalpojumus, ko sniedz pašvaldība, lai labāk attīstītos ekonomika. Var formulēt īsāk: lai cilvēki labāk dzīvotu. Pētījām, kā reformas virzītāji pamatoja mērķus un ceļus, kā tos sasniegt. Analizējām pašvaldību budžetus, skatījāmies, kādas ir iespējas ietaupīt. Mēģinājām projicēt visu uz 2030.gadu. Meklējām arī ārzemju zinātnieku pētījumus, jo Latvijā par administratīvi teritoriālo reformu un tās ietekmi uz budžetu, ieņēmumiem un citiem rādītājiem pētījumu nav. Liekot visu kopā, skatījāmies, kā šīs reformas virzītāji argumentē savu redzējumu,” skaidro pētnieks. Viņš ar kolēģiem likumdevējiem un pašvaldībām izteica savus priekšlikumus. Armands domā, ka Valsts reģionālās attīstības aģentūras konsultācijas ar profesionāļiem bija nepietiekošas.

Kas izdarīts desmit gados?
Viņaprāt, politika Latvijā neveidojas uz faktos balstītiem pētījumiem. “Būtu interesanti redzēt un izlasīt, kas konkrēti 10 gados izdarīts, kas nav? Lai saprastu, kur kāda kļūda pieļauta, analizētu faktus. Pēc 2009.gada Latvijā izveidojusies ļoti atšķirīga teritoriālā struktūra. Piemēram, jau bieži pieminētais mazākais novads - Baltinava, un līdzās Gulbene, kas aptver visu bijušo rajonu, kuru plāno arī tagad atstāt tajās pašās robežās. Varētu paanalizēt, kā attīstījusies Baltinava un kā - Gulbene. Tad salīdzināt rādītājus un paskatīties, vai tiešām ir ietaupījumi, cik tie ir lieli un nozīmīgi. Paskatīties, kādi ir sociāli ekonomiskie rādītāji un citas lietas. Taču šāda analīze nav veikta,” secina pētnieks.

Ne viss ir pašvaldības pārziņā
Armands Pužulis piekrīt ministrijas paustajam viedoklim, ka lielākas pašvaldības varētu piesaistīt vairāk darbinieku, ka viņi varētu būt kompetentāki, saņemt lielākas algas. Būtu iespēja realizēt lielākus un vērienīgākus projektus - tas viss ir pareizi.
“Jā, pašvaldību reforma sniegtu reālu iespēju samazināt administratīvos aparātus, nesamērīgo deputātu skaitu, nodrošinātu kvalitatīvāku ierēdņu darbu un efektīvāku pašvaldību iestāžu budžeta izlietojumu. Taču bez pašvaldības tās teritorijā ir vēl citas komponentes, kuras no pašvaldības nav atkarīgas. Piemēram, finansēšanas nosacījumus regulē valsts. Konkrētas vietas attīstību nosaka uzņēmēji. Viņiem ir sava vide ar veselu buķeti priekšnosacījumu, ko neveido pašvaldība, bet veido valsts. Ja šie nosacījumi nav labvēlīgi, tas bremzēs attīstību neatkarīgi no teritorijas lieluma vai mazuma. Ir vairāki no pašvaldības neatkarīgi faktori, kas ir vairāk noteicoši nekā pati pašvaldība ar saviem ienākumiem,” pārdomās dalās Armands piebilstot, ka viena pati komponente bez citām nedarbosies. Lai domātu par nākotni, mēs varam atsaukties uz to, kas jau noticis iepriekš. Zinām, ka tiek slēgtas skolas, jo nepietiek audzēkņu. Attālums no dzīvesvietas līdz skolai palielinās, un arī tas rada zināmas sekas.

Svarīga - vieta un tās identitāte
Armands Pužulis pauž viedokli, ka Ziemeļlatgalei ir sava identitāte un to vajadzētu mēģināt kopt un attīstīt visiem: “Varbūt trūkst vērtību apzināšanās? Kultūras komponente ir ļoti svarīga. Suiti un Ziemeļlatgale ir divas prioritāras kultūras teritorijas, kas tiek vērtētas kā ļoti nozīmīgas Latvijas kultūrtelpā. Valsts to ir apzinājusi, un dod, Dievs, to apzināties pašiem uz vietas un attiecīgi rīkoties, lai saglabātu un attīstītu šo bagātību neatkarīgi no tā, kādas robežas savilks reforma.” Pierādīts, ka, apvienojot lielākas teritorijas, demokrātiskie procesi tiek ignorēti. Varas un vietējo cilvēku vajadzības attālinās. Cilvēku iespēja ietekmēt savu un apkārtnes dzīvi, dzīves apstākļus lielākās teritorijās zūd, un tas ir viens no pamata argumentiem attiecībā uz teritoriju lielumu. Teritorijai jābūt tādai, lai tur dzīvojošie cilvēki var paust un ietekmēt sev labvēlīgus lēmumus. Armands ievērojis, ka daudzviet pasaulē runā par vietu kā tādu, bet pie mums par to politiskā līmenī nerunā. “Ļoti svarīga ir vieta un tās identitāte. Jāzina atbilde uz jautājumu,- kas tu esi? Vai te tikai dzīvo? Ko tu šeit dari? Vai tev patīk un interesē šī vieta? Varbūt tev ir vienalga? Ja cilvēkam ir vienalga, vieta iztukšojas, un tas uzreiz ietekmē vietējo ekonomiku. Manuprāt, šis faktors šajā reformā nav vispār ņemts vērā.” Viņš kā piemēru min Varakļānu novadu: “Dziesmusvētkos iet zem Vidzemes karoga, bet daudzi no viņiem pārsvarā ir latgalieši. Tagad vieni grib pie Madonas, otri – pie Rēzeknes. Kādā raidījumā no Barkavas novada, kur dziedāja latgaliski, raidījuma vadītāja jautāja, kāpēc jūs dziedat latgaliski? Mums tā ierasts... Zūd identitāte, un par to valstiskā līmenī neviens nerunā. Tas nozīmē, ka ir formālā puse, kurā kaut ko apvieno ar kaut ko, un ir ekonomiskā, kurā var kaut ko ietaupīt. Taču pazūd daudzi jo daudzi attīstībai būtiski jautājumi.”

Mainīt vajag, bet kā?
VARAM un pētnieki uzskata, ka kaut ko vajag mainīt. Jautājums ir,- kādā veidā to darīt? Katrā gadījumā ne šādā veidā, pārkāpjot pašvaldību hartas noteikumus, kur ministrijai ir savs, bet Pašvaldību savienībai - savs viedoklis. Tas neliecina, ka process norit pietiekami normāli, un tā Latvijai ir slikta ziņa. Paustajiem priekšlikumiem vajadzēja būt pamatotākiem, argumentētākiem, bet tā nav...
“Lietuvā ir vairāku līmeņu pārvaldība, bet es nebūt nesaku, ka tas ir ideāls, ka der arī Latvijai. Bet viņi par to vismaz ir domājuši, mēs pat to neesam darījuši. Turklāt domāt var ļoti ilgi, un mums ir jau šāda - tikai domāšanas pieredze. Gadu desmitiem ilga,” konstatē Armands Pužulis.

Nozīmīgu impulsu attīstībai reforma nesniegs

 

“EDO Concult” ekonomists Andris Miglavs par valdības apstiprināšanai Saeimā virzīto administratīvi teritoriālo reformu saka tieši: “Latvijas teritoriju pārvaldības reforma ir nepieciešama. Latvijā jau divus gadu desmitus samazinās apdzīvotība, un sausie skaitļi liecina, ka kopš 2000.gada Latvijā dzīvo par 460 tūkstošiem cilvēku mazāk. Un, ja Rīgā un tuvajā Pierīgā pēdējo 5 - 7 gadu laikā šis process praktiski apstājies, periferiālajās teritorijās tas joprojām turpinās, dodot apmēram 90-95% no kopējā iedzīvotāju skaita samazinājuma. Un tas tiešām rada izaicinājumu visai valstij, katram tās iedzīvotājam. Tomēr risinājuma atrašanai vispirms ir jāsaprot notiekošā iemesli. Šī tēma nav plakana un šaura. Tai ir vairākas dimensijas, un, skatoties no dažādiem skatu punktiem, var ieraudzīt dažādas lietas – sarukšanas ekonomiskie faktori, cilvēku dzīves apstākļi, infrastruktūras pieejamība un dārdzība, cilvēku iesaiste attīstības procesos, valsts institūciju efektivitāte. Jautājums, kādas prioritātes izvēlamies, jo vienlaikus tajā nevar ieiet no visām pusēm.”

Problēma - vietas attālums no valsts centra
Andris Miglavs uzskata, ka administratīvi teritoriālā reforma tādā formā un veidā, kādā to īsteno, pēc būtības nozīmīgu impulsu teritorijas attīstībai nesniedz. “Reforma kā pārvaldāmo teritoriju robežu paplašināšana attīstības impulsu nerada. Visi pētījumi, kas saistās ar sabiedrības un ekonomikas attīstības izvietojumu valsts teritorijā, liecina, ka teritorijas attīstības problēma primāri saistās nevis ar tās lielumu, bet gan izvietojumu attiecībā pret galvaspilsētas aglomeratīvo teritoriju,” teic Andris Miglavs piebilstot, ka Latvijā pašlaik ir izveidojies tikai viens valsts nozīmes attīstības centrs, un tā ir Rīgas aglomerācija. Ir dažādi novērtējumi, cik lielā attālumā tas ir - Rīga plus 20 km, Rīga plus 50 km, Rīga plus 100 km no centra. Viņš min piemēru ar Valmieras un Jēkabpils pilsētām. Valmierai tie ir apmēram 100 km, Jēkabpilij - 140 km. Ja Valmierā un tās pievārtē šobrīd depopulācija praktiski apstājusies, tad Jēkabpils pusē iedzīvotāju skaita sarukšanas tempi joprojām ir par 30-50% lielāki. “Latvijas teritorijas attīstības galvenā problēma ir konkrētās vietas attālums no valsts centra. Skatoties dziļāk, tā ir darbavietas un dzīves apstākļu sasniedzamība. Nav pat jautājums, vai man tas patīk, nepatīk - to apliecina pētījumi. Šajā jautājumā es vienkārši esmu ziņnesis. Un arī nosacītās ekonomiskās neatkarības jomā, ko ilustrē teritoriju pašvaldību budžeta veidošanās struktūra, ir līdzīga aina – pie esošās nodokļu sadales struktūras tikai Lielrīgas teritorijas var iztikt bez centralizētas budžeta piešprices. Bet arī tikai savu ikdienas tēriņu finansēšanai. Praktiski visi attīstības projekti ārpus Rīgas tā vai citādi tiek īstenoti tikai ar centralizēti pārvaldīto ES fondu palīdzību – ceļi, skolas, ūdenssaimniecība, labiekārtojums. Un visu teritoriju attīstība praktiski ir atkarīga tikai un vienīgi no Rīgā pieņemtajiem lēmumiem. Lēmumiem, kuru pieņemšana ir necaurspīdīga un kas ir atkarīga no varas politiskās labvēlības,” atklāj pētnieks.

Neliels atskats Latvijas vēsturiskās attīstības ceļā
A.Miglavs uzskata, ka Rīgas aglomerācija ir labāk piemērojusies jaunajiem ekonomikas izaicinājumiem, tāpēc attīstība tur notiek ātrāk. Jo tālāk no šīs teritorijas, jo šīs pozitīvās attīstības vektors vājāks. Viņš sauc vairākus iemeslus, kāpēc tā notiek: “Mēs neesam gribējuši vai neesam pratuši apzināt cēloņus, ievērot izaicinājumus, kas saistās ar ekonomikas pārstrukturizēšanu.” Sarunas laikā pētnieks atskatījās uz Latvijas vēsturisko attīstības ceļu, piemēram, no 19.gadsimta, līdz ar industrializāciju un dzelzceļu attīstību pilsētas attīstījās jau kā rūpniecības un transporta mezgli, nevis tikai preču maiņas punkti. “Šodienas Latvijas teritorijas apdzīvotības struktūra praktiski sāka veidoties 19.gadsimtā līdz ar industrializācijas attīstību. Šo mugurkaulu veidoja divi apstākļi, pirmkārt, tā ir lauksaimniecības attīstība, otrkārt, rūpniecības un transporta attīstība. Lauksaimniecība balstās uz zemi kā resursu. Zeme ir tur, kur tā ir. Un cilvēks iet pie zemes. Tik cilvēku, cik vajadzīgs šīs zemes apkopšanai, arī tur dzīvoja ar savām ģimenēm. Visas Latvijas teritorijas apdzīvotības pamatstruktūru nodrošināja agrobizness, kā mēs to saucam tagad. Agrobizness faktiski nodrošināja Latvijas teritorijas vienmērīgu apdzīvotību,” mudina atcerēties Andris Miglavs. Viņš atgādina, ka Latvijas kā atsevišķas valsts ekonomikas attīstībā ir trīs revolucionārie lūzuma posmi, kas katrs pārtrauca evolucionāru attīstību. Pirmā Pasaules kara beigas un Latvijas valsts izveidošanās, kad ekonomika pamatā balstījās tikai uz lauksaimniecību, jo visu rūpniecisko industriju kara laikā evakuēja uz Urāliem, Pēterburgu, Maskavu - ar visu aprīkojumu un pat cilvēkiem. Līdz ar to iztukšojās pilsētas, bet laukos zemi sadalīja cilvēkiem. Tajā laika posmā lauksaimniecība balstījās uz zirgu vilcējspēku - rupji rēķinot, lauksaimniecībā bija viens zirgs uz 10 hektāriem zemes. Tā arī sauca - vienzirga, divzirgu saimniecība... Viena ģimene, apmēram seši cilvēki, dzīvoja un saimniekoja uz 20 ha zemes. Šāda teritorijas apdzīvotība attīstījās līdz 1941.gadam. Un agrobiznesā bija nodarbināti apmēram miljons cilvēku. Laiki mainījās, zirgus aizvietoja traktori, sākās padomju industrializācija – rūpnīcas auga visur, katrā pilsētiņā vismaz vienu - divas varēja atrast. Lauksaimniecībā darba ražīgums pieauga, cilvēku vajadzēja mazāk, bet tos visus uzsūca augošā rūpniecība. “Šo laika posmu mēs beidzām 1990.gadā, četrdesmit gadu evolūcija beidzās ar apmēram 190 tūkstošiem lauksaimniecībā strādājošo cilvēku. Ja pierēķinām klāt saistītās rūpniecības - piena, gaļas, cukura, graudu pārstrādes uzņēmumus, varam pieskaitīt klāt vēl kādus dažus desmitus tūkstošus. Tādās pilsētās kā Aizpute, Balvi, Mazsalaca un citās strauji veidojās rūpniecības ražotnes. Ja nemaldos,1990.gadā Mazsalacā tādas bija piecas. Aizkrauklē, piemēram, ražoja telefonus, Kandavā – radioaparātus, Aizputē - atslēgas, Allažos - automašīnu vadu komplektus...,” atgādināja pētnieks. Nelauksaimnieciskā darba iespējas palīdzēja saglabāt teritorijas apdzīvotību. Apzināti vai stihiski veidojās rūpniecības tīkls. Rīgā bija lielās fabrikas, bet pārējās teritorijās - cehi vai filiāles. Pilsētās, ko šobrīd saucam par reģionālajiem centriem, piemēram, Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā bija ļoti lieli rūpniecības uzņēmumi, un cilvēki tur palika dzīvot un strādāt. Kur ir darbs, tur apkārt veidojas viss pārējais.
1990.gadā, līdz ar iekļaušanos pasaules tirgus apritē, faktiski sākās trešā revolūcija - pie mums strauji ienāca pasaulē jau izplatību guvušas ražošanas tehnoloģijas – gan agrobiznesā, gan industrijā, gan arī būvniecībā un transportā, bet saražoto produktu bija jāpārdod jau pasaules tirgū. Un izrādījās, ka mūsu rūpniecības – lielas vai mazas – nebija dzīvotspējīgas, un arī lauksaimniecība subsīdiju izkropļotajā pasaules tirgū nebija konkurētspējīga – tā prasīja investīcijas un daudz mazāk darbaspēka.

Negribējām vai nepratām ievērot evolūcijas procesus
“Katrs no šiem trīs posmiem būtībā bija revolūcija, kas mainīja visu pamatstruktūru. Pēc 1990. gada mēs negribējām, nepratām vai apzināti centāmies neievērot normālu evolūcijas gaitu – ka agrobizness, klasiskā rūpniecība un transporta nozares mūsdienu pasaulē vairs nevarēs būt attīstības vienīgie dzinējspēki. Visu šo laiku mēs centāmies dzīvot tādā kā ilūzijā, ka mums taču ir viss - skolas, sporta un kultūras nami, bērnudārzi, neievērojot, ka agrākās darbavietas zūd uz neatgriešanos...,” teic A.Miglavs un piebilst: “Bet ceļus nebūvējām un mūsdienīgas profesionālās izglītības attīstībā neieguldījām.”

Vajadzīga laba teritorijas pārvaldības reforma
Bet ko rāda šodiena? Faktu, ka noticis tieši tā, kā to pauda pētnieks. Ja mēs, tēlaini sakot, nevēlamies redzēt slimību, mēs atsakāmies to ārstēt. Mēs gan arī nezinām, vai varētu to izārstēt. Bet, cenšoties to noraidīt, vispār atsakāmies no ārstēšanas iespējamības. Un pat tagad, pieķeroties teritoriju pārvaldes reformēšanai, mēs nevēlamies saredzēt slimības cēloņus. Tāpēc pētnieks ir pārliecināts: “Administratīvi teritoriālā reforma tādā formā un veidā, kā to risina šodien, nemainīs Latvijas attīstības vektoru. Administratīvās teritorijas lieluma pārmaiņa, nepārskatot tiesības, pilnvaras, funkcijas un finansēšanu, nekādā formā un veidā pēc būtības nerisina, neveido un nenostiprina saiti starp teritorijas apdzīvotības nodrošināšanu ar šajā teritorijā notiekošo ekonomisko darbību.” Izskan ministrijas viedokļi, ka šādas teritorijas, kā tagad, nav ekonomiski dzīvotspējīgas. Var pat tam piekrist. Jo, piemēram, Pēteris Strautiņš 2019.gadā lieliski parādīja, ka faktiski vienīgā izaugsmes teritorija Latvijā pašlaik ir Saldus – Smiltenes šoseja ar tai 30 km attālumā piegulošajām teritorijām. Būtībā mums ir vienkārša izvēle – vai nu pārējā teritorijā kopīgi palīdzēt radīt attīstības faktorus, vai pieņemt, ka turpināsies to sarukšana. Katrā ziņā ir jārada teritorijas adaptācijas mehānisms. “Bet mēs nerisinām šo jautājumu par teritoriju sociālekonomiskās struktūras adaptāciju jaunajiem izaicinājumiem,” konstatē Andris Miglavs. Viņš bilst, ka līdzīgi domā arī viņa kolēģi. “Mēs skaidri un nepārprotami sakām, ka ir vajadzīga teritorijas pārvaldības reforma. Jo administratīvi teritoriālās reformas veids un forma, kādu grib īstenot ministrija, valdība un Saeima, runā tikai par vienu - par robežu paplašināšanu, iedzīvotāju skaita palielināšanu teritorijā un deputātu skaita samazināšanu. Nevis par to, ko vajadzētu - funkciju pārdali, teritorijas pārvaldības finansēšanas režīma maiņu, par transporta, komunikācijas koridora attīstību... Ja vien gribam redzēt arī Latvijas perifērijas ar augošu, ne lejupejošu attīstības līkni. Varbūt valdība domā, ka tas viss būs izdarāms kaut kad pēc tam? Bet tad būtu godīgi jāpasaka – vispār mēs Latvijas teritoriju attīstību redzam šādi. Tagad izdarām šo un tūlīt darīsim šādus soļus. Bet nekā tāda nav. Ir tikai maldinošas ilūzijas radīšana, ka lielākas teritorijas izveidošana padarīs to par ekonomiski dzīvotspējīgu,” pārdomās dalās pētnieks.

Jāpazīst cilvēki, kuri pārvalda teritoriju
Saka, ka lielākas pašvaldības esot efektīvākas, varot sniegt vairāk, labākus un lētākus pakalpojumus. Ja runājam par izmaksām, tad lielā mērā tā tas ir. Un Latvijas bankas ekspertu pētījums šajā ziņā nemelo. Bet šajā tēzē tiek principiāli aizmirsts, ka pašvaldības ir tuvākā cilvēku saikne ar valsts varu. Bet jaunveidojamo vienību centri ir tālu no iedzīvotājiem. Un pat ne tik daudz attāluma vai laika ziņā - saikne starp iedzīvotāju un valsts varu, vienkāršoti sakot, kļūst tāla. “Latvijas teritorijā vēsturiski vienmēr bijušas pagastu un pilsētu valdes tādā vai citādā formātā. Nav tik svarīgi, cik fiziski tālu tās ir, bet gan tas, ka pazīsti to cilvēku, kas to teritoriju pārvalda, un tev ar viņu ir saikne. Rīga ir lielākā pašvaldība un tai vajadzētu būt efektīvākai. Bet vai mums Rīgā ir saikne ar Rīgas domi?

 

Mēs Rīgas domē labi ja pazīstam Nilu Ušakovu. Nu labi,- tagad Oļegu Burovu, jo par viņiem bijusi ilgstoša publicitātes kampaņa, kas padara viņus atpazīstamus. Taču mēs nepazīstam citus Rīgas domes deputātus. Iespējams, ka daudzās teritorijās iedzīvotājiem šī saikne nav nozīmīga. Varbūt iepriekšējā 2009.gada reforma parāda šo nozīmību? Kad daļa sabiedrības cīnījās par cilvēku saikni ar konkrētu vietu, ar nosaukumu un tradīcijām, ar kultūrvēsturisko fonu, ar cilvēku savstarpējiem kontaktiem, komunikācijas iespējām, bet citur šīs saiknes nozīmība aizgāja otrajā plānā,” secina A.Miglavs.

Šis koncepts ir sabiedrības attīstībai kaitīgs
“Vietas, kurās bija spēcīgas vietējās kopienas, kur bija jaudīgi cilvēki ar piederības sajūtu savai vietai, kopienai un personības, iepriekšējā reformā spēja saglabāt savu identitāti. Kur tā nebija, tur ņēma virsroku stiprākais, un pagasti it kā izzuda no redzesloka. Protams, nekas nav vērtējams absolūti, tomēr lielos vilcienos tā ir. Latvijā, piemēram, ir mazs Jaunpils novads, Baltinavas, Alsungas, Rucavas, Beverīnas novadi, taču ieklausieties, cik spēcīgi un jaudīgi ir šo vietu vārdi! Aiz tiem stāv cilvēku enerģija, viņu darbi. Un to šodienas jaunās reformas plānotāji pilnībā ignorē. Sakot, ka cilvēku kopienas sajūtas, kultūrvēsturiskās tradīcijas nav vērtības. Tad - kur ir vērtība? Pārvaldības struktūras efektivitāte?” jautā pētnieks bilstot, ka reformatori redz pašvaldības tikai un vienīgi kā pakalpojumu sniedzējus. Jājautā,- vai mums tikai tas ir vajadzīgs? Visus pakalpojumu pamatmasu mums sniedz privātas kompānijas - būvnieki, taksometru firmas, sadzīves pakalpojumu uzņēmumi, komunālie uzņēmumi, dažādi servisi... “Pašvaldības nozīmīgākā loma ir sabiedrības organizējošais spēks, sabiedrības, cilvēku enerģijas virzīšana. Bet pašlaik īstenojamās reformas koncepcijā to visu ignorē. It kā tās nebūtu vērtības, tam nav nozīmes, tie ir tikai izdevumi... Es tam nepiekrītu, tāpēc atklāti un nepārprotami saku, ka esmu pārliecināts,- šīs reformas koncepts, kuru īsteno, sabiedrības attīstībai ir kaitīgs,” uzsver Andris Miglavs.

Ir arī labās ziņas
Viņaprāt, šobrīd sabiedrības apziņā tomēr ir iedzīvināta doma, ka pašvaldību darbības finansēšanas mehānismu, kas ir svarīgs teritoriju attīstības pārvaldības instruments, vajadzētu pārskatīt. “Ir izveidota darba grupa, tiesa, viņu paveikto es neesmu redzējis un man nav vēl priekšstata, ar ko viņi nodarbojas, kādus principus pārveidotā mehānismā pamatā liks. Vismaz mūsu darba grupa - es, Armands Pužulis un LU profesors Pēteris Šķiņķis - to nezinām. Taču jau tas vien, ka izveidota šāda darba grupa, ir daudz,” pārliecināts pētnieks.
Ir sadzirdēts arī fakts, ka nepieciešams transporta koridors: “Medijos bija Satiksmes ministrijas preses relīze, ka Latvijā būvēs ātrgaitas ceļus uz reģionālajām pilsētām. Beidzot tas ir izskanējis! Ar augstskolu rektoru padomi mums vasarā bija konferenču cikls. Rēzeknē bija transporta un komunikācijas tēma. Tobrīd no ministrijas, no pašvaldības un pat cilvēku puses par ko tādu nekas netika runāts. Ļaudis vienkārši priecājās, ka mums beidzot ir jauna Rēzeknes šoseja! Un viss... Ne runas par to, ka ceļš joprojām paņem četras stundas! No Klaipēdas līdz Viļņai - pāri visai Lietuvai varam aizbraukt trijās stundās. Divās stundās ar mazu astīti no Kauņas sasniedzam jebkuru Lietuvas stūrīti, pat vistālāko.” Laba ziņa arī, ka jau prezentētas Reģionālās politikas pamatnostādnes no 2021. līdz 2027.gadam. Tas liecina, ka šajā procesā ir sadzirdētas arī labās lietas. Tomēr tās visas paliek nesaistītas ar teritoriju pārvaldību, ar tajās dzīvojošo un strādājošo cilvēku iesaisti visu šo procesu veidošanā. Tāpat kā ārpusē paliek veselības aprūpes un profesionālās izglītības telpa, kur lēmumu pieņemšanā teritoriju iedzīvotāji vispār pat netiek pielaisti...”

Lielākais ieguvums - ietaupīta nauda
Taču viņš vēlreiz atgādina,- primāri nepieciešama teritoriju pārvaldības un ne administratīvi teritoriālā reforma. “Aprēķini liecina, cik lielu administratīvo izmaksu ietaupījumu gadā dotu šī reforma - tie varētu būt 20 līdz 30 miljoni eiro. Desmit gados tie būtu 300 miljoni - patiešām ievērojams skaitlis. Atceraties, cik miljonus izmaksāja Nacionālā bibliotēka? Iedomājieties, cik vērtīgi būtu tādu summu atrast valsts budžetā! Taču tie ir burtiski daži nelieli procenti no kopējā pašvaldību budžeta. Es noteikti nevēlos teikt, ka šī nauda mums ir lieka un nevajadzīga, nebūt nē! Tomēr tas patiesībā ir gandrīz vienīgais redzamais ieguvums, ko varētu dot valdības virzītā reforma,” konstatē Andris Miglavs.

Darbavietas nebūs aiz mājas stūra
“Laukos cilvēki dzīvojuši un dzīvos. Tikai lauku apdzīvotības struktūras pārmaiņas nebūt nav beigušās. Patiesībā būtu lieliski, ka Latvijā varētu saglabāties skelets, kuru veidos astoņas Latvijas lielās pilsētas līdz ar mazāku apdzīvoto vietu tīklu? Attiecībā pret laukiem tās ir septiņas pilsētas, jums tuvākā ir Rēzekne. Jautājums, vai Rēzekne kļūs par augošu pilsētu, kļūs par kultūras, veselības un izglītības centru visai jūspusei stundas brauciena attālumā? Šodienas laikmetā darbavietas nav aiz mājas stūra. Ja vien negribam būt provinciāli šaurpierīši, mums tas jāredz. Mums ir vienota darba un kultūras telpa, kas tālu pārsniedz konkrētās mājas, sētas, ciema un pilsētas robežas. Tas jāsaprot visiem. Jau sākumā teicu,- ja negribi redzēt diagnozi, negribi to pieņemt, tu neesi gatavs ārstēšanai...,” atgādina Andris Miglavs.

Ceļa rullis ir palaists
Reforma notiks, tā domā vairāki neatkarīgie eksperti, kuri šovasar mēģināja argumentēti cīnīties un skaidrot iepriekšminētos faktus. Taču ceļa rullis ir palaists, un ko tas nolīdzinās, mēs nezinām. “Sabiedrība neizprot, varbūt neprot cīnīties, bet politiskais uzstādījums spēs norullēt daudzas vērtības. Mēs mānām sevi sakot, ka darām kaut ko labu. Nojauksim esošo. Saliksim kopā jauno. Tas prasīs apmēram divus gadus. Tikai pēc tam varēsim runāt par jaunu pārvaldības struktūru, jaunu attīstības plānu veidošanu. Nedarot to, kas jādara, mēs kā valsts savā attīstībā zaudēsim nākamos 3-5 gadus,” sarunu noslēdz pētnieks Andris Miglavs, skaidri pasakot,- kā pilsonis ir pret šo reformu tās ierosinātajā formātā.

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

vadi

Veiksmes prognoze


.