Tualete nakts stundās būs slēgta

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 09 Novembris 2017 15:36

Balvu pilsētas iedzīvotāji droši vien pamanījuši, ka blakus skvēram uzstādīta publiskā tualete. Pašlaik tā gan vēl ir slēgta un iedzīvotājiem nav pieejama. Kad to atvērs?
Balvu novada pašvaldības aģentūras “SAN-TEX” direktors Uldis Sprudzāns skaidro, ka pašlaik tualetes apkārtnē notiek bruģa izbūves darbi. Šādi labiekārtošanas darbi nepieciešami, lai tualetes apmeklējuma reizēs tajā nenonāktu smiltis. “Tiklīdz šos darbus pabeigs, pašvaldība lems par tualetes darba laikiem. Paredzēts, ka tā strādās dienā, bet nakts stundās būs slēgta. Tas tādēļ, lai izvairītos no riskiem, ka tualeti varētu bojāt, izdemolēt. Tualeti atklās šogad,” stāsta U.Sprudzāns.

Kā sagaidīsim valsts dzimšanas dienu?

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 09 Novembris 2017 15:34

Pēc nedēļas līdz Latvijas Republikas 100.dzimšanas dienai atliks tikai viens gads. Jau šobrīd un visticamāk arī turpmāk sabiedrībā neizpaliks viedokļi, ko mēs katrs varam vai nevaram darīt, sagaidot valsts simtgadi? Tāpat visticamāk izskanēs versijas, rosinājumi un dažnedažādi spriedumi, kā izvairīties no populisma, kā un kam jāorganizē pasākumi un aktivitātes. Ko par to domā mūspuses cilvēki? 

Ar prieku sirdī katram jānāk pašam

Iveta Supe, Balvu Novada muzeja vadītāja:
-Mēs katrs kaut kādā veidā svinam savu un tuvinieku dzimšanas dienas. Īpaši apaļos ciparus. Šoreiz dzimšanas diena ir mūsu Latvijai, un 100 – tas ir nozīmīgs skaitlis. Mums, balveniešiem, ir ar ko lepoties. Mūsu puses ļaudis ir aktīvi iesaistījušies visos Latvijas valstiskuma veidošanās procesos. Benedikts Skrinda (Balvu katoļu draudzes prāvests 1914.- 1923.g.) bijis viens no Latgales kongresa organizatoriem un dalībniekiem 1917.gadā, kad izšķīrās Latvijas vienotības jautājums; 1919.gadā, kad cīņas par Latvijas neatkarību tikai sākās, Balvi kļuva par Latgales partizānu pulka šūpuli; vēl 10 gadus pēc Otrā pasaules kara mūsu puses mežos turējās Nacionālie partizāni un ticēja Latvijas Brīvības idejai; Atmodas laikā - 80.gadu beigās - arī pie mums aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontes nodaļa; 1991.gada janvāra Barikāžu hronikas lappusēs ierakstīti arī daudzi Balvu puses cilvēku vārdi... šo sarakstu varētu turpināt.
Kā jāsvin valsts dzimšanas diena? Kam jārada svētku sajūta? Manuprāt, tas galvenokārt atkarīgs no katra paša. Kultūras darbinieki var noorganizēt pasākumu, bet ar prieku sirdī katram jānāk pašam. Kaut 100 klauni var līst ārā no ādas un stāvēt uz galvas - mākslīgi prieku nevar radīt, to var radīt tikai ar Mīlestību!
Es mīlu savu Latviju. Un tik ļoti gribas justies mīlētai no savas valsts. Var iztērēt miljonus par salūta raķetēm, bet tik ļoti gribas būt vienkārši novērtētai un noderīgai tepat – savās mājās, lai ar prieku un no sirds varu darīt savu darbu un zināt, ka bērni ir drošībā un var iegūt labu izglītību; lai nav jāuztraucas, par kādiem līdzekļiem varēšu salabot savu un tuvinieku veselību, ja kvotas beigušās; lai nav jādomā, kādā mežā izrakt naudas lādi, lai spētu apmaksāt apkures, elektrības rēķinus un vēl paliktu kaut kas svētku tortei; lai nav jābrauc pēc maizes kumosa uz kaimiņzemēm... Tajā pašā laikā mums ir arī dots ļoti daudz dažādu iespēju, par kurām agrāk pat nevarējām sapņot! Arī tās jāprot novērtēt. Gaidot Latvijas dzimšanas dienu, novērtēsim to, kas mums ir, un darīsim KATRS savā vietā to, ko spējam – no sirds, un svētku sajūta neizpaliks, un dzīve kļūs labāka!

Gribas salīdzināt ar “Titāniku”

Aldis Pušpurs, kultūrvēstures sētas “Vēršukalns” vadītājs:
-Pirms dažiem gadiem tika sasaukta sanāksme, lai gatavotos Viļakas 720 gadu jubilejas atzīmēšanai. Bija visu līmeņu kultūras iestāžu vadītāji. Spilgti atmiņā palikusi epizode, kad kāda darbiniece teica,- pieliksim kalendārajā plānā paredzētajiem klāt 720, un būs labi. No šoka kādu brīdi biju mēms, tad izteicu savus iebildumus. Tā man bija arī pēdējā sanāksme. Šķiet, kaut kas līdzīgs notiek ar Latvijas tuvojošos apaļo jubileju. Grābsta, ko tik spēj, protams, līmenis ir augstāks. Paskatieties kaut vai interneta vietnē www.lv100.lv! Kā ar pliku pakaļu uz karstas plīts būtu uzlikti. Brīžiem rodas domas – vai tikai pēc lielās jubilejas nosvinēšanas ar Latviju nebūs cauri – tāda haotiska grābstīšanās kā pirms vulkāna izvirduma. Būs tādi, kuri teiks par mani, - ko viņš tur iedomājas! Lēmēji taču ir lēmuši. Domāju, ka to necilo darbiņu dēļ, ar kuriem esmu centies jau no 1989.gada Latviju godāt, tomēr uz savu viedokli man tiesības tā kā būtu. Vislielākā dāvana būtu, ja valsts dienesti, arī pašvaldības savus pienākumus pildītu apzinīgi, nevis sev pietuvināto un vēl sazin kā labā, bet visas tautas labā; ka mēs, laukos dzīvojošie, sajustu, ka ir rūpe, lai arī Latvijā laukos vēl pēc nedaudziem gadiem būtu kas dzīvo un saimnieko. Citādi dzirdam, ka viss tikai samazinās – slēdz skolas, iestādes, ceļu stāvoklis neuzlabojas, pat dzird, ka ceļu ir par daudz, ģimenes ārsti aiziet pensijā un nav kas nāk vietā... Kur te vieta svinēšanai. Vēl ne vienu reizi esmu nodomājis, ka labi nebūs, ja paskatāmies kaut vai Viļakas novada informatīvajā izdevumā – vieni prieki un lustes, ka tik neiznāk kā sienāzim – visu vasaru čīgāja un lēkāja, bet rudenī bēdas vien un gals klāt. Neviļus atmiņā uzvirmo traģiski emocionālie kadri no kinofilmas “Titāniks”, kad ir skaidrs šā kuģa un pasažieru traģiskais liktenis. Viss brūk un gāžas, emocijas visspēcīgākajā iespējamā līmenī, kuģa orķestris diriģenta vadībā spēlē pirms bojāejas brīdi kādu melodiju. Visspēcīgāk mani ietekmēja tas, kad apjautu, kas šī ir par melodiju – “Tuvāk pie Dieva kļūt” - dziesma no katoļu lūgšanu grāmatas. Arī man ik pa brīdim mūsu situāciju kopumā, bet īpaši laukos, gribas salīdzināt ar “Titāniku”, tikai mūzika vadītāju izpildījumā nav pareizā.
Svinības būs, bet katrā līmenī citādākas. Rīgā būs daudzveidīgi un grezni, un tas ir loģiski, jo Rīga ir valsts ekonomiskais, kultūras un izglītības centrs. Tālāk uz nomalēm būs pieticīgāk, vienkāršāk. Galvenais nezaudēt sirsnību, jūtu patiesumu. Esmu uzskatījis un savas domas nemainīšu, ka tieši 18.novembra svētki ir reize, kad svētku koncerts jāveido vietējiem, saviem pašdarbniekiem. Katrs kolektīvs var sagatavot kaut vai vienu priekšnesumu, bet no sirds. Vairākkārt esmu piedzīvojis to neatkārtojamo sajūtu, ka jūti, pašam izdodas un zālei tas arī patīk. Šī atgriezeniskā, neredzamā ķīmija dod kopīgu emocionālu pacēlumu, kura dēļ aizmirstas nogurums un pārslodze, rodas vajadzīguma un gandarījuma jūtas. Būs daudzi, kuri teiks – vietējie… Cienījamie vietējie priekšnieki, tas ir jūsu darba rezultāts, ka lielai daļai savējais liekas nenozīmīgs, nevajadzīgs, slikts. Grūti iedomāties to ģimeni, kurā kaimiņu bērni liktos labāki nekā savējie.
Lielākā daļa neapmeklēs koncertus, bet šo svarīgo notikumu atzīmēs savās mājās – skatīsies TV raidījumus vai kā citādi. Man ir kāda ideja, kura, domāju, atbilst mūsu valsts vērtībām. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju”. Nereti šie cēlie vārdi paslīd gar ausīm vienkārši bez piedomāšanas. Cik bieži aizdomājamies, ka tā ir lūgšana? Jo vienlaikus vairāk lūdzas, jo lūgšanai ir lielāks spēks. Būtu pavisam prātīgi, ja svētku rītā visas Latvijas kristīgās konfesijas organizētu dievkalpojumus visās baznīcās vienā laikā. Domāju, gandarījums un svētība būtu visai valstij. Noteikti nevajadzētu aizmirst tos, kuri no valsts pirmsākumiem ir darījuši, lai Latvija būtu mūsu kopīga valsts.
Kā būs šogad? Manai darbībai Vēršukalnā pamazām tuvojas loģisks noslēgums, tāpēc aicināšu visus tos, kuri ar savu izdomu, uzdrīkstēšanos, praktisku darbu ir darījuši, lai par Vēršukalnu nebūtu jākaunas. Pirmssvētku nedēļā būs sarūpēta izstāde, kurā varēs aplūkot, kā valsts svētki svinēti jau kopš pagājušā gadsimta 30.gadiem, varēs redzēt, kāda jēga (arī praktiska) bija šim notikumam.
Būs tādi, kuri pēc šī saviebsies un teiks,- zaimošana. Neko, kungi, nevaru padarīt. Valsts dibināšanas svētki man ir vieni no svarīgākajiem. Tas, ka mums neiet tā, kā bijām cerējuši, galvenokārt ir tikai mūsu pašu neprofesionalitātes, bezatbildības un lepnības sekas. Tad pameklēsim to baļķi vispirms un skabargu - vēlāk.

Īpaša Dieva lielajā plānā

Ruta Cibule, Balvu Centrālās bibliotēkas direktore:
-Noteikti sevi pieskaitu tiem, kuri uzskata Latviju par izredzētu vietu un latviešu tautu - par kaut ko īpašu Dieva lielajā plānā. Ne katrai mazai tautai ir sava valsts. Cits jautājums, kā mēs šo izredzētību spējam un gribam realizēt. Gaidot valsts simtgadi, mani ļoti silda tās norises un notikumi, kas ir ārpus lielajiem, oficiālajiem pasākumu plāniem. Tās ir īstākas un patiesākas. Piemēram, prāvests Staņislavs Rekovas draudzē savos sprediķos ļoti bieži īpašā veidā uzsver valstiskumu. Valstiskumu tādā veidā, kādiem mums būtu savā garīgajā dzīvē jāsagaida šī skaistā jubileja. Uzmanība tika veltīta arī Latgales kongresa 100.gadadienai un mūsu īpašajai atbildībai par latgaliešu valodas likteni. Līdzās rūpēm par simtgades laika garīgo ietvaru, arī rūpes par atjaunojamo draudzes māju tieši līdz valsts jubilejai. Kopumā man tas liekas ļoti valstiski. Vai, piemēram, Anneles Slišānes individuālais projekts “Symtsdeči Latvijai....” - fantastiska apņēmība katru nedēļu uzaust vienu audeklu no dažādiem materiāliem. Daļu no tā, sākot ar 11.novembri, varēsiet aplūkot Centrālās bibliotēkas zālē. Apbrīnojams gara lielums! Noteikti nāciet apskatīties!
No lielajām norisēm man vairāk patīk tās, kuras ir process, nevis pasākums. Piemēram, virzība uz Nacionālās enciklopēdijas izdošanu. Tas būs paliekoši un, cerams, arī kvalitatīvi. Pēdējos gadu desmitos mēs esam pietiekami baroti ar paviršiem izdevumiem. Ir lietas, ko līdz galam neizprotu. Piemēram, atsevišķu personu stipri lobētos un pat uzspiest mēģinātos Baltā galdauta svētkus. Tradīcija vai nu ir, vai tās nav. Tradīciju nevar pasludināt vai izdomāt. Ja tā, tad tā ir kampaņa, nevis tradīcija.
Valsts simtgades svinību projektiem ir paredzētas diezgan lielas naudas summas. Gribētos, lai tās tiek izlietotas lietderīgi, nevis pompozi vai sekli. Šeit ir arī slikti piemēri.
Mani saista tās norises, kuras aktualizē zināšanas par pagātni. Līdz šim mēs daudz mazāk zinājām par to, kā izveidojās Latvijas valsts. No šodienas loģikas viedokļa raugoties, tas ir gandrīz neiespējams notikums. Gara lielums un ideālisma deva, kas dzīvoja valsts dibinātājos pirms 100 gadiem, mums būtu jāpaņem sev par paraugu. Man patīk šis mazliet dīvainais sauklis “Es esmu Latvija!”. Tā arī ir. Kāda esmu es pati, kā attiecos pret notikumiem un iespējām, tāda ir mana Latvija. Varētu teikt arī,- es esmu pašvaldība! Un katrs atbilstoši rīkoties, lai mūsu ikdiena kļūtu skaidrāka, sakārtotāka un atbildīgāka. Bibliotēkas darbiniekiem un lasītājiem simtgades tuvošanās ir atnesusi brīnišķīgu dāvanu, proti, Latvijas vēstures dažādiem posmiem veltītu romānu sēriju “Mēs Latvija. XX gadsimts”. Tas ir patiesi brīnišķīgs process, kurā lasītājs ar nepacietību gaida un ar prieku lasa katru jauno darbu. Mums ir zināmi vairāki bibliotēkas apmeklētāji, kuri tieši caur šiem romāniem ir apņēmušies iepazīt mūsu tautas likteņus vairāku gadu desmitu ritējumā. Gribas ticēt, ka tas modinās arī dziļāku interesi un vēlmi meklēt arī citus informācijas avotus. Lasītājs atkal ir atguvis interesi par latviešu oriģinālliteratūru, vai tas nav prieks!?
Man prieks, ka mums ir pieejams brīnišķīgais žurnāls “A 12”. Tas nestāsta par tiem cilvēkiem, kuri jau apnikuši, gozējoties popularitātes saulītē, bet par stipriem, godīgiem un apņēmīgiem cilvēkiem, kuri mums ikdienā ir līdzās. Šie ikdienas labās prakses piemēri ir tik iedvesmojoši un pacilājoši, ka atgriežas vēlme būt labākam un rīkoties gudrāk.
Mums, Ziemeļlatgales ļaudīm, simtgades svinību kontekstā noteikti jāizceļ Latgales partizānu pulka darbība. Jāatsvaidzina vēstures zināšanas un katram personīgi jānovērtē šo cilvēku apbrīnojamā rīcība. Latvijas vēsturē nav otra līdzīga notikuma, kad jaunās valsts aizsardzība tika organizēta no apakšas. Izveidotais pulks kļuva par ievērojamu militāru spēku, un, noslēdzoties atbrīvošanās cīņām, šis formējums tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā. Atcerēsimies, tas bija 1919.gads. Viens no pulka aktīvākajiem organizētājiem bija Kārlis Lācis, kurš vēlāk kļuva par Balvu pilsētas vadītāju. Iedomāsimies to jautājumu loku, kas bija jārisina šim cilvēkam. Mēs salīdzinoši esam tikai miera laika un līdzenuma grūtībās.
Vēsture liecina, ka mēs ne vienmēr esam pratuši gudri rīkoties ar mums uzticēto varu un iespējām. Varbūt, ka tā ir mazas tautas slimība, ko cilvēces vēstures kopējās mācības nespēj pārliecināt. Tuvojoties valsts dzimšanas dienai, ikvienam gribu novēlēt sirds gudrību un labu veselību! Lai katram pēc saviem spēkiem un iespējām izdodas atrast veidu, kā apliecināt sevi savai valstij!

Aizvadīts festivāls “Savējie”!

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 06 Novembris 2017 16:06

Pagājušajā piektdienā Kubulu pagasta kultūras namā jau piekto gadu pēc kārtas notika dzīvās mūzikas festivāls “Savējie”, kurā piedalās gan mazāk zināmi izpildītāji, gan arī jau plašāku popularitāti ieguvušas grupas. Šogad festivāla galvenais viesis bija vairāku nu jau leģendāru dziesmu īpašniece - rokgrupa “Dzelzs Vilks”. Tās solists Juris Kaukulis jautāts, ar kādām emocijām devies mājup pēc festivāla, stāsta, ka publika bija ļoti atsaucīga un dzīva, dziedot līdzi un emocionāli izdzīvojot ikvienu festivāla mirkli.

Sabojā vides objekta plāksni

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 06 Novembris 2017 15:55

Ar nepatīkamām ziņām Balvu pilsētā sākās pagājušās nedēļas sestdienas rīts. Šī gada 5.augustā Balvu pilsētas parkā uzstādīja vides objektu “Gaiss”. Notika arī vides objekta apkārtnes labiekārtošanas darbi, kā rezultātā objekts kļuva krietni pamanāmāks un vizuāli iespaidīgāks tieši diennakts tumšajā laikā. Tomēr ir cilvēki (vai arī viens cilvēks), kuriem pilsētas ieguldītais darbs mūsu visu dzīves vides uzlabošanā nerūp. Aizvadītās nedēļas nogalē kāds sabojāja attēlā redzamo plāksni, uz kuras bija informācija par vides objektu. Notikušo trāpīgi komentējuši vairāki sociālo tīklu lietotāji rakstot: “Pilsēta top skaistāka, bet cilvēku līmenis diemžēl tam netiek līdzi” un “Vai tad tiešām viss jāliek aiz dzeloņžoga?”

Valsts policija uzsākusi kriminālprocesu. Notiek izmeklēšana.

Vētraino Atmodas mīlestību atceroties

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 06 Novembris 2017 15:26

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

“Bija tāds laiks – ar kopīgām dziesmām, brālībā sadotām rokām, manifestācijām un piketiem, virs galvas augstu plīvojot sarkanbaltsarkanajam…,” tā rakstīja grāmatas “Bija tāds laiks… 1991… Janvāra barikādes” veidotāji, atceroties Atmodas laika notikumus un barikādes nu jau pirms vairāk nekā 26 gadiem. Tie bija stāsti par bijušā Balvu rajona cilvēku drosmi uzdrīkstēties būt lepniem, tikt sadzirdētiem un pieprasīt brīvību Latvijai. Ne tikai pieprasīt, bet arī izcīnīt tās neatkarību. Iedomājieties – simtiem tūkstošu cilvēku spēja būt vienoti, dzīvot ar kopēju ideju un būt saliedēti ceļā uz cēlo mērķi.

* Tas bija laiks, kad kaislības sita augstu vilni ap Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām, uzdodot jautājumu: kurš kuru? Tautfrontiešu štāba noskaņa līdzinājās skudru pūznim, - te nāca un gāja, runāja, sprieda un prognozēja. Bijušā Balvu rajona vārds vēsturē paliks ar trīs deputātiem, kuri 1990.gada 4.maijā nobalsoja par neatkarību. Viņi – Andris Līgotnis, Juris Cibuļs un Kazimirs Šļakota.
* Tas bija laiks, kad pazuda Ļeņina pieminekļi, bet ļaudis plūda uz dievnamiem, un Lieldienās un Ziemassvētkos tie bija sevišķi pilni.
* Tas bija laiks ar vēsturisko dienu, kad uz Latvijas un Krievijas Padomju Federatīvi Sociālistiskās Republikas robežas svinīgi atvēra muitu. Pēc ilgiem gadiem bija atjaunota robeža.
* Tas bija arī ekonomiski grūts laiks. Tukši veikali, vizītkartes preču iegādei, garas rindas pēc importprecēm, gadatirgus Balvos ar žiguļa un dažu importmantu izsoli. Taču arī iespēja veidoties zemnieku saimniecībām, atgūt īpašumus un kļūt sev pašam kungam un kalpam.

Mums pietrūkst garīguma, to Dieva baušļu
Nav nācies dzirdēt bijušos tautfrontiešus nožēlojam līdzdalību Tautas frontes aktivitātēs, lai kā arī mainījusies dzīve, uzskati un attieksme pret politiku un politiķiem. Daudzi Atmodas laiku salīdzina pat ar pirmo mīlestību, kas vienmēr silda sirdi un uzjundī patīkamas atmiņas. Bet laika ritējums sev līdzi nes nemitīgas pārmaiņas. Divreiz vienā upē neiekāpt. Vai Atmodas laika gars kaut kur vēl dzīvo, vai ir vērts to meklēt? Ar šo jautājumu uzrunāju JURI ANNUŠKĀNU, tagad juristu, bet toreiz tautfrontiešu izdevuma “Balvu Atmoda” redaktoru un veidotāju.
Kā, Tavuprāt, ir ar tā laika garu, ko daudzi no mums neaizmirsīs, kamēr vien dzīvos?
-Neatkarība nāca lēnām, un domāju, šo jēdzienu katrs sapratām dažādi. Vairums no mums, protams, gribēja brīvību Latvijai un bija pārliecināti, ka tad mēs dzīvosim tikpat labi kā citur Eiropā. Citiem bija neaizmirstami padomju sistēmas pāridarījumi: kara laiku smagums, deportācijas, Afganistāna. Viņi gribēja beidzot nomest važas. Tagad, atskatoties uz to laiku, domāju, varbūt tolaik mums vispār nebija nekāda Atmodas gara, drīzāk vēlmes vai ilgas. Tiklīdz kopējais mērķis bija sasniegts, mēs izklīdām. Varbūt tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc šodien nav tā, pēc kā tik ļoti ilgojāmies toreiz!
Bet tas bija laiks un izdevība piedzīvot Atmodu!
-Protams! Mēs nedrīkstējām neizmantot šo iespēju un laiku! Tolaik bija izveidojušies apstākļi, atradās cilvēki, un viss notika. Fiziski bija sasniegts līmenis un pakāpe, līdz kurai diemžēl mēs neesam spējuši izaugt garīgi. Tā ir mūsu šodienas sabiedrības nelaime. Mums pietrūkst garīguma. To desmit Dieva baušļu. Kaut vai tas,- tev nebūs zagt! Te slēpjas atbilde, kāpēc sabiedrība šodien tik ļoti noslāņojusies un cilvēku dzīves līmenis kļuvis krasi atšķirīgs. Un kā tad ir ar pārējo deviņu baušļu ievērošanu?
Turklāt šodien sabiedrība ir ļoti liekulīga.
-Daudziem varbūt vispār nav nekādas ticības, viņi tikai skaisti runā. Pajautāšu: vai mums vajag tik daudz sēru dienu, kādas valstī izsludinātas? Tāda iekrīt pat manā dzimšanas dienā. Bet, ja reiz sēru diena, tad lai skan simfoniskā mūzika un filozofiska rakstura raidījumi no rīta līdz vakaram. Bet pie mums izkar karogu sēru noformējumā un pēc tam iet uz balli vai koncertu. Tā ir liekulība. Garīgās izaugsmes rādītājs ir arī baznīcu apmeklējums. Cik daudzi regulāri tās apmeklē? Ja cilvēks strādā 6-7 dienas, kur paliek laiks atpūtai, garīgām izpausmēm un pašattīstībai? Viņš ir noguris, pārstrādājies, bieži vien arī pārāk atkarīgs no materiālajām vērtībām. Vēlreiz uzsvēršu: mums pietrūkst garīguma.
Cilvēki netic, pat neieredz politiķus un viņu darbību…
-Piekrītu, bet cilvēkiem jārēķinās ar sekām. Ja netic, nolaiž rokas, tad viņi ir padevušies un atstājuši notikumus vai nu pašplūsmai, vai atdevuši savu vēlmi tiem, kuri to izmanto. Padevība nozīmē, ka pietrūkst gara spēka. Bet Atmodas laikā to, ko cilvēki runāja mājās, uz ielas, viņi nebaidījās pateikt arī publiski, nebaidījās, ka par to atlaidīs no darba vai ieliks cietumā. Tā bija Atmodas laika iedvesma, kas pārauga kopējā spēkā. Vēlreiz saku, ka mums visiem jāaug garīgi. Saeima šajā ziņā ir mūsu spogulis. Pavērojiet, kas notiek ar it kā normāliem cilvēkiem pēc pāris gadiem, kuri iekļuvusi Saeimā! Cik no viņiem būs tādi paši – godīgi, kritiski, ar vēlmi mainīt dzīvi, par ko runāja pirms tam!
Atmoda bija žurnālistikas zvaigžņu stunda. Rakstīt tik atklāti, saucot lietas īstajos vārdos un nebaidoties parakstīt savu vārdu, pirms tam nebija pieredzēts. Žurnālistiem uzticējās, viņus godāja un neķengāja. Toties tagad masu medijiem pat ar likuma spēku apgrūtināta, pat aizliegta informācijas ieguve.
-Patiesībā mūsu dati nebūt nav tik aizsargāti, kā gribētos domāt. Tiem, kuriem ir vēlme, ir dažnedažādas iespējas mūs izsekot un iegūt datus. Problēma tā, ka tur, kur vajadzētu objektīvi runāt un parādīt, ka cilvēkam, piemēram, ir parādsaistības, ka viņš neaprūpē bērnus, negādā par vecākiem vai tamlīdzīgi, šos datus noslēpj un neļauj presei publiskot. Savukārt e-pastus vai mobilos tālruņus uzzina ātri un izmanto, lai cilvēkus ievilinātu mahināciju tīklos, ja viņi tam ļaujas. Ja vajag, atradīs arī darbavietu, atalgojumu un citu informāciju.

Labākais, ko jaunībā izdarījām
Atmodas laiks bija cilvēku iepazīšanas iespēja. Ne tikai vērot, bet arī darīt un pieņemt lēmumus, kad iznāca būt atbildīgos amatos. Būt drosmīgiem, skaļi paužot savu viedokli, un nebaidīties no reakcijas vai vēl tālejošākām sekām. Nav aizmirstami Vīksnā dzīvojošā Imanta Zeltiņa mītiņā teiktie vārdi par to, ka kompartijas biedra kartes ir sarkanas, jo mirkušas asinīs… Imants bija gan pirmo Tautas frontes, gan Neatkarības kustības kongresu delegāts. Savējo izjūta saglabājusies joprojām, un arī Imantam jautāju, kāds, viņaprāt, izskatās Atmodas laika gars šodienas izjūtās?

IMANTS ZELTIŅŠ:
-Maskavas impērijā tolaik bija nobriedusi revolucionārā situācija, kad augšas vairs nespēja dzīvot pa vecam, bet apakšas to vairs negribēja. Ja šāda situācija būtu 50. vai 60.gados, notiktu kas līdzīgs, tikai vētraināk. Igauņi to nosauca par “Dziesmoto revolūciju”, un, manuprāt, tas ir pareizāk. Atceros, Baltijas folkloras festivālā igauņi vicināja mazus nacionālos karodziņus un arī mums iedeva sarkanbaltsarkanos.
Protams, tas laiks ir piemiņas vērts. Tas bija labākais, ko jaunības aizrautībā izdarījām. Atceros skatu, kad Daugavas krastmala bija sarkanbaltsarkano karogu jūra. Ar mani kopā bija studiju laika draugi. Arī dzejniece Maira Asare, kuras vairs nav starp mums.
Pasaule nav tāda, kāda izskatās. Arī “Dziesmotajā revolūcijā” bija paslēpts daudz zemūdens akmeņu, kuri novirzīja straumes vēlamajā gultnē. Sākumā partija norobežojās no Tautas frontes, bet drīz aptvēra, ka var groži izslīdēt no rokām, un metās iesaistīt savējos. Tad radās labi inscinēts teātris ar daudzām niansēm. Protams, tas bija vētrains laiks, bet neatkarību mēs panācām. Taču jebkura revolūcija aprij savus radītājus, un sārņi uzpeld virspusē. Tie ar laiku nogrimst upes gultnē, bet paiet ilgs laiks. Čekisti veikli iefiltrēja savus pakalpiņus mūsu rindās un pārņēma pat vadību, izdarot to tik profesionāli, ka pat es uzreiz nesapratu, kurš ir savējais un kurš nav. To es izskaitļoju, kad jau bija par vēlu.
Jaunatne tagad ir tāda, kā jau visos laikos. Viņi dzīvo šodien un rīt. Par vēsturi sāks interesēties vēlāk, un ne jau visi. Domāju, viņi drīz padzīs vecos bukus no Saeimas un pārņems vadību valstī. Nepaies ne 10 gadi.

Arī Latvijā var strādāt un pelnīt
Savs viedoklis par mērķu piepildījumu ir Atmodas laikā dzimušajiem, tagad jau pieaugušiem cilvēkiem. Kā veidojusies dzīves pieredze, kādi ir sasniegumi, atklāj SIA “Veiks” īpašnieks un valdes loceklis JĀNIS IGAUNIS.

Iepazīstinot ar sevi, Jānis parasti saka, ka nāk no Balviem, ir precējies, audzina divus bērnus un strādā būvniecības jomā. Viņam drīz būs 29 gadi. Ko Jānim izsaka Atmodas laiks, vai par tādu ir dzirdējis? Puisis saka, ka par šo svarīgo posmu Latvijas dzīvē ir skatījies dokumentālus kino stāstus un zina, ka sabiedrība toreiz bija ceļā uz svarīgām pārmaiņām ar mērķi atgūt brīvu un vienotu valsti. Par šo laiku viņam stāstījuši arī vecāki, jo Jāņa tēvs Pēteris Igaunis bija starp Atmodas laika aktīvistiem, brauca uz barikādēm un ir apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Jānis vērtē, ka brīvība gan ir iegūta, taču vienotības Latvijā pagaidām nav. Neko vairāk par šo laiku viņš neizsakās, atzīst, ka ar savas paaudzes jauniešiem par šo tēmu nemēdz runāt.
Jānis uzskata, ka arī, dzīvojot Latvijā, var pietiekami labi nopelnīt un, ja ir prasme un gribēšana, veiksmīgi vadīt darbus saistībā ar ārzemēm. Protams, viņa gadījumā arī vecākiem bijusi zināma loma konkrētā darba atrašanā. “Esmu uzaudzis vidē, kur cilvēki daudz strādāja, redzējis daudzu projektu īstenojumu,” viņš saka. Būvniecību viņš raksturo kā grūtu un atbildīgu, taču vienlaikus interesantu darba jomu. Šopavasar, piemēram, viņi uzbūvējuši 10 dzīvokļu rindu māju Stokholmā. Tas bijis liels izaicinājums, jo darbu apjoms īsā laikā bija jāveic, atrodoties gan Latvijā, gan Zviedrijā. Protams, ir gandarījums un pūliņi attaisnojušies. Jānis vadījis darbu gaitu, komunicējis ar strādniekiem un bieži braucis uz Stokholmu. Veiksmīgais rezultāts apliecinājis, ka viņu uzņēmumam ir pa spēkam šādi - visai liela mēroga - projekti. “Acīmredzot arī turpmāk droši varu uzņemties tik lielus projektus,” Jāņa secinājums. Būvniecības pasūtījumi ir arī tepat, Latvijā, un tuvākajā apkaimē, lai gan mūsu cilvēku rocība, kā pierādījies dzīvē, ir visai atšķirīga. SIA “Veiks” veic darbus arī pašvaldību un vietējo uzņēmēju vajadzībām.
Brīvajā laikā puisim patīk doties pārgājienos, paceļot, braukt ar velosipēdu. Viņš lasa arī vēsturiskus romānus, fantastiku un dresē savu draudzīgo borderkolliju - pusgadu jauno suni Jumi. Jānis ir apmierināts ar šo laiku, ar dzīvi, ar iespējām, ko tā sniedz. Vari dzīvot kaut vai nelielajos Balvos, bet būt saziņā ar visu pasauli un kārtot darba lietas. Ja vēlies, nedēļas nogali var pavadīt kādā Eiropas pilsētā vai apceļojot Latviju. Jānis ik pa laikam pasapņo arī par savu māju, kāda ģimenei noteikti reiz būs. Būs tad, kad atradīs tai īsto vietu ainaviskā vidē un izdomās visu līdz sīkumam.