Latgalē izbauda dzīves patieso garšu

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 15 Oktobris 2018 16:04

Pašā priekšvēlēšanu cīniņu karstumā, kad politologiem darba pilnas rokas, Rīgas Stradiņa universitātes programmas “Politika un politiskā komunikācija” vadītājs, lektors, bijušais Latvijas Neatkarīgās Televīzijas programmas “900 sekundes” moderators, pētnieks un kopš šī rudens arī Rīgas 41.vidusskolas skolotājs Mārtiņš Daugulis atrada laiku, lai tiktos ar “Vaduguns” žurnālisti. Lielā mērā tāpēc, ka Latgale un galvenokārt Bērzpils viņa sirdī ieņem īpaši nozīmīgu vietu.

Nav padomu, kā nesaslimt. Ir padomi, kā slimību neielaist

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 15 Oktobris 2018 16:03

Balvu novada pašvaldības Sociālajā dienestā rīkotajā pasākumā jaunajām un topošajām māmiņām grupas nodarbības tēma bija par sievietes veselību. Šoreiz uzmanību vērsa uz krūšu izmeklējumiem un pašpārbaudes prasmi. Ārsti mēdz teikt, ka grūti dot padomus, kā nesaslimt, taču viņiem ir konkrēti ieteikumi, ko darīt, lai slimību neielaistu. Grupas nodarbībās svarīgo tēmu atspoguļoja sabiedrības veselības speciāliste Ilze Kozlovska.

No senčiem mantotais sīkstums - bērnos un mazbērnos

Detaļas

Izveidots Piektdiena, 12 Oktobris 2018 15:04

Jāzeps Raciborskis, kurš no Annas un Jāņa sešiem bērniem šobrīd palicis vienīgais, ar ģimeni dzīvo Bērzpils pagasta Domopolē. Līdzās viņam blakus mājā dzīvo dēls Oskars ar ģimeni, kuram ir zemnieku saimniecība  “Ceļvidi”.  Svētku reizēs pie Jāzepa ciemojas arī 12 mazbērni un nu jau 8 mazmazbērni. Viņam ir 83 gadi, bet pie kombaina stūres, kas padomju laikos Jāzepam atnesis slavu un apbalvojumus, viņš labprāt sēžas joprojām piebilstot,- labība taču jānovāc! Jāzeps sarunas laikā uzvilcis dāvanā saņemto T-kreklu ar uzrakstu “Visforšākais vectēvs pasaulē!” un lepni stāsta, ka nākamās paaudzes ir lielākā bagātība, kura mantos senču sīkstumu. “Esmu izdzīvojis laika posmu no Ulmaņlaikiem līdz Eiropas Savienībai,”  konstatē Jāzeps Raciborskis.

Jāzepa Raciborska mamma Anna Adelča nāk no Bērzpils pagasta Golvaru puses. Tēvs Jānis sievu atveda uz Solas ciemu, kur viņu ģimenē piedzima seši bērni. 1949.gadā visus izsūtīja uz Sibīriju. Jāzepam toreiz bija 13 gadi, un Sibīrijā ģimene nodzīvoja astoņus gadus.

Ar vagoniem, vēršiem uz Sibīriju
Solas ciems, kurā agrāk atradusies māja pie mājas, nodega 1850.gadā, bet jau 1948.gadā te saimniekoja 30 ģimenes. Jāzepa tēvs stāstījis, ka aramzemes uz visiem bijis tikai 10 hektāri, un visi visu darījuši kopā - ganījuši lopus, apstrādājuši katrs savu zemes šņorīti. Iztikuši no zivīm un ogām purvā. “Laiks dzēš atmiņas, bet spilgti atceros, kā vagonā uz Sibīriju pirms Omskas ar plaušu karsoni saslima piecgadīgais brālītis, un man ar viņu vajadzēja palikt slimnīcā. Izveseļojās, un mūs aizveda pie vecākiem – sākumā 85 km ar mašīnu uz Poltavkas rajonu, tad 15 km uz Gostilovku ar vēršiem,” atceras Jāzeps. Visi gulējuši uz grīdas, uz bērza koka lāvām - nārām. Turpat blakus - teliņš... Pēc kāda laika ar pašizgāzējiem ģimene aizvesta uz Ziemeļiem, uz Znamensku pie Omskas. Tad dvīņu brāļiem pusaudžu gados deva atļauju izbraukt uz Latviju, bet tēvs palaida tikai Pēteri, Jānis palika Sibīrijā. “Pirmais gads Ziemeļos bija smags. 16m2 dzīvojām 19 cilvēki. Vidū – čugunka. Plūdi no Irtišas upes pietekas bija izskalojuši pludinātos kokus, malkas pietika. Daudzus veda strādāt taigā. No pirmās ziemas jau 14 gados sāku strādāt cehā, kur gatavoja dzelzceļa gulšņus. Darbs bija smags. Samaksa dienā - maizes kukulītis,” stāsta Jāzeps. To ziemu viņš atceras kā grūtāko. Bija dienas, kad nebija ko ēst. Reiz viņus izglābis izsūtītais no Žīguriem - Kaļāns, kuram bijuši rudzu milti un kurš padalījies ar Raciborsku ģimeni. Taču vēlāk tēvs kā profesionāls zvejnieks devies zvejā, upe zivis dāvājusi bagātīgi,- tā ģimene izdzīvoja. “Mātes brālis Boļeslavs Adelčs atsūtīja diegus, tēvs darināja murdus. Reiz noķerto līdaku nesa pat divatā, un aste vēl vilkās pa zemi. Tā svēra 18 kilogramus. Zivis parasti pārdevām, bet par šo līdaku čigāns pasolīja man labu mētelīti. Mums vienīgajiem no 70 latviešu ģimenēm bija govs, pienu sasaldēja, un komandējumos deva to sasalušu līdzi meža darbos taigā. Pakārām barakas sienas ārpusē un, kad vajadzēja, nolauzām gabalu un vārījām putru. Kāds vīrs, Kaņepe no Pokrotas, kurš bija sargs pie graudiem, un iemanījās tos iznest, iebērtus zābakos. Bet zinu, ka pirms tam ukraiņi bija miruši bada nāvē,” par izdzīvošanu pastāsta Jāzeps. 1956.gadā viņš, 21 gada vecumā, uz diviem mēnešiem devies atvaļinājumā uz Latviju, piedzīvojot ziemā Solas ciemā 40 grādu salu. Aizbraucis atpakaļ uz Sibīriju, bet 1957.gadā mājās devies kopā ar ģimeni. Mazliet pastrādājis Kupravā, Jāzeps vēlreiz devās uz Sibīriju - dienēt Urālos.

Dzimtas koku uzdāvina dzimšanas dienā
Santa Raciborska dzimtas koku bija nolēmusi uzzīmēt un uzdāvināt vectēvam un vecmammai dzimšanas dienā. “Lielāko daļu faktu man pastāstīja pats vectēvs. Vasaras vidū sēdējām ārā pagalmā, un viņš atcerējās, iedomājieties, pat līdz piecām paaudzēm vārdus! Un to, kas ar ko precējās, cik bērnu... Tas šķita tik apbrīnojami!” atceras Santa. Viņa ir lepna, ka vectēvam ir ražens atzars. “Mans vectēvs ir apbrīnojams cilvēks - daudzi dzīves skarbie pārbaudījumi, šķiet, ir padarījuši viņu tikai stiprāku. Vienmēr ir prieks aizbraukt uz Domopoli, kur vecmamma smaidīga sagaida ar noklātu galdu, un tam nevajag īpašu iemeslu vai svētkus. Arī vectēvs vienmēr ir smaidīgs, lielisks ģimenes piemērs. Vienmēr esmu domājusi, ka arī saviem bērniem gribu iemācīt tās darba rūķa īpašības, kādas ir vectēvam, arī atbildību pret dzīvi un mīlestību pret vecākiem, ko viņi iemācīja saviem bērniem. Vectēvs un vecmamma var noteikti lepoties ar savā dzīvē paveikto. Šīs lieliskās īpašības ir nodotas arī tālāk manam tētim, kurš vienmēr bijis kā vīrieša paraugs,” ar Arvīdu Raciborski lepojas meita Santa.

Septiņu bērnu ģimene kuplo joprojām
Aloiza un Leontijas (dzim. Raciborska) Pugaču ģimenē dzimuši septiņi bērni – sešas meitas un dēls. Vecākā meita Elita dzīvo Rēzeknes novada Čornajas pagastā un strādā atpūtas kompleksā “Ezerkrasti”. Arī viņa jau ir divu meitu mamma. Otrā meita Anita dzīvo Cesvainē, strādā “Cesvaines pienā” un audzina divas meitas. Trešā - Aivita - dzīvo Bērzpilī, strādā par pārdevēju, audzina divas meitas un dēlu. Ģimenē dzimušas dvīnes Ivita un Vita - Ivita dzīvo Bērzpils pagastā un strādā par pārdevēju, ir dēls un meita; Vita dzīvo Iecavā, strādā bērnudārzā, viņa ir dēla un meitas māmiņa. Meita Vija dzīvo Krišjāņos un ir skolotāja, ģimenē aug dēls un meita. Savukārt jaunākais ir dēls Jānis, kurš strādā Bērzpils pagasta pārvaldē un kopā ar sievu audzina divus bērnus. “Māmiņu Bēržu kapu kalniņā izvadījām februārī, viņa nesagaidīja savus astoņdesmit. Taču man radās ideja sapulcināt visus bērnus viņas dzimšanas dienā šoruden, 29.septembrī. Ieradāmies visi, sākām mātes piemiņas dienu ar kapu sakopšanas talku. Pēc tās devāmies pie brāļa palīgā šķirot kartupeļus. Darot darbu, atcerējāmies mammu, pagātni, kā arī ar humoru paskatījāmies uz lietām mūsdienās. Domāju šo tradīciju turpināt,” stāsta Aivita Rakstiņa.

Pie vectēva Ziemassvētkos - ik gadu
Jāzepa Raciborska vecākais dēls ir Jānis, kuram ar sievu Intu ir trīs nu jau pieauguši bērni – Klinta, Lauma un Alvis. Ģimeni kuplinājuši arī divi mazbērni – Sofija un Gustavs. Jānis ar Intu dzīvo un strādā Bērzpilī. “Klinta un Alvis šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs – Anglijā un Islandē. Ja Klintas plānos pagaidām nav atgriezties Latvijā, tad Alvis tomēr vēlas savu dzīvi turpināt šeit,” stāsta māsa Lauma Kaļva. Viņa uzskata, ka laiks visu saliks savās vietās. Lauma pati ir vidējais bērns un ar savu ģimeni nekur tālu nav aizceļojuši - strādā un saimnieko Balvos. Jāņa bērniem ir prieks, ka viņi uzauguši tik kuplā ģimenes un radu lokā. Bērnībā pie vectēva Jāzepa uz svētkiem (un ne tikai) vienmēr pulcējās visi bērni ar ģimenēm. Mazajiem bija jautri, jo tika izdomātas dažādas nerātnības. Vectēvs mazbērnus grieza un dancināja uz savām pēdām, tāpēc visiem saglabājies daudz patīkamu atmiņu no bērnības Domopolē. “Tagad, kad visi esam izauguši un katram savas lietas darāmas, tik bieži kopā sapulcēties neizdodas, tomēr ir nerakstīts likums, ka pie vectēva visi sabrauc Ziemassvētkos, kad vecmamma Baiba ceļ galdā sarūpētos labumus. Dalām dāvanas, skaitām dzejoļus, un vectēvs atrod savu garmošku, lai kopīgi varētu uzdziedāt. Vectēvs vienmēr ir un būs mīļš mums visiem. Un prieks, ka Raciborsku dzimtu turpinās Lūkass un Herberts, bet viņi noteikti nebūs vienīgie,” pastāsta Lauma Kaļva.

Lepojas ar kuplo dzimtu
Jāzepa ģimenes jaunākā dēla Oskara ģimenē ir trīs bērni. Viņš dzīvo vistuvāk tēva mājai, var pat teikt – vienā pagalmā, strādā savā zemnieku saimniecībā “Ceļvidi”. Sieva Iveta Bērzpils vidusskolā ir saimniecības pārzine. Dēls Dāvis strādā Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldē, meita Elīna pēc Balvu Mākslas skolas pabeigšanas turpina mācīties Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā, Līva iet Bērzpils vidusskolas 4.klasē. Elīna par kuplo dzimtu priecājas, jo “tu saproti, ka tavējo pasaulē ir daudz”. Arī Elīnai vismīļākie ir Ziemassvētki, kad visi dodas pie vectēva un vecmammas. “Tieši tad saproti, ka nav nekā labāka par svētkiem, ko pavadi kopā ar tik tiešām tuviem un mīļiem cilvēkiem,” saka Elīna. Viņai patīk radoši un mākslinieciski izpausties, bet vēl nav īsti pārliecināta, vai dzīvi un darbu saistīs ar mākslu. Ko jaunietei nozīmē Bērzpils? “Viennozīmīgi - māju sajūta. Vieta, kur dzīvo mana ģimene, vecvecāki, draugi. Vieta, kur esmu uzaugusi un dzīvoju arī tagad. Bērzpilī viss šķiet daudz tuvāks un mīļāks nekā citviet. Tik pierasts un iemīļots ir lauku miers un māju sajūta, ka ar dzīvi pilsētā to nevar salīdzināt. Stipra dzimta man nozīmē kopības sajūtu, atbalstu un cieņu. Mums jāsargā vienam otru, jāsargā savas saknes un tradīcijas. Raciborsku dzimta tik tiešām ir spēcīga un stipra. Ceru, ka mēs visi arī turpmāk spēsim būt tikpat izturīgi, nepazaudēsim viens otru, atvēlēsim laiku, lai biežāk satiktos un vienkārši pabūtu kopā,” saka Elīna piebilstot, ka ģimenē runā latgaliski, un tā ir valoda, kurai noteikti jādzīvo, jo “tā ir īpaša valoda - mums visiem ļoti tuva un svarīga”. Jauniete domā, ka liela nozīme dzīvē ir, ka ģimenē neesi vienīgais bērns. “Brālis un māsa man nozīmē ļoti daudz. Tā ir bezgalīga mīlestība... Mamma un tētis mums daudz iemācījuši, atbalstījuši, bijuši kopā it visos lielajos un mazajos dzīves notikumos. Var tikai apbrīnot enerģiju un spēku, ko viņi iegulda, strādājot saimniecībā. Arī vectēvs un vecmamma ir lielisks paraugs, kādam jābūt strādīgam cilvēkam, jo pat tagad mums nākas iet un vectēvam teikt, lai atpūšas un nenoslogo sevi, bet viņš jau neklausa un turpina darboties. Mēs visi esam pateicīgi vecvecākiem, ka viņi mums ir, ka savas dzīves laikā ir nemitīgi strādājuši un tik daudz sasnieguši,” lepna par dzimtu ir Elīna Raciborska.

Rīgas Zoodārzā nogādātais lūsēns jūtas lieliski

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 11 Oktobris 2018 17:25

Tieši pirms mēneša no pierobežas Viļakas pusē mežstrādnieks Rīgas Zooloģiskajā dārzā nogādāja lūšu mazuli, kas bija pieklīdis meža izstrādātājiem cirsmā. Zoodārzā lūsēns nonāca miesās vājš, lai arī tendēts uz komunikāciju. Tagad, apciemojot mazo plēsēju viņa jaunajā mītnē, zvērēns ir uzbarojies, ņiprs un kārs rotaļāties kā jebkurš kaķu dzimtas pārstāvis.

Valsts probācijas dienestam - jubileja

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 11 Oktobris 2018 16:41

2003.gada 7.oktobrī izveidoja Valsts probācijas dienestu (VPD), kuram pagājušajā svētdienā apritēja 15 gadu jubileja. Par godu jubilejai un ieguldītajam darbam svinīgajā pasākumā Daugavpilī apbalvojumus saņēma arī VPD Balvu teritoriālās struktūrvienības darbinieki un sadarbības partneri. Attēlā no labās puses: Balvu novada domes priekšsēdētāja vietniece Anita Petrova, VPD Balvu teritoriālās struktūrvienības probācijas speciāliste Aelita Dimitrijeva, VPD Balvu teritoriālās struktūrvienības vadītājs Juris Ragovskis, Rugāju novada domes priekšsēdētāja Sandra Kapteine un Viļakas novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Šaicāne.