Ministrijas atzinība par dzīvotprasmi laukos

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 27 Novembris 2017 15:47

Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs svinīgā valsts svētku ceremonijas gaisotnē pasniedzis Atzinības rakstu zemnieku saimniecības “Ičmalas” īpašniekiem. Jāņa un Irēnas Romānu ģimene dzīvo un saimnieko Balvu novada Krišjāņu pagastā. Viņi audzē gaļas šķirnes ganāmpulku ar vairāk nekā simts dzīvniekiem. Saimniecība dibināta 1992.gadā. Lielāko platību daļu aizņem zālāji un ganības, nedaudz sēj arī graudus pašpatēriņam. Saimniecība savā attīstībā veiksmīgi spējusi piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu. Saimnieka Jāņa pārliecība ir, ka aizvien jācenšas strādāt ar iespējami modernāku augsnes apstrādes tehniku.

Saņem laba vēlējumus jubilejā

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 27 Novembris 2017 15:41

25.novembrī, iepriecinot ciemiņus ar absolventu un audzēkņu koncertu, savu 60 gadu jubileju svinēja Viļakas Mūzikas un mākslas skola.

Tualete nakts stundās būs slēgta

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 09 Novembris 2017 15:36

Balvu pilsētas iedzīvotāji droši vien pamanījuši, ka blakus skvēram uzstādīta publiskā tualete. Pašlaik tā gan vēl ir slēgta un iedzīvotājiem nav pieejama. Kad to atvērs?
Balvu novada pašvaldības aģentūras “SAN-TEX” direktors Uldis Sprudzāns skaidro, ka pašlaik tualetes apkārtnē notiek bruģa izbūves darbi. Šādi labiekārtošanas darbi nepieciešami, lai tualetes apmeklējuma reizēs tajā nenonāktu smiltis. “Tiklīdz šos darbus pabeigs, pašvaldība lems par tualetes darba laikiem. Paredzēts, ka tā strādās dienā, bet nakts stundās būs slēgta. Tas tādēļ, lai izvairītos no riskiem, ka tualeti varētu bojāt, izdemolēt. Tualeti atklās šogad,” stāsta U.Sprudzāns.

Kā sagaidīsim valsts dzimšanas dienu?

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 09 Novembris 2017 15:34

Pēc nedēļas līdz Latvijas Republikas 100.dzimšanas dienai atliks tikai viens gads. Jau šobrīd un visticamāk arī turpmāk sabiedrībā neizpaliks viedokļi, ko mēs katrs varam vai nevaram darīt, sagaidot valsts simtgadi? Tāpat visticamāk izskanēs versijas, rosinājumi un dažnedažādi spriedumi, kā izvairīties no populisma, kā un kam jāorganizē pasākumi un aktivitātes. Ko par to domā mūspuses cilvēki? 

Ar prieku sirdī katram jānāk pašam

Iveta Supe, Balvu Novada muzeja vadītāja:
-Mēs katrs kaut kādā veidā svinam savu un tuvinieku dzimšanas dienas. Īpaši apaļos ciparus. Šoreiz dzimšanas diena ir mūsu Latvijai, un 100 – tas ir nozīmīgs skaitlis. Mums, balveniešiem, ir ar ko lepoties. Mūsu puses ļaudis ir aktīvi iesaistījušies visos Latvijas valstiskuma veidošanās procesos. Benedikts Skrinda (Balvu katoļu draudzes prāvests 1914.- 1923.g.) bijis viens no Latgales kongresa organizatoriem un dalībniekiem 1917.gadā, kad izšķīrās Latvijas vienotības jautājums; 1919.gadā, kad cīņas par Latvijas neatkarību tikai sākās, Balvi kļuva par Latgales partizānu pulka šūpuli; vēl 10 gadus pēc Otrā pasaules kara mūsu puses mežos turējās Nacionālie partizāni un ticēja Latvijas Brīvības idejai; Atmodas laikā - 80.gadu beigās - arī pie mums aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontes nodaļa; 1991.gada janvāra Barikāžu hronikas lappusēs ierakstīti arī daudzi Balvu puses cilvēku vārdi... šo sarakstu varētu turpināt.
Kā jāsvin valsts dzimšanas diena? Kam jārada svētku sajūta? Manuprāt, tas galvenokārt atkarīgs no katra paša. Kultūras darbinieki var noorganizēt pasākumu, bet ar prieku sirdī katram jānāk pašam. Kaut 100 klauni var līst ārā no ādas un stāvēt uz galvas - mākslīgi prieku nevar radīt, to var radīt tikai ar Mīlestību!
Es mīlu savu Latviju. Un tik ļoti gribas justies mīlētai no savas valsts. Var iztērēt miljonus par salūta raķetēm, bet tik ļoti gribas būt vienkārši novērtētai un noderīgai tepat – savās mājās, lai ar prieku un no sirds varu darīt savu darbu un zināt, ka bērni ir drošībā un var iegūt labu izglītību; lai nav jāuztraucas, par kādiem līdzekļiem varēšu salabot savu un tuvinieku veselību, ja kvotas beigušās; lai nav jādomā, kādā mežā izrakt naudas lādi, lai spētu apmaksāt apkures, elektrības rēķinus un vēl paliktu kaut kas svētku tortei; lai nav jābrauc pēc maizes kumosa uz kaimiņzemēm... Tajā pašā laikā mums ir arī dots ļoti daudz dažādu iespēju, par kurām agrāk pat nevarējām sapņot! Arī tās jāprot novērtēt. Gaidot Latvijas dzimšanas dienu, novērtēsim to, kas mums ir, un darīsim KATRS savā vietā to, ko spējam – no sirds, un svētku sajūta neizpaliks, un dzīve kļūs labāka!

Gribas salīdzināt ar “Titāniku”

Aldis Pušpurs, kultūrvēstures sētas “Vēršukalns” vadītājs:
-Pirms dažiem gadiem tika sasaukta sanāksme, lai gatavotos Viļakas 720 gadu jubilejas atzīmēšanai. Bija visu līmeņu kultūras iestāžu vadītāji. Spilgti atmiņā palikusi epizode, kad kāda darbiniece teica,- pieliksim kalendārajā plānā paredzētajiem klāt 720, un būs labi. No šoka kādu brīdi biju mēms, tad izteicu savus iebildumus. Tā man bija arī pēdējā sanāksme. Šķiet, kaut kas līdzīgs notiek ar Latvijas tuvojošos apaļo jubileju. Grābsta, ko tik spēj, protams, līmenis ir augstāks. Paskatieties kaut vai interneta vietnē www.lv100.lv! Kā ar pliku pakaļu uz karstas plīts būtu uzlikti. Brīžiem rodas domas – vai tikai pēc lielās jubilejas nosvinēšanas ar Latviju nebūs cauri – tāda haotiska grābstīšanās kā pirms vulkāna izvirduma. Būs tādi, kuri teiks par mani, - ko viņš tur iedomājas! Lēmēji taču ir lēmuši. Domāju, ka to necilo darbiņu dēļ, ar kuriem esmu centies jau no 1989.gada Latviju godāt, tomēr uz savu viedokli man tiesības tā kā būtu. Vislielākā dāvana būtu, ja valsts dienesti, arī pašvaldības savus pienākumus pildītu apzinīgi, nevis sev pietuvināto un vēl sazin kā labā, bet visas tautas labā; ka mēs, laukos dzīvojošie, sajustu, ka ir rūpe, lai arī Latvijā laukos vēl pēc nedaudziem gadiem būtu kas dzīvo un saimnieko. Citādi dzirdam, ka viss tikai samazinās – slēdz skolas, iestādes, ceļu stāvoklis neuzlabojas, pat dzird, ka ceļu ir par daudz, ģimenes ārsti aiziet pensijā un nav kas nāk vietā... Kur te vieta svinēšanai. Vēl ne vienu reizi esmu nodomājis, ka labi nebūs, ja paskatāmies kaut vai Viļakas novada informatīvajā izdevumā – vieni prieki un lustes, ka tik neiznāk kā sienāzim – visu vasaru čīgāja un lēkāja, bet rudenī bēdas vien un gals klāt. Neviļus atmiņā uzvirmo traģiski emocionālie kadri no kinofilmas “Titāniks”, kad ir skaidrs šā kuģa un pasažieru traģiskais liktenis. Viss brūk un gāžas, emocijas visspēcīgākajā iespējamā līmenī, kuģa orķestris diriģenta vadībā spēlē pirms bojāejas brīdi kādu melodiju. Visspēcīgāk mani ietekmēja tas, kad apjautu, kas šī ir par melodiju – “Tuvāk pie Dieva kļūt” - dziesma no katoļu lūgšanu grāmatas. Arī man ik pa brīdim mūsu situāciju kopumā, bet īpaši laukos, gribas salīdzināt ar “Titāniku”, tikai mūzika vadītāju izpildījumā nav pareizā.
Svinības būs, bet katrā līmenī citādākas. Rīgā būs daudzveidīgi un grezni, un tas ir loģiski, jo Rīga ir valsts ekonomiskais, kultūras un izglītības centrs. Tālāk uz nomalēm būs pieticīgāk, vienkāršāk. Galvenais nezaudēt sirsnību, jūtu patiesumu. Esmu uzskatījis un savas domas nemainīšu, ka tieši 18.novembra svētki ir reize, kad svētku koncerts jāveido vietējiem, saviem pašdarbniekiem. Katrs kolektīvs var sagatavot kaut vai vienu priekšnesumu, bet no sirds. Vairākkārt esmu piedzīvojis to neatkārtojamo sajūtu, ka jūti, pašam izdodas un zālei tas arī patīk. Šī atgriezeniskā, neredzamā ķīmija dod kopīgu emocionālu pacēlumu, kura dēļ aizmirstas nogurums un pārslodze, rodas vajadzīguma un gandarījuma jūtas. Būs daudzi, kuri teiks – vietējie… Cienījamie vietējie priekšnieki, tas ir jūsu darba rezultāts, ka lielai daļai savējais liekas nenozīmīgs, nevajadzīgs, slikts. Grūti iedomāties to ģimeni, kurā kaimiņu bērni liktos labāki nekā savējie.
Lielākā daļa neapmeklēs koncertus, bet šo svarīgo notikumu atzīmēs savās mājās – skatīsies TV raidījumus vai kā citādi. Man ir kāda ideja, kura, domāju, atbilst mūsu valsts vērtībām. Mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju”. Nereti šie cēlie vārdi paslīd gar ausīm vienkārši bez piedomāšanas. Cik bieži aizdomājamies, ka tā ir lūgšana? Jo vienlaikus vairāk lūdzas, jo lūgšanai ir lielāks spēks. Būtu pavisam prātīgi, ja svētku rītā visas Latvijas kristīgās konfesijas organizētu dievkalpojumus visās baznīcās vienā laikā. Domāju, gandarījums un svētība būtu visai valstij. Noteikti nevajadzētu aizmirst tos, kuri no valsts pirmsākumiem ir darījuši, lai Latvija būtu mūsu kopīga valsts.
Kā būs šogad? Manai darbībai Vēršukalnā pamazām tuvojas loģisks noslēgums, tāpēc aicināšu visus tos, kuri ar savu izdomu, uzdrīkstēšanos, praktisku darbu ir darījuši, lai par Vēršukalnu nebūtu jākaunas. Pirmssvētku nedēļā būs sarūpēta izstāde, kurā varēs aplūkot, kā valsts svētki svinēti jau kopš pagājušā gadsimta 30.gadiem, varēs redzēt, kāda jēga (arī praktiska) bija šim notikumam.
Būs tādi, kuri pēc šī saviebsies un teiks,- zaimošana. Neko, kungi, nevaru padarīt. Valsts dibināšanas svētki man ir vieni no svarīgākajiem. Tas, ka mums neiet tā, kā bijām cerējuši, galvenokārt ir tikai mūsu pašu neprofesionalitātes, bezatbildības un lepnības sekas. Tad pameklēsim to baļķi vispirms un skabargu - vēlāk.

Īpaša Dieva lielajā plānā

Ruta Cibule, Balvu Centrālās bibliotēkas direktore:
-Noteikti sevi pieskaitu tiem, kuri uzskata Latviju par izredzētu vietu un latviešu tautu - par kaut ko īpašu Dieva lielajā plānā. Ne katrai mazai tautai ir sava valsts. Cits jautājums, kā mēs šo izredzētību spējam un gribam realizēt. Gaidot valsts simtgadi, mani ļoti silda tās norises un notikumi, kas ir ārpus lielajiem, oficiālajiem pasākumu plāniem. Tās ir īstākas un patiesākas. Piemēram, prāvests Staņislavs Rekovas draudzē savos sprediķos ļoti bieži īpašā veidā uzsver valstiskumu. Valstiskumu tādā veidā, kādiem mums būtu savā garīgajā dzīvē jāsagaida šī skaistā jubileja. Uzmanība tika veltīta arī Latgales kongresa 100.gadadienai un mūsu īpašajai atbildībai par latgaliešu valodas likteni. Līdzās rūpēm par simtgades laika garīgo ietvaru, arī rūpes par atjaunojamo draudzes māju tieši līdz valsts jubilejai. Kopumā man tas liekas ļoti valstiski. Vai, piemēram, Anneles Slišānes individuālais projekts “Symtsdeči Latvijai....” - fantastiska apņēmība katru nedēļu uzaust vienu audeklu no dažādiem materiāliem. Daļu no tā, sākot ar 11.novembri, varēsiet aplūkot Centrālās bibliotēkas zālē. Apbrīnojams gara lielums! Noteikti nāciet apskatīties!
No lielajām norisēm man vairāk patīk tās, kuras ir process, nevis pasākums. Piemēram, virzība uz Nacionālās enciklopēdijas izdošanu. Tas būs paliekoši un, cerams, arī kvalitatīvi. Pēdējos gadu desmitos mēs esam pietiekami baroti ar paviršiem izdevumiem. Ir lietas, ko līdz galam neizprotu. Piemēram, atsevišķu personu stipri lobētos un pat uzspiest mēģinātos Baltā galdauta svētkus. Tradīcija vai nu ir, vai tās nav. Tradīciju nevar pasludināt vai izdomāt. Ja tā, tad tā ir kampaņa, nevis tradīcija.
Valsts simtgades svinību projektiem ir paredzētas diezgan lielas naudas summas. Gribētos, lai tās tiek izlietotas lietderīgi, nevis pompozi vai sekli. Šeit ir arī slikti piemēri.
Mani saista tās norises, kuras aktualizē zināšanas par pagātni. Līdz šim mēs daudz mazāk zinājām par to, kā izveidojās Latvijas valsts. No šodienas loģikas viedokļa raugoties, tas ir gandrīz neiespējams notikums. Gara lielums un ideālisma deva, kas dzīvoja valsts dibinātājos pirms 100 gadiem, mums būtu jāpaņem sev par paraugu. Man patīk šis mazliet dīvainais sauklis “Es esmu Latvija!”. Tā arī ir. Kāda esmu es pati, kā attiecos pret notikumiem un iespējām, tāda ir mana Latvija. Varētu teikt arī,- es esmu pašvaldība! Un katrs atbilstoši rīkoties, lai mūsu ikdiena kļūtu skaidrāka, sakārtotāka un atbildīgāka. Bibliotēkas darbiniekiem un lasītājiem simtgades tuvošanās ir atnesusi brīnišķīgu dāvanu, proti, Latvijas vēstures dažādiem posmiem veltītu romānu sēriju “Mēs Latvija. XX gadsimts”. Tas ir patiesi brīnišķīgs process, kurā lasītājs ar nepacietību gaida un ar prieku lasa katru jauno darbu. Mums ir zināmi vairāki bibliotēkas apmeklētāji, kuri tieši caur šiem romāniem ir apņēmušies iepazīt mūsu tautas likteņus vairāku gadu desmitu ritējumā. Gribas ticēt, ka tas modinās arī dziļāku interesi un vēlmi meklēt arī citus informācijas avotus. Lasītājs atkal ir atguvis interesi par latviešu oriģinālliteratūru, vai tas nav prieks!?
Man prieks, ka mums ir pieejams brīnišķīgais žurnāls “A 12”. Tas nestāsta par tiem cilvēkiem, kuri jau apnikuši, gozējoties popularitātes saulītē, bet par stipriem, godīgiem un apņēmīgiem cilvēkiem, kuri mums ikdienā ir līdzās. Šie ikdienas labās prakses piemēri ir tik iedvesmojoši un pacilājoši, ka atgriežas vēlme būt labākam un rīkoties gudrāk.
Mums, Ziemeļlatgales ļaudīm, simtgades svinību kontekstā noteikti jāizceļ Latgales partizānu pulka darbība. Jāatsvaidzina vēstures zināšanas un katram personīgi jānovērtē šo cilvēku apbrīnojamā rīcība. Latvijas vēsturē nav otra līdzīga notikuma, kad jaunās valsts aizsardzība tika organizēta no apakšas. Izveidotais pulks kļuva par ievērojamu militāru spēku, un, noslēdzoties atbrīvošanās cīņām, šis formējums tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā. Atcerēsimies, tas bija 1919.gads. Viens no pulka aktīvākajiem organizētājiem bija Kārlis Lācis, kurš vēlāk kļuva par Balvu pilsētas vadītāju. Iedomāsimies to jautājumu loku, kas bija jārisina šim cilvēkam. Mēs salīdzinoši esam tikai miera laika un līdzenuma grūtībās.
Vēsture liecina, ka mēs ne vienmēr esam pratuši gudri rīkoties ar mums uzticēto varu un iespējām. Varbūt, ka tā ir mazas tautas slimība, ko cilvēces vēstures kopējās mācības nespēj pārliecināt. Tuvojoties valsts dzimšanas dienai, ikvienam gribu novēlēt sirds gudrību un labu veselību! Lai katram pēc saviem spēkiem un iespējām izdodas atrast veidu, kā apliecināt sevi savai valstij!

Aizvadīts festivāls “Savējie”!

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 06 Novembris 2017 16:06

Pagājušajā piektdienā Kubulu pagasta kultūras namā jau piekto gadu pēc kārtas notika dzīvās mūzikas festivāls “Savējie”, kurā piedalās gan mazāk zināmi izpildītāji, gan arī jau plašāku popularitāti ieguvušas grupas. Šogad festivāla galvenais viesis bija vairāku nu jau leģendāru dziesmu īpašniece - rokgrupa “Dzelzs Vilks”. Tās solists Juris Kaukulis jautāts, ar kādām emocijām devies mājup pēc festivāla, stāsta, ka publika bija ļoti atsaucīga un dzīva, dziedot līdzi un emocionāli izdzīvojot ikvienu festivāla mirkli.