Spridzānu dzymtys saknis - ostoņu paaudžu dziļumā

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 22 Novembris 2018 12:27

Spridzānu dzymtys vacuokais veirs Juoņs Spridzāns, kurs dzeivoj Viļakys nūvoda Škilbanūs, sovūs 82 godūs jiutās labi i ar humoru pasnādz vīnu ūtru sovys dzeivis epizodi. Sarunys laikā (23. oktobris) jis atzeist, ka ir drupeit aizsmacs, deļtuo ka breivdīnuos biejs medeibuos. Sameiļoj sovu rudū kači Kriksi, kū sauc par fermeri, palyudz sīveņai Leontīnei čaji i lapni paziņoj, ka pyrms divejim godim obi nūsviniejušs Zalta kuozys. Juoņa saimē ir jau četrupadsmit unuki i vīns prounuks, a dzymtys salidojumūs nu molu molom īsarūn gondreiž simts Spridzānu dzymtys cylvāku. Dzymtys kūka seši zori asūt kotrs vairuoku metru garumā... I tīši par itū dzymtu rakstneica Biruta Eglīte uzrakstejuse dokumentalū stuostu kruojumu “Ceturtais bauslis” - stuosti par 100 godim Latvejā.

Foļvarku nūpierk par divsimt zalta rublim
Juoņs Spridzāns atsacer, kai vaciņs Juoņs, kurs nuoce nu Ruskulovys pusis, sovulaik stuostiejs, ka nūpiercs Gabrānu foļvarku (pusmuižu) ai 20 hektarim zemis, samoksojūt 200 zalta rubļus. Ūtrs vacika bruoļs Vincents dzeivuoja Bierzpiļs pogosta Sočos, piec juo tī saimnīkuojs Pīters Spridzāns. “Vaciks nūmyra, kod es vēļ nabieju dzims, a babu atsacerūs kai slaidu, garu i briļļainu dāmu. Zam spylvyna jei turieja konfektis, i, koleidz jei vuicieja puotorus, es tuos zogu. Vīnu reizi konfektis izbyra, tod baiļuos treicieju. Nu vyss beidzuos labi, nasalomuoja,” smejās Juoņs. Juo bierneiba paguoja Bierzpiļs pogostā, Vacgabrānu sātā, natuoli nu Keibys upis. Juoņa tāvs Stanislavs bie eists zemnīks i obi ai muoti Helēnu audzynuoja treis dālus - Juoni, Stepanu i Aloizu. Tāvs smiejīs, ka dzymdynuotuoji nav laidušs jū vuicietīs sokūt,- zeme tev ir i tei ir juoapstruodoj. I tai tāvs dzeivuojs ai treis klašu izgleiteibu, cara laika diplomu, peipi zūbūs i orklu rūkuos. Prats spieļuot garmošku i ai sovu spieli prīciejs apleicejū cīmu ļauds. Tāvam vysys vuiceibys biejušs krīvu volūdā, nu raksteit latvīšu volūdā īsavuiciejs pats, pi tam bez klaidom. Jis apstruoduojs ai zyrgu na viņ sovu zemi, a ari nu Zosuļu muižys rentietūs 70 hektarus. Jam dorbūs paleidziejs videjais bruoļs Bronislavs. “Tādiņ Vacgabrānu sātā dzeivoj bruoļs Stepans ai sīvu Veru, nu ūtrījā sātys golā saimnīkoj Bronislava dāls Jurs ai sīvu Irēnu,” dasoka Juoņs.

Nūlemj struoduot Škilbanūs
“Saimei bie divdesmit slaucamys gūvs, nu gonūs īt Helēnys i Stanislava bārnim navādzēja - gūvs ganejuos valsts mežūs. Pļovu tik tikkū pītyka, kab zyrgim i gūvom sapļautu sīna zīmai,” pīmiņ Juoņs. Jis smej, ka, par speiti kara laika gryuteibom, aramzemi apora, nokultivieja, īsieja i nūvuoce tik daudzi graudus, ka tī naīleida klietī, vādzie ceļt ūtru. Nu... pīguo kolhozu laiks, i ai cereibom caltuos ākys palyka tukšys.
Piec Bierzpiļs vydskūlys beigšonys Juoņs devies studēt Lauksaimnieceibys akademejā, kas tūšaļt atsarod Reigā, a piec četrim godim itū izgleiteibys īstuodi puorciele iz Jelgavu, i tī Juoņs pabeidze augstskūlu, sajemūt zootehniķa specialitati. “Padūmju laikūs studentim bie sadale, i maņ bie izviele - īt struoduot iz Līpuoji voi Bolvu pusi. Atbrauču iz Škilbanim, partū ka Upītes skūlā par direktori piec Skūluotuoju instituta beigšonys tūbreid struoduoja muna tāva vacuokuo muosa Stefānija Slišāne,” soka Juoņs, kurs sovu izvieli dzeivē nav nožēluojs. Jis ir lapnys, ka Spridzāni ik piec divejim godim reikoj dzymtys saliduojumu. Golvonī iniciatori suokumā bie Stepans i Jurs, i pyrmais saliduojums nūticis Bierzpiļs pogosta Gabrānu muojuos. Kab vysus varātu sajimt cīmā, pogolmā uzsliejušs lelu teļti.

Dzymtā daudzi mediķu
Jāņa bruoļa Bronislava sīva Marcīte, kurei nūdzeivuoja 94 godus, saskaitejuse i smiejuse, ka myusim byušūt ostoni sovi uorsti. I jai bie taisneiba, mediķu Spridzānu dzymtā daudzi. Andrejs Spridzāns sovulaik piec Medicinys instituta beigšonys struoduojs par kirurgu Duobelē, i kūpš 2009.goda ir Duobelis nūvoda dūmis prīkšsādātuojs. “Dzymtā saskaitieju ostoņus uorstus - reimatologs, bārnu uorsts, zūbuorsti, ginekologi, kirurgs, gimenis uorsti. Varbyut kaidu nazynu...,” soka gimenis uorsts Rekavā Andris Spridzāns.

Šur, Juoņa bārni!
Juoņa vacuokais dāls Andris ir uorsts Škilbanu pogosta Rekavā, i jī kūpā ai sīvu Daci izaudzynuojušs treis bārnus. Vacuokuo meita Inga ir stiliste, jaunuokuo Ieva - tierdznīceibys agente, a dāls Ardis struodoj Nacionālajūs Bruņuotījūs spākūs. “Lapnums, ka myusu ir daudzi, mes asam dažaidi, draudzeigi, mes turpynojam sevis apsazynuošonys procesu. Tāvs ir sajiems lobus genus nu savim dzymdynuotuojim, mes sovukuort nu tāva - tys ir humors, dzeivis izpratne, interese par bārnim, unukim. Patriotiskums, par kū līcynoj tys, ka nivīns nav devīs pasaulī laimi vaicuot. Munā duorzā aug tāva pūtātuos uobuļneicys. Juo atzarā vysi asam cīši kusteigi, energiski, meiļojam dorbu, pīsadolam kulturys dzeivē. Tāvs sovūs 82 godūs sportoj – 80+ grupā ir Latvejis veteranu čempions vīglatletikā: augstliekšonā, diskā, lūdis gryušonā. Jam ir loba muzykaluo dzierde, lobs bolss, pajem rūkuos instrumentu, i piec laiceņa var suoktīs balleite,” pastuosta Andris. Jis pastreipoj, cik daudzi dūd sarunys ai bārnim i unukim, kuri soka, ka Juoņs ir labsirdeiguokais i lobuokais vaciks.
Ingūnai Spridzānei ir 37 godi. Jei vuiciejuos Rekavys vydskūlā, tod Stradeņa universitatē pabeidze Farmacejis fakultati. Itūšaļt struodoj par farmaceiti Latvejis aptikā. Mariuss Daniels, dāla Žana Sedrika i meitys Megijis tāvs, ir nu Kotdivuārys. Atškireiguo uodys kruosa natraucej bārnim runuot latviski, latgaliski i krīviski. “Cīši lels atbolsts myusim ir vacuomuote – baba i vacaistāvs - dzeds. Jī myusim ir īvuiciejušs latvīšu tradicejis i gimeniskuos vierteibys. Saimē runojam obejūs latvīšu volūdys paveidūs. Tūmār ai bruolānim i muoseicom raugu runuot tikai latgaliski, kas mani prīcei. Ai tāvu runojam krīvu volūdā, koč i tāvam dzymtuo volūda ir franču,” pastuosta Ingūna Spridzāne.
Ligitys Spridzānis i Andra Slišāna saimē aug pīci bārni. Septiņpadsmitgadeiguo Kate jau ūtro godu vuicuos Juoņa Ivanova Riezeknis muzykys vydskūlā - etnomuzykologejis i klarnetis klašuos.
Pīcpadsmitgadeigais Domeniks vuicuos Baļtinovys vydskūlys 9.klasē, i šūgod jam juopabeidz ari Baļtinovys Muzykys i muokslys skūlys vijūļspielis klase. Ostoņgadeigais Jēkabs vuicuos Baļtinovys vydskūlys 2.klasē i jau trešū godu vuicuos vizuālū muokslu, šūgod - ari muzyku. Sešgadeigī dveini Helēna ai Mikeli vuicuos Baļtinovys vydskūlys pyrmskūlys sagatavuošonys klasē.
Ligita pīmiņ, ka vactāvam ai vacmammu dvors bie kai piļs, vysmoz pošai, mozai asūt, tai lykuos. Tei bie kūka ceļtne ai divejim stuovim i skaistom kūka knipeļom ap logim. “Kod piedzimu, vactāvam bie jau 79, a vacmammai - 69 godi. Lobā atmiņā palykušas vacvacuoku Zalta kuozys “Vacgabrānūs”. Vactāvs ai vacmammu beja cīši saimnīciski, par tū līcynova gon jūs sāta, gon kuormi i vyss, kas beja tam apleik - vīnmār vyss lobuokījā kuorteibā. Upītes tautys nomā ir munys babys Helēnys aužamī stuovi,” stuosta Ligita. Jei dasoka, ka Helēna beja aizrauteiga rūkdorbneica, i mīlesteiba pret šū nūdarbi ir puorguojuse ari unukim. “Aust pateik obom ai muosu Lolitu. Iz vaļsts symtgadi ir aicynuojums viļkt rokstainus adeitus cymdus. Baba myus beja apadiejuse ai syltim i rokstainim cymdim, tik dīvamžāļ nivīns nav sazaglobuojīs. Tai, gaidūt Latvejis dzimšonys dīnu, adieju cymdus. Meitai Helēnai odūt, dūmuoju par sovu babu Helēnu, i dziļā pīmiņā vēļ palics juos cymdu roksts, kū es kai bārns nosovu. Leidzeigā rokstā izadieju cimdeņus arī meitai, kai pīmiņu nu babys i reizē veļtiejums nuokamajai symtgadei,” pasalapoj Ligita. Vēļ jei pīmiņ babenis pošys captuo maizi. Vysa Vacgabrānu muoja vīnmār smaržova piec mada i dažaidom zuoleišom, kas kolta čajim.
Vyslobuokuo vīta vysā muojā beja ūtruo stuova istabeņa, kur vēļ tān ir kūka gultys ai solmu posteli, babys austejīm dečim, lynu pologim. “Tymā ustobā baba lyka ari matamūs stuovus. Kod jei naredzeja, mes, mozbārni, jūs izmontovam kai karuseli. Babai gon tys na cīš patyka, tai maņ stuosteja muosa Lolita,” pīmiņ Ligita.
Bierzpiļs lelījuos pļovuos vēļ nūtyka grandiozys sīna tolkys. Tuos pļovys man mozai lykuos tik lelys, ka tolcuonus puorbraucūt navareja sātā sagaidiet da nakts. “Tys beja vīns nu leluokajīm puordzeivojumim, partū ka lykuos, ka tāta mani ir pamets, lai gon leluo muosa Lolita soka, ka vosoruos variejuse pi babys dzeivuot nedeļom. Maņ gon tai nabeja,” dūmoj Ligita. Vēļ juodasoka, ka vactāvs ai babu beja leli pretstati - vactāvs mīreigs i nūsvārts cylvāks, a baba ai cīši skaļu bolsu. Muojuos vīnmār bejuši jūki, smīkli. Satureigys sarunys ai lobu humoru.
Vacuokuos muosys Lolitys Spridzānis dālam Artūram Buklovskim ir 21 gods i jis ir nūliems pīsavierst militārījai karjerai Nacionālījūs Bruņuotījūs spākūs. Lolita dūmoj, ka aizbraucūt pi vactāva i vacmammys tūreiz bejs kai nūklyut cytā pasaulē, piļneigi latgaliskā vidē. Tei biejuse taida kai latvīša paraugsāta.
Tai dzeivē sanuocs, ka vysys treis muosys jūprūjom palykušs Spridzānu pavuordē. Muosu svareiguokajūs dzeivis breižūs kluot ir tāvs ai muoti. Vysim svareiga ir kūpā byušona – mozbārnu dzimšonys i vuorda dīnys, koncerti, kod jī uzastuoj. “Kod vēļ Kate i Domeniks beja pavysam mozi, baba vīnmār praseja – nu, padzīdam! Tān, kod bārnu pulceņš leluoks, jau puori muojis slīksnim īzarūnam jau ai sagatavuotu dzīsmi. Tāvs ai muoti obi ir leli dzīduotuoji. Tāvs stuosta, ka juo mamma bejuse lela dzīsmu zynuotuoja. Žāļ, ka maņ tū eisti pošai pīredziet nav sanuocs,” soka Ligita. Sovukuort tāvs ai sovu skaņū bolsu bejs lobs stuostnīks, jam ir ari loba atmiņa – vysu pīmiņ leidz pat seikom detaļom. Maņ, taipat kai muotei, ir pīci bārni. I varu saceit, ka bez mīlesteibys myusu nabyutu, storp jīm vīnmār ir bejuse mīlesteibys dzierksts. Paļdis mammai i tāvam par mīlesteibu bez nūsacejumim, par tū, ka mes asam. Dzymtu veidojam vysi kūpā i ikvīns atseviški. Mīļojit sovu tyvuokū kai sevi pošu!” mudynoj Ligita Spridzāne.

Dzymtys kūks divdesmit metru garumā
Juoņa bruolāns Jurs Spridzāns piec Bierzpiļs vydskūlys beigšonys, kur paspēja īmīļuot vīglatletiku, Reigys Tehniskījā universitatis Ķīmejis fakultatē studiejs plastmasys puorstruodis tehnologejis. Tī īgyust tehniskū zynuotņu kandidata gradu, tān - doktora gradu. Sovulaik divdesmit godus nūstruoduojs Jelgavā, Vyssavīneibys zinuotniski pietnīciskījā institutā, nu, mainūtīs laikim, ir sazadorbuojs ai Sūmejis uzjāmumu, bejs SIA “Uponor Latvia” vadeituojs. Pensejā aizguojs 66 godos, saimē ai sīvu Irēnu uzaudzynuoti treis bārni. Sallija ir zūbuorste Ventspilī, Laura Latvejis Universitatē ir studiejuse socioloģiju, Mārtiņš Stokholmys ekonomikys skūlā Reigā - finansis. Juo tāvs ai muoti, Marcijanna i Broņislavs (Juoņa tāva bruoļs), beja cylvāki, kuri turējās pi zemis. “Māma stuostieja, ka laikā, kod maņ beja vīns gadeņš, jei raviejuse kolhoza laukus, i es asūt siediejs vogys golā. Kolhozam atdevem gūs, zyrgus. Paļdis Dīvam, myusus naskuore izsyuteišona,” soka Jurs. Jys vēļ pīmiņ vacuos ākas tāva sātā - vazaune, kulasāta, kliets, reja... “Bierneibā kūpā ai Juoni spieļuom “Riču-raču”, “Cyrku”, ari kartis,” atsacer Jurs. Dzymtys kūka dziļuoka izpiete suokta leidz ai pyrmīm saliduojumim. “Kotra saime saraksteja, cik Spridzānu zynuoja, tod šuos zinis salykam kūpā. Es salyku datorā zynamūs cylvākus i savīnuoju. Itūšaļt ir zynomi 1506 cylvāki, juoatzeist, ka stumbrā vēļ piec dokumentim dažus sasīt kūpā vēļ nav izadevs. Juoņa zorā šūbreid ir 381 cylvāks. Suokumā zeimuoju kūku, i jau trešuo saliduojuma pologs, ja tai var saceit, beja 11 metrus garš, tymā ītylpa 600 cylvāku. Saprotam, ka lobuok zeimuosim zorus, tod vīnuosim pi kūpeigā stumbra i izdrukuosim datorsalykumu. Ka vysu salyktu kūpā, saītu 20 metri i 20 centimetri. Prīca, ka myusim ir sova muojislopa (autors Jurs Stumps – Juoņa bruoļa Aloiza meitys Unys veirs), i tys ir lobs pīturys punkts tuoluokai dzymtys izpietei. Itūšaļt tei snīdzās ostoņu paaudžu dziļumā,” pastuosta Jurs. Ir īcere saliduojumūs gūdynuot īpracātūs, jaundzymušūs cilvēkus, kā arī pīminēt aizguojiejus. Jurs lapojās ai ikvīnu cylvāku, vysu dzymtu, deļtuo ka ir labi apsazynuot sovys stypruos saknis.

Par dzymtu uzroksta gruomotu
Laika pūsmā nu 2014. leidz 2016.godam rakstneica Biruta Eglīte, aizsaulē aizguojušuo dzeivisbīdra, radiožurnalista Bronislava Spridzāna sīva, vuokuse i pīrakstejuse atminis par Spridzānu dzimtu uzskotūt: “Valsts veidojas kopā ar saviem iedzīvotājiem, to dzimtām, kas turas kopā, cits citu balstot, bet ir arī kritiski brīži, kad pazūd jebkādi kontakti, kurus atjaunot ir ļoti grūti. Ne velti ceturtais Dieva bauslis skan: “Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.” Spridzānu dzimtā nav superzvaigžņu. Viņi ir it kā visparastākie cilvēki - zemnieki, skolotāji, ārsti, juristi, kultūras kopēji, mazi uzņēmēji, daudzu citu profesiju pārstāvji, bet ar cik vienreizīgām dzīvēm, dramatiskiem, pat traģiskiem likteņiem...” Gruomotā, kas veļteita veira Bronislava pīmiņai i tīm, kas dzeivuos piec jīm, atspūguļuoti nūtykumi i procesi Latvejā pādējū simts godu laikā tik caur Spridzānu dzymtys cylvākim, kuri sovys saimis veidojušs daudzuos Latvejis vītuos. Īskotam daži teikumi nu gruomotys, kas eipaši svareigi i palīkūši dzymtys turpynuotuojim.

Kai roduos pavuorde
“ ...grāfa muižas pārvaldnieks par kucēniem atveda četrus zemniekus. Esot brāļi no Spridzēniem vai Spridzāniem, vai kaut kā tamlīdzīgi. Visi liela auguma... Mūsu pārvaldnieks viņus jau ierakstīja muižas grāmatā.”
(Nu sīvys Eleonorys Romeris viestulis veiram, Bykovas muižā, 1782.goda 20.oktobrī.)

I palnus aiznas viejš
“... tapa zināms, ka 1934. gada augustā Ulmanis apmeklēs arī Kārsavu. (..) Jezups pats vadīja visus sagatavošanas darbus. (..) Pēc tam Ulmanis aprunājās ar pilsētas galvu Jezupu Spridzānu, kurš te bija visgarākais vīrietis, ar apzeltītu pensneju.”
“... 1935. gada 18. novembrī svinīgos apstākļos Jezupam Spridzānam Rīgā pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Apbalvotajiem bija iespēja piedalīties arī paša Brīvības pieminekļa atklāšanā, kur galveno uzrunu teica Valsts prezidents Alberts Kviesis.”
P. S. Jezups Spridzāns beja Ludzys piļsātys golva, kod 1938.goda 11.jūnī tī izaciele uguņsgrāks, kas nūpūsteja piļsātu.

X stundē
“Latvijas Radio Broņislavs Spridzāns strādāja kopš 1968.gada gan par redaktoru, gan vecāko redaktoru, kopš 1989.gada veidoja pirmo radio raidījumu latgaliešu valodā “Latgolas vōrds” un kopš 1990.gada beigām - vēl arī vairākus mazākumtautību kultūras biedrību raidījumus, kas bija Itas Kozakevičas ideja nepieļaujot, ka pie krievvalodīgajiem pieskaita visas mazākumtautības Latvijā. Tas Latvijai politiski bija ļoti svarīgi, un Broņislavs to uztvēra kā misiju.”

Kas nūdadzynuoja Cesvainis pili?
* “Telefona zvans ceturtdien, 2002.gada 5.decembrī, atskanēja ap sešiem no rīta, izraujot no miega un uzreiz nospriegojot nervus...
-Deg! Skola deg!”
* “Cesvaines vidusskola pastāvēja kopš 1919.gada, direktori tajā bija mainījušies bieži. Tieši Aloizs Spridzāns kļuva par pirmo ilggadējo šīs mācību iestādes vadītāju, bet līdz tam bija vēl daudz sāls jāapēd... Deviņdesmito gadu sākumā skolā mācījās ap 300 bērnu. Iedziļinoties skolas vēsturē, uz ko mudināja Atmoda, jaunais direktors uzzināja, ka pirmskara Latvijā šī bijusi ģimnāzija.”
* “Aloizs uzskatīja, ka ticamākā ir ļaunprātīga dedzināšana, un izstāstīja, ka tieši pāris nedēļas pirms nelaimes viņš saņēmis dīvainu telefona zvanu ar draudiem pabīdīt skolas direktoru nost, ja viņš kļūšot par traucēkli pils privatizācijai.”
(Citāti nu Birutys Eglītes gruomotys “Ceturtais bauslis”.)

Tilžā piestāj kusTinācija

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 22 Novembris 2018 12:09

Trešdien Tilžā piestāja “Kustinācijas” tūres iekustinatores, kuras klātesošajiem parādīja vienkāršus, bet efektīvu vingrojumu kompleksus, un pastāstīja, kā kustēties pareizāk, lai uzlabotu pašsajūtu un garastāvokli. Kampaņas koordinatore Aneta Bertholde “Vadugunij” atklāja, ka tūre norit vietās atbilstoši vārda ‘kustinācija’ burtiem. “Tilža mums ir ceturtā pieturvieta, jo pabijām jau Kandavā, Ugālē un Salacgrīvā. Tālāk dosimies uz Ilūksti,” viņa paskaidroja.

Zied tulpe gadiem, no Ločmeļu mājām pārvesta

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 15 Novembris 2018 10:53

Jāņos viņi parasti brauc ārā no Rīgas, uz Tukumu. Uz savu lauku īpašumu, lai saredzētos četru paaudžu  tuvinieki, izbaudītu dabas burvību un, sēžot pie svētku galda, apjaustu  lielo dzīves dāvanu, kas dota. Viņi ir kopā ar pašiem tuvākajiem, kur goda vieta ierādīta 82-gadīgajam tētim Jānim Ločmelim. Dzimtas saknes ved uz Briežuciemu, uz parastu lauku māju, kur vecāki Jāzeps un Anastasija Ločmeļi 20.gadsimta pirmajā pusē dienasgaismu ļāva ieraudzīt 13 saviem bērniem. Visi viņi izskolojās, strādāja, bija amatos un deva turpinājumu dzimtai, kādu katram bija nolicis liktenis. Senču saknēs joprojām jūt spēku, kas stiprina un palīdz dzīvot jaunākajiem.

Pietika spēka un laika
Jāzeps un Anastasija prata gādāt, lai paēduši, apģērbti un arī izskoloti būtu visi viņu 13 bērni. Tik ražens pulciņš bija nācis pasaulē! Zemes vecākiem gan nebija daudz – 12 hektāri, un tā pati ne pārāk auglīga. Jāzepa tēvs Ladusis Ločmelis bijis turīgs cilvēks, gādājis, lai visiem četriem dēliem būtu zeme. Diviem sadalīja Briežusalas zemi, bet otriem diviem nopirka to Safronovkā un Grūšļevā. Bijušas arī vējdzirnavas, ko pēc Otrā pasaules kara nojauca. Dēls Jānis vecākus atceras kā ļoti strādīgus un pacietīgus ļaudis. Pārdzīvoja kara laika grūtumu, iztika ar trim govīm un vienu zirgu. Pārdzīvoja arī kolhozu iesākuma laiku, kad ģimenei nācās palikt ar vienu govi. Jāzeps nodzīvoja līdz 75 gadiem un aizgāja pēkšņi, apsēdies uz soliņa. Anastasijas mūžs bija garāks - 86 gadi. Ar savu mammu – māti varoni - dēls lepojas joprojām. Viņai visam pietika laika, visus savējos mīlēja no sirds.
Jaunākās paaudzes savu atvašu skaita ziņā gan nespēj mēroties ar senču Ločmeļu bērnu pulciņa kuplumu. Taču mazmeita Regīna lepojas, ka viņām ar māsu Jūliju kopā ir pieci bērni un jau divi mazbērni. Arī tas nav maz. Bet vecmammu Anastasiju viņa uzskata par īstas lauku sievietes lepnumu. Par to viņai īpašs stāsts. Pēc vīra nāves Anastasija turpināja dzīvot un saimniekot laukos viena pati. Regīna atceras: “Vienmēr dzīvespriecīga, smaidīga, labestīga, bez neviena slikta vārda. Vecmamma turēja aitas, govis, cūkas, kopa bites, stādīja dārzu un vēl kopsaimniecībā strādāja. Viņai bija tik daudz bērnu, daudz arī mazbērnu, bet katros Ziemassvētkos viņa visiem sarūpēja dāvaniņas. Tik skaisti adījumi sanāca no pašas krāsotās savu aitu vilnas. Kad vecmamma sāka slikti redzēt, es nesapratu, kā var adīt, ja neredz? Bet vecmamma man toreiz teica: “Ai, bērniņ, acis neredz, bet rokas atceras!””
Regīna atceras arī sava tēva stāstīto, kad, būdami mātei trīspadsmit, jautājuši, kuru bērnu viņa mīl visvairāk? Anastasija tad rādījusi roku pirkstus, teikdama, ka tie visi viņai vienlīdz vajadzīgi un dārgi, un tāpat ir ar visiem bērniem.
Briežuciemā vecmammas mājās Regīnai visvairāk patika istaba, kurā neviens nedzīvoja. Tur bija glīti saklātas gultas viesiem, daudz puķu un rūpīgi iekārtots svētbilžu stūrītis. Tagad dzimtas mājas lielā ceļa malā Briežuciemā stāv tukšas.

Sevastopole – mīlestības un draugu pilsēta
Ločmeļu ģimenē starp 13 bērniem vairums bija puikas un tikai divas māsas. Jānis bija devītais bērns, kurš savā biogrāfijā ierakstījis daudz svarīgu gada skaitļu un atziņu. Par viņu sakāms – piedzima kā zemnieks,izskolojās jūrnieks, kļuva par filozofu un tagad nodarbojas ar politiku. Dzīvojot Briežusalā, puika uz skolu mēroja trīs kilometrus, vēlāk pabeidza Rekavas vidusskolu un vēl pēc laika nokļuva Sevastopolē, kur beidza Melnās jūras augstāko karaflotes jūrskolu. Tādam solim jaunekli bija iedvesmojušas militāri patriotiskās audzināšanas stundas un arī skolas pedagogs, kurš aģitēja zēnus saistīt viņu turpmāko dzīvi ar militāro jomu. Jānis ieguva specialitāti, saistītu ar ballistisko raķešu apkalpi, un palika dienēt flotē. Par to gadu notikumiem viņam atgādina apbalvojumi un arī senie Sevastopoles draugi. Sevastopolē dzimušas abas viņa meitas Regīna un Jūlija, jo tieši tur dienesta laikā Jānis, nokāpis no kuģa krastā, atpūtas brīdī ieskatījās Larisā, savā nākamajā dzīvesbiedrē. Viņi apprecējās jau pēc mēneša un kopā dzīvo 55 gadus.
Jānis Ločmelis dienējis arī Baltijas kara flotē un tad pabija Liepājā. No dienesta viņu atvaļināja kontradmirāļa pakāpē un pēc tam viņš strādāja par DOSAAF Centrālās komitejas priekšsēdētāju. Minskā aizstāvēja disertāciju, iegūstot filozofijas doktora grādu, bet kopš 2010.gada ir Rīgas domes deputāts. Pats saka, ka sēdēt mājās bez darba nav viņa raksturā: “Man patīk būt sabiedrībā un nodarboties ar politiku. Tuvāk ar šo jomu iepazinos, kad Latvijā sākās pārmaiņu laiki, un kopš tā laika esmu kopā ar “Saskaņu”.”

Lielais radu pulks
Jāzepa un Anastasijas kuplā ģimene bija draudzīga, lielie bērni pieskatīja un atbalstīja mazākos. Visi viņi tiecās pēc izglītības un sev noderīgas vietas dzīvē. Izskolojušies un kļuvuši par skolotājiem, agronomiem, melioratoru, grāmatvedi. Ločmeļu jaunākajam dēlam Andrim šobrīd 75 gadi, viņš pēc profesijas ir ķīmiķis un aktīvajos gados strādāja Olaines ķīmiskajā rūpnīcā. Ja paskatās dzimtas radiniekus plašāk, daudzi strādā valsts un pašvaldību pārvaldē. Saskaitīts, ka pašvaldību vēlēšanās balotējušies 11 Ločmeļi. Radinieku vidū ir arī arhitekti, tiesībsargājošo instanču kadri. Varētu teikt, kā raksturo Regīna Ločmele-Luņova, profesionāļi, kuriem piemīt ambīcijas, prasme izvirzīties un veiksmīgi vadīt padotos. Turklāt labsirdīgi un atsaucīgi - tādi, ar kuriem prieks satikties un parunāt. Bez tam profesionālajā jomā izvirzās un amatus ieņem arī jaunākie dzimtas radinieki, strādājot ministrijās, Eiropas Komisijas pārstāvniecībā vai uzņēmējdarbībā.
Regīna, Jāzepa un Anastasijas Ločmeļu mazmeita, saskaitījusi, ka no tēva puses viņai ir 23 pirmās pakāpes brālēni un māsīcas. Pirms pāris gadiem viens no jaunākajiem Ločmeļu paaudzes brālēniem - uzņēmējs Aivars - visus bija saaicinājis kopā lielā radu satikšanās godā. Sabraukuši vairāk nekā 200 cilvēki, kuri satikušies Lielvārdes kultūras namā. Vecākā paaudze viens otru pazinuši, taču jaunākās atvases gan nācies rūpīgi pētīt un daudz runāties, lai atcerētos, kas kurš ir un kā sauc. Tas bijis skaists un interesants pasākums, kas ilgi paliks atmiņā. Regīna priecājas, ka viņai mājās goda vietā stāv skaists foto - kopējā bilde ar radu pulku, kur jābūt 243 cilvēkiem. Ir izveidots Ločmeļu dzimtas koks. Tas ļauj sekot līdzi radinieku nozīmīgiem dzīves datumiem un apsveikt viņus svētkos kaut vai elektroniskā versijā.

Vējiem līdzi
Jāņa Ločmeļa meita Regīna Ločmele- Luņova ir Rīgas domes deputāte, tagad kļuvusi par 13. Saeimas deputāti. Viņas sirds nemiers ir Zolitūdes mikrorajonā notikusī traģēdija, jo arī pati tur dzīvo un tāpēc labi pazīst apkaimes cilvēkus. Viņa vada biedrību “Zolitūde 21.11”. Lielveikala “Maxima” drupās bojā gājušo un arī izglābto piemiņai ar Regīnas gādību izdota smeldzīgi sirsnīga atceres grāmata. Sevi raksturo kā tautai pieejamu politiķi, kuru katrs var uzrunāt, izteikt savu sāpi un paļauties, ka būs kāds risinājums. “Par to mani cilvēki arī mīl, jo esmu veiksmīga informācijas ieguvēja un protu to interpretēt,” viņa smaidot saka. Vienu no svarīgām Rīgas problēmām viņa piesauc uz denacionalizētas zemes stāvošo daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju sāpi, jo viņi ir spiesti zemes īpašniekiem maksāt ļoti lielu piespiedu zemes nomu. Politiķe uzskata, ka jāpanāk iespēja, lai iedzīvotāji šo zemi varētu iegādāties savā īpašumā.
Kur viņa pati ņem spēku, būdama tik aizņemta un skrejoša? Viņai piepildījies bērnības dienu sapnis dzīvot privātmājā un kopt dārzu. Krāšņumaugus un puķes izvēlējusies pēc savas patikšanas un pati tos arī sastādījusi. Viņai laikam ir ‘zaļie pirkstiņi’, jo viss aug griezdamies, kā pati smej. Divi dārza stūrīši sevišķi mīļi, jo tur ir no dzimtas mājām Briežuciemā atvesta zeme un puķes. Gadu gadiem zied tulpe, ko atvedis tēvs, bet Regīna pati no turienes pēc daudziem gadiem kādā pavasarī izrakusi vijolītes un narcises, kas tagad viņas dārzā zied vairumā. Pati stāsta: “Tā ir maza daļiņa no dzimtas saknēm, kas dod spēku. Es tur pastāvu, skatos un laikam jūtos līdzīgi Skārletai no romāna “Vējiem līdzi”, kura domā,- lai cik smagi arī nebūtu, lai kas dzīvē nenotiktu, man taču ir sava zeme. Man arī ir vieta Latgalē, uz kurieni pārcelties. Uzskatu, ka tur dzīvo garā stiprie, kas jebkuros apstākļos prot saglabāt pašcieņu. Žēl tikai, ka nav dota priekšroka latgaļu valodas attīstībai, taču, ja mēs - visi Latvijas Ločmeļi - apvienotos, tad gan panāktu ko lielu un dižu!”

Kā radies dzimtas uzvārds
Regīnai ir sens stāsts par to, kā varētu būt radies viņu dzimtas uzvārds. Ja to interpretē, var atvasināt vārdus ‘lōcis’ un ‘melis’ vai ‘mele’. Sena versija tā, ka, lai pārliecinātos, kurš latgaļu vīrs ir pats gudrākais un izveicīgākais, lika viņam atnest lāča mēli. Kurš to varēja izdarīt, tas bija goda vīrs.

Ar simtgades spēli nosvin apaļo jubileju

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 15 Novembris 2018 10:22

Šis novembris ir īpašs ne vien ikvienam Latvijas iedzīvotājam, bet arī Balvu pirmsskolas izglītības iestādes “Sienāzītis” kolektīvam, bērniem un viņu vecākiem, jo šogad aprit apaļi 50 gadi, kopš bērnudārza ēka nodota ekpluatācijā. Sagaidot valsts simtgadi, iestādes kolektīvs nolēma sarīkot dubultsvētkus un šos skaistos notikumus nosvinēt ar prāta spēli “Latvija 100”. Uz spēli, kas notika septiņās kārtās, aicināja visu septiņu grupu bērnu vecākus, kuri izveidoja savas komandas un izdomāja tām nosaukumus. Cīņa par erudītākās komandas titulu izvērtās spraiga un interesanta, tai pat laikā “Sienāzīša” vecāki atzina, ka tā bija lieliska iespēja ikvienam pārbaudīt sevi un arī uzzināt kaut ko jaunu par mūsu Latviju.

Tev mūžam dzīvot, Latvija!

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 15 Novembris 2018 10:20

Latvija - bagātākā valsts pasaulē ar saviem garā stiprajiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri gadsimtiem cauri spējuši saglabāt savu tautu, savu valodu, savas tradīcijas un kultūras vērtības. Latviju pasaule apbrīno par Dziesmu un deju svētkiem, kur var izjust latviskumu kā nekur citur. Mums ir brīvība, un viss latviskais ir mūsu spēks, ko jāturpina nest cauri nākamajiem gadu simtiem. Bijušais balvenietis Oskars Smoļaks, kuram ir 26 gadi, kalpo kā mācītājs divās draudzēs. Viņš saka: “Šobrīd mēs dzīvojam tik mierīgu dzīvi. Mums nav kara, mums nav vajāšanu, mums nav bada, mēs esam apģērbti. Mums patiesībā ir viss.”
Mīlēsim savu Latviju un būsim atbildīgi par to savu mazbērnu priekšā!
“Vaduguns” kolektīvs

Lāčplēša dienā Balvu Valsts ģimnāzijas audzēknes Ance Salmane un Egija Logina smaidot atzina, ka pirmo reizi ies lāpu gājienā. “Arī mēs esam Latvija!” viņas sprieda. Un kā piecpadsmitgadīgajām jaunietēm lai nepiekrīt?