1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
06-12-2019
Vārdadienas šodien: Gunārs, Gunis, Vladimirs

Latviet`s esmu, latviet`s būšu, latviet`s mūžam palikšu... (18.10.2019.)

Jānis arī Ālandos ir Jānis

Laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pusgadu īsteno projektu “Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu” - septiņās publikācijās - ielikumos veidosim sabiedriski nozīmīgu publikāciju sēriju, kurā atspoguļosim no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju (diasporas) saikni ar Latviju, viņu piederības sajūtu Latvijai, kā arī pilsonisko līdzdalību Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Tāpat meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā stiprināt saikni ar dzimto pusi, cik viegli vai grūti to izdarīt.

Sekot savai sirdsbalsij

 

INGUNA un JĀNIS STREIPAS jau 11 gadus savu mājvietu raduši Somijai piederošo Ālandu salu galvaspilsētā Mariehamnā. Jaunā ģimene par miera ostu dēvētajā salu arhipelāgā audzina divus burvīgus bērnus - deviņus gadus jauno dēlu SEBASTIANU un meitiņu SELĪNU, kurai pirms divām dienām apritēja četri gadi.

Uz Ālandu salām - 30 gadu jubilejā
Inguna dzimusi un skolas gadus pavadījusi Balvos, absolvējot tagadējo Balvu Valsts ģimnāziju. Kā vairums jauniešu, arī Inguna pēc vidējās izglītības iegūšanas pēc jaunām zināšanām devās uz galvaspilsētu, kur Rīgas 34.arodvidusskolā apguva frizieres-stilistes profesiju. Inguna ar smaidu sejā stāsta, ka šajā arodā gan tā arī nevienu dienu nebija lemts strādāt, jo turpmākie ceļi aizveda atpakaļ uz dzimtajiem Balviem. Pēc tam arī uz Madonu un atkal uz Rīgu, kur Inguna būvmateriālu veikalā pildīja lietvedes-grāmatvedes pienākumus. Paralēli darba pienākumiem Inguna ieguva arī bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un ekonomikā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, un iepazinās ar savu topošo vīru - rīdzinieku Jāni, kurš tolaik bija Ingunas darba kolēģis.
Uzsākot kopdzīvi, domas par pārcelšanos uz dzīvi ārpus Latvijas ieguva arvien taustāmākas aprises. Jautāta, kādēļ par galamērķi izvēlējās tieši Ālandu salas, Inguna stāsta, ka tas nebija lielākas peļņas nolūkos, bet gan vairāk solis pretī jaunības gadu brīvībai. “Vēl pirms mūsu ierašanās Ālandu salās tur jau dzīvoja mans brālēns. Savukārt kā dzinulis pieņemt jau konkrētu lēmumu pārcelties uz dzīvi ārzemēs bija mans vīrs, kurš uz Ālandu salām devās pirmais, bet es viņam pievienojos pēc diviem mēnešiem - savā trīsdesmit gadu jubilejā. Atklāti runājot, kad pirmo reizi uzzināju par Ālandu salām, īsti nemaz nezināju, kur tās atrodas. Savukārt neilgi pēc ierašanās Ālandu salās pasaulē nāca arī mūsu ģimenes pirmdzimtais - dēls Sebastians,” stāsta Inguna.

Latvijas pilsonību pret Somijas nemaina
Olandei jeb Ālandu salām piešķirta diezgan plaša autonomija. Tai ir savs karogs, prezidents, parlaments, automašīnu numurzīmes un pat pastmarkas. Jautāti, vai aprast ar jauno dzīves vidi nenācās grūti, Inguna un Jānis stāsta, ka ālandieši ar angļu valodu ir uz ‘jūs’ un praktiski runā tikai zviedru mēlē. Tiesa, augstā līmenī ir cittautiešu integrācijas sfēra. Ja vien ir vēlme, ikvienam ir iespēja ne tikai apgūt zviedru valodu, bet arī maksimāli iejusties vietējās dzīves ritmā. Arī Inguna un Jānis nokārtojuši Ālandu salu valsts valodas - zviedru valodas - valsts eksāmenu un tagad tekoši runā zviedriski. Turklāt šobrīd Ālandu salās dzīvo daudzi citi latvieši. Par to liecina arī salā izplatītākās valodas, aiz zviedru valodas sekojot somu, rumāņu un latviešu valodām. “Protams, lai arī kādā valstī dzīvotu iebraucēji un lai arī cik labi viņi pārzinātu vietējo valodu un būtu iejutušies vietējā dzīvē, tomēr viņi emocionāli nekad pilnībā nejutīsies kā konkrētās valsts pamatiedzīvotāji. Lai tā notiktu, jāpaiet vairākām paaudzēm. Vai sevi ar ālandiešiem pilnībā varēs identificēt mūsu bērni? Droši vien arī nē. Iespējams, citādāka situācija būs ar mūsu mazbērniem, ja vien viņi dzīvos Ālandu salās. Savukārt, kas attiecas uz to, kā iebraucējus uztver vietējie iedzīvotāji, tas atkarīgs no pašiem iebraucējiem - no viņu attieksmes,” pieredzē dalās jaunā ģimene.
Jānis jau kopš ierašanās Ālandu salās strādā zivsaimniecības uzņēmumā. Savukārt Inguna līdz šim strādāja slimnīcas ēdināšanas daļā, veicot administratīvu darbu. Tagad Inguna plāno uzsākt savu uzņēmējdarbību un realizēt jau labu laiciņu padomā esošu biznesa ideju, kas saistīta ar viņas vaļaspriekiem. Kādu tieši, to Inguna gan pagaidām neatklāj. Tāpat jāpiebilst, ka Inguna un Jānis, lai arī vairāk nekā desmit gadus dzīvo Somijai piederošā teritorijā, joprojām palikuši uzticīgi Latvijas pilsonībai. Latvijas pilsonība ir arī abiem bērniem. Tas arī tādēļ, ka Somijas pilsonība dzīvei Ālandu salās īpašas priekšrocības nesniedz, izņemot, piemēram, iespēju piedalīties Somijas parlamenta vēlēšanās. Savukārt vietējās vēlēšanās Ālandu salās var piedalīties arī bez Somijas pilsonības, ko Inguna un Jānis izmanto - ietekmēt vietējo politiku nav maznozīmīgi. 2012.gadā Inguna devās arī uz Stokholmu, kur piedalījās Latvijas valsts rīkotajā referendumā un nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.

Latviešu valodas saglabāšana - pats svarīgākais
Ālandu salas var dēvēt par tuvajām ārzemēm. Par galamērķi izvēloties salu galvaspilsētu Mariehamnu, no Balviem līdz turienei jāmēro tikai nepilnu 1000 kilometru garš ceļš. To uzsver arī Streipu ģimene sakot, ka vismaz tradīciju ziņā Ālandu salās jūtas tikpat kā mājās. Latvieši un ālandieši dzīvo arī pēc vienas un tās pašas laika joslas. Tomēr arī Mariehamnā latvieši cenšas uzturēt dzīvu visu latvisko. Turklāt netālu esošajā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā ir latviešu kopiena, uz kuras rīkotajiem pasākumiem devušies arī Inguna un Jānis ar bērniem. Savukārt pērn Streipu ģimene kopā ar citiem tautiešiem Ālandu salu muzejā rīkoja Latvijas simtgadei veltītu pasākumu, kur mastā bija uzvilkts gan Latvijas, gan Ālandu salu karogs, ar muzikālu priekšnesumu uzstājās latviešu jauniešu duets un notika daudzas citas aktivitātes. Šo pasākumu atzinīgi novērtēja arī paši ālandieši, apmeklējot to kuplā skaitā. Tomēr Streipu ģimene pārliecināta, ka, dzīvojot ārzemēs, visu latvisko tradīciju pamats un pats būtiskākais ir latviešu valodas saglabāšana. Šādu dzīvesziņu katru mīļu brīdi Inguna un Jānis nodod arī saviem bērniem. “Nenoliedzami saglabāt latviskās tradīcijas ir ārkārtīgi svarīgi. Lai arī dēls un meita apmeklē izglītības iestādes, kur mācības notiek tikai zviedru valodā, viņi brīvi pārvalda angļu un, protams, arī latviešu valodu. Ļoti jauki, ka arī izglītības iestāžu darbinieki tos cilvēkus, kuri Ālandu salās pārcēlušies dzīvot no citām valstīm, paši mudina ar saviem bērniem mājās runāt tikai un vienīgi dzimtajā valodā. Arī mēs, pārnākot mājās, ar bērniem sarunājamies tikai un vienīgi latviešu valodā. Varētu pat teikt, ka tas mūsu ģimenē ir tāds principa jautājums,” uzsver Inguna un Jānis.
Kas attiecas uz dažādu Latvijā tradicionālu svētku svinēšanu, Streipu ģimene stāsta, ka abu valstu kultūras ir ļoti līdzīgas. Arī Ālandu salās latviešiem ierastus svētkus svin teju tāpat kā dzimtajā Latvijā. Šajā sakarā trāpīgs ir šīs projekta publikācijas virsraksts “Jānis arī Ālandos ir Jānis”, jo līdz ar visiem pārējiem svētkiem arī Vasaras saulgriežus Ālandu salās svin gluži tāpat un katru gadu. Neizpaliek arī no ozola lapām pīti Jāņu vainagi. Savukārt Latvijas dzimšanas dienā - 18.novembrī - Ālandu salās dzīvojošie latviešu bērni, tajā skaitā Sebastians un Selīna, sūta Latvijai sveicienus ar pašu sagatavotiem zīmējumiem, kas nonāk mūsu valsts pansionātos. Tāpat uz Ālandu salām no Latvijas atceļo grāmatas latviešu valodā. Tās bērni cītīgi izlasa, atzīmē, kuras no grāmatām patika visvairāk, un atpakaļ uz dzimteni sūta atsauksmes par izlasīto un gūtajām atziņām.

Ārzemēs - ne vienmēr zaļāka zāle un zilākas debesis
Protams, neizpaliek arī Streipu ģimenes ciemošanās Latvijā - gan pie Jāņa radiniekiem Rīgā, gan arī pie Ingunas tuviniekiem Balvos, kur dzīvo Ingunas vecāki, brālis un māsa. Jautāti, vai kādreiz plāno atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, Inguna un Jānis stāsta, ka savulaik, līdz dēla skolas gaitu uzsākšanai 1.klasē, bija uzstādījuši mērķi pārcelties atpakaļ uz dzimteni. Šī mērķa realizēšanai 2016.gadā Sebastians kādu laiku pavadīja vienā no Balvu bērnudārziem. Tomēr Inguna un Jānis drīz vien saprata, ka viņu dēls nav īsti gatavs turpināt mācīties Latvijā, jo starp Somijas un Latvijas izglītības sistēmām pastāv būtiska atšķirība. “Ja viss būtu izvērties krietni veiksmīgāk, visticamāk šobrīd dzīvotu Latvijā. Diemžēl nākas arī secināt, ka Latvijā savus tautiešus neviens ar atplēstām rokām negaida. Arī no izstrādātajiem reemigrācijas plāniem jēga maza. Lai vai kā, tiem tautiešiem, kuri svārstās starp došanos dzīvot uz ārzemēm vai palikšanu dzimtenē, iesakām allaž sekot savai sirdsbalsij. Ļoti svarīgs ir arī šādu domu iemesls. Ja tā ir nepieciešamība uzlabot materiālo stāvokli, nešaubāmies, ka to var izdarīt arī Latvijā, ja vien cilvēks to patiešām vēlas. Nekad nav garantijas, ka ārzemēs izdosies nopelnīt vairāk. Ticiet, ka ne vienmēr ārzemēs zāle ir zaļāka un debesis zilākas par tām, kuras redzam virs Latvijas,” nešaubās Streipu ģimene.

Ar dziesmu par dzimteni

“Nereti turpmākie dzīves ceļi ir neparedzami un nekad nevar zināt, ko cilvēkam sarūpēs liktenis. Kas zina, varbūt kādreiz dzīve mani atkal atvedīs atpakaļ uz dzimto Latviju,” spriež AGNESE VRUBĻEVSKA.

 

Nākamajā dienā pēc izlaiduma - lidmašīnā un uz Londonu!
Agnese nāca pasaulē un pirmos soļus spēra Madonā. Savukārt apritot diviem gadiem, ar vecākiem pārcēlās dzīvot uz tēva dzimto Kupravas ciemu. Savu bērnību Agnese atceras kā visnotaļ interesantu, aktīvu un dažādiem piedzīvojumiem bagātu. “Kad man bija seši gadi, Balvu Mūzikas skolā uzsāku apgūt vijoļspēli pie skolotājas Zojas Zaharovas. Viņa ir fantastisks cilvēks! Kopumā mūzikas skolā mācījos septiņus gadus. Tiesa, mana sirsniņa vairāk mudināja uz dziedāšanu, nevis vijoļspēli. Turpinājumā absolvēju Kupravas pamatskolu, Balvu Valsts ģimnāziju un pārcēlos dzīvot un mācīties Rīgā. Iestājos tūrisma skolā, kuru pabeidzu 2004.gadā. Ņemot vērā, ka bija vēlme apgūt angļu valodu, radās ideja šīs valodas zināšanas iegūt pašā Anglijā. Domāts, darīts! Tiesa, nebiju gan plānojusi tur palikt dzīvot uz ilgu laiku - varbūt tikai kādus trīs mēnešus,” to gadu notikumus atceras Agnese.
Tomēr liktenim bija citi plāni, un Agnese iecerēto trīs mēnešu vietā Angliju par savām otrajām mājām dēvē jau 15 gadus, ikdienā dzīvojot vienā no visblīvāk apdzīvotajām grāfistēm Dienvidaustrumanglijā - Sari (pie Londonas). “Pirms došanās uz Angliju man īsti nebija konkrēta mērķa, ko tieši vēlos sasniegt savā dzīvē. 2002.gadā nomira arī mans tēvs, ar ko mammai bija ļoti grūti samierināties. Pēc divu gadu grūta emocionāla pārdzīvojuma mammas dzīvē bija nepieciešamas pārmaiņas, un viņa nolēma doties dzīvot uz Anglijas galvaspilsētu Londonu. Ņemot vērā, ka es tieši tobrīd absolvēju tūrisma skolu Rīgā, man bija viegli pieņemt lēmumu braukt mammai līdzi, jo nevēlējos viņu atstāt vienu. Tā nākamajā dienā pēc izlaiduma iesēdos lidmašīnā un atlidoju uz Londonu,” stāsta Agnese.

Piepilda sapni - dziedāt
Agnese, kura šobrīd pilda bāra galvenās menedžeres un vadītājas pienākumus, visu šo gadu laikā Anglijā sevi intensīvi attīstījusi visdažādākajās sfērās, tajā skaitā mūzikā un biznesā. Vadīja Londonas latviešu sociālo grupu “LaLonda” un mācījās privātā Londonas mūzikas skolā. Raksta arī savas dziesmas, un šobrīd top personīgais mūzikas albums, kuru laist klajā paredzēts pavisam drīz - nākamā gada janvārī. Turklāt Agnese savā mūziķes karjerā var ierakstīt ne tikai uzstāšanos Londonā un citviet Anglijā - klubos, restorānos, hoteļos, festivālos, privātos pasākumos, koncertos un lielākajā Lielbritānijas Ziemassvētku pasākumā “Winter Wonderland”, bet arī visdažādākajos latviešu pasākumos, uz vienas skatuves dziedot latviešu dziesmas ar Latvijā slaveniem mūziķiem. “Anglijā esmu dziedājusi latviešu festivālā “Līgo Strazdi”, kā arī ar latviešu korī Londonā. Tāpat bijis tas gods koncertos būt uz vienas skatuves ar tādām grupām kā “Bermudu Divstūris”, “Dzelzs Vilks” un uzstāties kopā ar Aivo Oski. Savukārt aizkulisēs esmu pavadījusi laiku ar grupu “Prāta Vētra”. Jāteic, kad ierados Anglijā, jutos kā citā pasaulē. Saskāros ar visdažādākajiem cilvēkiem no visdažādākajām pasaules kultūrām. Sākotnēji klājās ļoti grūti - biju vēl pavisam jauna, arī angļu valodas zināšanas un dzīves pieredze bija pieticīga. Tomēr gribasspēks parādīt sevi guva virsroku. Esmu ieguvusi dubultpilsonību un Anglijā jūtos labi,” apmierināta ar līdz šim sasniegto ir Agnese.

Ar latvisku skatu nākotnē
Brīvajā laikā Agnese daudz ceļo. Būts daudzās Eiropas valstīs, arī Austrālijā, Ēģiptē, bet tagad uzstādīts mērķis doties uz Japānu. Ikdienā netrūkst arī sportisko aktivitāšu. Agnese nemet līkumu papildus adrenalīna iegūšanai dzīvē un daudz nodarbojas ne tikai ar ūdenssportu – kaitsērfingu, veikbordingu un peldēšanu, bet patīk arī riteņbraukšana un pat lēkusi ar izpletni, kā arī lidojusi ar kaujas lidmašīnu “Spitfire”. Lai vai kā, par savām īstajām un vienīgajām mājām Agnese sauc dzimteni Latviju. Līdz ar to Agnese uzsver, cik ļoti svarīgi saglabāt latviskās tradīcijas, arī esot ārpus mūsu valsts robežām. “Regulāri apmeklēju Līgo un Jāņu dienu svinības “Daugavas Vanagu” īpašumā “Straumēni” Lielbritānijā. Katru gadu dodos arī uz 18.novembra svētkiem Londonā un tradicionālajiem latviešu deju pasākumiem. Netrūkst arī vietu, kur var nobaudīt kādu gardu latviešu ēdienu, veldzēt slāpes ar tradicionālu latviešu dzērienu un mierīgā gaisotnē parunāties ar tautiešiem. Ārzemēs sajust īsto Latvijas garšu arī taču ir tik ļoti svarīgi!” pārliecināta Agnese.
Savukārt jautāta, kas ir tas skaistais un īpašais, kas Latviju atšķir no citām valstīm, Agnese nešaubās, ka tā ir mūzika, tradicionālie tautas tērpi un arī ēdiens. Tā ir daļa no daudzām lietām un latviskām tradīcijām, ar kurām Agnese maksimāli cenšas piepildīt arī savu ikdienas dzīvi. “Saglabāt saikni ar Latviju un tās tradīcijām ir ļoti svarīgi. Tādēļ reizi gadā dodos uz Latviju un tur laiku pavadu kopā ar savu ģimeni. Jāpiebilst, ka brālis Andris strādā Balvu novada pašvaldībā. Esot Latvijā, apciemoju arī savus bijušos skolotājus mūzikas skolā un ģimnāzijā. Lai arī pagaidām vēl neesmu nodibinājusi ģimeni, jau tagad pilnīgi noteikti zinu, ka saviem bērniem mācīšu runāt latviešu valodā. Turklāt Londonā ir latviešu skoliņa, koris un tautas deju nodarbības. Iespēju savas atvasītes iepazīstināt ar latviešu kultūru netrūks,” ar latvisku skatu nākotnē raugās Agnese.

Sirdī vienmēr latvieši

 

Skotijas pilsētā Invernesā jau 11 gadus ikdienas gaitās dodas arī bijusī Balvu novada Kubulu iedzīvotāja IVETA TABULĒVICA ar vīru EDIJU, kuri audzina septiņus gadus jauno meitu REBEKU un dēlu RENDIJU, kuram jau nākamajā pirmdienā aprites trīs gadiņi. Pilsētiņa slavena ar tās apkārtnē esošo Lohnesa ezeru, kur, kā vēsta nostāsti, mīt leģendārais Lohnesa ezera briesmonis Nesija.

No pelēkās Islandes uz pasakaino Skotiju
Iveta pēc Stacijas pamatskolas absolvēšanas devās uz galvaspilsētu, kur pabeidza Rīgas 19.arodvidusskolu, uzsāka darba gaitas un paralēli tam ieguva arī diplomu uzņēmējdarbībā Rīgas Tehniskajā universitātē. Savukārt 2008.gadā Iveta ar Ediju mija laulības gredzenus un pēc kāzām nolēma doties uz ārzemēm, lai nedaudz iekrātu naudiņu un segtu hipotekāro kredītu par Jelgavā iegādāto dzīvokli. Sākotnēji bija iecerēts Latvijā atgriezties jau pēc pāris gadiem. Savukārt tagad Iveta ar smaidu sejā stāsta, ka atgriešanās dzimtajā pusē ilgst jau 11 gadus. “Sākotnēji mūsu ceļi veda uz Islandi. Auksto un pelēko laika apstākļu dēļ tur gan īsti iedzīvoties nevarējām. Tas lika mums doties tālāk, jo atrasties vietā, kurā nejūtamies komfortabli, nav īsti pareizi. Tā nonācām Skotijas pilsētiņā Invernesā, kas priecē ar burvīgiem skatiem, un šeit dzīvojam joprojām,” stāsta Iveta un Edijs.
Iveta trīs dienas nedēļā strādā uzņēmumā “LifeScan Scotland”, kas izstrādā ar diabētu slimiem cilvēkiem domātu zāļu un aparātu paraugus, veic pārbaudes, pirms produkts vai aparāts tiek izgatavots, un tālāk laboratorijas datus sūta uz Ameriku, kur ražo pašas zāles un aparātus. Iveta uzņēmumā pilda kompānijas administratores un dienesta operatores pienākumus - organizē uzņēmuma sanāksmes, pasūta dažādas rezerves daļas, raksta uzņēmuma produktu kvalitātes ziņojumus un atbild uz telefonzvaniem, tajā skaitā uz zvaniem par problēmām ar uzņēmuma iekārtām un telpu stāvokli, šo informāciju tālāk nododot inženieriem. Savukārt vīrs strādā celtniecības firmā, kas būvē ekomājas. “Mīlu darbu, ko daru uzņēmumā “LifeScan Scotland”. Palīdzēt cilvēkiem ir mans aicinājums,” gandarīta ir Iveta.

Tik skaistu tradīciju kā Latvijā nav nekur citur
Arī esot tālu no dzimtās Latvijas, Tabulēvicu ģimenei latvisko tradīciju uzturēšana ir nozīmīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Iveta un Edijs uzsver, ka bērniem svarīgi mācīt un rādīt to, ko turpmākajām paaudzēm šūpulī lika mūsu senči. Viena no šādām tradīcijām, kuru Tabulēvicu ģimene tur īpaši lielā godā, ir Vasaras saulgriežu svinēšana. “Mūsmājās noteikti svinam arī Lieldienas un Ziemassvētkus, galdā liekot latviešu tradicionālos ēdienus. Turklāt, lai arī šie svētki ir katrā valstī, tādu skaistu svētku tradīciju, kādas ir latviešiem, nav nekur citur! Savukārt Jāņos dodamies meklēt Jāņu zāles, pinam vainagus, ēdam Jāņu sieru un kuram ugunskuru. Ņemot vērā, ka mums ir televīzija ar Latvijas kanāliem, katru gadu noteikti skatāmies arī 18.novembra svētku pasākumus un Jaunā gada salūtu. Neizpaliek arī Latvijas Valsts prezidenta svētku uzrunas vērošana,” stāsta jaunā ģimene.
Iveta un Edijs piebilst, ka uz Latviju, lai apciemotu savus radiniekus, dodas vienreiz gadā. Atkal ciemoties Balvos Iveta plāno nākamajā vasarā. Savukārt jautāti, vai kādreiz plāno atgriezties dzīvo Latvijā, Iveta un Edijs stāsta, ka tuvākajā nākotnē šādu plānu nav. Toties pensijas gadus noteikti pavadīs dzimtajā Latvijā. “Lai vai kā, bērniem nodot visu latvisko var, tikai un vienīgi turpinot tradīcijas savās mājās, ģimenē. To gadu no gada arī darām. Rebeka un Rendijs runā ne tikai angļu, bet, protams, arī latviešu valodā. Vai mūsu bērni, dodoties savās dzīves gaitās, latvisko tradīciju popularizēšanu turpinās? Gribētos ticēt, ka jā!” apņēmības pilni uzturēt dzīvas latviskās tradīcijas arī ārpus mūsu valsts robežām ir Tabulēvicu ģimene.

“Projektu finansē/līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

 

 

 

Atgādina, kas ir baltais spieķis

Starptautiskajā Baltā spieķa dienā, kuru visā pasaulē atzīmē 15.oktobrī, Balvos pulcējās neredzīgo biedrības pārstāvji no Alūksnes, Balviem un Gulbenes, lai pievērstu sabiedrības uzmanību tam, ar kādiem šķēršļiem pilsētas ielās jāsaskaras cilvēkiem ar redzes invaliditāti.

Tiekas pie sarunu galda un apspriež problēmas

Šo pirmdien Viļakas novada Sociālajā dienestā uz sarunu ar dienesta vadītāju Ilzi Šaicāni, sociālo darbinieci ģimenēm ar bērniem Vitu Prancāni un Viļakas pašvaldības juristi Ligiju Loginu sanāca Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības vadītāja Marija Duļbinska un bērnu invalīdu ar īpašo kopšanu vecāki no Balvu un Viļakas novadiem. Dienas kārtībā bija divi aktuāli jautājumi - par mājas aprūpes pakalpojumu bērniem invalīdiem Viļakas novadā un par iespēju nomāt telpas viņu kopā būšanai.

Pašvaldības aģentūra un "ceļinieki" gatavojas ziemas sezonai

Šonedēļ sinoptiķi Latvijā sola teju vai atvasaru. Taču oktobra sākumā pāragri uzkritušais sniegs sūtīja vēsti, ka ziema nav aiz kalniem. To rāda arī kalendārs, tādēļ sniegs un sals, cik negaidīti pazuda, tikpat ātri var atgriezties. Vai atbildīgie dienesti gatavojas ziemas sezonai?

Iesvēta pieminekli Jānim Bārtulim

14.oktobrī pēc Svētās Mises Balvu Romas katoļu baznīcā, ko vadīja bīskaps Jānis Bulis, klātesošie devās uz baznīcas dārzu, kur bīskaps iesvētīja pieminekli priesterim Jānim Bārtulim.

Laika prognoze

Balvi

Humidity:
Wind: at
/
/
/
/
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Svētdiena

Nu paguli, paguli šorīt tā ilgāk, kamēr pulkstenis rādīs 9.29. Tad jau Čika kungs būs aizlaidies prom no tavām mājām un nemaisīsies vairāk pa kājām. Kaut gan arī bez viņa šodien tavā ģimenē vai darba kolektīvā netrūks jautrības, it īpaši, ja jums tur kopā dzīvo vai strādā Vērši, Strēlnieki, Svari un Skorpioni. Jo Vērši un Strēlnieki šodien būs enerģijas pārpilni un visiem skries pa priekšu, skubinot pārējos. Ja citi tos neņems galvā, tad Svari un Skorpioni var sataisīt dumpi ar protestiem un nepakļaušanos. Baidos, ka tādā atmosfērā būs gandrīz neiespējami ne labi strādāt, ne atpūsties (nu cerēsim, ka tik traki nebūs).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


   

 

 

 

 

 

 

 

 

                      

 

 

 

 

 

 

 

Apmeklētāju aptauja

Vai sabiedrībai jāzina, cik pelna amatpersonas?