Pāvesta svētība saņemta

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 27 Septembris 2018 16:21

Pirmdien Aglonas bazilikā pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai saņemtu svētību no Romas katoļu baznīcas galvas, Vatikāna vadītāja pāvesta Franciska.

Viņš Aglonā ieradās ar helikopteru un pirms nolaišanās divas reizes aplidoja apkārt Aglonas bazilikai pāri sakrālajam laukumam. Sagaidot pāvestu, vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku māja ar karodziņiem. Viņš kā dāvanu Svētajai Dievmātei Aglonas bazilikā pasniedza īpašu rožukroni jeb lūgšanu krelles. Savukārt Latvijas katoļu baznīcas pārstāvji pāvestam dāvināja svētgleznu. Pāvesta Franciska vadīto svēto Mises upuri Latvijas Televīzijā komentēja Balvu Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs. “Zināju, ka tas būs jādara, tāpēc pamazām gatavojos – meklēju materiālus, pārskatīju pāvesta Franciska uzrunas audiences un ieskatījos viņa uzrakstītajos darbos. Protams, uztraukums bija. Tas bija citādi, nekā komentēt 14. un 15.augusta dievkalpojumus Aglonā. Iepriekšējā dienā televīzijā vēroju pāvesta Franciska vizīti Lietuvā, ieklausījos viņu komentāros,” stāsta prāvests Mārtiņš Klušs. Viņš atzīst, ka šī vizīte ir svarīgs brīdis katoliskajai baznīcai Latvijā. “Pāvests Francisks nāk, lai mūs apmeklētu, lai ar mums tiktos, lai mūs redzētu, lai ar mums runātu, lai iesaistītos mūsu dzīvēs, lai mūs iedrošinātu un atbalstītu ticībā. Mani uzrunāja pāvesta Franciska izteiktie vārdi Aglonā, ka mēs esam aicināti pieskarties citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās! Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi!” mudina prāvests Mārtiņš Klušs.

Vēl viens solis pretī ražotnei

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 27 Septembris 2018 15:37

Pirms gada septembrī lietišķā vizītē Viļakas novadu apmeklēja Latvijas kosmētikas ražotāju asociācijas (LAKRA) vadītāja Ieva Plaude-Rēlingere, kura pēdējos astoņus gadus saistīta ar Vāciju, Bavāriju, kur vada kosmētikas ražotni. Viņas vizītes mērķis bija apzināt situāciju un iedvesmot vietējos iedzīvotājus spert izšķirošo soli, jo tieši no viļacēnu iniciatīvas bija atkarīgs, cik drīzā laikā pierobežas pilsētā darbu varētu sākt jauna ražotne. Pavisam nesen kosmētikas fabrikas vadītāja Viļakā viesojās vēlreiz, un šoreiz I.Plaudes-Rēlingeres vizītes mērķis bija apskatīt iespējamās telpas jaunajai ražotnei.

Ceļotāji, kuri vienmēr atgriežas mājās

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 27 Septembris 2018 15:35

Medņevas pagastā iesakņojusies Aleksandrovu dzimta, kuras vecākā šobrīd dzīvojošā pārstāve ir Nopelniem bagātā skolotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes un daudzu citu apbalvojumu īpašniece, bijusī Viduču pamatskolas bioloģijas skolotāja Devgasija Aleksandrova. 94 gadus ilgajā mūžā pedagoģe un viņas vīrs, nu jau aizsaulē esošais kādreizējais kolhoza “Zelta vārpa” priekšsēdētājs un ilggadējais paraugsaimniecības “Baltinava” agronoms, aizrautīgais novadpētnieks Jānis Aleksandrovs, paveikuši daudz nozīmīgu darbu sava novada un visas Latvijas labā. Interesi par novadpētniecību, kā arī Latvijas un pasaules izzināšanu mantojusi viņu meita Lilita Šaicāne, kura, ejot mammas pēdās, jau 40 gadus darbojas pedagoģijas lauciņā. Lilita izpētījusi savas dzimtas saknes septiņās paaudzēs.

Uz Latviju – meklēt labāku dzīvi
Pētot tēva un mātes dzimtu vēsturi, Lilita, kura strādā par ģeogrāfijas un dabaszinību skolotāju Viduču pamatskolā, kā arī Viļakas Valsts ģimnāzijā, atklājusi daudz interesantu faktu. Piemēram, to, ka viņas vectēvs no tēva puses Sergejs Aleksandrovs (1892 – 1972) dzimis Abrenes apriņķa Augšpils pagastā daudz-bērnu ģimenē. 19.gadsimta beigās Sergeja tēvs, nevarēdams uz nelielā zemes gabala uzturēt kuplo 11 bērnu ģimeni, devies meklēt laimīgāku dzīvi uz Rietumiem, līdz apmeties uz rentētas zemes 20 kilometrus no dzimtās vietas, tagadējās Latvijas teritorijā. Ģimene bijusi ļoti strādīga, tādēļ drīz vien par iekrāto naudu varējusi iegādāties zemi netālajā Šķilbēnu pagastā. Jaunuzceltās mājas nosaukuši par “Balkaniem” – tuvējā kalna vārdā.
Lilitas vecmāmiņai Marijai, kura dzimusi Ostrovas apriņķī un ar Sergeju apprecējusies 1919.gadā, bijis grūti pierast pie dzīves Latvijā, jo jaunās, mežu ieskautās dzīvesvietas apkārtnē nav bijis nevienas baznīcas. Turklāt visi runājuši svešā, viņai nesaprotamā mēlē. Tomēr, uzturot labas attiecības ar kaimiņiem, Marija pamazām iemācījās latviešu valodu, un drīz vien viesmīlīgo, izpalīdzīgo un sirsnīgo sievieti godājuši visi apkārtnes iedzīvotāji.

Tēvs augstu vērtēja darba tikumu
Lilitas vectēvs Sergejs bijis vecākais dēls ģimenē un jau agrā bērnībā iemīlējis lauku darbus. Tos darīt viņš mācīja arī saviem trīs pēctečiem - Lilitas tēvam Jānim, viņa brāļiem Anatolijam un Voldemāram, kurš vēlāk, kara laikā, pazuda bez vēsts. Lilitas tētis Jānis Aleksandrovs piedzima 1919.gadā toreizējā Abrenes apriņķa Šķilbēnu pagasta “Balkanos”, kur viņa tēvs 20 hektāru lielajā saimniecības teritorijā saviem bērniem bija uzcēlis divas mājas. Vēlāk, pēckara gados, vienu no tām nacionalizēja, izveidojot tur Kangaru skolu.
Jānis vienmēr tiecies pēc zināšanām un līdz mūža beigām bijis aizrautīgs lasītājs. Pabeidzis Šķilbēnu lauksaimniecības skolu un, vakaros mācoties, arī Ludzas vidusskolu, viņš iestājās un 1957.gadā pabeidza Mičurinskas Augļkopības institūtu, vienlaikus strādājot Ludzas lauksaimniecības skolā par dārznieku un saimniecības vadītāju. Vēlākajos gados, kopā ar ģimeni atgriezies bijušajā Balvu rajonā, Jānis Aleksandrovs sekmīgi vadīja kolhozu “Zelta Vārpa” līdz brīdim, kad nāca gaismā, ka viņš karojis nepareizajā pusē – vācu leģionā. Nācās uzrakstīt atlūgumu. Tomēr profesionālās zināšanas Lilitas tētis turpināja pielietot, ceturtdaļgadsimtu nostrādājot par agronomu paraugsaimniecībā “Baltinava”. Lilita atceras, ka tēvam ļoti nepatika padomju iekārta: “Viņš cienīja darba tikumu, bet, strādājot padomju kolektīvajās saimniecībās, redzēja, ka tas zūd.”
Jāņa Aleksandrova veikumu saraksts ir garš. Pateicoties viņa profesionalitātei un zināšanām, sešu gadu laikā labiekārtotais Baltinavas muižas parks uzvarēja 1990.gada konkursā “Gada labākā rajona celtne”. Arī devies pensijā bijušais agronoms turpināja ražīgi darboties Latvijas Kultūras fonda Balvu kopā, kā arī Nacionālo Daugavas Vanagu Balvu nodaļā. Savu pieredzi un izdomu viņš izmantoja Viļakas pilsētas parka atpūtas zonas, pilsētas katoļu un luterāņu baznīcu apkārtnes apzaļumošanā, kā arī atjaunojot pieminekli Viļakas atbrīvotājiem (1919. – 1920.).
Jānis Aleksandrovs izpētījis arī Latgales novada mazpulku vēsturi, jo pats savulaik aktīvi darbojies šajā organizācijā. Viņš bija aktīvs laikraksta “Vaduguns” korespondents, kā arī piedalījās Latgales novada zinātniskās pētniecības konferencēs. Lilitas tēva veikums daudzkārt novērtēts ar augstiem apbalvojumiem. Viņš bijis ievēlēts par Balvu rajona Agronomu biedrības Goda biedru, kā arī saņēmis Latvijas Agronomu biedrības balvu “Zelta vārpa”.

Daudz vairāk nekā skolotāja
Lilitas māte Devgasija Aleksandrova dzimusi Ludzas rajona Zvaigznes pagastā 7 bērnu ģimenē. Studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un lielāko mūža daļu strādājusi par bioloģijas skolotāju Viduču pamatskolā. 1978.gadā viņa skolā izveidoja Jauno naturālistu staciju, ko vadīja līdz pat aiziešanai pensijā. Sadarbojoties ar LLA Bulduru tehnikumu, Priekules un Skrīveru selekcijas stacijām, Ļeņingradas augkopības institūtu un citām tā laika pētnieciskajām iestādēm, kopā ar skolēniem Devgasija tur veica neskaitāmus zinātniski pētnieciskos izmēģinājumus. Skolotāja rīkojusi daudzas zinātniski pētnieciskās konferences. Viņas skolēni jauno naturālistu stacijā veiktos pētījumus demonstrējuši tematiskajās izstādēs Latvijā un Maskavas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē. No 1992. līdz 1998.gadam viņa vadīja Viduču pamatskolas 1018.mazpulku. Kopā ar vīru atjaunojot Aleksandrovu dzimtas īpašumu “Balkani”, Devgasija līdzās tam iekopa plašu ārstniecisko augu un garšaugu kolekciju.
Par savu ieguldījumu lauksaimniecības attīstībā un skolēnu izglītošanā Devgasija Aleksandrova saņēmusi vairākus apbalvojumus: goda nosaukumu “Nopelniem bagātā skolotāja”, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi, goda nosaukumu “Radošā sieviete laukos” un citus.
Tomēr meitas Lilitas atmiņā mamma palikusi kā vienmēr ar darbu un sabiedriskiem pienākumiem aizņemta sieviete. Arī Lilitas meita Dace ciemošanos pie vecmāmiņas atminas nevis ar svaigi ceptu pīrāgu smaržu, bet gan nebeidzamo dārza ravēšanu.

Mūža darbs – “Balkani”
Kopš 2006.gada pašvaldībai piederošais dabas parks un brīvdienu māja “Balkanu kalni” savulaik bijis Lilitas vectēva Sergeja un vecmammas Marijas Aleksandrovu īpašums. Padomju varas nacionalizēts, gadu gaitā tas piedzīvojis daudzas pārvērtības, sākumā kļūstot par studentu kopmītnēm, vēlāk - par Kangaru pamatskolu. Tikai 90.gadu sākumā mājas atkal nonāca dzimtas īpašumā. Viens no ievērojamākajiem Jāņa un Devgasijas Aleksandrovu ieguldījumiem novada vēstures un dabas saglabāšanā ir atgūto dzimtas māju atjaunošana, kā arī vēstures un etnogrāfijas muzeja atklāšana 1996.gadā.
Jau kopš jaunības, būdams aizrautīgs novadpētnieks, J.Aleksandrovs savāca ievērojamu senlietu un citu vēstures liecību kolekciju, izpētīja Šķilbēnu pagasta skolu, baznīcu, dzirnavu un citu kultūrvēstures objektu vēsturi, kā arī apzināja Abrenes apriņķa senvietas un senkapus. Viņš stāvējis arī pie Šķilbēnu pagasta tūrisma nozares šūpuļa, izveidojot tūrisma maršrutu un piedaloties ceļveža “Balvi – Balkani” radīšanā.
Pie atgūtajām tēva mājām izveidotajā kokaudzētavā agronoms audzēja visdažādākos skujeņus, ogu krūmus un augļu kokus, nereti no iedzīvotājiem tos iemainot pret aizvien jaunu šķirņu stādiem, lai papildinātu savu kolekciju. Kopā ar sievu Devgasiju viņi izveidoja dendrāriju un ierīkoja vairākas dabas takas. Tieši pateicoties J.Aleksandrova ierosinājumam, toreizējā Balvu rajona padome nolēma apstiprināt Balkanu kalnu teritoriju par aizsargājamu dabas objektu – dabas parku, jo gleznainajā apkārtnē atrodas divas Ziemeļlatgales augstienes augstākās virsotnes – Kangaru un Balkanu kalni.
Pēc vīra nāves, kad Devgasijai kļuva aizvien grūtāk apsaimniekot plašo īpašumu un arī bērni nevēlējās uzņemties šo atbildību un smago darbu, 2006.gadā par nieka naudu viņa pārdeva to vietējai pašvaldībai. Tagad dabas parka “Balkanu kalni” gleznainā apkārtne ar tās retajiem, aizsargājamiem kokiem un krūmiem, dabas takām, labiekārtotām, apgaismotām ziemas slēpošanas trasēm, pirtiņu, ērtu, mūsdienīgu viesu namu un daudzveidīgajām aktīvas atpūtas iespējām kļuvis par iecienītu brīvā laika pavadīšanas vietu vietējiem iedzīvotājiem un ciemiņiem ne tikai no Latvijas, bet arī ārvalstīm.

Izklīduši pa pasauli
No tēva Lilita mantojusi vēlmi izzināt vēsturi un apkārtējo pasauli, bet no mammas – mīlestību uz ziediem. Viņa uzskata, ka dzimtā ir daudz ceļotāju, bet ne klejotāju, jo visi vienmēr atgriežas mājās. Atšķirībā no vīra, kura mīļākais teiciens esot: “Nekur nav tik labi kā mājās!”, Lilita labprāt dodas tuvākos un tālākos braucienos. Studēt ģeogrāfiju viņa izvēlējās, pateicoties tēvam, kurš kopš mazotnes saviem bērniem iepotējis ceļotāju bacili. “Tēvs tolaik ar savu žiguli mūs izvadāja pa visu Latviju un tuvējām padomju republikām,” atceras ģeogrāfijas skolotāja. Savā pieaugušajā dzīvē viņa kopā ar kursabiedriem un kolēģiem paguvusi apskatīt gandrīz visu Eiropu, pabijusi Āzijā un Āfrikā.
Lilitas brālis un māsa, brālēni un māsīcas dzīvo visdažādākajās Latvijas vietās un pat citās valstīs. “Esam izklīduši pa visu pasauli, nedzīvojam visi vienā pagastā, kā daudzas citas medņeviešu ģimenes,” stāsta skolotāja. Tomēr radi turas kopā. Plašus dzimtu salidojumus gan viņi nerīko, dodot priekšroku mazākiem, omulīgākiem kopā būšanas brīžiem.
Devgasija un Jānis jaunībā daudzkārt mainījuši dzīvesvietas, arī bērni nākuši pasaulē katrs citā Latgales malā. Lilita piedzima Ludzā, viņas māsa Ināra – Rekovā, bet pēc sešiem gadiem, kad Aleksandrovi pārcēlās uz Medņevas pagastu, dienas gaismu pirmo reizi ieraudzīja ģimenes pastarītis – dēls Juris.
Arī Devgasijas māsas un brāļi izklīduši pa visu Latviju, bet viņas jaunākā māsa Lūcija dzīvo otrā valsts malā - Liepājā. Spītējot pieņēmumam, ka čangaļi ar čūļiem nesatiek, Aleksandrovu dzimta pierāda pretējo. “Mūsu rados vispār nekad nav bijušas nekādas nesaskaņas,” apgalvo Lilita. Viņas teikto apstiprina arī Lilitas tēva un vīratēva attiecības, kuri satiekoties stundām ilgi varējuši runāt par vēsturi, par karu, kaut gan abi karojuši katrs savā frontes pusē. “Lai gan vīratēvs bija krievu karaspēkā, bet tēvs - vācu leģionā, viņi nekad nenaidojās, vienkārši gribēja zināt, kā bija tur - otrā pusē,” stāsta medņeviete.

Honkongiešu ģimenes turas kopā

Vistālāk no mājām dzīvo Lilitas meita Dace, kura ieprecējusies Honkongā. Absolvējusi Vidzemes Augstskolu, iegūstot bakalaura grādu tūrisma vadībā un organizācijā, bet vēlāk maģistra grādu biznesa vides vadībā, Dace strādājusi daudzās valstīs. Jau studiju laikā viņa gadu papildināja zināšanas Francijā, vēlāk – Islandē, tad kādu laiku strādāja Igaunijā. Krīzes laikā 2011.gadā pieteikusies studentu apvienībā “AISEC”, medņeviete drīz vien sāka vadīt vingrošanas nodarbības mazuļiem un viņu vecākiem Honkongā. Vēlāk Dace strādāja arī Ķīnā, Indijā un Dubaijā, tomēr vienmēr atgriezās Honkongā, kur bija izveidojusi attiecības ar topošo vīru Stīvenu (Steven).
Dace apgalvo, ka viņas sākotnējais mērķis bija pastrādāt ārvalstīs un atgriezties dzimtenē. Tomēr pēc kāzām 2015.gadā viņa par savām mājām sauc Honkongu, kur bērnudārzā māca angļu valodu. Dacei ļoti patīk šī valsts, lai gan honkongiešu dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, bērni lielās valsts pārapdzīvotības dēļ konkurences cīņu spiesti sākt jau mazotnē. Pat pusotra gada vecumā, piesakoties bērnudārzā, viņiem jāiztur intervija, līdzīgi kā mums, stājoties darbā. Tomēr honkongiešiem piemīt daudzas lieliskas īpašības, piemēram, ieradums uzturēt ciešu saikni ar ģimeni un vecākiem, kā arī cieņpilna attieksme vienam pret otru. Arī Dace ar Stīvenu katru sestdienu dodas ciemos pie vīra vecākiem un vecvecākiem, kur kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, sēžot pie apaļa galda, nobauda dažādus ēdienus un daudz sarunājas. Vēl, dzīvojot Āzijā, Dace aizrāvusies ar jogu un veselīgu dzīvesveidu, tomēr neslēpj, ka dažkārt pietrūkst Latvijas plašumu, tāpēc katru vasaru kopā ar Stīvenu ciemojas Latvijā.

Dzimta turpina kuplot

Uzlabojot demogrāfisko situāciju Latvijā, Jāņa un Devgasijas bērni dāvājuši vecvecākiem 10 mazbērnus un 6 mazmazbērnus. Visjaunākais dzimtā šobrīd ir Lilitas māsas Ināras dēla Tomasa dēls Toms, kurš dzimis šī gada februārī. Taču visilgāk gaidītais dzimtā bijis Lilitas dēla Daiņa gandrīz gadu jaunais dēliņš Viesturs. Viņa piedzimšanu ģimene ar nepacietību gaidījusi ilgus desmit gadus, bet rezultātā puika nāca pasaulē, piepalīdzot modernajai medicīnai. Izrādās, arī Devgasijas un Jāņa vecākā meita Lilita savulaik ģimenē bijusi ilgi gaidīts mazulis, jo tēvam un mātei piedzimusi tikai pēc četriem kopdzīves gadiem.

Vāc un saglabā vēstures liecības

Lilita lepojas ar skolas novadpētniecības kabinetu, kur ieguldījusi milzīgu darbu. Kad 90.gados skola nezināja, ko darīt ar padomju laika liecībām, Lilitai radās doma to visu savākt, jo tā taču ir vēsture. Viņa visu saglabāja un iekārtoja novadpētniecības ekspozīciju, sākot ar skolas dibināšanu 1909.gadā. Katru gadu Lilita veido skolas gadagrāmatu, kurā fiksē visus mācību gada svarīgākos notikumus. Daudz laika un pūļu prasīja arī izveidot 137 kopš skolas dibināšanas tajā strādājušo skolotāju sarakstu. Lilita ir uzrakstījusi un nodevusi pagasta bibliotēkas rīcībā plašu pētījumu par Medņevas vēsturi, dabu un cilvēkiem, kuru nereti izmanto studenti un citi pagasta ļaudis. Blakus novadpētniecības kabinetam viņa izvietojusi tēva savāktos iepriekšējām medņeviešu paaudzēm piederējušos mājturības priekšmetus, kas pēc tēva nāves atceļojuši no Balkanu mājām.

Kāzu dienā iestāda liepu un ozolu
1979.gadā, sākot strādāt Viduču pamatskolā, Lilita apprecējās ar savu bijušo klasesbiedru Ilmāru Šaicānu no Viļakas. “Mācījāmies ļoti draudzīgā klasē. Vēlāk no klasesbiedriem izveidojās trīs precēti pāri,” secina medņeviete. Romantiskas jūtas abu starpā gan esot uzplaukušas kādu laiciņu pēc vidusskolas absolvēšanas, bet kāzas, līdzīgi citām, bijušas piesātinātas ar padomju laika tradīcijām. Neizpalika ziedu nolikšanu pie pieminekļa padomju karavīriem, vizināšanās ar laivu pa Alūksnes ezeru, Goda vārti un mielasts Viduču skolas ēdnīcā. Tomēr šis notikums atstāja arī kaut ko paliekošu - todien skolas pagalmā iestādīto ozolu un liepu, kas kuplo joprojām.

Uzsāk valsts aizsardzības mācības pilotprojektu

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 20 Septembris 2018 15:58

Septembrī četrpadsmit Latvijas skolās uzsāka valsts aizsardzības mācības pilotprojektu, kura mērķis ir veicināt pilsonisko apziņu un patriotismu, kā arī sniegt iespēju apgūt militārās pamatiemaņas un prasmes, veidojot pilsoniski atbildīgus un Latvijai lojālus pilsoņus. Mūspusē aizsardzības mācības divgadīgo programmu jaunajā pilotprojektā uzsāka Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā (BPVV) un Tilžas vidusskolās.

Apsviedīgi, strādīgi un sīksti kā gobas

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 20 Septembris 2018 15:45

VECTILŽAS pagasta Sudarbē dzīvojošo Ināras un Gunta Zaharānu ģimene ir kupls turpinājums plašai dzimtai, kura dzīvo dažādās Latvijas vietās. Gunta ģimenē izaudzināti pieci bērni, Guntim pašam ir divas māsas, bet trīs tēva brāļi un trīs tēva māsas dzīvoja gan Sudarbē, gan izbrauca no Balvu puses. Gunta tēva brāļa sieva, kura arī dzīvo Sudarbē, sarunā secināja: “Zemīte nebija liela, mājās visiem vietas nepietika, tādēļ jaunie Zaharāni ģimenes ligzdai vietu meklēja kur nu kurais.” Toties Ināras un Gunta bērni nav pametuši dzimto pusi un vismaz tuvākajā laikā to darīt neplāno, kaut dzīves apstākļi Latvijā šobrīd nav tie labākie, strādā darbos, kādi nu Balvos ir. Par viņiem var tikai teikt: “Apbrīnojami!”

Tējas ar cukuru vietā dzēra kļavu sulu
Saulainā pēcpusdienā, iebraucot Zaharānu mājas pagalmā, redzams, ka durvis ir ciet. Saimnieki vai nu devušies kaut kur uz pilsētu, vai aizņemti saimniecības darbos, kur iebraucēja acs tos nemana. Paejot no pagalma uz dārza pusi, redzams, ka saimniece rok kartupeļus. Ināra Zaharāne stāsta, ka talkas laikā salūzusi kartupeļu rokamā mašīna, otrreiz vairs talku nerīkos, jo brīvdienās katram no bērniem jau ieplānotas savas darīšanas, tālab atliek vien vākt ar rokām. Darbam nav ne vainas, īpaši šoruden, kad zeme sausa un irdena, tikai lauku sētā tas nav vienīgais darbs. Ik vakaru saimniecei arī kūts solis ejams un citi darbi darāmi. Zaharāni savā piemājas saimniecībā “Gobiņas” tur 23 slaucamās govis, jaunlopus. Jautāta, vai nav vieglāk audzēt gaļas liellopus, saimniece skaidro, ka par pienu, ko regulāri savāc piena uzpircēji, ģimenes maciņā regulāri ienāk arī naudiņa, bet gaļas lopu baro, baro, bet naudas nav un nav. “Tagad ir labi!” secina, sarunai vēlāk pievienojies, mājas saimnieks Guntis. “Uzdzīvot gluži nevar, bet dzīvot var. Pērn pienam paaugstināja cenu. Projektā uzbūvējām piena māju,” viņš papildina teikto. Bet sākums bija grūts! Abi atceras laiku, kad auga bērni. Laukos darba nebija, bet par pienu maksāja 4-5 santīmus litrā. Reizēm nebija par ko maizi nopirkt. Naudiņas bija tik, cik valsts maksāja bērnu naudu, bet tas tāds nieks vien bija, tāpat kā tagad. Tējas ar cukuru vietā kļavu sulu tecināja un dzēra. Traks laiks bija!

Apprecējās, vēl dienot armijā
Mājas, kur dzīvo Guntis ar Ināru, ir Gunta mātes vecāku mājas. Gunta tēvs Vitālijs šeit ieprecējies no kaimiņu mājām. Ināra nāk no Rugāju pagasta, jaunības uzvārdā Žīgure. “Man šeit, Sudarbē, dzīvoja māsa. Pie viņas braukājot, ar Gunti arī iepazinos. Tagad māsa sen vairs Sudarbē nedzīvo, bet es paliku viņas vietā,” par savi pastāsta saimniece un piecu bērnu māte. Guntis saka: “Kur esmu dzimis, tur arī dzīvoju. Šī ir mana vectēva celta māja no mātes puses. Mēs ģimenē bijām trīs bērni - es un divas māsas. Viena tagad dzīvo Balvos, bet otra - Rīgā. Iesāku mācīties Sudarbes astoņgadīgajā skolā. Skolēnu bija maz. Gluži kā tagad! Atceros, ka vienā klasē bija tikai viens skolēns, kuram nācās mācīties kopā ar citiem skolēniem citā klasē. Manā klasē mēs bijām seši skolēni. Sudarbes skolā paspēju tikt līdz 7.klasei, kad skolu slēdza. Arodu apguvu Malnavas tehnikumā. Pēc tam sekoja dienests armijā, jūrniekos, Ziemeļos uz zemūdenes. Tagad es uz tās zemūdenes mūžam nekāptu, bet toreiz bija vienalga. Pusgadu Kronštatē biju mācībās, bet tad aizveda uz zemūdeni - vieni akmeņi un ūdens apkārt. Tad gan nodomāju,- kur es esmu ticis! Dienesta laikā trīs reizes pabiju atvaļinājumā. Pēdējā atvaļinājuma laikā apprecējos. Kad atgriezos no dienesta, jau dēls sagaidīja. Pareizāk sakot, biju ceļā uz mājām, bet nepaspēju sievu ar dēlu izņemt no slimnīcas.” “Mana māsa atbrauca pēc mums uz slimnīcu,” piebilst Ināra. Pēc tam piedzima pārējie četri bērni. Guntis padomju laikā strādāja par traktoristu. Juku laikos paspēja vēl kooperatīvu nodibināt, bet pašam vajadzēja būt gan lopkopim, gan ganam, tāpēc kopsaimniekošanu nācās likvidēt. Zaharāni izveidoja piemājās saimniecību, kur par savu darbu un tā augļiem atbildīgi tikai paši.

Tēvs nopēra tik un tā
Atceroties vecākus un bērnību, Guntis nenoliedz, ka visādi gājis - gan blēņas darītas, gan žagars dabūts. Tēvs šajā ziņā bija stingrs. Māsa Irēna gan bija tēva mīlule, bet arī viņa reiz nopelnīja pērienu. “Šķiet, bija nogrēkojusies kaut ko lielu. Viņu aizveda uz citu istabu un nopēra, vienreiz mūžā! Mani vienmēr vecmamma aizstāvēja, kad biju sadarījis blēņas. Vienīgais mazdēls biju! Kādam taču mani bija jāaizstāv. Vienu reizi vecmamma tēvam pat vīna pudeli piedāvāja, lai tikai mani nesodītu. Bet tēvs to vīna pudeli sasita un mani nopēra tik un tā. Laikam nodarījis biju kaut ko lielu - vai nu dubļos ar riteni iebraucu, nokritu un nosmērējos, vai kaut ko tamlīdzīgu,” atceras Guntis. Ināra steidz piebilst: “Nu tu jau arī esi stingrs tēvs un vectēvs. Pirmajiem diviem dēliem jau tika pēriens, meita gan izspruka sveikā. Brāļi vēl tagad atceras, ka Taņa nekad nedabūja pērienu. Pret meitenēm tu kaut kā esi iecietīgāks. Niks (mazdēls) cieš vairāk (“Tāpēc, ka viņš ir spītīgs!” taisnojas Guntis.), bet Keita (mazmeita) izsprūk sveikā. Kādas blēņas tik viņa nedara, ārprāts, visu kaut ko sadara, bet tu viņu tikai sabar, savukārt Niks dabū pa dupsi.” Zaharāniem jau ir četri mazbērni - divi mazdēli un divas mazmeitas. Pats jaunākais ir gadu vecais mazdēliņš Dominiks un vēl mazmeita Beāte.

Meitu uz bekas sēdināja
Tēvam un mātei ir ko stāstīt arī par saviem pieciem bērniem, kuri dzimtas koku izpletuši plašāku, nekā tas bija tēva ģimenei. Ingus strādā sporta centrā Balvos, ir futbola treneris. Gatis pabeidza Bērzgales Amatniecības skolu. Viņam ļoti labi padodas celtniecības darbi, pēc kuriem tagad liels pieprasījums. Kā saka Ināra: “Tagad celtniecības meistarus meklē kā ar uguni, cilvēkiem vajag gan remontēt, gan būvēt, bet lielākā daļa celtnieku ir aizbraukuši uz ārzemēm. Gatis pats sev remontē māju, pats sev būvē šķūni. Arī mums ir plānos balkoniņš. Lapenīte arī ir viņa roku darbs. Klētij jumtu viņš nomainīja. Mums visas ēkas būtu sagāzušās, ja Gatis nebūtu palīdzējis. Tikai par kūti viņš brīnās, kā vecos laikos tādu varēja uzbūvēt. Tehnikas nebija, nekā nebija, bet kūts ir milzīga, no akmeņiem būvēta. Agrākos laikos kūtī zirgus turēja, kolhoza laikos – govis. Ar zirgiem sienu mīdīja.”
Taņa, kurai Tatjanas vārds par godu vecmāmiņai, ieguvusi kultūras darbinieces izglītību, bet tā kā darba šajā jomā nebija, pieņēmusi, kāds ir, strādā “Džokerī”. Salvis pagaidām dzīvo pie vecākiem. Viņš pabeidza Malnavas koledžu, plānos bija pārņemt vecāku saimniecības grožus, bet kaut kas nenostrādāja. Ināra spriež, ka diez vai viņš gribēs slaukt govis. Ja apprecēs laucinieci, viņa varbūt šo darbu darīs, bet pilsētniece - diez vai. Salvis atrada darbu pilsētā, strādā uz iekrāvēja. Guntis (jaunākais) arī strādā pilsētā, bet ar savu ģimenīti dzīvo laukos. “Aizgāja pāri laipiņai,” smejas mamma, jo jaunākais dēls aizgājis dzīvot uz tēva vecāku mājām, no kurienes vectēvs apprecoties atnāca uz “Gobiņām”. Zaharānu bērni strādā darbos, kādi ir, turklāt nav plānojuši un neplāno (vismaz pagaidām) doties uz ārzemēm. Vairāki bērnu draugi un paziņas no ārzemēm jau atgriezušies. Zaharānu bērni ir audzināti darbā,- vecāki viņiem likuši gan ravēt, gan kartupeļus lasīt, gan citus lauku darbus darīt. “Visi ogās un sēnēs gājām. Meitu, kura maziņa vēl bija, mežā uz bekas sēdinājām,” smejas tēvs.

Atsvešinājušies
Ierasts, ka vairāk tiekas un viens pie otra ciemojas dzimtu vienas vai divu paaudžu atvases. Par attālākiem radiem vairāk atceras, kad kāds jāizvada mūžībā. Tādos brīžos radus pieņemts aicināt uz bērēm. Vecie aiziet mūžībā, bērni izaug, apprecas un sāk dzīvot savu dzīvi jaunā radu lokā. Kā teica viens no Zaharānu dēliem: “Ja tagad būtu iespēja satikt visus dzimtas vēl dzīvos cilvēkus, piemēram, tēva brālēnus vai māsīcas, diez vai es viņus atpazītu.” Kolhozu laikos vairāki bērni no kuplās Zaharānu dzimtas devās meklēt darbu uz Lielvārdi, uz slaveno “Lāčplēsi”, kur varēja nopelnīt, iekārtoties uz dzīvi. Uz Lielvārdi bija aizbraucis arī Gunta tēvs Vitālijs un viņa vecākais brālis Jānis, bet viņi atgriezās, apprecējās un palika dzīvot Sudarbē. Brālis Benedikts sievu nolūkoja, dienēdams Ukrainā, pārveda mājas, bet šeit ilgi nepalika, arī aizgāja uz Lielvārdi. Par Benedikta ģimeni zināms, ka tajā bija vairāki bērni, saistīti gan ar sportu, gan kultūras dzīvi - savulaik slaveno bērnu mūzikas grupu “Pekšņi”. “Onkulis tagad jau vecs, bet jaunajiem citi ceļi un citas darīšanas. Kādreiz vēl aicinājām viņus uz godiem, bet nebrauca. Lepni. Ko viņiem Latgalē meklēt?! Mēs jau tādi vienkārši, kā jau laucinieki,” secina Guntis un Ināra. Viņa piebilst, ka dzimtai raksturīgi arī tas, ka vairākiem no tās nebija bērnu, līdz ar to nav arī turpinājuma.

Sapazinās, teātri spēlējot
ĢERTRŪDE ZAHARĀNE ir viena no vecākajiem cilvēkiem, kas saistīta ar Zaharānu dzimtu un dzīvo Vectilžas pagasta Sudarbē. Nākamgad viņai apritēs apaļi 90 gadi. Ģertrūde ir Ernesta Zaharāna sieva. “Vīrs nomira 2011.gadā un apglabāts tepat, Sudarbes kapos. Garu mūžu pavadījām kopā. Piedzīvojām Zelta kāzas, bet nesvinējām,” atklāj atraitne. Sieviete stāsta, ka apprecējušies viņi 1957.gadā, bet sapazinušies, spēlējot teātri kā pašdarbnieki. Pēc kara bija tāda mode, ka jaunie pulcējās kopā, galvenokārt skolās, kur uzveda lugas. Vīriešu trūka, kā teātri spēlējot, tā dzīvē, jo karš bija nesen beidzies. Ernests tolaik bija atgriezies no Rīgas, lai palīdzētu mājās vecākiem atjaunot šķūni, kas bija nodedzis. “Tā mēs, to teātri spēlējot, sapazināmies. Parasts lauku puisis bija, kolhoza laikos strādāja dažādos darbos - bija mehāniķis, brigadieris, labi pieprata galdnieka arodu, bet koka darbus strādāja tikai priekš sevis,” atceras Ģertrūde.
Viņa, 1949.gadā pabeigusi Rugāju vidusskolu, devās mācīties uz institūtu par skolotāju. Vēlāk līdz izdienas pensijai nostrādāja Sudarbes skolā par vēstures skolotāju, mācīja arī citus priekšmetus, jo ar vēstures stundām vien nepietika. Izdienas pensijā skolotāja aizgāja, kad likvidēja Sudarbes skoliņu, jo negribēja atstāt savu saimniecību un pārcelties citur. Ģertrūdes dzimtās mājas atrodas netālu no tagadējās dzīvesvietas. Čakāne ir viņas jaunības uzvārds. Savā ģimenē viņi bija četri bērni, bet vīrs nāca no septiņu bērnu ģimenes.
Ģertrūdei un Ernestam izauga viena meita, kura tagad dzīvo Smiltenes novadā. Savukārt meitai ir divi bērni - meita un dēls, kuri, protams, vairs nav Zaharāni. Meita māti aprauga ik pēc divām nedēļām un aicina pie sevis, bet Ģertrūde turas pretī, runājot rakstnieces Annas Sakses vārdiem par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. “Kamēr pati sevi varu aprūpēt, gribu dzīvot savās mājās. Te kapsēta tuvumā, varu mierīgā garā aiziet un apkopt vīra kapu,” viņa saka.
No vīra dzimtas Ģertrūdei tuvākā ir Gunta Zaharāna ģimene, kura arī dzīvo Sudarbē. “Ja man kaut kā pietrūkst, piezvanu, un Guntis atved. Kādreiz palīdzēju arī viņiem, kad bērni auga, jo man apstākļi bija labāki,” radu būšanu raksturo skolotāja.

Atmiņās – jubilejas un talkas
Vecākais no Gunta un Ināras Zaharānu dēliem Ingus kā dzimtas tikšanās iemeslus visbiežāk atceras jubilejas un talkas. Ingum ir daudz brālēnu un māsīcu no tēva un mātes puses. Tēvam ir divas māsas, kurām katrai ir divi bērni: vienai – divi dēli, otrai – divas meitas. Arī mammai vēl ir māsa un brālis, kuriem arī ir bērni. Visvairāk dzimtā svinētas dzimšanas dienas - gan pie Zaharāniem Sudarbē, gan pie brālēniem un māsīcām, kuri dzīvo citviet.
No talkām kā populārākās Ingum atmiņā palikušas kartupeļu talkas. “Varbūt kādreiz arī tā saucamās cūku bēres, kas Latgalē slavenas. Protams, ar cūku kaušanu nodarbojās pieaugušie, bet bērnus ņēma līdzi, un mēs darbojāmies savā vaļā,” secina jaunais cilvēks. Tā kā cūku bēres notiek vēlā rudenī vai pat ziemā, tad darbošanās noteikti būs bijusi rāmāka, turklāt pieaugušo, kas uzraudzīja bērnus, arī bija vairāk.
Taču vasarā, kad vecāki bija aizņemti saimniecības darbos, protams, strādāja arī bērni, tomēr enerģijas vēl bija daudz un to vajadzēja kaut kur likt. Blēņu Ingus ar brāli Gati sastrādāja daudz. Dažreiz blēņas sanāca, pat labu gribot. Abiem puikām ļoti patika būvēt mājiņas kokos. Tās viņi būvēja vai visos kokos. Domstarpības sanāca, kad tēvam bija kaut kas jāremontē, bet nebija naglu, instrumentu, dēļu, jo mēs tos bijām paņēmuši mājiņu būvēšanai. Toreiz ģimenē vēl nebija savas automašīnas, uz pilsētu, uz veikalu pēc naglām tik ātri tikt nevarēja.
Tagad Ingus vecāku mājās ir visretākais ciemiņš. Ne jau tāpēc, ka blēņas darījis un brāzienu saņēmis. Vienkārši nav laika, jo arī brīvdienas paiet komandējumos, izbraukumos uz sacensībām kopā ar sportistiem. Šonedēļ, kad sarunājos ar treneri, viņa plānotājā bija trīs dienu sacensības Jelgavā un sestdien - sacensības Olainē. Arī uz tēva jubileju viņš ticis burtiski uz pāris stundām, jo nākamajā dienā bija jābrauc uz kārtējām sacensībām.
Ar sportu Ingus nopietni sācis nodarboties, mācoties Balvos, bet sportot paticis jau Vectilžas pamatskolā, sporta skolotāja Bruno Jugana vadībā. Pabeidzis Sporta akadēmiju. “Tā tas arī aizgāja. Tagad sportā jau esmu dziļi iekšā,” saka viņš pats.
Jautāts, vai arī viņa ģimene, kurā jau aug divi bērni, dos dzimtai tik kuplu pieaugumu kā vecāku, jaunais vīrietis brīdi klusē un saka: “Tagad sabiedrība uz to skatās citādi nekā agrāk. Ne tik pozitīvi. Arī prasības bērniem aug ar katru gadu.”