“Stingri ejot, turēsim Latviju stipru!”

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 20 Septembris 2018 15:10

Šonedēļ Balvu Centrālajā bibliotēkā 3.klašu skolēni, tiekoties ar dzejnieku, rakstnieku, grāmatu izdevēju Uldi Ausekli, vēlējās noskaidrot, kad populārais bērnu dzejoļu autors uzrakstījis pirmo savu darbiņu. “Cik jums gadu?” savukārt jautāja U.Auseklis. Uzzinot, ka deviņi, viņš atklāja, ka pirmais dzejolis tapis gados divpadsmit.

Budeviču saknēs ir dzimtas spēks!

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 17 Septembris 2018 17:14

Kubulu pagasta Fabriku ciemā, bērzu ieskautas, joprojām stāv bijušās “Kāpostiņu” mājas, kas jau pāris gadus lepni nes citu nosaukumu - “Kļavas”. Šis vecais nams īpašs ne vien ar to, ka vēl šobaltdien saglabājies, neļaujot to sagraut ne kara šāviņiem, ne iekārtu maiņām. Tas vienojis un stiprinājis Budeviču dzimtas paaudzes vairāk nekā 100 gadu garumā. “Kāpostiņos” dalītas bēdas un izdzīvoti prieki, kārts šūpulis nākamajām paaudzēm un daudzināts darba tikums.

No Praulienas uz Fabrikām
“Senču dzimtās mājas man nav tikai mājas. Tā ir apziņa, ka no šejienes, šī vietas, sākušies daudzi manu vecāku un vecvecāku dzīves nozīmīgi notikumi. Tā mums visiem ir ļoti svarīga vēstures liecība,” teic Budeviču dzimtas vecākā pārstāve, Kubulu pagasta iedzīvotāja Ruta Arnicāne. Pateicoties mammas Dzintāras savulaik iekārtotajai burtnīcai ar pašas sazīmētiem radurakstiem un izveidotu ciltskoku, tagad Rutai ir iespēja papildināt tumšos vēstures plankumus un mēģināt uzzināt to, par ko vēsture klusē. Ar mammas palīdzību Ruta noskaidrojusi, ka Budeviču dzimtas cilvēki savas saknes Kubulu pagastā ielaiduši un gadu desmitiem stiprinājuši, pateicoties Rutas vecvectēvam Andrejam Budevičam, kurš dzimis 1857.gadā. 1910.gadā viņš ar ģimeni no Madonas rajona Praulienas nolēma pārcelties uz Balvu pagasta Fabrikas ciemu. Kā izrādās, no dzimtās puses Rutas vecvectēvs bija spiests aiziet kāda līdz galam nenokārtota zemes darījuma dēļ. Andrejs Budevičs Praulienā iegādājās zemi, samaksāja par to, bet no pārdevēja nepaņēma dokumentus, kas apliecinātu darījuma esamību. Nedaudz vēlāk zemes pārdevēja pēcnācēji uzstāja, ka par darījumu nav samaksāts, un Budeviču ģimeni no Praulienas padzina. Tā viņi nonāca Balvu rajona Fabrikas ciemā, kur no muižas nopirka 35,3 ha zemes un palika uz dzīvošanu ar visām savām astoņām atvasēm.

Liktenis atņem trīs bērnus
Gāja gadi, un pēc kāda laika par savām mājām šo vietu sauca arī Budeviču dzimtas nākamā paaudze. 1893.gadā pasaulē nāca Rutas vectēvs Ludvigs, kuram ar sievu Olgu bija četri bērni – Skaidrīte, Osvalds, Jānis un Rutas mamma Dzintāra. Tiesa gan, teju visas Ludviga un Olgas Budeviču ģimenes atvases skāra traģisks un nežēlīgs liktenis. Dzintāras māsiņa Skaidrīte gada vecumā nomira no šarlaka, līdz ar to savu vecāko māsiņu Dzintāra tā arī nekad dzīvē nav redzējusi. Savukārt brāļa Osvalda liktenis nav zināms joprojām. 1940.gadā, kad Latvijā ienāca krievi, Osvalds mācījās Malnavas tehnikumā. Toreiz viņam bija 17 gadi un, tāpat kā daudziem šajā vecumā, prātā jaunības dullums. Puišu istabiņā tehnikumā pie sienas bija pielikta Staļina bilde, kurai jaunieši izdūruši acis. Par to Osvaldu (vienīgo) apcietināja un deportēja. “Meklējot internetā datus par 1940.gada oktobrī, novembrī arestētajām personām, atradu ierakstu, kas apliecina, ka šajā laikā viens no apcietinātajiem bija Abrenes apriņķa Balvu pagasta iedzīvotājs Osvalds Budevičs. 1941.gada aprīlī viņam nolasīts spriedums, pēc kura mammas brālis deportēts. Cik zināms, pirmo laiku viņš pavadīja cietumā Daugavpilī, un tas arī viss. Vairāk nevienam no mums par viņu informācijas nav. Nav zināmas ne turpmākās gaitas, ne arī kapavieta,” stāsta Ruta. Traģisks liktenis piemeklēja arī mammas jaunāko brāli Jāni. Kad 1944.gadā ienāca krievu armija, viņu iesauca dienestā. Jānis, vēl būdams pašos spēka gados, krita Kurzemes katlā un ir apglabāts Lielauces kapos, bet vēlāk pārapbedīts Lielauces Brāļu kapos. Dzīve iegrozījās tā, ka Rutas mamma Dzintāra saviem vecākiem palika vienīgais atbalsts un mierinājums.

Viens otru sastapa Rīgā
Interesantākais radu būšanā ir dzīvesstāsti. Kā un kur cilvēki dzīvojuši, ko darījuši, par ko sapņojuši, kādas viņiem savā starpā bijušas attiecības, kādas katrā ģimene tradīcijas. Cilvēku vārdi, dzimšanas dati ir viena lieta, pat fotogrāfijas ir tikai sastinguši mirkļi, bet stāsts cilvēku padara dzīvu. Ruta bez liekuļošanas saka,- arī Budeviču dzimtas cilvēkiem, kuri visos laikos bijuši izglītoti un čakli darba ļaudis, kas spējuši pārvarēt daudzas grūtības, ir ne mazums interesantu stāstu. Viens no tiem ir stāsts par Rutas vectēvu Ludvigu, kurš lielās “Kāpostiņu” mājas tagadējā Kubulu pagastā uzcēla pats savām rokām. Un tas viss, neskatoties uz Pirmā pasaules kara laikā gūto ievainojumu kreisajā rokā, kura tā arī palika nekustīga. “Mamma bieži stāstīja par to, cik vectēvs bija labs galdnieks. Tas nekas, ka viņš varēja strādāt tikai ar labo roku. Latvijas laikā vectēvam Ludvigam maksāja invaliditātes pensiju 64 latus – tā bija liela nauda un labs atspaids ģimenei, kura skaitījās zemnieki,” stāsta Ruta.
Par dzimtajām mājām “Kāpostiņus” visu dzīvi dēvējusi arī Rutas mamma Dzintāra, kura tajās dzīvoja līdz brīdim, kad devās studēt uz Rīgu. Dzintāra ļoti vēlējās iestāties universitātē, Augsnes fakultātē, kas viņai arī veiksmīgi izdevās. Taču trešajā studiju gadā Dzintāras izvēlēto studiju programmu likvidēja, un viņa palika izvēles priekšā – pāriet uz Lauksaimniecības akadēmiju Rīgā vai sākt studēt Bioloģijas fakultātē universitātē. Viņa izdarīja izvēli par labu lauksaimniecības akadēmijai un pabeidza Agronomijas fakultāti, iegūstot agronoma-agroķīmiķa specialitāti. Studiju laikā Dzintāra satika savu mūža mīlestību – Henrihu Milleru. Viņa klasesbiedrene izrādījās viena no Dzintāras kursabiedrenēm – tā kādā no studentu ballītēm abi jaunieši arī viens otrā ieskatījās un viņu starpā uzliesmoja īpaša mīlestības dzirkstelīte. Tobrīd Henrihs jau bija pabeidzis fizkultūras institūtu un strādāja Jelgavā, bet Dzintāra jau bija beigusi studijas un viņu aizsūtīja norīkojumā uz Zvirgzdenes mašīnu traktoru staciju. Taču tas netraucēja uzņēmīgajam jaunietim atrast Dzintāras tēva māsu Rīgā, noskaidrot mīļotās meitenes atrašanās vietu un sameklēt iepatikušos jaunkundzi. Henrihs Dzintāru atrada, un jau pēc laiciņa - 1955.gada oktobrī – viņi svinēja kāzas. Tobrīd Rutas tēvs jau bija nostrādājis trīs obligātos gadus norīkojumā, bet mammai vēl bija jāstrādā Zvirgzdenē. Taču tā laika varasvīri izrādījās ļoti pretimnākoši un deva atļauju precētajam pārim reizē atgriezties Dzintāras dzimtajā pusē, mīļajās “Kāpostiņu” mājās, kurās izauguši arī Milleru ģimenes abi bērni –Ruta un par viņu trīs gadus jaunākais brālis Ojārs.

Lai paglābtu mantu, to ieraka zemē
Ruta secina, ka droši vien neiespējami mūsu mazajā Latvijā atrast kādu dzimtu, kurai secen gājušas nelaimes. Izņēmums nebija arī Budeviču saime: “Mūsu dzimtas lielākā sāpe bija tā, ka mamma palika viena – brāļi un māsa nomira, līdz ar to man nav neviena brālēna un nevienas māsīcas. Arī tētis Henrihs nepiedzima kuplā ģimenē – viņš bija ārlaulības bērns. Vienīgais.” Liktenis nesaudzēja arī Rutas tēva mammu – otro vecmammu, kura daudzus dzīves gadus pavadīja ratiņkrēslā. “Par vecmammu Emīliju man palicis ļoti daudz atmiņu. Viņa bija invalīde, un es viņu vienmēr atceros sēdošu. Vecmammai allaž pietika laika sarunām, jo visi pārējie mājinieki vienmēr kaut kur skrēja un kaut ko darīja. Savu ieguldījumu prasīja gan dārzs, gan lopi, un tieši tādēļ lielāko daļu brīvo brīžu pavadīju, klausoties viņas atmiņu stāstos un jaunībā piedzīvoto,” stāsta Ruta. Spilgtā atmiņā Budeviču dzimtas vecākajai pārstāvei palicis vecmammas Olgas stāstītais par notikumiem 1944.gadā, kad Kubulu pusē ienāca krievi un visiem nācās uz laiku meklēt patvērumu blakus esošajos Annas mežos. “Bailēs no represijām toreiz mājinieki savāca nepieciešamākās mantas, paņēma līdzi lopus, pašu vajadzīgāko no sadzīves un devās projām. Izrādās, mūsu senči bija ne vien izglītoti, bet arī apķērīgi. Sapratuši, ka pašu spēkiem visu iedzīvi no mājām neiznest, viņi šķūnī zemē ieraka vērtīgākās mantas. Tostarp bija arī kājminamā šujmašīna “Singer”, kas saglabājusies un darbojas vēl šobaltdien,” stāsta Ruta. Pēc laika viens no viņiem atnāca uz mājām izlūkos, lai noskaidrotu, vai droši atgriezties. Par laimi, ēkas palika neskartas – ja neskaita to, ka pie “Kāpostiņu” mājas stūra tomēr bija redzamas aizdedzināšanas mēģinājuma pēdas. Diemžēl bija pazuduši arī teju visi fotogrāfiju albumi. Tos vēlāk, saplēstus driskās, manīja peldam tuvējā upē. Tieši tādēļ no tiem laikiem kā vēsturiska liecība nav saglabājusies gandrīz neviena fotogrāfija.
Prātā palicis arī mammas Dzintāras stāstītais par vācu karavīriem, kuri kādu laiku bija apmetušies kazarmās Stacijā. Viņi nāca pie vietējiem un deva sēklas, lai tie izaudzē salātu galviņas. Dažreiz mēdza arī iemainīt biezus šķīvjus ar kāškrustu pret gaļu un olām. Taču kopumā ar tuvējo ciemu iedzīvotājiem karavīriem izveidojās ļoti draudzīgas un demokrātiskas attiecības.
Vēl viens pārbaudījums Budeviču dzimtu sagaidīja 1949.gadā, kad ļoti daudzus vietējos cilvēkus skāra izsūtījuma vilnis. Fabrikas ciema apkaimē vienam no vietējiem iedzīvotājiem – Eņģeļu Jānim – bija informācija, ka drīzumā no dzimtajām mājām piespiedu kārtā būs jādodas projām visiem, kuri nepakļausies tā laika likumiem. Lai no šiem draudiem un deportācijas paglābtos, tuvējās ciema ģimenes nolēma steidzami apvienoties un 1948.gadā nodibināt savu kolhozu “Saules Stars”. Tikai pateicoties viņu uzņēmībai un spējai ātri rīkoties, šie cilvēki palika dzimtajās mājās.
Ruta ir pārliecināta, ka šajā dzīvē ikvienam vispirms jāpateicas saviem vecākiem, kuri dāvājuši dzīvību, skolojuši un lolojuši. Tieši viņi ir katras ģimenes lielais balsts. Tādi bija arī Rutas vecāki - Dzintāra un Henrihs Milleri, kuri 2005.gadā nosvinēja savas zelta kāzas. Pēc profesijas būdama agroķīmiķe, Dzintāra daudzus darba gadus atdeva darbam Lauksaimniecības pārvaldē un CRBP-13, bet no darba brīvajā laikā padomju gados abi ar vīru, kurš strādāja par sporta skolotāju, pārdošanai audzēja tulpes, narcises un gladiolas. “Pircēji bieži vien izbrīnīti jautāja, kā var dabūt gatavas tik taisnas un skaistas gladiolas. Bet mamma taču bija agroķīmiķe! Visu mūžu atcerēšos viņas mācību – slāpeklis vajadzīgs, lai veicinātu zaļo masu, fosfors, lai puķes ziedētu, bet kālijs, lai augs būtu stingrs un stiprs. Un arī zeme bija jāmāk pienācīgi sastrādāt – vispirms vagu vidos jāsaber smilts kārta, un tikai tad varēja stādīt gladiolas,” ar mammas pieredzi dalās vecākā Budeviču dzimtas pārstāve.

Viņa zina – sapņi piepildās
Lai arī ģimenē Ruta saviem vecākiem ar brāli Ojāru bija vienīgie bērni, viņa pratusi dzimtas koku sakuplot ar vēl četriem atzariem, jo izaudzinājusi četrus bērnus. Ruta atminas, ka, vēl maza būdama, gara acīm redzēja un iztēlojās, kā blakus vecāku un vecvecāku dzimtas mājām reiz sliesies vēl viena māja – viņas ģimenes māja. “Jau toreiz zināju, ka tā būs liela un pamatīga. Un tādu mēs ar pirmo vīru Leonu arī uzcēlām. Mans bērnības sapnis piepildījās. Toreiz vēl prātojām - māju celt uzkalniņā vai blakus vecajai. Uzcēlām blakus, toties pēc daudziem gadiem uzkalniņā tapa vēl viena pamatīga būve. To pats savām rokām no pamatiem uzcēla mans dēls Uldis,” stāsta Ruta. Viņa priecājas, ka dēlam ir labs saimnieka tvēriens un paaudžu paaudzēs mantotas amatnieku prasmes, neskatoties uz to, ka Uldis pēc izglītības ir vēsturnieks. “2007.gadā dēls ar ģimeni no Rīgas pārcēlās uz Kubuliem, apsaimnieko savu zemi un izgatavo bišu stropus. Man prieks, ka viņš sajutis aicinājumu dzīvot laukos un būt tuvāk dabai,” teic Ruta. Arī pārējie bērni jau nokārtojuši savu dzīvi un katrs atradis sev nodarbošanos pa prātam. Vecākā meita Dace atradusi darbu savā specialitātē, strādā uzņēmumā “Mikrotīkli” un Ropažos ceļ māju, Montas, kura dzīvo Augšlīgatnē, darbavieta ir “Rāmkalnos”, savukārt Vika strādā uzņēmumā Rīgā, kas ražo kartona iepakojumus. Viņi visi jau kļuvuši par vecākiem un audzina bērnus.

Tas katram ir pa spēkam
Vienkāršots radu koks - būdiņas ar dzimšanas, miršanas datiem - tas pats par sevi nav tik interesanti. Kaut arī tur ir savs labums, jo visus sakārto un saliek plauktiņos. Ruta sapratusi, ka daudz aizraujošāki ir stāsti, kas nenāk tikai no arhīva dokumentiem. Tie nāk no cilvēkiem, kamēr vēl viņi ir. Un šie cilvēki arī labprāt stāstītu, ja vien būtu kāds, kas klausītos un pierakstītu. Taču dzīvē nereti ir tā,- kad klausītājs gatavs, stāstītāja vairs nav… Tieši tādēļ jārunā ar saviem vecākiem, vecvecākiem un visiem tiem, kuri var pastāstīt par notikumiem, kas reiz bijuši. “Cilvēki daudzreiz man jautā,- kā tu tik daudz vari zināt? Bet kā var nezināt par savu dzimtu un tiem, kuri to veidojuši? Tas taču ir tik ļoti interesanti un aizraujoši. Pati savu koku vēl neesmu mēģinājusi uzzīmēt, bet noteikti tam pieķeršos, tiklīdz būšu pensijā. Pagaidām šai nodarbei veltu brīvos brīžus, kuru nemaz tik daudz nav. Ierakstu interneta meklētājā konkrētu vārdu un uzvārdu un meklēju,” skaidro Ruta. Mēģinot atrast kādu jaunu pavedienu dzimtas koka apzināšanā, viņa bieži saskaras ar situāciju, kad meklētājs izmet vārdu un uzvārdu, kas vienāds vairākiem cilvēkiem. Tad gan nākas likt lietā visas zināšanas, faktus un, loģiski izsecinot, iegūto informāciju salikt pa plauktiņiem. “Vienu gan zinu noteikti – mammas iesākto darbu dzimtas apzināšanā noteikti turpināšu, lai arī mani bērni un mazbērni zina, no kurienes mēs esam cēlušies un kā gadu desmitos un simtos dzīvojuši mūsu pēcteči. Mans dzimtas koks vēl top. Joprojām top. Jo, nākot klāt jaunam atzaram, atklājas vesela paaudze, un nebeidzamie pētījumi var turpināties,” teic Budeviču dzimtas vecākā pārstāve. Ruta ir pārliecināta,- izcili, lieliski un interesanti cilvēki ir katrā dzimtā, vajag viņus tikai atklāt. Un tas mums katram ir pa spēkam!

Radu rakstos - arī pārliecināti komunisti

Pētot savas dzimtas vēsturi, Ruta atradusi arī ne mazums interesantu faktu. Piemēram, viens no tiem ir par Rutas vectēva Ludviga māsu Johannu, kura dzimusi 1898.gadā. Viņa bija precējusies ar Hugo Egli, un abi bija ievērojami ar to, ka bija pārliecināti komunisti. Kad 1919.gadā komunistu laiki beidzās, Johanna un Hugo pārcēlās uz dzīvi Maskavā, kur nodzīvoja līdz brīdim, kad beidzās Otrais pasaules karš. Pēc tam viņi ar visu savu saimi atgriezās Latvijā. Tieši pie Johannas un Hugo Rīgā, nacionalizētajā mājā Pētera Stučkas ielā, studiju laikā apmetās Rutas mamma Dzintāra. Spriežot pēc tā, ka Johannai un Hugo Rīgā piešķīra 7 (!) istabu dzīvokli, viņi partijā bija zināmi un cienījami cilvēki. Taču ar ko tieši viņi abi nodarbojās, lielajā radu saimē nezināja neviens.
Vēlreiz izpētot mammas radu rakstu burtnīcu, kā arī kādā grāmatā atrasto fotogrāfiju, Ruta secinājusi, ka vectēva Ludviga brālis Otto bija precējies ar Hugo Egles māsu Annu, kuri arī bija komunisti un aizbrauca uz Krieviju, bet atgriezties viņiem nebija lemts, jo Otto Budeviču 1937.gadā Krievijā kā trockistu nošāva. Savukārt sieva turpināja dzīvot Krievijā.

Vērtīgs vēsturisks atradums
Pirms kāda laika Ruta internetā atrada vērtīgu vēsturisku dokumentu, kas apliecina kādreiz mammas Dzintāras stāstīto par vectēva Ludviga kara laikā gūto ievainojumu. “Cik zinu, vectēva otrais vārds bija Kārlis. Tātad saliekot visus faktus kā mozaīkas gabaliņus, var izsecināt, ka šis dokuments ir par manu vectēvu, jo dati sakrīt. Karavīrs - dzimis Vitebskas guberņā, Ludzas apriņķī, dienējis Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, ievainots rokā… Atbilst viss. No tā, ko šajā dokumentā var izlasīt, secinu, ka viņš ievainots dažas dienas pirms Ziemassvētku kaujām - 23.decembrī, bet nokļuvis slimnīcā 29.decembrī,” teic Ruta.

Meitu vīri dzimuši vienā gadā
Interesants fakts arī tas, ka visas Rutas meitas – Dace, Vika un Monta – savas otrās pusītes atradušas tepat, Balvu pusē. Turklāt vecākajai meitai ar jaunāko ir 8,5 gadu starpība. Taču tas nav bijis par šķērsli abām meitām izvēlēties sev par vīriem puišus, kas dzimuši vienā gadā. Interesanta sakritība arī tā, ka vienīgā Rutas dēla Ulda sieva arī dzimusi tajā pašā gadā, kad meitu vīri. “Grozies, kā gribi, viņi ir vienaudži. Un man ļoti liels prieks par to, kāda saskaņa kuplajā radu pulkā valda,” priecīga secina Ruta.

Stiglavas upes sakopšanas talka

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 17 Septembris 2018 15:41

Turpinot iesākto iniciatīvu “Daru labu dabai”, Dabas aizsardzības pārvalde 11.septembrī aicināja uz Stiglavas upes sakopšanas talku Šķilbēnu pagasta Viļakas novadā, kuras laikā upes straujteču posmus un dabas takas atbrīvoja no kritušiem kokiem. Talkā piedalījās talcinieki no Dabas pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas, praktikanti, Valsts meža dienesta Austrumlatgales virsmežniecības Balvu mežniecības, vietējās pašvaldības.

“Lirikas lāses” pie “Lāsītes”

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 17 Septembris 2018 15:35

Svētdienas pievakarē pie strūklakas “Lāsīte” Viļakā pulcējās interesenti, lai Dzejas dienu noskaņās klausītos, izjustu un baudītu “Lirikas lāses”. Pasākuma idejas autore Silvija Kupriša pastāstīja, ka domu par dzejas vakaru rosināja vārds ‘lāse’: “Un kur gan lirikas lāsēm būt, ja ne pie jaunās strūklakas?”

Latgaliešu pēdas Rundāles pilī

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 13 Septembris 2018 16:09

Mēs braucam uz Rundāli, uz pili! Pēc nepilnām četrām stundām, kopš esam atstājuši Balvus, stāvam pie lielajiem pils vārtiem, kas atspīd rīta saules staros, un vērojam šo izcilo baroka un rokoko arhitektūras pieminekli Latvijā. Tas bija 18.gadsimts, kad aptuveni četru gadu laikā tapa Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona – Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas favorīta – vasaras rezidence. Pili cēla pēc slavenā Krievijas galma arhitekta Rastrelli projekta. Pirms četriem gadiem Rundāles pils atzīmēja 50 gadu ilgušās restaurācijas darbu pabeigšanu un šogad tā piedzīvojusi 282.dzimšanas dienu.
Brauciena mērķis ir tikties ar muzeja darbiniekiem, lai uzzinātu, vai starp pils eksponātu tūkstošiem glabājas arī Latgales dārgumi. Ja tādi ir, no kurienes nākuši, kādi izskatās un kādus pagātnes stāstus glabā? Uz šiem jautājumiem atbildēja un informāciju sniedza Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja Laura Lūse un krājuma nodaļas eksperts Leopolds Mārcis Kļaviņš.

Aiz atslēgas lielos plauktos
Šķērsojam kariešu pagalmu, ap kuru reiz bijušas pils staļļu un ratnīcu ēkas, kas tagad kļuvušas par senlietu glabātuvēm. Vienu no tām darbinieki dēvē par dzelzs un akmens laikmeta krātuvi. Tajā, kā liecina eksponātu uzskaitījums, arī tādi, kas atrasti Latgales pusē.
Muzeja darbinieki piedalījās Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļu saraksta sastādīšanā, viņi apbraukāja vai visu Latviju, vācot senas lietas no kādreizējām muižām, zemnieku sētām, baznīcām. Vairums šo priekšmetu, protams, bija ļoti sliktā stāvoklī, daudz ko atrada tieši baznīcu pažobelēs vai bēniņos, pateicoties baznīckungiem, kuri tos nebija izmetuši. Rundāles pilij jau tolaik bija pietiekami lielas telpas, lai atradumus pārvestu un noliktu glabāšanai. Tā šīs lietas arī stāv vairākās krātuvēs, gaidot ‘labākus laikus’, kā saka eksperts, līdz kādreiz tās restaurēs un izliks apmeklētāju apskatei. Iespēju robežās par senlietām savākta arī informācija, lai gan tās apjoms ir pieticīgs. Piemēram, vīraka kvēpināšanas trauks no Dagdas baznīcas saglabājies daļēji. Līdzīgi arī svečturi no Ludzas baznīcas. Tepat stāv divas lielās altārvāzes, nākušas no Prezmas baznīcas, kas Rēzeknes novadā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīcu mākslas ekspozīcijā skatāma monstrance, viena no baznīcu svētākajām lietām, kas nāk no Līksnas baznīcas Daugavpils novadā. Visticamāk tā izgatavota Polijā 19.gadsimta sākumā, bet vēlāk atvesta uz Latviju. Saglabājušies arī liturģiskie tērpi no 18.gadsimta, darināti no smalka brokāta auduma ar grezniem diegiem, arī liturģiskie trauciņi, atrasti Feimaņu baznīcā Rēzeknes novadā.
Koka tēlniecības krātuve glabā daudz senu skulptūru, kas atrastas senajā Balvu dievnamā. Kad 19.gadsimta sākumā uzcēla jauno baznīcu, tajā izmantoja arī jaunu iekārtojumu, saglabājot atsevišķus skulpturālus tēlus. Baznīcu interjeri laika gaitā joprojām mainās, tāpēc tur neiederīgie priekšmeti nonāk muzeju glabātuvēs, un tādā veidā ir pasargāti no iznīcības. Feimaņu baznīca Rēzeknes pusē ir viena no bagātākajām senā vēsturiskā mantojuma saglabātājām. Acīmredzot baznīcas ļaudis bijuši tik apzinīgi, ka neko vecu un nederīgu no interjera klāsta nav aizmetuši pa roku galam, bet nolikuši bēniņos. Arī pašas baznīcas otrajā stāvā ir ierīkots neliels muzejs, kur var apskatīt kādreiz lietotus priekšmetus. Protams, liela daļa baznīcu vai kapsētu vēsturisko priekšmetu Latvijā jau ir aizsargāti ar likumu, iekļaujot tos kultūras pieminekļu sarakstā. Vienlaikus tas ir arī cilvēces dzīvais mantojums, kas nāk līdzi laikam un rada vēstures klātbūtnes sajūtu. Ja kāds šādus priekšmetus iznīcina, tā ir atteikšanās no mūsu vēstures.

Svētbilde no Bērzpils kapelas
Interesants fakts saistās ar Jēzus Sirds gleznu, kas nākusi no Bērzpils kapu kapelas. 70.gados glezna bija ļoti sliktā stāvoklī – ar plīsumiem, vidū palielu izdegušu caurumu, ļoti netīra un trausla. Gleznas stāsts saistās ar Zosulu muižā 18.gadsimta beigās dzīvojošo bīskapu Janu Benislavski. Viņš bija vizītē pie pāvesta Romā, kur saņēma atļauju šīs svētbildes izvietošanai Zosulu baznīcā, kas tolaik bija Bērzpils katoļu baznīcas filiāle. Bija zināms - kurš lūgsies pie šīs Jēzus Sirds gleznas, saņems atlaides pēcnāves dzīvei. Šī, iespējams, kā izpētījusi Laura Lūse, varētu būt viena no pirmajām Jēzus Sirds kulta svētbildēm, kas nonākusi Latgalē. Šo kultu oficiāli atzina tikai 18.gadsimta 60.gados, kad pāvests un katoļu baznīca iesaistījās tā popularizēšanā. Bet pēc nepilniem divdesmit gadiem svētbilde nonāk necilajā Zosulu kapelā, kas nav pat draudzes baznīca. Tagad šī glezna ir viens no Rundāles muzeja lepnumiem.

Gaida savu kārtu
Muzejam ir zinātniskās restaurācijas nodaļa. Ikdienā strādā liels darbinieku skaits, kuri pacietīgi restaurē mākslas priekšmetus. Ar seniem un dažkārt ļoti sliktā stāvoklī esošajiem priekšmetiem strādā gleznu, porcelāna, koka skulptūru, keramikas, metāla, mēbeļu, tekstīliju restauratori, starp kuriem muzejam ir viena ‘unikāla dāma’ Maija Baņķiere, kuras rokas prot atjaunot stikla lustras. Tāpēc muzejā goda vietā atrodas arī viņas sakoptās lustras no Latgales.
Krātuvē, rūpīgi novietotas, savu restaurācijas kārtu gaida liels gleznu krājums. Lieki teikt, ka šīs vērtības izskatās ļoti sliktas - aplupušas, saplīsušas, bezkrāsainas… Mākslas pētniece paskaidro: “Ja tur apakšā zem netīrumu un lakas slāņa ir ‘kaut kas’, tad gleznu var restaurēt. Ja nav saglabājies nekas, tad gleznu vairs nevar atgriezt tās sākotnējā vēsturiskajā kvalitātē, taču to var sakopt un saglabāt kā kultūrvēsturisku liecību.” Dažkārt psiholoģiska rakstura izdevumos lasāms padoms, ka cilvēkiem mājās nevajag glabāt senus, nezināmas izcelsmes priekšmetus, tostarp gleznas, jo šiem priekšmetiem līdzi nāk sena aura, un tas sekmē likstas un neizdošanos. Vai tam var ticēt? L.Lūse saka, ka viņa par ko tādu nav aizdomājusies un netic: “Es uz šiem mākslas priekšmetiem skatos no zinātniskās puses, nevis emocionāli.”

Vēsturiskais ceļojums telpās
Rundāles pils ir īstenojusi ideju par dekoratīvās mākslas muzeja izveidi, kur varētu iepazīt dažādus vēsturiskos stilus no gotikas līdz pat jūgendstilam. Tāda ekspozīcija ir sakārtota 15 telpās, kas atgādina vēsturisku ceļojumu laikā. Ekspozīcijā var redzēt arī dekoratīvās mākslas priekšmetus, kas atradušies baznīcās. Vairums nāk no Kurzemes, taču ir arī no Latgales, kā divas siluetgriezumu figūras, atrastas Feimaņu baznīcā.
Katram laikam ir savs stils un estētiskā gaume. Ar šodienas skatu var domāt, ka muzejā redzamie greznie interjera priekšmeti tagadējos apartamentos neiederētos - par daudz nepraktiski un neērti tie ir, un tādos daudz putekļu krātos.

Senlietu glabātuve

Rundāles muzejam salīdzinoši nav pašas lielākās krātuves, jo muzejs iegūtos priekšmetus cenšas sagatavot un iespējami ātrāk izlikt ekspozīcijās. Krātuvēs, stāsta eksperts Leopolds Mārcis Kļaviņš, atslēdzot glabātuves lielās ārdurvis, jāievēro zināmi klimata apstākļi, ko cenšas uzturēt ar atbilstošu iekārtu palīdzību. Ja klimats ir par sausu, koka priekšmeti sprēgā un bojājas. Kokam optimālais mitruma procents ir 60%.

Bruņinieks no Viļakas katoļu baznīcas
Baznīcu mākslas izstādē, kur zāle atvērta tikai šī gada maijā, izvietoti priekšmeti, saistīti ar baznīcu mākslu. Te skatāmi vairāki no Latgales baznīcām nākuši eksponāti. Ir siluetgriezumā veidots altāris, atvests no Feimaņu baznīcas Rēzeknes novadā, arī bruņinieks, kas glabājas kopš pirmskara laikiem un ir atrasts Viļakas katoļu baznīcā. Šī senlieta pārdzīvojusi ilgus gadu desmitus, līdz beidzot izlikta apskatei. Bruņiniekam nav pievienotas atjaunojošas detaļas, jo nav zināms, kādas īsti tās izskatījās. Skulptūra ir tikai sakopta un iekonservēta, un tāda arī paliks. Vēl acij pievilcīgs ir centrālais zāles eksponāts – altāris, ko paši darbinieki raksturo kā mākslas brīnumu. Tas gan nāk no Tukuma puses. Tas ir ārzemju meistaru darbs, koktēlnieku meistarstiķis, kas saglabājies tikai tāpēc, ka tam priekšā piebūvēts jauns altāris un tā centrā ievietota liela izmēra glezna. Pēc ļoti ilgas un sarežģītas restaurācijas kokgriezumi izskatās tādi, kādi varētu būt 17.gadsimtā.