Dzimtas stiprais sieviešu gēns

Detaļas

Izveidots Ceturtdiena, 18 Oktobris 2018 15:36

Sieviete latviešiem kopš sendienām bijusi ne vien dzimtas turpinātāja, bet bieži vien arī uzturētāja un sargātāja, ko noteica mūsu zemes un vēlāk valsts atrašanās pasaules staigātāju krustcelēs,- daudzie kari un ilgie gadu desmiti, pat gadu simti svešzemju jūgā. Tādēļ daudzās jo daudzās latviešu dzimtās noteicošais ir vienlaikus trauslais un pieticīgais, bet arī stiprais sieviešu gēns, kurš ļāva izdzīvot ģimenei un turpināties dzimtai. Sievietes stipro gēnu var uztaustīt arī sarunās ar Baranņikovu ZINAĪDU un VOLDEMĀRU Žīguros, kas saviem vecākiem piedzima un auga Latvijai grūtos laikos. Atrast dzimtu Žīguru pagastā nav tik vienkārši, jo Žīguri kā mežrūpniecības ciemats izveidojās tikai pirms sešdesmit gadiem, bet apkārtējie ciemi pa šo laiku ir paspējuši izzust, aizaugt ar mežiem, arī cilvēki izklīduši kur kurais.

Vienīgais dzimtas turpinātājs
Zinaīda un Voldemārs satikās un iepazinās piecdesmito gadu beigās (pagājušais gadsimts), kad abi strādāja Katlešos, mežniecībā, viņa - par grāmatvedi, viņš - par šoferi. Apvienojoties un veidojoties jaunām struktūrvienībām, pa lielam abiem Žīguru mežrūpsaimniecībā nostrādāts mūžs. Voldemāra dzimtās mājas atradās turpat Straujupes ciemā, bet Zinaīdas - Garstērdelē, kas tuvāk uz Balvu pusi. “Mans tēvs Aleksandrs bija Sibīrijas latvietis. Atgriezies Latvijā, viņš apprecējās un viņam kā jaunsaimniekam iedeva zemi Straujupē, kur viņš saimniekoja. Pie mājām bija liels ābeļdārzs - vecais un jaunais, bet tagad no mājām palikuši tikai pamati. Mana māte Minna bija no Alūksnes puses, no Liepnas. Vectēvs Nikolajs, atgriezies no Sibīrijas, bija nopircis zemi Alūksnes pusē, simts hektāru, tur arī Latvijas laikā saimniekoja, bet divi tēva brāļi un māsa palika Sibīrijā. Kad biju mazs puika, braucām pie vectēva uz labības kulšanas talkām, kas ilga nedēļu vai pat vairāk,” atceras Voldemārs.
Skolas gaitas Voldemārs uzsāka Katlešu skoliņā, dienēja padomju armijā, Jaungulbenē izmācījās par mehanizatoru. Strādājot Viļakas mašīnu traktoru stacijā, viņu un vēl vairākus kombainierus ar kombainiem, pavisam simts no Latvijas, nosūtīja uz ražas novākšanu Ukrainā.
Sev par pārsteigumu, dienēja Voldemārs Latvijā, jo latviešus lielākoties nosūtīja dienēt visā plašajā Padomju Savienībā, nevis atstāja Latvijas Republikā. Voldemārs karavīra pienākumus pildīja Pampāļos, kur būvēja raķešu bāzi, kas bija jāapsargā dienām un naktīm. Karavīri dzīvoja teltīs, šeit viņš saaukstējās un daļēji sabojāja dzirdi.
Voldemārs bija jaunākais ģimenē. Viņam bija divas vecākas māsas - Marta un Zenta. Marta aizprecējās uz Garstērdeli pie Zinaīdas tēva brāļa, kur arī nodzīvoja mūžu, bet Zenta pēc kara, kad nebija darba, aizbrauca uz Ļeņingradu, kur strādāja kuģu būves rūpnīcā. Apprecējās ar baltkrievu, bet nu jau abi miruši. “Abām māsām bērnu nebija, tādēļ esmu vienīgais dzimtas turpinātājs,” saka Voldemārs, kuram ar sievu Zinaīdu ir trīs meitas - Lilita Šnepere, Ilze Kadiķe un Jana Zubricka.

Auga bez tēva
Voldemāra un Zinaīdas mammas abas kļuva atraitnes. Voldemāra tēvs, būdams gados vecāks, slimoja un nomira pirms sievas. Bet stāsts par Zinaīdas māti Izabellu, kura bija precējusies ar Antonu Kazinovski, ir īpašs. Zinaīdas tēvs bija no Susāju pagasta Vonogovas, bet māte - no Medņevas pagasta Aizgalīnes, no Smušku ģimenes. Zinaīdas vecāki dzīvoja Garstērdelē un apsaimniekoja 10 hektārus zemes.
“Kara gados tēvs, paklausījies “Amerikas balsi”, aizgāja mežā, Stompaku purvos viņš arī ņēma galu. Pēc kara tēvs izgāja no meža, viņu pratināja, bet pēc tam atrada mirušu - vai viņu kāds nošāva, vai pats nošāvās, lai nevajadzētu nodot draugus, kas bija mežā. Tēva māsa Tekla viņu atrada Viļakā uz kalna, kur bija saguldīti arī citi nošautie,” atceras Zinaīda (vēsturnieku skatījumā šis fakts aprakstīts šādi: “Par partizānu atbalstīšanu čekisti arestētajiem ļāva izvēlēties,- vai nu ilgstošu ieslodzījumu pašiem un ģimenei, vai konkrēta partizāna nošaušanu, vai sazāļošanu. Savukārt bija atbalstītāji, kuri izšķīrās par izmisīgu soli, lai nekļūtu par nodevēju. 1946.gada septembrī bijušais partizāns Antons Kazinovskis pēc savervēšanas izdarīja pašnāvību ar čekistu izsniegto pistoli.”).
Kopš tēva nāves Izabellai vienai nācās audzināt trīs meitas - Zinaīdu, Dāriju (pēc apprecēšanās - Dreimane, dzīvo Miezājos) un Terēziju (pēc apprecēšanās - Krutina, dzīvo Liepnā). Nācās strādāt gan kolhozā, gan savā piemājas saimniecībā, lai varētu uzturēt ģimeni un sūtīt meitas skolā. Smagākajos lauku darbos palīdzēja radi un kaimiņi. Apkārtnē dzīvoja arī citas atraitnes ar bāreņiem bērniem, kuru tēvi bija krituši karā vai partizānu gaitās. Garstērdeles bērni mācījās Aizpurves skolā. No rītiem visi sapulcējās vienuviet, lai kopīgi dotos uz skolu cauri mežam un pāri purvam. Bija gadījumi, kad bērniem līdzi staigāja vilks. Vēlāk Garstērdeles bērni sāka mācīties Silakroga skolā, kas bija tuvāk ciemam, uz lielceļa pusi. Zinaīda atceras, ka rudenī vajadzēja izlasīt kartupeļus, tikai tad viņu mamma palaida uz Dzērbenes lauksaimniecības skolu, kur jauniete apguva grāmatvedes profesiju. Uz skolu meitene aizbrauca vecās kurpītēs, gandrīz bez naudas, bet tur radās iespēja pastrādāt, un par nopelnīto naudu varēja iegādāties kurpes un samaksāt skolas naudu. Zinaīdas māsa Terēzija izmācījās par skolotāju, bet Dārija strādāja Miezājos pienotavā. Vecumdienās māte dzīvoja pie Dārijas un nomira 96 gadu vecumā.
“Smagākais notikums ģimenes dzīvē bija, kad pērkons nosita govi un zirgu, kuri atradās kūtī. Pirms tam mammai sapnī bija parādījies tētis un teicis: “Sargā, Izabellīt, bērnus! Lai viņi neiet uz dīķi.” Bet situācija bija tāda, ka netālu no mājas dīķī vēl kopš kara laikiem bija palikusi bumba, aptuveni piena kannas lielumā. Kad no Viļakas izsauca atmīnētājus, kuri bumbu aizvilka meža malā un atmīnēja, no tā laika pērkons pārstāja spert māju tuvumā. Bet pirms tam nospēra pat sunīti. Kā negaiss un pērkons, tā mājas tuvumā zibeņoja,” atceras Zinaīda.

Vieds cilvēks ar stingru raksturu
Zinaīdas un Voldemāra vecākā meita Lilita spriež: “Tam, ka mēs, trīs māsas, ilgstoši esam vadošos amatos (Lilita ir Viļakas pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja, Ilze - Valsts Izglītības satura centra speciāliste un Rīgas privātās tālmācības vidusskolas pedagoģe , bet Jana - SIA “Stikla serviss” valdes locekle un līdzīpašniece – I.Z.), sava loma noteikti ir no vecmammas Izabellas mantotajiem stiprajiem gēniem. Pārdzīvojusi kara laiku, vīra nāvi, pēckara grūtos gadus viņa bija dzimtas klints un stiprais balsts. Neraugoties uz divu klašu izglītību, vecmamma bija ļoti dzīvesgudrs, vieds cilvēks, bet tanī pat laikā ar stigru raksturu un saviem uzskatiem. Ja kas nepatika, viņa savu viedokli ļoti aizstāvēja un arī mūsu dzīves regulēja.” Ilustrācijai mazmeita min piemērus, kad vecmamma iejaucās gan meitu, gan mazbērnu dzīvē. Lilitas jaunākajai māsai Janai vecmamma neļāva iet uz ballēm piesakot: “Tu i nedomā iet uz ballēm, nomiršu un iešu tev priekšā uz ceļa!” Kad Lilita, fotografējot vecmammu dzimšanas dienā dārzā pie rozēm, piedāvāja viņai nofotografēties kopā ar meitām, Izabella strupi atbildēja: “Nā! Nagribu.” Sava tiesa tika arī Lilitai, kad viņa pēc apprecēšanās vīram uzstāja, ka jābūvē sava māja, līdz punktu šim jaunās sievas sprēgāšanas procesam pielika vecmamma Izabella sakot: “Meit! Tev to māju nevajag.” Vecmamma izvēlējās arī to, ka Lilitas mamma Zinaīda aizgāja mācīties par grāmatvedi, kaut arī viņai bija dotības zīmēšanā. “Viņa vecmammai to nekad nepārmeta, bet sirdī jūtu, ka mamma tomēr to būtu gribējusi. Un ko gan varēja pārmest, tāds bija laiks, ģimene dzīvoja trūcīgi, ātrāk vajadzēja sākt pelnīt. Toties mākslas ceļu aizgāja mana māsa Ilze, gleznot mēģina arī mana meita Liena, zīmēt patīk arī mazmeitiņai Kerijai, dēla Kaspara meitiņai,” saka Lilita. Tam, ka vecmamma bija stingra un meitas no viņas dabūja ciest, piekrīt arī Lilitas māsa Ilze, kura savulaik zīmējusi vecmammas portretu. Taču viņas atmiņās vecmamma vairs nav tik skarba. “Gandrīz deviņdesmit gados viņai atklāja kataraktu. Vecmamma piekrita operācijai sakot,- nevar taču zināt, cik ilgi vēl Dievs liks dzīvos. Kad Ziemassvētos visi pulcējāmies Žīguros un pienāca kārta vecmammai skaitīt dzejolīti, mēs gluži vai pamirām, kad viņa paņēma no plaukta grāmatu un sāka lasīt bez brillēm. Vispār vecmamma daudz nelasīja, bet televīzijā viņa skatījās “Globusu”, ko vadīja Mavriks Vulfsons, ļoti gudrs cilvēks, kas liecina arī par vecmammas līmeni,” atceras Ilze.

Novērtē ģimenes un radu lomu
Sarunā par dzimtu un ģimeni Ilze novērtē arī vecāku un radu lomu. To, ka viņi ielikuši māsās sadzīviskās, dzīves, kultūras un reliģiskās vērtības. Baranņikovu meitas bija viesstrādnieku komanda, kas palīdzēja lauku darbos saimniecībā gan tēva māsai Martas tantei un Broņa onkulim, kuri dzīvoja Garstērdelē, gan mammas māsai Dārijai, kura dzīvoja Miezājos. Kolhozniekiem atvedot pienu, rītos pie Dārijas tantes modināja zirgu pakavu klaboņa, logā parādījās zirga galva.
Kopš bērnības Ilzei spilgtā atmiņā cūku bērēs. “Tēvs nebija prasmīgs kāvējs, bet kautķermeni labi sadalīja. Man šķiet, ka pat vēl tagad zinātu, kur kuru gaļas gabalu likt,” smejas Ilze. Darot jebkuru darbu, abi vecāki piedomāja par māksliniecisko un estētisko pusi. Tēvs Ilzei bija lūdzis, lai viņa kā māksliniece uztaisa mājas nosaukumu, bet lūguma izpilde ieilga. Un tad tēvs pats izgatavoja šo norādi. “Man patīk, ka tas ir tieši viņa roku darbs. Arī dažādus dzelžus tēvam patika izlocīt tā, lai būtu smuki. Mums vecāki varbūt neprata izrādīt savu mīlestību, bet ļāva mācīties, ko vēlējāmies, un neizteica muļķīgas piezīmes,- kur tu tur aizgāji un kāpēc. Viņiem rūpēja, lai mēs iegūtu labu izglītību, kas pašiem jaunībā nebija izdevies,” secina Ilze. Tēva lomu rakstura veidošanā novērtē arī jaunākā meita Jana. Ja māte vairāk rūpējās par sadzīviskām lietām, lai ģimene būtu paēdusi, bērni apģērbti, tad tēvs meitām dzīvē centās iedot citas vērtības. Piemēram, viņš teica: “Ja būsi muļķis, pret tevi arī izturēsies kā pret muļķi; vai arī,-ja dari, tad izdarī līdz galam, utt.” Par spīti māsām, kuras viņu mazliet apsmaidīja, Jana pabeidza mūzikas skolu un pēc daudziem gadiem vēl apguva vijoles spēli, un vecāku jubilejā visus pārsteidza, iepriecinot ar savu priekšnesumu. “Esmu mērķtiecīga,” viņa saka. To pierāda arī Janas darbošanās biznesā, kur viņa ir arī biedrības “Līderes kods” biedre. Šogad biedrība organizēja tikšanos ar Balvu novada uzņēmīgajām sievietēm. Pēc šīs tikšanās Janai radies daudz atziņu, bet svarīgākā no tām, ka pašvaldībās par maz domā par biznesa attīstību un biznesa cilvēkiem. Viņi par maz tiek celti saulītē, priekšroku dodot dažādiem kultūras un citiem pasākumiem. Tā turpinot, rezultātā novads var pārtapt vienā lielā muzejā, kur dzīvo maz iedzīvotāju. Cilvēki nepazūd vienā dienā, viņi aizbrauc tur, kur ir darbs. “Un derētu ielāgot, ka nav tādas valsts un pašvaldību naudas, bet ir mūsu visu nodokļu maksātāju nauda,” saka Jana.

Pašiem savs muzikants

Pirmo muzikālo izglītību Voldemārs Baranņikovs  ieguva Katlešu pamatskolā, kur skolotājs Jānis Horns bija izveidojis kori, pats spēlēja vijoli. “Bija stingrs skolotājs, ja kaut kas nepatika, paņēma lineālu un deva pa galvu vai pirkstiem,” atceras Voldemārs. Viņam ir Dieva dots talants. Ermoņikas spēli apguvis pašmācības ceļā. Jaunībā kopā ar pazīstamiem puišiem Voldemārs spēlēja ballēs, arī Krievijā, jo padomju laikos robeža starp valstīm nepastāvēja. Spilgtā atmiņā palikušas krievu jarmarkas, kad jaunieši pulcējās kādā sādžā, kur atradās arī kultūras nams. Puiši spēlēdami gāja viens otram pretī, satikās uz tiltiņa, ja ciemā bija upe, tur nedaudz sanāca tāda kā rīvēšanās, bet izkaušanās nenotika. Meitas savukārt muzikantus pavadīja dziedādamas. Muzikants arī varēja piestāt un paspēlēt, kur stāvēja smukas meitenes. Kad nāca tumsa, visi pārcēlās uz kultūras namu, kur notika dejas. “Mūs cienīja, vakarā ielūdza uz kādām mājām pie klāta galda,” atceras muzikants.

Gan laicīgo, gan garīgo dziesmu dziedātāja
Mūža lielāko daļu Zinaīda ar Voldemāru bijuši aktīvi pašdarbnieki, piedalījušies gan koros, gan ansambļos, sevišķi, kad abi aizgāja pensijā. Zinaīda dziedājusi Žīguru sieviešu korī, sieviešu ansasmblī, arī Žīguru jauktajā korī, folkloras kopā “Mežābele” dzied kopš tās dibināšanas. Voldemārs uzrakstījis dziemu “Līklocīte”, kas pirmoreiz izskanēja Katlešu pamatskolas salidojumā. Viņš dziedājis arī vīru korī, kas Žīguros bija izveidots 80.gados, kad Žīguru mežrūpsaimniecības direktors bija Kazimirs Šļakota.
Bez laicīgajām dziesmām Zinaīda dzied arī psalmus un piedalās baznīcas korī. Viņa bija viena no aktīvākajām atbalstītājām un garīgo dziesmu dziedātājām, kad Žīguros pirms 15 gadiem dibināja baznīcas kopu. Viņa regulāri apmeklē dievkalpojumus, kas notiek Žīguru kultūras namā. Aizgājusi pensijā, 90.gadu sākumā Zinaīda pabeidza katehētu kursus un pasniedza ticības mācību skolā.
Šoruden nosvinējuši kopdzīves 60.gadadienu, laulātie aktivitātēm kultūras jomā plāno pielikt punktu. Gadi dara savu, arī veselība nav iepriekšējā. No Žīguriem aizgājusi arī viņu muzikālā audzinātāja Daiga Elksnīte.

Zīmīgais skaitlis ‘trīs’
Trīs ir Baranņikovu dzimtas stiprais skaitlis. Voldemārs un Zinaīda abi ir uzauguši trīs bērnu ģimenē,- viņiem abiem bija pa divām māsām. Arī pašiem ir trīs meitas. Tālāk dzimtas un vecāku stafeti ar trim bērniem turpina vecākā meita Lilita. Pagaidām neatbildēts paliek jautājums, kurš no mazbērniem pārņems vecāku un vecvecāku stafetes kociņu.
Māsas Lilita, Ilze un Jana, neraugoties uz ārējo līdzību, uzskata, ka raksturā ir dažādas. “Lilita no mums ir prātīgākā,” spriež vidējā māsa Ilze. Viņa tikai sāka iet skolā, kad lielā māsa jau mācījās 8.klasē. Bet Jana piedzima vēl vēlāk. Jana bija ģimenes mīlulīte un luteklīte, bet Lilita abām jaunākajām māsām - autoritāte. Lai gan Jana neslēpj, ka dažreiz domājusi,- ja man būs tik gadu, cik māsām, tad nu gan tā nedarīšu. Jana atzīst, ka viņā nav tik daudz radošuma kā abās māsās, taču viņa ir ļoti mērķtiecīga, kā jau biznesa sieviete. Katra no māsām kaut ko ir paņēmusi no vecākiem, no savas dzimtas sievietēm, no tēva.

Mazmeita dzīvo Somijā
No Baranņikovu mazbērniem ārpus Latvijas dzīvo tikai mazmeita Madara, kas ir vecākās meitas Lilitas un znota Igora Šnepera jaunākā meita. Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi maģistra grādu vadības zinībās, Helsinku Universitātē Madara strādā pētniecības laboratorijā, kur rūpējas par dzīvnieciņiem, ko zinātnieki izmanto savos pētījumos. Brīvajā laikā viņa turpina nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, kam pamati likti, mācoties vispārizglītojošajā skolā, pat vēl agrāk bērnībā. Madara apmeklē aikido, japāņu cīņas mākslas nodarbības, kas ir viens no pašaizsardzības līdzekļiem, un ne tikai. “Aikido palīdz kļūt drosmīgākai un pārliecinātākai par sevi. Sāku ar to nodarboties kā ar pašaizsardzības veidu, bet sapratu, ka ir labāki veidi, kā aizsargāties,” viņa spriež. Brīvajā laikā Madara vēl mācās vēsturiskās dejas, apmeklē boksa nodarbības. “Kopš janvāra mēģinu ievērot veselīgu dzīvesveidu, kura pamatā ir veselīgs uzturs un daudz kustību. Rezultātā esmu zaudējusi teju 20 kilogramus svara,” apmierināta ar paveikto ir Madara. 

Līdztekus darbam un hobijiem tiek apgūta arī somu valoda, lai gan komunikācija darbā lielākoties notiek angļu valodā. “Somietes tagad nevar mani aprunāt veikalā vai uz ielas, es jau saprotu,” viņa smejas. Somijā Madara nokļuva, iepazīstoties ar somu puisi datorspēlē.

Viļakā dzied saļmas

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 15 Oktobris 2018 16:19

13.oktobrī Viļakas novada pensionāru saietu zālē dāmu klubs “Marienhauzena” visus aicināja uz psalmu (saļmu) dziedājumiem par mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem. Uz aizgājēju atceres brīdi bija ieradušies ne tikai pilsētas, bet arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji, lai divu stundu garumā ar lūgšanām un dziesmām pieminētu savus mūžībā aizgājušos tuviniekus, bet pēc tam palūgtos arī par dzīvajiem, lai viņiem būtu spēks turpināt šīs tradīcijas.

Latgalē izbauda dzīves patieso garšu

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 15 Oktobris 2018 16:04

Pašā priekšvēlēšanu cīniņu karstumā, kad politologiem darba pilnas rokas, Rīgas Stradiņa universitātes programmas “Politika un politiskā komunikācija” vadītājs, lektors, bijušais Latvijas Neatkarīgās Televīzijas programmas “900 sekundes” moderators, pētnieks un kopš šī rudens arī Rīgas 41.vidusskolas skolotājs Mārtiņš Daugulis atrada laiku, lai tiktos ar “Vaduguns” žurnālisti. Lielā mērā tāpēc, ka Latgale un galvenokārt Bērzpils viņa sirdī ieņem īpaši nozīmīgu vietu.

Nav padomu, kā nesaslimt. Ir padomi, kā slimību neielaist

Detaļas

Izveidots Pirmdiena, 15 Oktobris 2018 16:03

Balvu novada pašvaldības Sociālajā dienestā rīkotajā pasākumā jaunajām un topošajām māmiņām grupas nodarbības tēma bija par sievietes veselību. Šoreiz uzmanību vērsa uz krūšu izmeklējumiem un pašpārbaudes prasmi. Ārsti mēdz teikt, ka grūti dot padomus, kā nesaslimt, taču viņiem ir konkrēti ieteikumi, ko darīt, lai slimību neielaistu. Grupas nodarbībās svarīgo tēmu atspoguļoja sabiedrības veselības speciāliste Ilze Kozlovska.

No senčiem mantotais sīkstums - bērnos un mazbērnos

Detaļas

Izveidots Piektdiena, 12 Oktobris 2018 15:04

Jāzeps Raciborskis, kurš no Annas un Jāņa sešiem bērniem šobrīd palicis vienīgais, ar ģimeni dzīvo Bērzpils pagasta Domopolē. Līdzās viņam blakus mājā dzīvo dēls Oskars ar ģimeni, kuram ir zemnieku saimniecība  “Ceļvidi”.  Svētku reizēs pie Jāzepa ciemojas arī 12 mazbērni un nu jau 8 mazmazbērni. Viņam ir 83 gadi, bet pie kombaina stūres, kas padomju laikos Jāzepam atnesis slavu un apbalvojumus, viņš labprāt sēžas joprojām piebilstot,- labība taču jānovāc! Jāzeps sarunas laikā uzvilcis dāvanā saņemto T-kreklu ar uzrakstu “Visforšākais vectēvs pasaulē!” un lepni stāsta, ka nākamās paaudzes ir lielākā bagātība, kura mantos senču sīkstumu. “Esmu izdzīvojis laika posmu no Ulmaņlaikiem līdz Eiropas Savienībai,”  konstatē Jāzeps Raciborskis.

Jāzepa Raciborska mamma Anna Adelča nāk no Bērzpils pagasta Golvaru puses. Tēvs Jānis sievu atveda uz Solas ciemu, kur viņu ģimenē piedzima seši bērni. 1949.gadā visus izsūtīja uz Sibīriju. Jāzepam toreiz bija 13 gadi, un Sibīrijā ģimene nodzīvoja astoņus gadus.

Ar vagoniem, vēršiem uz Sibīriju
Solas ciems, kurā agrāk atradusies māja pie mājas, nodega 1850.gadā, bet jau 1948.gadā te saimniekoja 30 ģimenes. Jāzepa tēvs stāstījis, ka aramzemes uz visiem bijis tikai 10 hektāri, un visi visu darījuši kopā - ganījuši lopus, apstrādājuši katrs savu zemes šņorīti. Iztikuši no zivīm un ogām purvā. “Laiks dzēš atmiņas, bet spilgti atceros, kā vagonā uz Sibīriju pirms Omskas ar plaušu karsoni saslima piecgadīgais brālītis, un man ar viņu vajadzēja palikt slimnīcā. Izveseļojās, un mūs aizveda pie vecākiem – sākumā 85 km ar mašīnu uz Poltavkas rajonu, tad 15 km uz Gostilovku ar vēršiem,” atceras Jāzeps. Visi gulējuši uz grīdas, uz bērza koka lāvām - nārām. Turpat blakus - teliņš... Pēc kāda laika ar pašizgāzējiem ģimene aizvesta uz Ziemeļiem, uz Znamensku pie Omskas. Tad dvīņu brāļiem pusaudžu gados deva atļauju izbraukt uz Latviju, bet tēvs palaida tikai Pēteri, Jānis palika Sibīrijā. “Pirmais gads Ziemeļos bija smags. 16m2 dzīvojām 19 cilvēki. Vidū – čugunka. Plūdi no Irtišas upes pietekas bija izskalojuši pludinātos kokus, malkas pietika. Daudzus veda strādāt taigā. No pirmās ziemas jau 14 gados sāku strādāt cehā, kur gatavoja dzelzceļa gulšņus. Darbs bija smags. Samaksa dienā - maizes kukulītis,” stāsta Jāzeps. To ziemu viņš atceras kā grūtāko. Bija dienas, kad nebija ko ēst. Reiz viņus izglābis izsūtītais no Žīguriem - Kaļāns, kuram bijuši rudzu milti un kurš padalījies ar Raciborsku ģimeni. Taču vēlāk tēvs kā profesionāls zvejnieks devies zvejā, upe zivis dāvājusi bagātīgi,- tā ģimene izdzīvoja. “Mātes brālis Boļeslavs Adelčs atsūtīja diegus, tēvs darināja murdus. Reiz noķerto līdaku nesa pat divatā, un aste vēl vilkās pa zemi. Tā svēra 18 kilogramus. Zivis parasti pārdevām, bet par šo līdaku čigāns pasolīja man labu mētelīti. Mums vienīgajiem no 70 latviešu ģimenēm bija govs, pienu sasaldēja, un komandējumos deva to sasalušu līdzi meža darbos taigā. Pakārām barakas sienas ārpusē un, kad vajadzēja, nolauzām gabalu un vārījām putru. Kāds vīrs, Kaņepe no Pokrotas, kurš bija sargs pie graudiem, un iemanījās tos iznest, iebērtus zābakos. Bet zinu, ka pirms tam ukraiņi bija miruši bada nāvē,” par izdzīvošanu pastāsta Jāzeps. 1956.gadā viņš, 21 gada vecumā, uz diviem mēnešiem devies atvaļinājumā uz Latviju, piedzīvojot ziemā Solas ciemā 40 grādu salu. Aizbraucis atpakaļ uz Sibīriju, bet 1957.gadā mājās devies kopā ar ģimeni. Mazliet pastrādājis Kupravā, Jāzeps vēlreiz devās uz Sibīriju - dienēt Urālos.

Dzimtas koku uzdāvina dzimšanas dienā
Santa Raciborska dzimtas koku bija nolēmusi uzzīmēt un uzdāvināt vectēvam un vecmammai dzimšanas dienā. “Lielāko daļu faktu man pastāstīja pats vectēvs. Vasaras vidū sēdējām ārā pagalmā, un viņš atcerējās, iedomājieties, pat līdz piecām paaudzēm vārdus! Un to, kas ar ko precējās, cik bērnu... Tas šķita tik apbrīnojami!” atceras Santa. Viņa ir lepna, ka vectēvam ir ražens atzars. “Mans vectēvs ir apbrīnojams cilvēks - daudzi dzīves skarbie pārbaudījumi, šķiet, ir padarījuši viņu tikai stiprāku. Vienmēr ir prieks aizbraukt uz Domopoli, kur vecmamma smaidīga sagaida ar noklātu galdu, un tam nevajag īpašu iemeslu vai svētkus. Arī vectēvs vienmēr ir smaidīgs, lielisks ģimenes piemērs. Vienmēr esmu domājusi, ka arī saviem bērniem gribu iemācīt tās darba rūķa īpašības, kādas ir vectēvam, arī atbildību pret dzīvi un mīlestību pret vecākiem, ko viņi iemācīja saviem bērniem. Vectēvs un vecmamma var noteikti lepoties ar savā dzīvē paveikto. Šīs lieliskās īpašības ir nodotas arī tālāk manam tētim, kurš vienmēr bijis kā vīrieša paraugs,” ar Arvīdu Raciborski lepojas meita Santa.

Septiņu bērnu ģimene kuplo joprojām
Aloiza un Leontijas (dzim. Raciborska) Pugaču ģimenē dzimuši septiņi bērni – sešas meitas un dēls. Vecākā meita Elita dzīvo Rēzeknes novada Čornajas pagastā un strādā atpūtas kompleksā “Ezerkrasti”. Arī viņa jau ir divu meitu mamma. Otrā meita Anita dzīvo Cesvainē, strādā “Cesvaines pienā” un audzina divas meitas. Trešā - Aivita - dzīvo Bērzpilī, strādā par pārdevēju, audzina divas meitas un dēlu. Ģimenē dzimušas dvīnes Ivita un Vita - Ivita dzīvo Bērzpils pagastā un strādā par pārdevēju, ir dēls un meita; Vita dzīvo Iecavā, strādā bērnudārzā, viņa ir dēla un meitas māmiņa. Meita Vija dzīvo Krišjāņos un ir skolotāja, ģimenē aug dēls un meita. Savukārt jaunākais ir dēls Jānis, kurš strādā Bērzpils pagasta pārvaldē un kopā ar sievu audzina divus bērnus. “Māmiņu Bēržu kapu kalniņā izvadījām februārī, viņa nesagaidīja savus astoņdesmit. Taču man radās ideja sapulcināt visus bērnus viņas dzimšanas dienā šoruden, 29.septembrī. Ieradāmies visi, sākām mātes piemiņas dienu ar kapu sakopšanas talku. Pēc tās devāmies pie brāļa palīgā šķirot kartupeļus. Darot darbu, atcerējāmies mammu, pagātni, kā arī ar humoru paskatījāmies uz lietām mūsdienās. Domāju šo tradīciju turpināt,” stāsta Aivita Rakstiņa.

Pie vectēva Ziemassvētkos - ik gadu
Jāzepa Raciborska vecākais dēls ir Jānis, kuram ar sievu Intu ir trīs nu jau pieauguši bērni – Klinta, Lauma un Alvis. Ģimeni kuplinājuši arī divi mazbērni – Sofija un Gustavs. Jānis ar Intu dzīvo un strādā Bērzpilī. “Klinta un Alvis šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs – Anglijā un Islandē. Ja Klintas plānos pagaidām nav atgriezties Latvijā, tad Alvis tomēr vēlas savu dzīvi turpināt šeit,” stāsta māsa Lauma Kaļva. Viņa uzskata, ka laiks visu saliks savās vietās. Lauma pati ir vidējais bērns un ar savu ģimeni nekur tālu nav aizceļojuši - strādā un saimnieko Balvos. Jāņa bērniem ir prieks, ka viņi uzauguši tik kuplā ģimenes un radu lokā. Bērnībā pie vectēva Jāzepa uz svētkiem (un ne tikai) vienmēr pulcējās visi bērni ar ģimenēm. Mazajiem bija jautri, jo tika izdomātas dažādas nerātnības. Vectēvs mazbērnus grieza un dancināja uz savām pēdām, tāpēc visiem saglabājies daudz patīkamu atmiņu no bērnības Domopolē. “Tagad, kad visi esam izauguši un katram savas lietas darāmas, tik bieži kopā sapulcēties neizdodas, tomēr ir nerakstīts likums, ka pie vectēva visi sabrauc Ziemassvētkos, kad vecmamma Baiba ceļ galdā sarūpētos labumus. Dalām dāvanas, skaitām dzejoļus, un vectēvs atrod savu garmošku, lai kopīgi varētu uzdziedāt. Vectēvs vienmēr ir un būs mīļš mums visiem. Un prieks, ka Raciborsku dzimtu turpinās Lūkass un Herberts, bet viņi noteikti nebūs vienīgie,” pastāsta Lauma Kaļva.

Lepojas ar kuplo dzimtu
Jāzepa ģimenes jaunākā dēla Oskara ģimenē ir trīs bērni. Viņš dzīvo vistuvāk tēva mājai, var pat teikt – vienā pagalmā, strādā savā zemnieku saimniecībā “Ceļvidi”. Sieva Iveta Bērzpils vidusskolā ir saimniecības pārzine. Dēls Dāvis strādā Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldē, meita Elīna pēc Balvu Mākslas skolas pabeigšanas turpina mācīties Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā, Līva iet Bērzpils vidusskolas 4.klasē. Elīna par kuplo dzimtu priecājas, jo “tu saproti, ka tavējo pasaulē ir daudz”. Arī Elīnai vismīļākie ir Ziemassvētki, kad visi dodas pie vectēva un vecmammas. “Tieši tad saproti, ka nav nekā labāka par svētkiem, ko pavadi kopā ar tik tiešām tuviem un mīļiem cilvēkiem,” saka Elīna. Viņai patīk radoši un mākslinieciski izpausties, bet vēl nav īsti pārliecināta, vai dzīvi un darbu saistīs ar mākslu. Ko jaunietei nozīmē Bērzpils? “Viennozīmīgi - māju sajūta. Vieta, kur dzīvo mana ģimene, vecvecāki, draugi. Vieta, kur esmu uzaugusi un dzīvoju arī tagad. Bērzpilī viss šķiet daudz tuvāks un mīļāks nekā citviet. Tik pierasts un iemīļots ir lauku miers un māju sajūta, ka ar dzīvi pilsētā to nevar salīdzināt. Stipra dzimta man nozīmē kopības sajūtu, atbalstu un cieņu. Mums jāsargā vienam otru, jāsargā savas saknes un tradīcijas. Raciborsku dzimta tik tiešām ir spēcīga un stipra. Ceru, ka mēs visi arī turpmāk spēsim būt tikpat izturīgi, nepazaudēsim viens otru, atvēlēsim laiku, lai biežāk satiktos un vienkārši pabūtu kopā,” saka Elīna piebilstot, ka ģimenē runā latgaliski, un tā ir valoda, kurai noteikti jādzīvo, jo “tā ir īpaša valoda - mums visiem ļoti tuva un svarīga”. Jauniete domā, ka liela nozīme dzīvē ir, ka ģimenē neesi vienīgais bērns. “Brālis un māsa man nozīmē ļoti daudz. Tā ir bezgalīga mīlestība... Mamma un tētis mums daudz iemācījuši, atbalstījuši, bijuši kopā it visos lielajos un mazajos dzīves notikumos. Var tikai apbrīnot enerģiju un spēku, ko viņi iegulda, strādājot saimniecībā. Arī vectēvs un vecmamma ir lielisks paraugs, kādam jābūt strādīgam cilvēkam, jo pat tagad mums nākas iet un vectēvam teikt, lai atpūšas un nenoslogo sevi, bet viņš jau neklausa un turpina darboties. Mēs visi esam pateicīgi vecvecākiem, ka viņi mums ir, ka savas dzīves laikā ir nemitīgi strādājuši un tik daudz sasnieguši,” lepna par dzimtu ir Elīna Raciborska.