1. Skip to Menu
  2. Skip to Content
  3. Skip to Footer
Lapa atjaunota:
22-02-2018
Vārdadienas šodien: Almants, Haralds

Atvadu vārdi Bruno Vilkam (īstajā vārdā Leontijam Vizulim)

Kāpēc laika grāmata Vilku mēnesim decembrim ļauj vaļu būt nepielūdzamam un aizsaukt dzejniekus mūžībā? Kāpēc ziemelis atrāva debesu durvis un, ūdeņiem sasalstot un sastingstot zemei, nozaga dzejnieku ar ievziedu baltumu? Kāpēc aiz pamales tur tālu, tālu gaist mirkļi saules staros un samet gadus dzīves koka zaros? Kāpēc?...
Pirms 21 gada literāta, ekonomista un Atmodas laika darbinieka Leontija Vizuļa 60.dzimšanas dienā, Antons Slišāns dzejnieka Bruno Vilka vienīgās dzejas grāmatiņas “Atmodas šūpoles” priekšvārdā rakstīja: “Es lasu Bruno Vilka dzeju un domās redzu dzejnieku – nākot no Zelčiem pa bērnības takām, no Naudaskalna pa darba ceļu, pa Balvu ielām ar ziedošu ievziedu klēpi rokās…”
Viņš gāja no 1936.gada 6.novembra Baltinavas pagasta Zelču ciemā (tagad Šķilbēnu pagasts) līdz Upītes septiņgadīgajai skolai. Viņš gāja tālāk, līdz Rekavas vidusskolai. Viņš bija neatlaidīgs un gāja vēl tālāk, līdz Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātei, kuru beidza 1959.gadā.
Strādājis dažādās darbavietās, bet gandrīz 30 gadus nostrādājis toreizējā padomju saimniecībā Bolupe par galveno ekonomistu. Vēlāk līdz pat pensijai strādāja Balvu rajona Pilsonības un imigrācijas departamentā par vīzu inspektoru. 1996.gadā aizgāja pensijā un līdz 2017.gada 12.decembrim dzīvoja Balvu pagasta Naudaskalnā.
Leontijs Vizulis bija aktīvs Trešās Atmodas laika darbinieks. Bijis Latvijas Tautas frontes Balvu nodaļas priekšsēdētājs, viens no “Abreniešu apvienības” dibinātājiem un Abrenes novada apzinātājiem. Darbojies laikrakstā “Balvu Atmoda”. Publicējies Ziemeļlatgales laikrakstā “Vaduguns”, žurnālā “Dadzis” un citos Latvijas preses izdevumos.
Par dzeju Bruno Vilks raksta: “Ekonomika un dzeja, varētu teikt, ka divas pretējas un pat nesaderīgas lietas. Nezinu, kāpēc, bet literatūras skolotāju Veras Stabiņas un Birutas Skalbergas aizrautīgās stundas man palikušas spilgtā atmiņā un likušas bieži jo bieži atgriezties pie literatūras un valodas, arī ļoti birokrātisku darbu darot ikdienā. Vārdam, dzejas vārdam ir milzīgs spēks, tas dzīvo cilvēka dvēselē un, veiksmīgi pateikts, dod spārnus jebkuram lidojumam, dod spēku izrāpties no pašas elles. Savu mēģinājumu rīkoties ar šo ieroci uzskatu par uzdrīkstēšanos.”
Leontijs Vizulis daudziem Latvijā pazīstams kā Balvu dzejnieks Bruno Vilks. “Manam pseidonīmam nekādi komentāri nav vajadzīgi. Sen atpakaļ, kad Ainis Šaicāns tikko bija licis skanēt “Leijerkastniekiem”, piedāvāju dzejoli. Kā to bija uzzinājusi Mārīte Šperberga, nezinu, bet viņa šo dzejoli man lika parakstīt. Es alfabēta otrajam burtam ‘B’ pieliku punktu un tālāk uzrakstīju vārdiņu ‘VILKS’. Nē, viņa nepiekrita, un lika man ‘B.’ nomainīt pret pilnu vārdu. Lai tā būtu, nodomāju, un dzima Bruno. Tikai vēlāk sava pseidonīma saistību redzēju Balvu pilsētas ģerboņa vilka attēlā, par kuru gāja strīdi - uz kuru pusi vilkam īsti bija jāskatās...”
Kāpēc mūžīgā un mainīgā pasaule, kas ir gan apburoša, gan nogurdinoša, šajā bezgalīgajā daudzveidībā liek maldīties, cīnīties un aiziet?… Bet varbūt tā ir laime?...
Dzejnieks aiziet, bet paliek Bruno Vilka valodas un vārdu pasaule…

Balta ziema...
Salti ziedi atkal logos -
Saules dārzi, raibas pļavas...

Viena roze
Leduskalnā iesalusi.
It kā straume iekšā ierāvusi,
Asa krusa baltu mazgājusi.

-Māt, vai tur - tā puķe
Vēl no vasaras un aizmigusi?

- Bērniņ, kur tu redzi,
Kurā malā?
Vasara jau taču sen kā aizgājusi.
Ziedi stiklā - ārā aukstums.
Naktis tumsu sijā.
Ledusroze - tava fantāzija.

- Nē, tur viena roze
Milzu leduskalnā iesalusi.

Vilis Bukšs, “Vaduguns” kolektīvs

 

Īstus "roņus" ziemas pelde nebaida

124 dienas bez pārtraukuma – tieši tik ilgu laiku sava mērķa sasniegšanai jau veltījis viļacēnietis, dabas pētnieks un Viļakas novada bibliotēkas informāciju tehnoloģiju speciālists Vilis Bukšs. Neskatoties uz lietu, sniegu, salu un reizēm tik netīkami brāzmaino vēju, viņš ik rītu dodas peldē un atzīst, ka tas ir labākais veids, kā gūt brīnišķīgu pašsajūtu un pašdisciplīnu.

 

Kur pārvietojamos fotoradarus var novietot mūspusē?

Augusta nogalē Valsts policijas rīcībā nonāca 12 jauni pārvietojamie fotoradari. Līdz šim mērierīces vairāk nekā divus mēnešus darbojās testa režīmā un autovadītājus par pārkāpumiem nesodīja. Savukārt kopš novembra otrās puses pārvietojamie fotoradari uz valsts ceļiem uzsākuši satiksmes uzraudzību un par izdarītajiem pārkāpumiem autovadītājiem būs jāatbild.

Fotoradarus mūspusē var uzstādīt jebkurā laikā
Valsts policijas interneta mājaslapā www.vp.gov.lv ikviens var apskatīties pārvietojamo fotoradaru iespējamās atrašanās vietas. Iepriekš publiski gan nebūs zināms, kurā konkrēti dienā un laikā fotoradarus uzstādīs, bet tos jebkurā brīdī var uzstādīt arī šādās trīs mūspuses vietās:
* Balvu novada Kubulos, Upes ielā pie nama Nr.1
* Rugājos, Kurmenes ielā pretī namam Nr.16
* Viļakā, Balvu ielā pretī namam Nr.15

 

Kliedēt leģendas un mītus

Līdz Jaungadam ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Latvijas valsts budžeta finansētās mērķprogrammas “Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma” atbalstu laikraksta “Vaduguns” lasītājiem atgādināsim par mūspusē nozīmīgiem notikumiem vēstures līkločos. Ne velti projekta nosaukums ir “Itai zemītei nedarāt pāri” (dzejnieka Antona Slišāna vārdi) - patriotisms nav tikai koncerti vai salūti pāris dienas gadā. Astoņu tematisko publikāciju galarezultātā taps nebijusi un unikāla dāvana - žurnāls-speciālizlaidums (tostarp kalendārs), ko kopā ar vienu no pirmajiem “Vaduguns” numuriem saņems ikviens 2018.gada laikraksta abonētājs, turklāt neatkarīgi no tā, vai avīzi abonējis uz mēnesi, vai gadu.

Latīņu teiciens vēsta, ka vēsture ir dzīves skolotāja. Kāds no tās gūst mācību, cits atkārto pagātnes kļūdas. Tomēr neviens nešaubās, ka svētīta tā tauta un ļaudis, kas savu tēvu vēsturi augstu godā un atmiņas par to tur cieši noglabātas.

Ar šādu dzīvesziņu savās dzīves gaitās un profesionālajā darbībā ceļu mērojusi arī ilggadējā skolotāja un vēsturniece IRĒNA ŠAICĀNE. Nenovērtējams ir pieredzes bagātās vēsturnieces ieguldījums lokālās vēstures izpētē, kā rezultātā tapušas vairākas grāmatas un publikācijas par mūspuses ļaužu likteņiem, atmiņām, panākumiem un ne tikai. Vēsturnieces veikums ir arī sabiedrības ievērots un novērtēts. I.Šaicāne saņēmusi vairākas Atzinības un Pateicības, bet ar 2011.gada 16.marta Ordeņu kapitula lēmumu vēsturniecei piešķirts Atzinības krusta V šķiras ordenis. Turklāt savu pieredzi un gadu gaitā krātās zināšanas I.Šaicāne nodod jaunajai paaudzei, Balvu Valsts ģimnāzijā ne tikai pasniedzot vēstures, kulturoloģijas, politikas un zinību, filozofijas un ētikas stundas, bet arī vadot un rūpīgi glabājot vēsturiskās liecības modernizētajā skolas muzejā.

Iepazīstoties ar Jūsu biogrāfiju, nodarbošanās ar vēsturi caurvij teju visu Jūsu dzīves gājumu. Var teikt, ka tā ir viena no Jūsu mūža mīlestībām?
-Vēsture ir teju visa mana dzīve. Nesen skolēniem vēstures stundā arī jautāju: “Vai jums interesē vēsture?” Skolēni atbildēja: “Jā, interesē! Tomēr dažkārt nevar saprast – ja kāds no vēstures stundas tematiem šķiet aizraujošs, vēsture patīk, ja temats nešķiet interesants, tad ir grūti...” Katrā zinātnē un vienkārši ikdienā ir lietas, kas neuzrunā un nav īsti saprotamas, bet tās jāpaveic. Arī ar skolēniem nonācām pie secinājuma, ka brīdī, kad cilvēks caur šīm šķietami neinteresantajām lietām izburas cauri un viss kļūst saprotams, par to ir liels gandarījums. Tā bijis un ir joprojām arī man. Mēdz arī teikt, ka šodien skolās vēstures ir pārāk daudz, jo katra paaudze nākamajai atstāj savu vēstures mantojumu. Piemēram, cilvēkiem, kuri skolojās 20.gadsimta sākumā, vēstures stundās nebija jāapgūst nedz padomju laiki, nedz arī Otrais pasaules karš un cilvēku izsūtīšanas, jo tolaik nekas no tā gluži vienkārši vēl nebija noticis. Tādēļ svarīgi, ar kādām metodēm skolotājs zināšanas nodod skolēniem, kādas prasmes un attieksmi veido pret daudzšķautņaino vēstures procesu.

Droši vien ir brīži, kad arī skolotājam sevi vairāk jāpierunā, lai iedziļinātos kādā no vēstures posmiem un to mācītu skolēniem?
-Ikvienu mācību vielu jāmāca ar vienlīdz lielu entuziasmu un profesionalitāti, bet, protams, arī skolotājiem ir vēstures posmi un tēmas, kas nešķiet tik ļoti interesantas. Tas ir cilvēcīgi. Arī es mēģinu atrast un pilnveidot to kodolu, kas man pasaules un Latvijas vēsturē šķiet vissaistošākais. Turklāt jāatceras, ka nekad nevar un arī nevajag censties iemācīties visu - jāapgūst pamatlietas, tad var kādu no tematiem aplūkot arī padziļināti. Interesants un aizraujošs ir tas, kas nav iecirsts akmenī un ierakstīts tikai vienā pareizajā grāmatā. Tāpēc, izmantojot sadarbību starp skolēniem, rosinu iepazīties ar dažādiem informācijas avotiem, lai jauniešiem neveidotos tā dēvētā lingvistiskā barjera. Vēsturiskie notikumi tiek analizēti, izmantojot kritiskās domāšanas metodes, meklējot cēloņsakarības, analizējot rezultātus un sekas. Protams, skolotājs vai vēsturnieks nevar arī prasīt, lai katram jaunietim interesētu vēsture. Tomēr, ja kaut vienam skolēnam vēstures stundās acīs redzama dzirksts, tad ir vērts strādāt. Turklāt dažkārt viens skolēns var ieinteresēt vai pavilkt līdzi arī pārējos.

Jūsuprāt, vēsture ir objektīva zinātne?
-Leģendas un mīti ir skaisti, bet vēsturnieku uzdevums ir censties tos kliedēt. Vēsture nekad nebūs pilnībā objektīva, bet var spert kaut nelielus soļus, lai tā būtu pēc iespējas objektīvāka. Tas tādēļ, ka vēsture nav tikai notikumi, kas risinājušies, bet arī tas, cik par to zinām un vēlamies uzzināt. Tāpat jāpiebilst, ka mūsdienās ir viedokļu plurālisms. Taču jāatceras, ka uzrakstītais pienācīgi jāpamato, balstoties uz daudzveidīgiem informācijas avotiem.

Skolēni bieži apšauba vēsturiskus faktus?
-Nevar apgalvot, ka tas notiek bieži. Vairāk notiek darbs ar mērķi rosināt jauniešus radoši domāt. Atceros Atmodas gadu vidusskolēnus, kad viņi vēsturisko notikumu izzināšanā bija ļoti ieinteresēti un labprāt iepazinās ar tekstiem, kas padomju gados bija noklusēti. Mūsdienās arvien vairāk virsroku gūst modernās tehnoloģijas, un skolēniem strādāt ar tekstiem īpaši nepatīk. Tādēļ, lai iegūtu atgriezenisko saiti, labprāt izmantoju dažādas interaktīvas metodes. Piemēram, lai nostiprinātu skolēnu zināšanas, izmantoju tiešsaistes rīku (piemēram, examtime.com) un veidoju domu kartes jeb ‘zirneklīti’. Skolēni, izmantojot mācību grāmatas tekstu, dokumentus, par kādu tematu patstāvīgi (katrs individuāli) izveido domu karti. Turpinājumā skolēni to pārrunā gan ar klasesbiedru, gan visi kopā. Tikai pēc tam piedāvāju salīdzināt ar savu veidoto domu karti, kas internetā saglabājas un ko vēlāk var papildināt (uz tāfeles veidotā domu karte jānotīra). Šādā veidā pamazām veidojas mācību stunda, kas vairāk centrēta uz skolēnu. Savukārt skolotājs vēstures notikumu veidošanas izpratnē ir vairāk padomdevējs, jo skolēni paši izzina un reflektē par apgūto. Tāpat veidoju arī zibkartītes, uz kurām uzrakstīti galvenie atslēgvārdi par kādu vēsturisku notikumu, personību, jēdzienu, terminu. Skolēniem ir uzdevums pastāstīt, piemēram, par zibkartītē redzamo personību. Tas, vai viņu atbilde ir pareiza, kļūst skaidrs, kad kartīte apgriežas otrādi, kur uzrakstīta pareizā atbilde. Mūsdienu skolēniem šādas mācību metodes ir krietni tuvākas. Turklāt viņi redz, ka arī pedagogi izmanto modernās tehnoloģijas. Jāpiebilst, ka viena lieta ir lasītprasme. Pavisam kas cits ir tekstpratība, proti, vai skolēns no vienas izlasītas rindkopas pāris teikumos spēj pastāstīt sev un citiem klasesbiedriem, kāda ir šīs rindkopas galvenā doma. Tas nav viegli, bet ir iespējams šādu prasmi palīdzēt veidot. Mūsdienu jauniešiem svarīga arī komunicēšanas prasme – aizstāvēt, pamatoti argumentēt un iepazīstināt ar savu veikumu citus jauniešus un visu sabiedrību.

Kāds ir vēsturisko materiālu vākšanas process no idejas līdz gatavam darbam?
-Skolēni man ir jautājuši: “Cik ilgā laikā Jūs sarakstāt grāmatu?” Šad tad esmu teikusi: “Tie ir kādi deviņi mēneši vai apmēram gads.” Tad esmu turpinājusi: “Kāds vēl jautājums jums būtu man jāuzdod?” Šādās reizēs skolēni parasti jautā: “Un cik gadus ieguldāt, lai grāmatas uzrakstīšanai apkopotu nepieciešamos materiālus?” Materiālu apkopošana ir laikietilpīgākais darbs, kad dažādos vēsturisko materiālu arhīvos jāpavada daudzas jo daudzas stundas, pat dienas. Turklāt vēsturnieks nevar piekļūt arhīva materiāliem jebkurā laikā, kad vien to vēlas – to nepieciešams saskaņot, iegūt atļaujas, kas nav nemaz tik vienkārši. Tāpat vēsturniekam nepieciešamas zināšanas citās nozarēs, tostarp svešvalodu zināšanas. Piemēram, reiz kāda arhīva materiālā bija teksti senkrievu valodā (bijis arī poļu valodā, lejasvācu dialektā). Šīs valodas rakstība pilnībā atšķiras no mūsdienu krievu valodas, tādēļ tulkošanā lūdzu palīdzību citiem cilvēkiem. Vēsturniekam jālasa arī citu vēsturnieku sarakstītie darbi. Katram darbam jābūt ar pievienoto vērtību, jo atkārtoties ir bezjēdzīgi, nemaz nerunājot par plaģiātismu, kas ir nekorekta rīcība pret savas profesijas kolēģiem. Protams, bez arhīviem ir arī citi informācijas avoti – cilvēki un viņu atmiņas. Šo gadu laikā kā vēsturniece esmu komunicējusi ar ļoti daudziem cilvēkiem un dažkārt pie sevis nodomāju – kā man šos cilvēkus izdevās atrast?

Spēja ar cilvēku izveidot komunikāciju ir viena no vēsturnieka panākumu atslēgām?
-Iemaņas uzdot jautājumus ir ļoti smalks darbs, jo vienu un to pašu jautājumu var uzdot ar dažādu stilu un pieeju. Arī rezultāts var būt dažāds – pozitīvs, kad intervējamais atveras un ir runīgs, vai arī negatīvs, kad viņš noslēdzas sevī un nevēlas komunicēt. Ir jājūt otrs cilvēks, viņa noskaņojums un piemērotais laiks, kad uzdot jautājumus. Tādēļ jauniešiem svarīgi attīstīt savas komunikācijas prasmes, kas nebūt nav viegli izdarāms. Esmu piedzīvojusi arī brīžus, kad jūtu, ka cilvēks var atklāt daudzas interesantas lietas, bet viņš dažādu iemeslu dēļ nevēlas runāt. Protams, vēsturniekam tas ir sāpīgi, bet ar to jārēķinās.

Kad izpētes darbs aiz muguras, pēdējais jautājums ir: “Par apkopotajiem materiāliem veidot publikāciju vai nē?”
-Man paveicies, ka viss mans līdzšinējais ieguldītais darbs materiālu apkopošanā guvis atbalstu un realizējies grāmatu izdošanā vai cita veida publikācijās. Ja vēsturnieks ar savākto materiālu var dalīties ar plašāku publiku, viņa ieguldītais darbs kļūst izmantojams arī citiem. Turklāt nav viegli apkopoto informāciju uzrakstīt saistošā un lasītājiem interesantā, saprotamā valodā. Šajā ziņā liela nozīme ir iedvesmai. Dažkārt iedvesma atnāk ne tajos piemērotākajos brīžos, kad ir vēlme rakstīt, bet jādara citi darbi. Rezultātā domas ir par vēsturi, un galā sanāk izcept kotletes bez sāls.

Vai Jūsu rīcībā ir materiāli, kas tuvākajā nākotnē pie lasītājiem varētu nonākt biezos vākos – grāmatā?
-Jā, bet vai tie materializēsies grāmatā? Pagaidām nezinu. Pazīstamais franču apgaismotājs, rakstnieks Voltērs reiz teicis: “Darbs ir tas, kas paglābj no trīs netikumiem – garlaicības, nabadzības un izlaidības!” No vienas puses, ja cilvēkam darba ir vairāk nekā laika, viss kārtībā. No otras puses, dzīvi nevar pārvērst vienā vienīgā darba laukā. Daudz kas paveikts un vēl arī jāpaveic, bet allaž jāpatur prātā, ka dzīvē ir arī lietas, kuras ir ne mazāk svarīgas kā vēsturisku materiālu apkopošana.

 

Balviem vajag uzrāvienu ar gudrām galvām

Izstrādāta Balvu novada attīstības programma periodam no 2018. līdz 2024. gadam. Lēmumu par tās izstrādi pieņēma  jau 2016.gada maijā toreizējais domes sastāvs domes priekšsēdētāja A.Kazinovska vadībā. Tagad rit programmas  publiskā apspriešana, un vēl līdz 15.decembrim iedzīvotājiem ir iespēja iesniegt savus priekšlikumus un ierosmes. 5.decembrī Balvos notika sabiedriskā apspriede ar programmas izstrādes pārstāvju klātbūtni.

Laika prognoze

-20°C

Balvi

Pārsvarā mākoņains
Humidity: 74%
Wind: WSW at 0 kmh
Sestdiena-19°C/-10°C
Svētdiena-18°C/-10°C
Pirmdiena-24°C/-12°C
Otrdiena-24°C/-17°C
KWeather is powered by Kaleidoscoop
vadi

Veiksmes prognoze

Piektdiena

Pļāpīgajā piektdienā apkārt virmos tik daudz tenku un vietējo „sensāciju”, ka grūti būs pacensties atsijāt graudus no pelavām. Tādēļ šodien jebkura veida informācija no dažādiem kanāliem 7x jāpārbauda, pirms to izplati tālāk. Šī iemesla pēc šinī piektdienā labāk nerīkot ne sapulces, ne svarīgas pārrunas, jo nav garantijas, ka netiksi apmānīts (-a0 vai nenokļūsi pašapmāna valgos.

 

 

 

 


 

 

       

 

              

 

 

 

 

 

 

 

Apmeklētāju aptauja

Vai jāaizliedz vietējai presei publicēt informāciju par jaundzimušajiem, jubilāriem, laulātajiem un mirušajiem?