Viļakas novads tagad par 101 ozolu bagātāks

Šogad Latvijas neatkarības atjaunošanas 27.gadadiena 4.maijā izvērsās īpaši skaista, jo šajā dienā reizē ar Vislatvijas akciju “Apskauj Latviju” un Baltā galdauta svētkiem atklāja arī valsts simtgades svinības. Akcijā “Apskauj Latviju” pie robežas esošo 45 pašvaldību teritorijās visas dienas garumā iestādīja 100 ozolus ar īpašu simtgades norādi, tādā veidā simboliski iezīmējot Latvijas robežlīniju un vienotību, ko valsts ieguva. Viens no 100 īpašajiem ozoliem nonāca arī mūspusē – Viļakas novadā, kur visas dienas garumā arī visos novada pagastos notika nebijusi ozolu stādīšanas akcija. Visvairāk ozolu 4.maijā iestādīja Žīguros.

Lai aug un kļūst par spēkozolu! Vienu no īpašajiem 100 Latvijas simtgades ozoliem, kas nonāca Viļakā, svinīgā pasākumā pie Viļakas Romas katoļu baznīcas uzticēja iestādīt novada priekšsēdētājam Sergejam Maksimovam,  Jaunsardzes un informācijas centra direktoram Aivim Mirbaham, Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Šķilbēnu robežapsardzības nodaļas priekšniekam kapteinim Raimondam Romanovskim un Viļakas novada jaunsargu vienības vadītājam Valentīnam Keišam. Šis ozols nācis no Jelgavas kokaudzētavas.

Uztic rūpes jaunajai paaudzei. Pēc īpašā ozola iestādīšanas Viļakas pārvaldes robežkontroles un imigrācijas kontroles dienesta priekšnieks pulkvežleitnants Voldemārs Šaicāns rūpes par latviešu dzīvības koka veiksmīgu izaugšanu uzticēja jaunsargiem Aigaram Gruševam un Samantai Juganei. Viņi saņēma apliecinājumu, kas izveidots kā atpazīstamības zīme konkrēti šim ozolam, un klātesošajiem deva solījumu, ka rūpēsies un gādās par to, lai ozols aug un pieņemas spēkā.

Savu pagastu padara vēl zaļāku. Kā vieni no pirmajiem ozolu pie Žīguru estrādes iestādīja arī pagasta pārvaldes vadītājs Oļegs Kesks ar savu kolektīvu.

Dodas gājienā. Kuplā pulkā svētku pasākuma dalībnieki devās svinīgā gājienā no Viļakas novada pašvaldības uz Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcu, kur notika svētbrīdis par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas dienai.

Kopā Latviju darīs lielāku un stiprāku. Valsts svētku dienā savā novadā, savās mājās vienoti bija arī pagastu pārvaldnieki, kuri izpildīja īpašu misiju – saņēma un vēlāk savos pagastos iestādīja mūsu tautas spēka simbolu – ozolu. Kopumā Viļakas novads 4.maijā kļuva par 101 ozolu bagātāks: Viļakas pilsētā iestādīja 5 ozolus, Medņevā - 11, Šķilbēnos - 19, Kupravā - 15, Vecumos – 10, Susājos – 10 un visvairāk – 30 – Žīguros.

Novēl ticēt sev un atbalstīt savus tuvākos. 1990.gada 4.maijā 138 no 201 Augstākās padomes deputātiem pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Viens no šiem 138 balsotājiem bija žīgurietis Kazimirs Šļakota, kurš vēsturē iegājis arī ar to, ka bijis vienīgais meža ministrs neatkarīgās Latvijas laikā. Viņš savulaik stādījis ne vien skaistos bērzus, kas tagad ieskauj Žīguru estrādi, bet arī atrada laiku, lai valsts svētku dienā pabūtu ar žīguriešiem un kopā ar visiem iestādītu savu ozolu. Atminoties 4.maiju pirms 27 gadiem, Goda viesis teica: “27 gadi... Ja paskatos uz savu paziņu un tā laika vienaudžu sirmajām galvām, laikam tā ir taisnība - 27 gadi tomēr ir pagājuši. Atceros, ka tā bija tikpat saulaina diena kā šodien. Bija iekšējā spriedze – vai mums izdosies atjaunot Latvijas neatkarību, vai būs jāgaida kaut kāds nākamais iespējamais brīdis. Bija bail… Bet nevis par pašiem - par to, vai mums izdosies. Tagad, paejot šiem gadiem, gribētos, lai daudzas citas lietas būtu notikušas citādi – labāk. Lai būtu bijis vairāk to, kuri domā par visu kopējo labumu, nevis par savu. Šodien gribu novēlēt ticēt sev, ticēt un atbalstīt savus tuvākos, ticēt savai valstij Latvijai.”

Savs ozols arī Annai Āzei. Vienu no 30 pagastam piešķirtajiem ozoliem ar lielu rūpību un mīlestību zemē stādīja Žīguru Meža muzeja vadītāja Anna Āze (no kreisās), viņas meita Māra un pirmās Latvijas brīvvalsts laika mežsarga mazmeita Tatjana Fiļimonova. Anna atklāja, ka vēl pirms pasākuma izvēlējās vislabāko vietu savam ozolam, un ir pārliecināta, ka tas noteikti ieaugs: “Mūsu stādītais ozols izaugs, to es zinu. Bet vispār, lai stādītu ozolus, tam jāsagatavojas - vispirms kārtīgi jāsalaista bedre, jo mitra zeme labāk piespiež stāda saknes, savukārt sausā paliek gaisa spraugas. Un bedrē velēnas jāsaliek ar saknēm augšā, jo pēc tam tās veido trūdu.” Anna pastāstīja, ka ozoli, kurus 4.maijā iestādīja Viļakas novadā, atvesti no Valmieras kokaudzētavas. “Tie atvesti speciālajos Latvijas Valsts mežu maisos, kas paredzēti uzglabāšanai līdz divām nedēļām. Tas ir lielisks veids, kā saglabāt kailsakņu stādiņam nepieciešamo vidi, ja to nestāda tai pat dienā, bet ir vajadzība uzglabāt,” skaidroja speciāliste. Viņa priecājas, ka Latvija šogad svētkus nolēmusi svinēt, sarīkojot šādu koku stādīšanas akciju, jo ozols latviešiem izsenis bijis vīrišķības simbols. “Faktiski tas ir simbolisks Latvijas robežsargs – viņš stāv tai Latvijas zemē iekšā un redz katru, kurš nāk. Tā ir mūsu sardze,” teica Anna Āze.

“Zinu, zinu tēva sētu”

Pēdējā marta dienā Upītē pulcējās bērni un jaunieši no Upītes, Baltinavas, Balviem, Rugājiem, Viļakas, Rekovas, Ciblas un Kārsavas, lai Kūkovas nūvoda bārnu i jaunīšu folkloras svātkus “Pulkā eimu, pulkā teku” apgūtu gan dažādās amata prasmes meistardarbnīcās, gan piedalītos dziedātāju, mūziķu un dejotāju konkursos. Pasākuma vadītājs Andris Slišāns taujāts, kāda ir recepte, lai pasākums, kas notika 31.martā jau piecpadsmito reizi, aizritētu draudzīgā un jestrā gaisotnē, atjokoja, ka neraksta striktus scenārijus.

Tāpat viņš paskaidroja, ka bērnu un jauniešu sniegumu vērtē Valsts izglītības satura (VISC) centra speciālisti, kuri, pasniedzot dažādu pakāpju diplomus, piešķir arī ceļazīmi uz konkursa finālu Rīgā, kas šogad notiks 22.aprīlī. “Tā ir arī ceļazīme uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem,” viņš piebilda. Folkloras svētku dalībniekiem viņš vēlēja gūt gandarījumu no tā, ko dara, nevis to darīt mākslīgi vai piespiedu kārtā.

Aušanas darbnīcā. Septiņgadīgais rīdzinieks Uldis Fogelis, ciemojoties pie brālēniem Upītē, izmantoja vienreizējo iespēju apgūt apaļā lupatu deķa aušanas prasmes. Izrādās, aušanai noder gan vecas drēbes, gan plastmasas maisi.

Gāž no kājām nost. Balvenietis Ēriks Kanaviņš bērniem un jauniešiem mācīja izgatavot koka ziedus. Taujāts, kāda atsaucība, Ēriks neslēpa prieku paskaidrojot: “Interese ir – gāž no kājām nost!”

Vietējie. VISC Interešu izglītības un audzināšanas darba nodaļas folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna, pasniedzot 1.pakāpes diplomu Upītes bērnu folkloras kopai (foto), atgādināja, ka 2016./2017. mācību gada tēma ir “Zinu, zinu tēva sētu”: “Upīte šai tēmai ir ļoti atbilstoša un īpaša vieta. Joprojām atceros, kā Ontons Slišāns mācīja spēles un rotaļas, kas, pateicoties viņam, joprojām nav aizmirstas.”

“Lielie muzikanti”. Upītes tautas nama bērnu un jauniešu kapela saņēma vērtējumu “Lielie muzikanti”, kas nodrošina tiesības piedalīties finālā Rīgā.

Pirmo reizi Upītē. Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas pedagoģe Aiga Jansone (foto) demonstrēja programmējamās šujmašīnas izmantošanas iespējas, piemēram, kā izšūt uz grāmatzīmēm, piekariņiem, apsveikumiem ornamentus vai bērnu vārdus. Zīmīgi, ka folkloras svētkos profesionālās vidusskolas jaunietes pirmo reizi Upītē demonstrēja arī modes kolekcijas, kas, kā atzina klātesošie, bija super.   

Gaida Rīgā! Ceļazīmi uz konkursa finālu Rīgā kā vieni no pirmajiem saņēma Kate un Domeniks Slišāni, kuri piedalījās tradicionālās dziedāšanas konkursā.

Ar rezultātu apmierināti. Ciblas bērnu un jauniešu folkloras kopas “Ilžeņa” pašdarbnieki Upīti solīja apmeklēt vēlreiz. Kā nu ne, ja viņi saņēma visaugstākās atzinības gan 1. un 2.līmeņa rotaļdejās, gan kadriļu konkursā.

Interese ir. Karīna Timofejeva un Laura Dārzniece mācījās strādāt ar pērļošanas stellītēm. “Vēl tikai sākam tās apgūt, bet interese ir,” apgalvoja 9 un 10 gadus vecās rugājietes. Savukārt Upītes pamatskolas skolotāja Sandra Bukša atklāja, ka pērļot sākusi tikai pirms gada. “Mani interesē viss jaunais,” viņa paskaidroja.  

Atklāj tradicionālās muzicēšanas konkursu. Baltinavas Mūzikas un mākslas skolas kapelu žūrija novērtēja ar diplomu “Lielie muzikanti”. Arī baltinaviešu kapela, tāpat kā kapelas no Upītes un Viļakas, startēs finālā Rīgā.

Mācās no vecākās paaudzes. Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapelas dalībnieki atzina, ka iedvesmu guvuši, ielūkojoties Medņevas etnogrāfiskā ansambļa repertuārā. To, ka tas ir lielisks, apliecināja fakts, ka kapelu novērtēja ar 1.pakāpes diplomu.

Cildina mūsu labākos bērnus un jauniešus

Pagājušās nedēļas nogalē Balvu muižā sumināja Baltinavas, Balvu un Rugāju novadu izglītības iestāžu audzēkņus, kuri Radošuma dienu konkursā “Stūru stūriem tēvu zeme” apliecināja, ka ir paši talantīgākie un radošākie bērni. Šogad varēja startēt trīs grupās: video sižets vai prezentācija, vizuālās mākslas konkurss un literārās jaunrades konkurss, kuros bija izvirzīta viena tēma “Mana novada vērtības – vietas, lietas, cilvēki”.

Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes Interešu izglītības darba speciāliste Ilona Naļivaiko atgādināja, ka esam ceļā uz Latvijas simtgadi: “Vērtējot konkursa rezultātus, jāsecina, ka jūs mākat cildināt dabas skaistumu, kā arī mākat novērtēt talantīgus cilvēkus un viņu sasniegumus.” Savukārt pārvaldes vadītāja Nora Apīne atklāja, ka konkurss notiek trešo gadu pēc kārtas, turklāt šogad tas bija īpašs, jo uz apbalvošanu bija aicināti nevis skolu un bērnudārzu pārstāvji, bet visi konkursa laureāti.   

Nofilmē stāstu par sevi. Rugāju novada vidusskolas 11.klases audzēkne Madara Janiša izcīnīto 1.vietu vērtēja kā ļoti augstu rezultātu. Lūgta atklāt, kas nofilmēts video sižetā, viņa paskaidroja, ka tas ir stāsts par viņu pašu: “Tas ir ceļš no 1. līdz 11.klasei.” Jauniete solīja rast radošas idejas, lai arī nākamgad piedalītos šādos konkursos.

Labākais literārais darbs. Balvu Profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas 12.klases audzēkne Marita Jermacāne lepojas ar dzimto pusi Vectilžu (no domraksta): “...Mēs ģimenē, visā tuvākajā apkārtnē runājam skaistajā, sulīgajā latgaliešu valodā - tā ir vislielākā vērtība, kas jānosargā un kopā ar zemi, mantu un citām taustāmām vērtībām jānodod nākamajām paaudzēm. Man ļoti mīļi ir vārdi, kurus izlasīju internetā un kas atklāj patieso latgaliešu būtību:
“Tu vari pajimt nū drauga kraklu, kod tev nav kuo viļkt mugurõ.
Tu vari apēst sābra brūkaškys, kod tev nav kuo ēst.
Tu vari īsarast iz grūzeņu vokoru ar tukšom rūkom, kod tev nav kuo atnest.
Sovpus pīturā satykta babeņa tev atdūs pādejū euro autobusa biļetam.
Par tū, ka buyt cylvākam ite ir svareiguok par vysu cytu.”
Būt par vienu no Vectilžas ļaudīm ir liels gods un lepnums, jo mūsu nav daudz, bet mēs visi esam kā ģimene, kam rūp otra raizes, kas priecājas par cita veiksmi, kas ir laimīgi, ja kādam izdodas, kas skumst, ja kādu pazaudē. Patiesi mana novada lielākās vērtības ir Vectilža, pagasta ļaudis un tās lietas, ko viņi visi kopā dara...”

“Vizuālā māksla”. Šajā konkursā laureātus sveica mūspusē pazīstamais fotogrāfs, mākslinieks un skolotājs Nikolajs Gorkins. Viņš jaunajiem talantiem vēlēja turpināt iesākto darbu.

“Literārā jaunrade”. Konkursā varēja iesniegt esejas, dzejoļus un pasakas. Apbalvojot laureātus, kultūras darbinieks, literāts un mūziķis Māris Lāpāns atgādināja kādu senu indiešu sakāmvārdu: ““Atliek putnam tikai apzeltīt spārnu, un viņš nekad vairs nevarēs pacelties gaisā.” Lai jūsu sirdīs vienmēr ir vieta, kur atvērt savus spārnus. Protams, jābūt arī dzīves materiālajai pusei, bet lai nekad tā nebūtu tikai un vienīgi vienīgā.”

“Video sižets vai prezentācija”. Kultūras darbinieks, producents Ivars Saide priecājās, ka šajā grupā bija vislielākais laureātu skaits. Viņaprāt, izteiksmes veids kā video apvieno gan mākslu, gan runu un domu.

1.vieta vecākajā grupā. Balvu Valsts ģimnāzijas 10.klases audzēknes Sigitas Skudriņas dabas ainava izpelnījās visaugstāko žūrijas vērtējumu. Jautāta, kur guvusi ideju, jauniete atklāja, ka rudenī nofotografējusi Balvu ezera: “Tā arī radās doma to uzzīmēt.” Sigitai šī ir pirmā uzvara, jo līdz šim, kā neslēpa ģimnāziste, izpalikuši gan diplomi, gan pateicības.

Cer atjaunot tradīciju

Pagājušās nedēļas nogalē Susāju pagasta Tepenīcas ezerā pulcējās vairāk nekā 30 interesenti, lai piedalītos Viļakas novada čempionātā zemledus makšķerēšanā. Susāju pagasta pārvaldes vadītājs Ilmārs Locāns atzina, ka, organizējot šīs sacensības, cer atjaunot tradīciju: “2009.gadā Alda Pušpura vadībā šeit notika pēdējais zemledus čempionāts. Pagasta pārvaldes darbinieki cer šo tradīciju atjaunot, jo, lai aktīvi atpūstos, nav obligāti jābrauc uz Peipusa ezeru.”

Sarūpē žagariņus. Mārīte Kokoreviča (foto - no kreisās) cēlās pulksten 3 rītā, lai makšķerniekus pārsteigtu ar našķiem – žagariņiem.

Kopā ar karsējmeitenēm. Modri Zaķi morāli atbalstīja meitas Elīna un Katrīna, kā arī sieva Līga. Viņas jokoja, ka jāņem rokās niedres un jāiejūtas karsējmeiteņu tēlos. Nopietni runājot, Katrīnai arī padodas zemledus makšķerēšana, un nereti viņas lomi ir pat lielāki nekā tētim, kurš startēja komandā “Rūdis”. M.Zaķis, taujāts par čempionātu, uzsvēra, ka to jau sen vajadzēja atjaunot. “Tas saliedē cilvēkus,” viņš piebilda.

Balva nav būtiska. Emerita Pranckune savulaik mudināja dēlu Kasparu iemīlēt zemledus makšķerēšanu. Jautāta, kurš no viņiem šobrīd ir kaislīgāks makšķernieks, Emerita atsmēja, ka tagad biežāk uz ezeru mudina braukt dēls. “Šodien gan nav lielu lomu. Kas tā par zivi – sērkociņu kastītes lielumā?!” viņa pukojās.

Ne asakas! Sestdien Tepenīcas ezerā startēja 8 komandas un 15 makšķernieki individuālajā vērtējumā. Zīmīgi, ka gandrīz katrs āliņģis atšķīrās viens no otra: vienā labāk ķērās tikai ķīši, citā - asari, bet vēl citviet - raudiņas.  

Izcīna trešo vietu. Kasparam Pranckunam veicās labāk nekā mammai, ko pierādīja rezultāts, proti, individuālajā vērtējumā viņš ierindojās 3.vietā (loms – 1,02 kg).

Jaunākais sacensību dalībnieks. Desmitgadīgais Sentis Strumpe atklāja, ka viņam makšķerēšanā veicas labāk nekā tētim. “Man, šķiet, ir 11-12 zivis, bet tētim - 8,” sprieda puika. Un patiesi Sentim veicās, jo sestdien viņš noķēra otro lielāko zivi!

Izcīna otro vietu. Komandu vērtējumā trešo vietu ar 2,35kg smagu lomu ieguva Žanis Šimanovskis, Ilgonis Augustāns un Elans Augustāns. Nedaudz veiksmīgāka izrādījās komanda “Rūdis” (foto), kurā startēja Guntars Korņejevs, Modris Zaķis un Raimonds Ielaidnis. Loma svars – 2,68kg. Jautāti, kāpēc komandai izvēlēts šāds nosaukums, Modris paskaidroja, ka mājās viņam ir kaķis Rūdis: “Loms nonāks viņa pārvaldībā!”

Atkal pie zupas katla. Pēc sacensībām makšķernieki un viņu atbalstītāji cienājās ar frikadeļu zupu, ko gatavoja Sandra Dvinska. Jāpiebilst, ka Sandras foto pie zupas katla “Vadugunī” jau ir ierasta lieta. Kā nu ne, ja viņas garšīgās zupas liela ne tikai mūspuses ļaudis, bet arī ārzemnieki, kuri ik gadu startē motociklu retro rallijā.

Lielākā loma īpašnieks. Vislielāko zivi noķēra Ilgonis Augustāns. Acīmredzot šī veiksme viņam arī nodrošināja 2.vietu individuālajā vērtējumā. Kopējais Ilgoņa loms – 1,150 kg.  

Čempioni! Pirmo vietu komandu vērtējumā izcīnīja komanda “AIV” – Aivars Dvinskis, Ivars Lūsis un Valdis Zīle (loma svars – 3,01 kg). Jāpiebilst, ka Valdis Zīle (foto - vidū) bija arī veiksmīgākais makšķernieks individuālajā vērtējumā. Uzvaru viņam nodrošināja 1,800 kg smagais loms. “Godīgi sakot, loms ir diezgan labs,” viņš sprieda. Tāpat Valdis zināja teikt, ka arī kādreiz sacensībās šeit pat bija līdzvērtīgs loms, proti, ap 2kg.

Uzvarētāju noskaidro pēcspēles soda metienos

Sestdien par Lazdukalna kausu hokejā cīnījās četras komandas no Lubānas, Mētrienas, Benislavas un Lazdukalna. Fināls, kā priecājas pagasta sporta pasākumu organizators Jānis Rakstiņš, izdevās spraigs un neprognozējams, jo uzvarētājus noskaidroja tikai pēcspēles soda metienos, kad veiksme uzsmaidīja komandai “Mazie milži” no Madonas novada Mētrienas pagasta. Otrajā vietā palika, kā jokoja paši sportisti, veterānu komanda no Benislavas, kuru nokomplektēja teju pirms turnīra sākuma.

Hokejs ar saknēm. Eglaines pamatskolas direktors un kaislīgs hokejists Eduards Stalidzāns (foto - no kreisās kopā ar balvenieti Jāni Gaili) lepojas, ka aizvadītais turnīrs bija veltīts hokeja 30.jubilejai Lazdukalnā. Jautāts, kas mainījies 30 gadu laikā, viņš atsmēja, ka dīķa vietā tagad ir mūsdienīgs hokeja laukums: “Sākumā izveidojās entuziastu pulciņš no Lazdukalna, Skujetniekiem un Bērzpils. Uz dīķa parādījās pat pirmās apmalītes, šķiet, 20 centimetrus augstas. Tas, mūsuprāt, jau bija liels sasniegums, turklāt, ja kādam bija savas slidas, viņš skaitījās bezmaz baigais čoms. Bruņas gatavojām no vaļenkiem kā nu mācējām. Savukārt vārtsargam pižiks galvā, vatene mugurā, un uz priekšu! Vēlāk hokeja laukumu ar skolas saimnieka Arvīda Raciborska atbalstu izveidojām futbola laukumā pie Eglaines pamatskolas. Savukārt pie kārtīga laukuma tikām, kad Balvu rajona Izglītības nodaļa organizēja konkursu par sporta objektu izveidošanu jauniešiem. Pateicoties brāļiem Useniekiem, viņu mammai Ivetai, kura joprojām strādā skolā, saņēmām 500 latus hokeja laukuma izveidei. Tas tapa blakus skolai vietā, kur viss bija aizaudzis ar krūmiem. Labiekārtošanas darbos piedalījās viss pagasts, apkārtnes ļaudis, un galarezultātā tapa, šķiet, pirmais hokeja laukums rajonā. Tolaik Latvijā nodibināja arī hokeja klubu “Dinamo Rīga”, un mēs bijām ielūgti uz pirmo treniņu. Joprojām atceros, kā lazdukalnieši intervijā uzsvēra, ka hokejs Lazdukalnā ir mūsu dzīve, mūsu dzīvesveids.”  

Vērtīgākais spēlētājs. Balvenieti Aivaru Zelču, kurš spēlēja benislaviešu komandā, atzina par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Jāpiebilst, ka Aivars spēlē arī Valmieras hokeja čempionātā. Taujāts par hokeja attīstību Balvos, viņš neslēpa, ka ir sarūgtināts: “Laikam paši esam vainīgi, jo pietrūkst uzņēmības. Jāuzslavē Lazdukalns, kas joprojām ir topā. Tāpat malači žīgurieši, kas šodien spēlē starpvalstu turnīrā Apē. Balvu slidotava nav labākajā stāvoklī, kaut gan slidot vēlas gan puikas, gan meitenes. Pašvaldība varēja atvēlēt līdzekļus, lai vismaz reizi nedēļā slidotavu iztīrītu ar traktoru. Tur vieglāk spēlēt ar bumbu, nevis ar ripu.”

Izcīna otro vietu. Benislavas hokejistiem nedaudz pietrūka, lai izcīnītu pirmo vietu. Finālspēle ar “Mazajiem milžiem” noslēdzās neizšķirti 2:2. Spēļu rezultāti: Lubānas “Vilces” - “Mazie milži” Mētriena 1:3; Benislava – Lazdukalns 3:2; Lubānas “Vilces” – Benislava 1:2; Lazdukalns – “Mazie milži” Mētriena 1:2; Lubānas “Vilces” - Lazdukalns 3:2; Benislava - “Mazie milži” Mētriena 2:2 (uzvara pēcspēles metienos 2:3).

Ciemakukulis. Hokeja komandas “Mazie milži” no Madonas novada Mētrienas pagasta kapteinis Aldis Ošs (foto - no kreisās) mājiniekiem dāvāja grozu ar dažādiem našķiem. “Lazdukalnā ciemojamies otro reizi un mums šeit ļoti patīk. Nevar teikt, ka Madonas pusē hokejs attīstās, kaut gan infrastruktūra mums ir. Kaut kas pieklibo, nav klimata. Acīmredzot katrā pašvaldībā jābūt uzņēmīgam cilvēkam, kurš šīs lietas virza,” sprieda A.Ošs.

Jaunā maiņa. Spēļu starplaikos uz ledus devās bērni un jaunieši, tostarp piecgadīgais Rinalds Kalnējs. Tētis Agris un mamma Maruta nešaubās, ka aug jaunā maiņa.
,

Brāļi Usenieki. Didzis un Audris līdzdzīvo hokeja attīstībai Lazdukalnā. Bērnībā viņi spēlēja uz dīķa, bet tagad turpina to darīt gan pagastā, gan Daugavpils hokeja turnīrā. Didzis ir komandas kapteinis. Tiesa, sestdien viņš nespēlēja, jo guvis traumu. Toties brālis Audris jau pirmajā spēlē ar benislaviešiem apliecināja, ka ir azartisks uzbrucējs, pretinieku vārtos ieraidot divas ripas.

Spēlē mājinieki. Neizpalika arī izgājieni viens pret vienu ar vārtsargu.

Čempioni. Lazdukalna kausu izcīnīja “Mazie milži” (foto), aiz sevis atstājot Benislavu. Trešajā vietā ierindojās Lubānas “Vilces”, bet ceturtajā - hokeja klubs “Lazdukalns”.