Rakstos

“... un tad atnāk dziesma”

Sestdien ar 20 gadu jubilejas koncertu “... un tad atnāk dziesma” svētkus nosvinēja Krišjāņu tautas nama sieviešu vokālais ansamblis “Elija”. Savu nosaukumu “Elija” ieguva no tā laika dziedošo dalībnieču vārdu pirmajiem burtiem. Visas dziedātājas ir krišjānietes, kuras satiekas reizi nedēļā, trīs dalībnieces - Sintija, Ingūna, Inese - uz mēģinājumiem mēro 8 km tālo ceļu no Laimas ciema.

Vokālā ansambļa vadītāja Sintija Velme, pirms koncerta taujāta, kāds ir noskaņojums, atzina, ka vieglāk bijis dziedāt, kad ansambli vadīja Daiga Griestiņa: “Meitenēm esmu sarūpējusi nelielu pārsteigumu – video, kur parādīts, ko viņas ikdienā dara. Redzēs, kādas būs viņu emocijas, bet es raudāju...” Lūgta atklāt nākotnes plānus, Sintija sprieda, ka tie patiesi ir lieli: “Pirmkārt, jau šogad izveidot Krišjāņos etnogrāfisko ansambli. Otrkārt, ieskaņot studijā Krišjāņu pagasta himnu, lai tā skan radio ēteros.”
`

Gaviļniecēm velta dzejoli. Kristīne Razgulova “Elijas” dziedātājām veltīja pašas sacerētu dzejoli: “..Novēlam jums nepagurt un nepadoties!/ Ar lielu sparu tikai tālāk doties./ Lai vēl pēc pāris gadiem svinam jau 30/ ar draugiem, kaimiņiem un radiem.”

Sarūpē četras dāvanas. Tilžas pagasta kultūras nama sieviešu vokālais ansamblis “Rasa” kolēģēm sarūpēja četras dāvanas: foršu kompāniju, divas skaistas dziesmas, ziedus vadītājai un improvizētus vīriešus.

Pasniedz Atzinības rakstus. Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītājas vietniece Iveta Tiltiņa vokālā ansambļa dziedātājām pasniedza Atzinības rakstus. Viņa atgādināja, ka 2019.gadā “Elija” ieguva pirmās pakāpes diplomu. “Tā tik turpināt!” viņa vēlēja.

Dzimšanas dienā. Krišjāņu tautas nama vadītāja Inese Kalniņa zina teikt, ka ansamblis uz savu pirmo mēģinājumu kopā sanāca 1999.gadā, un tā pirmais vadītājs bija Gints Ločmelis. 17 gadus to vadīja Daiga Griestiņa, bet nu vada Sintija Velme. Ansamblī dzied Ilona Stepāne, Aina Korkla, Ērika Pujāte, Lilita Martuzāne, Inese Zelča, Gunta Rižā, Sanita Korkla, Ingūna Žogota. Vēl ansamblī ir dziedājušas Ilga Lazdiņa, Elita Beidzeniece, Irēna Romāne, Janīna Ozoliņa, Inese Kaša, Inese Kalniņa.

Dzen jokus. Aina Korkla, spriežot par ansambļa izaugsmi, sprieda, ka daudz kas ir mainījies: “Meiteņu kļuvis mazāk, bet vietu uz skatuves aizņemam tikpat daudz. Tas viss ir sīkums. Mums ir mainījušies ansambļa un pagasta pārvaldes vadītāji, bet viena lieta nemainās nekad. Tas ir neviens cits kā mūsu šoferītis Artis!”

“Mūsu lakstīgala”. Vokālā ansambļa pašdarbnieces ilggadējo vadītāju Daigu Griestiņu (foto - no labās) mīļi dēvē par lakstīgalu.

Māte ar meitu. “Elijas” viena no mīļākajām dziesmām ir “Saruna” un, protams, Krišjāņu pagasta himna “Savam pagastam”, kuras vārdu autore ir Ingūna Žogota (foto - no kreisās). Lūgta atklāt, kā ir dziedāt ansamblī, kuru vada meita Sintija, Ingūna paskaidroja, ka tas ir daudz grūtāk, nekā ierindas dziedātājam: “Viņa mani vērtē visstingrāk un man jābūt ļoti perfektai. Es vienkārši nedrīkstu dziedāt nepareizi.”

Vēsturiskie kaimiņi. Bērzpils pagasta sieviešu vokālā ansambļa “Naktsvijole” pašdarbnieces atgādināja, ka viņiem ir īpaša saikne ar “Eliju”, jo daudzus gadus dalīja ansambļa vadītāju: “Ja varētu, mēs jums dāvātu miljonu.”

Ir, ko turēt! Bērzpils vidusskolas direktorei Ilonai Stepānei pagājusī nedēļa bija ļoti spraiga. Kā nu ne, ja svinībās pavadītas trīs dienas! “23.janvārī kolektīvā un nedaudz mājās ar draudzenēm nosvinēju dzimšanas dienu. 24.janvārī turpināju svinēšanu mēģinājumā, bet šodien - jau koncertā,” viņa paskaidroja.

 Svētku pīrāgs. Rūķīši Dāvids un Didzis gaviļnieces sveica ar svētku pīrāgu.
 

Iededz sveci, lai kliedētu tumsu

Viļakas novada ļaudis ziemas ieskaņu koncertu pavadīja kultūras namā, kur pasākumā caurvijās sveču tēma. Ne velti, kā pasākuma vadītāji uzsvēra, sveces liesma pavada cilvēku visos svarīgākajos un svinīgākajos mirkļos – sniedz gaismu un siltumu prieka un pārdomu brīžos.

Lai labi klātos! Deju grupa “Nola”, izdejojot deju, savu sveci, šķiet, iededza par visiem, lai mums labi klātos.

“Cansone”. Viļakas kultūras nama sieviešu vokālā ansambļa pašdarbnieces nešaubās, ka smaidam ir varens spēks. “Tikai pasmaidot, varam kalnus pārvietot. Tikai pasmaidot, vari draugu iemantot,” viņas dziedāja.  

Raksturo sveču nozīmību. Pasākumā bērni raksturoja sveču krāsu nozīmību, piemēram, baltā svece ir sākums pārdomu ceļam pretī Kristus dzimšanas dienai. Oranžā  smaržo pēc jāņogu skābuma un medus podiņa pieliekamajā, bet violetā – skaistākā no visām.

Sveču lējējs. Viļakas Valsts ģimnāzijas koris un Mairis Urbāns (foto) pārsteidza ar dziesmu “Viena zeme”. Mairis, kurš iejutās sveču lējēja tēlā, jautāts, vai eksistē Ziemassvētku vecītis, domīgi sprieda, ka tā tas varētu būt.

Atklāj pasākumu. Kā pirmais uzstājās un klātesošos priecēja Viļakas Mūzikas un mākslas skolas vijolnieku ansamblis.

“Mēs esam klāt!” Viļakas pamatskolas koris izvēlējās pārsteigt ar dziesmu, kurai, šķiet, komentāri ir lieki.

Kad lido sniega bumbas. Viļakas pamatskolas audzēkņi demonstrēja ritmikas deju, kurā lidoja pat bumbas.

Pirmā svece iedegta. Pirmo svecīti Adventes vainagā, nododot liesmiņu no rokas rokā, iededza kolektīvu vadītāji.

Sācies gaidīšanas prieks. Vijolniece Anna Maksimova (foto - no kreisās) domīgi klausījās un vēroja pašdarbnieku uzstāšanos. Lūgta atklāt, ko gaida no Ziemassvētkiem, meitene noteica, ka vēl nezinot. “Kaut ko garšīgu,” viņa pēc mirkļa piebilda.

Žīgurieši. Ozolu ģimene no Žīguriem steidza nofotografēties kopā. Ritvars (4 gadi) un Kristaps (9 gadi) sprieda, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē. Tiesa, viņam ir pienākums sarūpēt dāvanas. “Lielu smago automašīnu,” zināja teikt Ritvars.

Sporta veids, kurā nesteidz sasteigt

1.-2.novembrī Viļakas pamatskolas 2.kategorijas šautuvē pulcējās sportisti, lai startētu tradicionālajās Broņislava Bondara piemiņas balvas izcīņas sacensībās ložu šaušanā.

Ar rezultātu gandarīts. Sacensības tiesāja 3.kategorijas tiesnesis Ēvalds Vancāns (foto), bet galvenais sekretārs bija Ulrihs Pozņaks. Ē.Vancāns, lūgts izvērtēt nu jau 16.piemiņas turnīra rezultātus, gandarīts atzina, ka puse no sportistiem bija jaunieši: “Mūsu galvenais mērķis ir gatavoties jaunatnes olimpiādei, kas notiks 2021.gadā.”

“Lai jauniešiem jautrāk!” Imants Mozulis un Aigars Mačs pirms sacensībām paspēja ielūkoties PSRS izdotajā mācību grāmatā par jauno karavīru sagatavotību. “Kaut kas šeit ir arī noderīgs,” viņi sprieda. “Vismaz reizi gadā atbraucu pašaut, lai jauniešiem jautrāk,” jokoja Imants. Zīmīgi, ka Aigars Mačs vingrinājumā ar mazkalibra un pneimatisko pistoli ierindojās 3.vietā.

Šauj ar visu, kas šauj. Jānis Pužulis ir pārliecināts, ka jauniešiem jāizmanto iespēja pilnveidot savas prasmes, tostarp šaušanā. “Tas disciplinē,” viņš uzskata. Jautāts, kādas disciplīnas patīk visvairāk, J.Pužulis atklāja, ka šauj ar visu, ar ko var šaut. Tiesa, labāk viņam patīk šaut ar pistoli un mazkalibra šauteni. Viņš vingrinājumā ar mazkalibra un pneimatisko pistoli izcīnīja 2.vietu, kā arī Jāņa pārstāvētā komanda “Ozolzīle” kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena komandu vērtējumā.

Kopā ar domubiedriem. Līna Barovska, lūgta atklāt, kas viņu mudina piedalīties šaušanas sacensībās, atzina, ka tas ir kopā būšanas prieks. Viņai vislabāk padodas šaušana ar mazkalibra šauteni.

“Galvenais - trāpīt!” Viktorija Agnese Vancāne, lūgta prognozēt savu rezultātu, atjokoja, ka galvenais ir trāpīt mērķī. Savukārt tētis Ēvalds, aplūkojot sākotnējos rezultātus, secināja: “Pagaidām sanāk tīri labi.”

Iet tēva pēdās. Jāņa dēls Arvis Pužulis neslēpa, ka pēdējā laikā ar šaušanu neiznāk nodarboties, jo šobrīd mācās Rēzeknē. Tas gan viņam netraucēja izcīnīt otro vietu vingrinājumā ar pneimatisko un mazkalibra šauteni (pirmo vietu izcīnīja Didzis Aleksāns).

Neizpaliek joki. Dainis Babāns no Medņevas par savu mīļāko disciplīnu atzīst šaušanu ar mazkalibra šauteni. Taujāts, ko darītu, ja iepazītos ar sievieti snaiperi, Dainis atsmēja, ka noteikti nebēgtu: “Gluži pretēji, censtos izzināt viņas prasmju noslēpumus.”

Steidz nesteigt. Meistarkandidāte Vaira Strupka ir pārliecināta, ka šaušanā vissvarīgākā ir pacietība un spēja koncentrēties.  

Trenējas jau trīs gadus. Sešpadsmitgadīgā Katrīna Ostrovska šaušanas pulciņu apmeklē trīs gadus. Viņa secina, ka konkurence Latvijas līmenī pieaug ik gadu.

Izvirza augstus mērķus. Gunitai Šakinai ir 1.sporta klase šaušanā. Viņa apņēmusies iegūt sporta meistara klasi gada laikā. “Vēl nedaudz pietrūkst, bet viss būs labi,” prātoja jauniete. Viņa nekļūdījās, jo sacensībās vingrinājumā ar mazkalibra un pneimatisko pistoli izcīnīja 1.vietu.

Ar rezultātu nav apmierināta. Agata Makšāne smēja, ka šaušana viņai palīdz izgrūst uz āru agresiju. Tiesa, viņa nebija apmierināta ar rezultātu šaušanā ar pneimatisko šauteni. “Man labāk patīk mazkalibra šautene,” paskaidroja jauniete.

Šauj arī vēstnieks un ministrs. Tēva Broņislava piemiņas balvas izcīņā tradicionāli piedalās Latvijas vēstnieks Polijā Edgars Bondars (foto - no kreisās). Viņš šogad uz sacensībām ieradās kopā ar kursabiedru, tieslietu ministru Jāni Bordānu. Vēstnieks atzina, ka ne tikai atbalsta šaušanas pulciņa darbību, bet arī pats cenšas piedalīties sacīkstēs, kas veltītas tēva piemiņai. Jautāts, kur Viļakai būt pēc administratīvi teritoriālās reformas, E.Bondars diplomātiski sprieda, ka Viļakas novads pamatīgi ir attīstījies: “Ceru, ka reformas dēļ necietīs mazās pilsētas, kas nebūs novada centri.” Arī ministrs J.Bordāns (foto - no labās) “Vadugunij” paskaidroja, ka labprāt apmeklē tēva dzimto pusi: “Runājot par reformu, gribētos, lai politiķi ieklausās cilvēku viedokļos. Nekad nevelciet pāri krustu savai patstāvībai – vienmēr cīnieties par sevi, arī iekļaujoties lielākā novadā.” Zīmīgi, ka ministra kungs disciplīnā ar mazkalibra šauteni izcīnīja 3.vietu.     

Priecājas par Mārtiņrožu laiku

Sestdien Kubulu kultūras namā pulcējās tautas muzikanti un Eiropas deju kopas, lai dancotu, dziedātu un kopā jestri atpūstos koncertballē “Mārtiņrožu laiks”. Maija Laicāne, atklājot koncertu, uzsvēra, ka šodien runās pavisam maz: “Galvenais ir dejas un mūzika!”

Pirms koncerta. Kubulu pagasta kultūras nama senioru deju kopas “Rūtas” pašdarbnieces steidza nofotografēties,  kā pašas smēja,- lai paliek vēsturei.

Ciemiņi no Malnavas. Malnavieši Antoņina Pitkeviča un kapelas vadītājs Jānis Stafeckis zināja teikt, ka pie viņiem rīta pusē spīdēja saulīte. “Jums atvedām brīnišķīgu noskaņojumu,” piebilda ciemiņi.

Ar ko atšķiras notis? Tautas muzikantu grupas “Ziemeļmala” vadītājs Valters Reiznieks no Limbažiem, lūgts atklāt, kā nokļuvis Balvos, atzina, ka viņus ielūdzis labs draugs Voldemārs Džigurs. Viņš muzikantiem vēlēja smaidīt pat tad, ja kaut kas sajūk. “Vai notis Balvu pusē un Limbažos atšķiras? Šeit tās vēl neesmu redzējis,” viņš jokoja. Nopietni runājot, Valters mudināja neierūsēt uz vietas: “Meklējiet jaunas, retāk dzirdētas dziesmas.”

Entuziasts. Tautas muzikants Voldemārs Džigurs sestdien saņēma Balvu novada domes Pateicības rakstu. Un ir par ko, jo šogad viņš noorganizējis un piedalījies 11 muzikantu saietos.

Sumina pašdarbniekus. Muzikanti un visu kolektīvu vadītāji saņēma Balvu novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes Pateicības rakstus.

Jaunākā skatītāja. 8.novembrī jaunākā skatītāja, kura ar interesi vēroja to, kas notiek Kubulos, svinēs trešo dzimšanas dienu. Muzikants Genādijs Rudakovs no Žīguriem zināja teikt, ka Kristīnīte piedalās dažādos pasākumos, kur skan garmoška.

Pasniedz Pateicības rakstu. Balvu novada pašvaldības izpilddirektores vietniece Gunta Raibekaze uzsvēra, ka, dzirdot sakām: “Tautas muzikantu saiets”, neviļus gribas domāt par laiku pirms 50 gadiem un vairāk, kad katru sestdienu pēc labi padarītiem darbiem jauni un veci gāja uz lauku šķūņiem, kur uz nebēdu ballējās. Viņa novada domes Pateicības rakstu pasniedza balvenietim Voldemāram Džiguram par tautas muzikantu kustības atjaunošanu Ziemeļlatgalē, latgaliskās kultūrvides daudzveidības un tradicionālā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Lai ir tonuss! Foto – uzstājas Rugāju novada Lazdukalna pagasta senioru deju kopa “Tonuss”.

Lai acis deg priekā! Tautas muzikanta Pētera Jermacāna uzstāšanās mudināja pirmos pārus doties deju laukumā.

Pirmie dejotāji. Žīguru dāmu deju kopa “Alianse” skatītāju aplausus izpelnījās par gracioziem deju soļiem.

Lai kalpo Dievam par godu

Svētdien Augustovas Svētās Elizabetes Romas katoļu baznīcā valdīja svētku noskaņa – prāvests un katoļu draudze pateicās visiem, kuri palīdzēja baznīcas torņa atjaunošanā un vētras postījumu sakopšanā ap baznīcu. Draudzes prāvests Oļģerts Misjūns, iesvētot jauno zvanu torni, uzsvēra, ka zvaniem ir tieša saistība ar Dieva tautas dzīvi: “To skaņas mēra lūgšanas laiku, pulcē ļaudis liturģijas svinēšanai, atgādina svarīgus notikumus, kas vieš prieku un sāpes. Ikreiz, dzirdot zvanu skaņas, atcerēsimies, ka esam viena saime - aicināta pulcēties vienotībā Jēzū Kristū.”    

Priecājas par izdarīto. Pateicības dievkalpojumā foto glezniņas saņēma 51 ziedotājs.

Svētku koncerts. Garīgo dziesmu ansambļa “Sonāte” dziedātājas atzina, ka bija liels prieks un pagodinājums uzstāties izremontētajā kora telpā. “Tā tagad ir gaiša,” viņas priecājās.

Mudina ņemt lūgšanas telefonu. Dricānu draudzes prāvests Māris Laureckis klātesošos mudināja padomāt, kas ir lūgšana: “Tā ir elpošana. Bez elpošanas kādi mēs paliekam? Zili, nomirstam. Lūgšana ir Dieva dāvana. Jūsu bērniem ir telefoni. Lūk, lūgšana ir kā Dieva dāvāts telefons. Kas jādara ar telefonu? Jūs taču zvanāt saviem tuviniekiem, radiniekiem, draugiem un pļāpājat, un pļāpājat... Pēc sarunas paliek taču vieglāk – visu sirdi izkratījāt. Tā ir! Savukārt ar Dievu parunājot, ne tikai viegli ap sirdi paliek, bet pats Dievs stiprina ar Savu palīdzību un žēlastību. Ne tikai vieglāk paliek, bet paliekam arī stiprāki. Lūk, Dieva dāvana – telefons jeb lūgšana. Ņemiet, spaidiet!”

Uzbūvēts jauns tornis. Pēc koncerta klātesošie devās ārā, lai priecātos par atjaunoto torni un kopā ar priesteriem lūgtos, lai tas kalpo Dievam par godu. Atgādinām, ka 6.jūlija pēcpusdienā virpuļviesulis pārbrāzās pāri Gulbenes un Balvu novadiem, tostarp Augustovas baznīcai un tās apkārtnei, kur izgāza kokus ar visām saknēm. Pašai baznīciņai viesulis pagāja garām, skādi nodarot vien zvanu tornim. Tagad tas ir uzbūvēts no jauna, bet apkārtne - sakārtota. Cēla un uzcēla. Uzņēmuma “BTRS” vadītājs Raimonds Trubņiks, kura vadībā notika zvanu torņa atjaunošana, uzrunājot draudzi, pieticīgi atzina: “Cēlām, cēlām un uzcēlām.”   

Svinīgs mirklis. Prāvests Oļģerts Misjūns, iesvētot torni, lūdzās, lai ticīgie, dzirdot zvanu skaņas, paceļ sirdis pie Viņa: “Gatavi dalīties priekos un bēdās!”

Pateicas par žēlastībām un dāvanām. Draudzes priekšsēdētāja Gunta Grigāne neslēpa, ka zvanu torņa atjaunošanas process bija ilgs un sarežģīts: “Reizēm šķita, ka tas nekad nepiepildīsies. Paldies Dievam, tas mirklis ir noticis.” Viņa pakavējās atmiņās, kā trīs gadus daudzi cilvēki strādājuši, lai piepildītu šo sapni. Tāpat G.Grigāne atskaitījās par katru izlietoto eiro informējot, ka palicis mazs iztrūkums – 259 eiro. “Šo astīti mēs noteikti pārkāpsim,” viņa nešaubās.