Rakstos

Virtuālā braucienā ar bānīti... līdz teātrim

8.martā vadugunieši devās uz Vidzemes pusi, lai vienlaikus ar Sieviešu dienu nosvinētu laikraksta 69.dzimšanas dienu. Zīmīgi, ka laika apstākļi bija raibi kā dzeņa vēders - neizpalika saulīte, lietus, varavīksne un pat pērkona dārdi. Tikpat dažādas, šķiet, bija svētkos izbaudītās sajūtu gammas.

Aidā, virtuālā braucienā! Artūrs Ločmelis un Sanita Karavoičika piestāj vienā no desmit stacijām – Dunduros.

Pilda uzdevumu. Bānīša stacijas apmeklētājiem ir iespēja izzināt ne tikai faktus par dzelzceļa vēsturi, bet arī, tāpat kā dzelzceļniekiem, reaģēt uz nestandarta situācijām. Piemēram, uzzīmēt dzelzceļa sliedes, lokomotīvi, vagoniņus, pat smaidīgus pasažierus... Tiesa, to darīt, uzliekot papīru uz galvas (foto).

No kā sastāv lokomotīve? Gvido Lielmanis, Maruta Sprudzāne un Ingrīda Zinkovska (foto) apliecināja, ka veiksmīgi prot darboties ar puzli, saliekot no tās lokomotīvi.

Smiltenē. Aigars Kirsanovs ierādīja kolēģiem, kas un kā jādara boulingā. Viņa padomi lieti noderēja visiem, tostarp Irēnai Tušinskai.

Virtuozs. Artūrs Ločmelis (foto) boulingā demonstrēja elegantus metienus. Tiesa, ne vienmēr precīzus.

Valmierā. Valmieras drāmas teātrī vadugunieši noskatījās izrādi “Valoņas nakts” par leģendārā mīlētāja Dona Žuana citādiem piedzīvojumiem. “Visas uzvaras ir bijušas un palikušas pagātnē. Tagad jāplūc tas, kas ir sadzīvots,” vēstīja aktieri.

Prāta spēle. Izmantojot viedtālruņus, bānīša stacijā ir iespēja atbildēt uz 18 jautājumiem spēlē “Vai tu esi gudrāks par stacijas priekšnieku?”. Vaduguniešiem, tostarp Skaidrītei Gugānei (foto), nācās atcerēties, cik platas ir bānīša sliedes, cik kilometrus gara bija sākotnējā Pļaviņas-Valka līnija u.c. Vislabāk šajā uzdevumā veicās Zinaīdai Loginai, Skaidrītei Bērziņai un Marutai Sprudzānei.

Gatavojas metienam. Zinaīda Logina (foto - no labās), šķiet, spriež, ka tūlīt, tūlīt parādīs, kā jāmet bumba. Interesanti, ka vislabākos rezultātus uzrādīja Ingrīda un Aigars.

Pie ezera. Alūksnē viena no tūristu iecienītākajām pieturvietām ir Alūksnes ezers, tostarp “Katrīnkrogs”, kur vadugunieši baudīja pusdienas (foto).

Kā pasauli redz vilciena mašīnists? 2018.gada 1.septembrī durvis vēra restaurētais Alūksnes bānīša stacijas bagāžas šķūnis, kurā skatāma īpaša Baltijā vienīgajam pasažieru pārvadājumiem izmantotajam šaursliežu dzelzceļam veltīta ekspozīcija. Uzvelkot 3D brilles, vadugunietes (foto) iejutās mašīnista lomā, izbaudot braucienu. “Sareiba pat galva,” secināja Skaidrīte Gugāne un Maruta Sprudzāne.

Kad daba mijas ar vēsturi...

Sestdien Stompaku purvā pulcējās interesenti, lai dotos pārgājienā “Izbaudi ziemu mitrājā – Stompaku purvā”. Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības centra “Rāzna” vadītāja Regīna Indriķe pirms pārgājiena atgādināja, ka februāris ir mitrāju mēnesis: “Iesim tur, kur satiekas dabas vērtības un vēsture, turklāt tuvojas Stompaku kaujas atceres diena, tāpēc lūkosim, kas šeit notiek ziemā.”

Stompakos pirmo reizi. Mārīte un Elmārs Šakini no Šķilbēniem jautāti, kāpēc brīvdienu velta pārgājienam purvā, atzina, ka, pirmkārt, viņus uz to mudinājis jaukais un saulainas laiks. “Otrkārt, mēs šeit nekad neesam bijuši. Treškārt, mani tas interesē tāpēc, ka nodarbojos ar novadpētniecību, turklāt mani radinieki te ir bijuši un viņu likteņi nav īsti skaidri,” piebilda Mārīte.

Rīdzinieki. Juris un Daina Zalāni no Rīgas atklāja, ka par Stompaku kauju ir ļoti daudz dzirdējuši, tāpēc vēlējās pirmo reizi apskatīt, kas šobrīd purvā notiek: “Ceram gūt purva un vēsturiskas sajūtas.”

Saņem balvu. Uz jautājumu, kas ir šī gada putns, atbildi sniedza 10-gadīgais Miķelis (foto). “Mežirbe, laukirbe,” sprieda pusaudzis. R.Indriķe apstiprināja, ka Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2019.gada putnu izvēlējusies mežirbi un pasniedza Miķelim balvu.

Kopā ar tēti. Luterāņu draudzes mācītājs Mārtiņš Vaickovskis pārgājienā devās kopā ar meitiņu Elizabeti un dēlu Eduardu. “Šodien šeit neesmu darba darīšanās,” viņš jokoja.

Zinātkārākie. Pārgājiena noslēgumā tās dalībnieki (foto) bija vienisprāt, ka gūti jauni iespaidi un zināšanas. “Partizāniem bija ne tikai sava maizes ceptuve, bet arī baznīca, kur notika pat viena laulības ceremonija. Tāpat tagad zinām, kā izskatās purva vaivariņš, turklāt šeit mitinās daudzas aizsargājamas putnu sugas, piemēram, melnais stārķis, ķīķis, klinšu ērglis, rubenis, mednis, mežirbe, purva piekūns,” viņi secināja.

Varoņi vai bandīti? Viļakas Novada muzeja vadītāja Rita Gruševa pārgājiena dalībniekiem stāstīja par vēstures līkločiem šai pusē atgādinot, ka Stompaku kauju 1945.gada 2.martā uzskata par nacionālo partizānu lielāko kauju pret padomju iebrucējiem Baltijā. Tāpat viņa analizēja, kāpēc nacionālo partizānu darbību vietējie iedzīvotāji vērtēja neviennozīmīgi.  

Jūtamas pozitīvas pārmaiņas. Tie, kuri pārgājienā devās ne pirmo reizi, secināja, ka Stompakos ir uzstādīti informatīvi stendi, kā arī bīstamākajās jeb slapjākajās vietās izbūvētas laipas. Tiesa, Valdis Mičulis no Riebiņu novada sprieda, ka, viņaprāt, Stompakos vajadzētu atjaunot vismaz vienu bunkuru. Pasākuma vadītājas viņam paskaidroja, ka to darīt aizliegts, jo šeit atrodas dabas lieguma teritorija.

Piemērs, kā sadzīvot. Regīna Indriķe atklāja daudzus interesantus faktus, ko nereti, atpūšoties dabā, nepamanām. Viņa mudināja atpazīt meža zvēru pēdas, tostarp pēc izkārnījumu lieluma un formas. “Mežs ir arī kā sociālās vides piemērs. Lūk, lielas egles paspārnē dzīvo apse.”

Zvans no Stompakiem. Anita Bicāne pārgājienā noskaidroja ne tikai to, kas ir ‘ārkausa kasandra’, bet arī paspēja pazvanīt paziņām, lai palepotos, ka zvana no purva.

Kā daudzdzīvokļu māja. Profesionālu gidu vadībā var ieraudzīt daudzas interesantas lietas, vietas un faktus. R.Indriķe vērsa klātesošo uzmanību uz kādu koku, kuru viņa nodēvēja par daudzdzīvokļu namu.

“Trakajiem pieder pasaule”

Svētdien Balvu pagasta Pilskalnā pulcējās paši drosmīgākie, kuri, spītējot atkusnim un vējam, ar ziemīgām un sportiskām aktivitātēm atzīmēja Meteņdienu, kas ir nosacīts viduspunkts starp Ziemassvētkiem un Lieldienām jeb ziemas un pavasara saulgriežiem - iezīmē ziemas beigu tuvošanos un pavasara tuvošanos. Kultūras darba organizatore Aina Biseniece taujāta, kā vērtē laika apstākļus, atjokoja, ka trakajiem pieder pasaule.

Kalnā uzkāpt grūtāk. Artis Ziemelis aktīvi izmantoja iespēju šļūkt no kalna. Kārtējo reizi kāpjot kalnā augšā, pusaudzis, kura vaigi kļuva sārti jo sārti, paziņoja, ka baiļu nav un šādiem pasākumiem jānotiek biežāk.

Cep pankūkas. Aina Biseniece, gatavojot pankūkas, priecājās par Ķerānu ģimenes sarūpēto savdabīgo ugunskuru – priedes bluķi. Viņa Cūkas gadā visiem vēl raudzīties ar optimismu piebilstot, ka arī cūkas laime neizpaliks.

Pikošanās mērķī. Šī aktivitāte piesaistīja gan jaunus, gan mazus.

Četri musketieri. Ločmeļu ģimene (Ainis, Anna, Sofija un Ņikita) no Balviem neslēpa, ka uz kalnu izrauties neizdodas tik bieži, kā gribētos. “Pie visa vainīgs laika trūkums,” viņi atzina.

Vienmēr aktīva. Samanta Kobzeva atklāja, ka vizināšanas no kalna viņai iet pie sirds: “To labprāt daru arī Balvos, kad septiņus mēnešus jaunā Beāte Līga čuč ratiņos.”

Pie putras katla. Balvu pagasta pārvaldnieks Andris Ķerāns rūpējās, lai pasākums noritētu raiti. Tāpat viņš paspēja palūkoties, kas notiek putras katlā. “Būs gardi!” solīja Andris.

Gandrīz kā kanisterapija. Ainis Ķerāns pastāstīja, ka kaukāzietim Norim ļoti patīk bērni. Viņš mudināja no suņa nebaidīties, tādējādi brīvā dabā noorganizējot bezmaz vai suņu terapiju jeb kanisterapiju.

Paldies krusttēvam. Sendija (11 gadi) un Selva (5 gadi) Sejānes no Balviem priecājās, ka krusttēvs Guntars Laicāns pierunājis viņas atbraukt uz kalnu. “Mamma darbā, bet tētis palika mājās ar mazo brālīti,” pastāstīja Sendija.

Snaipere. Balveniete Sanda Bula Pilskalnā ieradās kopā ar dēlu Oliveru. Viņi piedalījās visās aktivitātēs, tostarp šaušanas sacensībās. Zīmīgi, ka Sanda izcīnīja divas pirmās vietas, tostarp šaušanā ar tautā saukto gaiseni.

Bija vareni! Pagasta saimnieks Aldis Pokulis neslēpa smaidu pēc nobrauciena no kalna. “Vienubrīd elpa gan pazuda,” viņš smēja.

Skrējiens pret kalnu. Šo pārbaudījumu klātesošie novērtēja kā visgrūtāko. “Tomēr bija forši,” secināja Kristiāns Ūselis no Balviem.

Bez smaidiem neiztikt. Katrs kritiens raisīja smaidus. “Tāpēc mēs jau esam šeit,” priecājās ziemas prieku baudītāji.

Gatavi attīrīt jūras, doties kosmosā

Pagājušajā nedēļā Stacijas pamatskolā starpnovadu konkursā “Skolēni eksperimentē” pat žūrija neslēpa gandarījumu par bērnu un jauniešu zinātkāri un prasmēm uzburt dažādus brīnumus. Skolas direktore Ruta Bukša priecājās, ka šogad konkurss notika nevis, kā ierasts, Balvu pamatskolā, bet Kubulos: “Jūs esat malači, jo eksperimentējat nevis ar blēņām, bet ar zinātni! Nebaidieties arī kļūdīties, jo patiesībā eksperiments ir arī tad, kad mājās cepam pankūkas. Tās var sanākt, var arī nesanākt.”

Vienreizējs katliņš. Stacijas pamatskolas audzēknes Digna Cibule un Signija Voiciša ne tikai pārliecinātas, bet arī pierādīja, ka ūdeni iespējams uzvārīt arī plastmasas glāzē. “Tas nozīmē, ka varam uzvārīt tēju arī mežā,” viņas secināja. Dignas un Signijas eksperimentu, tostarp ar folija rozītēm, žūrija novērtēja ar 1.vietu.

Kā piepūst balonu? Danils Aleksejevs un Kristiāns Artūrs Sējāns gaisa balonu uzpūta, izmantojot sodu un etiķi. “Šādas prasmes lieti noder bērnu ballītēs,” sprieda Balvu pamatskolas audzēkņi.

Vai topošais ugunsdzēsējs? Kārlis Anckins (Rugāju novada vidusskola) uzmeistaroja ugunsdzēšamo ierīci, turklāt to nodemonstrēja arī darbībā.

Krāsas no ziediem. Amanda Linda Maculeviča un Zane Keiša (Stacijas pamatskola), izmantojot rozes ziedlapiņas un savas zināšanas fizikā, radīja dažādas krāsas.

Veselīgas krāsas. Rugājiete Evelīna Briede nešaubās, ka zīmēt var ar krāsām, kas tapušas no piena, kakao un kurkumas. “Turklāt vecākiem nevajadzēs uztraukties, ja bērns, piemēram, nolaizīs pirkstus. Šis krāsas ir dabiskas un ēdamas,” viņa paskaidroja, nodemonstrējot savu zīmējumu.

Šķidruma īpašības. Rēzija Komarovska no Stacijas pamatskolas savā eksperimentā izmantoja ūdeni, papīru un glāzi, cenšoties pierādīt, ka, apgriežot glāzi, ūdens no tās neizlīs.

Eksperimentē ar augļiem. Sindija Saide no Balvu pamatskolas demonstrēja trīs eksperimentus ar dārzeņiem un augļiem (foto – vulkāns citronā). Tāpat viņa parādīja it kā vienkāršu lietu, proti, nomizots mandarīns grimst ūdenī, bet nenomizots ‘nē’. “Tas nozīmē, ka no nemizotiem mandarīniem var izveidot jostu - peldriņķi un, aidā, uz ezeru vai baseinu,” secināja žūrija.

Lai top gaisma! Rugāju novada vidusskolas 3.klases audzēkņa Tomasa Andersona darbu žūrija novērtēja ar 1.vietu. Viņš klātesošajiem demonstrēja elektrības ceļus. “Šo eksperimentu mājās vēlams veikt kopā ar vecākiem,” brīdināja Tomass.

Savdabīgs mūzikas instruments. Rugāju novada vidusskolas audzēknis Ilgvars Rizens savu eksperimentu nosauca “Skanošie baloni”. Un patiesi, ievietojot balonā monētu vai uzgriezni, to aši griežot, skaņas būtiski atšķiras.

Rada brīnumus. Stacijas pamatskolas skolēns Jānis Ugars (foto - no kreisās) nodemonstrēja, ka ūdens ir smagāks par eļļu. “To zinot, varam attīrīt gan jūras, gan okeānus,” viņš apstiprināja. Jānim eksperimentēt palīdzēja Ilvars Vizulis (foto - no labās), kurš pirms tam žūriju pārsteidza ar to, ka nodzēsa sveci ar ogļskābo gāzi.  

Ola ielien pudelē. Danielas Romanovskas (Stacijas pamatskola) eksperiments patika visiem. Kā nu ne, ja viņas vadībā cieti vārīta ola, nemainot formu, nokļuva pudelē.

Uzbūvē auto. Stacijas pamatskolas 4.klases skolēns Gvido Supe, kura darbu novērtēja ar 1.vietu, demonstrēja pašizgatavotu auto, kas pārvietojas ar gaisu kustību pretējā virzienā. “Līdzīgs princips ir kosmosa raķetēm,” viņš apgalvoja.

Katra svētdiena kā svētku diena

Dauna sindroms, dažāda veida cerebrālie traucējumi, garīgā atpalicība, insulta izraisītās sekas – tās ir tikai dažas no smagajām diagnozēm, ar kādām sirgst Balvu teritoriālās invalīdu biedrības biedri. Taču tas nenozīmē, ka tādēļ viņi sēž mājās četrās sienās un sūrojas par dzīvi. Nē! Jau sesto gadu ik svētdienu treneres Ilutas Balules vadībā paši centīgākie no viņiem sanāk profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas lielajā sporta zālē, lai kopā pavingrotu, trenētu gribasspēku un audzinātu sevī sportisko garu. Tagad viņi to varēs darīt ar divkāršu prieku, jo gada nogalē notikušajās pirmajās Ziemeļlatgales Lūgšanu brokastīs tika pieņemts lēmums saziedotos līdzekļus novirzīt Balvu invalīdu biedrībai sporta inventāra iegādei. Pateicoties šai iniciatīvai, vēl viens mazais sapnītis piepildījies un nu visi var sportot ar jaunu spēku un iedvesmu.

Iesildīties, marš! Pagājušās ceturtdienas rītā pie Balvu Bērnu un jauniešu centra sastopam bariņu jautri čalojošu sieviešu. Izrādās, kā allaž labā noskaņojumā, te sapulcējušās dažāda vecuma nūjotājas. Pavisam nesen viņas saņēmušas jaunas nūjas, tādēļ steidz tās iemēģināt. Taču, pirms doties ierastajā maršrutā pa Lāča dārzu, atbildīgā par nūjošanu Terese Gruzdule (otrā no kreisās) visām liek iesildīties. Tas nekas, ka dažas kundzītes atrunājas,- to izdarījušas, jau nākot līdz jauniešu centram. Ja liek, tad jādara.

Sveiki, mani mīļie! Ar šādiem vārdiem un mīļu apskāvienu trenere Iluta (no kreisās) pie sporta halles sagaida ikvienu atnācēju. Kā vienmēr viņa priecājas ieraudzīt arī savu audzēkni žīgurieti Ritvaru ar mammu Veru Andrejevu, kuri treniņus apmeklē kopš pašiem pirmsākumiem. Ritvara mamma stāsta, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad dēls var pasportot un satikties ar vienaudžiem: “Ritvars jau pieaudzis, beidzis Baltinavas skolu un 10 gadus dzīvo mājās. Pirmos gadus, kad nekur negājām, viņš prasīja,- ko šodien darīsim, kur iesim? Bet kur tad mēs Žīguros varam aiziet? Neriņķosim taču pa ciematu. Tā, pateicoties biedrības vadītājai Marijai, nonācām šeit.” Vera atzīst,- dēls ar nepacietību gaida svētdienas, kad var pamētāt bumbu un satikties ar draugiem Mārtiņu un Andri. Viņš šo dienu gaida kā svētkus.

Kopā jautrāk. Kad pamētāta bumba un padzenāta bumbiņa ar florbola nūju, var arī uztaisīt pāris presītes. Viļacēns Andris Lizinskis (no kreisās) un balvenietis Mārtiņš Logins to dara kopā, jo tā ir interesantāk un jautrāk.

Iespēja, kuru nedrīkst neizmantot. Balvu invalīdu biedrības biedri priecājas par jauno sporta inventāru – paklājiņiem, dažādajām bumbām, espanderiem, gumijām, pussfērām līdzsvara trenēšanai un daudz ko citu, jo tas viss ikdienas treniņos ir ļoti nepieciešams. Savukārt trenere Iluta aicina nesēdēt mājās, bet nākt un darboties: “Nav obligāti jābūt invalīdu biedrības biedram. Ikviens cilvēks ar invaliditāti svētdienu rītos var piepulcēties mūsu draudzīgajam kolektīvam un izmēģināt spēkus kādā no sportiskajām disciplīnām. Šī ir iespēja, kuru nedrīkst neizmantot.”  

Arī pensijas vecumā ar bumbu rokās. Balvenietes Velta Gavrjušenka (no kreisās) un Sarmīte Sirmā izmanto katru iespēju izkustēties, tādēļ centīgi apmeklē gan nūjošanas nodarbības, gan arī iknedēļas treniņus sporta zālē. Velta neliekuļojot atzīst,- sportot viņai patīk: “Trenējos. Braucam uz sacensībām, iegūstam godalgotas vietas. Kur vajag, tur piedalos – man patīk viss, arī mest bumbu basketbola grozā, kas jau diezgan labi padodas. Bet pats galvenais ieguvums noteikti ir labā pašsajūta pēc šādiem treniņiem. Tas ir tāds enerģijas pieplūdums, ka prieks pašai!”

Tu tā vari? Trenere Iluta Aigaram Jeršovam ierāda, kā mācīties noturēt līdzsvaru. “No malas vienmēr viss izskatās vienkārši, taču ne vienmēr tas tā ir. Lai kaut ko sasniegtu, jāpieliek pūles un jātrenējas. Un to mani audzēkņi zina,” teic Iluta. Piecu gadu laikā viņa iepazinusi katru no viņiem un ar neapbruņotu aci redz, kāds konkrētajā dienā kuram noskaņojums un cik liela vēlme darboties.

Enerģiskākais un jaunākais. Piecgadīgais rugājietis Renārs Kapteinis uz treniņu šoreiz ieradies ar mammu Ivetu un vecāko māsu (no kreisās). Viņam divreiz nav jāsaka, kas jādara – vingrošanas riņķis rokās, un aiziet. Bet jau pēc mirkļa tas nomainīts pret florbola nūju un basketbola bumbu. “Jau otro gadu ik svētdienu dodamies uz Balviem, un par šo iespēju esam ļoti priecīgi. Kad iebraucam pilsētā, Renārs no priekiem sāk trīcēt vārda tiešā nozīmē, jo zina, ka atkal varēs pasportot. Dažreiz viņam kompāniju sastāda arī māsa vai lielākais brālis. Tā teikt, kopā jautrāk,” stāsta Iveta. Puikas mamma atklāj, ka viņam visvairāk interesē bumbas. Mājās jau ar tām vesels arsenāls, taču tik un tā vajag jaunas un jaunas.

Izdarīts daudz. Teju katrā treniņā sporta zālē sastopama arī pati biedrības vadītāja Marija Duļbinska. Viņa neslēpj,- ir brīži, kad nolaižas rokas, taču, kad redz cilvēku prieku, ar kādu viņi darbojas, un rezultātus, enerģija atgriežas dubultā: “Atceros pašu pirmo nodarbību. Sēdējām aktu zālē uz krēsliem, ar savām rokām pieturējām bērnu rokas uz bumbas, un kopā tās cēlām augšā un lejā. Tagad, kad braucam uz sacensībām un pārvedam mājās kausus, saprotu – esam krietni auguši. Lai arī ļoti lēnu, bet apziņa tomēr mainās. Arvien vairāk cilvēku izvēlas nesēdēt četrās sienās uz dīvāna, bet iziet sabiedrībā, sportot, būt formā. Jā, ikviens no viņiem nodzīvos tik, cik Dieviņš dos, taču jautājums ir – kādā kvalitātē. Un tas ir ļoti atkarīgs arī no viņiem pašiem un viņu asistentiem, bez kuriem daudziem dzīve nemaz nav iedomājama.”